Lapas

11.30.2020

Is 40,1-5.9-11, II adventa svētdiena, B

Is 40,1-5.9-11

Otrajā Adventa svētdienā Baznīca mums atgādina, ka cilvēce gaida Pestītāju un piedāvā mums uzlūkot Jāņa Kristītāja pravietisko personu, kurš aicina taisnot savas dzīves ceļus, lai mēs varētu piedalīties Dieva sagatavotajā pestīšanas notikumā. Šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1, 1-8) mēs lasām arī senos Isaja grāmatas vārdus: “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” (Is 40,3; sal. Mt 3,3; Mk 1,3; Lk 3,4; Jņ 1,23). Aplūkosim vārda liturģijas pirmo lasījumu no Isaja grāmatas, lai labāk izprastu šo vārdu piepildīšanos Jēzus Kristus personā un ar to saistītajos notikumos. 

Pirmais lasījums tiek ņemts no Isaja grāmatas daļas, kura saucās “Mierinājuma grāmata” (40-55 nod.) un tika rakstīta Izraēlim, kurš atradās Babilonas gūstā. Tieši šīs svētdienas lasījums ir viens no svarīgākajiem visā Isaja grāmatā. Šādā trimdas situācijā tautai bija nepieciešama cerība un iedrošinājums, jo skumjas, šaubas un bezcerība bija ar cilvēciskiem spēkiem nepārvaramas. Pravieša vārdi vēstīja par Dieva mīlestību, kurš vēlas uzrunāt cilvēka sirdis ļoti tuvā un saprotamā veidā, lai Dievu vārētu uzrunāt kā “mūsu Dievs”. Grāmatas 40. nodaļa ir ļoti skaista un izteiksmīga, kurā iepazīstam radības plašumu un cilvēka lepnības šaurību. Pravietis pasludina šeit Dieva godību un grēcinieku glābšanu. Dievs ir bezgalīgi varens un ir gatavs piedot grēkus, mierināt un stiprināt.

Šajā pravietojumā mēs lasām daudzus mierinājuma vārdus. Viens no svarīgākajiem vārdiem, kurus dzirdēja tauta, kas nejūt Dieva klātbūtni bija vārdi "mana tauta"! (Is 40,1). Kungs nevēlējās tiesāt, bet dāvāt mierinājumu un runāt ar viņiem "sirsnīgi" (Is 40,2). Kungs piedot grēkus un visādos veidos iedvesmo savu tautu, bet svarīgākais, ko Dievs pasludina ir jaunas nākotnes radīšana. Ja arī trimdas laika beigas pašas par sevi nesola spožu nākotni, jo daudz vēl kas priekšā, tomēr Dievs sola kaut ko patiesi skaistu un varenu. Dievs apņemas iesaistīties tautas nākotnē. Lielāko mierinājumu un labumu, ko Dievs var dot, ir būt savas tautas vidū, vadot, aizsargājot un gādājot par to. Tagad Kungs sola to īstenot. 

Mierinājums, par kuru lasām Isaja grāmatā, balstās attiecību atjaunošanā ar Dievu. No vienas puses Dievs ir parādīts kā varens, bet no otras puses kā gādīgs un rūpīgs. Grēku piedošana ir iespaidīga dāvana un tā saistās ar “izceļošanas” pieredzi, kādu tauta piedzīvoja izejot no Ēģiptes verdzības. Dievs vēlas ienākt cilvēku dzīvēs un tāpēc prasa ceļa sagatavošanu jaunai izceļošanai, jaunai pashai. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāuzlūko sava dzīve, kura var izskatīties kā lauks pilns ar dažādām pieredzēm, ciešanām, grēkiem un netikumiem, kas aizkavē Dieva ienākšanu sirdī. 

Ja mēs skatāmies uz tā laika vēsturiskajiem notikumiem, tad bija pienācis laiks Babilonas impērijas galam, kuru grasījās nomainīt persieši; īsi pirms Persijas valdnieks Kīrs izdeva pavēli par Izraela atgriešanos dzimtenē (Ezr 6, 3-5; 2 Hr 36,22-23). Kāpēc tad Izraelim bija nepieciešami iedrošinājuma un cerības vārdi? Pravietis Jeremijs jau bija runājis par gūsta beigām (Jr 25,11; 29,10) un došanos uz dzimteni. Vai kaut kas bija mainījies viņu noskaņojumā un vēlmē atgriezties mājās? Tauta vairs nebija tik noskumusi par pārmainām, un bija iedzīvojusies un pielāgojusies jaunajai zemei, un nealka pēc jauniem un bīstamiem pārceļošanas piedzīvojumiem. Nebija liela vēlme pamest ērto un stabilo dzīvi, iegūtos īpašumus un prognozējamo nākotni, un doties uz izpostītu zem, kaut arī tā bija apsolītā zeme. Tieši šādā situācijā bija nepieciešami pravieša iedrošinājuma vārdi. 

Cerības pilnajiem vārdiem vajadzēja sasniegt visu tautu un uzmodināt tajā jaunu izpratni par Dieva plāniem. Tas bija brīdis, kad tauta gandrīz jau padevās savās cerībās un spējās atjaunot attiecības ar Dievu. Vēl nedaudz un viņus nevarētu pārliecināt par Dieva piedošanu. Tas, ko tauta dzirdēja bija kaut kas ļoti pārsteidzošs. Vēsts neiekļāvās tautas izpratnē par īstenību, kurā viņi dzīvoja. Izrādījās, ka pasaule, kurā viņi dzīvo pieredz jaunus laikus. Babilona aiziet un tās vietā nāk Persija. Pravietis ļoti labi atpazina īstenību un redzēja kā tajā var īstenoties Dieva brīvības dāvana. Svarīgi, ka viņš redzēja brīvība ne tikai no politiskajām varām, bet no veciem priekšstatiem un cerībām, uzskatiem par Dievu un brīvība no grēka. Redzēt pāri politiskajiem un citiem pasaules notikumiem ir viens būtisks ticīga cilvēka aicinājums: vai redzēt tikai pasaules notikumu maiņas un cīņas, vai arī dialogā ar Kungu atklāt kaut ko dziļāku un pestījošāku. Šis gads pasaulē kristiešiem šajā ir liels izaicinājums. Dievs vēlējās atklāties Izraēlim daudz savādāk un īstenot kādu nebijušu pestīšanas plāna posmu. Cerība, ko piedāvā pravietis bija ļoti svarīga, jo vēlējās atjaunot tautas uzticīgu sekošanu Dieva plānam. 

Pravietis sludināja klausītājiem, kuri atminējās sāpīgu pieredzi, kuras laikā tika izvesti no dzimtajām mājām un viņu attiecības ar Dievu bija ievainotas. Viņu izsūtīšanas iemesls bija sadumpošanās pret Dievu un tas, ka viņi savas vajadzības uzskatīja par svarīgākām nekā baušļi un kopējais labums, dzīvoja nerēķinoties ar saviem tuvākajiem, un pat izmantoja viņus savas labklājības celšanai. Tautai trimdā Dieva apslēptība bija kaut kas daudz ierastāks un patiesāks nekā Dieva klātbūtne. Pravietis mēģina pārliecināt savu tautu par to, ka Dieva "apslēptības" laiks tuvojas beigām. Ar Isaja grāmatas vārdiem (40,1-11) drūmajai pieredzei bija jāpaliek pagātnē, jo Dievs iesāka jaunu pestīšanas darbu.

Pravieša vārdi piepildījās Jēzus Kristus pestīšanas darbā un krusta nāves notikumos. Evaņģēlijā vārdi “Ierīkojiet tuksnesī Kungam ceļu, dariet klajumā līdzenas tekas mūsu Dievam!” tiek saistīti ar Jāni Kristītāju. Tieši vietā, kur viņš sludināja gandarīšanas vēsti noslēdzās iepriekšējā "izceļošana" un tagad Dievs vēlējās sākt jaunu ceļu. Tātad šeit notika kaut kas dziļāks un nozīmīgāks. Ceļa sagatavošana saistās ar grēka nožēlu un grēka nožēla Bībelē cieši savijās ar “izceļošanu” vai “jaunu izceļošanu”. Isaja grāmatā “izceļošana” parādās bieži dažādās vietās un tai skaitā šīs svētdienas fragmentā (Is 40, 9-11). Pravietis apliecināja, ka Dievs piedos visus grēkus. Tauta varēja domāt, ka Dievs viņus ir pametis, tomēr Viņš turpināja par viņiem rūpēties. Līdzīgi kā ceļā no Ēģiptes, Kungs vedīs savu tautu cauri tuksnesim, vairākus simtus kilometrus no Babilonas uz Jeruzālemi, ceļš varēja ilgt vairākus mēnešus. Vietā, kur beidzās viņu ceļš, vairākus gadsimtus vēlāk stāv Jānis Kristītājs un norāda uz ceļa turpinājumu.

Kā izprast šo iešanu cauri tuksnesim, kur ir sastopamas ielejas un kalni? Ielejas mēs varam skaidrot dažādi un katrs savā dzīvē tādas var atrast. Piemēram, ielejas var būt mūsu bailes, mazdūšība, šaubas un slēpšanās no patiesības; kalnus un pakalnus mēs varam meklēt sevī kā paaugstināšanos, lepnību un vēlmi saglabāt savu neveiksmīgo brīvības pielietojumu. Visus šķēršļus, kurus varam atrast savā sirdī mēs varam pārvarēt ar autentisku Dieva meklēšanu un atvērtību. No vienas puses šī jaunā izceļošana atgādinās veco - Dievs izstieps savu roku un izvedīs tautu caur tuksnesi, atbrīvo no grēka nebrīves un dāvās jaunu dzīvi, bet no otras puses jaunā izceļošana atšķirsies, jo Dievs dāvās cilvēkiem savu vienpiedzimušo Dēlu - Jēzus Kristu. Šī jaunā izceļošana ir daudz pārsteidzošāka un drošāka, jo neatstāj cilvēku vienu pašu ar sevi un savām problēmām. Dievs pats ienāk cilvēka dzīvē caur savu Dēlu Jēzu Kristu un zūd Dieva apslēptības pieredze, jo cilvēks paliek Dieva klātbūtnē brīvs un laimīgs. 

br. Jānis Savickis OFMCap


11.23.2020

1 Kor 1,3-9, I adventa svētdiena, B

1 Kor 1,3-9

29. novembrī Baznīca vienlaikus uzsāk jaunu liturģisko gadu un Adventa laiku. Ko Adventa laikā Dieva vārds vēlas mūsos modināt? Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laikā mēs esam aicināti pārdomāt savu cerību piepildīšanos Jēzū Kristū, kad Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos; cerība, kas ir balstīta kristības dāvanā. Adventa laikā mēs atminamies trīs Kristus atnākšanas: Viņa nākšana miesā - šo patiesību, galvenokārt, apceram Kristus Piedzimšanas svētkos; Viņa nākšana pastarā laikā  - īpaši spēcīgi vijas cauri Adventa laikam un Viņa nākšana žēlastībā - kā Kungs garīgi ienāk mūsu sirdīs caur Euharistijas svinēšanu.

Pirmajā Adventa svētdienā Svēto Rakstu lasījumi norāda Jēzus Kristus atnākšanas pestījošo nozīmi miesā un pastarā laikā. Vārda liturģijas otrajā lasījumā - pirmajā vēstulē korintiešiem - , kuru svētdien pārdomājam, lasām par pateicību mūsu pestīšanas dāvanai. Apustulis Pāvils uzsvēra savā mācībā, ka pestīšanas dāvana, žēlastības un miers nāk “no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!” (1 Kor 1,3). Tā ir svarīga patiesība, ka Dieva plāns īstenojas Jēzus Kristus personā un mums ir pieejamas nepieciešamās žēlastības, lai šajā plānā iekļautos. Jēzū Kristū īstenojās Dieva lielo darbu kulminācija. Pāvils šajā īsajā fragmentā piemin piecas reizes vārdu Jēzus Kristus un atgādina par visu pestīšanas vēsturi - pagātni, tagadni un nākotni - visu, ko aptver Kristus pestīšanas darbs. Katrā teikumā pieminot Jēzu Kristu apustulis atgādina, ka viss, kas korintieši ir, viņiem ir pateicoties Dieva darbiem Jēzū Kristū. Dieva tauta īpaša ir tāpēc, ka viss ir Dieva žēlastība un nevis sabiedriskais status, privilēģijas vai sasniegumi. Svarīgi ir tas, ka tas pats Kungs nāk atkal.

Pāvils savas vēstules iesākumā izteicās par visu labo, ko Dievs ir paveicis Korintas baznīcā. Tāda labvēlīgā noskaņā viņš parasti iesāka savas vēstules, kas katras baznīcas dzīvi ļāva viņam ievietot Dieva darbības kontekstā un viņš izteica atzinību par līdz šīm paveikto ticības dzīvē. Apustulis izprata, ka Dievs dod korintiešiem žēlastību dzīvot vienotībā ar Kristu tā, ka viņu dzīves tiek bagātinātas ar spēju runāt par Dievu un pazīt viņu (1 Kor 1,5). Viņš bija pateicīgs, ka liecība, kuru viņš deva apstiprinājās viņu dzīvēs. 

Tomēr viņš apzinājās viņu grēkus un neveiksmes, bet sākumā vēlējās vērst uzmanību uz korintiešu dzīvas pozitīvajiem aspektiem. Pirmkārt, viņš pateicas par Dieva glābjošo darbību viņu vidū (1 Kor 1,3),  par to, ka viņi saprot Rakstus, mācību un viņiem ir visas garīgās dāvanas (1 Kor 1,5-7) un, ka viņi gaida uz Kunga otrreizējo atnākšanu (1 Kor 1,8). Šī fragmenta nobeigumā apustulis atgādina, ka Dievs viņus ir aicinājis uz vissvarīgākajām iespējamajām attiecībām - uz sadraudzību ar Jēzu Kristu (1 Kor 1,9; sal. 1 Jņ 1,3.6-7). 

Tikai pēc sveiciena un pateicības, Pāvils pievērsās baznīcas problēmām. Vai vajag sākumā pateikties baznīcai, kas ir pārpilna ar problēmām vai tas nav dīvaini? Vai uz reiz nosodīt, runāt par grēkiem un vājībām? Ja Pāvils paļautos tikai uz saviem spēkiem, tad izredzes mainīt korintiešu kristiešus būtu miglainas. Dievs ir tas, kas darbojas un tieši tāpēc Pāvils varēja izteikt savu pateicību. Tā ir skaista bibliska pieeja cilvēkiem, kopienām un veselām baznīcām, kura bieži trūkst ticīgajiem. Tas liecina, ka Dieva žēlastības skatījums uz ticības īstenību dzīvē vēl nav integrēts, bet virsroku gūst vecais cilvēks ar saviem likumiem. Raksti aicina visu uzlūkot ar pateicību un atpazīt, pirmkārt, Dieva darbību un klātbūtni dažādos notikumos un procesos, ka viss nenotiek tādā veidā kā mēs gribam, bet, ka Dievs ar savu žēlastību dara lielas lietas. Tas arī ir viens no iemesliem kāpēc rodas dažādas nesaprašanās un pārpratumi Baznīcā, jo daļa ticīgo neiet apustuļa Pāvila pēdās. 

Neskatoties uz problēmām šajā baznīcā, apustulis kopumā ir priecīgs par viņu ticības dzīvi, vismaz attiecībā uz to, kas saistās ar Dieva žēlastību ar kuru viņi tika bagātināti (1 Kor 3-4). Vēlāk gan Pāvils viņus kritizēs par lielīšanos garīgajās prasmēs, kuras viņiem deva Dievs. Dievs deva korintiešiem izpratni “katrā mācībā un ikvienā atziņā” (1 Kor 1,5) un šo tēmu Pāvils apskatīs vairākās vēstules vietās (1,18-3,5; 8,1-13; 13,1-2; 14,1-40), kur apustuļa novērtējumu pavadīs brīdinājums par šo dāvanu lietojumu kopienā. Grieķi parasti lika uzsvaru un zināšanām un gudrību, un labi prata izteikties. Zināšanas par kurām raksta apustulis šeit nenozīmē kādu noslēpumainu un iedarbīgu mācību ar kuras palīdzību viņi varēja bez kristus Krusta kaut kādā veidā sasniegt Dievu un būt glābti. Pāvils šeit raksta par konkrētu izpratni par pestīšanu, kas balstīta Jēzus Kristus personā un Viņa nāvē pie krusta.

Viscaur vēstulei Pāvils norāda uz nākotni, nepieciešamību dalīties saņemtajās dāvanās un Kunga iepazīšanas mākslā, lai novērstu nenobriedušus spriedumus par sevi un citiem, lai brīdinātu pret pašapmierinātību un lai mazinātu pārspīlētus spriedumu un par savām zināšanām un citām garīgām dāvanām un to pielietojumu. Vienīgais pamats ir Dievā un balsts nav jāmeklē sevī un savās ambīcijās. Šī fragmenta noslēgumā mēs lasām Pāvila apliecinājuma vārdus par Dieva uzticību. Dievs mūs ir aicinājis uz sadraudzību ar Kristu. Viņš uzticīgi turpinās savu darbu ar žēlastības spēku mūsu ikdienas dzīvē. Cik gan svarīgi ir to atpazīt, lai pateiktos Dievam mēs iepazinām šī fragmenta sākumā! Cilvēkiem ar saviem spēkiem nav iespējams sasniegt Kungu ikdienā un pastarā dienā, bet Dievs ir uzticams un izpilda savus solījumus. Tieši tāpēc nevienam Dieva bērnam nav jājūt sastingušam vai ar mazākuma sajūtu jādzīvo starp brāļiem un māsām, bet jāskatās vien uz Jēzu Kristu, kurš vēlas piepildīt mūsu alkas un izmantot katra dāvanas kopējam kalpojumam, lai Baznīca sagaidītu Kunga atnākšanu mierā un žēlastībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.17.2020

Ezehiēla grāmata 34, 11-12.15-17, Jēzus Kristus - visas pasaules Karaļa svētki

Ez 34, 11-12.15-17

Kristus, visas pasaules Karaļa svētkos pirmais lasījums vārda liturģijā tiek ņemts no Ezehiēla grāmatas, kurā pravietis raksta par Dievu kā labo ganu. Kaut arī gana tēls mūsdienu cilvēkam var būt svešs vai ikdienā nesastopams, tomēr nevajadzētu rasties grūtības ar šī tēla metaforisko izpratni. Vārds “gans” ietver noteikta veida pastorālo atbildību, kas mums saistās ar kāda publiska amata ieņemšanu. Gana tēma vijas cauri visai Bībelei. Pirmo reizi Dievs tiek nosaukts par ganu Radīšanas grāmatā (49,24) un gana tēls savu virsotni sasniedza Jāņa Evaņģēlijā (10,1-18), kurā Jēzus pats sevi nosauca par labo ganu. Ezehiēla grāmatā (34. nod.) ir sastopama garākā alegorija par ganu un viņa avīm Vecajā Derībā, bet otrā garākā ir Jāņa Evaņģēlijā (10.nod.). 

Senajā pasaulē ideja, ka tauta ir kā avis un valdnieks kā gans - dievišķs vai cilvēks - bija plaši izplatīta un cilvēkiem viegli uztverama: “Kungs ir mans gans...” (Ps 23), “jo viņš ir mūsu Dievs un mēs - viņa ganību tauta un avis, ko viņa roka gana!” (Ps 95,7). Vecajā Derībā Dievs ir tas, kas vada savu tautu, uztur un aizstāv. Ganības ir Apsolītās zemes materiālie labumi, bet garīgā ziņā - žēlastības, ko nodrošina baušļu ievērošana.

Ezehiēla grāmatas 34. nodaļā mēs varam iepazīt sliktākās un labākas gana izpausmes. Dievs nevēlas pieļaut, lai Viņa tautu vestu pašapmierināti un ar sevi aizņemti gani. Vēsts, ka Kungs pats vēlas nāk pie savas tautas nevar nākt bez sprieduma, ka tautas līderi ir neprašas. Izraela gani neprata rūpēties un aizsargāt Dieva avis, un tāpēc Kungs nolēma pats uzņemties šo darbu. Tieši tāpēc Viņš nolēma cilvēkiem dot Ganu, kas vedīs tautu tā, kā cilvēki to neprot. Šī vēsts visai Izraela tautai no vienas puses bija skumja, jo atklāja tautas līderu izgāšanos, bet no otras puses priecīga, jo apstiprināja Kunga vēlmi turpināt vadīt savu tautu. 

Šajā Ezehiēla grāmatas fragmentā Dieva pravietojums kulmināciju sasniedz vārdos: “Es pats būšu savu avju gans” (34,15). Kungs personiski darīs to, kas būtu jādara tautas ganiem un vēl vairāk. Šie vārdi ļoti izteiksmīgi piepildās Jēzus līdzībā par pazudušo avi, kuras atrašanas dēļ prieks būs lielāks nekā par “deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās.” (Mt 18,10-14; Lk 15, 3-7). Kungs ne tikai meklēs un atradīs, bet veiks ar savām avīm jaunu izceļošanu (Ez 20,33-38) no nebrīves un ievedīs zemē, kur varēs rūpēties par tām. Cik pārsteidzoša ir doma, ka Kungs ne tikai atbrīvo no ierastiem ienaidniekiem, bet pat no paša valdniekiem! Izrādās, ka pie visa sliktā nav vainīgi ārējie apstākļi, bet arī pašu vainas. 

Kungs meklēs cilvēkus, lai tos glābu, pulcinātu, saistītu, barotu, stiprinātu un aizstāvētu. Dievs ir visvarens, tomēr savu varu Viņš izmanto mūsu labā un nevis ar varu uzspiežot mums savu kārtību. Viņš nevalda kā skarbs tirāns, bet veido attiecības ar savu tautu. Viņš vienmēr vēlas dot labu un tāpēc paklausība Viņam ir mūsu interesēs, bet nepaklausība apdraud mūs. Kungs vēlas sapulcināt svešumā izklīdināto tautu un to apvienot. Kunga vēlme iedibināt vienotību un neatstāt nevienu pazudušu attiecas uz cilvēkiem kopumā un uz katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nevar valdīt haoss un neskaidru spēku dominēšana. Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem: “ejiet labāk pie Izraela nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6). Šeit Viņš nedomāja tikai grēciniekus un atkritējus, bet par visu tautu, kas bija kā izklīdis ganāmpulks. Jēzus zināja, ka laiks ir pienācis, lai piepildītu Ezehiēla grāmatas pravietojumu un sāka pulcināt savu tautu. Pašiem ganiem nekas tāds prātā neienāca, jo tas bija pretrunā ar viņu šaurajām interesēm.

Tieši tāpēc Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, kurus ņēma no dažādiem zemes apgabaliem un no dažādām sociālajām grupām, lai skaidri norādītu, ka Izraels tiek pulcināts. Piemēram, ap sevi Jēzus pulcināja muitnieku Mateju (Mt 10,3) un Sīmani zelotu (Lk 6,15). Jēzus mazajā pulciņā bija divi tik radikāli pretēji cilvēki: pirmais sadarbojās ar romiešiem, bet otrais uzstājīgi noraidīja šo varu un viņa pārstāvētais grupējums cīnījās ar to. Mums šie fakti un skaitļa “divpadsmit” simboliskā nozīme neliekas tik spēcīga kā Jēzus laikā, bet toreiz tas pārsteidzošā veidā uzrunāja cilvēkus. Jēzus vēlējās sapulcināt ap sevi dažādas savas tautas cilvēku grupas un devās pie viņiem visiem - zeloti un muitnieki, nabadzīgie un bagātie, pilsētnieki un laucinieki, grēcinieki un taisnīgie. Tā Kungs rīkojas vēl joprojām. Caur savu mistisko Miesu Baznīcu - labais Gans - nemitīgi pulcina ap sevi cilvēkus, kurus mēs pat neiedomātos uzrunāt, bet Kungam ir savi apredzīgie plāni kā Viņš vada savu ganāmpulku.

br. Jānis Savickis OFM Cap

11.10.2020

Sakāmvārdu grāmata, svētdiena XXXIII, A

Sak 31, 10-13.19-20.30-31

15. novembra svētdienas svētās Mises vārda liturģijas pirmais lasījums ir no Sakāmvārdu grāmatas. Pirms nedēļas pirmais lasījums bija no Gudrības grāmatas. Svētajos Rakstos abas šīs grāmatas tiek pieskaitītas pie gudrības literatūras. Tas nav nejauši, ka Baznīca liturģiskā gada izskaņā, piedāvā lasījumus, kas aicina pārdomāt gudrības jautājumus savā dzīvē, jo gudrības dāvana ļauj ar lielu cerību virzīties pretī mūžībai. Sakāmvārdu grāmatas saturu veido īsu teicienu sakopojums, kas izsaka gudras un tikumīgas dzīves pamatnosacījumus. Grāmatas noslēgumā gudrības un laulības tēma savijas dzejā par cēlu sievieti (Sak 31,10-31). Šajā ideālās sievietes personā visa grāmatas vēsts tiek konkretizēta. Viņa ir kā piemērs gudrības tikumam un iemiesojums gudrībai no grāmatas ievada (Sak 1,1-7).

Jāņem vērā vēl svarīgs grāmatas jēgu atklājošs elements. Krietnai sievietei ir daudz augstāka cena par pērlēm. Iepriekš grāmatā varam lasīt līdzīgu apgalvojumu: “Gudrība labāka par pērlēm, nekas ko tu vēlētos nebūs tai līdzīgs” (Sak 8,11). Šī saistība starp Gudrību un sievieti norāda, ka šī dziesma ir jālasa vismaz divos līmeņos. No vienas puses mēs varam iepazīties ar senā Izraeļa priekštatiem par ideālu sieviete, bet no otras puses alegorisku Gudrības aprakstu (Sak 1,20-33; 8,1-36; 9,1-12). 

Šīs svētdienas Sakāmvārdu fragments ir ļoti interesants, jo iepazīstina mūs ar krietnas sievietes tēlu. Sieviete Rakstos nav kāds mēms tēls bez ietekmes un lomas. Sieviete arī aicināta mācīt (Sak 1,8; 6,20), lai piepildītu sevī ielikto Dieva attēlu, lai īstenotu to kopā ar vīrieti (Rad 1,26-17). Vīrietis un sieviete ir aicināti valdīt pār pasauli un rūpēties par to. Šīs grāmatas noslēgums nav vienīgi apcerējums par sievietes tikumiem, bet visas grāmatas apkopojums. Iedvesmotais grāmatas autors nevēlas mums dot tikai gudrības priekšrakstus un norādījumus, bet grib parādīt gudrību ikdienas dzīves rīcībā, gudrību, kas ir iemiesota personā. Šīs svētdienas fragmentā gudrība ir iemiesojusies “krietnā sievietē”, kura izrāda visus savus gudrības tikumus - apdomību, taisnīgumu, sīkstumu, atturību. 

Interesanti, ka autors to dara alfabētiskā secībā. Katra no 22 rindiņām (Sak 31,10-31) sākas ar attiecīgo ebreju alfabēta burtu. Viens no iemesliem kāpēc tas tiek darīt šeit un citviet Bībelē (Ps 25; 34; 37; 111; 112; 119;145; Raudu dziesmas 1-4) ir tāpēc, lai parādītu veselumu un pabeigtību, ka viss alfabēts tiek izmantot kādas tēmas aplūkošanā. Šādu tekstu arī bija vieglāk iemācīties no galvas. Vēl viena pārsteidzoša detaļa šajā dzejā ir tā, ka izvēlētais varonis nav ķēniņš, priesteris, pravietis vai kāds viedais, bet sieviete un māte. Līdz šai nodaļai autors rakstīja par gudru vīrieti, bet tagad par gudru sievieti. Lielāka daļa krietnās sievietes darbības sfēras ir privātas un sabiedrībai tieši nesaredzamas, jo gudra sieviete nejūt vajadzību saņemt atzinību no ārienes. Savā ģimenē viņa saņem atzinību. Līdzīgi ir ar Dievu gudrību cilvēka dzīvē, tā neprasa ārēju atzinumu, bet saņem iekšējo piepildījumu.

Fragments iesākas ar vārdiem “Krietna sieva” (Sak 31,10). Šo vārdu tulkojumi ir dažādi: “laba, lieliska, vērtīga, tikumīga sieva”, tomēr ebreju valoda izsakās daudz ekspresīvāk un vārdu "krietna" var lasīt arī kā “spēcīga, stipra, varonīga, drosmīga sieviete”. Ebreju vārds “ḥayil” attiecas uz visa veida spēku, fiziku un militāru, sabiedrisko ietekmi, bagātību, personiskajām morālajam un intelektuālajām spējām. Visam tam apakšā ir dziļš un stabils personas raksturs. Grāmatas autors necentās attēlot dievbijīgas sievietes garīgās prakses, bet uzsvēra, ka viņas pilnība jāmeklē praktiskajās prasmēs, kas viņu padara par lielisku biedru savam vīram. Viņa pastāvīgi redz sava vīra, ģimenes un nama vajadzības, un smagi strādā, lai uzturētu un palielinātu ģimenes bagātību un piešķirtu godu un statusu savam vīram. Viņas dzīvē bagātībai bija liela loma, bet ne lai krātu, bet lai dalītos ar citiem; galvenais viņas spēks ir raksturs, jo pat viņas praktiskās iemaņas liecina par viņas spēju koncentrēties, pašaizliedzību un apņēmību. Grāmatas autors uzsver, ka šī sieviete ir sieva un rūpējas par savu vīru, un mājas darbiem; viņa gādā par visu mājsaimniecību, bet pats svarīgākais, viņa ir dievbijīga. 

Jautājums “kas atradīs?” - tādu sievu - atgādina grāmatā citus jautājumus: “Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ? Kurš ir savācis vēju savās saujās?” u.t.t. (Sak 30,4) un gaidāmā atbilde ir “neviens”. “Daudzi saka: es - uzticīgs! - atrodi vienu, uz ko var paļauties!” (Sak 20,6); “Ko mana dvēsele visnotaļ meklēja, to es neatradu - vienu cilvēku starp tūkstoš es esmu atradis, bet sievieti starp tiem visiem ne!” (Māc 7,28). Vai šādas krietnas sievietes ir liels retums? Vai vispār jāmeklē, ja neviens nevar atrast? Ja tā, tad viņa nevar būt īsta un konkrēta sieviete. Vai šī sieviete ir iemiesotas gudrības simbols? Ja tādu sievieti nevar atrast, tad sanāk, ka arī gudrību nevar atrast un Gudrības grāmata, kuru lasījām pagājušo svētdien ir lieka. Bet tā nav? Piemēram, šo tekstu senatnē varēja uztvert dažādi. Kad jaunekļi to lasīja, tas mācīja viņus kā izvēlēties sievu, un nevis pēc skaistuma, bet praktiskajām un morālajām prasmēm. Tas ir īstais skaistums - iekšējais. Kad to lasīja meitenes, tad krietnās sievietes tēls dāvāja viņām lielisku dzīves piemēru. 

Piemēram, jūdu tradīcijā krietnā sieviete ir Tora jeb piecas Mozus grāmatas, jo ja sieviete ir gudrība, tad viņai jābūt pašai Torai. Baznīcas tradīcija šo “krietno sievieti” bieži ir uzlūkojusi kā ticīgas sievietes modeli vai arī ticīgos kopumā un Jaunavu Mariju. Baznīcas tēvi krietno sievieti identificēja ar dvēseli (Origens), prātu (sv. Aleksandrijas Didimu), gudrību (sv. Hilarijas no Puatjē), bet visspēcīgāk izskanēja sv. Augustīna skaidrojums, ka tā ir Baznīca. Šīs svētdienas kontekstā - kurā lasām līdzību par uzticēto naudu - Sakāmvārdu grāmatas lasījums iegūst dziļāku skaidrojumu. Kungs ticīgajiem dāvā pestīšanas ceļu, kurš ir gudri jāpieņem un jāīsteno savā dzīvē. "Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām... Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to... Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā... Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu.... Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem... Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt."* Uzticība Kungam ikdienas dzīvē var nelikties pārāk garīga nodarbe, tomēr tas ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara ikdienas gaitās un kā pielieto Viņa gudrību. 

   
br. Jānis Savickis OFM Cap

11.03.2020

Gudr 6, 12-16, svētdiena XXXII, A

Gudr 6, 12-16

Baznīcas liturģiskais gads pamazām tuvojas noslēgumam un Dieva vārds vērš mūsu uzmanību uz mūžību. Tomēr vārda liturģija to nedara, lai mūs satrauktu, bet lai atgādinātu par kristīgas dzīves gudrību, kas jāpielieto ikdienas gaitās, lai pastarā diena nebūtu pārsteigums vai nevēlama nākotne. Gudrība, kuru piedāvā mums Svētie Raksti nav tikai teorētiska vai laicīga. “Grieķi meklē gudrību” (1 Kor 1,22), savukārt, ebreji nepievērsa tik lielu vērību filozofijai, bet meklēja gudrību, kas nāca no Dieva un veda pie Viņa. Gudrs bija tāds cilvēks, kas savu dzīvi veidoja tā, ka tā virzījās pie Dieva. Laba dzīves māksla ir gudrība, pateicoties kurai cilvēks iepazīst sevi un pasauli, sasniedz briedumu un laimi, un viņa dzīve kļūst piepildīta. Bībele mums atklāj vēl kaut ko svarīgu, ka Dievs ir gudrības avots un devējs,  un ka pats Kungs ir gudrība.

Vecās Derības gudrības grāmatas daudzās vietās māca, ka dievišķā atklāsme ir pieejama visiem cilvēkiem un nav ierobežota ar Izreali. Viena no šīm grāmatām ir Gudrības grāmata vai Sālamana gudrības grāmata, kas tika sarakstīta īsi pirms Jēzus Kristus piedzimšanas un arī ir pēdējā uzrakstītā Vecās Derības grāmata. Daudzās tradīcijās šo grāmatu sauc par Sālamana gudrības grāmatu, tomēr pats ķēniņš to nav sarakstījis. Tas nenozīmē, ka Dieva iedvesmotais grāmatas autors vēlējās apmānīt savus lasītājus, bet gan izrādīja apbrīnu Sālamana gudrībai. Grāmatas autors jāmeklē Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā (starp 220. un 50. g, pirms Kristus), kas tajā laikā bija grieķu pasaules intelektuālais centrs. 

Grāmatas otrās daļas sākumā (Gudr 6,1-11,4) mēs varam izlasīt kā var atrast Gudrību. Iedvesmotais autors šo Gudrību  saista ar pašu Dievu, kurš sevi padara pieejamu: “kas pēc tās [gudrības] agri ceļas - nepagurs, bet atradīs to vārtos piesēdušu” (Gudr 6,14). Gudrība pati meklē un vēro “vārtos” tos, kas tai iet garām “tādēļ ka pati tā sevis cienīgos meklē, visapkārt klaidojot, tiem ceļā labvēlīgi atklājas, ik domā pretī nāk” (Gudr 6,16). Autors vērsās pie jūdu kopienas ar pamudinājumu meklēt Gudrību. Viņš neuzlika nekādus ierobežojumus Gudrības meklēšanai (Gudr 6,1-15). Tā pati nāks pie tiem, kas būs cienīgi. Tā ir klātesoša visur un veido visas lietas, un tā nav ierobežota ar izvēlēto tautu. Visspēcīga un visur redzoša tā aptver visu. Pat viena maza vai neskaidri izteikta vēlme iegūt gudrību ir liels solis, lai to iegūtu, jo, “kas alkst [gudrību] - tos [tā] apsteidz, pirmā iepazīstinot ar sevi” (Gudr 6,13).

Gudrība, kas mūs vēro ir svarīga doma, jo kristīgā gudrība tieši izpaužas nepārtrauktā modrībā. Par šo modrību mēs lasām šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībā par desmit jaunavām. Tas, ka gudrība varētu sēdēt pie mūsu nama durvīm, tā ir te pat blakus un tā nav tālu jāmeklē, bet tikai jāielaiž, ir ļoti vienkārša un dziļa doma. Cilvēkos var rasties vēlme doties uz tālām vietām un meklēt kādu patieso mācību, bet Raksti atgādina, ka Dievs jau meklē cilvēku un nav jābēg no savas īstenības, jo tieši tajā vēlas ienākt Gudrība. Gudrības grāmata atgādina vienu svarīgu noteikumu: “kas gudrības dēļ paliek nomodā, drīz būs bez šaubām” (Gudr 6,15). Brīvības sajūta un brīvība no bailēm par savu dzīvi un nāvi ir tas, ko dod patiesa gudrība. Grāmatas autors apbrīno gudrību un ir aizgrābts ar abpusējās meklēšanas spraigumu, kas noslēdzas ar tikšanos. Gudrība apsteidz mūsu vēlmes un pirmā atklājas. Tā vēlas būt klāt mūsu dzīves notikumos. Cienīgs cilvēks ir tas, kas to mīl, vēlas un meklē pat šķietami visnepiemērotākajos laikos - no rīta un vēlu vakarā, un visās dzīves gaitās, jo gudrībai ir vieta visur.

Ēģiptē dzīvojošais autors, vairākas desmitgades pirms Kristus, vēl nezināja, ka drīz pasaulē ienāks šī dievišķā Gudrība, kas patiesībā ir Persona, kļuvusi par miesu - Cilvēka Dēlu. Ticīgajiem Jēzus “Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1 Kor 1, 24), kas dāvā pestīšanu un aicina, lai visi nāktu pie Viņa (Mt 11,28) un klauvē pie mūsu durvīm (Atkl 3,20; Gudr 6,14). Jaunā Derība gudrību saista ar Jēzu. Cita gudrības meklēšana ir bēgšana no atbildes par savas pastarā dienas jautājumiem, kuriem atbildes atrodamas vienīgi iemiesotajā Gudrībā, Jēzū Kristū. Cilvēks meklē gudrību ar vēlmi padarīt savu dzīvi labāku, bet bieži savos meklējumos balstās tikai uz saviem ieskatiem, bet patiesa gudrība ienāk cilvēkā no Kunga un nevis no iekšējām spekulācijām, kas savu apstiprinājumu gūst iekšējā "es" bailēs par sevi. Gudrība ienāk tur, kur cilvēks nav noslēgts uz patiesību un spēj to ielaist iekšā. 

Gudrība uz kuru aicina Kungs nav kāda elitāra, bet ir kaut kas vienkāršs - ticība, kas mani savieno ar Jēzus Kristu. Tā ir atvērta visiem. Jēzus Kristus sekotāji ir tie, ka pieņem patiesību, ka Viņš ir gudrība un spriež saskaņā ar šo domu. Pat ja kristietis ir ļoti vienkāršs cilvēks, tad viņš vairs nav aizmidzis, tuvredzīgs un pliekans, kas skatās tikai horizontāli uz pasaules notikumiem un iepinas tajos, bet vienmēr spēj paskatīties arī vertikāli. Kāpēc tas ir svarīgi ikdienas dzīvē? Pasaules notikumi, kurus mēs vērojam un pieredzam var mūs aizraut un ievilkt nevajadzīgās pārdomās, pesimismā un ideoloģiskās noskaņās, kas var sākt indēt mūsu dzīvi un ticību. Gudrība, kuru dod Kungs, vēlas, lai mēs vienmēr uzlūkotu Viņu, lai neieslīgtu pasaules apvārsnī, kas spēj skaidrot tikai šaurā veida sevi. Kungs ir tas, kas ar krusta gudrību vislabāk ļauj skaidrot un uzlūkot mūsu īstenību, kurā mēs dodamies uz mūžību.  

br. Jānis Savickis OFM Cap