Mk 13, 33-37
Ar pirmo adventa svētdienu sākas jauns liturģiskais gads, adventa laiks un sāksim visa gada garumā pārdomāt Marka Evaņģēliju. Pirmkārt, jāuzsver, ka divas pirmās adventa svētdienas pievērš mūsu uzmanību beigu jautājumiem. Tātad, advents ir sadalīts divās daļās. Mūs tagad interesē pirmā daļa, jo šajā priecīgajā gaidīšanas laikā uzmanība tiek pievērsta nākotnei, otrreizējai Kunga atnākšanai. Adventa un Kristus piedzimšanas laika centrā ir Iemiesošanās noslēpums, un tāpēc arī pārdomāsim šo noslēpumu no dažādiem skatpunktiem. Savukārt jaunais liturģiskais gads ir laba iespēja dziļāk iepazīt evaņģēlista Marka teoloģisko vēsti, jo klausoties to visa gada gājumā varam ievērot tam raksturīgās īpašības, kādā veidā viņš mums parāda Kristu, Baznīcu un kristīgo dzīvi. Māksliniekiem, rakstniekiem un mūziķiem ir sev raksturīgais izpausmes stils un detaļas, tāpat ir arī ar evaņģēlistiem. Mēs esam aicināti ne tikai orientēties dažādos mākslinieciskos stilos, bet arī mūsu četru evaņģēlistu teoloģiskajā stilā un detaļās.
Adventa pirmās svētdienas lasījumā darbība 13. nodaļā norit Jeruzalemes svētnīcā pēc tam, kad Jēzus pretinieki atkāpās un Viņš pamet svētnīcu, lai tur vairs neatgrieztos! Tās ir Viņa ciešanu priekšdienas un savus mācekļus brīdina par nākotni. Viens no iemīļotajiem skaitļiem evaņģēlistam Markam ir “trīs”. Šajā nodaļā ir trīs aicinājumi, kuri atkārtojas trīs reizes: “skaties” (13, 5.9.23), trīs beigu zīmes (13, 14.24.29) un trīs aicinājumi būt nomodā (13, 33.35.37). Dominē arī konflikta motīvs, sākot no kariem un dabas katastrofām (13, 7-9) līdz tiesas procesiem un Jeruzalemes izpostīšanai (13, 9-11.14-16), un sasniedz kosmisku līmeni; vajāšanu apraksts Jēzus vārda dēļ (13, 9.13) un brīdinājums pret viltus mesijām (13, 21-22), un seko negaidīta Cilvēka Dēla atnākšana (13, 26-36). Šī nodaļa norāda, ka konflikts ar kuru sastapās Jēzus, kļūs par mācekļu dzīves sastāvdaļu. Šajā nodaļā ir ietvertas galvenās Marka Evaņģēlija tēmas, kuras var sastapt visās iepriekšējās nodaļās.
Šīs svētdienas fragmenta kontekstā mums ir jāiemācās ļoti svarīgs grieķu vārds - “kairos”, kurš parasti tiek tulkots kā “laiks”, taču jāņem vērā, ka grieķu valodā ir vēl citi vārdi, kas apzīmē laiku (chronos, aion, hemera, semeron). Marka Evaņģēlijā šis vārds sistemātiski parādās piecas reizes (1,15; 10, 29-30; 11,13; 12,2; 13,33). “Kairos” attiecas uz pagātni vai nākotni, bet uzsvars nav uz mērāmo laiku, bet uz to, kas notiks. Tas nav ilgums, bet atbilstošs laiks, veids, notikums, kaut kas svarīgs, iespējas, kādas personas parādīšanās. Iespējams, vislabāk to ataino Mācību teicēja grāmata (3,2-8):
“laiks dzimt un laiks mirt,
laiks strādāt un laiks plūkt stādus,
laiks nokaut un laiks dziedināt,
laiks graut un laiks celt,
laiks raudāt un laiks smiet,
laiks sērot un laiks diet,
laiks mest akmeņus un laiks akmeņus vākt,
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,
laiks meklēt un laiks zaudēt,
laiks glabāt un laiks sviest prom,
laiks saplēst un laiks šūt,
laiks klusēt un laiks runāt,
laiks mīlēt un laiks nīst,
laiks karam un laiks mieram.”
