Lapas

3.26.2018

Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23

Lieldienu svētkos Baznīca piedāvā ļoti bagātīgi klātu Dieva vārda galdu un tāpēc interesanti būtu izvēlēties pārdomāt tādu Svēto Rakstu fragmentu, kas varētu sasaistīt visus lasījumus kopā. Iespējams, 118. psalms ir tāds, kas var palīdzēt iedziļināties Pashas noslēpumos īpašā  veidā. Pagājušogad no Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas šeit tika apskatīts pirmais lasījums no Jaunās Derības - vēstule Romiešiem (6, 3-11)*. Pēc vēstules Romiešiem un pirms Evaņģēlija tiek dziedāti 118. psalma fragmenti. Šis psalms vairākas reizes tiks atkārtots pirmajā svētku nedēļā (svētku oktāvā); tas ielūdz klausītājus uz liturģiskajām svinībām, kas ne tikai atkārtojas ik gadu, bet var reāli mainīt cilvēka dzīvi. Šis psalms aicina visas tautas pielūgt Kungu un nevēlas nevienu atraidīt. 118. psalms tiks apskatīts vispārīgi un nedaudz vairāk uzmanības tiks pievērstas dažiem pantiem, kurus klausīsimies vigīlijas liturģijā. 

118. psalma sākotnējā pielietošana bija saistīta ar Izraēla pateicību par militāro uzvaru pār ienaidniekiem, kad uzvarētāji procesijas veidā tuvojas Jeruzalemes Svētnīcai un altārim. Vēstures gaitā šo psalmu sāka lietot jūdu Pashas laikā, kurā atcerējās izglābšanu no Ēģiptes nebrīves. Iespējams, tāpēc arī šis psalms ir plaši lietots Evaņģēlijos, jo Jēzus vispilnīgākajā veidā īstenoja izceļošanu no grēka nebrīves. 118. psalms īpaši vērš uzmanību uz Svētnīcu kā izceļošanas jauno mērķi. Līdzīgi kā mēs, jūdi 118. psalmu izmantoja liturģijā. Evaņģēlisti citē šo psalmu aprakstot Jēzus ieiešanu Jeruzalemē. Kad Jeruzalemē ieradās daudzi svētceļnieki, tai skaitā Jēzus, viņi priecīgi godināja Dievu (Ps 118, 25-26):  “Šī ir tā diena, ko Kungs ir gatavojis; lai līksmojam un priecājamies par to! Ai Kungs, jel izpestī, ai Kungs, dod labklājību!” Jeruzalemes iedzīvotāji lielākas svētceļnieku grupas, kad tās tuvojās Svētnīcai, sveica ar vārdiem: “Svētīgi, kas nāk Kunga vārdā!” Šos vārdus arī atkārtoja Svētnīcā kāds bērns attiecībā uz Jēzu (Mt 21,15).

Pūpolsvētdienā dzirdējām, ka ar šādiem vārdiem sagaidīja Jēzu. Jēzus tiek sveikts kā karalis, bet, ja karalis ierodas pilsētā, Viņš to pārņem savā varā! Cilvēki ļoti labi zināja, ka izmanto šo psalmu, lai izteiktu savu prieku. Jēzus izprata šo vārdu nozīmi un pāris dienas vēlāk citēja citu psalma vietu (118,22), lai atgādinātu saviem pretiniekiem, ka akmens, ko viņi atmeta kļūs par stūrakmeni. Jēzus Svētnīcā izmanto līdzību par stūrakmeni, izaicinot tautas līderus, salīdzinot viņus ar strādniekiem, kuri nogalināja saimnieka dēlu. Jēzus ir šis atmestais akmens, kas kļuva par stūrakmeni. Šo vārdu īstenošanos vislabāk var piedzīvot Pashas svētkos. Arī apustulis Pēteris lieto Psalmu (118,22) saistībā ar krustāsišanu un augšāmcelšanos (Apd 4,11; 1Pēt 2,7). Šis psalms dziļi iekrita mācekļu sirdīs, jo kopā ar Jēzu to dziedāja Pashas mielasta laikā, dzirdēja to tad, kad cilvēki sagaidīja Jēzu Jeruzalemē un Viņš pats citēja šo psalmu Svētnīcā. 

Pashas mielasta laikā jūdi dziedāja 113-118. psalmu, bet no tiem 115-118. psalmu dziedāja mielasta noslēgumā, laikā, kad tika dzerts ceturtais un pēdējais Pashas vīna biķeris. Evaņģēlists Marks rakstīja, ka pēc slavas dziesmas nodziedāšanas Jēzus un mācekļi devās uz Olīvkalnu (14,26). Šī mazā detaļa parāda, ka Jēzus svinēja Pashu un šis psalms bija klātesošs svarīgos pestīšanas notikumos. Iespējams, tas bija pēdējais psalms, kuru Jēzus dziedāja kopā ar saviem mācekļiem pirms Ģetzemanes dārza. Dziedāšanas laikā Viņš varēja atcerēties visus pagājušās nedēļas satraucošos notikumus, un tas atgādināja par ciešanām, kas tuvojās un stiprināja Viņa ticību ar vārdiem: “Es nemiršu, bet dzīvošu; un stāstīšu Kunga darbus.” (118,17) Tā ir psalma centrālā vēsts un attiecas uz Jēzu Kristu, bet caur Viņu uz visiem ticīgajiem.

118. psalms ir pilns ar dažādām Bībeles pērlēm. Tas iesākas ar aicinājumu uz pateicību. Lieldienu svētku kontekstā tas ir ļoti svarīgs atgādinājums, jo liek apzināties, ka šie svētki nav izrāde, bet patiess pestīšanas notikums. Šai pateicībai jāizlejas ne tikai svētku dienās, bet arī  visā dzīvē. Ikdienas dzīve liek vairāk domāt ar ņemšanu un sasniegšanu, bet psalms atgādina par pateicību un svinīgi paziņo par mūsu atkarību no Dieva. Ebreju vārds “paldies” (todah) nekad nenorādīja tikai uz pieklājības formu, bet todah bija kaut kas taustāms, ko var novērtēt, piemēram, labākā aita vai pirmie nogatavojušies graudi. Tā kā Dievs bija visa labā devējs, “paldies” bija vērtīgs un dārgs upuris Dievam. 

Pateicīgais prot bagātīgi dāvāt, bet kādam, kas no malas skatās uz kristīgo pateicību, tas  var likties kaut kas izšķērdīgs (laika, līdzekļu u.c. izteiksmē) un viņš šo atkarību nesaprot. Pateicība jūdiem nebija tikai dievbijības izpausme, bet arī polemisks un politisks lēmums; pateicība neatradās vakuumā - es un mans dievkalpojuma Dievs, bet konkrētā pasaules skatījumā, kurā Dievs aktīvi iesaistījās ikdienas dzīvē. Pateicība bija kā deklarācija, ka pretēji alternatīviem skatījumiem uz īstenību, kuros cilvēki izvēlējās starp dažādiem elkiem, filozofijām un subjektīviem redzējumiem, Izraēla pestīšanas avots un cerība bija tikai Dievā. Šajā kontekstā Lieldienu pateicība ir īpaši svarīga, jo ļauj kristiešiem pārdomāt savu pasaules skatījumu. Dievs patiešām vēlas visu cilvēku pestīšanu un pasaules atjaunošanu Jēzū Kristū.

118. psalms dod instrumentus, lai interpretētu Jēzus nāvi un augšāmcelšanos (22-23), un māca, kā atbilstoši reaģēt uz Dieva spēku - ar pateicību. Dievs ir attēlots jūdiem ierastā veidā: kā tas, kas klausās un atbild uz tautas lūgšanām, pārvērš skumjas priekā un nakti dienā - tā ir izvēlētās tautas pamatpieredze attiecībās Dievu. Viņi vaidēja nebrīvē un Kungs uzklausīja viņu vaidus, un atbrīvoja no Ēģiptes gūsta. Psalms attēlo tautas un Dieva kopējo ceļu, un to, kā Viņš palīdz tautai pārvarēt draudīgus pasaules spēkus. Dievs prot pielietot to, kas pasaules acīs ir veltīgs, tas, kas tiek “atmests” - ticīgo personu, ticības kopienu un Baznīcu, lai apliecinātu savu spēku. 

Klausoties liturģijā daudz lasījumu, var palaist garām kādu svarīgu vēstījumu, ko nes psalmi. 118. psalms ir īpaši jāņem vērā, jo norāda, ka dzīvē pateicībai ir liela nozīme; tā iesāk pestīšanas notikumu virkni personiskajā un Baznīcas dzīvē. Pateicība atver ceļu Pashas notikumiem katra kristieša dzīvē; ļauj dzīvot tā, kā to stāsta psalmā un Pashas liturģijā, kura kļūst kā “pāri plūstošs mērs” (Lk 6,38), un atgādina, kā ir jāizskatās kristieša dzīvei. Psalms atgādina, ka dzīvei jābūt par ikdienas pateicības liturģiju. Svarīgi norādīt arī uz to, ka psalmists runā gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, parādot harmoniju starp individuālo un kopienas dzīvi, dzīvi, kas ir liturģiska pat individuālā līmenī, kad pārdomāju, sagatavoju un salieku Kungam savus ikdienas garīgos upurus, cīnoties pret grēku līdz pat asinīm (Ebr 12,4). 


br. Jānis Savickis OFMCap 

3.19.2018

Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena, B


Filip 2, 6-11

Pūpolsvētdien pārdomāsim apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem iekļauto himnu par Jēzu Kristu (2, 6-11), jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme. Tie, kas lūdzas breviāra lūgšanu šo himnu bieži var sastapt kā vienu no vesperu psalmiem, bet liturģijā to var lasīt tikai pāris reizes gadā un Pūpolsvētdiena ir svarīgākā šī fragmenta lasīšanas diena. Šiem sešiem pantiem Baznīcas vēstures tikusi un tiek pievērsta īpaši liela uzmanība. Teksts ir ļoti skaists un bagāts, bet arī grūti interpretējams. Tas ir tāpēc, kas tajā ir pateikts būtiskais par Kristu; šis fragments ir viens no skaidrākajiem izteikumiem par Kristus iemiesošanos: īsumā izklāsta Kristus mūžīgo esību, vienlīdzību ar Dievu un cilvēku, un kā viņš pieredzēja savu zemes dzīvi. 

Šī himna ļauj mums ieskatīties kā paši pirmie kristieši pielūdza un ko domāja par Jēzu. Vēstule Filipiešiem tika uzrakstīta apmēram 55. gadā un tiek uzskatīts, ka svētais Pāvils šo himnu dzirdēja pirmo kristiešu liturģijā. Starp vēstules uzrakstīšanu un Jēzus nāvi bija pagājuši aptuveni 20 gadi! Tas ir līdzīgi kā atcerēties 1998. gada notikumus un pārdomāt tos ļoti dziļi Dieva gaismā! Varam lasīt, ka Jēzus tiek nosaukts par Kungu: visa himna tiecas to pateikt, visa pirmo kristiešu dzīve centās par to liecināt! 

Šis fragments izstaro pašu kristietības pirmsākumu noskaņu un ļauj mums pieskārties pirmo kristiešu pasaules uztverei un izaicinājumiem. Pāvils rakstīja Filipas kristiešiem, kuru kopienā pastāvēja zināmas problēmas: dalīšanās, skaudība un savstarpēju attiecību trauslums. Pāvilam šī kopiena bija īpaši tuva, jo bija pirmā, kuru viņam izdevās izveidot Eiropā; turklāt tā atbalstīja viņu materiāli un interesējās par viņa likteni. Labākais veids kā apustulis Pāvils varēja iedrošināt draudzi Filipā bija dzīvot pazemībā, draudzībā un vienotībā; viņš atgādināja Kristus piemēru un rakstīja par Kunga pazemojumu un pagodināšanu. Pāvils parādīja kā Baznīcas pirmsākumos tā ticēja Kristus dievišķībai un pazemībai. Lai to labi saprastu ir jāiedziļinās katrā himnas vārdā, bet šeit no visas teksta bagātības tiks apskatīti tikai daži vārdi. 

Kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam.” (2,6) Šie ir ļoti spēcīgi vārdi, ka Jēzus pirms kļūšanas par cilvēku bija vienlīdzīgs ar Dievu. Tas ir kaut kas, ko nevar vienkārši tāpat sagrābt un piesavināties. Šie vārdi nav līdzība vai emocionāls pārspīlējums. Šeit arī tiek norādīts uz Kristus pretstatu Ādama nostājai (Rad 3), kurš tika kārdināts un vēlējās būt “kā Dievs”. Jēzus savu pārākumu neuztvēra kā iespēju izmantot savu varu, lai varētu lielīties un dominēt pār citiem. Ādams vēlējās kļūt kā Dievs un lai arī viņu uztvertu kā Dievu, bet Kristus, būdams Dievs, nebaidījās, ka neņems vērā Viņa dievišķo cieņu un varu; Kungs varēja pieprasīt cieņpilnu attieksmi, bet to nedarīja. Cik atšķirīgas ir Dieva un cilvēka sirdis!

Katros Pashas svētkos varam iepazīt šo pārsteidzošo Kunga sirdi. Cilvēka dziļumos ir šādas vēlmes, tomēr bailes, kauns un grēks neļauj mums “atkailināties”, iztukšot sevi un kalpot citiem. Cilvēks vēlas ap sevi veidot savas pašpietiekamības mirāžu, kurai neviens nevar pietuvoties un kura nemitīgi attālinās. Cilvēks var jautāt, kāpēc sagādāt sev un citiem nevajadzīgas vilšanās un sāpes, un apdraudēt savu trauslo neatkarību, vai nav labāk palikt mierīgā kompromisa stāvoklī un likties mierā? Dievs nedomā kā cilvēki un rīkojas savādāk. Viņš mūs ir radījis citai dzīvei, citiem attiecību modeļiem, kas ir saskaņā ar Trīsvienības dabu. Esam aicināti sadzirdēt sirds dziļumus un cīnīties par to, ko esam zaudējuši grēku dēļ.

Viņš atteicās no sevis” (2,7). Jēzus padarīja sevi gandrīz par neko, burtiski “iztukšoja sevi” (gr. kenosis), bet ne jau no savas dievības, bet gan no godības, pretenzijām un reputācijas. Jēzus patiesi kļuva par cilvēku (Rom 8,3, Gal 4,4), bet aiz šīs cilvēcības slēpās kāda lielāka realitāte. Jēzus personas dziļums cilvēkiem nebija redzams, tomēr viņi redzēja Viņa pārsteidzošo paklausību līdz pat nāvei, bet Kunga mācekļi jau pēc Viņa nāves šos dziļumus pārdomāja un pierakstīja himnas veidā. 
“Dievs Viņu paaugstinājis” (2,9). Tēvs paaugstināja savu Dēlu, izraujot Viņu no nāves varas un padarot Viņu par visuma Kungu. Līdzīgi apustulis Pēteris Vasarsvētku runā apliecināja, “ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu” (Apd 2,36). Kristīgā Pasha ir svinīga Kristus dievišķības atklāšana, kura agrāk tika apslēpta aiz kalpa un mirstīga cilvēka tēla, bet Lieldienu rītā visa radība ar aizrautu elpu noskatījās jauna laikmeta sākumu visas radības un cilvēces vēsturē. 

Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā” (2,11). Vārds “Kungs” (gr. Kyrios) Vecās Derības grieķu tulkojumā tika izmantots, lai pārtulkotu tetragrammu (gr. tetragrammaton - četri burti) JHWH. Saskaņā ar priekšrakstiem Dieva vārdu nevarēja izrunāt: lasot ebreju valodā Bībeli, Dieva vārda jūdi automātiski JHWH vietā lasīja vārdu “Adonai” (Kungs). Ja Jēzus tiek atzīts par Kungu, tad Jēzū var pieskarties, redzēt un dzirdēt pašu Dievu. Jēzus ir mūžīga un galīga Dieva klātbūtne pasaulē, kurā un caur kuru visa radība pielūdz pašu Dievu. Jēzus šajā himnā tiek pacelts Dieva godībā. Kāpēc? Himnas beigās atrodas atsauce uz Isaja grāmatu (45,23): “Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” Isaja grāmatā runā pats Dievs, ka Viņa priekšā cilvēki kritīs uz ceļiem. Jēzus tiek parādīts kā tas, kas ieņem Dieva vietu, visi ceļi kritīs Viņa priekšā, lai viss gods tiktu atdots Viņa Tēvam. 

Neskatoties uz Kristus dievišķību, Viņš savu esību neuztvēra un neizdzīvoja varas, lieluma un valdīšanas perspektīvā; Viņš neizmantoja savtīgi savu vienlīdzību ar Dievu Tēvu, ne arī savu godību un spēku kā instrumentu, lai apliecinātu savu triumfu, distanci un ārkārtējo pārsvaru. Jēzus iemiesošanās nav šķietama vai kaut kāda grieķu dievu intrigu kārtošana, bet Viņa dievišķīgā dzīve iekļāvās visā nopietnībā cilvēciskajā dzīvē. Dievs ne vien izskatījās kā cilvēks, bet kļuva par cilvēku, par vienu no mums, par Dievu kurš vēlas būt ar mums. Kristus neapmierinājās ar to, ka laipni uzlūkoja cilvēkus no godības augstumiem, bet pats ienāca vēsturē, kļuva par cilvēku. Mūsu pasaule nav vienkārša dzīves telpa! Kristus izvēlējās brīvprātīgi kļūt par cilvēku un cilvēcisko dzīves gājumu, izņemot grēku (Ebr 4, 15) un tas noveda Viņu līdz cilvēka dzīves robežām, līdz pat nāvei.

Visi šie majestātiskie vārdi tika lietoti, lai atgādinātu filipiešiem ļoti praktiskas lietas, lai pārliecinātu viņus atmests sašķeltību, nesaskaņas un personiskās ambīcijas. Pāvils aicināja Filipas draudzi pieņemt Jēzus domāšanas veidu un pasaules izjušanu. Cilvēks ir aicināts pievienoties Kristus Pashai. Kristietim šīs himnas gaismā nav jāuzskata vara, bagātības un cieņa par kādu īpašu dzīves vērtību, jo tās neapmierina mūsu dziļākās vajadzības. Tas, ko cilvēks patiesībā vēlas, un ko mums parādīja Kristus, ir sirds atvēršana, kopā ar brāļiem un māsām nest dzīves nastu un veidot sirsnīgas attiecības ar Tēvu. Panākt to var paklausības un uzticības garā, un tāpēc arī apustulis Pāvils saka: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5). Šī himna aicina mūs pārdomāt kristīgās vienotības un mīlestības dziļākos iemeslus. Jēzus piemērs aicina mūs iziet no mūsu maldīgajiem augstumiem, noslēgtas riņķošanas ap savu šauro pasauli, savām klusajām iekšējām “svētajām” sarunām vai arī savu neaizskaramību, bet pieņemt Jēzus attieksmi, domāšanas veidu, jūtas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

3.12.2018

Jņ 12, 20-33, V gavēņa svētdiena, B


Jņ 12, 20-33

Piektā gavēņa svētdiena noslēdz pārdomas par Jēzus pestīšanas darbu evaņģēlista Jāņa gaismā. Kristus krusts šajā svētdienā kļūst arvien tuvāks, bet vienlaicīgi parādās Jēzus augšāmcelšanās un godības zīmes. Šī svētdiena aicina pietuvoties Pashas noslēpumam, lai pārdomātu iziešanu no nāves uz dzīvību. Nāve, kas var likties kā dzīves noliegums, Jēzus dzīvē bija ceļš uz patieso dzīvi, un mēs arī esam aicināti atstāt zemē to, kam jāmirst un ļaut, lai Kungs mūs paaugstina, pievelk pie sevis.

11.-12. Evaņģēlija nodaļas veido Jāņa darba pirmās puses beigas, kurā tiek apskatīta Jēzus atklāšanās caur zīmēm. Pēdējā lielā zīme bija Lācara piecelšana no miroņiem. Šis fragments piektajā gavēņa svētdienā tika lasīts gadu atpakaļ.* Jņ 12, 12 sākas apraksts par Jēzus svinīgo iejāšanu Jeruzālemē un to, ka Viņam sekoja liels cilvēku pūlis, bet bija arī naidīgi noskaņoti cilvēki, kuri skaudīgi teica, ka “Lūk, visa pasaule seko Viņam!” (12,19).

Dažādu tautu pārstāvjus piesaistīja viendievība un jūdu skaidrā morālā nostāja, un tāpēc arī daudzi pagāni ieradās uz svētkiem Jeruzālemē (Apd 2,5-11). Tas nebija pārsteigums, ka grieķi ieradās uz Pashas svētkiem. Evaņģēlijā nav teikts, vai grieķi sastapa Jēzu, bet tas, ka viņi vēlējās tikties ar Kungu ir jāuztver kā nozīmīgs notikums. Grieķi vēl neredzēja Jēzū mesiju, bet saprata, ka Viņa persona slēpj sevī kādu noslēpumu, kuru vēlas iepazīt. Līdz Jēzum šie signāli nokļuva un savā runā deva atbildi arī grieķiem. 

Jēzus atbildēja, ka “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23). Šeit Jēzus ceturto reizi no deviņām lieto vārdu “stunda” (2,4; 7,30; 8,20; 12,23.27 [2×]; 13,1; 16,32; 17,1). Tas ir svarīgs motīvs evaņģēlistam Jānim. Pirmās trīs reizes “stunda” norāda, ka Jēzus laiks vēl nav pienācis, bet tagad gan tas ir klāt. “Stunda” attiecas uz Jēzus darbības laiku, kurā Viņš atklāj savu Tēvu. Tēva atklāšana ir pirmais Jēzus uzdevums Jāņa Evaņģēlijā. Jēzus vēlas parādīt visiem dzīvi, kas balstās paklausībā Tēvam līdz pat nāvei un dzīvības atgūšanai. Stunda, kuru šosvētdien pārdomājam ir nāves stunda, kurai seko augšāmcelšanās un paaugstināšana.

Grieķu ierašanās lika Jēzum domāt par lielo graudu ražu (12,24), kas neattieksies tikai uz jūdiem, bet arī uz pagāniem, un kas tiks iesēta Jēzus nāvēs notikumā. Jēzus arī izsaka negaidītus vārdus par “savas dzīvības ienīšanu”, bet šie vārdi ir jāizprot bibliski - “neieredzēt” nozīmē “mīlēt mazāk” (Rad 29, 30-31; Lk 14,26; Mt 10,37). Jēzus nerunā par dzīves nicināšanu, bet par tās pakārtošanu mūžības sasniegšanai. 

Otrās gavēņa svētdienas laikā pārdomājām Kunga pārveidošanās saistību ar Ģetzemenes dārzu, līdzīgi varam rīkoties piektajā gavēņa svētdienā. Šosvētdien Jēzus runā krusta perspektīvā un nevis ar doktrīnas vai sarežģītu vārdu palīdzību. Jūdiem un grieķiem Jēzus grib kaut ko svarīgu pateikt par nākošajiem notikumiem: patiesa ticība ir ticība Krustāsistajam. Patiesa ticība ienāk dzīvē tad, kad zaudē un saglabā dzīvību (12,25), un nespēlējas ar skaistām un izdevīgām teorijām. Tāda ticība pat var neizsaukt pacilātību, bet “bailes” un “satraukumu” (12,27). Evaņģēlists Jānis neraksta par Jēzus nemieru un lūgšanu Ģetzemenes dārzā, tomēr apzinās, ka Kungs savā dvēselē pārdzīvoja patiesas grūtības Viņa stundas priekšā (12, 27-39). Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem, Jānis izvēlējās par to rakstīt šajā fragmenta. Jēzus savu dvēseles stāvokli neatklāja notikumā (Ģetzemenē), kā to varam lasīt pie citiem evaņģēlistiem, bet gan runā, vārdos, daloties ar savas dzīves dziļumiem un nepaturot tos tikai sevī. Tā arī bija daļa no atbildes, kuru deva grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt.

Jēzus atbilde grieķiem ir kā katehēze, kas skaidro Jēzus un mācekļu krustu. Fragmentā Jēzus nelūdzās, lai pārvarētu grūtības un neprasa, lai krusts Viņam tiktu atņemts, bet to pieņem. Vēršas pie Tēva, nevis, lai kaut ko lūgtu, bet, lai teiktu: “Tēvs, pagodini savu vārdu!” (12,28). Jēzus skaidro, ka krusts ir stunda uz kuru visa Viņa dzīve tiecas no paša sākuma. Viņš piedāvā jaunu dzīves loģiku: nevar dāvāt savu dzīvību, to neupurējot. Šāda svarīga izvēle, būt priekš citiem, neskatoties uz spēku un izlēmību, netiek atbrīvota no nemiera. Tas ir cilvēka nemiers nāves priekšā un mīlestības sašutums pret naidu. Tās ir jūtas, kuras var pārdzīvot katrs cilvēks. Evaņģēlists Jānis rakstot par Jēzus nemieru lieto grieķu vārdu, kas izsaka aizkustinātību un dezorientāciju, bet tās ir bailes vai nemiers, kuras var apvaldīt pateicoties ticībai Dievam un Jēzum (14,1). Šo pašu grieķu vārdu Jānis lieto, lai aprakstītu Jēzu, kurš raud par mirušo Lācaru (11,33) un, kad pēc kāju mazgāšanas paredz Jūdasa nodevību (13,21). 

Jēzus vēlas, lai mācekļi nebaidās. Pats Kungs piedzīvo bailes, tomēr ticības gaismā, vienotībā ar Tēvu. Jēzus savas emocijas piedzīvoja ļoti dziļi un ticības gaismā, un tāpēc vēlējās arī to iemācīt saviem mācekļiem. Šīs svētdienas fragments piedāvā apstāties brīdī, kad mainās Jēzus dzīves notikumu ritējums: starp publisko darbību un krustāsišanu. Jēzu runāja par nāvi un rūpīgi izvēlējās grauda tēlu, lai mēs varētu sakārtot savu dzīvi nāves un atdzimšanas priekšā. Kristieša dzīves Pashai, arī katrai mazai ikdienas miršanai priekš grēka, vienīgais avots ir Jēzus Kristus, kurš arī vēlas, lai mēs nebaidāmies no savām jūtām vai protestiem grēka, ļaunā vai nezināmā priekšā, bet iepazīstam tās vienotībā ar Kungu. Kungs aicina ticībā piedzīvot Lieldienu svētkus, lai augšāmcelšanās rītā apliecinātu arī savā dzīvē, ka jaunā dzīve ir neizsakāmi auglīgāka nekā grēka dzīves paredzamie pagriezieni un riņķošana ap savu asi. 


br. Jānis Savickis OFMCap

3.06.2018

Jņ 3, 14-21, IV gavēņa svētdiena, B

Jņ 3, 14-21

Ceturtā gavēņa svētdiena aicina mūs pārdomāt pestīšanas un mūsu ticības noslēpumu Jāņa Evaņģēlija gaismā. Katrs, pat neuzmanīgs Jāņa Evaņģēlija lasītājs, var ievērot, ka viņa darbs atšķiras no pirmajiem trijiem Evaņģēlijiem. Apustulis Jānis savu Evaņģēliju uzrakstīja kā pēdējais un viņam bija visvairāk laika, lai pārdomātu Jēzus dzīves un notikumu dziļāko jēgu. Viens no raksturīgajiem elementiem šajā Evaņģēlijā ir tas, ka Jēzus zemes dzīve, debesu godība un Baznīcas dzīve tiek attēlota vienlaicīgi; visi šie motīvi un arī laiki (pagātne, tagadne, nākotne) savienojas vienā tekstā un pat vienā Jēzus dzīves notikumā. Tāpēc arī par krustu Jānis raksta kā par Jēzus godības izpausmi. Katrs, kas tuvojas Kunga krustam, tuvojas ne tikai ciešanu un nāves zīmei, bet arī Kunga godības liecībai. 

Šīs svētdienas fragments veido daļu no Jēzus sarunas ar Nikodēmu, kurš šajā stāstā reprezentē tos, kas redzēja Jēzus veiktos darbus Jeruzālemē. Pirms nedēļas mēs lasījām kā Jēzus izdzina tirgotājus no Svētnīcas. Nikodēms arī ir jūdaisma pārstāvis: rabīns vai likumu zinātājs. Šādā kontekstā šis ir vēl viens stāts par to kā Jēzus turpina aizstāt jūdaismu ar Savu Personu, darbiem un vārdiem. Saruna notika Pashas laikā un Jēzus klātbūtne Jeruzālemē, saistībā ar svētkiem, ilga kādu nedēļu; tā notika naktī, vai nu no bailēm pret jūdiem, vai arī tāpēc, ka rabīni Likumu studēja naktī. Evaņģēlistam Jānim nakts simbolizē ļaunā valstību, melus un nezināšanu (9,4; 11,10). Tikai atšķirībā no Jūdasa, kurš no gaismas iegāja tumsā, Nikodēms izvēlējās pretēju virzienu - no tumsas uz gaismu. Ne velti Nikodēms šajā Evaņģēlijā parādīsies vēl divas reizes: otro reizi iebildīs pret Jēzus netaisnīgu apsūdzēšanu (7,45–52) un pēdējo reizi, kad kopā ar Jāzepu no Arimatejas sagatavoja Jēzus apbedīšanu (19,38–42). 

No šī fragmentā nedaudz tiks padziļināti Jēzus vārdi: “kā Mozus uzcēla čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam” (3, 14). Jēzus atsaucās uz Skaitļu grāmatu (21), kurā Mozus izveidoja bronzas čūsku un pacēla, lai tauta to uzlūkotu un tiktu dziedina no čūsku kodumiem tuksnesī. Vecajā Derība tauta tika izglābta no miesīgās nāves, Jaunajā Derībā Dievs vēlas visiem cilvēkiem dot daudz vairāk - mūžīgo dzīvi. Līdzīgā veidā Jēzus saka, ka Viņam jātiek paceltam, lai Viņš kļūtu par mūžīgās dzīves avotu visiem ticīgajiem. Jānis neraksta par krustu kā par vienkāršu upura un ciešanu vietu, bet vietu no kurienes nāk Jēzus godība.

Kā tas ir iespējams, ka evaņģēlists Kristus ciešanas apraksta tik godpilni? Pirmkārt, šis Jēzus māceklis ilgi un ar lielu mīlestību apcerēja Kunga ciešanas, kuras pats arī redzēja. Viņam bija žēlastība caur šo ciešanu un nāves noslēpumu pārdomāšanu iepazīt lielo Dieva mīlestību pret cilvēku. Dievs Jānim atklājās kā ļoti tuvs un klātesošs kopā ar cilvēku līdz pēdējam elpas vilcienam uz krusta. Jēzus, Dieva Vārds, iemājoja starp mums un tika atkal paaugstināts, paradoksālā veidā!

Evaņģēlists īpaši uzsvēra Kunga paaugstināšanu (otrs svarīgais aspekts blakus Kunga godībai Evaņģēlijā): krusts kā paaugstināšana (Jņ 3, 14). Kas ir šī paaugstināšana? Tajā mēs varam iepazīt, kas patiešām ir Dieva Dēls - Es esmu (8,28). Jēzus tiek paaugstināts kā karalis, bet ne kā zemes valdnieks, kas uzspiež sevi visiem, bet kā tas, kas pievelk pie sevis. Jēzus atsaucās uz Vecās Derības notikumiem un atbild uz Nikodēma jautājumu, kā cilvēks var piedzimt no jauna (3,4)? Jēzus atsaucoties uz Mozu gribēja uzsvērt “pacelšanu”, jo pacelšana attiecas uz krustāsišanu. Ja būtu vēlēšanās šo vārdu precizētu, tad var runāt par “pacelšanu” uz debesīm, tomēr evaņģēlists uzver krusta realitāti, jo krustā varam redzēt godību. Jānis nevēlējās atkāpties no krusta noslēpuma un ļoti skaidri savā Evaņģēlijā uz to atsaucas (12, 32-33); krusta nāvi neuzlūkoja šķirti no citiem pestīšanas notikumiem - kopā ar augšāmcelšanos, un šajos abos notikumos Dievs atklāja savu lielo mīlestību. 

Jēzus atbilde ir skaidra, ka tas kas tic Viņam un uzticas Viņa nāves un augšāmcelšanās godības noslēpumam var piedzimt no jauna. Paaugstināšanas motīvu evaņģēlists varēja paņemt no pravieša Isaja grāmatas: “Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts” (Is 52,13), kur pravietis raksta par Kunga Kalpa ciešanām. Nikodēms nesaprata norādi nedz uz Isaju un nedz uz Ezehiēla grāmatu (36-37 nod.) par cilvēka atjaunošanos. Evaņģēlists pamazām cenšas skaidrot šo noslēpumu lasītājiem. Jēzus mācekļi visos laikus klausījās Kunga vārdos un spēja saprast šo godības spožumu savā dzīvē. 

Krustā atklājas Dieva mīlestība pret pasauli. Šīs mīlestības būtība ir Dēla “došana” (3,16), kas norāda uz upurēšanu. Īpaši, ja pievērš uzmanību vārdiem “vienpiedzimušais Dēls”, kas uzreiz liek domāt par Abrahamu, kuram vajadzēja salikt upurī savu dēlu Īzāku (Rad 22). Jēzus ir visvērtīgākā un vislielākā iespējamā dāvana, ko Dievs varēja piedāvāt pasaulei. Tēvam nebija nekas vērtīgāks, ko mums dot.

Šīs svētdienas fragments atgādina, ka ticība nav abstrakta un miglaina dzīves sastāvdaļa, kura pacieš neizprotamās lietas, neievēro tās vai uztver tikai kā dekoratīvos elementus, bet, ka ticība patiešām ir skaidra un neviltota - ticība uz Jēzu Kristu, kurš tika piesists krustā. Nikodēma ticība balstījās uz zīmēm, kuras darīja Jēzus (3,2), tomēr tā vēl nebija patiesa ticība, kas dotu mūžīgo dzīvību. Noticēt Jēzum nozīmē ticēt Dieva mīlestībai, kura atklājās Jēzus upurī. Ticība Jēzum nav iespējama bez ticības tam, ka Viņu pasaulē ir sūtījis Tēvs, lai Dēls pestītu pasauli (3,17). Šīs patiesības pieņemšana ļauj Jēzus māceklim iepazīt Dieva Tēva un Dēla un Svētā Garu mīlestību. 

br. Jānis Savickis OFMCap