Lk 2,22-40
Šogad Kunga prezentācijas svētki iekrīt svētdienā. Kāpēc šīs datums un diena ir tik svarīgi? Tieši šajā dienā paiet četrdesmit dienas kopš Jēzus piedzimšanas. Saskaņā ar Izraela tradīciju un Levītu grāmatas priekšrakstiem (12. nodaļa) Marija un Jāzeps četrdesmitajā dienā nesa Jēzu “Kunga priekšā” (Lk 2,22) uz Jeruzalemes svētnīcu. Likums prasīja mātei, kura tika uzskatīta par rituāli “nešķīstu” četrdesmit dienas nepieskārties svētiem priekšmetiem un tuvoties svētnīcai. Astotajā dienā zēns tika apgraizīts, un pēc tam trīsdesmit trīs dienas māte vēl pavadot mājās. Pēc tam bija jādodas salikt šķīstīšanas upuris. Jāņem vērā, ka šī nešķīstība nebija saistīta ar morāliem pārkāpumiem vai grēku. To varēja paveikt tikai Jeruzalemē. Šī šķīstīšanās attiecās uz Mariju un nevis bērnu.
Likums arī prasīja, ka vajag atpirkt pirmdzimto, jo visas pirmdzimtās radības tika uztvertas kā Dievam veltītas (Izc 13,13; Sk 18,15-16). Likums neprasīja bērna klātbūtni svētnīcā, bet svētā ģimene atveda uz Jeruzalemi arī Jēzu. Evaņģēlists Lūkas ir vienīgais, kas rakstīja par šo Jēzus dzīves notikumu un tas mums ir jāuzlūko saistībā ar mūsu ticību, ka Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlās. Kungs ir “gaisma visām tautām” (Is 42,6; 49,6), kurš nesīs pestīšanas gaismu visiem cilvēkiem.
Simeons un Anna pārstāvēja to, kas ir vislabākais Izraela ticībā. Simeons bija “taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraeļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā” (Lk 2,25). Anna savukārt “neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam” (Lk 2,37). Pieņemot Jēzu viņi apsveica Izraela cerību piepildīšanos. Evaņģēlists Lūkas tādā veidā vēlējās uzsvērt to, ka ir sākusies pāreja no Vecās Derības uz Jauno un viņi kļuva par šī procesa sākuma lieciniekiem.
Lūkas aprakstot kā Jēzus ģimene pilda visas Vecās Derības Likuma prasības, parāda, ka Jēzus bija paklausīgs viņiem. Viņa vecāki klausīja Kungam un svētnīcā sastapa divus lieciniekus, autentiskus jūdaisma pārstāvjus, kas apstiprināja, ka Jēzus ir mesija. Simeonu var raksturot kā to, kas skatījās nākotnē, uz mesiānistiska laikmeta garīgajām izpausmēm. Tas, ka pār viņu bija Svētais Gars atgādina Vecās Derības vīrus, praviešus, pār kuriem nāca Kunga Gars. Anna tiek atainota kā praviete ar saviem radurakstiem, kaut arī Asera cilts bija maznozīmīga, tomēr viņa bija patiesa izraeliete un šāda ticības liecība bija autentiska. Vecajā Derībā ir pieminētas vairākas sievietes pravietes: Mirjama (Izc 15,20), Debora (Ties 4,4), Hulda (2 Ķēn 22,14); tādas mēs sastopam arī Jaunajā Derībā (Apd 21,9). Viņas skaidroja Dieva gribu tautai. Kaut ko līdzīgu pieredzēja tie, kas dzirdēja Annas vārdus par Jēzu.
Šajā svētdienā Baznīca mūs iepazīstina ar cilvēkiem, kuru nobriedušā ticība dzīvā veidā apvienojas ar dzīves pieredzi. Tie bija cilvēki, kuri aktīvi piedalījās Izraela dzīvē un pārstāvēja dažādas paaudzes. Šajā svētnīcas ainā viņus vienoja svarīgi tautas dzīves rituāli, tradīcijas un dievbijības formas. Tas, kas izskanēja šajā notikumā visspēcīgāk bija vārdi: “Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu” (Lk 2,32). Svētnīcas daļā, kurā pagāni nedrīkstēja ienākt tas izklausījās dīvaini un nevietā. Tomēr tā ir Evaņģēlija prieka vēsts.
Jeruzalemes svētnīca bija vieta, kurā Vecās Derības laikā atradās Kunga godība un klātbūtne, kur Viņu pielūdza. No vēlākās Jēzus dzīves zinām par Viņa kritisko attieksmi pret svētnīcu, un kas ir svarīgi, Jaunajā Derībā pats Jēzus ir jaunā svētnīca (Jņ 2,22). Jaunā Dieva svētnīca ir Jēzus mistiskā miesa, kas nestāv pārakmeņojusies uz vietas, bet pieaug. Apustulis Pāvils uzsvēra, ka tie, kas pieņem kristību, kļūst par Kristus mistiskās miesas locekļiem, dzīviem akmeņiem un katrs kļūst par Svētā Gara svētnīcu (1 Kor 3,16). Caur Garu Kristus dzīvo mūsos un mēs tiekam upurēti, un prezentēti paši savā miesas svētnīcā, garīgā pielūgsmē Dievam (Rom 12,1).
Dievs jau Vecajā Derībā teica: “‘Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā. Un pēkšņi nāks uz savu namu Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!’ saka Pulku Kungs” (Mal 3,1). Izrādījās, ka Kungs bija ieradies, bet ne uz palikšanu svētnīcā, un pat ne tikai pie savas tautas, bet pie visas pasaules ļaudīm. Kungs joprojām darbojas saskaņā ar savu pārsteidzošo loģiku, lai sasniegtu pagānus visās pasaules malās, mums apkārt un to pagānisko tumsu, kas veiksmīgi slēpjas mūsos. Kunga darbību mūsdienās varam pieņemt ar tādu ticību kāda bija šajā Kunga prezentācijas ainā Marijai, Jāzepam, Simeonam un Annai: nobriedusi, izturēta, atvērta, patiesa, pazemīga, cerības pilna un Svētā Gara vadīta. Ja mēs nesadzirdām šo vēsti, ka Kungs ir nācis pie visiem cilvēkiem, tad mēs paliekam tikai likuma un ieražu sienās, un neatpazīstam Kungu, kurš mirst ārpus Jeruzalemes sienām par visas pasaules grēkiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru