Izc 34, 4b-6, 8-9, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Izc 34, 4b-6, 8-9

Dievs diktē Likumu Mozum Sinaja kalnā (Izc 34,1)
Manuskripts no Francijas, 14.gs.

Svētās Trīsvienības svētdienā kā pirmais lasījums Dieva vārda liturģijā tiek piedāvāts fragments no Izceļošanas grāmatas. Vecajā Derībā Izvēlētā tauta mācījās iepazīt vienīgo Dievu un vēl nebija pienācis laiks pieredzēt trīs dievišķās Personas. Šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā lasām vienu svarīgu Vecās Derības “credo”. Līdz šai Rakstu vietai Vecajā Derībā ticību apliecināja ar stāstījumiem, kuros aprakstīja Dieva pestījošos darbus konkrētos vēsturiskos notikumos. Stāsti par Dieva darbību bija skaidrs veids kā izteikt ticību Dievam, tomēr Bībelē parādījās abstraktāks veids kā izteikt ticību un šī vieta ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir viena no retajām vietām Rakstos, kur nav pieminēti notikumi, bet tiek raksturots Dievs kā tāds. Šāds abstrakts “credo” ir sastopams daudzās citās Vecās Derības vietās un tas, ka tas regulāri atkārtojas norāda uz to, ka tam bija nozīmīga loma Izraela ticības izpratnes izpaušanā (Izc 34,6–7; Sk 14,18; Ps 86,5.15; 103,8; 111,4; 112,4; 116,5; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2; Nah 1,3; Neh 9,17.31; 2 Hr 30:9; sal. At 4,31; Ps 78,38). Šādas formulas izmantošana Vecajā Derībā (Izc 34,6), kurā tiek attēlota Dieva daba, ir izteiksmīga liecība par Dieva personas izpratnes centrālo nozīmi svētajā vēsturē. Bībelē šis formulējums ir ievērojams, lai atspoguļotu Izraēla attiecību vēsturi ar savu Dievu.

34. nodaļā Dievs atklājās tikai Mozum un tauta nemaz nav pieminēta, un uzlūkojam šajā Rakstu vietā tikai pašu Dievu, bet iepriekš grāmatā atklāsme bija publiska (Izc 19). Šajā lasījumā tiek pieminēti mākoņi (Izc 34,5), bet tas netiek uzsvērts kā citās nodaļās, kad tam bija vērienīga vizuāla ietekme uz tautu. Uzmanība tiek pievērsta tuvībai un ciešai Dieva klātbūtnei, bet nav pieminēta neviena redzama lieta un tā ir Dieva atklāšanās kulminācija. Šajā nodaļā saskatāmas detaļas, kas liecina par privātu atklāsmi. Iepriekš grāmatā Dievs solīja Mozum, ka Viņa labums ies “tava vaiga priekšā” (Izc 33,19) un tas īstenojās šīs svētdienas lasījumā (Izc 34,6). Šajā Rakstu vietā saskaramies ar vārdu “vaigs” jeb “seja”, kas atgādina attiecības, kurās satiekas divas personas, bet no otras puses citviet Dievs saka, ka “Tev neredzēt manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs mani” (Izc 33,20) un “mans vaigs nebūs redzams” (Izc 33,23). Kā tad Mozus var pieredzēt tik tuvas attiecības ar Dievu. To varētu skaidrot vārds “runāt”, jo Kungs “runāja ar Mozu vaigu vaigā - kā mēdz runāt ar savu tuvāko” (Izc 33,11), bet tikai nedaudz tālāk uzsvars ir uz “redzēšanu”. Dieva vārda dzirdēšanai šeit ir primāra nozīme. Lai cik tuvas cilvēks izveido personiskās attiecības ar Dievu, pastāv nepārvarama barjera starp netveramo Dievu un viņa radību; barjera, kuru pat Mozus nevarētu pārvarēt.

Šī lasījuma vieta Izceļošanas grāmatā saistās ar stāstu par zelta teļu, kad Mozus aizbilda par sagrēkojušo tautu un vēlējās redzēt Kunga godību. Mozus kāpa Sinaja kalnā ar divām derības akmens plāksnēm uz kurām jābūt iegrebtiem jauniem desmit derības vārdiem jeb baušļiem pēc tam, kad pirmās plāksnes tika sadauzītas pēc zelta teļa notikumiem (Izc 32, 19-20). Mozus tumsā dzirdēja Kunga balsi un Viņš pats sevi prezentēja cilvēka priekšā un Mozus saprata, ka neredzamais Dievs viņam pasludināja savu Vārdu (Jhvh) un pievienoja vēl četrs īpašības, kas papildināja Viņa identitāti. Pirmais vārds “rahum” - žēlsirdīgs, līdzcietīgs jeb burtiski sākotnējā nozīme šim vārdam saistās ar mātes klēpi, kurā nēsā savu bērnu; otrā īpašība “hanun”- žēlīgs, laipns izsaka žēlastību, dāvanu, nesavtīgu mīlestības saiti; trešā īpašība atklāj pacietīgu gaidīšanu un savu dusmu apzināšanos, kas tiek pataupīta līdz noteiktam laikam; noslēgumā ir divi vārdi, kas ir ierasti jēdzieni, lai aprakstītu Dieva un Izvēlētās tautas attiecības: “hesed” un “emet”. Kad Bībelē lasām par Derību ar Dievu, tad apraksta Viņu kā “hesed” jeb tā ir žēlsirdīga mīlestība. Dieva “hesed” pret cilvēku bieži iet kopā ar “emet” jeb “patiess”. Tādā veidā svētais autors cenšas vērst uzmanību uz uzticību, uzticamību un tikai pēc tam uz patiesību. Dievs Mozum atklājās kā: “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā [hesed] un patiesībā [emet]” (Izc 34,6).

Izraēla teoloģiskajā tradīcijā tiek aprakstīts Dieva atpestījošais plāns, kas īstenojas ar konsekventu Kunga darbību savas tautas vidū. Vecā Derība kā ticības liecības par Dieva atklāšanos Izraelim nesniedz nekādu sistemātisku pārskatu vai mācību par Dievu, bet piedāvā vien pamatpatiesības dziļākai apcerei. Vecās Derības liecības par Dievu var iedalīt divās grupās. Pirmkārt, apgalvojumi, kas uzsver būtisku atšķirību, kas atdala Dievu no radītās pasaules, ka Dievs ir pilnīgi pārdabisks, viens, svēts, varens u.t.t. Otrkārt, notikumi, kuros atklājas Dieva darbība un klātbūtne Izvēlētās tautas vēsturē: Dieva klātbūtne, taisnīgums, žēlsirdība, labums, žēlastība, pacietība, piedošana u.t.t. Šīs svētdienas vārdi tiek uzskatīti par svinīgām dievkalpojuma formulām, kuras izteica priesteri, kad cilvēku pulcējās svētnīcā. Šī žēlastības formula ir viens no bibliskās teoloģijas pamattekstiem. Dieva īpašību litānija vēl ir sastopama jūdu dievkalpojumos un iespējams bija iedibināta pirms Babilonas gūsta.

Kā svētis Dievs var būt klātesošs savas tautas vidū? Jo Viņš ir līdzcietīgs, žēlsirdīgs, pārpilns mīlestībā, uzticīgs un piedod grēkus. Dieva vārdam var uzticēties. Personas vārds Bībelē izsaka cilvēka būtību un raksturu, un šīs svētdienas lasījumā iepazīstam Dieva īpašības. Dieva atklāsmei ir dzirdēšanas raksturs, jo Mozus sadzirdēja Kunga teikto vārdu. Dievs runāja pats par sevi un šī ir vienīgā vieta Rakstos, kur Viņš šādā veidā pasludināja savu vārdu, bet tādā veidā izsakās katrs patiess Dieva godinātājs par savu Kungu. Izraelim šie vārdi palīdzēja izteikt ticību, kas šajā kontekstā ļāva izskaidrot Dieva vārda saturu. Dievs ir žēlsirdīgs un patiess, bet tas nenozīmē, ka nav taisnīgs un bargs. Dievs iet Mozus priekšā un divas reizes saka par sevi “Kungs, Kungs [Jhvh]”. Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur šāda atkārtošana ir sastopama. Divkārša vārda atkārtošana šeit nozīmē kaut ko ļoti būtisku, jo Kungs cilvēkam kaut ko svarīgu grib dot un tas ir Dieva vārda saturs. Jaunais Dieva tēls tiek aprakstīts ar jūtu valodu un Mozus izmantoja šo atklāsmi, lai lūgtu grēku piedošanu (Iz 34, 8-9), jo Kungs labprāt izrāda žēlsirdību. Ap šiem vārdiem veidojās Izraela ticības pieredzes būtība, ka Dievs ir priekš mums, priekš cilvēkiem un pasaules. Šī pieredze veidojās kopējā ceļā, kas tika nodota paaudžu paaudzēs un šī pieredze joprojām ir pieejama padziļinot savas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap