Lapas

5.22.2020

1 P 4, 13-16, VII lieldienu laika svētdiena, A

1 P 4, 13-16

Piekto lieldienu laika svētdienu pēc kārtas lasām Pētera pirmo vēstuli, kas bija rakstīta kristiešiem daudzās Mazāzijas draudzēs. Lasot šīs vēstules fragmentus iezīmējās tas, ka ticību var apdraudēt ciešanas Jēzus Kristus un Evaņģēlija dēļ. Šīs svētdienas lasījums to uzsver īpaši spēcīgi un tā nav sagadīšanās, ka šajā lieldienu laikā lasām vēstuli, kas iedrošina kristiešus izturēt pārbaudījumos un saglabāt ticību. Pēteris dara kaut ko pārsteidzošu. Parasti atbilde uz ciešanām un vajāšanām ir bēdas un stress, bet kristieši ir aicināti uz kaut ko pretēju. Pēteris aicina uz prieku ciešanu un vajāšanu laikā, jo ciešanas neliecina, ka Kungs mūs ir atstājis, bet norāda uz īpašu saiti ar Viņu, jo ļauj piedalīties “Kristus ciešanās” (1 Pēt 4,13). Pēteris aicina uz prieku, kas ir savienots ar Kristus ciešanu noslēpumu, kurā Dievs atklāj savu mīlestību un godību. Jāņem vērā, ka ciešanas pašas par sevi nav prieka iemesls, bet vienotība ar Kungu un līdzdalību Viņa dzīvē, ciešanās, nāvē, augšāmcelšanā un atnākšanā godībā.

Pēteris nebija teorētiķis, kas nerakstīja par to, ko pats nebija pieredzējis. Paši apustuļi priecājās, “jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu” (Apd 5,41; 16,22-25). Kristīgais prieks ir balstīts ticībā, ka tāpat kā mēs piedzīvojam ciešanas vienotībā ar Kungu, tāpat mēs dalīsim ar Viņu godības prieku. Kristus pilna atklāšanās visā godībā laiku beigās piepilda ticīgos ar prieku un mierinājumu. Šajā vietā piepildās Jēzus vārdi: “Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs!” (Mt 5,11-12). Jāievēro viena svarīga detaļā. Ja evaņģēlists Matejs uzsvaru liek uz atlīdzību debesīs, tad Pēteris raksta par “godības un Dieva Garu [,kas] atdusas uz jums” (1 Pēt 4,14). Par to varam lasīt arī pravieša Isaja grāmatā: “Dusēs pār viņu Kunga Gars” (Is 11,2). Viena no Dieva raksturīgākajām īpašībām ir godība, kas atklājas izvēlētām personām: “Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam” (Apd 7,2) un arī vēlas atklāties katram no mums: “lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, tā ka jūs viņu atzīstu” (Ef 1,17, skat. Jņ 1, 14.18). Tēva un Dēla Gars ir pār katru ticīgo un atklāj Dieva godību.

Kristiešu ciešanas iegūst piepildījumu tad, kad tiek pieredzētas tikai dēļ ticības. Cita veida ciešanas var iekļaut Kristus ciešanu noslēpumā, bet Pēteris šeit raksta par ticību, kas izsauc kādu negatīvu sabiedrības reakciju. Paša izsauktas ciešanas, noziedzīga rīcība vai antisociāla rīcība un tā izsaukta naidīgā attieksme no sabiedrības nav iemesls priekam (1 Pēt 4,15-16). Dažkārt kristieši var tikt vajāti vai izsmieti tāpēc, ka ir nepatīkami vai atbaidoši, bet ne dēļ viņu ticības. Īpaši Pēteris norāda uz tādiem, kas “jaucas svešās lietās” (1 Pēt 4,15) - tas nozīmē, ka kristiešiem nav jābūt par uzbāzīgiem citu cilvēku kontrolētājiem un pārraudzītājiem. Šāda uzbāzība var izsaukt vēl lielāku nepatiku no sabiedrības puses pret konkrētu ticīgo un, kā sekas tam, pret kristiešiem, un kas ir svarīgi, tam nav nekāda saistības ar Kristus vārdu par kuru raksta Pēteris.

Atmešana nekad nav patīkama un tā mākslīgi nav jāmeklē, bet kad tā nāk dēļ uzticības Kristum, Gars nāk pār ticīgo. Kad notiek īsta vajāšana, tad Pēteris sola Svētā Gara klātbūtni: “kad jūs nodos, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. Ne jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos” (Mt 10,19-20). Pēteris iedrošina ticīgos vajāšanu laikā palikt uzticīgiem un nesākt domāt, ka ciešanas ir kaut kas svešs kristīgajai dzīvei. Ja pasaule kristiešu noraida, tad tas, kas ir svarīgi ir tas, ka Jēzus viņus pieņem un svētī. Var pienākt brīdis, kad šī godība būs redzama kristiešiem ( Apd 7,55) un citiem (Apd 6,15). Diemžēl šī godība nepasargā personu no nepatikšanām. Tā tas notika ar pirmmocekli Stefanu (Apd 7, 54-60). Kristiešu dzīvē notiek ļoti interesanta garīgā apmaiņa, kuru var iepazīt tikai ticības gaismā: apvainojumi Dieva acīs pārtop par godību.

Kristīgajā dzīvē ir jāpieņem patiesība, ka tad, kad mēs aicinām Kristu savās dzīvēs, mēs arī aicinām savās dzīvēs Viņa nāves un godības noslēpumus. Miršana grēkam kopā ar Kristu ietver sevī arī vajāšanas Kunga dēļ. Kamēr pasaule apmētā ticīgos ar apvainojumiem un kaunina, Dievs dāvā savu Garu. Pirmo gadsimtu asinsliecinieki apstiprināja šos Evaņģēlija un Pētera vārdus. Viņi identificējās ar Jēzus Kristus vārdu un Dievs identificējās ar viņiem caur Svēto Garu. Pēteris Evaņģēliju izprata nedaudz savādāk nekā mēs: mums nav jābūt pārsteigtiem par pārbaudījumiem un nav jāuztver ciešanas kā kaut ko svešu un dīvainu. Kungs aicina pieņemt labus lēmumus saskaņā ar Dieva gribu, bet nav jāgaida, ka darot labu varēs nodrošināt sev veselību, labklājību vai labu vārdu. Tas, kas ir jāatceras, ir prieks par līdzdalību Kristus ciešanās. Ja mēs lasām Bībeli, mēs atklājam, ka daudzi Dieva vīri un sievas neizbēga no ciešanām. Tomēr jāievēro, ka šīs svētdienas lasījums neapskata ciešanu jautājumu kā tādu un tās nav pārdomas par to kāpēc labi cilvēki ciešs ar miesas un gara slimībām vai mirst nelaimes gadījumos un katastrofās. Pēteris kā Baznīcas gans vēlējās kristiešiem, kuri tiek vajāti, atstumti un pazemoti Jēzus vārda dēļ, dāvāt cerības vārdus un iedrošinājumu. Šī dziļākā ciešanu izpratne arī ir nepieciešama mums, lai iepazītu svarīgu vienotības saiti ar Jēzu Svētajā Garā.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.18.2020

1 Pēt 3, 15-18, VI lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 3, 15-18

Šajā lieldienu laikā turpinām lasīt Pētera pirmo vēstuli un 17. maija svētdienā pārdomāsim fragmentu, kurā Pēteris aicina kristiešus, kuri dzīvoja sev nelabvēlīgā vidē, neatriebties par piedzīvotajām grūtībām, bet atmaksāt ar labu. Jēzus Kristus ir šādas stājas pārstāvis, piemērs un iedvesma, kurš kā taisnīgais cieta par netaisnīgajiem. Viņa labā dzīve izprovocēja sabojātu cilvēku naidu, bet Viņš tomēr nebijās cilvēku, bet uzticējās Tēvam. Viņa ciešanas bija arī kā pārlūgums par grēkiem; viņš cieta, lai mūs tuvinātu pie Dieva. Pēteris raksta par ticīgo sirdīm, kurās Jēzum jāieņem centrālā vieta un tikai tad, kad personas dzīves centrā ir autentiskas un labi veidotas attiecības ar Dievu, tikai tad cilvēks var atbilstoši atbildēt uz dzīves nepastāvību un likstām. Fragmenta pēdējais teikums “Jo arī Kristus vienreiz mūsu grēku dēļ miris. Taisnīgais par netaisnīgajiem, nonāvēts gan miesā, bet atdzīvināts garā, lai mūs upurētu Dievam” (1 Pēt 3,18) ir viens no vienkāršākajiem un īsākajiem, bet saturā bagātākajiem Jēzus krusta nozīmes apkopojumiem Jaunajā Derībā. Pēteris tik koncentrētā veidā formulē patiesību par Jēzu Kristu, lai katrs vēstules lasītājs spētu šo īso ticības apliecību iegaumēt un pieņemt savā dzīvē, lai liecinātu par savu Kungu. 

Viena no kristīgās būtības atšķirīgajām zīmēm no citām ticībām ir cerība (1 Pēt 1,3.21; Rom 4,18; Ef 2,12; Tit 2,13). Kristīgā cerība ir tik īsta un atšķirīga, ka nekristieši ir par to neizpratnē un lūdz paskaidrojumu. “Īstenībā ”cerība” bibliskajā ticībā ir atslēgas vārds - tādā līmenī, ka vairākos fragmentos vārdi “ticība” un “cerība” liekas ir savstarpēji aizvietojami. [.. K]ad Pirmā sv. Pētera vēstule aicina kristiešu būt vienmēr gataviem dot atbildi par logosu - jēgu un pamatojumu savai cerībai (1 Pēt 3,15), “cerība” līdzvērtīga “ticībai”. Mēs redzam cik izšķiroši pirmo kristiešu pašizpratni veidoja uzticamas cerības dāvanas pieņemšana, kad salīdzinām kristiešu dzīvi ar dzīvi pirms ticības, vai ar situāciju kādā atradās viņu laikabiedri citās reliģijās. Pāvils atgādina efeziešiem, ka pirms viņi sastapās ar Kristu, viņi bija “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (2,12)” (Benedikts XVI, Spe salvi 2). Pēteris aicina veidot saprātīgu ticības apliecinājumu un atbruņot jebkādus uzbrukumus pret to.

Kristiešu liecībai nav jābūt pasniegtai uzpūtīgā veidā, bet gan sirsnīgi un bijīgi (1 Pēt 3,16). Sirsnība ir īpašība, kas ļauj -uzticoties Dievam - panākt cilvēku attieksmes maiņu, bet bijība ir cieņas pilna Dieva lomas novērtēšana attiecīgajā dzīves situācijā un tā vienmēr ir liela. “Laba sirdsapziņa” attiecas uz brīvību un drosmi, kas nāk no skaidras un neaptraipītas dzīves Dieva priekšā. Kristieši, kuri nebaidās par sevi un savu tēlu vajāšanu priekšā spēj ar cieņu liecināt par savu ticību uz Jēzu Kristu. Pēterim šis jautājums nebija svešs un viņš to bija dziļi piedzīvojis, kas pats bailēs noliedza Kungu ar vārdiem, kas nebija ne cieņpilni, ne bijīgi. Kristieši, kas cieš netaisni un saglabā tīru sirdsapziņu apkauno tos, kas ceļ neslavu ticīgo labai dzīvei Kristū. Pēteris ļoti spēcīgi uzsver, ka laba uzvedība ir labākā aizstāvība pret netaisniem sodiem un vajāšanām.

Pēteris arī norāda, ka tā arī varētu būt Dieva griba ciest tiem, kas dara labu. Labāk ir ciest nekā darīt ļaunu. Tie ir patiesi, bet grūti izpildāmi vārdi. Ierasti tiek uztverts, ka ciešanas ir taisnīga atmaksa par paveikto ļaunumu, bet ja kāds dara labu un ciešs, tad nevajag to uztvert par apkaunojumu. Ja sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, tad tāds cilvēks var būt pārliecināts, ka ciešanas nav grēka izsauktas. Tad var domāt par kādu apredzības situāciju. Šīs situācijas var pieredzēt un pārdzīvot kopienā. Tieši tāpēc Pēteris raksta šo vēstuli, lai nepamestu kristīgās draudzes bez spēcinājuma un cerības pārbaudījumu priekšā. Ticības dzīve kopienā un augšāmcelšanas sludināšana var radīt pretreakciju, jo saasinās atšķirības starp kristiešiem un citiem līdzcilvēkiem. Pētera vēstule aicina nepadoties pretestības priekšā, bet spēkus smelties Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās piemērā, un šo piemēru pieredzēt kopienā. 

“Tas, kas mūsdienās ir mums nepieciešama ir brālīga ticība; tas nozīmē, pazemīga ticība. Ticība kļūst īsta ne tad, kad mēs vienkārši apsveicam sevi, ka mums tā ir, bet kad mēs identificējamies ar citiem, kuri tic ar grūtībām un kuri jautā, ko patiesībā nozīmē ticība. Brālīga ticība nozīmē arī to, ka mēs nedomājam liecināt neko citu kā to, ko mēs paši pieredzam, sāpēs un lūgšanās, vai vismaz cenšamies. Teoloģija ir laba, bet cik mazsvarīgs ir viss teoloģiskais vērīgums salīdzinot ar prāta un sirds iekšējo spēku, kas izlemj būtiskākos ticības jautājumus, un tāpēc šeit garīdznieki un mācīti teologi nav pārāki pār “lajiem”.”* Tāpēc arī Pēteris šajā vēstules vietā uzsver: “Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa no jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (3,15), jo šādu liecību var dod kristieši, kuri Kristus noslēpumus ir izlaiduši cauri savai sirdij un dzīvei, un liecina kā Kungs viņus ir piecēlis jaunai dzīvei.

* Karl Rahner, Do You Believe in God? New York: Newman Press 1969, P. 101.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.05.2020

1 Pēt 2, 4-9, V lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 4-9

Trešo svētdienu pēc kārtas turpinām pārdomāt Pētera pirmās vēstules fragmentus, kurus lasām šajā lieldienu laikā kā otro lasījumu vārda liturģijā. Šī vēstule ir interesanta ar to, ka Pēteris raksta kristiešiem, kuri ir izkaisīti plašā reģionā, draudzes atradās tālu viena no otras un pieredzēja dažādus pārbaudījumus ciešanas. Pēteris vēlējās aktualizēt pirmajiem kristiešiem kopējās ticības nozīmi, kurā svarīga loma bija “dzīvai cerībai” (1 Pēt 1,3). Viņi līdzīgi Jēzum varēja rast mierinājumu ticībā, ka viņi ir kā atmests akmens, kuri kļūs “par stūrakmeni” (1 Pēt 2,7). 

Cilvēki viņus var atmest, bet tomēr viņi paliek Dieva izredzēti. Akmens metafora dod mierinājumu, jo tie, kas atsakās pieņemt Evaņģēliju paklūp “uz” Kristus, bet ticīgie kļūst par dzīvajiem akmeņiem, no kuriem Dievs uzcels “garīgu namu” (1 Pēt 2,5). Šis dziļais un skaistais tēls varēja uzrunāt vēstules lasītājus arī tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu tempļos dažādos veidos pielūdza tukšas dievības, bet izrādījās, ka Dievu var pielūgt mazās mājas kopienās un nevis lielos un krāšņos tempļos. Turklāt Pēterim un viņa laikabiedriem vēl atmiņā bija Jeruzālemes svētnīcas nojaukšana pēc kuras palika tikai izmētāti lieli akmeņi. Tā kā tradicionālā Dieva klātbūtnes vieta tika nopostīta, tad jaunais nams tika celts Baznīcas kopienās.

Viens no tēliem, kuru lietoja Pēteris izkliedētajiem kristiešiem un viņu draudzēm Mazāzijā, bija “garīgais nams”. Ticīgajiem bija jāpieņem Ēģiptes trimdas simbolika, par kuru mēs lasījām iepriekšējās svētdienas Pētera vēstures fragmentā. Jaunkristītie savā ziņā ieguva tādu kā svešinieku identitāti savās pilsētās un kultūrvidē. Tagad viņi cieta netaisnību no pasaules, kuru iepriekš uzskatīja par savu un viņiem bija jāmācās dzīvot Svētajā Garā un jaunajā ticīgo ģimenē. Jaunais “garīgais nams” ir kopienas formācijas vieta, kurā tiek atjaunots viss, kas ir sabrucis un izkaisīts. 

Pēteris redzēju lielo nepieciešamību iedrošināt un stiprināt kristiešus, kuriem nebija nekādas lielas sociālās drošības sajūtas apstākļos, kad Mazāzijā bija jāpretojās naidīgai nostājai pret sevi. Tāpēc arī Pēteris izmantoja spēcīgus un pārliecinošus tēlus no Izraela bagātās vēstures, kas bija pilna ar cieņu un Kunga solījumiem: “Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!” (Izc 19,6), “izredzēto taut[a], taut[a], ko es sev veidoju” (Is 43,20-21). Tie bija ļoti spēcīgie vārdi un šajā vēstules vietā kristīgās dzīves cildenums tiek īpaši uzsvērts: Kristus sekotāji ir jaunā svētnīca - garīgs nams - jaunie priesteri, izvēlētā tauta, svētā tauta, kura tika aicināta, lai pasludinātu Dieva brīnumainos darbus.

Šeit varam iepazīties, kas kristieši ir pateicoties Kristum. Vēstules sākumā (1,3) Pēteris rakstīja par jauno identitāti, kuru ticīgie iegūst caur atdzimšanu Kristus nāvē un augšāmcelšanā, savās kristībās. Kristiešiem ir pieejamas jaunas attiecības ar Tēvu un dzīva cerība, kas atbrīvo no Dieva dusmām tiesas dienā. Vēstules sākumā uzsvēra arī to, ka viņa lasītāji ir “izredzētie” un šī tēma šajā fragmentā tiek rūpīgi padziļināta un paplašināta. Viņš šajā vietā uzsvēra ticīgo kopienas nozīmību ne kā savstarpējo attiecību vidi (par to var lasīt iepriekš 1 Pēt 1,13-2,2), bet kā vietu, kur kopiena veido attiecības ar Dievu un pestīšanas vēsturi, un pret tiem, kas atrodas ārpus kopienas. 

Pētera izvēlētie vārdi ir ievērojami ar to, ka galvenie viņa vēstules lasītāji bija bijušie pagāni. Tas nozīmē, ka visi kristieši kļūst par vēsturiskās Dieva tautas daļu. Vairākas reizes to uzsverot, viņš centās visus stiprināt. Neskatoties uz to, ka ticīgie pasaulē var būt kā trimdinieki un svešinieki, viņiem ir drošas un neapstrīdamas mājas pie Dieva. Izraela lomu pārņēma Baznīca un kristieši tagad veido patieso Dieva svētnīcu, dzīvos akmeņus, priesteru tautu, kura aizvieto Vecās Derības priesterus. Jēzus un ticīgo izredzētība padara viņus dažādā veidā norobežotus no sabiedrības, kurā viņi dzīvo, bet arī, kas svarīgāk, cieņpilnus un paaugstinātus Dieva acīs.

Kopiena par kuru rakstīja Pēteris nav attēlota kā domubiedru loks vai interešu klubs, Baznīca nav pati sevi dibinājusi, bet tā ir Dieva būvēta sabiedrība. Pētera skatījumā Vecās Derības pravieši kalpoja kristiešiem, pār kuriem nāca Dieva žēlastība. Tāpēc arī viņš citē vairākas Vecās Derības vietas (117,22; Izc 19,5-6; Is 8,14; 28,16; 43,20–21; Os 2,25). Kā jūds viņš pazina Rakstus un to tradicionālos skaidrošanas veidus, tomēr viņš radoši tos aplūko jaunās - augšāmceltā Kristus - īstenības gaismā. Baznīca ir Dieva radīta un svētīta, kurā ticīgie, kā priesteru kopiena, dzīvo saskaņā ar Dieva gribu un saliek “garīgus upurus” (1 Pēt 2,5).

Kaut arī Pēteris kā jūds zināja savas tautas Rakstu interpretācijas tradīcijas, viņš tomēr tos radoši izmanto un skaidro ņemot vērā jauno realitāti, kuru aizsāka Kristus augšāmcelšanās dienā. Veco Derību viņš šeit nelieto kā skaistu un iedvesmojošu teikumu rotājumu savām tēzēm, bet redz tur tiešu norādi uz Kristu un katra atsauce uz Veco Derību apstiprina viņa domu par Jēzus Kristus personu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos kā pravietojuma piepildījumu. Pieņemot Kristu savās dzīvēs, ticīgie sāk Viņam klausīt un ienes Dieva spēku sevī. Priesteriskās kopienas mērķis ir sludināt Dieva varenos darbus Jēzū Kristū, lai aicinātu no tumsas “brīnišķīgajā gaisā” (1 Pēt 2,9). Kristiešu izaicinājums ir palīdzēt tiem, kas ir tumsā, lai arī viņi redzētu ticīgo izvēles gudrību, un tādā veidā savos darbos apliecinot, īstenojot un piepildot ikdienas dzīvē garīgos upurus.

Ideja, ka Baznīca ir kā garīgs nams un priesteru saime, kas saliek garīgus upurus daudziem liek domāt par to, kas visi kristieši ir kā priesteri un nav nepieciešama kāda īpaša cilvēku grupa, lai veiktu šo kalpojumu. Daļa kristiešu uzskata, ka katrs var kļūt par garīgu līderi savā kopienā. Tomēr Pēteris šajā Rakstu vietā nerunā par Baznīcas struktūru, priesteru lomu un hierarhiju, un arī neatbalsta viedokli, kas katrs var kļūt par priesteri savā kopienā vai draudzē. Viņš rakstīja par Baznīcu kopumā un katru ticīgo savās ikdienas gaitās un darbā, kurā pielūdz Dievu; neatsaucas tik daudz uz priesteriskajiem pienākumiem, bet īpašībām, kas izdala kristiešus no citiem; Dieva izvēlēti, svēti, atdalīti no sabojātās pasaules un apdāvināti ar karalisku un priesterisku cieņu un kopienu. 

Pēteris zināja kā dzīvo brāļi un māsas plašajā Mazāzijas klaidā un tāpēc vēlējās ļoti spēcīgi uzsvērt kristīgo izredzētības aspektu. Svētās priesterības tēls bija iecerēts kā pašcieņas stiprinājuma garīgais līdzeklis kopienām, kurām bija nepieciešama pārliecība un cerība. Tas deva drošību, ka viņi ir kā mājās Dieva svētajā klātbūtnē. Tāpat kā Dievs Izraelim deva priesterību, svētnīcu un upurus, tā kristiešiem visas šīs trīs lietas. Kristīgā kopiena ir gan garīgs nams, gan arī svēta priesterība, kas saliek garīgus upurus. Kungs arī mūs aicina ņemt vērā šīs svarīgās patiesības, kas nebija aktuālas tikai Mazāzijas kristiešiem, bet arī mums, kas varam justies izolēti, atrodamies kādā grūtā situācijā, neredzam perspektīvu un jūtam nepanesamu sabiedrības un saņemtās informācijas spiedienu pārskatīt savas dzīves orientierus. Pēteris atgādina, ka piederība Jēzum Kristum nav tikai kaut kas ārējs, vai tikai personīgs, bet, ka pastāv kāda lielāka misija - priesteriska un karaliska - kura Baznīcu padara par patieso Dieva pielūgsmes vietu ne tikai par sevi, bet arī par pasauli. Tas ir ļoti nopietns aicinājums: būt par mazu ganāmpulku, bet - kā priesteriskai tautai - lūgties par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. 

br. Jānis Savickis OFMCap