Mk 12, 38-44
11. novembra svētdienā, kad arī pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, Evaņģēlijs mums parāda kā ir jāmīl un jāuzticas Dievam. Šīs svētdienas fragmentā varam iepazīt divas nostājas: no vienas puses ir tie, kas no visas sirds mīl sevi un visu (arī Dieva vārdu) izmanto sava statusa celšanai; no otras puses ir viens cilvēks - atraitne, nemanāma, nabadzīga, pazemīga sieviete, kura atdod Dievam visu savu dzīvi. Iepriekšējās svētdienās mēs lasījām par bagāto cilvēku, kurš nevēlējās atteikties no mantas, bet pretstatā viņam iepazināmies ar Bartimeju, kurš nometa savu mēteli, lai sekotu Jēzum, un šosvētdien mēs varam dziļāk iepazīt kādas ir sirds kustības patiesam Kunga sekotājam. Atraitnes vienkāršā ticības nostāja ir kā pretstats mācekļiem vai jūdu tautas elitei un ir ļoti pamācoša: viņi meklēja personisko labumu, bet bez jebkādām atrunām īstenoja Jēzus mācību par māceklību (Mk 8,35-37; 10,45). Līdzīgi kā citi mazie Marka Evaņģēlija ticības varoņi, atraitne arī ir kā piemērs un ticības modelis.
Šajā fragmentā mēs dzirdam Jēzus pēdējo runu pirms kopbūšanas ar mācekļiem un arestēšanu; īsi pirms līdzības par vīģes koku (13,28) un pirms tam, kad Kungs apstrīdēja svētnīcas kalpus un tādā veidā pašu svētnīcu. Svētnīca nebija tikai tautas reliģiskais centrs, bet arī Jeruzālemes saimnieciskais balsts. Svētceļnieki devās uz svētnīcu lūgties, salikt upuris un maksāja desmito tiesu; svētnīca bija kā tautas dārgumu krātuve, kur uzglabājās bagātnieku manta un kur tā tika slēpta no laupītājiem (2 Mak 3,6-28). Rakstu mācītāji un atraitne ir kā divi nesaderīgi tēli, kas izslēdz viens otru un normālos apstākļos nekur nesatiktos, vienīgi svētnīcā. Jēzus brīdināja cilvēkus par Rakstu zinātājiem un pieminēja sešus raksturīgus uzvedības modeļus sākot no vēlmes iegūt sabiedrisko atzinību līdz manipulācijām ar varu.
Pretstatā bagātajiem un viņu depozītiem svētnīcā atnāca kāda nabadzīga atraitne, kura deva divas vara monētas, divas artavas. Viņa iemeta mazāko naudas vienību, kas bija apgrozībā, sešdesmit četras artavas bija viens denārs jeb dienas alga. Tas bija viss viņas uzturs vai dzīve (bios) (Mk 12, 44). Vārdu bios var tulkot divējādi un tā nav nejaušība, jo atsakoties no uztura viņa neizbēgami ietekmēja arī savu dzīvi. Atraitne arī ir traģisks tēls, jo savā dievbijībā palika nabadzībā un šajā kontekstā viņa ir pēdējais liecinieks pret svētnīcu, “slepkavu bedri” (11, 17). Atraitnes klātbūtne atsedza un saasināja pretmetus un liekulību, kas bija sastopama reliģiskajā praksē. Pretmeti ir krasi starp Rakstu zinātājiem un nabadzīgo atraitni: dižmanīga elites dievbijība un egocentrisms, un atraitnes sirsnīgā un dāsnā uzticībā Kungam.
Tie, kas nepieņem valstības vērtības ir tie, ka savu glābiņu ir atraduši ietekmes un bagātības valstībā, kurā ārējais ir šķietami tīkams, bet tas ir virspusējs un ātri cilvēkus iztukšo. Rakstu mācītājiem bija iespēja manipulēt ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem un izspiest no viņiem pēdējo grasi, tomēr nenojauta, ka tieši šajā ārējajā nabadzībā var rasties patiesas ticības izpausmes. Nabadzīgā atraitne iepazina dzīvo Dievu un labprāt savā vienkāršībā atdeva Dzīvajam savus dzīvības uzturlīdzekļus. Savā ziņā šī atraitne ir kā lieciniece nākamajiem Golgātas notikumiem, kad Jēzus atdos sevi visu par mums.
Šī atraitne parāda, ka ir iespēja savā trūkumā, vientulība, garīgo ideju vienkāršībā un trauslumā Kungam dāvāt lielas lietas. Vēl vienu tādu sievieti var iepazīt Marka Evaņģēlija tekstā nedaudz tālāk (14,3), kura sasita un izlēja uz Jēzus galvas dārgu smaržzāļu trauka saturu. Evaņģēlists izmanto sieviešu tēlus, lai parādītu paraugmodeļus, no kuriem mācekļiem jāņem piemērs! Sieviete ir ierasts tēls, lai parādītu lielu mīlestību pret Dievu. Šajā svētdienā paraugsieviete ir atraitne, kura atdeva savu iztiku un Dieva acīs viņas sirds nostāja bija patiesa. Bagātie upurēja no savas pārpilnības, bet viņiem grūti bija upurēt savu pārpilnību. Nabadzīgā atraitne upurēja savu visu jeb savu mazo gandrīz neko. Viņa pilnībā uzticējās Kungam.
Jāievēro, ka Jēzus atzinīgi vērtēja tos, kuri meklēja Dievu dēļ Viņa paša un nevis, lai gūtu kādu labumu. Dāvanas, kas cilvēku acīs ir necilas, Dieva acīs kļūst nenovērtējamas. Jeruzālemes templi būvēja četrdesmit sešus gadus (Jņ 2,20) ar lieliem akmeņiem (Mk 13,1), tomēr Jēzus solīja to uzcelt trijās dienās (15,29). Jēzus runāja par savu miesu. Mēs esam Viņa miesas locekļi (Kol 1,18) un varam droši dāvāt savus dzīves mazos būvmateriālus, lai Kungs veidotu mūsu un Baznīcas dzīvi saskaņā ar savu gribu. Jēzus bija ļoti rūpīgs cilvēku un viņu iekšējās pasaules vērotājs. Kungs redzēja, ka nav saistība starp dāvanas lielumu un ticību. Viņš nevēroja cilvēkus ziņkārības dēļ, bet bija liels Cilvēkmīlētājs un ar interesi uzlūkoja katru personu un turpina vērot mūsu mazās sirdis, lai mūs padarītu bagātus ar savu žēlastību un lai mēs nebaidītos iet pie Viņa altāra.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru