12.26.2018

Lk 2, 41-52, Svētās Ģimenes svētki

Lk 2, 41-52

30. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus un pārdomā Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kurā varam iepazīt Svētās Ģimenes locekļus, kad Jēzus bija jau 12 gadus vecs. Šis notikums veido pēdējo epizodi Kunga bērnības stāstā, laika ziņā tālu no piedzimšanas stāstiem, bet vēl ilgi līdz Jēzus publiskās darbības sākumam. Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzrakstīt garu un nepārtrauktu stāstījumu, kas noslēgsies Romā (Apd 28, 14.16), un tāpēc arī kā vienīgais no evaņģēlistiem ievietoja šo notikumu savā darbā. Ja neskaita šo notikumu, par Jēzus bērnību Evaņģēlijs mums neko citu nesaka. Saskaņā ar ieradumu Marija un Jāzeps devās uz Jeruzālemi, kur svinēja Pashas svētkus. Pēc Pashas svētku dienas sekoja Neraudzētās maizes svētku septiņas dienas. Šie svētki ilga astoņas dienas un pēc šīm dienām Marija un Jāzeps dodoties atpakaļ uz mājām nepamanīja, ka Jēzus jau negāja kopā ar viņiem. 

Trīspadsmit gadu vecam zēnam jūdaismā bija tiesības pievienoties ticības kopienai, kļūt par sinagogas locekli un “bauslības dēlu”, kā arī varēja doties svētceļojumā uz Jeruzālemi. Sākot ar trīspadsmit gadiem vīrietim bija jāievēro viss, kas izrietēja no apgraizīšanas jeb piederības Derībai. Jūdu tradīcija (Mišna) ieteica zēniem praktizēt likumu jau vienu vai divus gadus ātrāk, lai sasniedzot trīspadsmit gadu vecumu jaunietis būtu jau gatavs ievērot likumu, iegūtu zināmi praksi. Jūdu vīriešiem, tātad arī Jēzum, bija jāievēro likums, kurš noteica, ka trīs reizes gadā jāapmeklē svētki Jeruzālemē: Pasha, Vasarsvētki un Būdiņu svētki (Izc 23,14-17). Daļai jūdu tā bija grūta likumu prasība, jo daudzi no viņiem bija izkaisīti pa Romas impēriju un ārpus tās. Šādās dienās pilsētā, kurā dzīvoja kādi divdesmit pieci tūkstoši iemītnieki, varēja sapulcēties no sešdesmit līdz simts tūkstoš ceļinieku. 

Cilvēki ceļoja lielās grupās un tāpēc nav jābrīnās, ka Jēzus vecāki viņa prombūtni pamanīja tikai pēc dienas. Divas lielas vecāku grupas gāja kopā: pirmajā grupā gāja sievietes un bērni, un viņiem sekoja vīrieši un zēni. Gan Jāzeps, gan arī Marija varēja domāt, ka Jēzus ir pie otra no vecākiem, jo dēla vecums ļāva pievienoties abām no grupām. Tomēr šajā fragmentā evaņģēlists nevēlējās uzsvērt svētkus, bet to, ka “bērns Jēzus palika Jeruzālemē” (Lk 2,43) un svētnīcā ar “rakstu mācītājiem” (2,46) sarunājās. 

Jēzu Marija un Jāzeps atrada svētnīcas daļā, kas bija paredzēta mācīšanai un diskusijām (Apd 5,25). Jaunietis bez problēmām varēja pievienoties šādai sarunu grupai. Jēzus arī nepalika malā un ne tikai klausījās pieredzējušos rakstu mācītājus, bet pats iesaistījās ar jautājumiem. Šī ir skaidra liecība, cik ļoti Jēzus alka pēc patiesas gudrības. Nācaretē varēja būt vairāki labi rakstu mācītāji, bet galvaspilsētā varēja izmantot radušos iespēju un padziļināt savas Rakstu zināšanas pie tautas elites pārstāvjiem. Tajā laikā izglītībā uzsvars tika likts uz problēmu apspriešanu. Tas deva iespēju uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jēzus iesaistījās šajās diskusijās, tomēr Jēzus ne tikai izdarīja to, ko varēja atļauties katrs jaunietis - iesaistīties diskusijā, bet arī pārsteidza apkārtējos. 

Jēzus jau no agras bērnības veidoja dziļas attiecības ar Tēvu, kas pārsniedza ierastas jūdu reliģiskās prakses un izpratnes robežas. Attiecības ar Tēvu bija viņa dzīvē pirmajā vietā un arī turpināja pakļauties saviem vecākiem. Jēzus “pazušana” un “atrašanās” parāda, ka viņa dzīvē bija sfēra, kuru nevarēja apkārtējie izprast. Marijas vārdos skan zinām pārmetums: “Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām” (2,48). Jēzus kā patiess jūds un labs skolnieks, atbild uz jautājumu ar diviem jautājumiem: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (2,49) Jēzum vecāku meklējumu liekas pārsteidzoši, jo priekš Viņa pašsaprotami bija atrasties Tēva mājās. Tas nebija pārmetums vecākiem, bet neizpratne. 

Otrs Jēzus atbilde-jautājums: “Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (2,49). Jāievēro, ka tie visi ir Jēzus pirmie vārdi šajā Evaņģēlijā! Tie ir vārdi par Tēva mājām, svētnīcu, jo jūdi bija pārliecināti, ka Kungs dzīvo svētnīcā. Paliekot svētnīcā Jēzus uzsvēra, ka Viņam ir svarīga tuvība ar Dievu; ka Viņa pirmās mājas nav Nācaretē, bet pie Tēva Jeruzālemē. Tālāk Evaņģēlijā Lūkas arī attīsta šo domu, kad raksta par Jēzus ceļu uz Jeruzālemi (9,51-19,28). Jēzus savā dzīvē īstenoja šīs “Dieva lietas”, Dieva plānu un parāda, ka jau no jaunības ir gatavs pildīt Dieva gribu. Jēzus saka: “jādarbojas” un šī nepieciešamība parādās Viņa mācībā (4,43; 13,33) un īpaši attiecas uz Viņa ciešanām un augšāmcelšanos (9,22; 17,25; 22,37 u.c.). Kad Jēzus izsaka šo nepieciešamību, Viņš negrib teikt, ka ir Tēva gribas akls vergs, bet to, ka paklausīgi pieņem Tēva gribu un uztver to kā savu gribu un aicinājumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2018

Mih 5, 1-4a, IV adventa svētdiena, C

Mih 5, 1-4a

Adventa pēdējā svētdiena un Kristus Piedzimšanas svētki šogad cieši seko viens aiz otra, un šo svētku vēstī var palīdzēt mums iepazīt pravietis Miha. Ceturtās adventa svētdienas pirmais lasījums no Mihas grāmatas dāvā mums iespēju dzirdēt ierastu un tuvu pravietisko vēsti par mesijas piedzimšanu. Pravietis Miha darbojās 8. gs. pirms Kristus, laikā, kad asīriešu rokās krita Samarija (722.g.) un apdraudēta bija Jeruzāleme. Ar savu sludināšanu pravietis vērsās pie Jūdas iedzīvotājiem, kurus arī apdraudēja Asīrija un piedzīvoja vienu lielu iebrukumu, kura laikā Jūda zaudēja vairākas pilsētas (2 Ķēn 18-19; Mih 1,10-16). 

Tomēr vēl nopietnāka problēma bija tautas neuzticība Derībai, kuri aizmirsa par Dievu un Viņa likumu. Pravietis kritizēja materiālismu un liekulību. Simts gadus vēlāk pravietis Jeremijs piemin Mihas drosmi, kurš iedrošināja ķēniņu Hizkiju uzsākt pārmaiņas valstī, lai nenākto pār to sods (Jer 26,18-29). Karu un laupījumu laikmetā ilgas pēc miera un valdnieka, kas nodrošinātu mieru un taisnību bija lielas. Tas bija lielas bezcerības laiks, kad valdnieks nespēja nodrošināt mieru un lielākas impērijas pakļāva un deportēja iekarotās tautas. 

Miha ar spēcīgiem vārdiem vērsās pret valstu vadītājiem un reliģiskajiem līderiem (Mih 1-3.nod.), tomēr arī sola tautas atjaunošanos (4-5.nod.), kad cilvēki atkāpsies no elkdievības un mazsvarīgas pilsētas saņems žēlastības, un šajā kontekstā parādījās pravietojums par Bētlemi. Bētleme ir nenozīmīgākā, jaunākā un “sīkākā no Jūdas saimēm” (Mih 5,1). Bībelē šis vārds, kas norāda uz “sīkāko” citviet Bībelē attiecas uz jaunāko cilvēku, to, kam ir maza sociālā ietekme un vara. Dāvids, kurš nāca no šīs pilsētas arī bija jaunākais no brāļiem; Dāvida tēvs neplānoja, ka viņš būs izvēlētais un tāpēc pat negribēja viņu pieminēt. Likums noteica, ka vecākajam brālim bija pirmdzimtā tiesības neskatoties uz tēva jūtām pret kādu citu no dēliem (At 21, 15-17). 

Tomēr Bībelē bieži notiek pretējais: Dievs izvēlas kādu citu. Jēkabs iegūst pirmdzimtības tiesības un svētību; Jāzeps tiek paaugstināts pār saviem brāļiem. Dāvidu nepamana, un tikai Samuels atpazīst viņā nākamo valdnieku un pravietis Dāvidu svaidīja par karali (1 Sam 1, 16). Nācarete līdzīgi kā citi ciemi tika uztverta kā nomale. Natanaēls jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” (Jņ 1,46). Līdzīgi varēja jautāt arī par Bētlemi. Tāds spriedums attiecās uz pilsētu un uz tās iedzīvotājiem. Dievs savās izvēlēs parāda, ka nedarbojās ar pasaules loģiku, bet izvēlas saskaņā ar savu gribu: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos” (Lk 1, 52).

Par šo pravieti un viņa ietekmi nav daudz vēsturisku ziņu, nebija ietekmīga persona, tomēr Dievs viņu izvēlējās, lai dotu viņam savu Vārdu. Dievs īstenojot savus plānus bieži izmanto mazus līdzekļus, vienkāršus cilvēkus un visu to, kas pasaules acīs ir mazs. Šis pravietis kā nepazīstams cilvēks, nāk no mazpazīstamas pilsētas un sludina cilvēkiem Dieva gribu. Šī griba ir pārsteidzoša. Maza pilsēta kļūs par vietu, kur piedzims liels valdnieks un tādā veidā Dievs no nepamanāma notikuma rada kaut ko lielu. Karaļa pieticīgā izcelsme ir pretstatā ar viņa lielo spēku. Pravietis uzsver, ka jaunais valdnieks “celsies no laiku iesākuma” (Mih 5,1), ko var arī interpretēt kā atsauci uz pirmo cilvēku Ādamu, kurš Dieva vārdā valdīja pār visu radību. “No laiku iesākuma” norāda arī, ka valdnieks būs izcēlies no paša Dieva.

Jaunais valdnieks valdīs pateicoties Dieva palīdzībai un Viņa vārdā. Šī valdīšana būs vispārēja un aptvers visu zemi, nesīs cilvēkiem mieru. Pravieši Miha un Jesaja neatkarīgi viena no otra rakstīja, ka valdnieks nāks no Bētlemes, no kurienes bija cēlies arī Dāvids (1 Sam 7, 10-16). Jaunais valdnieks nāks kā atbilde tam, ka tautai nebūs patiess valdnieks. Pravietojums piepildījās Jēzus piedzimšanas notikumā, kurš piedzima mazā pilsētiņā, kuru nepamanīja pasaules lielie. Pestīšanas vēstures kontekstā Mihas pravietojums pārsniedza visas cerības. Mihas vārdos parādās skaidra liecība par pirmo adventu, ka Dieva Dēls ienāks pasaulē, bet arī norāde, uz otru adventu, ka Kungs atnāks valdīt uz mūžiem. Bētleme kļuva par neaizmirstamu godības vietu, kurā piepildījās visas ilgas un laiki, un Dievs kļuva par cilvēku, lai pārtrauktu grēka varu, dāvātu jaunu dzīvi cilvēkiem, kuri bija noguruši no vecās lietu kārtības, kurus mocīja un nomāca cerības trūkums.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.11.2018

Lk 3, 10-18, III adventa svētdiena, C

Lk 3, 10-18

Pagājušo svētdien iesākām lasīt Lūkasa Evaņģēlija 3. nodaļu, kurā evaņģēlists daudz raksta par Jāni Kristītāju un arī šajā svētdienā turpināsim iedziļināties šī lielā pravieša darbībā. Šīs svētdienas fragmentu arī var iedalīt divās daļās: pirmajā daļā Jānis skaidro, ko darīt cilvēkiem, lai atgrieztos (Lk 3, 10-14) un ar savu vēsti vēlējās sasniegt visus cilvēkus un profesijas. Otrajā daļā ar savu mācību norāda uz Kristu (3, 15-18). Tādā veidā izkliedēja visas valodas, ka Jānis nav solītais mesija. Jānis uzsvēra, ka pēc viņa nāks kāds spēcīgāks par viņu. “Farizeji un bauslības pratēji” (7,30) noraidīja Jāni, bet citi uzdeva viņam jautājumus, jo gribēja zināt kāda ir viņa mācība un prasības. Jānis izrādījās ļoti praktisks: cilvēkiem jādalās ar to, kas viņiem pieder.

Pie Jāņa nāca dažādas cilvēku grupas, parasti cilvēki, kuri savu atgriešanos varēja piedzīvot pateicoties kāda cita vārdiem, jo viņi bija vienkārši un nespējīgi uz dziļām pārdomām, tomēr, kas svarīgi, juta nepieciešamību mainīt savu dzīvi. Jāņa vēsts sasniedza arī sabiedrības augstākos slāņus, jo no atgriešanās aicinājuma grūti aizbēgt. Jānis šos dažādu grupu cilvēkus aicināja būt atvērtiem vienam pret otru, lai viņi savā starpā darītu mīlestības darbus - kaut ko vairāk nekā prasīja jūdu likums. Muitnieki un kareivji tika aicināti rīkoties taisnīgi un godīgi. Jānis neaicināja mainīt savu darbu, bet rīkoties taisnīgi. Jānis neaicināja arī uz revolūcijām, bet uzsvēra morālos principus, kas mainīs sabiedrību daudz efektīvāk nekā ārēja sistēmas maiņa. 

Jānis Kristītājs varēja cilvēkus šķīstīt vien ar kristību ūdeni, bet pēc viņa nāks tas, kurš ar uguni šķīstīs sirdis. Mesijas atnākšana ļaus cilvēkiem pieredzēt tiesu vai šķīstīšanos, un tāpēc nožēla bija steidzami nepieciešama. Cilvēku bijība pret Dievu mudina uz daudz jūtīgāku attieksmi vienam pret otru. Klausītāju pūlis saprata Jāņa sludinātos vārdus, tie trāpīja uz pateicīgu augsni, un jautāja viņam kā izvairīties no soda. Mesijas gaidīšana bija tam laikmetam raksturīga domāšanas strāva un nav jābrīnās, ka cilvēki meklēja izcilās personās tādas īpašības, kas liecinātu par mesiju. Jānis teica, ka “es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt” (3,16). Palestīnā skolotājiem nemaksāja par mācīšanu, bet audzēkņi savu pateicību izteica dažādos pakalpojumos. Sens rabīnu teiciens skan tā: “Katru pakalpojumu, kuru veic vergs savam saimniekam darīs māceklis savam skolotājam izņemot sandaļu siksnu atraisīšanu”. Tā bija skolotāja-mācekļa attiecību robeža un to nepārkāpa, lai nekristu pārmērībās, bet Jānis iet tālāk un parāda, ka mesijas priekšā viņš ir niecīgs cilvēks. 

Cilvēku jautājumos bija klātesošs vārds “darīt” (poieo - t.s. radīt, veidot, sagatavot u.t.), kas caurauž visu Bībeli grieķu valodā no paša sākuma līdz beigām (Rad 1,1; Atkl 22,15); tas ir ļoti spēcīgs vārds: “Dievs radīja” (Rad 1, 1.7.11. u.t.t.). Savstarpējā saprašanās izveidoja saiti starp Jāni un cilvēkiem, un šī “darīt” noskaņa to noteikti veicināja. Jāņa Kristītāja klausītāji saprata, ka pati kristīšanās bez sirds un dzīves maiņas nenesīs augļus. Atgriešanās sludināšana sagatavoja cilvēkus mesijas personas pieņemšanai. Ar mesiju nāks arī Gars, kas bieži Vecajā Derībā tiek saistīts ar laiku pirms laiku beigām (Is 32,15; 44,3; Ez 36, 25–27; Jl 2:28–32). Mesijas ierašanās iezīmēs vētīšanas darba sākumu. Vētīšanas procesā meta graudus pret vēju, lai tas aizpūš vieglās daļiņas projām, bet graudi krita atpakaļ uz zemi, lai tos salasītu (Sak 20,28; Jer 15,7; Is 34,8-10). Kristības Svētajā Garā salasīs to, kas nokritīs uz zemes, bet citus aizpūtīs vējš. Pelavas sadedzinās. Jānis Kristītājs vēsti par mesijas nākšanu ievietoja sava laika cilvēku dzīvēs kontekstā; viņš neaizrāvās tik ļoti ar simboliem vai tēliem, bet kā jau pagājušajā svētdienā redzējām, Jānis dzīvoja konkrētā vēsturiskā realitātē, vietā un laikā. Dieva Vārds nāca pie Jāņa, lai pravietotu, ka Dieva apsolījumi piepildīsies. Līdzīgi tas notiek Baznīcas un ticīgo dzīvē, kad Gars nāk konkrētos dzīves apstākļos, lai visu dzīvi vērstu Kunga virzienā un norāda atgriešanās nepieciešamību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.04.2018

Lk 3, 1-6, II adventa svētdiena, C

Lk 3, 1-6

Adventa otrajā un trešajā svētdienā varam iepazīt Jāņa Kristītāja personu. Otrajā adventa svētdienā uzsvars netiek likts tikai uz Jāni Kristītāju un viņa mācību, bet arī uz viņa misijas vēsturisko kontekstu un Vecās Derības pravietojumu piepildīšanos. Šīs svētdienas fragmentu var iedalīt divās daļās: pasaules vēsture (Lk 3,1-2) un pravietiskie solījumi (3, 4-6). Evaņģēlists Lūkas uzskaita svarīgākās vēsturiskās personas, kas saistītas ar šo pestīšanas vēstures kulminācijas posmu un parāda, ka notikumi, kas tuvojās, ir nozīmīgi visai pasaulei. Lūkas piemin gan politiskos, gan arī reliģiskos līderus, kas ļoti skaidri norāda, ka briest lielas pārmaiņas pasaules vēsturē. Pravieši vēstīja, ka pestīšanas laikā karaliskā un priesteriskā vara apvienosies vienā (Zah 6,13).

Interesanti, ka Lūkas uzskaitos šo līderus sākumā piemin ietekmīgāko personu (imperatoru), pēc tam reģionālos pārvaldniekus un beigās Izraēla priesterus. Ja šo fragmentu iztēlojas vizuāli, tad var paņemt pasaules karti (par pasauli var uzskatīt arī Romas impēriju) un no pamazām pietuvināt līdz pat Jeruzālemei. Tā it kā binoklis pietuvinātu skatu no kosmosa vienam ģeogrāfiskam punktam. Tomēr Dieva vārdu nesaņēma neviens no pasaules varenajiem, ne imperators un pat ne priesteri. Tad kurš to saņēma? Dievs uzrunāja Jāni Kristītāju, pazemīgu jūdu pravieti. Turklāt pirms Jāņa pēdējā praviešu balss bija dzirdamas pirms četrsimt gadiem. 

Jāņa sludināšana iezīmēja Vecās Derības beigas un laika piepildīšanos Jēzū Kristū. Kad Lūkas citē Vecās Derības pravieti, evaņģēlists informē savus lasītājus, ka Jāņa sludināšana ir cieši saistīta ar Dieva pestīšanas darbu savā tautā. Dievs tuvojas! Pravietis Jānis piepildīja pravieša Isaja pravietojumu: “sataisiet Kunga ceļu, taisnas dariet Viņa takas! Katra ieleja lai piepildās, un katrs kalns un pakalns lai nolīdzinās, kas līks, tam jātop taisnam, un kas nelīdzens, tam jātop līdzenam ceļam; un ikviena miesa redzēs Dieva pestīšanu.” (Is 40, 3-5). Zīmīgi, ka šis fragments ir sākums pravieša Isaja grāmatas centrālajai daļai (40-55. nod.), kur ir sakopoti Dieva apsolījumi, kuri piepildīsies Jēzū Kristū. Pravietis Isajs un Jānis sludina Izraēla un pasaules atjaunošanos. 

Jānis sludināja ceļa sagatavošanu Kungam līdzīgi kā tas tika darīt, kad senatnē karaļa svīta ceļoja un ceļš, kur tā devās tika uzlabots. Jānis praktizēja grēku nožēlas kristību*, kas simbolizēja sirds pārmaiņas. Jānis kristīja Jordānas upē un Vecās Derības kontekstā viņš ieņem pravieša Elijas lomu, kurš darbojās šajā reģionā. Jānis sludināja Vecās Derības praviešu stilā, aicinot cilvēkus “atgriezt” sirdis, lai tās pievērstos Dievam. Ebreju vārds šûb burtiski nozīmē “griezties” un līdzīgi kā latviešu valodā, Vecās Derības cilvēki runāja par “griešanos”, aizgriešanos vai atgriešanos no grēkiem. Pirms Kunga ierašanās Jāņa Kristītāja sludinātā atgriešanās vēsts sasniedza augstāko punktu. Jānis saviem laika biedriem parādījās kā cilvēks, kas pieprasīja rīcību un bija patiess vīrišķīgas nostājas piemērs. 

Tie, kas klausījās viņa vārdus bija aicināti nopietni pārdomāt savu domāšanas veidu. Cilvēks parasti uzsver savu nozīmību un liek sevi centrā. Ja kāds vēlas sekot Kungam, viņam, līdzīgi kā pārdomu sākumā, jāiztēlojas, ka uz savu dzīvi skatās kā ar binokli, attālina skatienu no sevis, un jāskatās uz to ar Kunga plašumu un dziļumu. Šāda attālināšanās ļauj ieraudzīt kādas lietas ir mums apkārt, jo ikdienas informācijas bombardē mūs (reklāma, ziņas, darbs, satiksme, laikapstākļi u.t.t.), bet ir lietas kuras neievērojam, īpaši pārdabiskā pasaule, bet tā ir daudz krāšņāka un lielāka nekā viss redzamais. Lai mainītos pasaules redzējums ir jāatgriežas, lai uzveiktu ilūzijas un ieraudzītu Dieva klātbūtni pasaulē, kurš piepilda savus solījumus. 


br. Jānis Savickis OFMCap

11.29.2018

Lk 21, 25-28.34-36, I adventa svētdiena, C

Lk 21, 25-28.34-36

Pirmā adventa svētdiena ik gadus ļoti izteiksmīgi atgādina par pastarā dienu. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums sastāv no divām daļām: pirmajā dzirdam pastarā vēsti, bet otrā aicinājumu uz modrību. Evaņģēlists Lūkas rakstot par šiem beigu notikumiem vēlas īpaši uzsvērt gaidīšanas, nomoda un drosmes aspektu dažādu grūtību priekšā, tomēr nekad ticīgais nevar aizmirst, ka pasaules un katra cilvēka dzīve ir Dieva gādīgā skatiena ietverta. Jebkāda pārmērīga nodošanās laicīgām rūpēm vai slēpšanās no realitātes (ēšana, dzeršana...) cilvēku padara smagnēju un nespējīgu domāt par Kunga atnākšanu. Advents ir laiks, lai vairs nebēgtu no realitātes un nākotnes neskaidrībām, bet ieticētu Kunga klātbūtnei savā un pasaules vēsturē. 

Jēzus apokaliptiskā runa Evaņģēlijā atrodas Viņa mācības pašās beigās un īsi pirms ciešanu notikumiem. Šajā brīdī Evaņģēlijā augstāko pakāpi sasniedza mācība par valstību, kas izsauca nedraudzīgu attieksmi pret Kungu, un daudzus jautājumus un grūtības no mācekļu puses, kā arī ir kā pēdējais posms Jēzus mācībā pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Šāda Jēzus mācība nav nejauša, jo ar pastarā runu Jēzus vēlējās iepazīstināt savus mācekļus pirms savas krusta nāves, lai viņi spētu saglabāt ticību pasaules naidīguma priekšā. Krusta zīme rāda ceļu visai dzīvei, kurā Dievs nepārtraukti nāk mums pretī ar savu žēlsirdīgo sirdi, lai mūs glābtu un padarītu par saviem bērniem.

Evaņģēlija fragments sākas ar tēliem, kas spēcīgi iedarbojas uz iztēli un šie apokaliptiskie tēli atvieglo Jēzus vēsts ierakstīšanos atmiņā un sirdī. Pirmajā fragmenta daļā Jēzus runāja par kosmiskām zīmēm, kas parādīsies Cilvēka Dēla atnākšanas laikā un cilvēku bailēm šo notikumu priekšā. Saule, mēness un zvaigznes jeb debesu sakustēšanās Vecās Derības pravietojumos norāda uz pagānu valstu iznīcināšanu (Is 13, 9-10; Ez 32, 7; Jl 2, 10.31). Kad nāks Cilvēka Dēls, Viņš piepildīs pravietojumu (Dn 7, 13-14), kad tiesas dienā tiks iedibināta Dieva valdīšana un tiks sagrauts viss, kas cilvēku piepilda ar tukšībām. 

Nākotnes katastrofu priekšā mācekļiem jāstiprinās cerībā. Visi citi šo notikumu priekšā dzīvos neizpratnē un bailēs. Kad visas aprakstītās lietas notiks, Kunga mācekļi pacels savas galvas, šāda rīcība ir prieka simbols, jo viņu pestīšana tuvosies. Otrajā fragmentā, Kungs brīdināja savus mācekļus, lai vienmēr tie ir gatavi beigām. Kaut arī ticīgie var novērot dažādas laika zīmes, viņi arī var sapīties ar ikdienas dzīves notikumiem. Nejūtīgas sirds darbības programma ir attēlota līdzībā par neprātīgo bagātnieku, kurš atpūtās, ēda, dzēra un līksmoja (Lk 12, 14-21) un nebija gatavs atskaitīties par savu dzīvību, bet tikai par sakrātajiem labumiem.

Jēzus šajā lasījumā ir kā vienīgais taisnīgais uz kuru mums jāvērš mūsu acis un pie kura mums ir jāiet visas savas dzīves laikā. Katrs dzīves brīdis ir iespēju un žēlastības laiks; katrā brīdī var darīt labu vai ļaunu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs ļoti spēcīgi un pārliecinoši atgādina par laika nozīmi ticības dzīvē un veidu kā jāpieņem laiks - laika šodiena un laika beigu mērķis. Pirmā adventa svētdiena aicina skatīties uz priekšu, uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Kristus piedzimšana un otrreizējā atnākšana ir jāuzlūko kā viens notikums, jo saskaņā ar Rakstiem beigu laiki iesākās ar Jēzus Kristus iemiesošanos, kad Dievs sevi izteica vispilnīgāk (Ebr 1, 1-3). Tālākā vēsture lielā mērā saistīta ar to, vai cilvēks klausīsies vai arī neklausīsies Jēzu Kristu. Laiks starp Kristus piedzimšanu un pēdējo tiesu mums ir dots kā žēlastības laiks, neskaidri ilga, tomēr nopietns un Dieva mīlestības pilns. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.19.2018

Jņ 18, 33b-37, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Jņ 18, 33b-37

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Evaņģēlija fragments vērš mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu kā karali, kurš ir brīvs cilvēku radīto struktūru priekšā. Kungs ir patiesības karalis, kurš nes svabadību un satricina lepnību, iedomību un egoismu. Jēzus ar savu stāju parāda kāds ir patiess un brīvs cilvēks, un kādam jābūt katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības: “Lūk, kāds Cilvēks!” (Jņ 19,5). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ciešanas vienlaicīgi ir Viņa godības stunda. Evaņģēlists izmanto neizpratnes un dažādu nozīmes līmeņu valodu. Vienu trešdaļu no ciešanu apraksta aizņem aina, kurā Jēzu nopratina Pilāts (18, 28-19,16). Tā ir ciešanu apraksta centrālā aina. Šajā svētdienā lasām tikai nelielu daļu no šī fragmenta. 

Jūdi atnāca pie Pilāta un lika viņam notiesāt Jēzu uz nāvi, jo Viņš sevi saucot par karali. Tieši tāpēc Pilāts jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (18,33) un tādā veidā vēlējās Jēzum pateikt, ka orientējas apsūdzībās un ka Viņam nav nekas slēpjams. Romas varu interesēja tikai šis jautājums, jo reliģiskajos jautājumos viņi neiejaucās. Šajā fragmentā trīs reizes tiek lietots vārds “ķēniņš” (basileus) un trīs reizes “valstība” (basileia). Pilāts vārdu “karalis” uztvēra politiski. Pats Jēzus nelietoja šo vārdu, pat tad, kad tauta gribēja Viņu pasludināt par karali, Viņš aizgāja projām no viņiem. No vienas puses Evaņģēlijs norāda, ka Jēzus šo vārdu nepieņēma, bet no otras - neatmeta. Evaņģēlija tekstā evaņģēlists lasītāju sagatavo šai tēmai un norāda, ka cilvēki uztvēra Jēzu kā ķēniņu (1,49; 6,15; 12,13-14), tikai vēl nebija skaidrs kāds ķēniņš Viņš būs un tikai tagad noskaidrosies. 

Pastāvēja būtiska atšķirība starp pagānu un jūdu izpratni, kas ir karalis; jūdiem karalis bija Dievs. Jūdi bija pretrunu pilni, jo īpaši tāpēc, ka šajā epizodē atzina Romas imperatora varu un šī epizode jau robežojās ar elkdievību. Jēzus Pilātam vēlējās paskaidrot, ka Viņa valstība nav jāuzlūko kā politiska vienība. Sākumā Kungs paskaidroja, ka Viņa valstība nenāk no šīs pasaules. Jēzus bija cits karalis! Jēzum svarīgi bija nodot šo vēsti, ka Viņš ir cits karalis! Pasaules valdnieki izmanto varu vai arī tiem tās pietrūkt, spēj uzspiest savu gribu un paklausību, ieviest savu kārtību, režīmu un cenšas to noturēt. Vārds “valstība” arī Jēzus mācībā nebija politisks. “Valstības” pastāvēšana paredz kaut kādu cilvēku saišu pastāvēšanu, cilvēku kopumu, kuri spēj atzīt, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt. Kungs vēlējās šo vārdu piepildīt ar daudz dziļāku jēgu, kurā centrālā vieta būtu Dievam un nevis cilvēku varas ambīcijām. 

Evaņģēlists parāda, ka Jēzus izvairās no “ķēniņa” titula, bet pats cenšas parādīt Jēzu kā “ķēniņu”. Tāds ir apustuļa Jāņa dziļais teoloģiskais rakstīšanas stils. Jēzus šajā fragmentā ir parādīt ļoti pretrunīgi, kā uzveikts un uzvarētājs, atklāts un izsmiets. Jēzus ir apsūdzēt, tomēr īstenībā apsūdzētājs un tiesnesis. Pretinieki runā patiesību, kuru paši nepazīst un apkaro. Evaņģēlija lasītājs redzot šos paradoksus iepazīst patiesību par Jēzu. Kungs neieradās valdīt pār tautām un zemēm vai paplašināt savas ietekmes sfēras, bet atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības un vēlas samierināt visus ar Dievu. 

Visa Jēzus dzīve bija kā liecība par Dieva mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza krusta nāvē. Krusts ir kā “tronis” uz kura īstenojas Dieva mīlestības valdīšanas augstākais punkts, kurā “šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā” (Jņ 12,31) un iedibināta Dieva valstība, kas ir atvērta uz katru cilvēku, kurš bez piederības un jēgas klaiņo pa pasauli. Šī valstība pilnībā atklāsies laiku beigās, kad Dievs valdīs skaidri un nepārprotami. Kungs aicina sekot savam piemēram un nevaldīt un nedominēt pār citiem cilvēkiem, bet atklāt katrā Tēva bērnus, brāļus un māsas. Egoisma robežu iezīmēšana un raizes par savu “es” apdraudējumu ir raksturīga tiem, kas cīnās par varu, kontroli un dzīvo bailēs un nav brīvi, bet Kungs izvēlas krusta godību, mīlestību līdz pat nāvei, lai liecinātu par Dieva valstību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.13.2018

Mk 13, 24-32, svētdiena XXXIII, B

Mk 13, 24-32

18. novembra svētdienas galvenā vēsts atgādina mums par Cilvēka Dēla atnākšanu, kura ierašanās uzsāks vecās pasaules norietu, kurā daudzas vājības neļauj cilvēkam dzīvot vienībā ar Dievu un cilvēkiem, un iesāksies jauna pasaule, kurā kopība ar Dievu uzplauks pilnībā. Katrs cilvēks savas sirds dziļumos var atklāt šīs alkas pēc harmonijas un miera, un Jēzus Kristus atnākšana iedibinās laimes un prieka valstību. Cerība, ka Jēzus atnāks kristiešiem dod spēku izturēt dažādus pārbaudījumus neskatoties uz to, ka Viņš nenorāda precīzu laiku, kad Viņš nāks pēc Jeruzālemes svētnīcas nojaukšanas. Skaidrs bija tas, ka mācekļiem bija jābūt gataviem uz jebko jebkad un nenodarbināt sevi ar dienu skaitļošanu, kad Kungs atnāks, lai varētu auglīgi īsteno savu kristīgo misiju pasaulē - sludināt Evaņģēliju. 

Evaņģēlija fragmenta sākumā Jēzus runāja par kosmiskām pārmaiņām kā Vecās Derības pravietis. Vecās Derības autori gaidīja Dieva atnākšanu un sauca to par “Kunga dienu”. Daudzviet psalmos var lasīt par Kunga ierašanos, kurš tiesās pasauli un iedibinās savu valstību. Jaunajā Derībā notika nelielas izmaiņas, jo “Kunga dienas” vietā parādījās Kristus atnākšanas notikums, kurš būs tiesnesis un visa Jaunā Derība gaida šo notikumu. Ierasti Jēzus vārdus skaidro divējādi. Viena grupa uzsver kosmiskās katastrofas realitāti, bet citi redz simbolisko realitāti. Jēzus vārdos nevajadzētu tik ļoti meklēt postažas sākumu. Bībelē pastarā tekstus neuztver tikai tieši. Reālistiskais skaidrojums ir problemātisks, jo saskaņā ar Jēzus runu, pasaule nepārstās pastāvēt pēc tam, kad “zvaigznes kritīs no debesīm” (Mk 13,25; Atkl 6,13), cilvēki joprojām dzīvos uz zemes, lai sagaidītu Cilvēka Dēlu. Jēzus atsaucās uz Daniēla grāmatu (7,13) un nosauca sevi par Cilvēka Dēlu. Šis tēls norāda, ka Tēvs kronēs Viņu par pasaules valstības valdnieku, kas pastāvēs mūžīgi.

Jēzus atsaucās uz Vecās Derības tekstiem, kuros pravieši runāja par tiesu, kas paredz pagānu valstību krišanu (Is 13, 9-10; 34,4; Ez 32,7-8; Jl 2,10.31; Am 8,9). Lielās debesu ķermeņu kustības uzsver Dieva varenību un tiesas bargumu, kas sakustinās ne tikai pasaules sabiedrības, bet arī cilvēku iekšējo pasauli. Jēzus atnākšanas mērķis nebūs dabas likumu sakustināšana, bet cilvēka, kas tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, uzrunāšana. Dabas ietekmēšana būtu pārāk triviāla, bet cilvēka prāta un brīvās gribas uzrunāšana daudz sarežģītāks uzdevums. Jēzus nevēlas mūs iedvesmot, lai mēs gleznotu pastarā dienas gleznas vai rakstītu futūristiskas grāmatas, Viņš nerunā tik daudz par pasaules beigām, bet par pasaules vēstures jēgu. 

Bieži ikdienas dzīve spēcīgi mums atgādina, ka ļaunais ņem virsroku, bet labais zaudē. Ja kristietis uz katru notikumu skatās ļoti šauri un neredz plašāku perspektīvu, viņš zaudē cerību. Kungs vēlas mums pateikt, ka spēks, kas ir Viņa krusta notikumā visā pilnībā atklāsies laiku beigās. Marka Evaņģēlija 13. nodaļas pirmajā daļā mēs lasām, ka ticīgie sastaps savā ceļā viltus mesijas un praviešus, vajāšanas un konfliktus. Šādu notikumu ēnā Kristus māceklis var apjukt un vilties, un sākt šaubīties, vai Kristus krusts ir tik spēcīgs. Var pat likties, ka Jēzus ieteikumi no šīs pašas nodaļas ir ironiski un nereāli: “nebīstieties” (13,7), “lūdzieties” (13, 18) u.tml. Ticība ir atslēga, lai izprastu šo 13. nodaļu, lai zinātu kam “neticēt” (13,21) un ko “ievērot” (12,23). Vispirms ir jāiepazīst Kristus persona, jātic Viņam, lai varētu pateikt, kam es neticu un no kā izvairīties, lai savu skatienu vērstu uz Viņu un nevis uz viltus ziņām. 

Jēzus atnākšana godībā nozīmēs jaunas radības laiku un būtiski būs, lai pasaule kopā ar cilvēku saglabātos, lai Kungs to varētu pārmainīt. Pravieši daudzkārt runāja par jauno zemi un jaunām debesīm, un šo domu uzsvēra arī Jaunās Derības autori (Mt 19,29; Apd 3,20-21; Rom 8,19; Atkl 21, 1.5). Lai saglabātu šo pasauli ir jāsāk ar savas mazās pasaules saglabāšanu un atklāšanu patiesības gaismā. Dievs neprasa no mums kļūt par pasaules notikumu un dabas katastrofu atšifrēšanas “praviešiem’’, bet ļoti nopietni aicina rūpēties par garīgo modrību, kas ļauj mums sagaidīt Kristu tad, kad Viņš atnāks. Pasaules vēsture un arī mūsu dzīves ritējums ir kā liela un dziļa kosmiska drāma, un tieši Kungs dod mums spēku, lai ietu ticības ceļu, kas novedīs mūs uz satikšanos ar Jēzus Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.05.2018

Mk 12, 38-44, svētdiena XXXII, B

Mk 12, 38-44

11. novembra svētdienā, kad arī pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, Evaņģēlijs mums parāda kā ir jāmīl un jāuzticas Dievam. Šīs svētdienas fragmentā varam iepazīt divas nostājas: no vienas puses ir tie, kas no visas sirds mīl sevi un visu (arī Dieva vārdu) izmanto sava statusa celšanai; no otras puses ir viens cilvēks - atraitne, nemanāma, nabadzīga, pazemīga sieviete, kura atdod Dievam visu savu dzīvi. Iepriekšējās svētdienās mēs lasījām par bagāto cilvēku, kurš nevēlējās atteikties no mantas, bet pretstatā viņam iepazināmies ar Bartimeju, kurš nometa savu mēteli, lai sekotu Jēzum, un šosvētdien mēs varam dziļāk iepazīt kādas ir sirds kustības patiesam Kunga sekotājam. Atraitnes vienkāršā ticības nostāja ir kā pretstats mācekļiem vai jūdu tautas elitei un ir ļoti pamācoša: viņi meklēja personisko labumu, bet bez jebkādām atrunām īstenoja Jēzus mācību par māceklību (Mk 8,35-37; 10,45). Līdzīgi kā citi mazie Marka Evaņģēlija ticības varoņi, atraitne arī ir kā piemērs un ticības modelis. 

Šajā fragmentā mēs dzirdam Jēzus pēdējo runu pirms kopbūšanas ar mācekļiem un arestēšanu; īsi pirms līdzības par vīģes koku (13,28) un pirms tam, kad Kungs apstrīdēja svētnīcas kalpus un tādā veidā pašu svētnīcu. Svētnīca nebija tikai tautas reliģiskais centrs, bet arī Jeruzālemes saimnieciskais balsts. Svētceļnieki devās uz svētnīcu lūgties, salikt upuris un maksāja desmito tiesu; svētnīca bija kā tautas dārgumu krātuve, kur uzglabājās bagātnieku manta un kur tā tika slēpta no laupītājiem (2 Mak 3,6-28). Rakstu mācītāji un atraitne ir kā divi nesaderīgi tēli, kas izslēdz viens otru un normālos apstākļos nekur nesatiktos, vienīgi svētnīcā. Jēzus brīdināja cilvēkus par Rakstu zinātājiem un pieminēja sešus raksturīgus uzvedības modeļus sākot no vēlmes iegūt sabiedrisko atzinību līdz manipulācijām ar varu. 

Pretstatā bagātajiem un viņu depozītiem svētnīcā atnāca kāda nabadzīga atraitne, kura deva divas vara monētas, divas artavas. Viņa iemeta mazāko naudas vienību, kas bija apgrozībā, sešdesmit četras artavas bija viens denārs jeb dienas alga. Tas bija viss viņas uzturs vai dzīve (bios) (Mk 12, 44). Vārdu bios var tulkot divējādi un tā nav nejaušība, jo atsakoties no uztura viņa neizbēgami ietekmēja arī savu dzīvi. Atraitne arī ir traģisks tēls, jo savā dievbijībā palika nabadzībā un šajā kontekstā viņa ir pēdējais liecinieks pret svētnīcu, “slepkavu bedri” (11, 17). Atraitnes klātbūtne atsedza un saasināja pretmetus un liekulību, kas bija sastopama reliģiskajā praksē. Pretmeti ir krasi starp Rakstu zinātājiem un nabadzīgo atraitni: dižmanīga elites dievbijība un egocentrisms, un atraitnes sirsnīgā un dāsnā uzticībā Kungam. 

Tie, kas nepieņem valstības vērtības ir tie, ka savu glābiņu ir atraduši ietekmes un bagātības valstībā, kurā ārējais ir šķietami tīkams, bet tas ir virspusējs un ātri cilvēkus iztukšo. Rakstu mācītājiem bija iespēja manipulēt ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem un izspiest no viņiem pēdējo grasi, tomēr nenojauta, ka tieši šajā ārējajā nabadzībā var rasties patiesas ticības izpausmes. Nabadzīgā atraitne iepazina dzīvo Dievu un labprāt savā vienkāršībā atdeva Dzīvajam savus dzīvības uzturlīdzekļus. Savā ziņā šī atraitne ir kā lieciniece nākamajiem Golgātas notikumiem, kad Jēzus atdos sevi visu par mums. 

Šī atraitne parāda, ka ir iespēja savā trūkumā, vientulība, garīgo ideju vienkāršībā un trauslumā Kungam dāvāt lielas lietas. Vēl vienu tādu sievieti var iepazīt Marka Evaņģēlija tekstā nedaudz tālāk (14,3), kura sasita un izlēja uz Jēzus galvas dārgu smaržzāļu trauka saturu. Evaņģēlists izmanto sieviešu tēlus, lai parādītu paraugmodeļus, no kuriem mācekļiem jāņem piemērs! Sieviete ir ierasts tēls, lai parādītu lielu mīlestību pret Dievu. Šajā svētdienā paraugsieviete ir atraitne, kura atdeva savu iztiku un Dieva acīs viņas sirds nostāja bija patiesa. Bagātie upurēja no savas pārpilnības, bet viņiem grūti bija upurēt savu pārpilnību. Nabadzīgā atraitne upurēja savu visu jeb savu mazo gandrīz neko. Viņa pilnībā uzticējās Kungam. 

Jāievēro, ka Jēzus atzinīgi vērtēja tos, kuri meklēja Dievu dēļ Viņa paša un nevis, lai gūtu kādu labumu. Dāvanas, kas cilvēku acīs ir necilas, Dieva acīs kļūst nenovērtējamas. Jeruzālemes templi būvēja četrdesmit sešus gadus (Jņ 2,20) ar lieliem akmeņiem (Mk 13,1), tomēr Jēzus solīja to uzcelt trijās dienās (15,29). Jēzus runāja par savu miesu. Mēs esam Viņa miesas locekļi (Kol 1,18) un varam droši dāvāt savus dzīves mazos būvmateriālus, lai Kungs veidotu mūsu un Baznīcas dzīvi saskaņā ar savu gribu. Jēzus bija ļoti rūpīgs cilvēku un viņu iekšējās pasaules vērotājs. Kungs redzēja, ka nav saistība starp dāvanas lielumu un ticību. Viņš nevēroja cilvēkus ziņkārības dēļ, bet bija liels Cilvēkmīlētājs un ar interesi uzlūkoja katru personu un turpina vērot mūsu mazās sirdis, lai mūs padarītu bagātus ar savu žēlastību un lai mēs nebaidītos iet pie Viņa altāra. 

br. Jānis Savickis OFMCap

10.29.2018

Mk 12, 28b-34, svētdiena XXXI, B

Mk 12, 28b-34

Liturģiskā gada laikā īpaši vērīgi lasījām Marka Evaņģēliju. 4. novembra svētdienā Baznīca piedāvā mums fragmentu no pēdējās Evaņģēlija daļas. Marka Evaņģēliju var iedalīt trijās daļās: pirmajā daļā (Mk 1,1-8,26) šī gada laikā mēs varējām iesaistīties notikumu virpulī, kurā Jēzus nonāca konfliktos ar dažādiem cilvēkiem un izdzina ļaunos garus; otrajā daļā (8,27-10, 52) mēs samazinājām notikumu ātrumu un bija laiks, lai pārdomātu, kas ir Jēzus un kopā ar Viņu doties uz Jeruzālemi. Ja iepriekš evaņģēlists īpaši nepievērsa uzmanību datumiem, tad pēdējā Evaņģēlija daļā jau ir ļoti skaidri norādītas vietas un laiki. Trīs svētdienas pēc kārtas mēs varēsim pārdomāt Jēzus misijas beigu posms, strīdus ar oponentiem un pastarā jautājumu. Noteikti ir jāatceras, ka šajos fragmentos mēs esam ļoti tuvu krusta notikumiem. 

Rakstu mācītājs Jēzum uzdeva saprātīgu un pieņemamu jautājumu jūdaismā: “Kurš ir no visiem augstākais bauslis?” (12,28). Šis jautājums neizklausījās provocējošs atšķirībā no citiem rakstu mācītajiem par kuriem mēs uzzinājām Marka Evaņģēlijā. Jēzus deva pareizu atbildi, kuru paņēma no Izraēla ikdienas ticības apliecības Šema. Jēzus uzsvēra, ka ir viens Dievs un Viņš ir jāmīl ar visu sirdi, dvēseli un spēku. Jēzus atbildot citēja divus Vecās Derības tekstus (At, Lev), kas bija dziļi klātesoši Izraēla garīgumā. Varēja gadīties, ka kāds varēja mīlēt tikai Dievu un neņemt vērā dzīves attiecību līmeni, un tāpēc Jēzus sasaista Dieva mīlestību ar tuvākmīlestību. 

Svētie Raksti liecina, ka šo divu mīlestību atdalīšana dzīvē ienes maldus. Jo, ja cilvēks neievēro un ignorē to, kas notiek apkārt ar cilvēkiem, sabiedrību, radību un dabu vai kādu dzīves sfēru (ekonomika, kultūra u.c.), vai arī dažādiem procesiem sabiedrībā (netaisnība, nabadzība u.c.), ir jājautā kādam Dievam cilvēks tic? Ja kāds saka, ka mīl tuvāko un viņam kalpo, bet nemīl Dievu, cilvēks var nonākt elkdievības valgos. Dieva mīlestība neļauj otru cilvēku privatizēt un uzspiest savu šauro un īslaicīgo vīziju, bet liek otru uzticēt Dievam, kurš nemitīgi vēlas būt kopā ar katru cilvēku un ir sagatavojis katram vienreizēju dzīves plānu. 

Cilvēkam dzīvē ir daudz dažādu vajadzību un darbības lauku, un šajā sakarā Jēzus aicina nepazust dažādos prasību un likumu mudžekļos, jo Dieva griba ir skaidra: mīlēt Kungu un cilvēkus. Jūdu likums bija detalizēti izstrādāts un aptvēra dažādas dzīves jomas, tomēr visam tam bija jēga tikai tad, kad nezūd no redzesloka mīlestības bauslis. Mīlestība tiek likta pirmajā vietā: “vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem” (12,33). Svarīgi ievērot, ka visa darbība notika Svētnīcas kontekstā, kura drīz zaudēs savu nozīmi. Vērīgiem Jēzus klausītājiem šī vēsts bija sadzirdama un tas palielināja viņu noraidošo attieksmi pret Viņu. Rakstu mācītājs pieņēma mīlestības baušļa primātu pār ceremonijām un upuriem, un tas norāda uz senu Vecās Derības tradīciju: “Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri” (Os 6,6). 

Evaņģēlists cenšas uzsvērt, ka patiesa ticība Dievam nav jāīsteno tikai kulta praksēs (rituālā šķīstība, gavēņi vai upuri), bet morālā likuma ievērošanā jeb līdzcilvēku mīlestībā. Apzīmējums mīlēt “kā sevi pašu” (12,33) Jēzus vārdos iezīmē vēl vienu svarīgu aspektu mīlestības realitātē, ka mums ir jājautā kā mēs mīlam paši savi un varam tādā pašā veidā mīlēt citus. Veselīga cilvēka mīlestība pret sevi paredz labu motivāciju un saprātīgu attieksmi, un tādai jābūt attieksmei pret citiem. Ierasti Izraēlā “kaimiņš” nozīmēja tautieti, bet pirmajā gadsimtā jūdi sāka diskutēt, lai paplašināt šo jēdzienu. Lasot Lūkasa Evaņģēlijā līdzību par labo samarieti mēs varam uzzināt, kas ir tuvākais (10, 29-37). Bet vai var bauslis likt kādu mīlēt? Ja mūsu izpratnē mīlestība attiecas uz mūsu jūtām, bet jūtām nevar pavēlēt? Bībelē mīlestība nav jūtu sfēra, bet ir praktiska un ikdienišķa ģimenes dzīves solidaritāte. 

Dievs Bībelē nav kā kāda izolēta Būtne, bet ir klātesošs savā tautā. Mīlestība Jēzus vārdos nav jāuztver tikai kā bauslis, bet kā nostāja, pilnīgs un neatsaucams lēmums. Baušļi norāda uz konkrētu rīcību, bet Jēzus mīlestības izpratne norāda uz pastāvīgu nostāju, kas uztur citas darbības. Nevar mīlēt saskaņā ar darba laiku, dievkalpojumu kārtību vai ģimenē - saskaņā ar kādu grafiku. Jēzus aicina šo domāšanas veidu cilvēkiem ieviest savās attiecībās, īpaši laulāto dzīvēs. Mīlēt nozīmē pateikt “Tikai tu!”, “es gribu tevi” un to Dievs māca katrai paaudzei un cilvēkam, jo Dievs man saka: “tikai tu”, bet arī esmu aicināts tā pat atbildēt. Tādā veidā, protams, parādās spriedze un patiesas dzīves drāmas, bet arī laime un prieks. Kungs aicina mūs pieņemt savās sirdīs šo mīlestības bausli, Kristus krusta patiesību, lai mūsu dzīvēs ienāktu žēlastība un jauna dzīve.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.22.2018

Mk 10, 46-52, svētdiena XXX, B

Mk 10, 46-52

Iepriekšējā svētdienā dzirdējām Jēzus jautājumu Jēkabam un Jānim: “Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu?” (Mk 10,36) un viņi atbildēja Kungam, ka vēlas valdīt pār cilvēkiem. Šosvētdien šo pašu jautājumu Jēzus uzdeva neredzīgajam Bartimejam: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (10,51). Līdzība ar pagājušas svētdienas fragmentu ir zīmīga un norāda uz abu stāstu līdzību. Kā Bartimejs atbildēs! Jēkabs un Jānis pietuvojās Jēzum “ceļā” (10,32), bet Bartimejs “ceļmalā” (10,46), un, kad Jēzus atjaunoja viņam redzi, tas “ceļā Viņam sekoja” (10,52). Svarīgi ievērot, ka “ceļš” (hodos) ir šīs pēdējo sešu svētdienu un Marka Evaņģēlija sadaļas (8,22-10,52) viens no centrālajiem jēdzieniem (8,27; 9,33-34; 10,32). 

Šī Evaņģēlija sadaļa iesākās ar neredzīgā dziedināšanu Betsaidā (8,22-26) un noslēdzas ar šīs svētdienas fragmentu; sadaļas centrā ir Pētera ticības apliecība un trīs Jēzus norādes uz savām ciešanām (8,31; 9,31; 10,32-34). Jēzus jautājums mācekļus pielīdzina neredzīgajam, tomēr viņa atbilde Jēzum ir precīzāka nekā mācekļu valdīšanas instinkts; neredzīgais sēdēja putekļos, nevēlējās personisko slavu, bet vien dziedināšanu. Tā bija pareizā atbilde un tādai ir jābūt mūsu atbildei uz Jēzus jautājumu: es gribu redzēt… Ironija ir tāda, ka aklais ubagotājs Jēzu redzēja skaidrāk nekā redzīgie mācekļi. Marka Evaņģēlija 10. nodaļā neviens no mācekļiem neizcēlās ar ticību, spēju ielūkoties dziļāk, bet Bartimejs kaut arī neredzēja, spēja izprast un ar ticības acīm uzlūkot Kungu. 

Šis notikums atspoguļo pēdējo Jēzus dziedināšanu ceļā uz ciešanām un nāvi Jeruzālemē. Jērika atradās vietā, kur jūdi izvairoties no samariešiem gāja apkārt Samarijai un šajā vietā turpināja taisnu ceļu uz Jeruzālemi. Neredzīgais Bartimejs varēja sēdēt ceļā malā, kad svētceļnieki devās uz Jeruzālemi un gaidot žēlastības dāvanas. Cilvēki ar kādiem fiziskiem defektiem vienmēr bija atkarīgi no citu labvēlības un palīdzīgas rokas. Tā kā sabiedrībai šāda tipa cilvēki sagādāja zināmas grūtības, tad šajā epizodē cilvēki gribēja tikt no viņa malā, it kā sakot, saņēmi iztikas minimumu un klusē. Viņi pat nelūdza Jēzu, lai viņu dziedina kā to darīja Betsaidas iemītnieki stādot Jēzum priekšā neredzīgo (8,22), iespējams tāpēc, ka viņš nebija nabags. Šī dziedināšana izceļas ar to, ka Jēzus pret Bartimeju izturējās ļoti iejūtīgi un bija ieinteresēts viņa problēmā, un viņš faktiski ir vienīgais izdziedinātais cilvēks, kura vārdu Marks piemin. 

Pūlis varēja domāt, ka tāds cēls cilvēks kā Jēzus netērēs laiku ar bezpalīdzīgu neredzīgo ubagotāju. Pūlim ir tendence sagrozīt realitāti, bet Jēzus nepakļāvās mirkļa tirānijai, jo priekš Viņa nav nenozīmīgas personas. Tādu Jēzus mēs varējām iepazīt lasot Marka Evaņģēliju. Evaņģēlists šādā kontekstā piemin neredzīgā cilvēka vārdu - Bartimejs un tādā veidā uzsver, ka viņam ir sava personas cieņa, un tikai pēc vārda pieminēšanas uzzinām par šī cilvēka dzīves traģēdiju. Pirmais ir vārds, persona! Viņam bija iemesls saukt Jēzu un viņš nepārstāja to darīt. Jēzus bija sava ceļa beigu posmā un domāja par savu krustu, tomēr šajā ceļā Viņš dzirdēja citus, kas Viņam “traucēja”. Bartimejs sauca: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (10,47). 

Vecajā Derībā varam uzzināt, ka no Dāvida pēcnācējiem Dievs izvedīs “viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem” (2 Sm 7,13) un šī fragmenta gaismā dievbijīgi jūdi gaidīja Dāvida pēcteci. Tituls “Dāvida Dēls” bija sastopams pirmajā gadsimta vidū pr. Kr., un attiecās uz karojošu karali, kas sodīs grēciniekus, bet Jēzus tāds nebija un runāja par žēlsirdību. Bartimejs arī redzēja dziļāk nekā viņa laika biedri, un uzrunāja Kungu kā to, kas var dziedināt un ienest dzīvē harmoniju. Jēzus ļoti labi dzirdēja tos, kas ar ticību uzlūkoja un sauca Viņu. Evaņģēlists šajā teikumā trīs reizes lieto vārdi “sauc” (Mk 10,49) un tas atgādina pirmo mācekļu aicināšanu Evaņģēlija sākumā (1,16-20; 2,14). 

Bartimejs uz Jēzus aicinājumu atbildēja apstiprinoši, nometa savu mēteli, piecēlās un gāja pie Kunga; viņš bija gatavs sekot Jēzum: “nolikdam[s] katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries” (Ebr 12,1). “Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks”(Mk 2,21). Iespējams tas bija viņa vienīgais īpašums, bet viņam svarīgākais bija uzsākt jaunu dzīvi. Kā mācekļi (1,16-20; 10,28) un pretstatā bagātniekam (10, 17-22), viņš visu atstāja un “upurēja no savas nabadzības visu” (12,44), lai sekotu Jēzum. Bartimejs ne tikai atguva redzi, bet saprata, ka Jēzus skatiens viņu ieraudzīja un izvēlējās, “uzlūkodams viņu, iemīlēja to” (10,21). 

Tāds bija Jēzus skatiens. Ja bagātniekam bija grūti atbildēt uz Jēzus skatienu un aicinājum, tad Bartimejs nebēga no Kunga skatiena, viņš nevēlējās piepildīt sevi ar sevi, skatīties sevī ar savu skatienu, tāda iespēja viņam jau bija - redzēt tikai sevi un nogurt, tas nepadarīja viņu laimīgu. Jēzus skatiens viņu atjaunoja un deva viņam Dieva bērna cieņu: “Lai Dievs [...] apgaismotu jūsu sirds acis, lai jūs zinātu, kāda ir Viņa aicinājuma cerība un cik bagāta Viņa mantojuma godība starp svētajiem. Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.” (Ef 1,17-19). 

br. Jānis Savickis OFMCap

10.16.2018

Mk 10, 35-45, svētdiena XXIX, B

Mk 10, 35-45


21. oktobra svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar Jēzus sekošanas programmu. Interesanti ir tas, ka kārtējo reizi Marka Evaņģēlijā parādās apustuļu strīds par to, kas ir svarīgākais; par to mēs jau lasījām mēnesi iepriekš (Mk 9, 30-37; 23. septembris). Mācekļu starpā turpinājās neizpratne un šoreiz viņus interesēja pasaulīga vara pār citiem. Kārtējo reizi mācekļi nespēja izprast Jēzus vārdus par savām ciešanām. Uztvēra no Kunga vārdiem vien kādu norādi, ka valstības dibināšanas stunda ir tuvu. Iespējams mācekļi centās izprast Jēzus noslēpumainos vārdus, jo Viņš negribēja provocēt varas iestādes un nerunāja tieši, un tāpēc mācekļi uztvēra Viņa vārdus kā kādu slepenu valodu, kur “jālasa starp rindām”, bet nepareizi nolasīja Jēzus domu. Savā zina viņi bija pārāk dedzīgi tieši savos mērķos un neredzēja Kunga kalpošanas vēsti.

“Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis” (Mk 10, 35) vēlējās izmantot situāciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas mācekļu pulkā. Viņi piegāja pie Kunga un lūdza sev varas dāvanu tā kā to varēja lūgt no valdnieka. Savā stratēģijā viņi vēlējās iesaistīt ģimeni un citus sakarus. Viņi bija ambiciozi mācekļi, kuri nebija tikai divi no divpadsmit, bet no īpašā trijnieka (9,1). Turklāt abiem brāļiem varēja būt kāda saistība ar augsto priesteri: Jānis “bija pazīstams augstajam priesterim” (Jņ 18,15). 

Tātad viņiem bija plaši sakari un varēja griezties pie Jēzus visai pārliecināti. Viņu izpratne šajā jautājumā varēja būt šāda: gudrs valdnieks šādas prasības varēja izpildīt tikai daļēji; piemēram Herods bija gatavs dot “pusi no savas valsts” (6,23), līdzīgi teica ķēniņš Ahasvērs Esterei: “pat pus valsti tev došu!” (Est 5,3). Tomēr redzot visas sarunas absurdumu, Jēzus ar viņiem runāja ļoti laipni, daudz mierīgāk kā nākamajā epizodē (Mk 10,41); Viņš ļāva mācekļiem izteikt savas sirds dziļumus vai seklumus, atklājot savas vēlmes. 

Mācekļu tuvredzība un savtīgums bija lielā kontrastā ar Jēzus ceļu, kas tuvojās Jeruzālemei ciešanu notikumiem. “Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!” (10, 37). Uz šo jautājumu Jēzus neatbildēja, bet karājoties krusta kokā Jēzum vienā un otrā pusē atradās divi noziedznieki (15,27). Šie mācekļi varēja atcerēties savu jautājumu un krusta notikumu, lai atbildētu paši uz šo jautājumu. 

Pārējie desmit mācekļi arī neizcēlās ar Jēzus personas izpratni, un dusmojās uz Jēkabu un Jāni; viņi paši vēlējās ieņemt šīs pozīcijas. Jēzus turpināja viņiem skaidrot, ka Dieva valstības dzīves modelis atšķiras no politiskajiem varas mehānismiem. Jēzus runāja par kalpošanu un tuvojās krusta notikumiem, bet mācekļi nepietuvojās Kunga izpratnei. Katru reizi, kad Viņš runāja par savām ciešanām, Viņa vārdi nesastop dzirdīgas ausis. Abu mācekļu uzvedība parādīja, ka Jēzum izdevās tikai apklusināt viņu veltīgās sarunas par savu statusu, bet ne mainīt viņu sirdis. Mācekļi ik pēc laika atgriezās pie sev interesējošā jautājuma (9,34) un šajā svētdienā to apliecināja īpaši skaidri. 

Mācekļi skatījās nākotnē un jaunā pasaule, ko viņi redzēja ne ar ko neatšķīrās no vecās, un turpināja saglabāt savas politiskās ilūzijas. Nespēja iztēloties, ka var pastāvēt cita pasaule pat Jēzus Kristus klātbūtnē. “Vēsture ir arī pilna ar vardarbības aktiem un netaisnību, kas nedziedina un nesamierina, bet vēl spēcīgāk ievaino un pretstata. Cilvēks ir tāds: gadās viņam meklēt laimi iznīcinot sevi, meklēt mieru ar karu un īpašumu iegūst zogot. Tomēr vienmēr meklē laimi, mieru un īpašumu, bet kļūdās līdzekļu izvēlē.” (Yves Congar). 

Mācekļi palika uzticīgi šīm ierastajam problēmu risināšanas procesam, kas nedeva augļus. Tā nebija tikai mācekļu problēma, bet cilvēces nelaime, un tādā situācijā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš dziedinātu cilvēkus. Kungs nepievērsās varas struktūrām, bet siržu struktūrām, jo tur redzēja īsto problēmu iemeslu. Jēzus izmantoja divus tēlus, lai paskaidrotu savu plānu cilvēkiem: biķeris un kristības, kas norāda uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Kristīgā “karjera” ir pilnīgi atšķirīga no pasaules karjeras. Kristus norāda uz kalpošanu, ne tikai norāda, bet arī pats kalpo. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

10.09.2018

Mk 10, 17-30, svētdiena XXVIII, B

Mk 10, 17-30

Marka Evaņģēlijs, kādu to varam iepazīt visa šī liturģiskā gada ietvaros, ir ļoti ātrs un steidzīgs. Tā vien šķiet, ka lasītājam nav iespējas koncentrēties uz kādu vienu tēmu, bet uzticīgi un dinamiski jāseko Jēzum. Līdzīgi tas ir 14. oktobra Evaņģēlija fragmentā: tas ir saturā bagāts un vajadzētu vairākas svētdienas, lai pārdomātu tur piedāvātās domas, bet mums ir dota tikai viena svētdiena. Vienīgā vieta šī fragmenta plūdumā, kas ir lēna, ir tā, kur “kāds cilvēks” noskumis un bēdīgs aiziet projām sadzirdējis Jēzus vārdus. Šajā vietā stāstījums un tā noskaņa it kā palēninās, lai var rūpīgi apskatīt to, kas noticis. Kāds ir noskumis sadzirdot Jēzus vēsti: seko man! Tāda sajūta, ka kāds sēž karuseļa vidū, kur kustība notiek lēni un cilvēks griežas ap savi, bet visa darbība un prieks notiek karuseļa sēdvietās. Nekur citur Evaņģēlijā Dieva valstības izmaksas nav tik lielas kā šajā stāstā par bagāto cilvēku. Ne velti par šo atgadījumu raksta trīs evaņģēlisti, bet katrs ar saviem uzsvariem: Matejs raksta par jaunieti (19,20), bet Lūkas piemin, ka viņš bija priekšnieks (18,18). 

Pēc šī palēninātā brīža darbība stāstā atkal uzņem apgriezienus, tā it kā jau ir aizmirsts par šo nenosaukto vārdā cilvēku. Tomēr šo sarunu nevar aizmirst! Evaņģēlija lasītājam var rasties cerība, ka šis cilvēks otro reizi nāks pie Jēzus un, ja ne mēs, tad vismaz Kungs iepazīs viņa vārdu. Šī teksta ātruma un palēninājuma perspektīvā var redzēt kāds ir Evaņģēlija dzīves stils un kāda ir dzīve bez Evaņģēlija. Sekojot Kungam viss notiek ļoti intensīvi, dzīvā ienāk daudz jaunā, rodas dažādi jautājumi un negaidīti bagātas atbildes (10,30), bet palēnināta dzīve ir prognozējama, vienmuļa, apbēdinoša, jo uzsvars tiek likts nezaudēšanu un nevis uz atvērtību un pieņemšanu. 

Cilvēks, kas izvēlējās nesekot Jēzum bija vēl tālu no krusta notikumiem, vēl neko par to nezināja, bet Jēzus dzīves stils viņam jau bija par grūtu un pārāk radikāls; viņam bija viss nepieciešams dzīvei izņemot mūžīgas dzīves izpratni balstītu žēlastībā; viņš vēlējās sasniegt mūžīgo dzīvi, bet nevēlējās atdot visu, lai to sasniegtu. Nav cita veida kā ieiet valstībā kā atdot sevi visu Kungam. Šis cilvēks bija savā ziņā priekšzīmīgs un nešaubīgi morāli labs, bet nespēja stāties pretī patiesības izmaksām. Par ko cilvēks var noskumt? Noteikti noskumst par to, ka kaut kas neatbilst gaidītajam. Mācekļu ceļš kādu mums parāda Marka Evaņģēlijs uzsver to, ka uzticībā jāpieņem Jēzus aicinājums. Jēzus sekotāji ir aicināti pieņemt ticībā Jēzus personu un Kunga gaismā uzlūkot īstenību, jo Viņa skatījums mūsos dziedina mūsu realitātes uztveri. 

Jēzus nostāja šajā situācija arī ir ļoti zīmīga. Viņš nepazemināja saviem sekotājiem māceklības standartu un nepiedāvāja kādu citu “vieglo” ceļu. Šī cilvēka garīgie meklējumi gāja labā virzienā un ilgas pēc mūžības bija autentiskas, bet viņa garīgajā dzīvē nebija izkopta tāda sirds nostāja kā upurgatavība. Viņa gadījumā šķērslis bija pieķeršanās labklājībai un nevēloties no tās atteikties, viņš atteicās no Jēzus! Tas bija cilvēks, kuram nekas netrūka, un tāpēc neizjuta kārdinājumu zagt vai nogalināt kā to varēja pieredzēt trūcīgie (Sak 30,9). Tāds cilvēks varēja ārēji ievērot baušļus visai vienkārši, tomēr sirdī viņam kaut kas trūka. Viņš ir kā nepārtraukts brīdinājums visiem Jēzus mācekļiem par bagātību bīstamību. 

Tomēr viņa kļūda bija vēl dziļāka nekā nevēlēšanās sekot Jēzum; viņš redzēja pestīšanu kā savu pūliņu rezultātu. Neskatoties uz to Jēzus skatījās uz viņu ar mīlestību, jo šis cilvēks rīkojās spontāni un sirsnīgi, līdzīgi kā Dāvids, kuru Kungs iemīlēja, tomēr atkārtoti jāuzsver, ka Jēzus nemainīja savas prasības un nepazemināja mācekļiem prasību latiņu, jo tiem, kas vēlas sekot Jēzus ir jāaizliedz sevi un jāņem savs krusts (Mk 8,34). Tomēr šis cilvēks palika pie sava un saviem “panākumiem”, un nevēlējās pieņemt drosmīgu lēmumu nekoncentrēties uz sevi un savu pašpārliecinātību, kas izsauc vien vilšanos, skumjas un depresiju. Ja uz šo notikumu skatās Abrahama ticības perspektīvā, tad šī jūda nostāja ir skandaloza, jo neatspoguļo tautas ticības tēva piemēru. Abrahams riskēja, pameta sava tēva mājas un uzticējās Dievam; viņš pieredzēja cik labi ir uzticēties Kungam.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.02.2018

Mk 10, 2-16, svētdiena XXVII, B

Mk 10, 2-16

7. oktobra svētdienā pārdomāsim Evaņģēlija fragmentu par laulības šķiršanu un Dieva valstību. Jēzus Evaņģēlijā turpina ceļu uz Jeruzālemi, lai sastaptos ar savu krustu, un tieši šādā kontekstā Jēzus māca savus mācekļus. Pēc mācības par kalpošanu, pieņemšanu un ieļaunošanu, Jēzus runā par laulību un bērniem. Laulība šajā fragmentā ir parādīta kā Jēzus mīlestības, pazemības un kalpošanas viena no centrālajām tēmām, un šķiršanās ielaužas laulāto dzīvē tad, kad lepnuma, egoisma un skaudības jūtas sāk dominēt un nomāc Jēzus dzīves stilu, kuru esam aicināti pieņemt. Evaņģēlists Marks uzsver, ka laulības ticīgajam ir veids kā pieņemt savā dzīvē Dieva valstības. Laulības iemieso Jēzus misijas vēsti, jo balstās uz abpusēju sevis dāvināšanu un sevis aizliegšanu. Valstības prasības ir lielas un attiecas uz visām cilvēku dzīves jomām, īpaši uz attiecībām. 

Mozus atļāva šķirties, jo cilvēku sirdis bija nocietinātas un nespēja izprast Dieva plānu ģimenei, bet Jēzus uzsvēra, ka Dieva valstībai nepieciešama visas dzīves atdošana, lai iekļautos Dieva radīšanas sākotnējā iecerē un radīšanas plānā, un tādā veidā pašā Dievā. Evaņģēlists Matejs raksta, ka mācekļiem tas likās tik grūti, ka viņi izteica viedokli, ka vieglāk ir vispār neprecēties. Jēzus vārdi par laulību laikabiedriem bija ļoti radikāli; Romas impērijas izlaidīgajā vidē, līdzīgi kā mūsdienu cilvēkam, šie vārdi izklausās pārāk spēcīgi. Tomēr jāņem vērā, ka Jēzus vārdi pirmo reizi kopš grēkākrišanas laika nopietni un dziļi aizstāvēja sievieti, kura bija atstāta vīrieša varā un bieži viņas stāvoklis atgādināja priekšmeta likteni, un aizstāvēja patieso Dieva gribu, kas bija maskēta aiz ieradumiem un bija grūti atpazīstama. Nepietiek dzīvē atsaukties uz tradīciju vai ieražu, bet vajag to balstīt pirmatnējajā iecerē, jo ārējās formas bieži var veicināt pasivitāti, stīvumu, seklumu un slinkumu. Kungs aicina ielūkoties sirdī: “Esiet tādā pārliecībā [domā, spriedumā, attieksmē] kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5).

Jēzum šī sākotnējā iecere ir balstīta derībā, uzticībā. Viņš pats izvēlējās savu ceļu, kurā nonāca līdz krustam. Kungs palika uzticīgs, nenožēloja savu izvēli un iedibināja jaunu un dziedinošu derību. Vīrietis, kas izvēlas savienoties ar vienu sievieti dāvā viņai sevi visu un uzsāk ceļu, ļoti riskantu, bet pestījošu ceļu, kas caur krustu ved uz augšāmcelšanos, dzīves pashu, sava grēka un egoisma nonāvēšanu. Tieši tāpēc arī laulība Marka Evaņģēlijā ir parādītas kā patiesa sekošana Kristum. Kristus piedāvātais ceļš aicina meklēt dziļāk un uzņemties arī zināmu risku, nepārtraukti atklājot, ka dzīvē ir stabilas un trauslas lietas. Kā tāda ievainojama laulības institūcija var būt par Dieva valstības zīmi un ticīgā dzīves stila modeli? Jēzus parādīja, ka laulība nav jāizprot kā tikai kontrakts, morāla vai psiholoģiska saite, bet jāievieto tā Dieva derības un radības kontekstā. Laulība kā pirmā mīlestībā (Atkl 2,4), radošā mīlestība, kas bija bez atrunām un izlikšanās, pašaizliedzīga un atbrīvojoša, un nekad vienmuļa, bet vienmēr jauna un atklāta, un, kas svarīgi, balstīta žēlastībā. 

Kā pretstatu Jēzus spēcīgajiem vārdiem, evaņģēlists Marks piemin Kunga rūpes par bērniem. Jēzus šajā fragmentā otro reizi runā pretēji valdošajam domāšanas veidam. Bērni nav anonīmi dzīves varoņi, bet laulības dzīves auglis un viņi ļoti smagi cieš no šķiršanās. Svarīgi Jēzum bija pateikt patiesību par valstību, ka tā ir jāpieņem bērna vienkāršībā un uzticībā. Bērni ir paklausīgi vecākiem un tāpēc Jēzus norāda uz viņiem kā paraugu tiem, kas vēlas ieiet Debesu valstībā un uzsāk nopietnas attiecības. Bērni norāda ne tikai uz uzticību debesu Tēvam, bet arī gatavību piedzīvot dzīves trauslumu. Marka Evaņģēlijā tā ir viena no retajām vietām, kur Jēzus ir sašutis un izrādās, ka Kunga ceļā uz Jeruzālemi ir lietas, kas Viņu var apturēt. Jēzus Evaņģēlijā dažreiz lieto vārdu “bērns”, kas nozīmē “vienkāršs ticīgais”, un tieši tāda ticība uzrunā Kungu. Bērni ir kā modelis visiem, kas pieņem Dieva valstību. Ja cilvēks saglabā bērna attieksmi pret Dievu, viņš nevar atļauties ģimenes dzīvē akli dominēt, bet iemieso tajā Dieva sākotnējo ieceri.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.27.2018

Mk 9, 38-48, svētdiena XXVI, B

Mk 9, 38-48

30. septembra svētdienā Jēzus mums atgādina par egoismu, iedomību un citu cilvēku atmešanu kādu savu šauru iemeslu dēļ. Ja Jēzus māceklis sāk pārāk koncentrēties uz savu un nevis uz Kunga plānu, viņš pārāk daudz skatās, kas viņam turas un neturas līdzās. Lekcionārija tulkojumā nav pamanāms viens simptomātisks apustuļa Jāņa vārdu atkārtojums viena teikuma ietvaros, bet citos tulkojumus to var redzēt: “Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums." Šāda intensīva atkārtošanās ir kā diagnozes izteikšana sev un Jēzum bija jāreaģē uz šo maldīgo domāšanu, kuru pieņēma mācekļi. Jēzus mācekļi ceļā pārrunāja dažādas sev aktuālas tēmas un izteica savas problēmas, un tas lika Kungam viņus mācīt par māceklību. Īpaši šai sakarā jāpievērš uzmanība tam, kas attiecas uz dažiem vārdiem: “vārds” (9, 38.39.41), skandalizo - apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā (9,42. 43.45.47) un uguns (43.48). 

Fragments sākās ar pašpārliecinātu Jāņa paziņojumu, ka mācekļi redzēja kādu citu, kas Jēzus vārdā izdzen ļaunos garus un aizliedza viņam to darīt. Iemesls Jāņa sašutumam bija tas, ka šis cilvēks nebija no viņu vidus - “neturas pie mums”. 9. nodaļas sākumā lasām par Pārveidošanos kalnā, tur bija klāt trīs mācekļi un viņi varēja izjust īpašu misijas apziņu. Jēzus lika, lai šie trīs mācekļi nevienam par šo notikumu nestāstītu. Viņi neko neteica, bet netieši deva zināt, ka viņiem mācekļu vidū ir kāda īpaša vieta, par kuru viņi nevar runāt; viņus vieno kaut kas vairāk ar Kungu nekā citus. Šādā kontekstā liekas, ka Jānis tādā veidā centās pievērst sev uzmanību, provocēt jautājumus par savu īpašāko vietu mācekļu lokā, vai pat jautājumu, “kas notika Tabora kalnā?”. Jānis klusē par Tabora kalnu, bet ļaujas dažādos veidos uzsvērt savu personu, tā it kā būtu viens no galvenajiem kandidātiem uz vadošajām pozīcijām starp mācekļiem. 

Mācekļi jutās izredzēti arī attiecībās pret citiem Jēzus klausītājiem. Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par sarunu ”kurš no tiem lielāks” (9,34). Tāds bija viens no mācekļu domāšanas veidiem šajā laikā, kad Jēzus jau sāka runāt par krusta nāvi, mācekļi nespēj pamanīt šo jauno domas virzienu. Šīs mācekļu iekšējās sarunas izlauzās uz ārpusi un viņi sāka savus kritērijus piemērot pret citiem cilvēkiem. Noslēgtā grupā vai grupā ar vienu šauru mērķi veidojas savdabīga valoda un domāšanas veids, kas izolē no plašākas Dieva realitātes (Sk 11,28; 1 Kor 12,3). Jāņa sūdzība Marka Evaņģēlijā ietvaros izklausās visai ironiski, jo mācekļi tikai nesen sāka nodarboties ar eksorcismiem, bet, lūk, viņiem kāds jau ir priekšā! Mācekļi nekavējās viņam aizrādīt un aizkavēt, kaut arī viņš to darīja veiksmīgi, tomēr svarīgākais bija tas, ka nepiederēja viņu pulkam. Mācekļiem pat varēja neienākt prātā doma iekļaut šo cilvēku savā grupā; viņiem jau tā savā starpā bija grūti izšķirt, kurš ir lielākais, bet te vēl aicināt kādu, kuram lielāka pieredze!

Jēzus reakcija pārsteidza mācekļus, jo Viņš lika neapturēt šo cilvēku (9,39). Šī atbilde atsauc atmiņā Mozu, kad pār septiņdesmit vecajiem nāca Gars, bet divi nebija ieradušies, bet Garu saņēma esot savrup, un Mozus neapmierinātajam Jozue teica: “Vai tu esi skaudīgs manis dēļ?” (Sk 11, 26-29). Jēzus savā mācībā solīja, ka tie, kas Viņa sekotājiem izrādīs labvēlību, saņems atalgojumu, bet tai pat laikā brīdināja, ka kristieši saņems sodu par nevērīgu attieksmi pret mazajiem. Vai šis sastaptais cilvēks varēja būt mazais? Dievam ļoti rūp cilvēki ar trauslu un vāju ticību, bet arī ar atvērtu sirdi, tādi, kas kāda iemesla dēļ ir pieķērušiem Jēzus vārdam, nes to dzīvē, bet vēl nav Jēzus tik tuvu sastapis kā mācekļi. 

