Atkl 21, 1-5a
Cilvēces vēsture iesākās dārzā, bet “noslēdzas” pilsētā, kas atgādina šo dārzu, jo starp Dievu un cilvēku vairs nebūs baiļu un kauna robežu. Pirmās debesis un zeme tika sagatavota pirmajam vīrietim un sievietei, un viņu pēcnācējiem. Dievs viņus ievietoja dārzā, tomēr viņi sagrēkoja un zaudēja savu nevainības stāvokli. Dievs apsolīja cilvēkiem jaunas debesis un jaunu zemi (Is 65,17; 66,22). Veco radību nomainīs jaunā, lai tādā veidā tiktu pagodināts Dievs un tiku īstenota Dieva iecere radībai: Dievs būs kpā ar cilvēkiem. Bībelē varam atrast vietas, kur Dievs ir bijis līdzās cilvēkiem, viņu vidū: Ēdenes dārzā, Izraela tautas vidū (sākumā teltī un pēc tam svētnīcā), Jēzū Kristū un Baznīcā, bet laiku beigās jaunajā Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā četras reizes tiek lietots vārds “jauns”, tā ir svarīga detaļa, jo patiešām mūs gaida kaut kas jauns. Šajā komentārā pievērsīsim uzmanību pirmajam teikumam, kas parāda svarīgu lūzuma punktu vecās un jaunās pasaules funkcionēšanā: “Tad es redzēju jaunās debesis un jauno zemi, jo pirmās debess un pirmās zemes vairs nebija, un jūras arī vairs nav” (Atkl 21,1).
Jānis piedzīvo vīziju Patmos salā, trimdā uz salas, kurai apkārt ir jūra, un viņš raksta, ka radības pārveidošanas laikā pazudīs jūra. Jūras pazušana vairāk jāizprot tēlaini. Jūdiem jūra asociējās ar Dievam un cilvēkiem naidīgiem spēkiem. Jūra vienmēr ir nemierīga un simbolizē mainīgumu. Senatnē cilvēki neprata tikt galā ar jūras neparedzamību un uztvēra to kā nedabisku pasauli, vētru un briesmu zonu. Jaunajā pasaulē nebūs vairs tādas mainības, kas var novest pie grēka un nāves. “Ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos, dūņās un dubļos” (Is 57,20). Jūras pazušana arī saistītās ar to, ka ūdens simbolizē haosu. visu briesmīgo un dēmonisko spēku pasauli, tur dzīvo nāve un ļaunais (Īj 7,12; Ps 74,13; Is 27,1; Dn 7,3), un šī ērmīgā mītnes vieta tiks nosusināta. Grēka un nāves ienākšana pasaulē sabojāja pirmo radību un padarīja to par protesta un vientulības vietu; ienaidnieks nodarbojās ar radības pakļaušanu sev, bet tagad viņam nebūs vietas jaunajā pasaulē. Dēmoniskie spēki nodarbojas ar šķelšanu, nesaskaņu un aizdomu sēšanu, un beidzot tam pienāks beigas. Šī ķildu peļķe, pilna ar ļaunām idejām pazudīs. Jānis redzēja sātana varas beigas un no šī brīža pievēršas atjaunotajai pasaulei. Tā ir svarīga detaļa, ka Jānis, īsi redzot ļaunā galu, pievēršas tam, kas labs.
“Jaunās debesis un jauno zemi” (Atkl 21,1) nebūs pilnībā jaunas, bet pilnībā pārveidotas. Apustulis Jānis redzēja kā visa radība tika pārveidota un zaigojoša Dieva godībā. Tā vairs nebūs nāvei, sabrukumam un ciešanām pakļauta pasaule, un grēks vairs netraucēs cilvēku eksistencei. Jūdi gaidīja jaunu radību un izprata to dažādi: zeme tiks atbrīvota no ļaunā; tā tiks pārveidota; pasaule pārstās pastāvēt un parādīsies jauna zeme un debesis vai arī tas, kas ir sabojāts, tas pazudīs. Jaunās Derības tekstos lasām par nākotnes atjaunošanu un atdzimšanu, kas notiks ar jau pastāvošās radības pārveidošanu, bet var arī attiekties uz jaunu eksistences kvalitāti. Apustulis Pāvils jaunās radības sākumu redz Jēzus Kristus krustā sišanas notikumā; katrs, kas piedalās šajā notikumā un mirst savam grēkam, un piedzimst jaunai dzīvei, piedalās jaunajā radībā. Šis atjaunošanas process uzsākās ar Jēzus Kristus nākšanu pasaulē: “kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2 Kor 5,17). Jānis redzēja šī procesa noslēgumu.
Jūras pazušanu katrs ticīgais jau tagad var interpretēt kā ielūgumu uzsākt savā dzīvē jaunu izceļošanu no nebrīves un grēka uz Dieva bērna brīvību. Ceļš ir sauss, priekšā vairs nav šķēršļu, ej! Šo ceļu iesākam kristību brīdī, bet turpinām visās dzīves laikā. Ūdens jeb grēks, nāve, dēmons, haos, ļaunums, neskaidrības, nesakarības, neizsekojamu notikumu virknes, krīzes u.t.t. vairs neradīs bezizejas situācijas. Visi, kas vecajā pasaulē jutās kā iesprostoti, tagad saņems iespēju ienākt jaunajā Jeruzalemē bez vecās pasaules viltīgajiem grēka valgiem. Pastarā notikumu kontekstā vārdi “jūras arī vairs nav” norāda uz to, ka nav arī vairs barjeras starp Dievu un cilvēku. Jaunajā Jeruzalemē cilvēkam vairs nevajadzēs neziņā meklēties kā sasniegt laimi, kā atrast Dievu un satikties ar Viņu. Dievam pretēji spēki pazudīs no radības. Jūras pazušana iet viensolī ar ciešanu pazušanu jaunajā radībā. Izceļošanas simbolika bija aktuāla Jāņa ticības brāļiem, jo kristiešu dzīve noritēja vajāšanu ēnā; kristieši Jāņa vārdos guva iedrošinājumu turpināt ceļu no grēka gūsta uz jauno Jeruzalemi. Visi negatīvie spēki un asociācijas, kas saistās ar jūru nav savienojamas ar jauno radību. Skatoties uz visām asociācijām ar jūru var uzlūkot savu dzīvi un lūgt Kungu, lai Viņš sakārto haosu, atbrīvo no grēka un ļaunā, dāvā ticības dāvanu iet caur dzīves mainību un neparedzamību. Dzīve vecajā pasaulē, salīdzinājumā ar to, ko Dievs ir apsolījis, ir trimda, un tieši tāpēc ir nepieciešams arī Pashas pieredze ne tikai vienreiz gadā, bet ikdienas uzticīgā ceļā sekojot Kungam.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru