1 Pēt 2, 20b-25, IV lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 2, 20b-25

Apzināti vai neapzināti cilvēks savā dzīvē sastopas ar daudziem atdarināšanas modeļiem. Romas impērijā par šo tēmu runāja filozofi, kuri lielījās, ka neraizējas par apvainojumiem vai apmelojumiem. Tomēr antīkā sabiedrība bija ļoti noraizējusies par cilvēka statusu. Savukārt, Pēteris Jēzu parāda kā netaisni notiesātu vergu. Sabiedrībā, kas bija veidota uz cieņas un goda vērtībām, neaizstāvēt sevi un klusēt nepatiesu apsūdzību priekšā bija nevēlama un sāpīga pieredze. Pēteris savu vēstuli rakstīja lielam lasītāju lokam - visiem Pontas, Galatijas, Kapadikijas, Āzijas un Bitīnijas kristiešiem jeb teritorija, kas aptver visu Anatolijas pussalu vai mūsdienu Turcijas lielāko daļu. Tas ir svarīgs fakts, jo ļauj izprast, kāpēc Pēteris raksta ļoti vispārēji un nekavējas pie kādas konkrētas baznīcas problēmām un dzīves apstākļiem, taču vairākas pie visiem kristiešiem svarīgiem jautājumiem. Pēteris šajā fragmentā pārdomā Jēzus ciešanas un izmanto Isaja cietošā kalpa tēlu (53,5-11), kurā pravietis paredzēja mesijas noraidīšanu un nāvi. 

Kristieši ir “aicināti“ (1 Pēt 2,21) uz ciešanām. Šis aicinājums ir Dieva žēlastība, kas dod pestīšanu un dāvā pārdabiskus orientierus visos dzīves aspektos (Rom 8,28-30). Jēzus kā paraugs ticīgajiem, kurš ir jāiedzīvina savā ikdienā. Pēteris atsaucas uz Jēzus nāvi kā avotu un modeli kristiešu dzīvei un rīcībai. Līdzīgi kā savā dzīvē Kristus netaisni cieta pildot Tēva gribu, tā katram kristietim jāatklāj savā dzīvē šis aicinājums. Kristus ciešanas ir gan kā piemērs, gan arī kā pestījoša izpirkšana. Kristus ir piemērs pacietīgai padevībai netaisnām ciešanām. Viņš neatriebās un nedraudēja. Ja mēs skatāmies no mūsu skatpunkta, tad vēlme pretdarboties Jēzus apcietināšanai, tiesai un nāves sodam ir ļoti liela, bet Viņš cieta klusējot un pieņemot Tēva gribu. 

Pēteris iedvesmojās no pravieša Isaja grāmatas fragmentiem, kuri viņa salikumā un interpretācijā atgādina kādu senu kristiešu himnu, kas balstīta uz Isaja grāmatas 53. nodaļu vai arī ierastā jūdu stilā apkopoja Rakstu gaismā savu lasītāju pestīšanas pieredzi. Interesanti ir tas, ka iepriekšējā un šajā svētdienā šie Pētera vēstules lasījumi atgādina ikdienišķo liturģisko valodu, kuru savos dievkalpojumus varēja lietot pirmie kristieši. Līdzīgi kā šodien un visus laikos liturģija ir bijusi galvenā atbilžu vieta uz visiem dzīves izaicinājumiem un galvenais avots, lai smeltos stiprinājumu ikdienas dzīvei.

Pirmais pravieša Isaja teikums, kuru Pēteris iekļauj savā vēstulē runā par mesiju: “Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē - kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija uz lūpām” (Is 53,9). Šajā Isaja grāmatas nodaļā pravietis rakstīja par “cietošo kalpu”, lomu, kuru piepildīja Jēzus. Jēzum nebija nekāda grēka gan dzīves laikā, gan arī ciešanu laikā (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 1 Jņ 3,5) un Viņš bija pilnībā nevainīgs vārdos un darbos. Savas zemes dzīves laikā Jēzus tika atklāts pasaulei un dažādajās dzīves situācijās Viņš bija pacietīgs cietējs, kas spēja valdīt pār savu mēli. Īpaši tas attiecas uz Jēzus ciešanām un nāvi. Jēzus vēlējās padoties debesu Tiesnesim, kuram Viņš uzticējās, ka Viņš dos taisnu spriedumu. 

Nākamais teikums arī ir iedvesmot no pravieša Isaja: “Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti - kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt” (53,7). Pēteris centās dziļi izprast mesijas ciešanas. Jēzu viņš redzēja kā pacietīgu un nevainīgu, un Kunga ciešanas bija patiesi pestījošas. Pēteris par visu šo rakstīja ļoti grafiski, tā kā apraksta to aculiecinieks. Pēteris turpināja pārdomāt Isaja grāmatu (53, 4-5) un skaidro vārdus “viņa brūcēs mēs dziedināti” (Is 53,5) kā dziedināšanu no grēka. Par to jau rakstīja pravieši, ka patiesa dziedināšana attiecas, pirmkārt, uz grēkiem: “Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot - neatgriežas un dziedēties negrib!” (Is 6,10). 

Pēteris skaidro, kāpēc Jēzus, kurš varētu apturēt savus ienaidniekus pacietīgi pieņēma sāpes un krusta pazemojumu. Dievs taisnīgi tiesā mūsu grēkus Jēzū Kristū: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs caur Viņu kļūtu Dieva taisnība” (2 Kor 5,21). Jēzus nāve ļauj ticīgajiem atbrīvoties no soda un grēka varas, un dzīvot Jēzū Kristū, lai mēs varētu mirt grēkam un dzīvot taisnībā (Rom 6,2.13). Uz kādu tēlu atsaucās Pēteris, kad raksta, ka Jēzus nesa mūsu grēkus? Iespējams viņš atsaucas uz grēkāzi (Lev 17) vai kādu citu izlīguma upuri (Lev 14,20; Is 53,12), vai arī vispārēji izpratni par upurēšanu. Kristus cieta, lai kristieši varētu sekot Viņa piemēram pārbaudījumos un taisnīgi dzīvojot. Dziedināšana Jēzus brūcēs neattiecas uz miesas veselību, bet personīgu Jēzus pestīšanas piedāvājuma pieņemšanu, kas dod vadību un aizsardzību. 

Pēdējā fragmenta rindkopa atsaucas uz Isaja vārdiem: “Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu” (53,6). Vecajā Derībā Izraels kā avs bija ļoti ierasts tēls (Is 40,11) un izklīdināts tālu no gana (Jer 50,6; Ez 34,6; Ps 119,176). Pēteris raksta par atgriešanos pie “sava Gana un dvēseļu Sarga”. Vārdu “sargs” biežu tulko kā “bīskaps”, jo grieķiski tas skan “episkopon”, bet var arī tulkot kā pāraugs, uzraugs vai sargs; kā tas, kas vēro, aizsargā un rīkojas ar autoritāti. Savā ziņā gans un sargs šeit ir sinonīmi jēdzieni, jo izsaka Jēzus modro Baznīcas uzraudzību. 

Tāpat kā Dievs sūtīja savu Dēlu, kurš cieta netaisni un piecēla Viņu no miroņiem, līdzīgi ticīgie ir izvēlēti būt par Dieva tautu un viņiem arī jāzina, ka viņi netiks pasargāti no ciešanām. Šajā Pētera vēstulē viena no būtiskākajām tēmām ir tā, ka Dievs ir izvēlējies kristiešus ciešanām. Ticīgie ir aicināti dzīvot taisnīgi attiecīgajā dzīves vietā un sabiedrībā, taču tāpēc, ka viņiem ir īpašas attiecības ar Dievu, viņiem kā svešiniekiem jācieš šajā pasaulē. Dieva acīs šīs ciešanas ir žēlastība un jāuzlūko atšķirīgi no tām ciešanām, kas ir grēka izraisītas. Baznīca, draudzes, kopienas, ģimenes un katrs ticīgais personiski var pārdomāt savu situāciju balstoties uz Jēzus dzīvi: mēs tikām izpirkti ar Jēzus asinīm, kurš bija bez grēka un uzņēmās krustu un pasaules grēkus, lai tos pārvarētu. Jēzus kļuva par dzīvojošu ciešanu piemēru balstoties uz kura mums ir jāizprot sava situācija un orientēšanās dzīvē. Dievs caur ciešanām paaugstināja Jēzu savā godībā un apsola arī mums - cietošajai ticības kopienai, ka mēs arī piedalīsimies debesu godībā. 

Pētera iedrošinājums palikt uzticīgiem pārbaudījumu un ciešanu priekšā norāda, ka vēstules lasītāji dzīvoja sabiedrībā, kas viņus diskriminēja. Pievēšanās Kristum nozīmēja, ka ticīgie atdalīja sevi no tradicionālā dzīves ziņas un nonāca sabiedrības perifērijā. Līdzīgi kā trimdas laikā izvēlētā tautā, tā tagad kristiešiem bija nepieciešams stiprinājums un cerība jeb garīgā karte uz kuras viņi varētu sevi atrast un atklāt ciešanu jēgu un virzīties tālāk. Pēteris ar savu vēstuli šādu karti viņiem piedāvāja un atgādināja, cik gan Dievs ir bijis labvēlīgs un žēlīgs pret viņiem. Dievs izglāba viņus no droša sprieduma, pasargāja viņus no pagānu sabiedrības destruktīvās ietekmes un padarīja viņus par izvēlētu un svētu tautu, karaliskiem priesteriem, kas pieder Dievam (1 Pēt 2,9). Ticīgo vēlme vai aicinājums ciest izteica un izsaka tālejošu un atšķirīgu apņemšanos, kas nebija un nav ierasta parādība sabiedrībā. Parasti cilvēki pieņem dzīvesstilus, kas ir pieņemami un modīgi, un nevis tādi, kas radikālā veidā parāda būtiskas vērtību atšķirības. Pēteris aicināja savus lasītājus nekoncentrēties uz šīs pasaules labumiem, bet laiku baigām, kad Dievs spriedīs taisnu tiesu pār visiem. Kristieši atsakās no grēka tādēļ, jo viņi zina, ka dzīšanās pakaļ “izlaidībai, kārībām, pārmērīgai vīna dzeršanai, dzīrošanai, žūpošanai un nepiedienīgai elku pielūgšanai” (1 Pēt 4,3) beigsies tiesas dienā ar izgāšanos un vilšanos. Ciešanas nozīmē arī to, ka kristieši vairāk iegulda Evaņģēlijā un pastarā dienas noslēpumā un nevis īslaicīgās tendencēs un iegribās. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 1, 17-21, III lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 17-21

Trešajā lieldienu laika svētdienā mēs lasīsim pirmās Pētera vēstules fragmentu, kurā iepazīsim iemeslus, kuriem ir jāmotivē mūs pieņemt svētuma aicinājumu savās dzīvēs. Lai to paveiktu ir nepieciešams precizēt, ko mēs izprotam ar cerību uz Dievu un dzīvi saskaņā šo ar cerību. Šis otrais svētās Mises vārda liturģijas lasījums ir kā viens garš teikums, kurš skaidro aicinājumu uz jauno dzīvi svētumā debesu Tēva gribas gaismā. Savā ziņā šis garais teikums izsaka visu kristīgās dzīves būtību, lai mēs dzīvotu pasaulē godinot Dievu, kurš tiesās mūsu darbus, kurš ar Jēzu nāvi atpestīja mūs no vecās dzīves un ļauj mums piedzīvot ticību un cerību, ka Dievam ir mūžīgs plāns, kurš ne tikai piecēla no mirušajiem un pagodināja Kristu, bet paveiks arī šo darbu mūsos. 

Fragmenta pats sākums (1 Pēt 1,17) aicina uz dzīves veidu, kas ir atšķirīgs no nekristīgās dzīves. Pēteris atgādina, ka kristieši Dievu sauc par Tēvu un ka viņi ir Tēva bērni: “Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu” (Mt 6,9; Rom 8,15). Tas nozīmē, ka pie Tēva lūgšanā ir nemitīgi jāvēršas ļoti ģimeniski un ar uzticību. Tomēr Dievs nav tikai Tēvs, bet arī tiesnesis, un tie, kas Viņu piesauc, lai atceras, ka Viņš ir taisnīgs tiesnesis. Tēvs spriež tiesu taisnīgi kā ģimenes galva. Tā kā bērnam ir tā pati daba kā tēvam, tā kristīgajā dzīvē esam aicināti apliecināt Dieva Tēva piedāvāto jauno dzīvi un gribu. Jūdaismā un arī pirmbaznīcā Dieva spriedumu uztvēra kā objektīvu, pilnīgi godīgu un taisnīgu. Tas bija svarīgi, jo tā laika tiesu sistēmā bija bieži sastopami kukuļi un lēmumi tika pieņemti par labu bagātajiem; jo kādam bija augstāks sabiedriskais status un vairāk bagātības, jo lielāka iespēja, ka spriedums viņam būs labvēlīgs. Dieva tiesa šajā ziņā bija ļoti atšķirīga no tā, ko cilvēki pieredzēja sabiedrībā, jo Viņš tiesā saskaņā ar darbiem (Ps 62,13; Sak 24,12; 1 Kor 3,10-15; Rom 2,1-11; 2 Kor 5,10; Atkl 20,12; 22,12). 

Tālāk Pēteris rakstīja par Dieva pestīšanas darbu caur Jēzu Kristu, kurā ir dots dzīves modelis, lai dzīvotu jaunu un dievbijīgu dzīvi. Kristīgais dzīves veids ietver sevī ne tikai kādu ārēju morāli, bet jau attieksmi, vērtības, apņemšanos un mērķus, kas ir pretēji tam kā cilvēks dzīvoja iepriekš - tukšumā, neauglībā un veltīgumā. Jūdi bieži elkdievību sauca par tukšu un veltīgu; elkdievību viņi uztvēra, ka pagānu dzīves veida pamatelementu. Tukšs dzīves veids tika mantot no sabiedrības vai priekštečiem. Ierasti gan senajā kultūrā dzīve saskaņā ar senčiem bija gudrības pazīme. Šeit dzīve ir tukša tāpēc, ka tā var raksturot dzīvi bez Dieva pazīšanas un pakļaušanos miesas vadībai. Tukšā dzīvošana ir pretstatā bērniem, kas klausa Tēvam; tā ir jaunā dzīve, kuru var iemantot no debesu Tēva un nevis no cilvēku tradīcijām. Dzīvojot saskaņā ar Tēva gribu kristieši ir kā svešinieki (skat. 1 Pēt 2,11) šajā pasaulē un neuzvedās saskaņā ar pasaules mainīgajām vai situācijām atbilstošām vērtībām. “Bijība” (1 Pēt 1,17), par kuru šeit lasām, liecina par izteiktu sirdsapziņu, vērīgumu pret kārdinājumiem un izvairīšanos no lietām, kas var apbēdināt Dievu. Paklausības bērniem ir jābūt kā svešiniekiem attiecībā pret iepriekšējo dzīvi. Jaunā dzīve arī paredz jaunu atbildību un tā ir paklausība Dievam. 

Kristīgā dzīve tiek izdzīvota zinot Kristus paveikto pestīšanas darbu. Kas ir jāzina? Pēteris atgādina pestīšanas cenu balstoties uz taisnīgā mesijas, Jēzus Kristus, Dieva Dēla personas neizsakāmo vērtību. Vārds “atpirkt” (1 Pēt 1,18) pirmajā gadsimtā cieši saistījās ar verdzības sistēmu senajā Romā. Pirmbaznīcas draudzēs var sastapt trīs ticīgo cilvēku grupas: vergi, brīvie cilvēki un atbrīvotie. Par vergiem kļuva dažādos veidos (piedzima, karā rezultātā, iekrita parādos, pārdeva sevi vai vecāki pārdeva bērnus). Vergiem bija iespēja pēc kāda laika iegūt brīvību - vai nu ar darbu vai samaksu. Naudu savas brīvības iegūšanai vergs varēja pelnīt brīvajā laikā vai darot vairāk nekā īpašnieks lika. Lai iegūtu brīvību kādā pagānu templī tika iemaksāta atbilstoša izpirkšanas maksa un starpnieku nauda svētvietai. Pēc tam vergturis saņēma izpirkšanas maksu, kas izgāja cauri tempļa ceremonijām. Rituāla nozīme bija tāda, ka kāda dievība nopirka vergu jeb padarīja viņu par savu, bet praktiski par brīvu. Šādā gadījumā sabiedrība bijušo vergu uztvertu kā brīvu, bet attiecās pret viņu kā kādas dievības vergu, jo tā viņu simboliskā veidā atpirka. 

Turklāt Pētera vēstules lasītāji varēja pieredzēt lielo inflāciju imperatora Nerona valdīšanas laikā un vārdi par “iznīcīgu zeltu un sudrabu” (1 Pēt 1,18) kļūst vēl spēcīgāki. Pēteris lasītājiem - bieži bijušajiem pagāniem - atsauc atmiņā izpirkšanas ieražu un atgādina, ka viņi ir brīvi, bet tomēr “Dieva kalpi” (1 Pēt 2,16) un atpirkti nevis ar dārgmetāliem un pagānu tempļos, bet ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Dievs vēlējās mūs izpirkt no tukšās dzīves un nedarīja to ar iznīcīgām lietām, kā tas parasti bija senatnē, bet ar dārgajām Jēzus asinīm (1 Pēt 1,19). Dievs lietoja Kristus asinis kā izpirkumu par mums. Šis tēls ir ņemts no Izraela svētnīcas kulta un Izceļošanas grāmatas, kur tikai neaptraipīts dzīvnieks varēja būt upurēts. Dievs iegūst sev jaunu tautu caur Jēzus asinīm arī no pagānu vidus. Pēteris savu vēstuli rakstīja arī bijušajiem pagāniem. Par to liecina šie vārdi: “no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota” (1 Pēt 1,18)

Pēteris domājot par verdzību norāda arī uz Ēģiptes un Babilonas gūstu. Šis motīvs bija tuvāks jūdu izcelsmes kristiešiem. Trimdas metaforu viņš izmantoja, lai parādītu, ka mēs esam bērni svešatnē no Tēva, bet mums ir jāuzvedas kā Tēva bērniem, lai kādu dienu būtu kopā ar Viņu un tiktu tiesāti saskaņā ar savu Dieva bērna dzīvi. Tā kā tiesa ir droša, tad ticīgajiem ir jābijā Dievs, bet ne satraukumā un šausmās, bet mierā un cerībā. Svarīga ir patiesība par pāreju no vecās dzīves uz jauno. Interesanti, ka apustulis neuzsvēra atpirkšanu kā brīvību no grēka un vainas vai neattēlo atpirkšanu kā pretmetu sabiedrībai, kurā viņa lasītāji dzīvoja. Viņš pestīšanu šajā vēstules vietā raksturo kā pretstatu katra personiskajai dzīvei pirms Kristus pazīšanas. Jaunā dzīve tagad un vecā dzīve, kura bija veltīga un bezjēdzīga. Tā ir svarīga patiesība, kas jāatklāj savā dzīvē. Kā Kristus mani ir mainījis?... Ja izrādās, ka mainījies ir tikai kaut kas ārējs vai tik pat labi var izrādīties, ka ar savu dzīves veidu, uzskatiem un vērtībām var iederēties jebkurā pasaules skatījumā, ideoloģija vai reliģijā, tad tā ir liela traģēdija. Izrādās, ka vecā dzīve manī mājo, nav atmaskota un jūtas labi. Vai maz šī jaunā dzīve ir iepazīta? Senču dzīves veids bija ļoti cienīts un godāts kā stabilas sabiedrības balsts. Ļaunums no kura mūs Kristus atpirka par visaugstāko cenu ir nekas cits kā dzīves veids bez Tēva un Viņa mūžīgā plāna. 

Pēteris aicina kristiešus būt par paklausīgiem Dieva bērniem, lai viņi neatgrieztos iepriekšējās dzīves neziņā, bet lai meklētu jauno dzīves svētumu. Pētera vēstules adresāti iepriekš dzīvoja garīgajā neziņā un savas vēlmes pakļāva nekontrolētām iekārēm. Dieva piedāvātais uzvedības modelis ir balstīts uz atklāsmi: svētums un līdzība Kristum. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, lai dotu ticīgajiem piemēru, jo kā Tēva bērni kristiešiem ir jāpiedzīvo ģimeniskā līdzība ar Trīsvienību, un, otrkārt, tas ir saistīts ar dzīves mērķi, jo kad Kristus parādīsies, mēs būsim kā Viņš. Jau tagad mēs varam piedzīvot to, ka līdzība Viņam mūs neatsvešina, bet pietuvina Dievam un brāļiem un māsām. Svētumu var īstenot tikai ielaižot Tēva piedāvāto svētuma ceļu visās savas dzīves jomās un kad tiek veikti labi darbi un nevis savtīgas vēlmes. Pestīšanas ceļš no kristiešiem prasa garīgo uzcītību un disciplīnu. Tas jādara ar priecīgu un pārliecinātu cerību, ka Kunga žēlastība tiks saņemta. Dzīve ir jāveido saskaņā ar aicinājumu uz svētumu. 

Varam arī lasīt par trīs uzvedības iemesliem un motivācijām: mūsu Tēvs tiesās savus bērnus saskaņā ar to, vai viņi dzīvos jaunās Dieva ģimenes ietvaros un standartos; mēs esam atbrīvoti (atpestīti) no iepriekšējās tukšās dzīves; un ieiešana jaunajā ģimenē ir tāds gods, jo saistās ar tik lielu cenu, Jēzus Kristus nāvi. Pēteris raksta par Kristu, kurš pastāvējis pirms visiem laikiem un atklāsies laiku beigās. Kāpēc tas šeit ir tik svarīgi? Viens no iemesliem ir tāds, ka ticīgie var gūt lielu pārliecību, ka tāds Dievs, kurš veido labus plānus un darbus, ir uzticams arī patreizējā brīdī un nākotnē. Kristus atpirka mūs ar savām asinīm un Tēvs viņu piecēla no miroņiem un pagodināja. Atpirkšana bija plānota pirms pasaules radīšanas un atklāta cilvēkiem ar Jēzus Kristus iemiesošanos, lai katrs varētu nākt, iepazīt un uzticēties Dievam. Saskaņā ar Veco un Jauno Derību Dieva pestīšanas plāns aptver visu pasaules vēsturi. Šis plāns ir noslēpums, bet tiek atklāts Kristū. Aprakstot Kristus darbus Dieva plāna īstenošanā Pēteris skaidro kā tas attiecas uz garīgo dzīvi: caur Kristu mums ir ticība Dievam, kurš piecēla Viņu no mirušajiem un dāvāja godību, lai mūsu ticība un cerība būtu Dievā. Dieva darbi Jēzū augstāko punktu sasniedza Viņa augšāmcelšanā un pagodināšanā; tas ir ticības pamats. Tie, kas netic Tēvam, dzīvo neziņā un var jautāt vai Dieva radītajai pasaulei ir jēga, vai tā ir tukša un kļūmīga? Mēs zinām, ka Dievam bija plāns jau pirms pasaules radīšanas, un radība un mūsu dzīves savu piepildījumu var atrast Jēzū Kristū.

No vecām ieražām ir grūti tikt vaļā un īpaši tad, kad tās ir bijušas klātesošas visas dzīves gājumā un ir iesakņojušas uzvedības un domāšanas modeļos un psihē. Tas palīdz saprast kāpēc Pēteris izvēlējas izceļošanas tēlus, lai atgādinātu par jaunās dzīves saistībām. Viņš zināja, ka ceļš, ko izvēlējās kristieši, nebūs viegls un daudzi varētu neizturēt gaidāmo pārbaudījumu priekšā. Aicinājums uz svētumu, nodalīšanos no grēka un dzīve mīlestībā aicina ticīgos piedzīvot izceļošanu - izturēt pasaules spiediena priekšā. Senajā sabiedrībā un mūsdienās bieži dažādas jaunas kustības un idejas bija biežas un pašsaprotamas, un cilvēki tās viegli varēja izvēlēties, pieņemt un mainīt. Jaunas personiskās identitātes un dzīves stili nav nekas pārsteidzošs. Pagāniem, kas iepazina kristīgo ticību bija grūti mainīt domāšanas veidu, kuru pazina jau no bērnības un pēc kristietības pieņemšanas nevarēja izvēlēties ticības patiesības saskaņā ar saviem ieskatiem. Turklāt Romas impērijas kultūrtelpā tika uzskatīts, ka jo senāka ir kāda tradīciju, jo patiesāka tā ir un tāpēc izvēle par labu kādai jaunai kopienai bija tīrais vājprāts. Pēteris to zināja un tāpēc uzsvēra, ka patiesība, kuru viņš māca ir bijusi jau pirms visiem cilvēku iedibinājumiem un tas ir Dieva plāns mūsu dzīvei. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 2, 42-47, II lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 42-47

Katru gadu otrajā Lieldienu laika svētdienā Baznīca lasa vienu un to pašu Jāņa Evaņģēlija fragmentu (Jņ 20,19-31*), kurā Jēzus augšāmcelšanās atklājas kā mūsu ticības būtība, pamats, saturs, prieka, cerības, miera un pestīšanas avots. Savukārt, katru gadu pirmais un otrais lasījums mainās, un atkārtojas tikai ik pēc trīs gadiem. Ja Evaņģēlijs šajā svētdienā ik gadus pavēsta par mieru, prieku, ticību un dzīvību, tad šie mainīgie lasījumu ļauj padziļināt šo evaņģēlisko vēsti. Tā pirms gada šeit tika aplūkots fragments no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kurš ļāva pārdomāt dzīves un augšāmcelšanās tēmu. Šogad aplūkosim Apustuļu darbu grāmatu, kurā aprakstīta Kristus sekotāju dzīves radikālā maiņa pēc Kunga augšāmcelšanās notikuma. Šis fragments mums pavēstīs par ticību, dzīvi kopienā un prieku. Lasot viscaur Apustuļu darbus mēs varam vērot kā Dieva vārds gūst panākums; evaņģēlistam Lūkasam tā ir viena no centrālajām tēmām. Šajā fragmentā mēs arī redzam kā tas piepildās. Augšāmcelšanās vēsts sludināšanas augļi bija pārsteidzoši un tas neattiecas tikai uz skaitļiem, bet arī uz jaunās dzīves pieredzi. Dieva vārdu pieņēma arvien vairāk cilvēku un kristīgās dzīves līmenis tika saglabāts, uzturēts, attīstīts, padziļināts un stiprināts.

Pēc Vasarsvētkiem, kad mācekļiem pievienojās trīs tūkstoši ticīgo, un ikdienas pieaugot skaitā (Apd 2,47) viņiem bija ļoti atpazīstama kopienas seja. “Uzticīgi [1] apustuļu mācībai, [2] sadraudzībai, [3] maizes laušanai un [4] lūgšanām” (Ap 2,42) - tā evaņģēlists Lūkas raksturo jauno dzīvi Garā un skaidro kā tas īstenojas ikdienā (Apd 2,43-47). Šīs četras lietas veido Baznīcas būtību, kuru joprojām varam pieredzēt, jo tā turpina sludināt apustuļu mācību, svinēt Euharistiju, veidot kopienu un lūgšanu dzīvi. Neatlaidīgums, uzticība un pastāvīgums (Apd 1,14; 2,46; 6,4; 8,13) ir ļoti svarīgi vārdi Apustuļu darbu grāmatā, jo norāda uz kristīgās dzīvesziņas uzticību pieņemtajam vārdam. Kristieši klausījās apustuļu mācību ļoti uzmanīgi un ieviesa dzīvē to, ko dzirdēja. Svarīgi, ka tas viss saistījās ar kopienu un kopā būšanu. Vārdi “visi ticīgie turējās kopā” (Apd 2,44) var arī tikt tulkots ”visi tie, kas ticēja kopā”. Tā ir svarīga patiesība, kura jāizprot un jāpieņem, ka ticība īstenojas kopienā un nevis izolācijā.

“Sadraudzība”, par kuru raksta Lūkas, izsaka kaut ko ļoti īpašu visā pirmo kristiešu pulcēšanās un dzīvesveida praksē. Lūkas ar šo vārdu domā par harmoniju, kura rada kopēju mērķi un kopdarbu. Tie, kas pieņēma atgriešanās vēsti un Jēzu Kristu, nepadarīja kristīgo ticību par vienu no dzīves elementiem jau tā grūtajā un noslogotajā dzīves ritmā, bet pilnībā pakļāva savu dzīvi jaunajam dzīves principam. Kristieši augstsirdīgi lietoja savu īpašumu. Vārdi “viss viņiem bija kopīgs” (Apd 2,44) atspoguļo arī senu draudzības izpratni, kurā «draugiem viss ir kopīgs»**. Tas, ka tik radikālā veidā bija jādalās ar savu īpašumu, mūsdienu cilvēku tas var atbaidīt vai arī var rasties vēlme ignorēt šos vārdus. Tomēr tas nenozīmē, ka pirmie kristieši neapdomīgi izdāļāja savu īpašumu, bet saskaņā ar konkrētām vajadzībām (Apd 2,45). No tā izriet, ka cilvēkiem, kuri pieņēma ticību, naudas trūkuma problēmas brīnumainā veidā netika atrisinātas, bet viņi spēja dalīties ar tiem, kuriem iet vēl sliktāk.

Jāuzsver, ka ticības kopiena par kuru mēs šeit lasām darbojās Svētā Gara spēkā. Baznīca pieredzēja Svētā Gara nosūtīšanu, kas iedrošināja misiju un tai skaitā ideālas kopienas modeļa veidošanu, kas ir arī kā liecība godības dzīves veidam mūžībā. Turklāt Baznīcas vienotība liecināja par nozīmīgu vēsturisku pagriezienu, jo Bābeles torņa sašķeltības laikam vairs nepiederēja vara pār Kristus mācekļiem; no nesaprašanās un konfliktiem var izbēgt un patverties patiesā sadraudzībā.

Tikumi, kas ļāva dzīvot lūgšanā un cēlsirdībā nebalstījās uz kopienas katra individuālā locekļa īpašajiem sasniegumiem, bet tās bija Svētā Gara zīmes starp cilvēkiem, kuri bija apvienoti ar vienu aicinājumu. Tie nebija izkliedēti baznīcēni, bet cilvēki ar jaunu identitāti. Mūsu dzīves atšķiras no pirmo mācekļu kopienas dzīves spraiguma. Tas ir modelis uz ko mēs esam aicināti, bet pasaulē, kurā vēl ir grēks, šāda spēcīga un dzidra Gara pieredze nav bieža. Turklāt kopienas ideja ir tāda, ka tā vienlaicīgi var piesaistīt un arī atgrūst. Mēs ilgojamies pēc cilvēkiem, kas mūs pieņemtu, bet arī pretojamies prasībām, kas var izrietēt no saistības ar kādu cilvēku grupu. 

Šādās situācijās kristiešiem ir jāatceras par “maizes laušanu” - to ko darīja Jēzus ar savu dzīvi un aicina arī mūs lauzt savus miglainos uzskatus un projektus par ideālo sabiedrību, jo Kungs ir tas, kurš var dot atbildes uz šiem meklējumiem un dziedināt Bābeles rētas mūsu attiecībās. Kungs darbojas mūsu ģimenēs, draudzēs un kopienās; varbūt ne tā kā šeit aprakstītajās Baznīcas dzimšanas dienās, bet ar tādu pašu spēku, jo mēs varam pieredzēt: apustuļu mācību, sadraudzību, maizes laušana un lūgšanu. Sadraudzība īpašā veidā tika izdzīvota mācīšanās procesā un tas bija kaut kas vairāk nekā tikai sanākšana, bet tā bija līdzdalība Baznīcas misijā, dalīšanās vēstī un pestīšanas darbā, kuru veic Svētais Gars savā Baznīcā.

Ar “maizes laušanu” (Lk 24,35; Apd 2,42.46; 20,7.11; 27,35) evaņģēlists izprata pēdējo vakarēdienu un pirmbaznīcas Euharistiju, kurā var pieredzēt augšāmceltā Kunga klātbūtni. Evaņģēlijā Lūkas raksta par ceļu uz Emausu (Lk 24,13-35), kurā divi mācekļi pie maizes laušanas atpazina Jēzu (Lk 24,30-31.35). Jeruzālemes Baznīca piepildīja Jēzus vārdus un īstenoja savā dzīvē Jēzus piemēru. Ja mēs lasām Lūkasa Evaņģēliju, mēs atklājam, ka Jēzus ļoti bieži sēdēja pie galda un var pat likties Evaņģēlijs ir tekst par to kā Viņš gāja pie un no galda, vai sēdēja pie tā.

Pašā kristietības sākumā atbildību par Baznīcu nesa apustuļi. Viņi bija gani, mācītāji, padomdevēji, sludinātāji un rūpējās ne tikai par ticīgo garīgajām, bet arī ikdienišķajām vajadzībām. Tas bija iespējams, jo viņu personas bija Jēzus Kristus vispusīgas pieredzes pilnas un Svētais Gars darbojās viņos īpašā veidā. Tāpēc nav jābrīnās, ka ap viņiem tik cieši pulcējās brāļi un māsas - tā kā apustuļi ap Kristu. Viņi atvērās uz Kristus mācību, klausījās apustuļos un pieņēma Dieva plānu savā dzīvē. Ar prieku viņi pieņēma visu, ko dzirdēja no Jēzus lieciniekiem un gribēja saņemt arvien vairāk. Tā rezultātā Baznīca iedarbīgi evaņģelizēja ne tikai ar vārdu, bet arī ar dzīves veidu. Kungs aicina arī tagad uz tādu sadraudzības pieredzi ar sevi un brāļiem un māsām, kurā atklātos mūsu slāpes pēc mācības, sadraudzības, maizes laušanas un lūgšanām.

* Jņ 20, 19-31:

2018. gada komentārs

2017. gada komentārs

** Aristotelis, Nikomaha ētika IX, 8., Rīga: Zvaigzne, 1985, 189.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija

Mt 28, 1-10

Jēzus augšāmcelšanās ir Evaņģēlija centrālais notikums, jo bez šī notikuma Kunga kalpojums būtu neveiksmīgs un izgāzies. Viss mainās ar šiem vārdiem: “Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Augšāmcelšanās ne tikai piepilda Kunga ciešanu aprakstus, bet visu pestīšanas plānu. Ja tā nebūtu, Jēzus būtu tikai moceklis, kura cēlie ideāli diemžēl netika izprasti. Bez augšāmcelšanās Jēzus pestījošā ciešanu un nāves pieredze grēcinieku dēļ paliktu bez Tēva dievišķā apstiprinājuma un zīmoga. Viņa vārdi par savu augšāmcelšanos, kurus Mateja Evaņģēlija dzirdam sešas reizes, (Mt 12,40; 16,21; 17,9.23; 20,19; 26,32), būtu melīgi un nožēlojami: “Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos” (1 Kor 15, 16-17).

Šis Evaņģēlija fragments nestāsta par to kā Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, bet par to kā Viņa augšāmcelšanās tika atklāta. Katrs no četriem Evaņģēlijiem no sava skatpunkta apraksta kādā veidā tukšais kaps tika atrasts, bet neviens neapraksta pašu augšāmcelšanās brīdi. Evaņģēlistiem tas bija pārāk noslēpumains notikums, kuru nevarēja aprakstīt, jo vairs nebija pakļauts cilvēka laika un vietas uztveres spējām. Brīnumainā akmens novelšana no kapa nebija nepieciešama, lai Jēzus iznāktu ārā no kapa, bet lai sievietes redzētu tukšo kapu. Nedēļas pirmajā dienā sievietes ieradās apraudzīt Jēzus apbedīšanas vietu. Zīmīgi, ka sievietes atkal bija tuvāk Jēzum svarīgā brīdī, līdzīgi kā Jēzus ciešanu notikumos (Mt 26,7; 27,56.61). Mācekļi gan solīja nemirstošu uzticību, tomēr izklīda katrs uz savu pusi (Mt 26,31-35). Sievietes redzēja atveltu akmeni no kapa, kas liecināja, ka tas ir tukšs. Evaņģēlists gribēja uzsvērt, ka apsargi un aizzīmogotais kaps (Mt 27,65-66) nespēja apturēt Tēva plānu piecelt Jēzus no miroņiem. 

Ja sargi aizbēga no saviem posteņiem, kad ieraudzēja eņģeli, tad sievietes, pēc aicinājuma nebīties, uzklausīja to, kas viņam bija sakāms par Jēzus augšāmcelšanos no miroņiem. Kaps bija tukšs un tas nozīmē, ka jaunā dzīve ienāca pasaulē un tāpēc sargi, kuri simbolizē ļaunumu un bailes, kas paralizē, aizbēga. Sievietes arī pieredzēja bailes. Šī baiļu pieredze sievietēm bija nepieciešama. Kāpēc? Eņģeļa parādīšanās izsauca bailes un pārsteigumu (Mt 28,5) un šīs bailes sievietes vēl pavadīja ceļā pie mācekļiem (Mt 28,8). Bailes augšāmcelšanās kontekstā ir ļoti svarīgs vārds, lai izprastu kādam Dievam mācekļi ticēja. Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?

Evaņģēlists Matejs raksta par eņģeli, kurš novēla akmeni no kapa. Sava Evaņģēlija sākumā (1,20; 2,19) viņš rakstīja par eņģeli un tagad arī noslēgumā piemin eņģeli. Eņģeļa parādīšanās svarīgos brīžos ir sastopama Bībelē (Dn 7,9; Apd 1,10, Atkl 10,1; 15,6). Tieši sievietes tika izvēlētas par pirmajām lieciniecēm. Svarīgākie šajā ainā ir eņģeļa vārdi: “Viņš ir augšāmcēlies, kā bija sacījis” (Mt 28,6). Tukšais kaps bija tikai pārsteidzošās vēsts pastiprinošais elements. Tā ir nozīmīga detaļa, ka tukšais kaps nerunā pats par sevi, bet par Jēzu liecina eņģelis. 

Evaņģēlists Matejs stāstu iesāk ar strauju un dramatisku notikumu gaitas izklāstu: zemestrīce, eņģelis no debesīm ar žilbinošu izskatu un akmens novelšana no kapa. Fonā lasām par sargiem, kuri “kļuva kā miruši” (Mt 28,4). Šeit simboliski iezīmējas atšķirība starp cilvēkiem, kuri ir garīgi miruši, dzīvo bailēs un patiesības noliegšanā, un tiem, kas atveras uz dievišķo klātbūtni un pārveidojošo spēku savās dzīvēs, kas vēlas pārraut bezcerības valgus savās dzīvēs. Jūdi vēlējās kontrolēt notiekošo ne tikai Jēzus tiesas un nāves brīdī, bet pat apsargāt kapu jeb kontrolēt Viņa nāvi. No vienas puses kaps ir tumša, nekustīga un draudīga vieta ārā esošajiem, bet no otras puses jūdi iebarikadējās un nodrošinājās tā, it kā kapā būtu kāds drauds ārā palikušajiem. Šo divdomīgo un maldīgo vēlmi uzraudzīt visu pārtrauca eņģelis, kurš ar lielu spēku izkaisīja visu pretestību. 

Izrādījās, ka īstenā tumsas, klusuma un baiļu vieta ir pasaule, kurā cilvēki ir “kā miruši” (Mt 28,4); izrādās eņģelis nav bieds nevienam, jo sievietēm viņš saka: “Nebīstieties… jo Viņš ir augšāmcēlies” (Mt 28,5-6). Eņģelis, jaunais sargs pie kapa, dāvā viņām iedrošinājuma un prieka vārdus. Viņas pašas tagad kļūst par eņģeļiem. Jaunajā Derībā vārds “eņģelis” nāk no grieķu vārda angelos, kas nozīmē “sūtītais” - sūtni, kurš pārstāv sūtītāju un Dievs viņu sargā. Viņas nesa vēstu par augšāmcelšanos Jēzus mācekļiem. Viņas vairs netiek sargātas, bet tiek sūtītas. Mācekļu un mūsu ticībā šīm sievietēm vai sūtītajiem ir liela nozīme, jo pēc tikšanās ar Kungu viņas priecīgas liecina par sastapšanos. Šī sūtīšana norit no paaudzes paaudzē un Kunga pārveidojošais spēks tādā veidā var ienākt katra cilvēka dzīvē.

Sievietes priecīgas un izbijušās atgriezās pie mācekļiem, lai pavēstītu viņiem vēsti par tukšo kapu. Turklāt tukšais kaps pavēsta kaut ko būtisku par Kunga darbību pasaulē, jo Viņa darbība atstāj redzamas pēdas, bet pati darbība paliek nepamanāma. Tomēr nepietiek redzēt zīmi. Nepieciešams ir skaidrojums, lai kāds atvērtu acis un šeit tas ir eņģelis. Eņģelis mainīja sieviešu skatījumu un meklēšanas virzienu (Mt 28,5). Viņš aicināja viņām atcerēties Jēzus dzīvi un atminēties to, ko Viņš teica. Tieši šajā virzienā mācekļiem ir jāmeklē atbildes, lai izprastu Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un tas ir Dieva vārds. Vai Jēzus augšāmcelšanās ir pārsteigums? Vai par to nerunāja iepriekš? Sievietes bija atvērtas uz visu notiekošo. Viņas simbolizē autentisku ticības stāju, kas ir gatava mainīt savu skatījumu un meklējumu virzienu. Sievietes redz kapu, juta bailes, klausījās, klusēja, skatījās, priecājas un skrēja. Sargi simbolizē neticību un izvairīšanos. Arī mēs esam aicināti atvērties uz šo pieredzi, kura bija sievietēm, kuras klausījās augšāmcelšanās vēsti un to pieņēma.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 50, 4-7, Pūplsvētdiena

Is 50, 4-7

Šī gada Pūpolsvētdienā pārdomāsim pirmo svētās Mises vārda liturģijas lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. Iepriekšējos gados jau tika apskatīti pārējie šīs svētdienas lasījumi: Ps 22, 8-9.17-20.23-24; Filip 2, 6-11; Mt 26,14-27,66. Šāds plašs skatījums uz gavēņa pēdējo svētdienu ļauj dziļi un bibliski apcerēt pestīšanas vēstures notikumus un savu vietu tajos, kā “Dieva darbi” (Jņ 9,3) īstenojas mūsu dzīvēs. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešo “Kalpa dziesmu”, kurā kalps saskārās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot; kalps pieņem notikumu gaitu: “Viņš, būdams Dieva Dēls, tomēr mācījās paklausību no tā, ko izcieta” (Ebr 5,8). Tā ir mācīšanās “dienu no dienas” (1 Ķēn 8,59). Ciešanas, kuras viņš pieredz, ja arī ir negaidītas (par to sākam lasīt Is 53. nod.), nav neauglīgas un izmisuma pilnas, bet tām ir jēga. Kalps par kuru lasām Isaja grāmatā priekš mums kristiešiem ir Jēzus Kristus. Saskaņā ar Jaunās Derības autoriem pravieša Isaja vārdi īstenojas Jēzū Kristū un Baznīcā.

Trešā “Kalpa dziesma” ir pravieša Isaja pārdomas par garīgo spēku izmisuma laikā. Šo dziesmu var iedalīt divās daļās. Pirmajā daļā (Is 50,4-6) pravietis lasītāju uzmanību vērš uz kalpa runas un klausīšanās dāvanām, bet otrajā daļa (Is 50,7-9) - kā Kungs sniedz palīdzību kalpam. Runas dāvanas mērķis ir iedrošināt izsmeltos, kas noguruši no dzīves prasībām. Isajs raksta par tādu kalpu, kurš pats māca un prot mācīties jeb uzmanīgi klausīties un konstruktīvi runāt. Kalps runā pirmajā personā un runā par sevi. Šo svarīgo detaļu, ka kalps runā pirmajā personā, jūdi skaidro kā modeli, kuru pravietis dod tautai, kam jāseko, jo visa izvēlētā tauta pilda pravietisko funkciju pasaulē. Viņš sāka savu runu atklājot savu pārsteidzošo mācības un kalpojuma avotu - Dieva vārdu. Kungs viņam deva mēli mācīt citus un ar Dieva vārdu uzturēt nogurušos. Kad Isajs rakstīja šis rindas, Izraelis atradās trimdā un apzinājās, ka tas bija pelnīti un gaidīja attaisnošanu. Viņš nāca palīgā nomāktajiem. Kas tie bija par cilvēkiem? Babilonas trimdā izsūtītajiem, iespējams, desmit vai piecpadsmit tūkstoši tautieši, kuri bija izkaisīti pa daudziem ciemiem un jau piecdesmit gadus jutās pamesti, izmisuši un neredzēja perspektīvu. 

Pravietis šajā fragmentā pāriet no runātā vārda pie dzirdētā vārda. Kalps nerunāja savas izdomas, jo neuzskatīja, ka viņam ir vārdi, kas spēj aptver visu sarežģīto īstenību, bet klausījās tos no Dieva. Tieši tāpēc viņš ik rītu klausījās Kungu, lai palīdzētu savai tautai. Ar savu aicinājumu viņš kalpoja saviem ļaudīm un nevis sev un savām kaprīzēm. Izraela tautai bija grūtības ar ieklausīšanos Kungā, bet kalpa auss bija nemitīga atvērta uz Kungu. Tikai tie, kas dzird vārdu, var ar to dalīties. Kalps liecina par savu pieredzi un tās biežumu, un laiku (“modina ik rītu”). Pravietis Isajs uzsvēra ar vārdiem “ik rītu modina” ilgu, pacietīgu, intensīvu, aktīvu un prasīgu klausīšanos. Šī Dieva vārda skola un māceklības ceļš ir kā ticības iniciācijas ceļš, jo tajā nav vietas virspusībai un vispārinājumiem. Tas kalpam ļauj kļūt par starpnieku starp Dievu un cilvēkiem. Saikne ar Dievu viņam deva cerību, drosmi, prāta skaidrību un ļāva uzlūkot īstenību saskaņā ar Kunga gudrību un plānu. 

Aicinājumi rodas pateicoties ilgiem klausīšanās laikiem. Kādam tas var būt Dieva vārds, kādam ieklausīšanās sevī vai apkārtējā pasaulē, vai arī citos daudzos veidos. Dievs katru var vadīt pa saviem noslēpumainajiem ceļiem. Svarīgi, lai sirds būtu atvērta uz jauniem plāniem un vērtībām, dziļākai sarunai ar Kungu, un dzirde un prāts, kas ieklausās Dieva gribā. Nepietiek iegūt kādu vienreizēju skaidrību vai noteiktības pieredzi, bet jāļauj, lai Dieva vārds pārbaudītu mūsu iekšieni ik dienas, lai negaidīti pagriezieni dzīvē, krīzes, pretestības nepārbiedētu Kunga mācekli. “Ik rītu” atvērtība uz Kunga atklāsmi ir raksturīga Bībelei (Ps 5,2; 46,6). Kunga iniciatīva iedvesmo kalpu jau no paša rīta un Dieva vārds šeit ir centrālais jēdziens. Kalps ir aicināts sludināt patiesību caur ausi uz prātu. Tā ir būtība tam, ko nozīmē būt māceklim - klausīties. Rīta modrība ir kalpa īpašība. “Ik rītu” kalps mācās pildīt Kunga gribu un izsaka pārliecību par Dieva palīdzību viņa misijā un izturībā starp izsmiekliem un visāda veida pretdarbību, kura šajā Isajas grāmatas vietā sasniedza jaunu saasinājumu un pat fizisku spiedienu.

Kalps Kungam upurē paklausību. Dziesma turpinās ar kalpa liecību par praktiskām sekām viņa atvērtībai uz Kunga vārdu (Is 50, 5-6). Katru rītu Dievs modina kalpu un dāvā viņam vārdus, kurus viņš rūpīgi klausās. Četri darbības vārdi apraksta šo kalpa stāju; pirmie divi izsaka padevību: “nedumpoju un nenovēršos” (Is 50,5). Šie vārdi uzsver kalpa uzmanīgo klausīšanos Kungā un nesacelšanos pret Viņu. Nākamie divi vārdi parāda paklausības sekas Kungam, kad ienaidnieki apsmej un apvaino kalpu: “muguru griezu sitējam...savu vaigu neslēpu” (Is 50,6). Kalps ir gatavs paklausīt Dieva vārdam neskatoties uz to, kādas sekas tas varētu nest. Dziļi personiskas lūgšanas tiek izdzīvotas ciešā paklausībā Kungam. Vecās Derības pasaulē apvainojums, apkaunošana un goda zaudējums prasīja cieņas atjaunošanu, bet kalps pārspīlēti un neadekvāti nepārdzīvoja apvainojumu un droši teica: “kaunā nepalikšu” (Is 50,7). Naidīgumu viņš pieņēma ar lielu uzticību Kungam, jo bija pārliecināts par beigu uzvaru tiem, kas ir uzticīgi Kungam. Kalps spēja stāties pretī pāridarītājiem, jo viņš zināja, ka Kungs ir tas, kas runā ar viņu katru rītu.

Jaunajā Derībā varam lasīt kā šie vārdi īstenojās Jēzus Kristus personā: “ļoti agri uzcēlies Viņš izgāja un aizgāja tuksnešainā vietā; tur Viņš lūdza Dievu” (Mk 1,35). Šajā laikā Tēvs runāja ar Dēlu un norādīja darbus un vārdus, kas jaunajā un austošajā dienā jānes cilvēkiem. Jēzus pats apliecināja un tiešā veidā piepilda Isaja (50. nod.) pravietojumu: “Mana mācība nav mana, bet Tā, kas mani sūtījis” (Jņ 7,16). Kunga vārdi bija neizsakāmi mierinoši salauztiem grēciniekiem; paralizētajam cilvēkam Viņš teica: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti” (Mt 9,2). Jēzus aicinājums tiem, kas cieta dēļ grēka jūga bija iedrošinošs: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu” (Mt 11,28). Pravietis Isajs rakstīja par to, kā Dievs māca to, ko teikt un kā teikt: “Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtīja, Viņš man deva pavēli, ko sacīt un ko runāt” (Jņ 12,49).

Kristīgajā tradīcijā un liturģijā Isaja grāmatas pravietojumus izprot kā vārdus par Kunga nākšanu un tie attiecas gan uz Dieva Dēla iemiesošanos, dzīvi, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, gan arī nākšanu laika beigās. Liturģiskajā gadā Isaja grāmatas lasījumiem ir nozīmīga vieta, bet gavēnī īpaši spilgti tie parādās klusajā nedēļā. Pūpolsvētdienā “Kalpa dziesma” ļoti izteiksmīgi papildina Kristus ciešanu Evaņģēlisko aprakstu. Tādā veidā mēs varam pieņemt patiesību, ka Kristus ciešanas nebija kaut kas pēkšņs vai negaidīts, bet notika saskaņā ar pravietojumu un tādā veidā izsaka Dieva plānu. Pāridarījumu pieņemšana ar pazemību Cietošo Kalpu padara par “Dieva jēru”, kas tiek vests uz nokaušanu. Jēzus nekaunējās pieņemt pazemojumu. Viņa godība īstenojās paklausībā Tēva viedajam plānam. Tie, kas bīstas Dievu paklausīgi klausās kalpā un visi, kas meklē taisnīgumu ir labi klausītāji. Mēs esam aicināti kļūt par tādiem mācekļiem, kas mācās klausīties un atklāt savā dzīvē Cietošo Kalpu, kurš ir patiesais klausītājs un mācītājs. Tikai Viņa skolā mēs varam izbēgt no mūsu individuālajām fantāzijām un ieiet īstenībā, kuru mums atklāj Dievs. Ko Kalps dara? Viņš sniedz mums iedrošinājuma vārdus, kurus pats saņēma no Tēva pirms ciešanu notikumiem. Jēzus Kristus nav tikai mīlestības Kungs, bet arī kompetents mūsu dzīves vadītājs, jo uztur tos, kuri ir noguruši no grēka un sarežģītas dzīves. Jēzus ar savu dzīves piemēru parāda paklausības vērtību līdz pat krusta nāvei, jo paklausība Kungam nes dzīvību - augšāmcelšanos jaunai dzīvei.

br. Jānis Savickis OFMCap