Mācekļi ar savu pašpārliecināto “Es” vēlējās dominēt pār citiem, bet Jēzus ļoti asi pret to vērsās, jo viņiem bija vairāk jāuztraucas par savu sirdi (Mk 7, 20-23), un nevis jāmeklē kādi mazie, lai tos “noliktu pie vietas”. Jēzus uzsvēra - izmantojot tēlaino amputācijas valodu - ka sirdij nepieciešama īpaša gudrība un tālredzīga pieeja. Labāk ir tagad sākt darbu pie savas iekšējās dzīves veidošanas, lai nepieļautu grēka dominēšanu sirdī un apjukumu brīdī, kad tuvojas krusta pieredze. “Prasības, negausība, nepieciešamība - individuālisma pretnostatīšana dzīvdarošai komunijai. Pašsaglabāšanās instinkts, uzurpācijas ambīcijas, pašapliecināšanās slāpes. Tas attālina no attiecībām, uzliek līdzāspastāvēšanai robežas, novērš līdzdalību. Tas kaitē brīvības centieniem, kas dod dzīvību. Tas cīnās pret mīlestību.”*

* Hristos Jannaras, Variācijas par Dziesmu dziesmu; Christos Yannaras, Variations on the Song of Songs 2005, 21 -22. lpp.; Христос Яннарас, Вариации на тему "Песни Песней" (эссе о любви).

br. Jānis Savickis OFMCap

9.20.2018

Mk 9, 30-37, svētdiena XXV, B

Mk 9, 30-37

23. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums atgādina cik atšķirīga ir cilvēciskā domāšana no evaņģēliskās īstenības uztveres. Cilvēks, kas izolējas savā mazajā un savtīgajā pasaulē tiecas valdīt pār citiem, lai tādā veidā apliecinātu sev un citiem savu vērtību. Jēzus mācīja citu domāšanas veidu, kas mācekļiem uzreiz nebija uztverams un viņi atbildēja ar klusēšanu, kad Kungs otro reizi runāja par savu nāvi. Bailes no kalpošanas, pazemības, savas personiskās pashas paralizē cilvēka runas, dialoga spējas. Jēzus saprot šīs cilvēka iekšējās blokādes un aicina pieņemt Viņa gudrību. 

Marka Evaņģēlijā šī ir pēdējā vieta (9,30), kur tiek pieminēta Galileja, un tikai pēc ciešanu un augšāmcelšanās notikumiem par to tiks runāts (14,28; 16,7). Galileja bija Jēzus darbības centrālais reģions un vieta, kur Viņš aicināja mācekļus un mācīja lielus cilvēku pūļus. Šī detaļa iezīmē skumīgu noti, ka Jēzus pamet vietu, kurā dzīvoja un darbojās. Opozīcija Viņa sludināšanai bija ļoti spēcīga un Viņš vēlējās arī laiku pavadīt vienatnē, kur varētu mācīt savus mācekļus, ka “Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies” (9,30). 

Mācekļu mācīšana šajā Jēzus misijas brīdī bija ļoti būtiska, jo viņus tiešā veidā vajadzēja skart Kungs ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, un Viņš centās viņus sagatavot gan krusta noslēpumam, gan apustuļa darbam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, un katrs ciešanu pieminējums (8,27; 9,33-34; 10,32) izskan šī ceļa kontekstā, norādot, ka Jēzus savu uzmanību maina no Galilejas, lai dotos uz Jerzuālemi. 

Jēzus sevi nosauca par “Cilvēka Dēlu” (9, 30) un šis tituls netiek lietots kā spēka un varas zīme, bet ļoti cilvēciski - kā ciešanu un nāves vēstnesis. Jēzus, kas ir Dievs, ir arī cilvēks un ierobežots tajā, kas attiecas uz Viņa cilvēcību un bez nekādas saistības ar grēku. Jēzus mācekļiem bija jāmācās šī noslēpumainā mācība; viņi piedzīvoja zināmu krīze Jēzus mācības izpratnē. Kad Pēteris sāka aizrādīt Jēzum (8,32), kā to dzirdējām pirms nedēļas, starp rindām viņš pateica, ka pats cieš no savas neizpratnes, orientieru trūkuma un no tā, kas notiek ap Jēzu un mācekļiem. Šajā svētdienā atkal dzirdām, ka atbilde uz Jēzus ciešanām bija jautājuma trūkums (9,32) un bailes arvien vairāk nosaka mācekļu rīcību.

Ticība krusta priekšā piedzīvo krīzi un ar tādu krīzi var sastapties katrs ticīgais. Var rasties jautājumi kāpēc man nekas nesanāk garīgajā dzīvē pēc tik daudziem “treknajiem” gadiem, esmu tāds pats kā biju ar tām pašām viltīgajām vājībām. Kungs vēlas atgādināt, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir ticības centrā, un, ja mēs koncentrējamies tikai uz savu cilvēcisko loģiku, mums zūd viss ticības dziļums un auglība. Evaņģēlists Marks mums norāda, ka ticība krusta noslēpuma priekšā ir jāpadziļina un jāattīsta, un jaunās dzīves situācijās (mūsu iziešanā no ierastās un mīļās Galilejas), kad rodas jaunas pieredzes un pārbaudījumi, ir jāatgriežas pie Pashas notikuma, lai rastu patiesas atbildes uz mūsu jautājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

9.10.2018

Mk 8, 27-35, svētdiena XXIV, B

Mk 8, 27-35

Pagājušā gada otrajā adventa svētdienā mēs uzsākām pārdomāt Marka Evaņģēlija pašu sākumu un tajā komentārā tika norādīti divi datumi, viens no šiem datumiem bija 16. septembris. “Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (Mk 8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas.”* Tātad šī svētdiena nav tikai diena, kad jāiedziļinās Evaņģēlija vēstī, bet jātuvinās tai ar šo apziņu, ka ir noiets garš ceļš, gandrīz gads, kura laikā bija jācīnās par savu ticību, jāsastopas ar grūtībām un noslēpumu, un tagad ir pienācis laiks īpaši nopietni atzīties ticībā. Tomēr šī ticības apliecības iespēja neļauj gulēt uz lauriem, jo sākot ar šo svētdienu Evaņģēlijs virza mūsu pārdomas uz krustu.

Marka Evaņģēlijs ir “steidzīgs” teksts, un šajā svētdienā un plašāka stāstījuma ietvaros (8,22-10,52) tas samazina ātrumu. Jēzus vairs nav vienīgi tas, kas ceļo pa pilsētām un miestiem, bet, pirmkārt, ir tas, kas vada savus mācekļus “ceļā” un viņi sāk nopietni apgūt Jēzus mācību. “Ceļš” (hodos) ir šīs Evaņģēlija daļas viena no centrālajām domām un ne tikai šeit, bet pirmatnējā Baznīcā šīs vārds izteica kristiešu dzīves veidu. Šajā Evaņģēlija daļā tiek nedaudz atklāts mesijas noslēpums un tas notiek ceļā, kur mācekļi klausās par Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Evaņģēlija daļa sākās ar Pētera atzīšanos ticībā, ka Jēzu ir Kristus (8,29), bet beigās Bartimejs nosauc Jēzu par Dāvida dēlu (10,47). Viņiem bija tikai daļēja taisnība. Jēzus trīs reizes mēģināja saviem mācekļiem piedāvāt skaidrojumu, ko nozīmē būt par mesiju un skaidroja to ciešanu kontekstā (8,31-38; 9,30-37; 10,32-45). Par ciešanām Viņš runāja “atklāti” (8,32) un “bez līdzībām” (4,34). Svarīgi ievērot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus trīs reizes runā par savām ciešanām. Nākamajās svētdienās aplūkosim citas Jēzus norādes uz savām ciešanām. Kunga mācības būtība ir tā, ka mesiānistiskais karalis valdīs no krusta. 

Pētera vārdi “Tu esi Kristus” (8,29) ir ļoti nozīmīgi. Šis Jēzus tituls parādās jau Evaņģēlija pašā sakumā (1,1). Grieķu vārdam Christos ebreju valodā atbilst vārds Mašiah - svaidītais. Vecajā Derībā šāds tituls tika piedēvēts Dieva svaidītiem karaļiem; svaidīti tika arī priesteri. Tomēr Vecās Derības grāmatās tikai pravietis Daniels rakstīja par svaidīto valdnieku (Dan 9,25), bet citi pravieši nesaistīja nākotnes valdnieku ar šo titulu. Jēzus laika biedri izteikti gaidīja mesiju no Dāvida cilts, kas atbrīvos tautu kā politisks un militārs līderis. Romieši nepaciestu šādas publiskas pretenzijas no kāda cilvēka, jo impērijā mesijas tituls saistījās ar revolucionārām atbrīvošanas cīņām no Romas varas; romieši uz šādām ambīcijām un provokācijām reaģēja ļoti ātri un efektīvi.

Marka Evaņģēlijā visam, kas notiek ap šo vārdu ir zināma divdomība, jo Jēzus vēlējās paturēt šo savas personas aspektu noslēpumā (8, 29-30) un arī savienot šī vārda izpratni ar krusta nāvi. Nopratināšanas laikā jūdu tautas elite jautāja Viņam, vai Viņš ir mesija un atbildēja “Es esmu” (14,62), un par šo zaimošanu (14, 64) tika notiesāts uz nāvi. Pētera vārdiem bija liela nozīme un tie skaidri definēja Jēzus mesiānisko būtību, tomēr viņš neizprata tos pareizi (8,32). Šie vārdi nebija ceļa beigas, mērķa sasniegšana, ka beidzot atrada īstos vārdus, bet brīdis, kad jāiet tālāk. Apgalvojums, ka Jēzus ir mesija ir pareizs, tomēr nepilnīgs, jo pastāvs briesmas, ka var turpināt domāt cilvēciskās kategorijās, kas velk projām no krusta. 

Marka Evaņģēlija teksta centrālā vietā mēs varam lasīt Pētera ticības apliecību. Pētera ticība šajā brīdī bija ļoti nepieciešama, jo vairums cilvēki nespēja atklāt patieso Jēzus identitāti un tautas elite spēcīgi iestājās pret Viņu. Cilvēku domas par Jēzus mesiānismu bija maldīgas. Viss Evaņģēlijs norādīja uz šo vietu un no šīs vietas viss turpinās. Līdz šim brīdim tika uzdots jautājums: “kas Viņš ir?”, bet pēc Pētera credo evaņģēlists Marks savu stāstījumu vērš krusta un augšāmcelšanās virzienā. Kopš šī brīža parādās jautājumi: “kāda veida mesija Viņš ir un ko nozīmē Viņam sekot?” Pēc Pētera credo Jēzus sāka mācīt, ko nozīmē būt par mesiju: Jēzus bija patiess misija, brīvs no politiskās pieskaņas un arī neapmierināja cilvēku viltus gaidas; mesijas personā sastapās ciešanu un godības elementi. Cilvēki gaidīja kādu krasu pavērsienu ar mesijas ierašanos; juta, ka nāk kaut kas jauns, pārdabisks un pārsniedz visu iepriekšējo. Jēzus mācība bija spēkpilna (1,27) un viss Marka Evaņģēlijs cenšas parādīt pirmajiem kristiešiem “citādību”, atšķirību, svešumu un grūtības Jēzus sūtības izpratnē, jo tikai ejot “ceļu” pa kuru ved Kristus, ticīgais var tuvoties Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumiem. 


br. Jānis Savickis OFMCap

9.03.2018

Mk 7, 31-37, svētdiena XXIII, B

Mk 7, 31-37

Iepriekšējās svētdienās Evaņģēlijā redzējām cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdā un Viņa baušļos, un uzturēt šķīstas un neaplipinātas ar lieko smagumu attiecības. 9. septembra svētdienā noslēdzas daudzu svētdienu virkne, kurā varējām sastapties ar lielu Jēzus personas neizpratni, un īpaši tas attiecās uz Euharistiju. Šajā svētdienā varam lasīt stāstu par brīnumainu kurlmēmā dziedināšanu. Šis brīnums ir svarīgs, jo parāda cik svarīga ir spēja pieņem Jēzus vārdus, kas bieži var būt uzreiz neizprotami un nenes tūlītējus augļus. “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Jēzus kurlmēmajam atgriež dzirdi, jo, ja kāds nedzird, nevar arī Dieva vārdus nodot citiem; savā ziņā ir mēms, jo nespēj pateikt to, kas nes patiesu dzīvi. Jēzus var pavēlēt vētrām, dēmoniem un slimībām, bet Viņa vārdi apstājās pie nedzirdīgam ausīm!

Par šo brīnumu raksta vienīgi evaņģēlists Marks un tas noslēdz nelielu Marka Evaņģēlija ciklu (6, 32-7,37), kura beigas cilvēki atzīstās ticībā Jēzum (7,37). Nākamās nodaļas notikums norāda uz mācekļu ausu atvēršanos (8, 18.27-30); doma, kuras centrā ir mācekļu ticības apliecinājums (8, 27-30). Brīnums par kurlmēmā dziedināšanu parāda, ka pat, ja cilvēki, tai skaitā farizeji, nedzird Dievu, Jēzus viņus var dziedināt. Kurlmēmo pie Jēzus atveda nenosaukti cilvēki. Dziedināšana notika vietā, kurā dzīvoja dažādu tautu un reliģiju pārstāvji (7,31) - tādi apstākļi ir raksturīgi mūsdienu pasaulei. Jēzus bieži saskārās ar to, ka citi cilvēki “atveda” pie Viņa kādu, kam bija nepieciešama palīdzība (1,41; 5,23; 6,2.5). Jēzus kurlmēmo paņēma “savrup”, “sāņus” (7,33); šis vārds bieži parādās Marka Evaņģēlijā, kad mācekļi ir kopā ar Kungu (4,34; 6,31, 32; 9,2.28; 13,3), bet šī ir vienīgā vieta, kur šis vārds tiek attiecināts uz kādu, kas nav māceklis. 

Tekstā tieši neatradīsim, kad šis cilvēks bija pagāns, bet visa Evaņģēlija notikuma gaita uz to norāda. Jēzus rīcība simboliski norāda, ka paganu ausis var tikt atvērtas, lai tās arī dzirdētu Evaņģēliju un viņu mēles var tikt atraisītas, lai sludinātu Dieva godību. Lai dziedinātu kurlmēmo cilvēku, Jēzus ne tikai lietoja vārdus, bet arī veica dažādas darbības. Spilgtais notikumu apraksts rada noslēpuma un drāmas noskaņu. Sākumā Jēzus ar pirkstu pieskārās cilvēka ausīm - tās atverot; pēc tam Viņš spļauj un pieskaras cilvēka mēlei - to atraisot, un skatās uz debesīm, kur meklējama dziedināšana un pārbagātība (6,41), un Kungs dziļi nopūtās, kas bija lūgšanas žests. 

Jēzus veikto brīnumu liecinieki apbrīnoja Viņa darbus, kaut arī pilnībā tos neizprata. Ja uz Jēzus brīnumiem skatāmies no bibliskās perspektīvas, tad redzam, ka Viņš dara to, kas ir tikai Dieva varā. Visas šaubas kliedē Dieva vārdi attiecināti Mozum: “Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?"”(Izc 4,11). Jēzus darbība mums parāda, ka Viņā darbojas tāds pats Dieva spēks. Aramiešu vārds “effatha” - “atveries” neattiecas tikai uz dzirdes atgriešanu un mēles atraisīšanu, bet attiecas uz visu personu, kas atveras, tiek atbrīvota, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un Viņa valstību. Dalījums cilvēkā un nespēja izveidot saites, īpaši ar Dievu, ir grēka sekas; mēmums ir pretējs Dieva plānam. Jēzus uzsāka savu “atvēršanas” misiju, lai sāktu atjaunošanas darbu pasaulē. 

Šis fragments norāda uz dažādām Vecās Derība vietām. Vārdi “Viņš visu labi darījis” (7, 37) atsauc atmiņā citas Svēto Rakstu vietas, un izteiksmīgākā ir no Radīšanas grāmatas: “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1,31). Grieķu vārds “kurlmēms”, “runāt ar grūtībām”, “traucēta runa” (mogilalon) Jaunajā Derība parādās tikai šajā fragmentā, bet Vecās Derības grieķu tekstā parādās Isaja grāmatā (35,6), kas arī lekcionārijā ir šīs svētdienas pirmais lasījums (Is 35, 4-7a). Šajā Isaja grāmatas vietā pravietis runāja par mesijas atnākšanu. Fragments no Isaja (35, 5-6a) un Radīšanas grāmatas atgādina Dieva solījumu atjaunot radību, un šis solījums iesākās ar Jēzus sludināšanu ne tikai starp jūdiem, bet arī starp pagāniem, jo viņi arī ir iekļauti Dieva plānā. Redzot šo saistību ar Veco Derību, varam dziļāk iepazīt Jēzus misijas nozīmību. 

Šis īsais fragments satur daudz svarīgas vēstis katra laikmeta Baznīcai. Jēzus darbojās starp pagāniem un Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, lai nestu cilvēkiem patiesu dzirdi un atraisītu mēli, lai cilvēki runātu patiesību un pielūgtu Dievu “garā un patiesībā” (Jņ 4,24). Kristieši ir aicināti dedzīgi dalīties Evaņģēlija vēstī neskatoties uz pretestību, aizspriedumiem un mēģinājumiem apklusināt šo vēsti, jo katra rīcība, kas kaut nedaudz atgriež dzirdi, pieskārās sirdij un prātam, un atraisa mēli, nes lielu prieku pasaulē. Katra sirds kustība, kas palīdz uz brīdi nonākt “savrup”, lai satiktos ar Jēzus ir ļoti vērtīga un atbrīvojoša, jo ļauj atcerēties par savām Dieva vārda dzirdes un uztveres spējām, lai piedzīvotu satikšanās žēlastību un sadzirdēto Kunga vārdu varētu sludināt. Tas nav tikai vārds, kas dod estētisku labpatiku un raisa saldas pārdomas, bet reāli maina cilvēka dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku, atbrīvo cilvēku no neauglīgām saitēm un izolācijām, sarauj grēka važas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.29.2018

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23, svētdiena XXII, B

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23

Pēdējās piecas svētdienas lasījām Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu un centāmies izprast Euharistijas noslēpumā, kas dod pestījošas tikšanās iespēja ar Kungu. Euharistija dod spēku pieņemt sirdī baušļus un tos īstenot savā dzīvē. Ja Euharistija maina un padziļina ticīgā sirdi, tad no tās izplūst labais un patiesais. Tomēr sirdi bieži ir ļoti grūti mainīt. Mācekļi pat Jēzus klātbūtnē nespēja ieticēt, ka Viņš ir Dieva Dēls. Cilvēki labprāt gāja pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu, bet nezināja, kas Viņš ir. Farizeji un rakstu mācītāji turpināja ar savu kritiku neitralizēt Jēzus mācību un darbību, un bija profesionāļi tajā jautājumā kā nepieņemt un neticēt Jēzum. 

Marka Evaņģēlija notikumu ritējumā 7. nodaļa iezīmē zināmas izmaiņas stāstījumā. Līdz šim evaņģēlists rakstīja par Jēzus brīnumdarbiem, lai parādītu, ka Viņš ir Dieva Dēls un mazāk uzsvēra Jēzus mācības saturu, izņemot līdzības no 3. un 4. nodaļas. Tomēr šīs svētdienas fragmentā Jēzus mācību varam iepazīties pēc provokācijas un nevis kā ieplānotu lekciju. Marks raksta, ka farizeji un rakstu mācītāji sapulcējās kopā un devās no Jeruzālemes uz Kafernaumu, kas atradās kādu 150 kilometru attālumā. Tas, ka viņi gāja tik tālu ceļu, lai satiktos ar Jēzus, liecina par viņu lielo motivāciju novērot un konfrontēties ar Jēzu, un tā nebija pirmā reize, kad Kungs ar viņiem tikās (Mk 3,22). 7. nodaļās konflikta saruna ir garākā visā Marka Evaņģēlijā un šis garums liecina par šīs nodaļās nozīmību! 

Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā farizeji un rakstu mācītāji sūdzējās par to, ka Jēzus sekotāji nemazgāja rokas pēc tam, kad tīši vai netīši bija saskārušiem ar pagāniem ikdienas gaitās. Tā nebija higiēna, kas interesēja farizejus, bet reliģiskā skrupulozitāte. Jēzus nenoliedza, ka mācekļi pārkāpa tradīciju, bet attaisnoja viņus sakot, ka tā ir tikai cilvēku ieraža. Ja tradīcija ir pretstatā Rakstiem, tai ir jāatkāpjas Rakstu priekšā neskatoties cik ļoti tā ir iemīlēta. 

Vecajā Derībā rituālo šķīstību vajadzēja ievērot tikai priesteriem pirms ieiešanas satikšanās teltī (Izc 30, 19; 40,13; Lev 22, 1-6), bet citos gadījums roku mazgāšana attiecas uz tiem, kas pieskārās līķim (Lev 15,11). Vēstures gaitā, īpaši pēc atgriešanās no Babilonas trimdas, jūdaisms saskārās ar dažādām pagānu kultūrām un rituālā šķīstība ieguva nesamērīgi lielu nozīmi, lai saglabātu jūdu šķīstību un nesajauktos ar pagānu tautām. Jēzus laikā pastāvēja Kumrānas kopiena, kur šī doma sasniedza vissīkumaināko realizāciju. Nākamā cilvēku grupa, kas sekoja šai šķīstības praksei bija farizeji, kuriem nešķīstas bija jebkādas vielas, kas iziet no cilvēka ķermeņa, sievietes pēc dzemdībām, līķi, maitas, lienoši dzīvnieki, elki, noteiktas kategorijas cilvēki - spitālīgie, samarieši un pagāni. Ja sekojam līdzi Jēzus un mācekļu darbībai Marka Evaņģēlijā ar šo sarakstu varam iepazīties, jo rituālā šķīstība tika pārkāpta vairākas reizes, kad Jēzus tikās ar spitālīgo (1,40), muitnieku (2,13), pagāniem (5,1), sievieti ar asins tecēšanu (5,25) un līķi (5,35). 

Jēzus veica ļoti svarīgu uzsvaru maiņu un pārnesa nešķīstības un šķīstības avotu uz sirdi, un nemeklēja to ārpus personas; nešķīstību nav jāmeklē citā cilvēkā, lietā vai kontaktā, bet savā iekšējā pasaulē. Jēzus piedāvā citu šķīstības modeli. Farizeji izmantoja rituālo šķīstīšanos kā aizsardzības līdzekli pret jebkādu iespējamu vai pat neapzinātu kontaktu ar nešķīstiem cilvēkiem un priekšmetiem. Viņi ļoti nopietni uztvēra Rakstu vārdus par karalisko priesterību un attiecināja tos pret visiem jūdiem. Jūdi, kas nebija priesteri, bija nemitīgi apdraudēti un šī iemesla dēļ centās nošķirties, un iespējams tāpēc vārds “farizeji” ir cēlies no vārda “izolēties” - faraš

Evaņģēlists Marks cenšas skaidrot Toras (Mozus piecas grāmatas) lielo nozīmi. Rakstu dziļākā būtība, kas tieši attiecas uz morālās dzīves pamatiem, ir iekšējā šķīstība, motīvu un nodomu skaidrība, bet neatbalsta risinājuma meklēšana ārējos rituālos un ieradumos. Jēzus vēlmi atgriezties pie likuma būtības un avotiem nevajadzētu uztvert kā vēlmi tikt vaļā no visa ārišķīga un priekšrakstiem, bet Viņš vēlējās ļoti spēcīgi uztvert, ka ir jāatgriežas pie Likuma sākotnējās ieceres. Nešķīstība nepiemīt lietām, bet tas ir iekšējās attieksmes jautājums, sirds stāvoklis. Jēzus nemācīja, ka šķīstība nozīmē brīvību no nešķīstības, kas ir ārpusē, bet šķīstību Viņš redz kā kaut ko aktīvu, kas piepilda un grib darboties. Jēzus bija piepildīts ar Svēto Garu un tas Viņam ļāva izdzīt nešķīstos garus, kas mocīja citus cilvēkus. Svētais Gars ienes jaunu dzīvi sirdī un neļauj palikt aizsardzības pozīcijās.

Jūdi domāja, ka grēks ir sava veida asns, infekcija, kas izaug no kādas ārējās saskarsmes. Līdzīgi domā citās nekristīgajās reliģijās. Jēzus mācīja, ka ļaunais nāk no cilvēka iekšienes un ar to tikt galā ir daudz grūtāk, jo mēs nevaram no tā izvairīties ierobežojot kontaktus ar citiem. Pārmaiņām nepieciešama nopietna garīga formācija un iekšējās dzīves maiņa, kas cieši ir saistīts ar kristībām. Kristības paver patiesu šķīstības ceļu cilvēkiem, kas vēlas sastapties ar Dievu. Sirds pārmaiņa ir dāvana un cilvēkam jābūt gatavam to pieņemt, lai šķīstītos. 

Mums ir vēlme paslēpt no cietiem to īstenību, kas ir mūsos. Patiesība ir tā, ka mums jāatzīst, ka esam grēcinieki. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “starp [grēciniekiem] es esmu pirmais” (1 Tim 1,15), bet iespējams tik tālu no viņa mēs neesam grēcinieku reitingā. “Nevar iepazīt savu grēku bez vienlaicīgas Dieva iepazīšanas; ne vēlāk vai agrāk, bet tajā pašā brīdī, vienā un tajā pašā žēlastības pieredzē. Tas, kam liekas, ka viņam izdosies iepazīt savu grēku ārpus tikšanās ar Dievu dzīvo maldos“ (André Louf). Bez dzīvā Dieva rodas ārišķības un nespēja saskatīt patieso Dieva ieceri un visa sliktā iemeslus meklē ārpusē, dažādās tendencēs, spēkos un notikumos. Mūsu sirdīs diemžēl nav spontāni vērsta uz Dievu; mūsu dziļumos ir satikšanās vieta ar Kungu, bet tai apkārt ir vēlmju un domu čaula, kas traucē izveidot daudz tiešākas attiecības ar Dievu. Tāpēc ir nepieciešama nemitīga iekšēja modrība, lai cilvēks nepadotos pirmajai vēlmei, bet rūpētos par atgriešanos pie ticības avotiem, pie kristību avota un Euharistijas, “kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11). 

br. Jānis Savickis OFMCap