“Kairos” īpašā veidā attiecas uz Jēzus Kristus atklāšanos pasaules vēsturē un aktīvu misijas uzsākšanu (Mk 1,15), bet tāpat tas attiecas uz laika beigām, kad Viņš atnāks tiesāt pasauli. Tas nav laiks, kas plūst (chronos). Tas ir laiks, kurā varam paveikt kaut ko svarīgu un lielu, un tam nav nepieciešami lieli laika (chronos) resursi, bet pietiek ar pieskārienu mūžībai, jo Kungam tūkstoš gadi kā viena diena (2 Pēt 3,8) vai niecīgas lietas var kļūt par lielāko dāvanu Kungam (Mk 12, 41-44). Jāņem arī vērā, ka Jēzus tautieši laiku uztvēra daudz savādāk nekā mēs. Dzīve, tāds laiks, viņiem nozīmēja attiecības ar cilvēkiem. Iespēja satikties personīgā līmenī bija svarīgs laika elements. Satikšanās ar Dievu bija vissvarīgākā tikšanās un tas īpaši saistījās ar Dieva darbību cilvēka dzīvē, tas nozīmē, žēlastības laika atnākšanu. Adventa kontekstā šis “atbilstošais laiks” mums nozīmē “liturģisko laiku”, vai vēl precīzāk “liturģijas laiku”. Baznīcas liturģiskajā gadā ir īpaši laiki, un advents ir viens no tiem. Tas nozīmē, ka Kungs reāli darbojas un aicina uz modrību īpaši šajos gada posmos. Mēs dzīvojam tādā vēsturiskā laikā, kuru arī var nosaukt par “atbilstošu”, jo tas mums ir dots, unikāls un neatkārtojams.
Evaņģēlija pamudinājums “skatīties” un līdzība par durvju sargu apkopo visas trīspadsmit Evaņģēlija nodaļas un parāda kāda ir galvenā tēma 13. nodaļā. Trīskāršais brīdinājums nākamajā nodaļā attieksies uz mācekļiem Ģetzemenes dārzā un viņu trīskāršo iemigšanu (14, 34.37.41). Ģetzemenes dārzā ir zināms saspīlējums starp Jēzu, kurš ir nomodā un mācekļiem, kuri guļ. Trīskāršā modināšana norāda uz Jēzus vēlmi būt kopā ar savu kopienu, bet šī vēlme nav abpusēja. Mācekļi ceļoja ar Viņu kopā, redzēja brīnumus un klausījās Viņa vārdos, tomēr Viņi nesaprata un bija pilnībā nesagatavoti piedalīties Mācītāja pārbaudes stundā tāpat kā durvju sargs no līdzības. Jēzus vēlējās viņus apvienot, bet redzēja, ka miegs izkaisīja katru uz savu pusi (skat. Mk 14, 50).
Mācekļiem viss iesākās ar miegu, bet beidzās ar bēgšanu. Tas mums norāda, ka modrība, evaņģēliskā “skatīšanās” ienes dzīvē būtiskas pārmaiņas. Es varu būt kristietis, bet palikt tikai laika ritējumā, piesaistīts pie hronometra, bet varu atvērties uz Kunga piedāvāto dzīves veidu, kurā Viņam vienmēr ir atbilstoša vieta. Kungs neļauj dzīvei izkaisīties pa sekundēm, kuras nevar salasīt kopā, saprast jēgu un “kāpēc es visu to daru”, bet jau tagad ļauj pieredzēt Dieva valstību, sajust sirds ilgu piepildījumu.
Iemesls, kāpēc jāuztur modrība ir tas, ka mēs nezinām, kad Kungs atkārtoti nāks, bet mēs zinām, kad ir atbilstošs laiks (kairos) un tas ir tagad. Modrība nozīmē atvērtību uz attiecībām ar Jēzu Viņa kopienā, krusta nešanu un liecību, bet ne vienam pašam, bet kopā ar brāļiem un māsām. Esam aicināti atmest miegu, apkārtējo hipnozi un būt nomodā, lai atbilstošā laika īstenošanos prastu ieraudzīt jau tagad, jo mēs esam dzimuši vienreizējā gadsimtā un Kungs dod visu nepieciešamo, lai to ieraudzītu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru