9.29.2020

Is 5, 1-7, svētdiena XXV, A

Is 5, 1-7

4. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģijā dominē vīnadārza motīvs. Protams, Svēto rakstu lasījumi nevēsta par vīnogu ražu, bet par Dieva mīlestību pret savu tautu. Svētajos rakstos Izraelis bieži tiek saukts par Kunga vīnadārzu. Iespējams, katrs jūds zināja šo dziesmu no galvas. Šis Isaja grāmatas fragments ir sākums Dziesmai par Kunga vīnadārzu, kas ir Bībeles dzejas šedevrs par Dieva mīlestību un gaidāmo atbildi no cilvēka, un Kunga dusmas pret garīgo augļu trūkumu. Šī mīlestības dziesma aizrauj dzirdi un iztēli līdzīgi kā Dziesmu dziesmas grāmatā, kur par augļu dārzs runā kā par vietu kur satiekas Līgavainis (Dievs) ar savu skaisto līgavu (tautu) un sargā viņu. Šī teksts ir gan dziesma, gan līdzība. Šajā svētdienā šis fragments ir cieši saistīts ar evaņģēlisko līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (skat. Mt 21, 33-43).

Vīnogas bija viens no Tuvo Austrumu ierastiem pārtikas produktiem un tāpēc rūpes par vīnadārzu bija labi pazīstamas. Akmeņainai un klinšainai Izraela zemei bija nepieciešama īpaša gādība par augsni un tās mitrumu, lai vīnakoks nestu augļus. Attīrot pakalnus no akmeņiem tos izmantoja, lai veidotu terases ar izlīdzinātu zemi. Tādā veidā tika samazināta ūdens notece un apturēta augsnes erozija. Akmeņi arī tika lietoti ēku un sargtorņu būvei, kas īpaši nozīmīgi bija tuvojoties ražas novākšanas laikam. Pastāvīga nezāļu kapāšana starp vīnkokiem un ūdens padeves nodrošināšana ar dažādiem paņēmieniem bija svarīgs vīnadārza uzturēšanas darbs. Vīnadārza strādniekiem bija jānodrošina augsnes mitruma līdzsvars, lai ogas nebūtu pārāk mazas un skābas. 

Fragments sākas ļoti pacilājoši un tiek aprakstīta augstas kvalitātes vīnakoki un zeme ir auglīga, kas var nodrošināt labu ražu. Attiecības starp saimnieku un vīnadārzu ir labas. Viņam ir vislabākie nodomi un rūpīgi tos īsteno ar savu darbu. Tomēr kaut kas noiet greizi. Dievs ar lielu cieņu attiecas pret cilvēku, iegulda viņa attīstībā lielas pūles, taču cilvēks izvēlas savus ceļus un nedomā par atbildes došanu Dievam. Bībele mums māca, ka paradīzes pieredze ir īsa, jo to aprauj cilvēka grēks (Rad 2-3) un Dieva mēģinājumi to atjaunot sadarbībā ar cilvēkiem cieš neveiksmes. Dievs no savas puses izdara visu nepieciešamo, īsteno sagatavošanās darbus, izvēles atbilstošu laiku un vietu, ar cieņu izturas pret cilvēkiem un viņu brīvību, bet arī nodrošina viņu aizsardzību un palīdz viņiem nest mīlestības augļus. Dievs no tā visa iegūst skābas ogas, lai arī Viņš gaidīja un cerēja uz kaut ko labu.

Pravietis Isajs šajā fragmentā vēršas pie saviem klausītajiem - Izraelu un Jūdeju -, kurus raksturo kā vīnadārzu, kas cieta neveiksmi un tiek mīdīts. Visa Isaja grāmatas 5. nodaļa cenšas pārliecināt abas Izvēlētās tautas valstis par to, ka asīriešu iebrukums Sīrijas Efraimnas kara laikā bija Kunga sods par nespēju ievērot taisnības standartus, kurus viņi pieņēma no Dieva. Izmantojot līdzības valodu, pravietis vēlas pārliecināt, ka sods tautai pienākas un tas ir jāpieņem. Veids kā Isajs stāsta tautai par tās grēkiem atgādina Natana līdzību par nabadzīgu, kuram piederēja aitiņa (2 Sam 12), kuru viņš stāstīja ķēniņam Dāvidam izsaucot viņam grēku nožēlu. Isaja līdzība arī cenšas izsaukt klausītājos apziņu un nosodījumu savām ļaunajām rīcībām. Visa Isaja grāmata ir kā mēģinājums pārliecināt savus lasītājus pieņemt lēmumu mainīt savas dzīves. Kungs aicināja cilvēkus atzīt savus grēkus un pieņemt Dieva piedāvāto taisnības ceļu.

Iemesls kāpēc tauta pieredzēja nosodījumu ir tas, ka vīnakoki nenesa izmeklētas vīnogas. Šī dziesma ir par Dieva labvēlību, cilvēka dumpīgo dabu un sekojošo sodu. Kad Dievs runā, Viņš vienmēr gaida atbildi, jo Viņa pestījošai darbībai nepieciešams cilvēka līdzdarbība. Dieva mīlestība sagaida no mums abpusējību. Dievs dāvājot savai tautai bagātīgas svētības sastopas ar sliktiem augļiem. Dievs gaida taisnības augļus, kuras pamatā ir mīlestība. Skābās ogas simbolizē cilvēkus, kuri rūpējas tikai par sevi un vīna vietā dod tikai etiķi. Kungs ir dusmīgs un vēlas spriest tiesu pār viņiem. Mūsdienās šo tiesu mēs raksturojam kā sekas nepareizai rīcībai, ka grēks un netikumi izsauc notikumu ķēdi, kas noved pie nelaimes. Dievs ir devis cilvēkiem brīvību, lai viņi varētu atbildēt Kungam ar savu gribu un saprātu. Šāda brīvība ir nepieciešama patiesām attiecībām un mīlestībai. Ne velti šo fragmentu sauc par mīlestības dziesmu. Brīvība nozīmē arī to, ka kaut kas var noiet greizi, bet cilvēks ir aicināts to atzīt un atgriezties pie Dieva, sava radītāja un glābēja. Tieši tāpēc arī Dievs Tēvs sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu, pasaulē, lai Viņš mums palīdzētu atjaunot mūsu attiecības ar Dievu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.22.2020

Ez 18, 25-28, svētdiena XXV, A

Ez 18, 25-28

Ar 20. septembra svētdienu līdz liturģiskā gada noslēgumam pirms adventa laika pārdomāsim Evaņģēlija līdzības par valstību un Jēzus runas par pastarā dienu. 27. septembra svētdienā iepazīstamies ar Dieva valstības tuvumu, kurā Dievs apliecina, ka Viņa mīlestība ir klātesoša un darbīga. Pestīšana ir pieejama visiem šeit un tagad, un pat bezdievīgie un netaisnie var pieņemt Kunga piedāvāto glābiņu. Grēcinieki var just bailes no Dieva un sava grēka atzīšanas, un tieši tāpēc Viņš uzsver, ka Viņš labprāt piedod un iežēlojas. 

Babilonas gūstā pravietis Ezehiēls sludināja, ka Dieva sods vai žēlastība ir atkarīga no individuālā un brīvas cilvēka rīcības. Šāda personiskā atbildība Izraelim bija grūti pieņemama, jo viņiem likās, ka pati piederība Dieva tautai automātiski nodrošina Kunga gādību. Katrs Izraelietis uzskatīja sevi par Abrahama pēcteci un viņiem likās, ka tas vien nodrošinās viņiem laimīgu nākotni. Šāda kļūdīga domāšana bija pretēja tam, ko mācīja pravieši  un likums, un saglabājās līdz pat Jēzus Kristus darbības laikam, jo Viņš arī labot farizeju greizo izpratni (Mt 8,11; Jņ 8,33-42). Atkārtotā likuma grāmatā lasām: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” (24,16).

Tauta vairāk domāja kā atbrīvoties no Babilonas gūsta nekā no saviem personiskajiem grēkiem un vēlējās izvairīties no personiskās atbildības vainojot par saviem apstākļiem un neveiksmēm savus priekštečus. Bērni netiek sodīti tāpēc, ka ir savu senču pēcteči vai tāpēc, ka starp viņiem ir ģimeniskas saites, bet tāpēc, ka viņi atkārto un kopē savu vecāku netikumus. Doma, ka ļaundara bērni netiks sodīti par vecāku grēkiem, vai arī, ka ļaunums vai taisnība, un tā sekas var tikt mainītas ar cilvēka lēmumiem un dievišķu atbildi uz nožēlu vai nocietināšanos bija pārāk neparasta un nepieņemama. Iespējams, Ezehiēla klausītajiem vieglāk bija palikt pie ierastās domāšanas veida nekā pieņemt jauno skatījumu uz grēku un taisnīgumu, jo tad viņiem vajadzētu atzīt savas vainas. 

Ezehiēls runāja par savu tautu kā dumpiniekiem no pašas dibināšanas līdz viņa dienām. Tautieši žēlojās par to, ka viņi cieš par priekšteču grēkiem, bet savus neuzlūkoja. Dievs vēlējās mainīt šādu domāšanas veidu. Pravietis viņiem atbildēja, ka katra paaudze nostājas Kunga Tiesneša priekšā par tikumiem un pārkāpumiem, ko pati ir paveikusi. Neviena nevainīga persona netiek sodīta par tēvu grēkiem (Ez 18,1-32). Dievs piedāvā jaunu dzīvi visiem cilvēkiem, bet viņiem ir tikai viens iebildums: “Kunga rīcība nav izprotama!” (Ez 18,25). Kunga ceļi ir grūti nosakāmi. 

Dievs ne tikai vēlējās tautu iemācīt kopēju tautas nožēlu, bet arī personisku. Turklāt, ja tautu nesaista tēvu grēki, tad arī individuālā līmenī personiskās saites ar pagātnes nekrietnībām tiek sarautas. Nevienu nevar savaņģot pagātne, ja Dievs ir atbrīvojis. “Ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tas viņš dzīvos” (Ez 18,27) - šāds cilvēks ir kļuvis taisnīgs un sarāvis saites ar savu grēcīgo pagātni. Dieva laipnība vada uz atgriešanos (Rom 2,4).

Ezehiēla paaudze varēja atzīt savus grēkus un nožēlot. Jaunā Derība mums piedāvā īstus piemērus kā šāds process var notikt. Muitnieks Matejs (kura svētkus svinējām 21.septembrī) un Zahejs, kuri pameta savu grēcīgo nodarbi un sekoja Kristum. Kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par kristiešu ganu. Kunga žēlastība var ienest patiesas un ilgstošas pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Pagātnes taisnīgā dzīve nevar kompensēt tagadnes grēkus, jo ticības dzīvē svarīgākā ir tagadne kopā ar Dievu. Ezehiēla klausītājiem bija grūti uztvert šādu Dieva tēlu un attieksmi pret grēciniekiem. Kā kāds ļaundaris var netikt sodīts un kā tas, kas dzīvo taisnīgi var piedzīvot sodu?

Ezehiēls arī neuzsvēra ka pestīšana un brīvība ir sasniedzama tikai ļaujot Dievam darboties ar savu žēlastību, bet pašam nekas nav jādara. Pravieša mērķis bija Izraelim iepotēt cerību un iedvesmot uz nožēlu. Ar dedzīgu aicināšanu viņš vēlējās salauzt nolemtības un pasivitātes noskaņu Babilonas gūstā. Svarīgs bija tas, kas ir šeit un tagad var atjaunot saiti ar Dievu un pieņemt Viņa gribu. Autentiskas atgriešanās brīdī pagātne nevar cilvēku aizturēt, lai arī kāda tā nav bijusi. Ceļš uz jaunu dzīvi var radīt sava veida apjukumu, jo ir jāatsakās no saviem grēkiem, stīvas egoistiskas domāšanas un jāmeklē Kungs (Is 55,6).

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.17.2020

Is 55, 6-9, svētdiena XXV, A

Is 55, 6-9

20. septembra svētdienā pārdomāsim lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. 12. jūlija svētdienā (Is 55,10-11) mēs lasījām fragmentu no šīs pašas grāmatas, ko šo svētdien. Abi šie teksti kopā salikti veido vienu veselumu (Is 55,6-11). Šis fragments ir izvēlēts šai svētdienai tāpēc, lai skaidrotu un attaisnotu saimnieku no Jēzus līdzības par strādniekiem vīnadārzā (Mt 20.1-16a) no kuriem katrs saņēma denāriju neskatoties uz nostrādāto laiku - visu dienu vai tikai pēdējo stundu. Vīnadārza saimnieka rīcība, ja to vērtē ekonomiski, var likties dīvaina un neracionāla. Vienīgais, kas tik dāsni var rīkoties ir Dievs, kura plāni un ceļi atšķiras no šaurajiem un sīkumainajiem cilvēka ieskatiem un izpratnes par taisnīgumu. 

Pravietis Isajs uzrunā savus tautiešus Babilonas trimdā par Dieva plāniem, ka tie atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēkam var likties, ka viņš savu dzīvi pārredz labāk un spēj nodrošināties pret dažādām situācijām. Daļa no jūdiem bija iejutusies jaunajā zemē un dzīvoja labklājībā, un nesteidzās atgriezties Svētajā Zemē, kas bija izpostīta un nabadzīga. Dievs uzrunāja šādus cilvēkus, lai pārvarētu viņu pretestību: “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kungs gribēja viņiem atgādināt par derību un viņu izredzētību, tomēr ikdienas norises neļāva viņiem ieraudzīt Dieva plānu viņu dzīvēs.

Kungs vēlējās, lai tauta spētu savu dzīvi novērtēt ne tikai saskaņā ar dabisku lietu kārtību, bet, pirmkārt, pārdabiski un saskaņā ar Dieva vārdu un solījumiem - tādā veidā, kas pārsniedz aprēķinus par Dievu. “Meklējiet Kungu” (Is 55,6) - tie ir vārdi, kurus pravietis piedāvā tautai kā dzīves modeli, lai pielāgotos Kunga gribai katrā dzīves situācijā vai cik sarežģīta tā nebūtu.

Kā var plašāk izprast vārdus - “Meklējiet Kungu”? Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jātuvojas pie Kunga un jāmeklē Viņš ar upuriem un lūgšanām svētnīcā. Babilonas gūstā svētnīca bija tāls sapnis. Tomēr tas neattiecas tikai uz kulta svinēšanu, bet arī uz cilvēka iekšējo pasauli. Šeit tiek uzsvērta steidzamība, ka grēciniekiem jāmeklē Kungs un jāpiesauc Viņa vārds. Cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš ir grēcinieks un ir sarāvis attiecības ar Dievu; ir jāatgriežas un jāmaina sava izpratne par grēka smagumu; ir jānovēršas no grēka un jāpieņem Kungs. Tikai problēma ir tā, ka Dieva ceļi un domas ir ārpus mūsu uztveres. Kungs ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem. Bet vai tā ir problēma un iemesls, lai novērstos no Kunga un nejautātu Viņam par Viņa iecerēm?

“Domas” par kurām lasām šeit nenozīmē pārdomas, bet, kā tas bieži Vecajā Derībā ir, plānus un projektus. Tas, kā Isaja raksta par atšķirībām starp Dievu un cilvēku ir ļoti tipiski Vecajai Derībai, jo iezīmē lielas un radikālas atšķirības. Bībele par Dievu runā ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka dzīvi. Šajā ziņā valoda ir cilvēciska (jeb antropomorfiska): Dievs domā tā kā domā cilvēki un iet savus ceļus tā kā cilvēks. Ja ticībai pieiet ar dabisko saprātu, tas var likies mierinoši, jo Dieva darbību var izprast un paredzēt. Tomēr Kungs pazīst šo cilvēka vēlmi visu vienkāršot un vēlas atklāt ticīgajiem kādu plašāku īstenību. Norādot uz Dieva neizsakāmo pārākumu pravietis dod saviem klausītājiem pārliecību un drošību, ka Kungs par viņiem parūpēsies. Pat ja viņi visu nespēja aptvert, viņi var paļauties uz Kungu.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir Bībeles cilvēku un apkārtējo tautu atšķirība Dieva vai dievu uztverē. Senajos Tuvajos Austrumos pastāvēja būtiska nepārtraukta saite starp dievišķo un cilvēcisko pasauli. Tā bija sava veida dievišķa hierarhija. Piemēram, Divupes dievu hierarhijas augšgalā bija septiņu dievu padome, un sekojoši zemāk stāvoši dievi un no kuriem cēlušies personiski dievi, eņģeļi, dēmoni, varoņi (cilvēki, kuri ieguva dievišķu statusu) un beigās cilvēki. Pat visaugstākie dievi līdzinājās cilvēkiem ar savu raksturu un uzvedību. Šādi dievi nebija paaugstināti pār dabisko pasauli vai pārsniedza to kā vienīgais Dievs, kurš atklājās jūdiem. Šādi dievi bija dabiskās pasaules sastāvdaļa. Tomēr arī šeit cilvēkiem bija priekšstati par to, ka dievi ir neizzināmi. Pagāniskā pasaules aina jūdiem varēja likties kārdinoša, jo ļāva Dievu viegli izprast un uztvert maģiski. Šāda vienkāršota Dieva uztvere bija kā strupceļš, kurā jūdi nevarēja palikt un tāpēc pravietis Isajs viņus aicināja uz atgriešanos. 

Pravieši un svētie Bībeles autori ir daudz dziļāk un plašāk izpratuši šo atšķirību starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs esam ierobežoti, mēģinot izprast Dieva būtības dziļumus un Dieva plānu izpildi. Priecīga ziņa ir tā, ka mēs Viņu pazīstam pietiekami, lai piedalītos Viņa plānos un iecerēs, jo Kungs mums ir atklājies ir tik daudz cik mums ir nepieciešams. Kunga plāni un ieceres ienes kārtību, un Viņa gudrība sniedz mums veidus kā veicināt Dieva harmoniju pasaulē un savā dzīvē. Dievbijība ir gudrības sākums, jo tā mūs ved uz pakļaušanos Dieva autoritātei kā visas kārtības centrālajam elementam. Nepietiek mīlēt Dievu, bet ir jāiekļaujas Viņa plānā un jāuzticas Viņam.

Garīgajā un personiskajā dzīvē jāprot atzīt savas neizdarības, vainas, vājums, ierobežotība, sīkumainība, šaurība, individuālisms un egoisms. Citu vainošana var būt nomierinoša un viegla, bet kopš Ādama un Ievas laikiem tā nenes labus panākumus. Kungs ir vienīgais, kas var ievest mieru un apturēt mūsu vēlmi ieviest savu individuālo kārtību. Atšķirība starp Dieva ceļiem un mūsu nespēja tajos iekļauties ir viena no mūsu dzīves problēmām. Tieši tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš ar savu mīlestību salauztu barjeras, kas mūs šķir no debesu Tēva, kurš vēlas mūs visus pulcināt Dieva bērnu saimē, harmonijā, kurā katram nebūs jāaizstāv savs ievainotais ego, bet katrs varēs saņemt dziedināšanu un piedošanu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.09.2020

Mt 18, 21-35, svētdiena XXIV, A

Mt 18, 21-35


13. septembra svētdienas Evaņģēlijs ir cieši saistīts ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Ja 6. septembrī lasījām par kopienu, grēku, labošanu, piedošanu un lūgšanu, tad šajā svētdienā turpinot iepazīt Mateja Evaņģēlija 18. nodaļu, īpaši pārdomāsim piedošanu. Piedošana Jēzus klausītājiem nebija kaut kāda sveša tēma, bet radās svarīgs jautājums, vai ir kādas robežas piedošanai? Vēlāko laiku rabīnu diskusijās "trīs reizes" tika uzskatīs par pieņemamu skaitli, lai piedotu grēku, kas atkārtojas un ar ceturto reizi piedošana apstātos. Pētera piedāvātās "septiņas reizes" izklausās visai saprātīgas un viņš arī tādā veidā parāda savu labo sirdi. Tomēr Jēzus nepieņem šādus aprēķinus. Piedošanas vēlmei jābūt tik neierobežotai kā Lameha atriebības vēlmei (Rad 4,24: “septiņdesmit septiņas reizes”). Turklāt Jēzus nesaka, ka “septiņdesmit septiņas reizes” ir kāds nepārsniedzamais ierobežojums, bet ir jāiet daudz tālāk.

Kāpēc Jēzus tik lielu uzsvaru liek uz piedošanu? Mēs piedodam, jo Dievs mums piedod un neko nevar salīdzināt ar to, ko Dievs priekš mums dara. Jēzus runā par parādu “desmit tūkstoši talenti” (Mt 18,24), kas veidoja lielāko iespējamo iedomājamo skaitli grieķim vai jūdam un vērtīgāko naudas vienību. Jēzus laikā nodokļu ievākums no visas Galilejas bija tikai divsimt talenti. Šī summa bija cilvēkiem grūti iztēlojama. Nelielu ieskatu šajā summā mēs iegūstam, kad lasām par ziedojumiem Jeruzālemes svētnīcas būvei (1 Hr 29, 1-9), ko savāca ķēniņš Dāvids: “trīs tūkstošus talentu zelta…, septiņus tūkstošus talenta sudraba” (1 Hr 29,4) un Izraela cilšu vadoņi: “piecus tūkstošus talentu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talentu sudraba, astoņpadsmit talentu vara un simts tūkstošus talenta dzelzs” (1 Hr 29,7). Cilvēks, kurš būtu nonācis šādos parādos nevarētu tos atgūt pārdodot ģimeni verdzībā. Augstākā iespējamā cena par vergu bija viens talents. 

Jēzus stāsta līdzību un visa šī aina nav jāuztver burtiski, jo tad varētu jautāt kā ķēniņš nepamanīja tik lielu iztrūkumu savā budžetā? Jēzus nevēlas mums parādīt zemes valdnieku un viņu valstu pārvaldīšanas ēnas puses, bet Dievu, kurš piedod grēkus. Pārsteidzošā kārtā ķēniņš kalpam piedeva šo milzīgo parādu, tomēr neilgi pēc tam kalps sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā 100 denārijus. Denārijs bija romiešu sudraba monēta un bija vienlīdzīga summa cilvēka dienas algai. Lai atmaksātu šādu parādu bija nepieciešama pacietība - “pagaidi uz mani, es visu samaksāšu” (Mt 18,29), bet kalpam tās pietrūka.

Tagad arī ir vieglāk saprast cik liela summa tika piedota kalpam. Viens talents ir seši tūkstoši denāriju vai apmēram 20 darba gadu algas. Protams, ka Jēzus, lai saasinātu līdzības uztveri lieto tik ļoti pārspīlētas summas, taču tas ir nepieciešams, lai parādītu Dieva žēlsirdību un mūsu nespēju to atlīdzināt. Kalps, kuram atlaida parādu, neizrādīja žēlsirdību pret otru kalpu. Par to visu uzzināja ķēniņš un sodīja kalpu par nespēju izrādīt iejūtību. Šī Jēzus mācība visiem ticīgajiem atgādina, ka Dievs ir piedevis visus grēkus un, ja kāds sagrēko pret kādu, tad atbildei jābūt tādai pašai kāda Dievam ir pret mums: “piedodiet viens otram kā Dievs Kristū ir piedevis jums” (Ef 4,32). 

Jēzus nerunā tikai par piedošanas ritma apgūšanu, bet par kaut ko vairāk: lai piedošana būtu pilna, ne tikai nāktu no gribas un kristīgās nepieciešamības, bet arī, lai izrietētu no sirds. Piedošana ir pilna, kad pieredzam Dieva piedošanu savā dzīvē ar visu savu būtību un tā to uzlūkojam attiecībās ar citiem. Kalps no līdzības palaida garām ķēniņa piedošanu - pārsteidzošāko notikumu savā dzīve. Dievs atlaiž cilvēkam visu parādu un dara to salīdzinoši viegli, bet mēs esam sīkumaini un neiecietīgi. Pat mazi parādi un gaidas no cilvēkiem mūs var padarīt nemierīgus un drūmus. Piedošana tāpat kā mīlestība nevar tikt ierobežota. Bez tādas piedošanas kādu piedāvā Jēzus nebūtu iespējama kopiena, kas pārvar savas iekšējās kaprīzes un krīzes, un lūdzas kopā kā viena Tēva bērni ar Jēzu Kristu savā vidū.

br. Jānis Savickis OFM Cap


8.31.2020

Mt 18,15-20, svētdiena XXIII, A

Mt 18,15-20


Viena no Baznīcas īpašībām ir rūpes par tiem, kas ir nomaldījušies un brālīgs rājiens tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Baznīcas locekļi nav atbildīgi tikai paši par sevi, bet arī par saviem ticības brāļiem un māsām. Evaņģēlists Matejs Evaņģēlijā izrāda īpašu interesi par Jēzus mācību, kas attiecas uz Baznīcu. Viņš labi zināja par ikdienas Baznīcas dzīves izaicinājumiem un problēmām. Tikai šajā Evaņģēlijā mēs varam dzirdēt, ka Jēzus lieto vārdu “baznīca” (ekklēsia 16,18; 18,17), runā par Baznīcas autoritāti (16, 18-19; 18,18), disciplīnu (18,15-18) un amatiem (23,8-10). Kad evaņģēlists raksta par Baznīcu, viņš galveno uzmanību vērš uz vienu tēmu: kā lai Baznīca neatkārto tās pašas kļūdas kā “samaitātā un laulības pārkāpēju paaudze” (Mt 12,19; 16,4), kas noraidīja Jēzu un vajāja Viņa sekotājus. Lai nepieļautu vecās kļūdas, Matejs izceļ Jēzus vārdus par liekulību, kas bija sastopams jūdaismā un tādā veidā brīdinot Baznīcu, lai tā ganītu vājos kristiešus ar īpašu rūpību. 

6. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums rāda kādai jāizskatās ticīgo labošanas mākslai. Jēzus uzsvēra žēlsirdības un labvēlības nepieciešamību, lai attiecībās valdītu smalkjūtība un iecietība. Vēršoties pie ticīgā, kas grēko, Baznīcai nav mērķis kritizēt vai apsūdzēt, bet glābt to, kas ir nomaldījies. Ja viens kristietis “sagrēko pret” otru, tad cietusī pusi meklē izlīgšanas iespēju. Jēzum rūp katrs ticīgais, kura ticība ir ļodzīga. Mateja Evaņģēlija 18. nodaļa parāda kā Baznīca nāk pretī tiem, kas ir vāji un sagrēkojuši. Evaņģēlists šajā nodaļā ir sakopojis Jēzus mācību par to kā pazemīgi pieņemt vienam otru (18, 1-5.10), kā izvairīties uz uzvedības, kas liktu citam ticīgajam grēkot (18,6-9), kā atgriezt tos, kas nomaldījušies no ceļa (18, 12-13), kā meklēt izlīgšanu (18,15-20) un piedot (18,21-35). Jēzus labi pazina cilvēka vājumu un vērsa savu uzmanību pie tiem, kas viegli varēja pakrist (18,6-9), nomaldīties (18,12-14), grēkot pret citiem (18,15-17).

Norādījumiem par citu labošanu jūdu tradīcijā ir sena vēsture. Ievērojamākais teksts ir Levītu grāmatā (19,15-18), kur Kungs saka: “pamāci savu tuvāko” (19,17) vai arī Sīraha gudrības grāmatā (19,13-20,2): “Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus nekā glabāt dusmas!” (Sīr 20,2). Rājiens var attiekties uz grēku: “uzrādi viņa vainu” (Mt 18,15), vai atmaskot grēku: “Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti” (Jņ 3,20), vai pārliecinātu par grēku un vainu (Jņ 8,46) un atspēkot viltus mācības (Tit 1,9). Mūsdienās, kad tiek uzsvērts iecietības gars, Bībele turpina runāt par aizrādīšanu un rājieniem, un uzlūko tos kā mīlestības darbu (Ebr 12,5-6). Citu labošanai ir liela pastorālā nozīme un šī tēma bieži parādās Jaunās Derības vēstulēs. 

Kungs norāda uz trīs posmiem šajā grēka labošanas darbā. Pirmā rīcība ir satikties divatā. Jēzus norādītais labošanas ceļš ir ļoti pārdomāts un tā mērķis nav kādam rādīt ar pirkstu, bet lai “iemantotu” (1 Kor 9,19-20) brāļus un māsas Jēzum Kristum. Rabīni un citi mācītāji arī aizstāvēja šādu labošanas praksi un uzsvēra, ka publiska nevajadzīga citu apkaunošana ir liels grēks, bet viņi arī uzsvēra aizrādījumu izteikšanas nepieciešamību. Tam visam mērķis ir pestīšana: “Ja kāds neklausa šīs vēstules vārdiem, to ievērojiet īpaši un ar tādu nebiedrojieties, lai viņš nokaunas. Taču neuzlūkojiet viņu kā ienaidnieku, bet gan pamāciet kā brāļi” (2 Tes3,14-15). Lēnprātības gars šādā privātā saskarsmē ir svarīgs un dziedinošs abām pusēm: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā” (Gal 6,1). Ja zem četrām acīm neizdodas atrisināt nesaskaņas, tad tikai var aicināt lieciniekus. 

Ja privātas tikšanās laikā nav iespējams panākt kopsaucējus, ir jāaicina divi vai trīs liecinieki. Tas bija saskaņā ar Atkārtotā likuma grāmatas prasību: “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kāda vainu vai grēku…, lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (19,15). Ja cilvēks liecinieku klātbūtnē atteicās laboties, viņam jāiet Baznīcas priekšā. Atteikšanās pakļauties Baznīcai uztvert tādu cilvēku kā “pagānu un muitnieku” (Mt 18,17). Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem brīdina: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem” (Rom 16,17). 

Rabīnu tradīcijā dievišķā klātbūtne ir pieredzama tad, kad divi vai trīs kopā studē Toru. Līdzīgi Jēzus svēto vietu nenosaka ģeogrāfiski, bet saskaņā ar rīcību. Tomēr vārdi: “ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs” (Mt 18,19) nav jāizņem no konteksta vai jādomā, ka Dievs ir kāda automātiska dāvanu došanas procesa elements. Ja mēs pārdomājam šos Jēzus vārdus šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta ietvaros un nekoncentrējamies tik daudz uz lūgšanu, tad mums atklājas kaut kas vairāk. Šie "divi" ir tie, kas nonāk pie vienprātības - cietušais un pāridarītājs - , kuri panākuši vienošanos par savu problēmu un tad debesu Tēvs to apstiprinās šo izlīgšanu. Ja meklējam kaut ko vairāk par lūgšanu, tad Svētie Raksti bagātīgi runā par lūgšanas piepildīšanos (Mt 21,11; Jņ 14,13-14; 15,7-8.16). 

Šajā svētdienā mēs ļoti skaidri iepazīstam, ko Kungs vēlas no savas Baznīcas, lai tā spētu praktizēt abpusējas pamācības mākslu. Ikdienas dzīves samezglojumos tas ir pienākumus ar kuru sastopas katrs ticīgais. Jāņem vērā, ka Kungs runā par attiecībām kristiešu starpā, kuri pieņēmuši savās dzīvēs Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku. Tas nenozīmē, ka vienmēr var nonākt pie vienošanās, bet ir daudz lielāka iespēja izlīgt un neievainot vienam otru vēl vairāk. Ja kristietis ar šādu labošanas vēsti un aizrādījumu griežas pie tiem, kas nepazīst Kungu, viņš var ieiet svešā teritorijā, kurā var piedzīvot vilšanos. Kunga solījumi ticīgajiem ir pārsteidzoši. Ja ticīgie divatā dalīsies savā starpā un mīlestībā nostāsies Dieva priekšā, Kungs viņiem dāvās mieru un Kungs iemājos tur, kur divi vai trīs pulcēsies Jēzus vārdā. Vienprātība kristiešu starpā ir izšķiroša, lai Kungs arvien spēcīgāk varētu iemājot kristiešu starpā un tādā veidā pārveidotu dzīves un pieviltu jaunus brāļus un māsas izlīgšanas kopienai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap



8.24.2020

Mt 16,21-27, svētdiena XXII, A

Mt 16,21-27

30. augusta svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija 16. nodaļu. 23. augustā mēs iepazināmies ar Pētera ticību un Kunga atzinības vārdiem, bet šajā svētdienā svinīgo toni nomaina Jēzus dzīves un mācības un sūtības reālā un praktiskā puse, kas var būt grūti pieņemama. Pēteris atkal ir šī fragmenta centrā un viņam ir jāatklāj, ka Kristus, kura ticību viņš atzina, nepiepilda cilvēciskās gaidas par pestīšanu. Jēzus dāvātā pestīšanas vēsts neapmierina cilvēka vēlmi kontrolēt un valdīt lietas un cilvēkus saskaņā ar egoistiskiem ieskatiem, bet balstās pazemībā un kalpojumā. Līdzīgi kā Pēteris šajā svētdienas Evaņģēlijā, arī mēs esam aicināti atklāt to, ko Dievs grib mums dāvāt un tas atšķiras no tā, ko mēs paši vēlamies sev. 

Iepriekšējā svētdienā mēs noslēdzām lasīt Mateja Evaņģēlija pirmo daļu (4,17-16,20), kurā Jēzus visiem sludināja Evaņģēliju un piedzīvoja dažāda veida reakcijas un pretestību. Šajā svētdienā mums atklājas Jēzus mesiāniskās misijas patiesais mērķis, kura laikā Kungs piedzīvos noraidījumu un nāvi. Šajā Evaņģēlija daļā (16,21-18,35) Jēzus māca tikai savus mācekļus un pēc tam Viņš Jeruzalemē sastapsies ar tautas līderiem, izsauks Kunga ciešanas un nāvi Jeruzalemē (19,1-25,46). Evaņģēlists Matejs atklāj mums Jēzu kā Izraela tautas mesiju, kurš sastopas ar savas tautas neticību. Kad kļuva skaidrs, ka Izraels atmet Jēzu kā mesiju, Kungam bija jāveic divas darbības. Pirmkārt, izveidot jaunu kopienu, tautu. Otrkārt, atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Iepriekšējā svētdienā redzējām kā Viņš uzsāka pirmo darbu, šajā Viņš uzmanību vērsa otrajam darbam. 

Līdz šim Jēzus uzturējās Galilejā jeb ziemeļos no Jeruzalemes, bet tagad uzmanība pamazām pārvirzās uz dienvidiem. Kungs brīdināja, ka šī virzīšanās uz Jeruzalemes pusi nepaliks bez sekām, bet ir cieši saistīta ar Viņa ciešanām un nāvi. Šī ģeogrāfiskā pārvirzīšanās ir tēls kādai daudz svarīgākais domāšanas pārorientācijai un no šī brīža līdz ieiešanai Jeruzalemē (21.nod.), Jēzus vairāk bija nodarbināts ar savu mācekļu mācīšanu un sagatavošanu nekā publisko darbību. Tagad arvien izteiktāk parādās krusta noslēpums Jēzus vārdos un darbos. Tieši šo svētdien dzirdam pirmo (Mt 16,21) reizi no trīs (17,22-23; 20,17-19), kad Jēzus runāja par savu nāvi. Jēzus devās pretī savai nāvei, bet mācekļiem bija jāmācās sadzīvot ar šo dzīves jauno perspektīvu. 

Pēteris norāja Jēzu, bet saņēma brāzienu no Kunga, jo spēlēja sātana lomu. Viens no pirmajiem noteikumiem antīkās pasaules māceklībā bija tāds, ka nekad nedrīkst kritizēt savu skolotāju un īpaši jau cilvēku priekšā. Pēteris pārkāpa šo kultūrā balstīto noteikumu. Pētera reakcija bija dabisko aizsardzības instinktu vadīta un vairs neatgādināja Tēva iedvesmotos vārdus (Mt 16,17). Jēzus jau iepriekš - kārdināšanas laikā - lika sātanam atkāpties (Mt 4,10) un tagad Viņš atkārtoja šo pavēli. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai atdotu savu dzīvi un dzīvību par cilvēkiem, un katrs, kas vēlējās Viņu atrunāt darīja sātana darbu. Pēterim tas likās pārāk daudz un īpaši pēc viņa svinīgā ticības apliecinājuma (Mt 16,16). Kā laikabiedri, arī viņš visdrīzāk izprata mesiju pasaulīgās un politiskās kategorijās. Pat Vecajā Derībā pravieši centās izvairīties no moceklības (1 Ķēn 19,3-4; Jer 20,7-18). Lai arī moceklība asociējās ar praviešiem, taču viņu mērķis nebija asinsliecība. Neveiksme un nāve neietilpa mācekļu plānos. Mācekļi redzēja Jēzu cilvēciskā gaismā: “nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs” (Mt 16,23). Jēzus vārdiem par nāvi mācekļu ausīs nebija nekāda jēga. 

Izrādījās, ka “klints” var kļūt par klupšanas akmeni. Pēteris nesaprata kā var būt mesija un vienlaicīgi nomirt no tautas vecajo rokām. Izrādījās, ka sekošana Jēzum nesaistījās ar tūlītēju godību, bet cilvēkam, kas seko Kungam ir jāaizliedz sevi un savas ambīcijas; jāņem savs krusts un jāseko Kungam. Romas Impērijā notiesāts noziedznieks pats nesa savu krustu uz sprieduma vietu. Tādā veidā viņš publiski rādīja, ka ir padevies un pakļaujas kārtībai, kurai iepriekš pretojās. Tāpat mācekļiem jārāda sava padevība Dievam pret kuru iepriekš bija sadumpojušies. Jēzus un mācekļu ceļš iet caur grūtībām un ciešanām, bet zaudējot savu dzīvību, ir iespēja iegūt labāku. 

Jēzus vārdi “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16,24) nenozīmē noliegt sevi un atteikties no visa, jo sevis aizliegšanās var būt arī egoistisku motīvu vadīta. Daudzās praksēs, īpaši ārišķīgās, cilvēki meklē iespēju kā apmierināt savas ego ambīcijas. Sevis aizliegšanās ir citāda un nozīmē atteikšanos no savas gribas, lai Dieva valstība varētu kļūt par dzīves vissvarīgākajām rūpēm. Krusta ņemšana nenozīmē savas dzīves sloga palielināšanu, bet nāvi savam pāraugušajam “es”, personiskajām kaprīzēm un koncentrēšanos uz sevi. Vai lai cik būtu cēli un nesavtīgi cilvēka mērķi, vienmēr ir jāņem vērā Dieva griba, kas var atmaskot, ka pat zem lieliem uzrakstiem slēpjams meli un šķelšanās. Vienīgais veids kā neiekrist šajās lamatās ir uzticība un paklausība krusta loģikai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

8.19.2020

Mt 16,13-20, svētdiena XXI, A

Mt 16,13-20

23. augusta svētdienā lasīsim Evaņģēliju par jaunās cilvēka kopienas izveidi, kura atzīst Jēzus patieso misiju un būtību, un kļūst par kopienu, kurai Dievs pievērš īpašu uzmanību. Šī jaunā kopiena ir atvērta uz cilvēkiem un viņu problēmām, tomēr tā nevar pakļauties pasaules ietekmei, kurā bieži rodas kļūdīgas izpratnes par Dievu. Jēzus tāpēc arī jautā: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16,13). Jēzus savu jautājumu arī uzdeva zīmīgā vietā - “Filipa Cesarijas robežās”, uz ziemeļiem no Galilejas ezera, kur Herods Lielais uzbūvēja lielu pagānu templi par godu Cēzaram Augustam. Šīs vietas sākotnējais nosaukums bija Panion vai Paneas, jo šeit atradās svētvieta grieķu-romiešu dievam Panam. Mūsdienās arī šo vietu sauc tāpat kā senatnē - Banias, vienīgi burtu “p” laika gaitā nomainīja “b”. 

Ar visām detaļām, kuras varam iepazīt šajā fragmentā, evaņģēlists Matejs vēlas norādīt kādā veidā kristiešiem jāatšķiras no pasaules: ticīgajiem nevar būt cita Kunga kā tikai Jēzus Kristus, nekāda cita dzīves piemēra un vārda, kas nebūtu saistīs ar Jēzu. Pastāv iespēja, ka ticīgajam var izveidoties maldīgs priekštats par Jēzus Kristu un Dievu. Tieši tāpēc arī mums ir nepieciešams piekļauties Baznīcas ticībai, kuras priekšgalā ir Pēteris.

Šogad svētdienas vārda liturģijā mēs lasām Mateja Evaņģēliju un tieši šajā svētdienā mēs noslēdzam Evaņģēlija pirmās daļās lasīšanu. Evaņģēlists Matejs vēlas, lai lasītāji pēc tam, kad izlasījuši pusi no Evaņģēlija uzdod sev nozīmīgus jautājumus par Jēzus identitāti. Jēzus jautājums mācekļiem par sevi bija saistīts ar to, ka daudzi tautieši un tautas ietekmīgākās personas Viņu noraidīja. Turklāt jūdiem šāda pagānu zeme un Panam veltīta vieta nelikās piemērota, lai pieredzētu Dieva atklāsmi. Tomēr Jēzus tieši šeit uzdeva šo būtisko jautājumu mācekļiem. Arī mūsu dzīvēs Kungs var uzdot mums jautājumus par attiecībām ar Viņu. Nav ideālas vietas un laika, kad atbildēt uz Kunga jautājumiem. Dziļa saite ar Kungu ļauj katru dienu atbildēt un atzīties ticība ar vārdiem un visu dzīvi. Cilvēkiem Jēzū vajadzēja atpazīt senos pravietojumus par mesiju, kurš nāks kā Dāvida pēcnācējs (2 Sam 7,4-16; 1 Hr 17,3-15). Pēteris atpazina Jēzu un atzina, ka Viņš ir gan Kristus (mesija, svaidītais), gan arī Dieva Dēls. Kungs izveidos Baznīcu jeb savas mistiskās miesas svētnīcu un dos Pēterim debesu valstības atslēgas. Visas šīs idejas saistās ar ķēniņu Dāvidu.

Vecajā Derībā varam lasīt, ka Dāvida pēctecis valdīs pār Izreali kā karalis (kā svaidītais, mesija) un būs Dieva dēls - “Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu” (1 Hr 17,13), kurš uzbūvēs svētnīcu un viņa valstībai nebūs gala. Šis senais pravietojums neattiecās tikai uz Salomonu, bet arī uz Izraela pastarā laika ķēniņu. Tēli un jēdzieni, kurus izmanto evaņģēlists - Kristus, dzīvā Dieva Dēls, klints, celt, elles vārti, atslēgas un valstība - ir saistīti ar Izraela valsti, kuru izveidoja Dāvids un nostiprināja Salomons ar svētnīcas izbūvi (2 Sam 7,4-17; Ps 2,7; 89; 132). Dāvida valsts gāja bojā 586. gadā pirms Kristus, bet Jēzus sludināja valstības atjaunošanu citā kvalitātē un Jaunā Derībā, jo Viņš ir ilgi gaidītais Dāvida dēls, kurš izveidos Baznīcu. Turklāt valstības atslēgu došana Pēterim ļoti atgādina vārdus no pravieša Isaja grāmatas: “Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (22,22). Atslēgas motīvs līdzīgā veidā parādās arī Atklāsms grāmatā (3,7), kur tās tiek attiecīnātas uz Jēzu.

Cilvēki vienprātīgi uzskatīja, ka Jēzus ir pravietis. Viņi identificēja Viņu ar Jāni Kristītāju (kā Herods - Mt 14,2), Eliju, Jeremiju (pravietis kā Mozus, kurš runāja pret svētnīcu, cieta un cilvēki viņu atcerējās kā mocekli) vai arī ļoti vispārīgi kā “vienu no praviešiem” (Mt 16,14). Jēzus mācībā bija līdzīga šo praviešu vārdiem, tomēr visas cilvēku versijas bija kļūmīgas. Kad Pēteris izteica ticību, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis, ka Viņš ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16), Kungs svētīja viņu. Jēzus Pēterim teica: “Svētīgs tu esi” (Mt 16,17). Šis vārdi spēcīgi sasaucas ar Kalna svētībām (Mt 5,3-12).

Kungs nesvēta visus mācekļus, bet tikai Pēteri. Pēc tam Jēzus runā trīs teikumus. Pirmais teikums (Mt 16,17) skaidro Pētera atzīšanos kā noslēpumu, kuru var iepazīt pateicoties Dieva atklāsmei. Otrais teikums (Mt 16,18) attiecas uz Pēteri un Baznīcu: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs”. Svētnīcu būvēja uz klints, bet vēl svarīgāk bija tas, ka Bībeles cilvēkiem svētnīca bija visuma centrs, vieta, kur satikās debesis un zeme. Katoļiem ar šo vārdu skaidrošanu tradicionāli nav lielas problēmas, jo mēs varam to aplūkot ļoti plāši un dziļi, un nav jāizmanto kādas šauras pieejas, lai izvairītos no kaut kā neizdevīga savai personiskajai koncepcija par ticību. 

Trešajā teikumā (Mt 16,19) Jēzus runā par valstības atslēgu došanu Pēterim. Dāvida valstī ķēniņš nozīmēja atbildīgos par dažādām dzīves sfērām, bet īpaša vieta bija - kā mēs to šodien sauktu - premjerministram, kuram bija īpaša autoritāte valstī un varas struktūrās ierindojās kā otrais aiz ķēniņa. Šāds varas sadalījums bija ierasts senajā Tuvo Austrumu pasaulē (Rad 41,39-43; Est 3,1-2). Vara tika nodota ar simbolisku nama atslēgas piešķiršanu (Is 22,22). Jēzus ir jaunais ķēniņš Dāvids, kurš nozīmē Pēteri par savu premjerministru Jaunās Derības tautā - Baznīcā. Līdzīgi kā Isaja grāmatā (22,22), tā arī Pētera amats ir pārmantojams tik ilgi kamēr jaunā valstība - Baznīca pastāv.

Uzmanību mēs varam pievērst Jēzus vārdiem “Tu esi Pēteris”, kuri saskan ar Pētera vārdiem: “Tu esi Kristus”, kas norāda uz Pēteri kā to, kas spēj dāvāt Dieva atklāsmes patiesības Baznīcai. Vēl viena līdzība ir starp Pētera vārdiem “dzīvā Dieva Dēls” un Jēzus vārdiem “Sīmani, Jonas dēls”. Ja Pētra vārdi nes dievišķu patiesību, tad vēl jo vairāk mēs to varam meklēt Jēzus vāros par Pēteri. Pētera tēvs ir Jona jeb Jānis. Šeit arī var saskatīt zināmu simboliku. Jēzus ir kā jaunais Jona (Mt 12,39-41) un Pēterī Viņš saskata savu sekotāju Jonas misijā. Ebreju vārds “Jonah” nozīmē "balodis", tad tas arī norāda uz saistību starp Pēteri un Svēto Garu. Tas pats Gars, kas Jēzus kristību notikumā apstiprināja Viņa Dieva Dēla identitāti (Mt 3,6), tagad iedvesmoja Pētera ticību. Debesu Tēvs Pēterim atklāja patiesību par Jēzus identitāti un izcelsmi. Pēteris ir vīrs ar unikālu lomu pestīšanas vēsturē un atstāj redzamu zīmi tajā. 

Ja Abrahams ir ticības tēvs un tiek pieskaitīts Vēcās Derības patriarhiem, tad arī līdzīgi var dēvēt Pēteri. Līdzīgi kā Abrahama ticība ir veids kā Dievs veidoja jauno ticības tautu Vecajā Derībā (Rad 17) pateicoties vienai personai, kuras vārds tika mainīts no Abrams uz Abrahams, lai parādītu nozīmīgo lomu, kāda viņam būs jāspēlē pestīšanas vēsturē, tāpat mēs varam runāt par Pēteri. Turklāt Abrahams Isaja grāmatā ir raksturots kā klints: “Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti...Uzlūkojiet savu tēvu Abrahamu” (51,1-2). Sešas paralēles starp Radīšanas grāmatu un Jēzus vārdiem (Mt 16,17-19) norāda uz to, ka Pētera loma pestīšanas vēsturē būs līdzīga Abrahamam. Dievs svētīja gan Abrahamu (Rad 14,19), gan Pēteri. Abu ticība bija apbrīnas vērta un abi saņēma pārdabisku misiju. Viņu personvārdi tika mainīti un abi tika nosaukti par “klinti”, kuri arī uzveiks “savu ienaidnieku vārtus” (Rad 22,17).

Lasot Evaņģēlijus var ievērot, ka evaņģēlisti vēlas palikt uzticīgi mācekļu vēsturiskajam ticības ceļa gājumam, kurā veidojās viņu izpratne par Jēzu. Tas nebija viegls ceļš. Evaņģēlisti parāda kā mācekļi nonāk līdz kādam svarīgam Jēzus izpratnes punktam un ar katru reizi arvien dziļāk aptvēra Viņa personu. Pēteris šajā ziņā ieņēma īpašu lomu, jo ir katra Jaunās Derības ticības paraugs. Katrs ticīgais līdzīgā veidā tic un šaubās, uzdrīkstas un baidās, atzīstas un pieviļ, stiprs un vājš, mīlošs un tukšs. Tāds ir Kunga māceklis. Visu izšķir saite, kāda pastāv starp Jēzu Kristu un ticīgo. Ja mēs nemitīgi vēršamies pie Kunga, atzīstam un iepazīstam Viņu, tad mēs esam patiesi mācekļi. Ticības dzīvē ir ļoti svarīgi izšķirt šos divus Kristus iepazīšanas veidus - ārējo, kuru nosaka apstākļi un viedokļi, un to, kas nāk no pārdabiskās ticības, kuru dāvā Dievs. Visas daudzās detaļas, kuras varam atrast šajā Evaņģēlija fragmentā māca mūs, lai starp mums un Kungu izveidotos dziļa saite, kurā mēs sadzirdam Kunga vārdus "tu esi..." un izsakām savu ticību Jēzum "Tu esi...". Ticība nav tikai ievāktais informācijas apjoms par Jēzu Kristu, bet personiska saite un tuvība ar Kungu, Viņa vārda, gribas un personas iepazīšana.

br. Jānis Savickis OFM Cap

8.01.2020

Mt 15, 21-28, svētdiena XX, A

Mt 15, 21-28

16. augusta svētdienā pārdomāsim ticības jautājumu un ar dažiem svarīgiem ticības aspektiem. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus saskaroties ar pagānu sievieti uzsāk ar viņu sarunu un aizsāka viņā ticības dzīvi. Kungs māca savus sekotājus neatmest cilvēkus, bet caur kalpošanu, pieņemšanu un dialogu ļaujam cilvēkam iepazīt Dievu un lai atskārstu kāda ir dzīve bez Dieva - “Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars” (Mt 15,22). Ticība, kuru mēs šajā fragmentā iepazīstam ir uzticības pilna, neatlaidīga, uzbāzīga, pacietīga un gudra; tā nav teorētiska ticība, bet dzīva un aktīva, kas ir vērsta uz Dievu un Viņa palīdzību.

Kad Jēzus gāja uz pagānu apdzīvotiem apvidiem, Tīru un Sidonu, pilsētas ar sliktu reputāciju starp jūdiem, Viņš sastapa kanāniešu sievieti. Pagājušajā svētdienā apskatījām lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas par pravieti Eliju, kurš bēga no Īzebeles, kas dzīvoja Sidonā (1 Ķēn 16,31). Jāņem vērā arī tas, ka evaņģēlists Matejs piemin to, ka sieviete bija kanāniete un tādā veidā piešķir šīs ainas pašam sākumam negatīvu pieskaņu. Kad Bībeles cilvēks dzirdēja vārdus “kanāniešu sieviete”, viņš atminējās visas tās sabojātās pagānu tautas, kas nepazina Dieva likumus un neievēroja pat to, kas ierakstīti cilvēka dabā. Kanānieši bija Izraela lielākie ienaidnieki Vecajā Derībā. Pārsteidzošā kārtā sieviete vērsās pie Jēzus kā pie Kunga un Dāvida dēla, un lūdza, lai Viņš izrādītu viņas meitai žēlsirdību. 

Jēzus atbildēja ar klusēšanu. Vai nu Viņš nevēlas ar viņu runāt vai arī pārbauda viņas ticību? Savukārt, mācekļi gribēja, lai Jēzus atrisina šo problēmu un laiž šo sievieti projām. Jēzus saskaņā ar saviem vārdiem apliecināja, ka ir nācis pie “Izraēla nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6), kurā nav gana. Izraēlis ir Dieva izvēlēta tauta un tāpēc mesijam vispirms ir jānāk pie viņiem. Apkārtesošajiem varēja likties, ka vairs nav ko cerēt uz Jēzus palīdzību pēc tam, kad Viņš pagānus nosauca par sunīšiem. Ja kādu nosauca par suni, tad tas izteica lielu nicinājumu. Jūdu uzskatīja, ka ir  pārāki par citiem cilvēkiem. Tomēr neskatoties uz šo teoloģisko argumentāciju sieviete neatkāpās un lūdza palīdzību. 

Jēzus atbildēja ar šķietami neiecietīgiem vārdiem, bet sieviete arī šajā situācijā neatkāpās. Jēzus vārdi bija skarbi, īpaši, ja ņem vērā līdzīgu epizodi iepriekš Evaņģēlijā, kur Kungs dziedināja romiešu simtnieka kalpu un par šo virsnieku teica, ka “pat Israēlā es tādu ticību neesmu atradis” (Mt 8, 10). No kurienes tāda pārmaiņa attieksmē pret pagāniem? Var arī būt tā, ka vēsajos Jēzus vārdos slēpjas lasītājam apslēpts rotaļīgums vai kāda ironija. Skaidrs ir tas, ka Jēzus viņai atbildēja tā kā varēja sagaidīt pagāns no jūda. Šai sievietei bija liela ticība. Viņa ne tikai ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņas meitu, bet nosauca Jēzus par Dāvida dēlu. Tas biju jūdu tituls, kuru izmantoja, lai apzīmētu mesiju. Jēzus mācekļi tikai pakāpeniski nonāca līdz šādai atziņai. Kanāniete izmantoja šo zobošanos, lai norādītu uz Dieva ieceri darboties caur Izraēli, lai uzrunātu pagānus. 

Sieviete atzina Izraēla īpašās priviliģētās attiecības ar Dievu un tai pat laikā norādīja, ka citi cilvēki arī var vērsties pie Kunga. Viņa atsaucās uz Dieva plānu, kurš bija pazīstams jau no Abrahama aicinājuma laika (Rad 12,1-3). Abrahama laika pilsētas Sodoma un Gomora jūdiem saistījās ar sliktu slavu un grēku, ļaunumu, pagānismu un bezdievību. Šādos apstākļos Jēzus sastapās ar vienu taisnīgo sievieti, kurai bija liela ticība un dzīvoja citu pagānisku pilsētu ēnā. Elija laikā sieviete no šīs zemes brīnumainā veidā saņēma pārtiku un dziedinājumu, un ieticēja Izraeļa Dievam (1 Ķēn 17,8-24). Tas, ka šajā notikumā tiek runāts par galdu, Bībeles valodā nozīmē, ka jāsāk domāt par pastarā jautājumiem. Mielasti norāda uz mieru, ko piedzīvos mācekļi, Izraels un visas tautas. Arī Jēzus runā Pēdējo Vakariņu laikā ar pastarā pieskaņu (Mt 26,29).

Jēzum iepatikās sievietes veiklā atbilde un Viņš dāvāja viņas meitai dziedināšanu. Šī sieviete izturēja visus pārbaudījumus un parādīja savu patieso izpratni par Jēzus personu, varu un misiju. Viņa ieņēma cēlo vietu Mateja Evaņģēlijā, kas bija paredzēta pagāniem, tai skaitā austrumu gudrie (Mt 2,1-12), simtnieks no Kafarnaumas (8, 5-13) un romiešu simtnieks Jēzus krustā sišanas ainā (Mt 27,54). Kanāniešu sievietes vārdi un rīcība ir ievērības vērti un pamācoši. Viņa pie Jēzus griezās ar ticību un nevienā brīdī neapšaubīja to, ka Kungs var atbrīvot viņas meitu no ļaunā varas. Viņa uzticējās Jēzum tādā mēra, ka pat klusums un šķietamais atteikums neapturēja viņas apņemšanos. Tā bija liela pazemība. Viņa varēja protestēt, apstrīdēt Jēzus vārdus vai apvainot Viņu tajā, ka Kungs negrib vai nevar palīdzēt. Tomēr tā nedarīja. Viņa vienkārši pieņēma to, ka viņai nav kādas īpašas tiesības, bet ir tikai ticība.

br. Jānis Savickis OFM Cap

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a, svētdiena XIX, A

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a

9. augusta svētdienā aplūkosim vienu ļoti zināmu fragmentu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur pravietis Elija sastapās ar Dievu Horeba jeb Sinaja kalnā. Šīs svētdienas lasījums ir viens no pazīstamākajiem Vecās Derības tekstiem. Šajā epizodē Dievs sevi atklāja savādāk nekā tas bija ierasts pestīšanas vēsturē. Horeba kalns ir tas pats, kur Mozus sarunājās ar Dievu, saņēma Desmit baušļus un tika noslēgta tautas Derība ar Dievu. Pravietis Elija kā Mozus atradās Horeba kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis (Izc 24,18); ja Mozus tur devās pēc tam, kad tauta pielūdza zelta teļu, tad Elija pēc tam, kas cīnījās ar Bāla kultu savā tautā; kā Mozus viņš pieredzēja spēcīgu Dieva klātbūtni un vētru. Mozus laikā vētra sašķēla kalnus un lauza akmeņus. Elija alā pieredzēja Dieva atklāsmi līdzīgi kā Mozus, kurš atradās akmens plaisā un Dieva pagāja viņam garām (Izc 33,22). Šīs paralēles ir svarīgas un apzinātas, jo norāda uz to, ka Elija ir kā jaunais Mozus vai pravietis kā Mozus (At 18,15.18). Dievs aicina Eliju atzīt pēc tam, kad viņš ir gājis cauri lieliem pārbaudījumiem un brīnumiem, ka Kungs darbojas ne tikai lielās zīmēs, vētrās, zemestrīcēs un ugunī, bet arī klusi čukstošā balsī (1 Ķēn 19,12).

Šī atklāsme Elijam bija svarīga, jo viņš saņēma apstiprinājumu, ka nav palicis viens. Grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par spēcīgāko punktu viņa misijā, kad viņš kontrolēja notikumu gaitu, bet grāmatas 19. nodaļā ir aprakstīs skumjākais punkts pravieša dzīvē. Karmela kalnā pravietis uzveica Īzebeles Bāla praviešus. 19. nodaļā viņš bija drūms un nobijies. Īzebele draudēja viņu apcietināt un pat spēcīga Dieva atklāsme viņam nepalīdzēja. Ja Mozus stājās pretī Ēģiptes faraonam ar Dieva spēku, tad Elija baidījās no Īzebeles un nespēja aptvert viņam pieejamo Dieva spēku. Īzebeles draudi, bet ne Dieva vārds noteica viņa rīcību. Elija bija izmisis, jo bija palicis viens un neviens cits pravietis nebija viņam līdzās. Pravietis šīs svētdienas fragmentā pat divas reizes līdzīgi atbildēja uz Dieva jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija” (1 Ķēn 19, 9.13), tā it kā būtu no bailēm apstulbis. Horeba kalnā pravietis neieradās, lai atvēsinātos, bet īstenotu savu pravieša misiju. Izraelī šis kalns saistījās ar īpašu Dieva klātbūtni. Elijam bija nepieciešamība aprunāties ar Dievu par savu izmisuma pilno dzīves situāciju. Izraela pravieši bija kā Dieva padomes locekļi (Jer 23,18.23). Viņi devās uz noteiktām lietām, lai konsultētos ar Dievu; viņi piedalījās Dieva tiesā un liecināja par tautu. Elija domāja, ka tautai vairs nav iespēja laboties un deva tam savus pierādījumus.  Šādos dzīves apstākļos Dievs viņam teica “stājies… Kunga priekšā” (1 Ķēn 19,11). Dievs nāca vēja, zemestrīces, uguns un balss rūkoņā, jo visas šīs parādības Rakstos saistās ar Dieva ierašanos (2 Sam 22,11; Ps 11,6; 104,3; Is 29,6). Šajā vietā tiek uzsvērts tas, ka Dievs vairāk saistīts ar savu vārdu nekā ar citiem dabiskiem fenomeniem!

Elija apmetās alā un gaidīja Kungu. Viņam vajadzēja nošķirties no visām problēmām un pieredzēt Kunga tuvību; viņš bija tik nomākts, ka bija gatavs atteikties no sava aicinājuma un pat savas dzīves. Kad Kungs ieradās satikt un runāt ar viņu, Kungs viņu nebāra vai nemācīja, bet uzdeva viņam jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit”, “Ko tu šeit dari”? (1 Ķēn 19,9). Pravietis neatbildēja uz šo jautājumu un Kungs jautāja vēlreiz: “Kāpēc tu esi šeit”(1 Ķēn 19,13). Elija tikai teica Kungam to, ko Viņš jau zināja - kādas grūtības pravietis bija pieredzējis un apliecināja savu uzticību Dievam. Kā tas var būt, ka uzticīgs kalps slēpjas alā tālu projām no savas kalpošanas vietas? Elija atbildē parādās gan lepnums, gan sevis žēlošana; viņš saasināti uztvēra cilvēku pretestību pret savu misiju. Izklausās tā, it kā visa tauta nostājās pret pravieti, bet tikai Īzabele vēlējās viņu nogalināt. Elijam šajā situācijā bija nepieciešama jauna un spēcīga Dieva godības pieredze. Dievs lika spēcīgam vēja drupināt klintis un aizpūst kalnus, nāca zemestrīce un uguns, bet nenāca nekāda dievišķa vēsts. Vecajā Derībā šie bija ierasti elementi, kas liecināja par Dieva atklāšanos (Izc 19,16; 20,18; At 4,11; 5,22-24; Ties 5,4-5; Is 30,27; Nah 1,3-5; Ps 18,11-15; 68, 7-8). Kad cilvēki redzēja šādas dabas parādības, viņi pielūdza Dievu radītāju. Līdzīgas zīmes notiks pirms Kristus otrreizējās atnākšanas (Jl 2,28-3,16; Is 13,9-10; Mt 24,29; Atkl 6-16).

Ko Dievs vēlējās panākt pravieša dzīvē ar šīm pārsteidzošajām zīmēm? Elija dzīve notika lielas un apbrīnojamas lietas, un viņš pieredzēja patiesu Dieva spēku tā kā neviens cilvēks iepriekš, tomēr pravietis to visu redzot nepiedzīvoja ātras iekšējās pārmaiņas. Atbildot uz Elijas grūto situāciju Dievs parādīja, ka Viņam interesē, kas notiek ar cilvēku. Kungs klausās, runā, rīkojas, bet ne cilvēkam acīmredzamā veidā. Kungs atgādināja Elijam, ka Viņš izmanto dažādus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus. Dieva vārds nāk no debesīm kā lietus, kurš dāvā spirgtumu, tīrību un dzīvību (At 32,2; Is 55,10). Pasaulē, kurā ir varas mehānismi, trokšņi un spriedze, ir grūti saprast kā Dievs darbojas un daudzi uzskata, ka Viņš var tikai rīkoties caur dramatiskiem un vareniem notikumiem. Kad Kungs vēlējās atbrīvot Izraeli no Ēģiptes gūsta, Viņš sūtīja zīdaini Mozu, bet kad vēlējās sūtīt tautai pravieti, Viņš mātes miesās izvēlējās pravieti Isaju. Kungs sūtīja jauno Dāvidu cīņā pret filistiešu milzi Goliātu un jaunietis izmantoja tikai lingu un akmeni, lai dižo vīru uzveiktu. Kad Dievs vēlējās glābt pasauli, Viņš sūtīja savu Dēlu kā vāju un bezpalīdzīgu bērnu. No krusta koka Jēzus Kristus klusi čukstošā balss ir joprojām daudz spēcīgāka nekā Sinaja kalna zibeņi un ved cilvēkus uz atgriešanos. Arī šodien Dievs pasaulē darbojas caur mums, trausliem māla traukiem (2 Kor 4,7).

br. Jānis Savickis OFM Cap

7.27.2020

Mt 14,13-21, svētdiena XVIII, A

Mt 14,13-21

Turpmākās svētdienas pārdomāsim dažādus Jēzus vārdus un darbus, kuri iezīmē Dieva valstības ienākšanu šajā pasaulē. 2. augusta svētdienā Baznīca aicina iepazīties ar kristīgās dzīves pamatpatiesību: aicinājums dalīties mīlestībā. Evaņģēlija fragments par maizes pavairošanu parāda šīs mīlestības praktisko pusi. Jēzus ir tas, kas spēj pabarot cilvēkus, tomēr to, ko Dieva vārds grib mums pavēstīt īpaši spēcīgi, ir tas, ka pastāv vēl lielāks bads nekā pārtikas trūkums un tas ir Dieva vārda un Dieva mīlestības trūkums, kas spēj atdzīvināt un stiprināt ikvienu. Jēzus piedāvāja vienotību; ēšana kopienā simbolizē vienotību. Jēzus stāstā par maizes pavairošanu rīkojās kā lielas saimes galva, kurš ir sapulcinājis savus tuviniekus. Viņš skatās uz debesīm, pateicās Dievam un lauza maizi - tā rīkojās katrs jūdu ģimenes galva. No ģimenes galvas gaidīja dāsnumu un spēju pabarot visus viesus tā, ka paliek pārtika pāri. Tomēr šajā evaņģēliskā stāstā ēdienkarte bija vienkārša, jo maize un zivis bija Palestīnas iedzīvotāju pamatēdiens; gaļa bija dārga un tika lietota svētku laikā. Tādā veidā Jēzus aicināja pūli savā jaunajā kopienā, ģimenē.

Ļaudis sekoja Jēzum ar kājām un gāja apkārt Galilejas ezeram šķērsojot pa ceļam Jordānas upes braslu. Cilvēki panāca Jēzu un pienāca vakars, taču viņi bija izsalkuši un bez pārtikas. To kā Jēzus reaģēja uz šo situāciju mums ir jāuzlūko ļoti plašā kontekstā un jāpievērš uzmanība dažādām notikuma detaļām. Šim brīnumam ir arī praktiskā puse. Pat daudz apdzīvotākos reģionos ciemi nevarēja apgādāt ar pārtiku pūli ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem vīriešu. Lielākajos ciemos reti kad bija vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāji. Evaņģēlists Matejs centās Jēzu attēlot kā to, kas vēlas apmierināt to vajadzības, kuri nonākuši trūkumā un šī tēma vijās cauri visam Mateja Evaņģēlijam. Evaņģēlijā piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums norāda uz pagātni un nākotni - uz Vecās Derības Mozu un Eliju un Kunga Vakarēdienu un mesiānistisko mielastu laiku beigās.

Jēzus sākumā lika cilvēkiem apsēsties un kā jūdu dzīru saimnieks, lūdza svētību un lauza maizi, un tad deva mācekļiem, lai tie tālāk izdalītu cilvēkiem. Lai arī maizes un zivju pavairošanas brīnums bija pārsteidzošs, tomēr Bībeles cilvēkiem tas nebija nekas nedzirdēts. Līdzīgi notikumi ar ēdienu parādās Vecajā Derībā. Visos četros Evaņģēlijos ir aprakstīts šis brīnums. Evaņģēlists Matejs savā darbā cenšas uzsvērt Jēzus līdzjūtību un mācekļu atbildību kalpošanā cilvēkiem. Mācītājs senatnē ierasti nebija atbildīgs par mācekļu barošanu par saviem līdzekļiem. Antīkajā pasaulē skolnieki bieži maksāja skolotājam un tas bija prestiži aicināt viņu uz pusdienām un izrādīt viņam viesmīlību. Tomēr Jēzus uzņēmās saimnieka lomu, jo senatnē viesmīlība saistījās ar barošanu un pajumtes došanu viesiem.

Jūdu izcelsmes Evaņģēlija lasītāji nevarēja nepamanīt vairākas līdzības ar Vecās Derības brīnumiem. Pirmais notikums saistās ar mannu, maizi (At 8,3), kas nāca no debesīm, lai pabarotu Izraeli tuksnesī (Izc 16,4-21). Mozus kopā ar tautu pārejot pāri Sarkanajai jūrai ēda mannu (Izc 16, Sk 11). Jēzus Evaņģēlijā arī satiekas ar cilvēkiem pēc tam, kad pārvar ūdens šķēršļus un baro cilvēkus. Elija, kad apmetās pie atraitnes no Sareptas, ēda no gandrīz tukša miltu trauka un eļļas krūkas līdz laikam, “kad Kungs dod zemei lietu” (1 Ķēn 17,8-16). Vistuvākais brīnums Jēzus paveiktajam ir pravieša Elija sekotāja Elīša brīnums, kurš pavairoja divpadsmit maizes klaipus simts vīriem un vēl palika pāri (2 Ķēn 4,42-44).

Līdzīgi kā Jēzus, pravietis Elīša ņēma maizi un norādīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”, radās jautājums, vai tik daudziem cilvēkiem pietiks, tomēr cilvēki ēda un maize palika pāri. Uz šo brīnumu fona Jēzus brīnums ir daudz varenāks, jo Viņš iesāka ar mazāk maizēm nekā Elīšam un pabaroja lielāku cilvēku pulku. Mateja Evaņģēlija jau iepriekš izskanēja patiesība, ka Jēzus ir lielāks (12,6.41.42) un šajā fragmentā Kungs ir parādīts kā lielāks par praviešiem. Šīs paralēles norāda uz to, ka Jēzus ir eshatoloģiskais, laika beigu pravietis.

Tomēr Jēzus darbības nozīmība nebeidzas ar Vecās Derības notikumu atsaukšanu atmiņa un savas personas lieluma atklāšanu. Maizes pavairošana norāda arī uz Euharistijas iedibināšanu (Mt 26:20–9). Ja mēs skatāmies uz Pēdējo Vakariņu aprakstu mēs nevaram nepamanīt šīs maizes pavairošanas ainas līdzību ar Euharistijas iedibināšanu. Evaņģēlists Matejs abās epizodēs lietoja līdzīgu valodu; norādīja, ka tas notika tajā pašā laikā - vakarā (14,15; 26,20) un dalībnieki ieņem tādu pašu pozu - apsēžas (14,15;26,20). Jēzus līdzīgā kārtībā apgājās ar maizi (ņēma, svētīja, lauza, deva - 14,19; 26,26). Kad maize tika nodota tālāk, visi ēda un bija paēduši. Kā Pēdējo Vakariņu laikā, tā arī piecu tūkstošu pabarošana norāda uz mesiānisko mielastu mūžībā.

Jēzus savā misijā aktīvi iesaistīja mācekļus, kuri piepildīja divpadsmit grozus pilnus ar drupačām. Šī notikuma simbolika saistās ar to, ka Jēzus aicina divpadsmit Izraela ciltis pie sevis, jo Viņš grib, lai neviens nepazustu. Matejs jau iepriekš rakstīja par divpadsmit mācekļu izvēli (10,1-4) un solīja viņiem varu pār divpadsmit ciltīm (19,28). Ar šo brīnumu Jēzus īpaši gribēja uzrunāt savus mācekļus, lai viņiem parādītu kāda veida kalpojums viņiem būs jāveic pēc Kunga debeskāpšanas. Mācekļi būs iesaistīti cilvēku barošanā ar garīgo pārtiku. Tas, ar ko mācekļi baros ticīgos būs pats Kungs. Kad viņu krājumu izsīks, kā tas bija ar maizi un zivīm, viņiem būs jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu vēl vairāk. Mēs šo pašu rīcību īpaši skaidri redzam priestera kalpojumā Euharistijas laikā, kad kalpotājs dod Dzīvības Maizi Svētajā Komūnijā Baznīcas locekļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.22.2020

Ef 2, 19-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Ef 2, 19-22

26. jūlijā Baznīca Latvijā svin Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas svētkus. Iepriekšējos gados šeit tika pārdomāti lasījumi no Vecās (1 Ķēn 8; Ps 84 (83)) un Jaunās Derības (1 Kor 3), šogad apskatīsim fragmentu no Vēstules efeziešiem. Šis lasījums ir viens no vairākiem, kuri tiek piedāvāti šiem svētkiem un baznīcā varam arī to nedzirdēt, tomēr apcerēsim to, jo tas var ienest gaismu mūsu izpratnē par Baznīcu. Pāvils vēstulē mēģina uzsvērt to, ko Dievs bija paveicis Jēzū Kristū visiem cilvēkiem un īpaši pagāniem. Otrā vēstules nodaļa pasludina vēsti par mieru un šim mieram ir konkrēts vārds - Jēzus Kristus. Jēzus klātbūtne nes mieru, un cilvēkiem, kurus Kungs uzrunāja, miers bija īss brīdis starp kariem, naidu un strīdiem. Tāda bija vēsture, kuru pieredzēja Izraels un miers bija tas pēc kā viņi ilgojās.

Apustulis Pāvils vēlas mums parādīt kā visi kristieši veido vienotību savā starpā un ar Dievu. Lai to labāk attēlotu apustulis izmanto arhitektūras metaforu. Kristieši ar jūdu vai pagānu izcelsmi veido vienu Dieva saimi, kuru Kungs veido uz apustuļu un praviešu pamata, kur vissvarīgākais akmens ir Jēzus Kristus. Senatnē sākot celt ēku tika izvēlēts galvenais akmens, kurš rūpīgi tika ievietots pamatos, jo ap to sāka būvēt visu celtni. Lai akmeņus saturētu kopā neizmantoja arī saistvielas, bet akmeņus izcirta un nolīdzināja tā, ka tie saderēja viens pie otra.

Jēzus kā svarīgākais ēkas elements stabilizē visu celtni un uztur to ar savu gudrību un autoritāti. Apustulis vēlējās uzsvērt, ka arī kristieši no pagānu tautām tiek iekļauti šajā lielajā ticības struktūrā un ka tā nav tikai jūdu celtne. Baznīcas pamatiem - apustuļiem un praviešiem - bija jāpielāgojas Jēzum Kristum. Visa celtne - visiem kristiešiem - ir jāsinhronizējas ar Jēzu, lai šī dzīvā ēka nekļūtu par nesaderīgu, nejaušu un savā starpā nesamērītu akmeņu krāvumu.

Caur Jēzu Kristu pagānu atsvešināšanās no jūdiem tiek pārvarēta un abas cilvēku grupas var sanākt kopā vietā, kur mīt un kuru veido Svētais Gars. Pāvila vēstules lasītāji var iztēloties sevi kā rūpīgi veidotus un ievietotus akmeņus. Tēli un valoda kā viņš par to raksta atgādina Vecās Derības cerību atjaunot Jeruzālemes svētnīcu, kur visa Izraela tauta sapulcēsies uz Dieva pielūgšanu. Tas nenozīmē, ka pagāni kļuva par Izraela tautas daļu, bet to, ka jūdi un pagāni tika iekļauti jaunā Dieva izveidotā tautā. Vasarsvētkos ir jāmeklē šīs jaunās tautas sākums.

Šī jaunā vienotība neveido kādu jaunu nāciju vai politisku spēku, bet tajā iekļaujas personas no visām tautām, lai pieredzētu privilēģiju, kas iepriekš bija tikai Izraelim - būt par Dieva saimes locekļiem. Šāda piederība bija senatnē ļoti svarīga. Pilsētās iebraucēji varēja palikt par svešiniekiem uz paaudzēm, jo viņiem nebija pilsoņu tiesības. Tikai maza sabiedrības daļa antīkajās pilsētās bija pilsoņi un Pāvila vārdi par “līdzpilsoņiem” visiem kristiešiem piešķir kādu pārdabisku drošību un piederību pasaulē, kur atsvešināšanās ir plaša parādība.

Pāvils neraksta par kādu statisku un laikā un telpā iesaldētu būvi, bet par dzīvu un augošu organismu. Vārds “templis” (gr. naos) šeit nav domāts viss Jeruzālemes templis ar pagalmiem vai viss sakrālais komplekss (gr. hieron), bet tas norāda uz svētvietu, kas atrodas akmens celtnē Jeruzālemē. Vecajā Derībā Dieva godība bija sastopama svētnīcā, kur izvēlēta tauta pieredzēja Dieva klātbūtni. Jaunās Derības laikā Dieva klātbūtne ir šajā jaunajā svētnīcā, kas nav būvēta no akmeņiem, bet no ticīgajiem. Dievs ievieto ticīgos šajā struktūrā un turpina to celt. Šī jaunās svētvietas mērķis ir Svētā Gara iemājošana visos kristiešos kopumā un katrā atsevišķi (Rom 5,5; 8,9; 11,1; 1 Kor 2,12; 6,19; Gal 3,2;4,6; 1 Jņ 3,24; 4,13).

Vēstulē efeziešiem Pāvils uzsver, ka Gars iemājo kopienā, kuru veido dažādas izcelsmes cilvēki. Ļoti svarīga doma izskan fragmenta noslēgumā: ticīgie paši tiek attēloti kā akmeņi uz kuriem dievišķais mājoklis pakāpeniski tiek celts. Cilvēku dzīves ievaino strīdi, šķelšanās un naida mūris, bet tas neattiecas tikai uz cilvēku attiecībām, bet arī attiecībās ar Dievu. Saskaņā ar cilvēku uzskatiem senajā pasaulē Dievu un cilvēku atdalīja debess jums caur kuru cilvēks nevarēja tikt cauri. Šis debesu “mūris” bija zīme kādai dziļākai plaisai starp Dievu un cilvēku. Tā kā cilvēks nevar redzēt Dievu un ir ieslēgts savā redzamajā un taustāmajā pasaulē, viņam šeit var rasties izjūta, ka zeme ir pārāk šaura un parādās neuzticība pret apslēpto Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Jēzus Kristus ienāca pasaulē un atvēra debesu vārtus, lai katrs varētu nākt pie Dieva. Turklāt, mums nav vairs jāvērš skats uz debesīm, bet pats Kungs ir nācis mūsu vidū un izveidoja no ticīgajiem mājokli Svētajam Garam.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.14.2020

Rom 8, 26-27, svētdiena XVI, A

Rom 8, 26-27

19. jūlija svētdienā pārdomāsim divus teikumus no Vēstules romiešiem, kas var ienest skaidrību, cerību un prieku mūsu izpratnē par ticības dzīvi un lūgšanu. Šie teikumi ir ņemti no apustuļa Pāvila pārdomām par Svēto Garu kā kristiešu dzīves cerības avotu (Rom 8,18-30). Apustulis skaidro kā Gars pavada kristiešus dzīves ceļā, kurā viņi gaida godības atklāšanos un pestīšanu. Šajā pasaulē mēs dzīvojam spriedzē un šajā laikmetā Gars stiprina un mierina mūs ciešanās, kuras mēs dalām ar Jēzu Kristu, krustā sisto. Kamēr šī dzīve rit uz priekšu, kristietis ir apdraudēts un iestrēdzis starp diviem laikmetiem - tagadni un godības pilno nākotni - Pāvils apliecina, ka Dieva Gars palīdz ikdienas lūgšanā. Abos teikumos Gars ir tas, kas līdzsvaro ticīgo nepilnīgo lūgšanu un saskaņo to ar Dieva gribu.

Pāvils raksta par to kā Gars uzrunā Dievu un apraksta to ar vārdu “nopūtas” - tas ko nevar izteikt vārdos. Cilvēki nevar aptvert Gara nopūtas sevī, bet Dievs var. Gars nāk palīdzēt mūsu vājumā, jo mēs nezinām par ko mums jālūdzas, bet Gars aizlūdz par mums ar nopūtām. Pat ja Kungs mūs glābj un pestī, mēs joprojām esam vāji un nezinām ko vēlamies. Jāņem vērā, ka apustulis šeit nedomā, ka kristieši nezina kā lūgties, bet viņš vēlas uzsvērt, ka viņi pilnībā nezina, kas atbilst Dieva plānam. Gara aizbildniecība ir nepieciešama, jo mēs nezinām Dieva plānu pilnā apjomā un nezinām par ko jālūdzas. Daudzi, kas šo fragmentu ir pārdomājuši uzsvērta, ka Pāvils raksta par lūgšanas veidu. Tomēr apustulis šeit vēlējās pavēstīt par kristieši vājumu un neziņu, kas saistās ar lūgšanas saturu. Tomēr doma, ka Gars nopūšas nav galvenā vēsts šajā fragmentā. Pāvils uzsvēra to, ka Gars palīdz mūsu vājumā. Pastarā cerība un nākotnes godība ir tas uz ko virzās visa kristīgā dzīve un plāni. Gars ir tas, kas uztur cerību šajā pestīšanas gaidīšanas laikā.

Kas ir šis vājums, ko pieredz ticīgie? Tā ir vispārīga cilvēcīga nespēja. Pāvils šeit domā īpašā veidā neziņu par to, kādam jābūt lūgšanu saturam. Gars palīdz formulēt aizlūgumus. Pāvils par to rakstīja ļoti vispārīgi un neapcer vājumu ticīgo dzīvēs, bet tas, ko viņš vēlas pavēstīt ir tas, ka Gars aizlūdz ticīgajos saskaņā ar Dieva gribu. Mūsu ierobežotības un maldīguma dēļ mēs nevaram uztvert pilnībā Dieva vēlmi. Gars aizpilda mūsu neziņu, Dieva gribas izpratnes trūkumus, to kā pasauli un manu dzīvi redz Dievs un kādas ir citu cilvēku vajadzības. Pāvils savā dzīvē jau ilgi iepriekš atklāja savu vājumu un Dieva spēku, kur stiprina vājumā (2 Kor 12,9-10). 

Skaistā Dieva metafora “sirds pētnieks” ir iesakņojusies Izraela izpratnē par Dievu kā to, kurš zina un izmeklē sirdis. Dievs teica Samuelam: “Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī” (1 Sam 16,7), vai psalmists iesaucās: “Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi” (Ps 139,23). Dievs ir sirds izzinātājs, jo Viņš iekļūst visdziļākajos noslēpumos. No Dieva neko nevar noslēpt. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: “Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars” (1 Kor 2,11). Doma, ka Gars aizbilst par mums neparādās Vecajā Derībā vai citā jūdu literatūrā, bet tikai Jaunajā Derībā (Jņ 16,7-15).

Pāvila vārdi ticīgo dzīvēs var ienest lielu iedrošinājumi, ka Dieva griba tiek piepildīta mūsu dzīvēs neskatoties uz vājumu un neziņu par ko lūgties. Kristieši nav pamesti savās ciešanās (Rom 8,18) un nopūtās (Rom 8,23), lai tās pārvarētu tikai ar saviem spēkiem. Gars mums palīdz mūsu vājumā. Kaut arī Svētā Gara ienākšana mūsu lūgšanā atdzīvina to un tā ir patiesa lūgšana, tomēr tā nav jāuzlūko psiholoģiskās apziņas līmenī, bet jāpieņem doma, ka tā ir ar vārdiem neizsakāma. Lūgšana ir Svētā Gara dāvana. Kad mūsu lūgšana nonāk pie debesu Tēva, Viņš dzird gan Garu, gan arī mūsu sirdis. Šī lūgšana izsaka dziļu sirds nopūtu, kas nav izsakāmos vārdos; tā nāk grūtību un pārbaudījumu brīdī, ka gaidām piepildāmies Dieva solījumus. Šī lūgšana izsaka spēcīgu cerību, izturību un bieži saistās ar ciešanām dēļ patiesības, kas ļauj piedalīties Jēzus Kristus ciešanu un vājuma noslēpumā, kurā var pieredzēt Kristus krusta uzvaru. Šis ir ceļš, kur bieži Dieva plāns mūs ved, taču mēs to nespējam atpazīt, bet Gars mūs tur aicina un lūdzās par to mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.10.2020

Is 55, 10-11, svētdiena XV, A

Is 55, 10-11

12. jūlija svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums ir fragments no pravieša Isaja grāmatas par Dieva vārda iedarbīgo darbību pasaulē. Šis skaistais un dziļais lasījums ir kā komentārs šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībai par sējēju. Šis Isaja grāmatas teikums par Kunga vārdu, kas tika vērsts pie Izraela tautas ļoti tiešā veidā attiecas arī uz mūsu šodienu. Tā ir liecība, ka seno praviešu vārdi joprojām ir šodienīgi un nevar tiem paskriet garām. Šajā teikumā uzsvars tiek likts uz Dieva pārdabiskumu, kurš kā Radītājs bezgalīgi pārsniedz radību ar savu gudrību un varenību. Ja Dievs ir liels un visaptverošs savos lēmumos, tad cilvēks ir mazs un šaurs savā pasaules uztverē. Tāpēc arī šos pravieša vārdos var uztvert ar nelielu skumju pieskaņu, jo Dieva vārds uzreiz nesastop dzirdīgas ausis un arī pravieša Isaja lasītāji var uzlūkot šos vārdus ar neuzticību, jo Dieva plāns var likties abstrakts, neatklājams un šķietami nepiepildās. Šie vārdi mūs aicina uz lielāku uzticību un cieņu pret Dieva apredzību un plāniem, un apzināties, ka mēs esam vājas un grēka ievainot radības.

Iepriekš grāmatā pravietim bija gari strīdi ar tautu par trimdu un svešo tautu elkiem, kurus viņi pieņēma. Ar šiem vārdiem viņš atrod mieru Dieva apbrīnojamā klātbūtnē pasaulē. Ūdens tēls piepilda pravieti ar pārliecību, ka taisnīgā un uzticamā Dieva solījumi īstenosies. Prieku pravietim dāvā tas, ka pestīšanas vārdi nāk no Dieva mutes un uzrunā Izraeli. Kungs neklusē un tauta var paļauties uz Viņu. Protams, ka Dieva vārds nenāk vienkārši kā haotisks teikumu plūdums, kas nomāc cilvēka prātu, bet tas vienmēr attiecās uz situāciju kādā atrodas tauta vai cilvēks un uzrunā ticību vai tās trūkumu, saprašanu vai nesaprašanu. Pravietis šeit Dieva vārdu neizprot tik daudz kā kādu informāciju, bet līdzekli ar kuru tiek sasniegts rezultāts. Dieva vārds ir “dzīvs un darbīgs” (Ebr 4,12). Kad Dievs runā kaut kas notiek vai mainās. Šāda vārda izpratne ir ļoti spēcīga Isaja grāmatas otrajā daļā (40-55) un arī pravieša Jeremija grāmatā. Tā vārdu izprata Vecajā un Jaunajā Derībā. 

Svarīgi ievērot, ka vārds nāk pie cilvēka, kurš var to pieņemt vai atmest. Pravieša vārdos parādās doma, ka nebija, kas sargātu vārdu. Vārds tika nodot pravietim un vārds varēja būt apšaubīts, nievāts vai apklusināts. Otra iezīme atsver pirmo - vārds tiks piepildīts. Vārds, kurš uzrunā cilvēku vienmēr ir personisks; tā kā tas notiek starp divām personām. Dieva vārds maģiski vai automātiski neizsauc cilvēkā jaunu pestīšanas stāvokli. Vienīgais veids kā ļaut Dieva vārdam pārveidot dzīves ir klausīties un pieņemt pestīšanas vēsti. Taču cilvēku sirdis bieži ir nocietinātas. Pravietim nebija pārliecinošas zināšanas par cilvēkiem vai nākotni. Viņš sludināja vārda darbību, bet neparedzēja nākotni. Šeit ir svarīgi abas šīs lietas izšķirt. Liela daļa no tā, ko pravietis sludināja nepiepildījās tā kā viņš teica. Izraela atgriešanas no Babilonas trimdas nebija triumfāla ieiešana cauri tuksnesi dārzā. Kāds, kas vēlētos pravieša vārdus apšaubīt, varētu teikt, ka nekas tāds nenotika i tie ir tukši vārdi. Visu laiku ir jāņem vēra tas, ka Dieva domas un ceļi ir pārāki par mūsu izpratni. Vārdu piepildījums var būt daudz savādāks nekā cilvēks sagaida vai pat atšķiras no tā uz ko norādīja pravietis. Drošs, ir tas, ka pravietojums piepildīsies un vārds neatgriezīsies tukšs. Dievs, kura ieceres ir neizmērojami lielākas par mūsu, piepilda savus solījumus.

Kāds ir Dieva vārds? Vārda salīdzinājums ar ūdeni raisa ļoti daudz asociācijas. Lietus ir ļoti nepieciešams un iedarbīgs, jo mitrina augsni un ļauj augt augiem, bet no tiem cilvēki iegūst pārtiku. Dieva pārākums pār cilvēkiem ir visaptverošs, pravietis uzsver to, ka Dieva vārds ir uzticams un iedarbīgs. Dieva solījumu piepildījums ir drošs un cilvēks nevar padoties pesimismam ar savām mazajām gaidām vai iecerēm kādam jābūt Kunga pestīšanas plānam. Dieva domas ir tālejošas, plašas, augstas un auglīgas. Cilvēka īstenības uztvere ir ļoti ierobežota. Dieva vārda salīdzināšana ar lietu un sniegu norāda uz lēnu un klusu darbību, kas noteiktā laikā pārveidos cilvēku un zemes vaigu. Cilvēki nevar radīt lietu un sniegu; tas nāk pār ļaudīm neatkarīgi no viņu pūliņiem. Cilvēka dzīve bez Dieva vārda ir kā neauglīgs un izkaltis tuksnesis. Tomēr no Jēzus un savas dzīves zinām, ka cilvēkiem ļoti bieži nav vēlmes padoties šim sirdi pārveidojošajam vārdam. Mēs ne vienmēr jūtamies izslāpuši un izkaltuši, lai pieņemtu Dieva vārdu, jo protam sevi piepildīt ar kaut ko citu. Taču Kungs sola, ka “es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdu!” (Am 8,11).

Mums kristiešiem svarīgi ievērot, ka ūdens šeit nav tikai vārda simbols, bet arī norāde uz Kristus misiju pasaulē, kurš kā debesu sūtnis nāk pasaulē un atgriežas pie Tēva. Protams, mēs kā kristieši redzam šī teksta piepildījumu Jēzu Kristū. Tomēr mums ir arī jāizprot šos vārdus arī tā, kā to uztvēra jūdi. Doma, ka Dieva vārds iziet no Dieva un pēc misijas īstenošanas atgriežas pie Viņa ir drosmīga, bet joprojām monoteistiska, jo neatzīst nevienu citu varenu vai dievišķu personu, kas apšaubītu mācību par vienu Dievu. Mēs lasot šo tekstu jūtam, ka Dieva vārds šeit iegūst personas vaibstus, vārds, kas iegūst speciālu uzdevumu. Tas iziet no Dieva mutes un no jauna atgriežas pie Dieva, tiek uzņemts Viņā. Šis tēls ir ļoti smalks un noslēpumains. Dieva vārds ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Vecajā Derībā pamazām sāka attīstīties doma par vārdu kā par kaut ko personificētu (107,20; 33,6 Ps).

Dieva vārds pestīšanas vēsturē nebija tikai viens no elementiem, bet tam bija neizmērojami liela loma un tas sniedza jēgu vēstures ritējumam, veidoja vēsturi un atmodināja ticību. Tāpēc arī Vecās Derības cilvēki varēja Dieva vārdu uztver kā kaut ko personificētu vai kā Gudrību. Jaunajā Derībā Dieva vārda būtība ir jau skaidra - tas ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus. Līdzīgi kā šīs Isaja grāmatas teikums, arī Jaunajā Derībā ir daudzi teksti, kas ataino vārda dinamismu (Apd 2,16; 13,26; 14,3; 20, 32; 26,22; Filip 2,16; Ebr 4,12; 2 Kor 5,14). Vēstulē ebrejiem lasām par to pašu vārdu: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.” (Ebr 4,12). Mēs arī varam uzdot jautājumus kā šis dinamiskais vārds darbojas manā dzīvē? Ja es to saņemu, tad kā tas atgriežas pie Dieva? Mūsu atbilde uz Dieva vārdu ikdienā saistās ar lūgšanu, dzīvi un mīlestību; tas ir veids kā vārds atgriežas debesīs. Vispilnīgākā veidā tas atgriežas Svētās Mises laikā, kad saliekam debesu Tēvam uz altāra upurī ne tikai Euharistiju, Jēzus Kristus Miesu un Asinis zem Maizes un Vīna zīmēm, bet arī paši savas dzīves, lūgšanas, grūtības un priekus. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.03.2020

Mt 11,25-30, svētdiena XIV, A

Mt 11,25-30

5. jūlija svētdienā mēs turpinām lasīt Mateja Evaņģēliju, kurā Jēzus pēc atraidījuma trijās Galilejas pilsētās un “bēda jums” (Mt 11,2-24) atbildēja ar pateicību. Jēzus izteica lielu aicinājumu mācīties tiem, kuri ticībā ir pievērsušiem Viņam. Par patiesiem mācekļiem var kļūt tie, kas pieņem bērna ticību. “Pēc savas gribas labprātības Viņš” (Ef 1,5) apslēpa savu lielos gudrības noslēpumus no “gudrajiem un saprātīgajiem un [...] atklājis bērniņiem!” (Mt 11, 25). Tas bija iespējams, jo Dēls un Tēvs viens otru pilnībā pazīst svētajā Trīsvienībā un tādā pašā tuvībā un patiesībā uzlūko tos, kas ir atvērti un otru augstāk vērtē nekā savu ievainoto un aprūpēto “es”.

Dieva Dēls pasaulē sastapa grēcīgu cilvēci. Cilvēku lielākais nogurums nāk no grēka un tā sekām. Jau Vecajā Derībā pravieša Jeremija grāmatā lasām: “Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!” (Jer 6,16) vai “Es padzirdīšu gurušu dvēseli” (Jer 31,25) un šī senā vēlme savu piepildījumu atrada Jaunajā Derībā un Jēzū Kristū. Tāpēc arī ceļš kopā ar Jēzu ir viegls un tīkams. Ar Jēzus jūgu mācekļi pieņēma patieso gudrību. Jēzus vienotība ar Tēvu šajā Rakstu vietā ir attēlota kā attiecības starp Dievu un Gudrību par kurām varam lasīt jau Vecajā Derība (Sak 1,22-33; 8,4-36; Sīr 24,1-34; Gudr). Jūdu gudrības tradīcijā gudri nebija tie, kas sevi par tādiem uzskatīja un mācījās saskaņā ar saviem ieskatiem, bet vienkāršie, kuri bijās Dieva. Kungs var sajaukt gudro plānus (Is 19,11-12; 29,14; 47,10; Jer 8,8-9; Ez 28,3-12). Tikai Dievs Tēvs pazīst patieso Gudrību - Dēlu. Jēzus Kristus ir iemiesotā gudrība.

Jēzus aicinājums nogurušajiem ir tradicionāls Gudrības aicinājums (Sīr 24,19-22). Pēc Babilonas gūsta jūdi bieži attēloja mesiju kā gudrības mācītāju un kristiešiem tas nesagādāja problēmas, pārņemt šo skatījumu uz Jēzu, ka Viņš ir patiesā Gudrība. Evaņģēlistam bija viegli rakstīt izmantojot jūdu izpratni par Dieva likumu kā Kunga Gudrības iemiesošanos uz zemes. Matejs centās arī parādīt Jēzu kā Dieva gribas iemiesojumu. Ja daudzi tā laika jūdi uztvēra likumu kā Gudrības iemiesojumu, tad Matejs vēlējās, lai viņa lasītāji redzētu Jēzū gan kā Gudrību, gan arī kā Likuma iemiesojumu.

Jēzus mācība šajā brīdī ir ļoti svarīga, jo apliecina, ka abpusēja Tēva un Dēla pazīšana, un Dēla atklāšanās nodrošina to, ka mācekli dzird patiesību un nevis sagrozītus vārdus, izdomājumus vai maldus. Neviens godīgs mirstīgais nevarēja izteikt šos vārdus, kādus runāja Jēzus. Mācekļiem Jēzus ļāva ielūkoties šajā Tēva un Dēla noslēpumainajā pasaulē. Šeit tekstā parādās Jēzus personas dievišķā autoritāte. Mateja Evaņģēlijā šim fragmentam ir svarīga vieta, jo atklāj dziļu patiesību par Jēzu Kristu. Evaņģēlists Matejs Jēzus personā uzsver mācību, spēju dziedināt un paklausību debesu Tēvam.

Jēzus dzīve un darbi atklāj mums kāda kopība pastāv starp Viņu un Tēvu. Šo attiecību centrālais elements ir mīlestība, uzticība un paklausības (Mt 16, 13-28; 17,5; 26,59-66; 27.40.43). Kā piemērs priekš citiem Dēls dzīvo paklausībā Tēvam un iet cauri ciešanām no kurām mācekļi arī netiks pasargāti. Jēzus dzīve ir kā modelis Viņa sekotājiem. Klausīties Jēzus vārdos ir mācekļa aicinājums un ikdienas dzīves prakse. Matejs bieži uzsvēra, ka būt par mācekli nozīmē mācīties un tagad šī doma sasniedz augstāko punktu. Vārdi “mācīties no manis” (Mt 11,29) ir tas, kas Jēzum īpaši rūpēja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird” (Mt 13,9). Jēzus sūtības jēga ir izprotama tikai pateicoties dievišķajai atklāsmei un ticīgie ir aicināti to pieņemt, lai neuztvertu kristīgo ticīgu tikai kā vienu no dzīves stiliem vai terapijām sarežģītajā pasaulē. Kunga klātbūtne pasaulē ir īstena, bet daudzi to nepieņem un netic. Patiesa Jēzus personas misijas izpratne ir iespējam tikai pieņemot atklāsmi, ko dāvā Tēvs, debesu un zemes valdnieks, katram, kas to nenoraida un vēlas veidot vienību ar Dēlu.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.23.2020

Mt 10, 37-42, svētdiena XIII, A

Mt 10, 37-42

28. jūnijā turpināsim jau trešo svētdienu pēc kārtas pārdomāt Mateja Evaņģēlija 10. nodaļu, kurā lasām par Jēzus mācekļa misiju. Sākumā jāpabrīdina, ka šeit pārdomāsim fragmenta otro pusi (Mt 10,40-42), jo iepriekš šajos komentāros jau nedaudz pieskārāmies šai Rakstu vietai Mt 10, 37-42 vai arī paralēliem tekstiem no Lūkasa Evaņģēlija, kur šī fragmenta pirmā pusi ir skaidrota: Lk 12, 49-53 un Lk 14,25-33. Šajā svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību un uzticību: “Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs” (Mt 10,38).

Māceklim ir jāmīl sieva, ģimene, draugi un pat ienaidnieki (Mt 5,44), bet pāri visam viņam ir jāmīl Jēzus Kristus. Kungs neprasa tikai to, bet arī nomiršanu sev. Krusta nešana nenozīmē uzņemties kādu neērtu vai mokošu dzīves situāciju, bet nopietni un ar cīņu mirt savam egoistiskajam “es”. Tas ir veids kā Jēzus māceklis nes savu krustu. Jēzus šos vārdus vēl teica pirms savas krusta nāves un godpilnās augšāmcelšanās. Tad jau tie skanēja šokējoši, jo krusts tika uzskatīts par pazemojuma, kauna un soda zīmi. Pēc krusta notikumiem šis viņa izteikums ieguva neizsakāmi lielāku spēku un dziļumu.

Jēzus runājot par mācekļu uzņemšanu pie cilvēkiem izsaka viņiem solījumu un iedrošinājumu par to, ka tie, kas viņus uzņemot - uzņems arī Kungu. Jāievēro, ka mācekļu loma šeit nav aktīva, bet pasīva, jo viņi tiks uzņemti un viņiem kalpos (Mt 10,40-42). Savā ziņā ļauties Kunga žēlastībai un rūpēm. Galvenais uzsvars šajā vietā ir likts uz atlīdzināšanu. Tie, kas pieņems Jēzus mācekļus, pieņems Viņu pašu un iegūs atalgojumu no Dieva. Jēzus runāja par praviešiem un taisnajiem. Viņi visi ir “vismazākie”, bet katram no šiem vārdiem ir arī sava īpašā nozīme. Vismazākie viņi ir tāpēc, ka pasaule viņus apdraud. Pravieši ir tie, kas sludina un skaidro Dieva vārdu, un tie, kas seko Jēzum (Mt 5,10-12). Taisnie ir visi, kas tādi ir Jēzū Kristū (Mt 5,20).

Vārds “vismazākie”, ar kuru Jēzus apraksta tos, kas tiks padzirdīti kaut vai ar aukstu ūdeni nav bērni, bet Evaņģēlija sludinātāji, apustuļi. Viņiem ir jāpaļaujas uz citu viesmīlību ikdienas vajadzību apmierināšanai (Mt 11,9-11). Tuvajos Austrumos auksta ūdens došana bija viens no viesmīlības pamatelementiem un atbilstošs dzēriens ceļā. Tas varēja būt vienīgais, ko nabadzīga persona varēja piedāvāt, un tas neprasīja atlīdzību. Dieva žēlastība iet tālāk nekā cilvēks domā un Kungs var atlīdzināt arī kaut ko tik pašsaprotamu un mazu. “Vismazākie” piedzīvoja dzīves trauslumu, ievainojamību un tādu kā bērna statusu - kas tā laika sabiedrībā nozīmēja -, ka ar viņiem varēja nerēķināties un neuztvert nopietni. Pēdējais fragmenta teikums uzsver, ka mācekļi atalgojumu nesaņems tāpēc, ka viņi ir pravieši vai taisni, bet tāpēc, ka viņi ir Jēzus mācekļi, vismazākie; tie, kas ir nomiruši sev un savā dzīvē pieredzējuši arī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kas ir tie, kas padzirda šos vismazākos? Viņus varētu raksturot kā tos, kas ar simpātiju attiecas pret Jēzu un Viņa mācekļiem un ik pa laikam palīdz, vai arī tādi, kas varbūt tikai vienu reizi dzīvē sastapa Jēzu vai mācekļus, bet tieši tajā brīdī šāda palīdzība bija nepieciešama. No Evaņģēlija pirmā persona, kuru mēs varam atcerēties ir Sīmanis no Kirēnas (Mt 27, 32) vai Jāzeps no Arimatejas, kurš ielika Jēzus miesas savā jaunajā kapā (Mt 27, 57-61). Dieva vēsts ir ļoti tuvu pie cilvēkiem. Ikdienas dzīves rutīna bieži neļauj pamanīt mazu lēmumu nozīmi un kā tie ietekmē mūsu mūžību.

Kā apieties ar kādu pazemīgu svešinieku, ja mēs tai pat notikumā un tikšanās reizē varam sastapt Kungu. Mēs vairs nevaram mierīgi domāt, ka varam mīlēt tikai kādu, ko Kungs sūta vai atbalstot nabadzīgo mēs dodam arī Dievam godu. Situācija ir daudz nopietnāka, jo pazemīgā svešiniekā mēs varam sastapt pasaules Tiesnesi. Vai arī mēs kā Evaņģēlija liecinieki varam būt tādi Kunga klātbūtnes nesēji vietās, kur Viņš mūs sūtīs. Pēkšņi ikdienišķums kļūst pārsteidzošs un dīvains, jo tajā mēs sastopam Dievu. Dievs ir tik tuvu mums, ka mūsu ierastā vide var likties mums kā sveša teritorija.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.12.2020

Mt 10,26-33, svētdiena XiI, A

Mt 10,26-33

Trīs nākamās svētdienas pārdomāsim valstības sludināšanas misiju un ko tā var ienes mūsu dzīvēs. 21. jūnija svētdienā Evaņģēlijs norāda uz saistību starp misiju un grūtībām, kas saistītas ar to. Ticība kādam var likties kā nomierinošs dzīvesstils, tomēr tā, vispirms, ir radikāla dzīves ceļa izvēle, kas saistīta ar drosmi. Ticība pārbaudījumiem piešķir dziļu jēgu un dāvā drosmi turpināt misiju darbu. Jēzus saka, ka liecinieks pieredzēs to pašu, ko Viņš, un tas nebija nekas viegls un gaisīgs! Pasaule nepieņēma Jēzu un tālākā gaitā nepieņem Kungu Viņa mācekļos. Iemesls kāpēc pasaule atmet Evaņģēliju vienmēr ir tāds pats - “mana [Jēzus] vārda dēļ” (Mt 10,22) un citi iemesli ir tikai atrunas. Ciešanas Evaņģēlija dēļ ir ticības liecība. Mācekļa atbilde uz esošu vai iespējamu negatīvo pieredzi var būt dažāda un tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs vēlas viest skaidrību kā uzveikts bailes. Bailes var atņemt cilvēkam plašāku skatījumu uz īstenību. Mācekļiem vajadzētu baidīties no patiesības slēpšanas, kas jebkurā gadījumā kādudien atklāsies.

Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina Kristus mācekļus būt drosmīgiem. Paredzot, ka mācekļus gaida vajāšanas, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar to, kā pārvarēt bailes un pie tik augstām māceklības prasībām rodas jautājums, kādas ticības stājas pieņemt? Drosmi var stiprināt ticība un drošība, ka esi Dieva Tēva gādīgajās rokās; pārliecība, ka cilvēki man neko nevar padarīt, lai atņemtu man patieso dzīvi. Jēzus vēlas parādīt ticību, kas ir drosmīga un brīva, un vienīgais, kas ir jādara, ir jāmīl Jēzus pāri visam. Tikai tad māceklis ir brīvs no sevis un visa cita ar ko varētu viņu šantažēt un manipulēt. Trīs “nebīsties”, kurus dzirdam šajā Evaņģēlija fragmentā iezīmē trīs dažādas domas. Pirmā doma ir kā pretstats starp apslēpto un atklāto, tumsu un gaismu, čukstiem un sludināšanu. Labā neveiksme ir liels mūsu dzīves un īstenības noslēpums, kas ir apslēpts pasaules gudrajiem, bet ar ticības acīm pavēršas daudz plašāks skatījums uz realitāti, kurā mēs dzīvojam.

Otrais iemesls nebīties atklāj patiesību, ka nāvei mūs ir jāaizved pie Dieva un nevis pazušanā. Šeit ietvertā doma var likties arī provokatīva: nebaidieties no saviem slepkavām, bet no Dieva. Lai arī velnam var būt liela vara un viņš kārdina un maldina cilvēkus uz grēku, tomēr jābīstas tikai no Dieva, jo Viņam pieder patiesa vara. No velna ir jāizvairās kā no mūsu ļaunākā ienaidnieka. Svētās bailes no Dieva ir nepieciešamas, lai izvairītos no grēka un tā sekām. Daudzi, kas sadzird vārdus “‘baidīties no Dieva”* daudzkārt vēlas lietot vieglākus vārdus un izvairīties no vārda “bailes”, un vēlētos tikai dzirdēt, ka Dievs ir mīlestība. Tomēr Evaņģēlijs ir skaidrs šajā vietā un bailes sasaista ar elli. Jāuzsver, ka elles pieminēšana šeit nav domāta kā līdzeklis, lai ietekmētu un iebiedētu citus cilvēkus, bet aicinājums un uzsaukums katram cilvēkam, lai neieņemtu dzīvē nepareizu stāju. Šādu tekstu uzdevums nav pastiprināt depresīvas bailes, bet sapurināt un atmodināt cilvēku. Tā kā Bībeles atklāsme ar cieņu izturas pret katru cilvēku, tad tā cenšas uzrunāt viņa atbildības sajūtu un brīvību. Jēzus nevēlas aplipināt ar stindzinošu baiļu sajūtu, bet atbrīvot no tās. Cilvēks var izraisīt ciešanas un nāvi ķermenim, tomēr nevar uzspiest garīgo nāvi dvēselei. Jēzus runāja par atšķirību starp miesu un dvēseli, lai parādītu pasaules dzīves pagaidu vērtību salīdzinājumā ar mūžīgās dzīves pilnīgo labumu.

Trešais iemesls nebīties balstās pamatojumā, ja Dieva apredzība ir visaptveroša - tādam Dievam var uzticēties. Ja iepriekš mūs varēja pārsteigt bailes no pazušanas, tad tagad Jēzus iedrošina mūs ar patiesību par Dieva dziļo mīlestību un rūpēm par mums. Dieva vara pār tagadni nav ierobežota tikai pār nāvi un dzīvi, bet arī par dzīves sīkumiem. Šis Jēzus trešais arguments ir pretējs tam kā cilvēki var domāt. Kādam var likties, ka Dievam tikai rūp lielas un globālas lietas, bet Viņš nedomā par sīkām detaļām. Zvirbuļi bija viena no lētākajām pārtikas precēm un vislētākais putns tirgus laukumos. Jēzus saka, ka Dieva vara izplešas par vismazākajām lietām un tas dod pārliecību, ka cilvēkam Viņš pievērš īpašu vērību. 

Šo trīs punktu mērķis ir sniegt mierinājumu un atklāt Dievu, kurš nav tālu, bet rūpējas par saviem ticīgajiem. Protams, lai uzticētos tādam Dievam ir nepieciešama ticība, ka laika beigās, nākotnē mēs ieraudzīsim tagadni citādā gaisām, var pat teikt, ka nākotnē mainīsies tagadnes un īstenas izpratne kādu mēs tai piešķiram patreiz. Ticībā mēs to varam pieredzēt jau tagad. Mēs nesaņemam skaidras atbildes šajā pasaulē, kurā kristieši ciešs, bet uzticamies Dieva vadībai. Ticības ceļā mēs varam sastapties no dažādām bailēm - izsmiešana, vientulība, vajāšanas un nāve u.c., bet Kungs vēlas mūs pasargāt no ieraušanās sevī un vēlas mūs stiprināt, un atklāt katram savu vietu Kristus un Baznīcas misijā arī šodien. Tas, ko mums ir jāieraksta savā sirdī ir vārdi, ko Dievs teica Abrahamam: “Nebīsties... es - tavs vairogs, tava alga ir liela!” (Rad 15,1).

* ”Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?" (Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija)

br. Jānis Savickis OFMCap