Joz 24, 1-2a.15-17.18b, svētdiena XXI, B

Joz 24, 1-2a.15-17.18b

22. augustā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums tiek ņemts no Jozus grāmatas nobeiguma. Lasījumi no šīs grāmatas reti sastopami Svētās Mises lasījumos. Šajā svētdienā noslēdzas Evaņģēlija lasījumu cikls no Jāņa Evaņģēlija Euharistiskās runas un uzdod izšķirošu jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Jēzus jautāja saviem klausītājiem, jo viņi sāka kurnēt par smagajiem vārdiem par Kunga Miesas un Asins ēšanu. Jozus grāmatas noslēgumā arī izskan jautājums tautai, vai tā vēlas palikt uzticīga Kungam vai iet savus ceļus. Zinot iepriekšējo paaudžu uzvedību, kad cilvēki bija gatavi ļoti viegli pieslieties citiem dieviem (Izc 32; Sk 25), Dievam bija ik pa laikam jāatjauno derība ar tautu. Divas pēdējās Jozus grāmatas nodaļās apraksta tautas pārveides procesu. Jozus gatavojās mirt un tauta atradās situācijā, kur viņiem pašiem bija jātiek galā ar savu dzīvi bez ievērojama līdera. Jozum bija liela autoritāte tautā, kuru saņēma no Mozus un pateicoties savai uzticībai Dievam. Viņš ierādīja Izraela ciltīm zemi un izšķīra strīdus, bet, iespējams, vissvarīgāko lomu nospēlēja viņa rūpēs par tautas uzticību Dievam. Viņš parādīja, ka karalaukā izcīnītās uzvaras nav svarīgākas par uzvarām garīgajā cīņā un uzticības saglabāšanu Dievam. Šī spriedze starp uzticību Dievam un pasaulīgu aprēķinu Izraela vēsturē turpinājās līdz pat Jēzus Kristus laikam.

24. nodaļā Jozus uzsāka savu runa ar vēsturisku pārskatu par Izraela senčiem sākot ar Terahu, Ābrahama tēvu. Pirmā priekšteča izvēle ir netipiska, jo ierasti varēja gaidīt Ābrahama vai Jēkaba pieminēšanu, bet šī detaļa uzsver to, ka tautas ceļš sākās kā svešu dievu pielūdzēju cilts. Vai viņi vēlējās pie tā atgriezties? Jozus uzrunāja tautu, kura jau bija pametusi Ēģiptes nebrīvi,  pārgājusi Jordānas upi un apmetusies amoriešu zemē. Mozus pieredzot Kunga klātbūtni vadīja tautu ārā no verdzības un Jozus pabeidza Mozus iesākto darbu. Tagad Jozus apgalvoja, ka ir pienācis pēdējās izvēles laiks: kādam dievam vai dieviem kalpos izraēlieši? Vai tas būs vienīgais Dievs vai arī dažādi dievi? Tauta atbildēja ar skaļu Jahves pieņemšanu par savu Dievu. 

Visu šo situāciju var uzlūkot kā liturģisku notikumu kurā tauta jaunajā mītnes zemē atjauno derību ar Dievu. Līdzīgi kā Mozus Atkārtotā likuma grāmatā runāja pirms savas nāves, atgādinot par Dieva uzticību un tautas grēkiem, un brīdināja palikt uzticīgiem Kungam un derībai, tā Jozus veica derības atjaunošanas rituālu, bet atšķirībā no Mozus nesvētīja tautu un neiecēla sev pēcteci. Izceļošanas laikā tauta ar Kungu atjaunoja derību četras reizes. Mozus vadībā pirmo reizi Sinaja kalna pakājē (Izc 24) un otro reizi Moāba zemē (At 29,1), un arī divas reizes Jozus vadībā Ēbāla kalnā pēc uzvaras pār Jēriku un Aju (Joz 8,30-34) un notikumā, kuru lasām šajā svētdienā. Vecajā Derībā var atrast četras īpaši svarīgas un vērienīgas derības atjaunošanas ceremonijas un katra no tām apstiprina derības likumus, bet arī iesāk jaunu posmu Izraela vēsturē (Izc 24,1-8; 2 Ķēn 23,1-3.21-22; Nah 8,5-9). Šīs svētdienas lasījums ir viens no šiem četriem svarīgajiem notikumiem. Katrā no tautas sapulcēm tika uzskaitīti Dieva darbi vai lasīts likums un tika apstiprināta tautas uzticība Kungam. Jozus pielika punktu pagātnei, kas saistījās ar izceļošanu no Ēģiptes verdzības un zemes iekarošanu un iezīmēja nākotni, kurā tauta apmetās apsolītajā zemē.

Dievs prasīja tautai izvēlēties vai Teraha dievus, vai jaunos Kanānas zemes dievus, vai vienīgo Kungu. Izvēle bija jāveic katrai ģimenei atsevišķi kā to parādīja Jozus ar savu piemēru: “es un mans nams - mēs kalposim Kungam!” (Joz 24,15). Kaut arī Izraelis bija tauta, tomēr derība bija ģimenes lieta un tā arī ir Jaunajā Derībā (Apd 16,31). Jozus laikā vēl bija dzīvi Dieva darbu liecinieki, kuri varēja apstiprināt Jozus vārdus un veidoja pamatu derības attiecībām ar Dievu. Liecinieki derību nodeva nākamajām paaudzēm. Līdzīgi Jaunās Derības liecinieki, kuru pamatu veidoja apustuļi, kuri bija Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās līdzgaitnieki, ticību nodeva tālāk un tā joprojām ir dzīva un aktīva Baznīcā. Īpaši tas saistās ar Euharistijas iedibināšanu un Baznīcas ticību Jēzus Miesas un Asins klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm. Šī dzīvā ticības pieredze ir arī jānodod no paaudzes paaudzē un katrs ticīgais var sadzirdēt jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Palikt pie Kunga ļauj uzticība, viņa pestījošo darbu pazīšana Svētajos Rakstos un ticības dzīvē, atvērtība uz lieciniekiem, skaidri uzlūkota pagātne ar vecajiem dieviem no kuriem Kungs ir atbrīvojis un grib atbrīvot un iekļaušanās Baznīcas ģimenē. 

br. Jānis Savickis OFMCap