Iz 58, 7-10, V svētdiena, A

Iz 58, 7-10

Pravietis Isajs
Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)

1441 - 1449.g.

5. februāra svētdienā Dieva vārda liturģija turpina mūs ievest Kunga mācekļa stājas veidošanas skolā. Pirms nedēļas lasījām Kalna svētības, bet šajā svētdienā lasām tālāk Mateja Evaņģēlija 5. nodaļu, kur iepazīstam, ka Kunga māceklis ir “zemes sāls” un “pasaules gaisma” (Mt 5, 13.14). Ja māceklis savā dzīvē īsteno Svētības, tad viņš var kļūt par sāli, kas Kunga Garā piedzīvo savu dzīvi piepildītu un auglīgu. Lai māceklības ceļš nestu gaismu ir nepieciešams dāsnums pret trūcīgajem un tieši uz šādu stāju aicina pravietis Isajs, jo mīlestības un dāsnuma žesti padara kristieti par “gaismu [kas] izlauzīsies ausmā” (Is 58,8). Kunga māceklis ir iepazinis Dievu, kurš apdāvina un iedvesmo dalīties ar citiem, un tieši tie ir “labie darbi” par kuriem lasām šīs svētdienas Evaņģēlijā. Fragments sākas ar ierastu rīcību uzskaitījumu pret tiem, kas ir nonākuši grūtībās. Nabadzīgo grupu uzskaitījums atgādina Mateja Evaņģēlija vārdus par pēdējo tiesu (Mt 25, 35-37), ko lasīsim šī liturģiskā gada noslēgumā 26. novembrī.

Pravietis Isajs aicināja ļaudis izrādīt patiesu taisnību, lai viņu dzīvēs atspoguļotu Dieva tēlu. Isaja grāmatas 58. nodaļā aplūko trīs patiesas taisnības aspektus: patiesu māceklību, gavēni un sabata ievērošanu, un šīs svētdienas lasījumā tiek piedāvāts fragments, kas aplūko patieso gavēni. Pravietis norāda uz diviem sabiedriskās dzīves aspektiem: saimnieciski neaizsargāto cilvēku grupu izmantošana un Dieva kulta virspusība. Šie divi aspekti liek domāt, ka pravietis vērsās pie tautas līderiem. Isajs pretstatīja cilvēku aktuālo dzīves situāciju scenārijam kādu vēlējās Dievs (Is 58,5–7). Kungs pieprasa autentiskumu, nevis tikai ārējus rituālus (58,1–14). Kungs uzrunāja Izvēlēto tautu pēc Babilonas gūsta, kas, tāpat kā iepriekšējās paaudzes, bija ļāvās reliģiskajai liekulībai. Kungs nosodīja šādu liekulību, skaidri norādot, ka Viņš augstu vērtē paklausību un sociālo taisnīgumu, nevis tukšu formālismu. Žēlabu un gavēņa rituāliem, pat ja tos pavada šķietama vēlme labāk iepazīt Dievu, nav nozīmes, ja cilvēks turpina piekopt ļaunu dzīvesveidu.

Gavēnim ir nepieciešams autentiskums un pazemība, kas īstenojas darbos nevis vārdos. Kungs gribēja, lai viņi pārtrauc netaisnību un apspiešanu, bet dalās ar pārtiku ar izsalkušajiem un rūpējas par citu vajadzībām. Gavēnis, kas maina sirdis, ir Dievam tīkams (Is 58,8–12). Kunga klātbūtne ieskauj patiesos gavētājus un Viņš atbildēs uz ticīgo lūgšanām. Cilvēku garīgās tumsas vietā nāks gaisma. Kungs uzrunāja visai dievbijīgus cilvēkus, tomēr viņu nelietīgā apiešanās ar citiem atklāja viņu liekulību un Dievs vēlējās, lai viņu atkāptos no šiem ceļiem un pievērstu savu skatienu nabadzīgajiem un izsalkušajiem pašu tautā. Tikai tad izraelieši varēs pieredzēt Dieva labvēlību, aizardzību un svētību, ko simbolizē gaisma. Izraelim svarīgi bija tas, ka tikai tādā gadījumā Dievs palīdzēs atjaunot izpostīto zemi un Jeruzālemi, kad atjaunosies sociālais taisnīgums.

Dievs vēlējās svētīt savu tautu, tomēr šo svētību nevar iegūt ar rituālām manipulācijām, jo Kungs dod savu svētību tiem, kas saglabā derību ar Viņu. Kā cilvēki varēja pierādīt, ka viņiem ir derības attiecības ar Dievu? Atbilde ir vienkārša un tā ir taisnīga dzīve un ētiska uzvedība. Vecajā Derībā tikai dažās vietās Dievs liek cilvēkiem gavēt, bet ļoti daudzās vietās liek cilvēkiem apietis pret citiem cilvēkiem taisnīgi, laipni, cieņpilni un īpaši pret vājākiem par sevi. Iepriekš grāmatā Isajs nosodīja un raksturoja tautas reliģiskos līderus kā aklus, jo “tie neapjauš, visi tie ir mēmi suņi, tie nespēj riet - miegā murgo, snaudiens tiem mīļš” (Is 56,10). Šādiem amatvīriem bija tikai vārds, bet ne saturs. Gavēšana bija vērsta uz sevi, savas uzticības apliecināšana un nevis uz atteikšanos no sevis un rūpēs par nabagiem.

Jeruzālemes atjaunošana nenoritēja saskaņā ar plānoto un cilvēki gavēja, bet nekas nemainījās. Agrīnā jūdaismā gavēšana nebija askētiska prakse, bet saistījās ar sērām. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošanas laikā pēc Babilonas gūsta modē nāca gavēnis, kura mērķis bija mudināt Dievu apžēloties par Jeruzalemi un paātrināt tās pilnīgas atjaunošanas dienu (Zah 8,19). Pravietis šeit nosoda nevis gavēšanu, bet gan to cilvēku neziņu, kuri neauglīgi nodarbojas ar šo praksi. Izvēlētā tauta joprojām nebija iemācījusies, ko Dievs sagaidīja no viņiem, ka viņi izveidos un uzturēs sabiedrību, kurā valda taisnīgums un vienlīdzība. Rituālu darbību veikšana, lai arī cik labi tā būtu iecerēta, nevar aizstāt taisnīgu sabiedrību, jo kamēr Izraelī valdīja netaisnība, apspiešana un iekšējie konflikti, tikmēr atjaunošana nebīja iespējama. Kungs vēlējās, lai izraelieši atteiktos jeb gavētu no netaisnības un, lai cilvēki, kuriem ir līdzekļi, dalītos savā pārtikā, drēbēs un pajumtē ar brāļiem un māsām, kuriem to trūkst. Tad, kad taisnīgums sabiedrībā īstenosies, turpināsies atjaunošanas process.

Atbilde uz jautājumu kāpēc jāgavē ir vienkārša: no pārtikas atsakamies, lai dalītos ar nabagiem. Tas attiecas uz visiem citiem gavēšanas līdzekļiem un mērķis ir brāļu mīlestība. Gavēnis ir sevis dāvāšanas veids, kas izpaužas garīgā un sabiedriskā līmenī. Fragmenta noslēgumā ir interesanta ebreju vārda “nefeš” spēle. “Nefeš” tulkojas kā “dvēsele”, “dzīve”, “sirds”, “radība”, “persona” “kakls”, “vēlme” “izsalkums”, “ēstgriba”, “apetīte” u.c. Ja lasām 10. pantu un izceļam vārdu “nefeš”, varam atklāt pravieša vārda dziļāku jēgu: “kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi [nefeš] un paēdināsi apbēdinātu dvēseli [nefeš]” (Is 58,10). Šajos vārdos satiekas divas dzīves un viena ir tā, kas dod, bet otra saņem, bet dziļāka jēga ir tāda, ka mēs esam viena miesa, viena vīnakoka divi zari. Eksistenciāli izprotot šo Rakstu vietu, var teikt: dāvināt sevi, lai ar savu personas klātbūtni piepildītu otras personas tumsu. Tas ir māceklības ceļš uz kuru mūs aicina Jēzus Kristus un šo ceļu piepilda savas nāves un augšāmcelšanās notikumā, kuru esam aicināti piedzīvot savā ikdienas dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap