Lapas

12.26.2017

Lk 2, 22-40, Svētās Ģimenes svētki, svētdiena

Lk 2, 22-40

Svētās Ģimenes svētkos tiks lasīts apraksts par Jēzus prezentāciju Jeruzalemes svētnīcā. Šis notikums mūsdienu cilvēkam var likties nesaprotams, un tāpēc labi būtu atminēties vairākus svarīgus faktus par to, un apskatīt tos Svētās Ģimenes svētku kontekstā. Īpaši tas var arī noderēt tiem, kas lūdzas rožukroņa lūgšanu, jo viens no noslēpumiem ir veltīts tieši šim notikumam pestīšanas vēsturē. Zīmīgi, ka stāsts sākas ar trīskāršu likuma pieminēšanu un beidzas ar likumu. Mozus likums prasīja, lai jaunā māte šķīstījas četrdesmit dienas pēc dēla piedzimšanas, jo sieviete tika uzskatīta par nešķīstu attiecībā uz dievkalpojumiem un rituāliem jeb sakrālo dzīves sfēru. Septiņas dienas pēc zēna piedzimšanas viņš bija jāapgraiza (Lk 1,59; Rad 17,12), bet māte turpināja būt nešķīsta vēl trīsdesmit trīs dienas (Lev 12, 1-5). Šī posma beigās māte salika upuri par sevi, bet pirmdzimtais bija jāupurē Kungam. Par katru vīriešu kārtas bērnu svētnīcā bija jāsaliek upuris Kungam, bet pašam bērnam nebija jābūt klāt. Svētā Ģimene devās veikt rituālu, kas jūdu dzīvē bija ierasta prakse un neko pārsteidzošu negaidīja. Tomēr seno un tradicionālo ceremoniju Svētais Gars padarīja par lielu un neatkārtojamu notikumu, kurā atklājās pestīšanas vēsture un tās tālākā gaita.

Evaņģēlists Lūkas visus šos rituālus apvieno vienā stāstā un parāda, ka Jēzus tika audzināts saskaņā ar Vecās Derības priekšrakstiem. Tā bija Marijas šķīstīšanās, jo bērns jau bija šķīsts, bet Lūkas apvienoja šķīstīšanos ar bērna “atpirkšanu”. Visi pirmdzimtie bērni tika uzskatīti par veltītiem Dievam, un viņi tika izpirkti ar dzīvnieku upuri vai naudu. Kā jau bija minēts, bērna klātbūtne nebija nepieciešama, tomēr Jēzus bija klātesošs, jo Marija salika kādā īpašā veidā savu bērnu upurī Dievam, līdzīgi kā Anna veltīja savu dēlu Samuēlu Dievam (1 Sam 1,11.21-28). Šis fragments no Samuēla grāmatas ir ļoti svarīgs, lai izprastu visu šo ainu, un tas veido sava veida Vecās Derības pamatu šim Jaunās Derības notikumam. Vecās Derības cilvēkam notikuma asociēšanās ar Samuēlu bija ļoti svarīga, jo viņa māte Anna veltīja savu dēlu Dievam uz visu viņa dzīvi un viņa loma tautas vēsturē bija ļoti liela.

Ja fragmenta sākumā un beigās redzam likuma pieminēšanu kā sava veida notikuma rāmi, tad varam redzēt tikpat lielu uzsvaru uz garu. Var pat pateikt, ka bauslības jeb likuma ietvaros notiek visskaistākās, grūtākās un pārsteidzošākās lietas dzīvē, kas dod spēku, gudrību un žēlastību. Svētais Gars tiek pieminēts trīs reizes saistībā ar Simeonu. Svētais Gars šajā stāstā ienes dzīvi un jaunumu. Simeona pirmais vārds tekstā ir “tagad” un ar šo vārdu uzsāk savu dziesmu. “Tagad” uzsver patreizējā brīža pestījošo nozīmi. Pestīšana notiek tagad, ne ārā aiz loga, vai darbadienas beigās, bet šobrīd. Dievs ienāca cilvēces vēsturē un katrs brīdis veido pestīšanas vēsturi. 
Mūsdienu cilvēkiem šāda šķīstīšanās ieraža var likties primitīva un aizskar sieviešu cieņu. Kāpēc bērna piedzimšanai būtu jāpadara māti nešķīstu? Neiedziļinoties šīs ieražas vēsturiskajā izcelsmē, svarīgi ir uzsvērt šīs prakses un rituāla garīgo sfēru. Dzimumdzīve kā dabas likuma sastāvdaļa nav kaut kas slikts pats par sevi, vai laulības kontekstā nešķīsts. Tomēr tajā ir spēcīgs dabiskais vai dzīvnieciskais elements, kas dominē pār garīgo un racionālo. Ticīgam cilvēkam Vecajā Derībā radās kauna sajūta, ka garīgā sfēra viņā vājinās un redzēja nepieciešamību šķīstīties. Tas nozīmēja, ka jāatgriež garam galvenā vieta dzīvē; pat ja gars šo vietu nav zaudējis, rituāls ir jāveic kā atgriešanās prakse vai arī kā ticības un piederības apliecinājums Dievam. Šāda šķīstīšanās attiecās uz visu, kas ir ķermenisks, jo cilvēks nevarēja aizmirst, kas ir vissvarīgākais dzīvē. 

Šķīstīšanas laiks nav jāuzlūko nosodoši no mūsdienu “brīvā” cilvēka skatpunkta, kas redz ierobežojumus un uzsver savas tiesības. Vecās Derības cilvēks nedomāja materiālistiski, bet prata apvienot praktisko un pārdabisko. Ticīgam cilvēkam nebija nekādu problēmu pieņemt domu, ka kādu laiku viņš ir nešķīsts, jo svarīgākais bija Dievs un nevis kaut kādas sajūtas vai pretenzijas. Četrdesmit dienas var pielīdzināt lielajam gavēnim vai rekolekcijām, kas dod iespēju sagatavoties dziļākai vienotībai ar Kungu. “Ierobežojumi” attiecās uz kulta sfēru, citās dzīves jomās varēja normāli darboties. Īpaši to var redzēt sievietes gadījumā, kurai lielu prieku dod bērna piedzimšana un nebija laika piedalīties rituālos. Svarīgi ir tas, ka šķīstīšanās laiks atgādina vienmēr aktuālo patiesību, ka bērns ir Dieva dāvana un nepieder vecākiem, bet Radītājam. Kā redzam, no šī šķīstīšanās laika var paņemt daudz svarīgu patiesību garīgajai dzīvei, un tāpat ir ar Baznīcas rituāliem un tradīcijām, kurus esam aicināti atklāt no jauna.

Katrs kristīgās dzīves žests var veikt kādu šķīstīšanās funkciju. Ikdienā mēs nedomājam, ka esam nešķīsti vai šķīsti. Mums vissvarīgākais ir Dieva žēlastības stāvoklis, kuru mēs varam uztvert kā Vecās Derības šķīstībai atbilstošu jēdzienu. Mūsu ikdiena ir apdraudēta ar miesas un materiālās pasaules ietekmi, un tāpēc šī šķīstīšanās prakse mums ir jāapgūst. Šādi kristīgie žesti vai rituāli ir neizsakāmi daudz un katram ticīgajam ir lielas radošās iespējas izveidot savus personīgos rituālus. Svarīgi ir turēties pie tiem, ko piedāvā senā Baznīcas tradīciju un ap tiem veidot savu ikdienas atmiņu par Dievu. Piemēram, krusta zīme visdažādākajās dienas nodarbēs, sākot no modinātāja izslēgšanas brīža, ēdienreizēm un beidzot ar interneta lietošanu. Tie var būt ziedojumi, atteikšanās no kaut kā, ko neviens nepamana, piecelties trīs minūtes agrāk no rīta, lai izlasītu Evaņģēlija fragmentu. Tie ir mazi žesti, kas ikdienai dod garīgo dimensiju. 

No ļoti jūdaistiskas vides Dievs izgāja pie visiem pasaules cilvēkiem ļoti saprotamā veidā. Marija šajā prezentācijas notikumā pārstāv visu Izraeli, pakļaujas Mozus likumam un tādā veidā Dieva gribai, un atklāj, ka Dieva griba ir svarīgākais likums. Tas vairs nav likums, kas ir dots vienai tautai, bet Dieva griba ir likums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Marija fragmentā tiek parādīta kā vienkārša sieviete – māte, tomēr viņai dzīvē ir kāds ļoti īpašs aicinājums un tas attiecas uz Dieva klātbūtni viņas dzīvē. Viņa atklāj Dieva darbību savā dzīvē bez lielām ārējām zīmēm. Tā arī var raksturot visu Svēto Ģimeni, kura pēc likuma izpildīšanas turpināja - tēlaini izsakoties - dzīvot mūsu vidū, staigāt pa mūsu ielām, piedzīvot dzīves priekus un grūtības. Viss notika likuma ietvaros, bet mēs pateiktu, ka viss notiek patiesībā, kas ir Jēzus Kristus, kas piešķir visiem mūsu ikdienas rituāliem jēgu.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2017

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētku vigīlija, B

Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29. 

Šogad kalendārā ir izveidojies interesants svētku izkārtojums, jo 4. adventa svētdienas vakarā jau sāksim svinēt Kunga Piedzimšanas svētkus. Ierasti tiek pārdomāts tuvākās svētdienas Evaņģēlija fragments, bet šoreiz ir iespēja izdarīt izņēmumu. Skatoties uz svētdienas un Kristus Piedzimšanas svētku lasījumiem, izrādās, ka viens lasījums ir gandrīz tāds pats. Adventa pēdējā svētdienā ir paredzēts dziedāt 89. psalmu, līdzīgi kā Vigīlijas Misē, kura tiks svinēta svētdienas vakarā. Šī gada vasarā jau tika pārdomāts viens psalms*, un tagad arī var apstāties pie šīs senās lūgšanas.

4. adventa svētdienas vēsts atgādina, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Vecās Derības gaidas piepildījās Marijas dzīvē, kura dzemdēja Jēzu no Dāvida dzimtas. Liturģijā izmanto 89. psalma pirmo daļu (89, 1-37), kas ir kā garš ievads, kas svin Dieva uzticību un derību. Īpaši tas attiecas uz Dāvidam doto solījumu, ka viņa nams pastāvēs mūžam (2 Sam 7,4-17; 1 Hr 17,1-15). 89. psalma izveidošanās pamatā ir šis solījums. Psalma sākumā tiek slavēta Dieva lielā žēlastība un uzticība. Šīs abas īpašības ir saistītas ar derību starp Dievu un Izraeli. Svētku kontekstā svarīgs ir Dāvidam dotais solījums (3-4). Vēstures gaitā Dievs darbojās caur žēlastību un uzticību, bet cilvēks atbildēja ar prieku un cerību. Pētnieki nevar noteikt, kurā gadsimtā psalms ir tapis; vienīgi tā saturs ļauj iedziļināties autora pārdomās par savu trauksmaino laiku. Paradoksāli, ka psalma autors rakstīja savu pacilājošo lūgšanu piedzīvojot Izvēlētās tautas militāros zaudējumus. 

Ja vairāk pievērš uzmanību svarīgiem vārdiem šajā psalmā, tad īpaši izceļas vārds "uzticība" (ebr. emet), kas tekstā parādās desmit reizes; tas ir visbiežāk sastopamais vārds psalmā. Otrs vārds ir "žēlastība" (ebr. hesed), kas tekstā parādās septiņas reizes un vienmēr iet kopā ar "uzticību"; tas norāda uz Kunga labvēlību, jutīgumu, svētību un līdzjūtību pret savu tautu. Šie divi vārdi ir Vecās Derības – Mozus derības atslēgas vārdi (Izc 34,6-7; Os 2, 19-20), kas cementē šo psalmu kopā. Trešais vārds ir "derība" (4.29), kuru vajag saistīt ar vārdiem "nozvērēju" (4), "glabāšu" (29) un citiem vārdiem, kas izsaka pastāvību un stabilitāti. Pēdējais no šiem svarīgajiem vārdiem ir “vienmēr”, tekstā parādās četras reizes, bet ir jāievēro, ka ir daudz sinonīmiskas nozīmes vārdi: “visām paaudzēm” (2.5), “kā debess dienas” (30), “mūžīgi” (2.37) un citi līdzīgas nozīmes vārdi, piemēram, “neatņemšu” un “nelauzīšu” (34). Vārds “vienmēr” vai “mūžīgi” atver psalmu (2, 3, 5) un to aizver (53), atkārtojas tekstā (29, 37, 38), lai vēl vairāk pasvītrotu ciešo vienotību kāda pastāv starp Dievu un viņa tautu, un kāda ir šo attiecību perspektīva – mūžība. Tā nav īslaicīga vai vēstures nejaušība, ka Dievs būtu saskrējies ar kādu mazu un ietiepīgu tautu, bet tā ir patiesa derība, attiecības, kas piedzīvo dažādus pavērsienus.

Jau paši vārdi norāda, ka šis psalms ir ticības un uzticības himna. Dievs izsauc apbrīnu sava lieluma un spēka dēļ, bet pāri visam ir uzticīgs, godpilns un dāvā savu dzīvo klātbūtni. Tagadne sajaucas ar mūžību. Pat, ja dzīvē iestājas neveiksmju posmi, sāpes un vilšanās, mēs esam aicināti ticēt, ka Dievs ir uzticīgs un mīlošs glābējs. Šo patiesību var būt grūtības pieņemt. Tā kļūst vēl nesaprotamāka šī psalma kontekstā. Autos pieredz ciešanas un tautas pazemojumu, bet neieciklējas šajos notikumos, bet skatās plašāk. Pārsteidzošā veidā prot apbrīnot Dievu un Viņa klātbūtni un distancēties no apkārt notiekošā, bet ne ignorēt vai nicināt. Dieva uztvere un novērtējums nevar būt pakļauts izjūtām un dzīves posmiem, kuriem ir savi kāpumi un kritumu. Dievs ir Dievs, pat, ja cilvēks piedzīvo kaut ko neizprotamu un sāpīgu. Šāda ticība ir brīva no personiskajām interesēm un izdevīguma, niķiem un kaprīzēm. Dievs ir pilnīgi atšķirīgs no izjūtām, pārsniedz tās, un psalmists to ļoti labi apzinās.

Ticības spēja godināt un pateikties Kungam par Viņa žēlastību, uzticību, spēku, tuvību un taisnību ir svarīgas īpašības kādas vēlas redzēt psalmists savā tautā. Viņš uzsver, ka jāprot staigāt Kunga vaiga gaismā (16) un atrast nemitīgu prieku no Kunga vārda (17). Tātad, ne tikai Dieva teikšana, bet arī “staigāšana” jeb izturība dažādos notikumos ir izšķiroša, lai dzīvotu Kunga gaismā. Kunga godināšanai neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas dzīves uzticība. Psalmos un arī visos Rakstos tas tiek izteikts ar iešanu, staigāšanu Kunga priekšā un Viņa ceļos. Šajā psalmā tiek lietoti vārdi staigāt Kunga vaiga gaismā. ”Vaiga gaismu” var saistīt ar Likumu un Derību, vai arī ar žēlastību un uzticību. 15. pantā rakstīts: “žēlastība un uzticība Tev iet pa priekšu” un tas nozīmē, ka Dievs iet tautas priekšā, lai tā kļūtu paklausīga, un lai noņemtu tai visus šķēršļus un dāvāt mierinājumu grūtībās. Šīs attiecības ar “gaismas vaigu” kļūs dzīvas un personīgas Jēzū Kristū (Jņ 1,18).

Psalma saturs mūsdienu lasītājam var likties pretrunā ar notiekošo pasaulē un personiskajā dzīvē. Izraels piedzīvo sakāvi un Dāvida dinastijas beigas, tomēr psalmista dziļās pārdomas ļauj viņam uz dzīves drāmu paraudzīties ar “Dieva acīm” jeb mūsu gadījumā – Svēto Rakstu gaismā, un tādā veidā atminēties un līksmot par Kunga varenību. Tā ir liela ticības mācība, prast Kunga žēlastībā redzēt pāri pasaules kņadai un uzticēties Kungam. Ticīgo priekšā var parādīties jautājums, vai Dievs soda un ir nežēlīgs, vai arī ir vienmēr uzticīgs un tuvs? Kaut arī psalma autors uz realitāti skatījās ar kontemplātiķa acīm, tas nenozīmē, ka viņš bija pasargāts no grūtībām. Psalms parāda, ka kristīgais domāšanas veids aicina atbrīvoties no sagrozītas, vienpusīgas un seklas realitātes uzlūkošanas, bet aicina iedziļināties vēsturē, kurā darbojas Dievs – gan pestīšanas, gan savā personīgajā dzīves vēsturē. Jēzus Kristus dod visdziļāko ieskatu īstenībā un notikumu jēgā. Šī psalma kontekstā mēs varam redzēt, ka visi sagrozītie, deformētie, tuvredzīgie, emocionālie un citi skatījumu uz pasauli ieved cilvēku strupceļā un nedod mieru. Vienīgi Kungs Jēzus Kristus, iemiesotais Dieva Dēls var mums parādīt kā apvienot mūžīgo un laicīgo, lai nekristu izmisumā, bet jau dzīvojot šajā pasaulē pieskartos mūžībai, un Kungs savu mācības stundu iesāk ar piedzimšanas noslēpumu.


br. Jānis Savickis OFMCap

12.11.2017

Jņ 1, 6-8.19-28, III adventa svētdiena, B

Jņ 1, 6-8.19-28


Trešā adventa svētdiena tiek saukta par “gaudete”. Šis vārds nāk no latīņu valodas vārda “gaudeō”, priecāties. Kaut vai var atcerēties pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium”, Evaņģēlija prieks. Aicinājums uz prieku izskan tāpēc, lai atjaunotu Kunga tuvības apziņu, ka Viņš ir ar mums kopā un kļuvis par vienu no mums. Burtiski prieks Svēto Rakstu lasījumos uz šo svētdienu izskan izteiksmīgi ar vienu izņēmumu – Evaņģēliju, kur tiek aprakstīta Jāņa Kristītāja liecība, kas vairāk uzsver Kunga tuvību. Visas vārda liturģijas kontekstā, saprotam, ka Kunga tuvība, klātbūtne, dod dzīvei vislielāko prieku.


Rakstu vēsts ir tāda, ka Kungs ir tuvu, mūsu vidū, bet mēs neprotam Viņu atpazīt, un tāpēc ir tādi cilvēki, kā Jānis Kristītājs, kurš mums par to atgādina un norāda uz Kungu. Ja kristietim ir šāda tuvības apziņa un pieredze, tad viņš var liecināt, ka prieks nav nekas svešs un nekonkrēts viņa dzīvē, bet izriet no tikšanās ar Kungu. Jānis liecina par šo klātbūtni, ka Jēzus – Vārds “dzīvoja starp mums" (Jņ 1,14). Jānis Evaņģēlija sākumā parādās, kā gaismas nesējs tumsā, lai atgādinātu cilvēkiem par gaismu. Var likties, ka Jānis ir šī fragmenta centrā, bet viņš ir tikai tas, kas pirmais liecina prieka vēsti par Jēzus klātbūtni mūsu vidū.

Evaņģēlists jau no paša sākuma raksta par jūdu uzbrukumiem Jānim Kristītājam un vēlāk arī Jēzum. Var pat teikt, ka apustuļa Jāņa Evaņģēlijs ir uzrakstīts kā tiesas process, kuru ierosina un vada jūdu tautas līderi, bet Jānis Kristītājs tiek attēlots kā pirmais liecinieks. Jānim trīs reizes jautāja par viņa misiju un trīskārt viņš atbildēja. Šāda sarunas struktūra atgādina nopratināšanu, kuras laikā nepieciešami trīs vai divi liecinieki, lai liecība būtu ticama (At 17,6). Oponenti pat nediskutē ar viņu, bet uzdod arvien āķīgākus jautājumus. Jūdi centās apšaubīt Jāņa autoritāti un liecības autentiskumu. Vēlējās noskaidrot kā vārdā viņš kristī cilvēkus un no kurienes saņēma savu misiju. Jautājums, kāpēc Jānis kristīja bija pamatots, jo Izraelī bija sastopama šī prakse, taču attiecībā vienīgi pret pagāniem, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu. Pašus jūdus nekristīja. Jūdi vēlējās zināt, kāpēc viņš  to dara, ja viņš - pēc paša vārdiem - nav ne mesija, ne arī pravietis.

Savukārt, Jānis nevēlējās runāt par sevi, jo viņa sūtība bija liecināt par To, kas nāks pēc viņa. Viņš atbild un liecina par Jēzu. Vārds "sūtīts" raksturo visu Jēzus darbību Jāņa Evaņģēlijā un tas attiecas arī uz Jāni Kristītāju. Jānis ir gaismas liecinieks un to apstiprina divas reizes, lai visi cilvēki ticētu. Tāds ir katra kristieša aicinājums līdz šodienai. Jānis neizcēla savu personu, bet tikai to, ka viņš ir "saucēja balss tuksnesī" (Jņ 1, 23). Sevi raksturoja kā "balsi" un nevis "vārdu", jo "vārds" attiecas tikai uz Jēzu. Tikai Jēzus ir Vārds.

Tātad, Jāņa Kristītāja misijas uzdevums ir liecināt un šī liecība attiecas uz gaismu (Jņ 1,7). Evaņģēlijā gaismas motīvs parādās bieži un saistās ar daudziem bibliskiem tekstiem, kuros ir gaismas ideja. Iepriekšējajā svētdienā Evaņģēlija fragments (Mk 1,1-8) bija dziļā veidā saistīts ar Svēto Rakstu pirmo vārdu "iesākumā" (Rad 1,1), bet šajā svētdienā mēs varam līdzīgi uzlūkot gaismas ideju. Gaismas radīšana ir kā ievads dzīves radīšanai uz zemes (Rad 1,3). Tāpat arī Jēzus ir jaunā gaisma, kas vēlas atjaunot un izgaismot visus cilvēkus. Arī 119. Psalmā Kungs ir tas, kas apgaismo cilvēka ceļus. Gaisma liecina par Dieva klātbūtni (Ps 36,9) un Jēzū īstenojas šī Dieva iemājošana mūsu vidū.

Fragmenta pēdējā teikumā parādās svarīga ģeogrāfiska norāde. Izrādās, ka Jānis kristīja ārpus Izredzētās zemes, otrpus Jordānas upes. Līdz mūsdienām nav noskaidrots, kur precīzi atradās Betānija; vairākos senos rokrakstos parādās vārds "Bethabara", kas nozīmē "pārejas vieta". Tas ir ļoti zīmīgi, jo Jēzus Izredzētajā zemē ieiet pēc kristībām (kā Vecajā Derībā Jozus ar tautu pēc Ēģiptes gūsta, Joz 3,14-17) un palika tur līdz dienai, kad visi viņu atmeta, un vēl vienu reizi devās otrpus Jordānas upes uz Betāniju (Jņ 10, 40-11,1). Ja uz šīm abām pārejām pār upi skatās kā literāro vai teoloģisko ieceri, tad tie veido zināmu veselumu, kura ietvaros ir aprakstīta Jēzus publiskā darbībā. Šis fragments, līdzīgi kā pagājušajā svētdienā, ieved klausītājus Evaņģēlija dzīves veidā, kur klātesošs ir Kristus - darbojas, māca, uzklausa un palīdz. Mūsu uzdevums ir būt Viņam līdzās pat tad, kad notiek atmešana, iziešana ārpus ierasta vai šaubīgās situācijās, svarīgākais ir turēties pie Kunga un pie patiesības lieciniekiem.

Dzīvojot ticības dzīvi var redzēt dažādus “sūtītos” un dažāds “liecības”. Šī svētdiena atgādina, ka bija pirmā liecība, kura norāda uz Kungu, un  šo liecības ceļu varam izsekot līdz pat mūsu dienām. Tas liekas tik vienkārši, bet vēstures gaitā un pat mūsu dzīvē tas viss var ļoti samezgloties. Tā nav liecība, kas izceļ sevi, nododas emocijām, koncentrējas uz savu ego, sajaucas ar dažādām modes tendencēm un ideoloģijām; tā nedod veltus solījumus un lētus padomus; kā arī, Žozefa Marija Verlenda vārdiem runājot, svarīgi ir nenokļūt plašsaziņas līdzekļu homeopātisko devu ietekmē, “pilienu pa pilienam”, un “tāpēc ļoti svarīga ir modrība, kas mūs mudinātu celt gaismā visu, kas mūsos nemanāmi iezogas”* atšķaidot patiesību. Patiesa liecība dara pretējo – tā runā un nostiprina patiesību.

Baznīca un svētie ir īpaši izteiksmīgi liecinieki. Arī mums apkārt ir tādi cilvēki jāatpazīst un pašiem jāmācas kļūt par tādiem. Jānis Kristītājs bija “balss”, un tas tieši attiecas uz mums, jo liecība nebalstās tikai darbos un dzīves veidā, bet skaidri izteiktā patiesībā. Jānis vārdos skaidri saka, kas ir Jēzus, un kāpēc Viņš ir atnācis uz zemi – tas ir patiess ticības apliecinājums, pateikt, kas priekš manis ir Jēzus Kristus. Mūsdienās dzīves liecība tiek augsti vērtēta, bet nedrīkst aizmirst par vārdiem, un īpaši par to, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, lai ticībai būtu konkrēts saturs. Var pienākt “nopratināšanas” brīži, kad arī jāprot norādīt uz Kungu. Šajā liecināšanas zemē, liecināšanas domāšanas veidā, mēs varam nonākt caur kristībām, grēksūdzi un atgriešanos (Jordānu), un ieejot Evaņģēlija dzīves veidā (Izredzētajā zemē), zemē, kuru varam iepazīt lasot Evaņģēliju, sākot no Jēzus piedzimšanas brīža līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās notikumiem, mēs varam kļūt par gaismas nesējiem.

*  Verlends Ž. M., 100 jautājumi par jaunajām reliģiskajām kustībām, Rīga: RARZI 2014, 45.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.04.2017

Mk 1, 1-8, II adventa svētdiena, B


Mk 1, 1-8


Otrā adventa svētdienā sastopam Jāni Kristītāju, bet īpašu uzmanību pievērsīsim pirmajam lasījuma teikumam, kurš palīdzēs ne tikai padziļināt adventa izpratni, bet arī jauno liturģisko gadu Marka Evaņģēlija kontekstā. Var likties, ka Marka Evaņģēlijs neiederas adventa laikā, jo tekstā neatradīsim Jēzus bērnības aprakstu. Jāatceras, ka pirmās divas adventa svētdienas vairāk pievēršas Kunga otrreizējais atnākšanai. Šajā svētdienā svarīgs ir cerību piepildīšanas motīvs. Vecās Derības cilvēki gaidīja mesiju tāpat kā mēs tagad gaidām Kungu. Jānis Kristītājs ir tas Vecās Derības cilvēks, kas īpašā veidā pieredzēja cerību piepildīšanos, un tāpēc viņš var būt ļoti labs pavadonis ceļā pie Kunga.

Senatnē varēja sastapt tādas lielu cilvēku biogrāfijās, kurās izlaida varoņu daudzus dzīves gadus, un iesāka ar publiskās dzīves aprakstu. Ja Evaņģēlists Matejs un Lūkas pievērsās Jēzus bērnībai, tad Markam savā ziņā tam nav laika. Ja skatās uz visu pirmo nodaļu un salīdzina, piemēram, ar Lūkasa Evaņģēlijā atbilstošu vietu, kur Jēzus uzsāk publisko darbību, redzam, ka Marks izsakās ļoti īsi, konkrēti un lakoniski. Jēzus dodas no vienas vietas uz otru. Viss notiek “tūdaļ”, “nekavējoties”, bet grieķu valodā tas ir viens un tas pats vārds (euthys), kas parādās deviņas reizes pēc kārtas šajā nodaļā un ir tieši saistīts ar vārdiem: “Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas (eutheias) Viņa takas!” (Mk 1,3). Pirmie teikumi jau norāda kāds ir šī Evaņģēlija ātrums un varam saprast, kāpēc Jēzus cēlās ļoti agri no rītas, lai lūgtos (1, 35). Kaut gan tālākā gaitā notikumu temps samazinās, tomēr šis vārds (euthys) tekstā parādās vairāk nekā četrdesmit reizes, kas ir vairāk nekā visās Jaunās Derības grāmatās kopā.

Evaņģēlijs nav tikai biogrāfija, bet, pirmkārt, jau prieka vēsts, kuras uzdevums ir panākt, lai lasītājs nonāktu līdz ticībai uz Jēzu Kristu kā Mesiju un Dieva Dēlu, vai, ja cilvēks ir jau ticīgs, padziļināt ticību. Pirmais teikums ir jāuztver kā visa Marka Evaņģēlija virsraksts, ievads, kuru veido septiņi grieķu vārdi, kuriem katram ir liela nozīme. Pirmais vārds grieķu valodā ir “sākums” (arche), kas atgādina Radīšanas grāmatas pašu sākumu. Līdzīgi kā Radīšanas grāmatā iesākas cilvēka vēsture, tā šeit ir jauns sākums, un tas saistās ar Jēzus atnākšanu. Pēc tam grieķu tekstā seko vārdi “Evaņģēlijs”, “Jēzus Kristus”, “Dieva Dēls”. Izlaižot vārdu “Evaņģēlijs” par kuru vērts lasīt pāvesta Benedikta XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes I”, 51-63.lpp., jāuzsver divi Jēzus tituli – Kristus un Dieva Dēls.

Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas. 16. septembra svētdienā nonāksim līdz Pētera vārdiem, bet simtnieka vārdus dzirdēsim Pashas svētku kontekstā, taču netiks lasīts Marka Evaņģēlijs.

Šie ievadvārdi ir kā ieejas durvis visam Evaņģēlijam un atgādina, ka vienmēr ir jādomā par “sākumu”, par Evaņģēlija sākumu, par Jēzu Kristu un Viņa vārdiem. Nopietna pieeja “sākumam” nozīmē sadalīt laiku, atzīt, ka pastāv laikmets, kas beidzas un sākas cits. Pagātne ir aizgājusi, bet nākotne var dot lielas iespējas. Šis laika “lūzums” patiešām ir jāsvin un šajā adventa laikā mēs esam aicināti tam sagatavotiem, un pats svarīgākais – piedalīties. Dievs katram labam sākumam dod savas žēlastības. Sākums kopā ar Jēzus Kristu ir svarīgākais no visiem iespējamajiem sākumiem.

Tāpēc arī Jēzus sūta savus mācekļus, lai viņi sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Ļaunais vēstures gaitā centās traucēt Dieva pestījošajam darbam, bet Kungs iedrošina savu kopienu pārvarētu barjeras, kas atdala cilvēkus vienu no otra un sola atjaunot radības sākotnējo harmoniju. Marka Evaņģēlijs atšķirība no citiem neiesākas noteiktā vietā,bet tuksnesī ar Jāni Kristītāju priekšgalā. Tuksnesī jūdu tauta piedzīvoja savus svarīgākos vēsturiskos notikumus un pārbaudījumus, un tāpat arī mēs Marka Evaņģēliju iesākam ar šādu vidi, kura liek padomāt par jaunu sākumu un jautājumu, kādā dzīves punktā es atrodos? Tuksnesis var būt mierīga vieta, ja cilvēks vēlas vienkārši izolēties (9, 41), izdzist (4, 21-22), nokalst (11, 21), bet, ja nonācis šajā vietā atbild uz Kunga aicinājumu un seko Viņam, tad uzreiz ar abām kājām nonāk Evaņģēlija pasaulē, kas ir dzīvīga un virzās nemitīgi uz priekšu. Viss notiek “tūdaļ” (euthys)! Vai es izvēlos labo, vai atmetot ļauno, vai atgriežos, pieķeros pirmajai mīlestībai (Atkl 2,4) un “sākumam”, vai arī vēlos atgriezties Ēģiptes nebrīvē. Katrs brīdis ved tuvāk uz tikšanos ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu un Jānis Kristītājs šajā otrajā adventa svētdienā mums par to atgādina. 

br. Jānis Savickis OFMCap