1 Pēt 1, 17-21
Trešajā lieldienu laika svētdienā mēs lasīsim pirmās Pētera vēstules fragmentu, kurā iepazīsim iemeslus, kuriem ir jāmotivē mūs pieņemt svētuma aicinājumu savās dzīvēs. Lai to paveiktu ir nepieciešams precizēt, ko mēs izprotam ar cerību uz Dievu un dzīvi saskaņā šo ar cerību. Šis otrais svētās Mises vārda liturģijas lasījums ir kā viens garš teikums, kurš skaidro aicinājumu uz jauno dzīvi svētumā debesu Tēva gribas gaismā. Savā ziņā šis garais teikums izsaka visu kristīgās dzīves būtību, lai mēs dzīvotu pasaulē godinot Dievu, kurš tiesās mūsu darbus, kurš ar Jēzu nāvi atpestīja mūs no vecās dzīves un ļauj mums piedzīvot ticību un cerību, ka Dievam ir mūžīgs plāns, kurš ne tikai piecēla no mirušajiem un pagodināja Kristu, bet paveiks arī šo darbu mūsos.
Fragmenta pats sākums (1 Pēt 1,17) aicina uz dzīves veidu, kas ir atšķirīgs no nekristīgās dzīves. Pēteris atgādina, ka kristieši Dievu sauc par Tēvu un ka viņi ir Tēva bērni: “Lūdziet Dievu tā: Tēvs mūsu” (Mt 6,9; Rom 8,15). Tas nozīmē, ka pie Tēva lūgšanā ir nemitīgi jāvēršas ļoti ģimeniski un ar uzticību. Tomēr Dievs nav tikai Tēvs, bet arī tiesnesis, un tie, kas Viņu piesauc, lai atceras, ka Viņš ir taisnīgs tiesnesis. Tēvs spriež tiesu taisnīgi kā ģimenes galva. Tā kā bērnam ir tā pati daba kā tēvam, tā kristīgajā dzīvē esam aicināti apliecināt Dieva Tēva piedāvāto jauno dzīvi un gribu. Jūdaismā un arī pirmbaznīcā Dieva spriedumu uztvēra kā objektīvu, pilnīgi godīgu un taisnīgu. Tas bija svarīgi, jo tā laika tiesu sistēmā bija bieži sastopami kukuļi un lēmumi tika pieņemti par labu bagātajiem; jo kādam bija augstāks sabiedriskais status un vairāk bagātības, jo lielāka iespēja, ka spriedums viņam būs labvēlīgs. Dieva tiesa šajā ziņā bija ļoti atšķirīga no tā, ko cilvēki pieredzēja sabiedrībā, jo Viņš tiesā saskaņā ar darbiem (Ps 62,13; Sak 24,12; 1 Kor 3,10-15; Rom 2,1-11; 2 Kor 5,10; Atkl 20,12; 22,12).
Tālāk Pēteris rakstīja par Dieva pestīšanas darbu caur Jēzu Kristu, kurā ir dots dzīves modelis, lai dzīvotu jaunu un dievbijīgu dzīvi. Kristīgais dzīves veids ietver sevī ne tikai kādu ārēju morāli, bet jau attieksmi, vērtības, apņemšanos un mērķus, kas ir pretēji tam kā cilvēks dzīvoja iepriekš - tukšumā, neauglībā un veltīgumā. Jūdi bieži elkdievību sauca par tukšu un veltīgu; elkdievību viņi uztvēra, ka pagānu dzīves veida pamatelementu. Tukšs dzīves veids tika mantot no sabiedrības vai priekštečiem. Ierasti gan senajā kultūrā dzīve saskaņā ar senčiem bija gudrības pazīme. Šeit dzīve ir tukša tāpēc, ka tā var raksturot dzīvi bez Dieva pazīšanas un pakļaušanos miesas vadībai. Tukšā dzīvošana ir pretstatā bērniem, kas klausa Tēvam; tā ir jaunā dzīve, kuru var iemantot no debesu Tēva un nevis no cilvēku tradīcijām. Dzīvojot saskaņā ar Tēva gribu kristieši ir kā svešinieki (skat. 1 Pēt 2,11) šajā pasaulē un neuzvedās saskaņā ar pasaules mainīgajām vai situācijām atbilstošām vērtībām. “Bijība” (1 Pēt 1,17), par kuru šeit lasām, liecina par izteiktu sirdsapziņu, vērīgumu pret kārdinājumiem un izvairīšanos no lietām, kas var apbēdināt Dievu. Paklausības bērniem ir jābūt kā svešiniekiem attiecībā pret iepriekšējo dzīvi. Jaunā dzīve arī paredz jaunu atbildību un tā ir paklausība Dievam.
Kristīgā dzīve tiek izdzīvota zinot Kristus paveikto pestīšanas darbu. Kas ir jāzina? Pēteris atgādina pestīšanas cenu balstoties uz taisnīgā mesijas, Jēzus Kristus, Dieva Dēla personas neizsakāmo vērtību. Vārds “atpirkt” (1 Pēt 1,18) pirmajā gadsimtā cieši saistījās ar verdzības sistēmu senajā Romā. Pirmbaznīcas draudzēs var sastapt trīs ticīgo cilvēku grupas: vergi, brīvie cilvēki un atbrīvotie. Par vergiem kļuva dažādos veidos (piedzima, karā rezultātā, iekrita parādos, pārdeva sevi vai vecāki pārdeva bērnus). Vergiem bija iespēja pēc kāda laika iegūt brīvību - vai nu ar darbu vai samaksu. Naudu savas brīvības iegūšanai vergs varēja pelnīt brīvajā laikā vai darot vairāk nekā īpašnieks lika. Lai iegūtu brīvību kādā pagānu templī tika iemaksāta atbilstoša izpirkšanas maksa un starpnieku nauda svētvietai. Pēc tam vergturis saņēma izpirkšanas maksu, kas izgāja cauri tempļa ceremonijām. Rituāla nozīme bija tāda, ka kāda dievība nopirka vergu jeb padarīja viņu par savu, bet praktiski par brīvu. Šādā gadījumā sabiedrība bijušo vergu uztvertu kā brīvu, bet attiecās pret viņu kā kādas dievības vergu, jo tā viņu simboliskā veidā atpirka.
Turklāt Pētera vēstules lasītāji varēja pieredzēt lielo inflāciju imperatora Nerona valdīšanas laikā un vārdi par “iznīcīgu zeltu un sudrabu” (1 Pēt 1,18) kļūst vēl spēcīgāki. Pēteris lasītājiem - bieži bijušajiem pagāniem - atsauc atmiņā izpirkšanas ieražu un atgādina, ka viņi ir brīvi, bet tomēr “Dieva kalpi” (1 Pēt 2,16) un atpirkti nevis ar dārgmetāliem un pagānu tempļos, bet ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Dievs vēlējās mūs izpirkt no tukšās dzīves un nedarīja to ar iznīcīgām lietām, kā tas parasti bija senatnē, bet ar dārgajām Jēzus asinīm (1 Pēt 1,19). Dievs lietoja Kristus asinis kā izpirkumu par mums. Šis tēls ir ņemts no Izraela svētnīcas kulta un Izceļošanas grāmatas, kur tikai neaptraipīts dzīvnieks varēja būt upurēts. Dievs iegūst sev jaunu tautu caur Jēzus asinīm arī no pagānu vidus. Pēteris savu vēstuli rakstīja arī bijušajiem pagāniem. Par to liecina šie vārdi: “no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota” (1 Pēt 1,18)
Pēteris domājot par verdzību norāda arī uz Ēģiptes un Babilonas gūstu. Šis motīvs bija tuvāks jūdu izcelsmes kristiešiem. Trimdas metaforu viņš izmantoja, lai parādītu, ka mēs esam bērni svešatnē no Tēva, bet mums ir jāuzvedas kā Tēva bērniem, lai kādu dienu būtu kopā ar Viņu un tiktu tiesāti saskaņā ar savu Dieva bērna dzīvi. Tā kā tiesa ir droša, tad ticīgajiem ir jābijā Dievs, bet ne satraukumā un šausmās, bet mierā un cerībā. Svarīga ir patiesība par pāreju no vecās dzīves uz jauno. Interesanti, ka apustulis neuzsvēra atpirkšanu kā brīvību no grēka un vainas vai neattēlo atpirkšanu kā pretmetu sabiedrībai, kurā viņa lasītāji dzīvoja. Viņš pestīšanu šajā vēstules vietā raksturo kā pretstatu katra personiskajai dzīvei pirms Kristus pazīšanas. Jaunā dzīve tagad un vecā dzīve, kura bija veltīga un bezjēdzīga. Tā ir svarīga patiesība, kas jāatklāj savā dzīvē. Kā Kristus mani ir mainījis?... Ja izrādās, ka mainījies ir tikai kaut kas ārējs vai tik pat labi var izrādīties, ka ar savu dzīves veidu, uzskatiem un vērtībām var iederēties jebkurā pasaules skatījumā, ideoloģija vai reliģijā, tad tā ir liela traģēdija. Izrādās, ka vecā dzīve manī mājo, nav atmaskota un jūtas labi. Vai maz šī jaunā dzīve ir iepazīta? Senču dzīves veids bija ļoti cienīts un godāts kā stabilas sabiedrības balsts. Ļaunums no kura mūs Kristus atpirka par visaugstāko cenu ir nekas cits kā dzīves veids bez Tēva un Viņa mūžīgā plāna.
Pēteris aicina kristiešus būt par paklausīgiem Dieva bērniem, lai viņi neatgrieztos iepriekšējās dzīves neziņā, bet lai meklētu jauno dzīves svētumu. Pētera vēstules adresāti iepriekš dzīvoja garīgajā neziņā un savas vēlmes pakļāva nekontrolētām iekārēm. Dieva piedāvātais uzvedības modelis ir balstīts uz atklāsmi: svētums un līdzība Kristum. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, lai dotu ticīgajiem piemēru, jo kā Tēva bērni kristiešiem ir jāpiedzīvo ģimeniskā līdzība ar Trīsvienību, un, otrkārt, tas ir saistīts ar dzīves mērķi, jo kad Kristus parādīsies, mēs būsim kā Viņš. Jau tagad mēs varam piedzīvot to, ka līdzība Viņam mūs neatsvešina, bet pietuvina Dievam un brāļiem un māsām. Svētumu var īstenot tikai ielaižot Tēva piedāvāto svētuma ceļu visās savas dzīves jomās un kad tiek veikti labi darbi un nevis savtīgas vēlmes. Pestīšanas ceļš no kristiešiem prasa garīgo uzcītību un disciplīnu. Tas jādara ar priecīgu un pārliecinātu cerību, ka Kunga žēlastība tiks saņemta. Dzīve ir jāveido saskaņā ar aicinājumu uz svētumu.
Varam arī lasīt par trīs uzvedības iemesliem un motivācijām: mūsu Tēvs tiesās savus bērnus saskaņā ar to, vai viņi dzīvos jaunās Dieva ģimenes ietvaros un standartos; mēs esam atbrīvoti (atpestīti) no iepriekšējās tukšās dzīves; un ieiešana jaunajā ģimenē ir tāds gods, jo saistās ar tik lielu cenu, Jēzus Kristus nāvi. Pēteris raksta par Kristu, kurš pastāvējis pirms visiem laikiem un atklāsies laiku beigās. Kāpēc tas šeit ir tik svarīgi? Viens no iemesliem ir tāds, ka ticīgie var gūt lielu pārliecību, ka tāds Dievs, kurš veido labus plānus un darbus, ir uzticams arī patreizējā brīdī un nākotnē. Kristus atpirka mūs ar savām asinīm un Tēvs viņu piecēla no miroņiem un pagodināja. Atpirkšana bija plānota pirms pasaules radīšanas un atklāta cilvēkiem ar Jēzus Kristus iemiesošanos, lai katrs varētu nākt, iepazīt un uzticēties Dievam. Saskaņā ar Veco un Jauno Derību Dieva pestīšanas plāns aptver visu pasaules vēsturi. Šis plāns ir noslēpums, bet tiek atklāts Kristū. Aprakstot Kristus darbus Dieva plāna īstenošanā Pēteris skaidro kā tas attiecas uz garīgo dzīvi: caur Kristu mums ir ticība Dievam, kurš piecēla Viņu no mirušajiem un dāvāja godību, lai mūsu ticība un cerība būtu Dievā. Dieva darbi Jēzū augstāko punktu sasniedza Viņa augšāmcelšanā un pagodināšanā; tas ir ticības pamats. Tie, kas netic Tēvam, dzīvo neziņā un var jautāt vai Dieva radītajai pasaulei ir jēga, vai tā ir tukša un kļūmīga? Mēs zinām, ka Dievam bija plāns jau pirms pasaules radīšanas, un radība un mūsu dzīves savu piepildījumu var atrast Jēzū Kristū.
No vecām ieražām ir grūti tikt vaļā un īpaši tad, kad tās ir bijušas klātesošas visas dzīves gājumā un ir iesakņojušas uzvedības un domāšanas modeļos un psihē. Tas palīdz saprast kāpēc Pēteris izvēlējas izceļošanas tēlus, lai atgādinātu par jaunās dzīves saistībām. Viņš zināja, ka ceļš, ko izvēlējās kristieši, nebūs viegls un daudzi varētu neizturēt gaidāmo pārbaudījumu priekšā. Aicinājums uz svētumu, nodalīšanos no grēka un dzīve mīlestībā aicina ticīgos piedzīvot izceļošanu - izturēt pasaules spiediena priekšā. Senajā sabiedrībā un mūsdienās bieži dažādas jaunas kustības un idejas bija biežas un pašsaprotamas, un cilvēki tās viegli varēja izvēlēties, pieņemt un mainīt. Jaunas personiskās identitātes un dzīves stili nav nekas pārsteidzošs. Pagāniem, kas iepazina kristīgo ticību bija grūti mainīt domāšanas veidu, kuru pazina jau no bērnības un pēc kristietības pieņemšanas nevarēja izvēlēties ticības patiesības saskaņā ar saviem ieskatiem. Turklāt Romas impērijas kultūrtelpā tika uzskatīts, ka jo senāka ir kāda tradīciju, jo patiesāka tā ir un tāpēc izvēle par labu kādai jaunai kopienai bija tīrais vājprāts. Pēteris to zināja un tāpēc uzsvēra, ka patiesība, kuru viņš māca ir bijusi jau pirms visiem cilvēku iedibinājumiem un tas ir Dieva plāns mūsu dzīvei.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru