Mk 2,23 - 3,6
3. jūnija svētdiena turpina šī liturģiskā gada Marka Evaņģēlija lasījumu ciklu. Šīs svētdienas lasījums noslēdz Evaņģēlija pirmo daļu, kurā Marks apkopo domas par aicinājumu un mācekļu kopienas dzīvi (1,16-3,6). Šo pirmo daļu var iedalīt trijās mazākās daļās: pirmo mācekļu aicināšana (1,16-20); Jēzus vārda spēks (1,21-45); Jēzus jaunās dzīves dāvana (2,1-3,6). Šīs svētdienas lasījums ir ietverts šajā pēdējā daļā. Kungs atklāj jaunu vēsti par sabatu. Jaunā dzīve, uz kuru norāda Jēzus, aicina pieņemt Viņu arī kā atpūtas Kungu, jo cilvēku patiesā atpūta ir Kungā. Cilvēki var izdomāt tādus noteikumus, ka daudzus tie var mocīt, “kaltēt” un nespēj pieredzēt patieso un jauno dzīvi. Jēzus aicina paļauties uz Viņu kā likumu skaidrotāju, lai atgūtu dzīvību.
Sabats jūdiem ir diena brīva no darba (Izc 34,21), bet kristiešiem tā ir svētdiena, Kunga diena. Farizeji redzot, ka mācekļi rāva vārpas, interpretēja šo darbību ļoti legālistiski un prasīja Jēzum paskaidrot šo notikumu. Jēzus atsaucās uz Dāvidu un viņa biedriem, kuri ēda maizi uz kuru attiecās kulta priekšraksti: “Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi” (Lev 24,9). Jēzus šajā situācija saka ļoti spēcīgus vārdus: vai jūs nepazīstat Rakstus? Nesaprotat tos?
Cilvēks, kas uzsāk ceļu kopā ar Jēzu bieži nāk no pagāniskas pasaules un viņam gribas redzēt savu jauno dzīvi sakārtotu ar likumu, priekšrakstu, ieradumu un ārējo normu palīdzību. Tas ceļa sākumā var likties neaizstājams un obligāts noteikums. Evaņģēlists Marks savu Evaņģēliju rakstīja īpašā veidā katehumeniem un tāpēc zināja kādā veidā brīdināt viņus par kārdinājumu pārnest no savas agrākās dzīves saistīšanos ar priekšrakstiem un likumiem tā, it kā tajos būtu tikai pestīšana.
Jēzus norāda, ka tie, kas paliek pie vecās dzīves domāšanas veida vēl nav sapratuši valstības noslēpumus. Ja cilvēkā virsroku gūst piesaistīšanās ārējiem likumiem, tad Jēzus vārdiem ir grūti uzrunāt tāda ticīgā sirdi un Evaņģēlija vēsts par valstību nevar atklāties savā pilnībā. Jēzus nosoda šādu ārēju nostāju kā kļūmīgu. Cilvēki, kas iepazina Dieva mīlestību bija arī Vecajā Derībā. Jēzus norāda uz Dāvidu, kurš jau tūkstotis gadus iepriekš izprata, ka sabats ir priekš cilvēka un nevis cilvēks priekš sabata. Viņš spēja izšķirt, kas ir svarīgs un, kas ir likuma skaidrojums, lai ārkārtas situācija varētu to pārskatīt. Jēzus savus mācekļus aicināja dziļāk izprast Likumu, lai nepaliktu tikai likuma ārējās izpratnes līmenī.
Jāuzsver, ka Jēzus ir sabata Kungs, bet tas nenozīmē, ka Viņš atceļ vai maina likumu. Vārdi “Kungs pār [kaut ko]” (2,28) Bībelē ir jāizprot kā atbilstoša apiešanās ar kaut ko. Šo teikumu varētu pārtulkot arī tā: Jēzus var izšķirt un atbilstoši skaidrot sabata svinēšanu. Jēzus ir gudrs sabata skaidrotājs. Teikumu “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” var izprast arī kā atgādinājumu, ka šaubīgās situācijās cilvēkam ir priekšroka pār likumu. Tomēr nevienā vietā Jaunajā Derībā netiek runāts par sabata atcelšanu.
Jēzus vēlējās saviem mācekļiem iemācīt un parādīt svarīgu patiesību, ka sabats ir Dieva dāvana cilvēkiem. Žēlastības laiks, kurā priekšroka nav aizliegumiem, bet Dieva žēlsirdībai. Sabats ir dāvana un nes cilvēkiem svētību, un, ja tas tā ir, tad to nevar paturēt tikai sev. Pretēja nostāja ir “sirds aklums” (3,5), stūrgalvība. Tādai stājai nav raksturīga tikai dvēseles nocietināšanās, bet ir jutīguma trūkums pret Dieva gribu un baušļiem, nespēja redzēt to, ko Dievs pašlaik vēlas. Viņš ir dzīvs un aktuāls Dievs, un aicina mūs veidot tādu pašu sirdi, lai redzētu mūsu brāļu un māsu vajadzības, neslēptos aiz likumiem, priekšrakstiem, ierastiem uzvedības modeļiem, saviem pagātnes pagāniskajiem rēgiem un domāšanas veidiem, bet dāvātu dzīvību, klātbūtni, dziedināšanu un kopienu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru