Lapas

7.28.2021

1 Ķēn 19,4-8, svētdiena XIX, B

1 Ķēn 19,4-8

8. augusta svētdienā vārda liturģija atgādina, ka Euharistija ir īstens stiprinājums šaubās, krīzēs un ikdienas dzīvē. Lai dziļāk izprastu šīs svētdienas Evaņģēliju par Jēzu, kurš saka: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ 6,48), pirmais lasījums parāda pravieti Eliju, kurš Kunga stiprināts atgūstas no nopietnas krīzes un nospiestības. Šis fragments vēlas pamācīt garīgi un teoloģiski savus lasītājus vairāk nekā iepazīstināt ar vēstures notikumiem, bet tie arī ir jāzina, lai izprastu, kas ar pravieti bija noticis šajā stāstā. Elija sūtība bija viena no visgrūtākajām Vecajā Derībā, jo visu dzīvi viņš cīnījās ar Izraela valdniekiem un aizstāvēja ticību vienīgajam Dievam pret elkdievības kārdinājumiem. Šajā cīņā viņš arī nogura un tikai pateicoties Kunga stiprinājumam izturēja līdz beigām.

Lai saprastu šīs svētdienas fragmentu ir jāzina plašāks notikumu konteksts. Pirmās Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā varam lasīt par Dieva un pravieša Elija lielo uzvaru pār Bālu, Ahābu un Īzebeli. Elija dzīvoja un darbojās ļoti sarežģītā Izraela vēstures laikā, kad valdīja ķēniņš Ahābs (871-852 g. pirms Kr.). Ahābs apprecējās ar feniķiešu valdnieka meitu Īzebeli, kura ieradās no pagānu zemes ar savām ieražām un elkdievību. Īzebeles skaistums bija apbūris ķēniņu un viņš padevās viņas kaprīzēm un iegribām, tai skaitā arī feniķiešu reliģiskajām praksēm. Radās spriedze starp Izraela Dieva ticību un pagānu kultiem. Pagānu reliģijas prasības mainīt dzīvi un morālo stāju bija minimālas un vienkāršiem un vājiem cilvēkiem feniķiešu elkdievība varēja likties vieglāka un pievilcīgāka. Šādos apstākļos Elija bija sasaucis Karmela kalnā pagānu dieva Bāla un Ašēras praviešus, “kas ēd pie Īzebeles galda” (1 Ķēn 18,19). Viņš izaicināja šos praviešus, uzveica un Kungs iznīcināja viņus. Elija parādīja, ka Izraela Dievs ir vienīgais varenais Kungs. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo pravietis burtiski riskēja ar visu. Viņam nebija simtprocentīga drošība, ka Kungs viņu uzklausīs.

Pēc šīs varenās spēka demonstrācijas Elija saņēma draudus no Īzebeles un izbijies, vīlies,  šaubu pilns par savu misiju un Izraela nākotni bēga uz tuksnesi prom no Ahāba un Īzebeles zemes. Tuksnesi nekontrolēja karaļnams, bet tā bija riskanta vieta, jo tur nav ne cilvēciskā, ne arī pārtikas spēcinājuma. Iepriekš jau Elija bija pavadījis laiku tuksnesī (1 Ķēn 17,1-7), bet šoreiz viņš bija pilnīgi izsmelts un izdedzis. Viņš sevi izsmēla un lielu enerģiju zaudēja strīdā Karmela kalnā, un kaut arī viņš vinnēja, viņš nesaņēma uzmundrinājumu, uzslavu vai pateicību. Cīņa vēl nebija noslēgusies, jo Elija bija joprojām apdraudēts un vajāts. Lasījumā Ahābs un Īzebele nav tieši pieminēti, bet viņi ir ļoti spēcīgi un draudīgi klātesoši Elija krīzes pieredzē. Valdnieki jutās politiski apdraudēti, jo, viņuprāt, Elija apdraudēja viņu autoritāti.

Šādā gara stāvoklī viņš pat vēlējās mirt (1 Ķēn 19,4). Drosmīgais un uzticīgais pravietis pieredzēja bailes un šaubas. Nomocīts un sarūgtināts viņš iemiga, jo viņam nebija spēka nekam citam. Gulēšana norāda uz kontroles trūkumu, bet arī laiks, kad Dievs var darboties. Kungs viņu neatstāja šajā depresīvajā stāvoklī, bet apmeklēja viņu ar savu vārdu un barību. Lielākā daļa no fragmenta darbības norit Elija miega laikā, kur eņģelis aicina pravieti ēst sagatavotu maizi un ūdeni. Dieva sūtīts enģēlis pieskārās pravietim, pavēlēja ēst un baroja viņu. Elija paēda un devās gulēt otro reizi, jo izdegšana bija ļoti liela. Eņģelis pabaroja viņu otro reizi un pravietis atguva spēkus, lai dotos tālā ceļā uz Horeba kalnu, lai turpinātu savu misiju.

Kāpēc Elija pieredzēja tādu izdegšanu? Viens no iemesliem bija tāds, ka viņš bija ļoti dedzīgs un kaislīgi un uzticīgi sekoja Kungam viens pats. Šī uzticība viņam kļuva bīstama. Viņš riskēja tāpēc, ka Izraelis bija neuzticīgs un dumpojās pret Dieva praviešiem. Viņš nonāca tādā situācijā pateicoties savai ticībai un drosmei un kļuva par karaļnama ienaidnieku. Viņa apdraudētība palielinājās arī pateicoties izolācijai, jo viņš bija palicis viens bez atbalsta un biedriem. Pat eņģeli sākumā viņš neuztvēra kā kādu uz ko var paļauties, jo bija atradis no personu palīdzības.

Praviešu dzīves viena no traģēdijām bija viņu misijas neizpratne no to puses, pie kuriem viņi tika sūtīti, un tāpēc viņi var pieredzēt vientulību, ciešanas un šaubas. Elija šajā ziņā bija ļoti izsmelts, jo depresija, bēgšana, nāves alkas, neveiksmes sajūta apspieda viņa vēlmi dzīvot. Šādu un līdzīgu tumšu noskaņu ienākšana cilvēka sirdī ir iespējama katram ticīgajam. Dievs nebija tas, kas lika viņam pastiprināt šādu drūmu pieredzi, bet bailes - tās bija draudīgi lielas. Pravieša nāvīga depresija nav sveša mūsdienu cilvēkam, kad gribas būt tālu no citiem, palikt rūgtumā un nospiestībā. Tomēr Dieva eņģelis viņu modināja, stiprināja un pārveidoja bēgšanu par misijas turpinājumu. 

Svarīgi, ka Dieva sūtītais eņģelis netramdīja un neapsūdzēja Eliju, nedeva racionālus un pārliecinošus padomus un uzmundrinājumus,  sākumā tikai “pieskārās” (1 Ķēn 19,5) pravietim un vienkārši aicināja piecelties un ēst. Nevietā būtu lasīt morāli vai stāstīt par plāniem, jo pravietim bija nepieciešama vienkārša tuvība un atbalsta žesti un pārtika. Eņģelis pat nenorādīja viņam uz maizi un ūdeni, bet ļāva pravietim pašam ieraudzīt to, kas atrodas viņam blakām. Izrādās, ka pasaulē viss nav tas tik biedējošs un drūms, bet arī silts un spēcinošs kā maize galvgalī un atsvaidzinošs kā “ūdens krūka” (1 Ķēn 19,6). Kristīgā tradīcija šo notikumu uzlūko kā Euharistijas pirmtēlu. Euharistija ļauj atgūt drosmi un spēku, tad, kad cilvēks ir izsmelts un vājš. Kad Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvības maize, Viņš arī domā šādu pieredzi, kurai izgāja cauri pravietis Elija un kādu pieredz katrs cilvēks kādā dzīves posmā. Euharistija ir barība, kas dāvā stiprinājumu, kad izdegšana, depresija, nogurums, bailes un citas drūmas pieredzes gūst virsroku. Kungs Euharistijā ļoti dziļā, personiskā un neuzbāzīgā veidā ienāk eksistences dziļumos, lai dāvātu savu žēlastību un atspirdzinošu klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.27.2021

Izc 16,2-4.12-15, svētdiena XVIII, B

Izc 16,2-4.12-15

Garīgo izsalkumu cilvēks var piepildīt tikai pateicoties barībai, ko dod debesu Tēvs. 1. augusta svētdienā Baznīca aicina pārdomāt patiesās maizes noslēpumu kristiešu dzīvēs. Tēvs sūtīja pasaulē savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš dāvātu sevi cilvēkiem kā barību, kura apmierinātu visas garīgākas cilvēka vajadzības - stiprinājumu ceļā uz mūžību, nemieru, ko rada šīs pasaules trauslums un nodrošina sastapšanos un komūnija ar pašu Kungu. Pirmais vārda liturģijas lasījumu ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par mannu tuksnesī. Šis notikums izvēlētās tautas dzīvē ir kā priekšvēstnesis Euharistijai.

Izceļošanas grāmatā fragments, kuru lasām šajā svētdienā, atrodas stāstījuma vidū par Izraela iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Sinaja kalnu, kur tika noslēgta derība starp Dievu un tautu (Izc 15,22-18,27). Dievs ir Izraela vienīgais valdnieks un Viņam jārisina tautas problēmas: slāpes (Iz 15,22-27; 17,1-7); izsalkums (16.nod.) un kareivīgi ienaidnieki (Izc 17,6-16). Dievs veica brīnumus, lai apmierinātu tautas vajadzības un grūtības. Šāda veida notikumi vairs neatkārtojas tādā intensitātē un apmērā Vecajā Derībā. Tas kādu varētu pārsteigt, bet Vecajā Derībā dievišķās iejaukšanās un brīnumu nav ikdienišķa parādība un ir ierobežoti divos pestīšanas vēstures posmos: Mozus laikā un pravieša Elija un Elīsa darbības laikā. Ārpus šo personu darbības brīnumi ir ļoti reti Vecajā Derībā.

Svarīgi, ka šajā laikā tauta saņēma Likumu (Izc 15,25b; 16,4-6.28) un tika organizēta kā tauta (18.nod.). Izraelim tas bija izaicinājumu un lielu jauninājumu laiks. Pirms mannas dāvanas Izraelieši bija vairākas nedēļas apmetušiem pie Ēlīmas strautiem, atpūtās zem oāzes palmām un dzēra vēso avotu ūdeni, tomēr viņiem bija jādodas tālāk, prom no Ēģiptes zemes. Atspirdzinošo ceļojuma laiku nomainīja tuksneša ceļš, kur trūka gan ūdens, gan arī pārtika. Mēnesi pēc Ēģiptes pamešanas eiforiju nomainīja skarbā īstenība, kur bija jāmēro ceļš no oāzes uz oāzi. Cilvēki sāka ilgoties pēc Ēģiptes “gaļas podiem” (Izc 16,3) jeb sāka idealizēt savu pagātni un kurnēja pret Mozu un Āronu.

Dievs lika maizei krist no debesīm un deva precīzus norādījumus kā un kad to lasīt un ēst. Sestajā dienā Dievs lika divreiz vairāk uzkrāt maizi, lai sabatā nevajadzētu strādāt. Manna mācīja tautu paļauties uz Dievu, bet tai bija noteikti ierobežojumi - tā bija tikai maize, varēja apmierināt fiziskās vajadzības īsu brīdi. Dievs arī apmierināja tautas vēlmi pēc gaļas un deva viņiem paipalas. Neiedziļinoties mannas brīnuma vai paipalu dabiskajā izcelsmē tuksnesī, jāuzsver, ka tas bija laikā ierobežots brīnums: četrdesmit gadi, kad tauta klejoja pa tuksnesi (Izc 16,35) līdz kamēr viņi nešķērsoja Jordānas upi un neiegāja Kanānas zemē.

Šī stāsta viena no pamatdomām ir tā, ka Dievs rūpējas par savu tautu un dod tai to, kas tai patiešām ir nepieciešams, un pāri visam, Dievs pats ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Mannas mērķis bija mācīt tautai, ka paļaušanās uz Dievu ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Vēlāk Mozus atgriezās pie šīs situācijas un teica, ka Dievs “lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazina ne tu, ne tavi tēvi, - lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien - cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!” (At 8,3). Šie vārdi uzreiz atsauc atmiņā Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kur Viņš citējot šos vārdus atmeta velna kārdinājumu pārvērst akmeni maizē (Mt 4,4). Jēzus zināja, ka mūsu dziļākās eksistenciālās vajadzības nav materiālās, bet garīgās. Kad Jēzus mācīja par Euharistiju, Viņš izmantoja mannas tēlu no debesīm (Jņ 6,48-55.57-58). Starp Izceļošanas grāmatu un Jēzus mācību par maizi pastāv daudz kopīgā, bet arī atšķirīgā. Ja manna bija brīnumaina maize no debesīm, tomēr to ēdot cilvēks mirst (Jņ 6,58), tad Euharistijas ēšana dod mūžīgo dzīvību (Jņ 6,51). Kungs arī Jaunās Derības tautai vēlas mācīt, ka pirmā lieta, kas dzīvē ir nepieciešama ir Dievs un tas, ko Viņš vēlas dot mūsu dzīvības uzturēšanai. Euharistija ir tā maize, kura māca mums patieso dzīvi kādu mums atklāja Jēzus Kristus un dāvā spēku to iemiesot savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.21.2021

Jņ 2, 13-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Jņ 2, 13-22

Šogad 25. jūlija svētdienā svinam Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Baznīcā dievnama iesvētīšanas svētki ir vieni no senākajiem līdzās mocekļu un bīskapa iecelšanas un konsekrācijas svētkiem. Senākās liecības par šiem svētkiem nāk no 4 gs. Jeruzālemes un Romas. No Romas šāda veida svētki izplatījās uz visu Rietumu baznīcu. Liela loma bija Laterāna, Pētera un Pāvila, un Santa Maria Madžore (Maggiore) bazilikas iesvētīšanas svinēšanai. Svinību prakse izplatījās un 813. g. Maincas (Vācija) sinode pasludināja, ka anniversarium dedicationis (veltīšanas gadskārta) kļuva par obligātiem svētkiem. Tikai 16. gs. tika ieviesta dienu, kura veltīta daudzu dievnamu iesvētīšanas svinēšanai noteiktā teritorijā, jo ne visām baznīcām bija zināms iesvētīšanas datums. Svarīgi uzsvērt, ka dievnama iesvētīšanas lūgšana velta baznīcu Dievam, bet ne pati ēka ir lūgšanas centrā, bet Baznīcas kā līgavas, jaunavas un mātes noslēpums. Dievnama ēka ir dzīvās Baznīcas, Kristus mistiskās miesas noslēpuma zīme. Baznīca ir būvēta no dzīvajiem akmeņiem, kuri stāv uz apustuļu pamata, kuras stūrakmens ir Jēzus Kristus. Šīs svētdienas Evaņģēlijā Baznīca vērš ticīgo skatienu uz Kristu, kurš ir jaunā Dieva svētnīca.

Kā tas bija ierasts visiem jūdiem, arī Jēzus devās svinēt Pashu Jeruzālemē. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam notikumu, kad tuvojoties jūdu Pashai, Jēzus no Galilejas devās uz Jeruzālemi, lai svinētu šos ikgadējos svētkus. Pasha atgādināja jūdiem kā Dievs izglāba tautu no Ēģiptes verdzības. Jēzum tas bija īstais laiks, lai sāktu savu misiju. Jāņa Evaņģēlijā Pasha tiek minēta trīs reizes (arī Jņ 6,4; 13,1) un no tā mēs zinām, ka Jēzus publiski darbojās vairāk nekā trīs gadus. Jāņem vērā, ka Jāņa Evaņģēlijā četras piektdaļās (⅘) no Evaņģēlija satura norisinās tieši Jeruzālemē. Jēzus par svētnīcu runāja kā par “mana Tēv namu”, uzsvēra, ka svētnīcu Viņš uztver daudz dziļāk, personiskāk un noteikti ne kā “tirgus namu”. Pārējos Evaņģēlijos lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus kalpojumu Galilejā un Jeruzālemei netiek pievērsta Jēzus publiskās darbības sākumposmā tik liela vērība.

Jēzus rīcība svētnīcā notika uzreiz pēc pirmās zīmes/brīnuma veikšanas Kānā un tādā veidā parāda Jēzus darbības īpašo misiju. Jēzus sadūrās ar jūdu pretestību. Diskusijas un strīdi izvērsās par svētnīcu un Rakstiem. Vīna brīnums Kānā un svētnīcas notikums jāuzlūko kā viens Jēzus darbības sākums, jo skaidro visu, kas Evaņģēlijā notiks tālāk. Abos notikumos Dieva klātbūtne savas tautas vidū ir redzama Jēzū Kristū kā spēcīga zīmē. Jēzus pirmā darbība Jeruzālemē iezīmējas ar svētnīcas tīrīšanu no tirgotājiem. Jeruzālemes svētnīcā bija vairāki pagalmi: pagānu, jūdu un priesteru un vissvētākā vieta. Jēzus iebilda pret to, ka Viņa Tēva nams ir padarīts par tirgus laukumu, bet neprotestēja pret pašu svētnīcu, liturģiju un upuriem. Svētnīcas upurēšanas mērķis un gars bija apdraudēts. Jēzus ieraudzīja, ka pagānu pagalms bija pilns ar tirgotājiem un tādā veidā būtiski ierobežoja iespēju pagāniem lūgties Jeruzālmes svētnīcā. Naudas mijēji mainīja romiešu un grieķu monētas - uz kurām bija attēlots imperators vai dievi - uz Tīras šekeli jeb tetradrahamu, tikai kuru varēja lietot Jeruzālemes svētnīcas teritorijā. Naudas maiņas prakse nebija pati par sevi slikta, bet kļuva peļama tad, kad pārmērīgi tika paaugstināts valūtas kurss. Dzīvnieku tirgošanās prakse bija pamatota ar to, ka svētceļniekiem tas atvieglotu piedalīšanos svētnīcas dievkalpojumos, tomēr attīstījās pārmērības, jo svētnīca kļuva par pilsētas galveno ienākumu avotu. Dzīvnieku izdzīšana no ārējā svētnīcas pagalam bija simboliska darbība. Dzīvniekiem vispār nebija jābūt svētnīcā. Pletnis bija nepieciešams, lai kontrolētu dzīvniekus nevis lai tos sodītu.

Vai šajā brīdī Jēzu sadusmoja lielā peļņa, vai pats fakts, ka tirgotāji aizņēma svētnīcas pagalmu? Kā nekā viņi nodrošināja svētceļniekus ar visu nepieciešamo kulta vajadzībām un pašiem bija jāmaksā liela nomas maksa par vietu svētnīcas pagalmā. Jēzus nevērsās pret viņu ienākumiem, bet pret pašu tirgošanos svētvietā. Tirgotājiem nav svarīgi, kur strādāt, galvenais, lai ir ieņēmums un tāpēc Jēzus bija sašutis, jo strādāja tur cilvēki, kuri jebkurā brīdī varēja mainīt savu atrašanās vietu un svētnīcu uzlūkoja instrumentāli. Protams, ka vainīgi nebija tikai tirgotāji, bet jo īpaši svētnīcas pārvaldnieki un svētceļnieki, jo viņi visi pieņēma šādu lietu kārtību kā normālu un saprotamu. Konflikts šādā situācija izveidojās starp tautas vecajiem un Jēzu nevis par to, kas atļauts un aizliegts, bet par to, kam ir autoritāte pār svētnīcu. Svētnīca šajā brīdī tika jau celta 46 gadus un vēl nebija pabeigta, to cēla vēl 36 gadus.

Jūdi lūdza, lai Jēzus parāda kādu zīmi, bet Viņš runāja par iekšējās svētnīcas (svētās un vissvētākās) daļas (gr. naos) nojaukšanu. Jēzus runāja par sevi, savu miesu kā svētnīcu, jauna veida templi. No savas misijas sākuma Jēzus vienmēr paturēja acu priekšā savas darbības beigas. Jāņa Evaņģēlijā nevar nepamanīt domu, ka visi notikumi virzās uz Jēzus Pashu: norāde uz miesas svētnīcas nojaukšanu (Jņ 2,22), krusta paaugstināšanu (Jņ 3,14; 12,32-33), miesas atdošanu par dzīvību pasaulei (Jņ 6,51), bēru diena (Jņ 12,7) un arī paziņojums mācekļiem par viņu nodevību un Kunga nāvi (Jņ 13,19.21). Tās ir liecības par notikumiem, kuri atgadīsies Jeruzālemē. Paši mācekļi neuztvēra Jēzus vārdus Viņa dzīves laikā, bet pēc augšāmcelšanās viņu atmiņā atausa Kunga teiktais un ieguva jaunu perspektīvu.

Evaņģēlistu Jānis interesēja Jēzus rīcības dziļākā jēga. Jūdiem arī bija zināma izpratne par to, ko Jēzus dara un tāpēc prasīja kādu zīmi, bet Viņa vārdus neuztvēra. Zīme bija nepieciešama, lai pamatotu savu rīcību. Vēlāk gan viņi atminējās Jēzus vārdus, bet interpretēja pret Jēzu: “sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ 5,18) un meklēja Viņu nonāvēt. Pēdējais fragmenta teikums ir īpaši svarīgs kristīgajai ticībai, jo tieši augšāmcelšanās, Svētā Gara liecība un atgādinājums (Jņ 14,26; 15,26) un Svētie Raksti ļāva izprast to, ko Jēzus bija teicis un darījis. Mācekļi tikai tad varēja aptvert to, ko Viņš bija domājis ar saviem vārdiem un rīcību. Jēzū Kristū Dievs iemājoja mūsu vidū un tā ir svarīgākā patiesība. Augšāmcelšanās jeb miesas svētnīcas atjaunošana bija zīme šai iemājošanai. Jēzus nevēlējās paziņot, ka Jaunajā Derībā vairs nebūs svētnīcas, bet atklāja kaut ko daudz vairāk, ka Viņš pats ir jaunā svētnīca. Šo domu attīstīja apustuļi Pēteris un Pāvils. Īpaši Pāvils mācīja un rakstīja par Kristus miesu kā jauno svētnīcu - Baznīcu. Tas, kas attiecās uz visu kristiešu kopienu - Baznīcu, bija aktuāls arī katram ticīgajam atsevišķi, kura miesa arī ir Dieva klātbūtnes svētnīca. Šajos svētkos tieši šīs kristīgās patiesības ir tās, kuras Dieva vārds vēlas mums nodot un tikai atgādināt, ka celtne ir zīme šiem noslēpumiem. Ja lietu kārtība ir apgriezta un draudze ir tikai baznīcas ēkas uzturētāja un liecība, ka “kaut kas tur vēl notiek”, tad jālūdz Kungs, lai tieši kristiešu sapulce - Euharistija ir patiesā svētnīcas zīme pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.13.2021

Jer 23, 1-6, svētdiena XVI, B

Jer 23, 1-6

18. jūlija svētdienā Dieva vārds ataino Jēzu Kristu kā ganu ap kuru var pulcēties un mācīties. Evaņģēlijā varēsim lasīt kā Jēzus izrāda laipnību un izpratni nogurušajiem mācekļiem, un ievēroja lielo cilvēku daudzumu, kuriem nav gana. Kungu aizkustināja tas, ka cilvēki meklē tieši Viņu, jo tie bija sapratuši, ka dzīvē viņiem nav neviena kam īsti sekot, ir apmaldījušies un nespēj atrast dzīves orientierus. Tāpēc viņi sekoja Jēzum, jo bija atraduši Kādu, kurš viņus var vadīt un saprot. Jēzum pretēju stāju varam iepazīt vārda liturģijas pirmajā lasījumā no pravieša Jeremija grāmatas, kur gani izklīdināja, izdzenāja un nerūpējās par avīm. Senajos Tuvajos Austrumos ķēniņus bieži apzīmēja ar vārdu “gans”. Tas, ka vārds “gans” šeit tiek lietots daudzskaitlī, norāda uz to, ka Dievam bija lieli iebildumi nevis tikai pret vienu konkrētu ķēniņu, bet pret ilgo Dāvida dinastiju. Jeremijs vērsās pret Jūdas valsts vadītājiem, bet arī skatījās nākotnē, kurā Jūda un Izraela atgriezīsies no trimdas un atjaunos taisnīgo Dāvida pēcteča valdīšanu un tauta tiks apvienota.

Fragments iesākas ar vārdu “bēda”/”vai!” un iezīmē kopējo noskaņu, jo pravietis kritizē pagātni, tagadnes kļūdas un dāvā nākotnes cerības. Pravietis Jeremijs sludināja Dieva vārdu, kurā nosodīja tautas ganus, kuri bija norūpējušies par sevi un savu labklājību. Gana un avju tēls bija spēcīgs politisks paziņojums par tā laika varas attiecībām izvēlētajā tautā. Pravietis norādīja, ka trimdas vienīgais iemesls bija ķēniņa varas nespēja labi valdīt. Dievs sodīja Jūdas valsti, bet arī vēlējās to atjaunot. Pa ja valdnieku dinastijas izgāzās savā pārvaldībā, Dievs palika uzticīgs saviem solījumiem un tie, kas saglabāja cerību, gaidīja apsolījumu piepildīšanos. Ilgtermiņā cerība uz Dievu piepildās un pārvarēja neveiksmes un vēstures līkločus. Pirmais solījums, kur Dievs izteica bija ļoti pārsteidzošs: Kungs darbosies nevis caur cilvēkiem, bet tiešā veidā pulcinās izklīdinātās avis (Jer 23,3). Sapulcināšana šeit īpašā veidā saistās ar trimdas beigām un tikai pēc sapulcināšanas Dievs dos jauns ganus (Jer 23,4). Trimdas beigās Dievs pats darbosies un arī cilvēka gans, kurš atjaunos Dāvida dinastiju. Šo solījumu tauta uztvēra ļoti burtiski, konkrēti un pasaulīgi.

Otrs solījums ir saistīts ar Dāvida nama atjaunošanu, kurš valdīs tā, kā valdniekam jāvalda un atjaunos tautu, taisnīgumu un harmonisku sabiedrību. Kristieši šo vārdu piepildīšanos atklāja Jēzū Kristū. Jaunais Dāvida karaļnama valdnieks piepildīs seno solījumu par dzīvi drošībā (Lev 26,5; Jer 23,6; Ez 34,27). Jaunais ķēniņš iemiesos taisnīgumu, ka pat viņa vārds par to liecinās: “viņu sauks: Kungs - mūsu taisnība” (Jer 23,6). Bībelē parādās zināma vārdu spēle. Ironiski, ka gaidītais ķēniņš tā sauksies, jo pēdējam Dāvida dinastijas valdniekam Cedekijam (“Dievs ir taisnīgs” vai “Dievs ir mana taisnība”) (598-586 g. pirms Kr.) bija līdzīgs vārds. Atšķirība būs tā, ka jaunais ķēniņš pats būs taisnība, bet pēdējais nekādā mērā neiemiesoja savā stājā taisnīgumu. Cedekijam bija tikai vārds, bet jaunais ķēniņš iemiesos taisnības īstenību.

Jeremijs skatījās pāri tautas tagadnei un trimdai, un redzēja labāko nākotni, jo pats Dievs vadīs savu tautu un uzticēs gana funkciju uzticīgiem vadītājiem. Pagātne un nākotne Jeremija vārdos šķietami bija divdomīga, jo no vienas puses viņš sludināja bojāeju, bet no otras - atjaunošanos. Tiesa pār ganiem jeb ķēniņiem bija priecīga ziņa trimdas ļaudīm, jo viņi tur nonāca lielā mērā pateicoties viņiem un tautai vairs nevajadzēs paciest nekompetentus un ļaunos valdniekus. Dievs pats parūpēsies par pārvaldi.

Jāievēro kā Dievs runā par savu tautu: “avis no manām ganībām” “manas avis” (Jeremija grāmatā šāds izteiciens parādās vairāk nekā četrdesmit reizes), “mana tauta”. Tā ir ļoti personiska valoda, kas liecina par īpašām Dieva attiecībām ar savu tautu. Dievs šos cilvēkus uzskata par saviem. Kad Kunga avis tika izklīdinātas vai arī kad tika sapulcinātas, tās vienmēr ir bijušas Kungam dārgas un nevienā brīdī tās nav zaudējušas Dievu kā savu patieso ganu. Nākotnes tauta pār kuru valdīs taisnīgais ķēniņš būs iespējama tikai pateicoties Dieva darbam: Kungs viņiem riesīs ķēniņu un viņš valdīs gudri un taisnīgi. Savā valdīšanā viņš iemiesos patiesu karaliskā aicinājuma modeli. Šo atvasi tauta redzēs un atzīs par savu. Jeremijs šeit nesludina tikai garīgas patiesības, bet ietver arī plašāku pestīšanas īstenību, jo šī jaunā valdīšana aptvers katru dzīves jomu un attieksies uz veselību, atbrīvošanu no ienaidniekiem, drošību no briesmām, vispārēji izprastu labklājību jeb dzīvi savā zemē.

Interesanti, ka Bībelē un arī Jeremija grāmatā īpašs uzsvars tiek likts uz derības atjaunošanu un uzticību likumam vai Torai, bet šajā Rakstu vietā liela cerība tiek likta uz monarhijas atjaunošanos. Tautas pieredze ar ķēniņiem - ar nelieliem izņēmumiem - bija visai bēdīga. Tad kāpēc atkal domāt par jaunu valdnieku? Vai nepietiek ar derību un likumu? Šeit parādās kāda liela nākotnes cerība par Dāvida pēcteci, kura karaliskā vara tiks atjaunota. Ideālās nākotnes dienas piederēs jaunajam ķēniņam.

Gana tēls kā valdnieks Bībelē un Tuvajos Austrumos ir ļoti sens. Bībelē ar to apzīmē gan Dievu (Ps 23), gan cilvēku (Ez 34). Jaunajā Derībā Jēzus izmanto gana tēlu, lai runātu par ļaudīm bez gana (Mk 6,34) un kristīgajā tradīcijā apzīmē garīdznieku un Dieva tautas attiecības. Mēs varam ņemt vērā divus solījumus, kas mums var dot drošību par izvēlēto kristīgās dzīves ceļu. Pirmkārt, Dievs sola turpināt visos laikos dāvāt savai tautai ganus, kas “valdīs ar apdomību un uz zemes darīs tiesu un taisnību” (Jer 23,5), un, otrkārt, Dieva solījums valdīt Jēzū Kristū labajā ganā ir aktuāls visiem ticīgajiem joprojām un dāvā drošību un mieru.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.06.2021

Am 7, 12-15, svētdiena XV, B

Am 7, 12-15

Vasaras mēnešos Dieva vārda liturģija šogad aicina pārdomāt kā var dalīties ar ticību un satikšanās prieku ar Jēzu Kristu, kāda ir mācekļu misija un kā atklāt Kungu Euharistijā. 11. jūlija svētdienā lasījumi ieved aicinājuma noslēpumā. Pirmais lasījums tiek ņemts no pravieša Amosa grāmatas, kurā varam iepazīt kā Kungs aicina vienkāršu zemnieku un ganu, lai viņš sludinātu Dieva vārdu Izraēlim. Amosa sociālais status bija ļoti zems, tomēr Dievs bieži izvēlas cilvēkus nevis no bagātām un ietekmīgās ģimenēm, bet no nabadzīgiem un vienkāršiem ļaudīm. Pirmie izvēlētās tautas ķēniņi - Sauls un Dāvids - bija gani. Ganiem pestīšanas vēsturē bija liela loma. Amosa dzimtais ciems bija Tekoa, kas atradās 15 km uz dienvidiem no Jeruzālemes Jūdu karalistē. Kungs viņu neaicināja sludināt savā dzimtenē, bet Izraēla valstī, ziemeļos: Samarijā, Bētelē un valdniekam. Amos devās no Tekoa uz Bēteli, kas atradās kaimiņu valstī kādus 35-40 km attālumā. Tas nebija viegls uzdevums, doties uz svešu valsts un sludināt Dieva vārdu.

Ķēniņa Jerobeāma II ilgās un veiksmīgās valdīšanas laikā (786-746 pirms Kr.) Izraela valsts jeb Ziemeļu karaliste sasniedza materiālās labklājības un varas augstāko punktu, izpleta savu teritoriju Damaskas un Hamas pilsētas virzienā uz ziemeļiem un dienvidos uz Jūdas valsts rēķina. Šajā laikā Asīrija bija novājināta, Sīrija pagrima un Jerobeāms izmantoja kaimiņu vājumu, lai izplestu savus valdījumus, attīstītu tirdzniecību un uzkrātu bagātību. Kad pravietis Amos no Jūdejas valsts ieradās Izraēla valstī, viņš sastapa lepnību, pārbagātību, attīstītas pilsētas un varenas pilis. Jūdejas valsts arī piedzīvoja uzplaukumu. Bagātajiem bija krāšņi vasaras un ziemas nami (Am 3,15), kurās viņi dzīroja un labi pavadīja laiku, bet tai pat laikā sabiedrībā valdīja netaisnība. Trūcīgie tika izmantoti, nicināti un pat pārdoti verdzībā (Am 2,6-8; 5,11), bet tiesneši, kuriem būtu jāpalīdz apspiestajiem bija “kukuļņēmēji, kas nabagus krāpj” (Am 5,12). Šādā sabiedrībā ienāca Amos un sludināja.

Amos distancējās no profesionāliem praviešiem, kuri iemācījās pravietot no saviem tēviem un darīja to kā kādu ģimenes arodu (Am 7,12-14). Viņa darbību nemotivēja vēlme nopelnīt, bet vienīgi Dieva vārda pamudinājums (Am 7,15). Priestera Amasija vārdi ir ironiski: “taisies projām, bēdz uz Jūdas zemi un tur ēd maizi, un tur varēsi pravietot” (Am 7,12). Viņš kā algots priesteris domāja, ka runā ar citu algotu amata brāli, bet, iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš runāja ar īstu pravieti, kuru sūtīja Dievs un kuram neinteresēja nauda. Priesteris Amasija iemiesoja tā laika pretestību Dieva vārdam. Reliģiozitātē bija savijusies ar lepnību un kultu, kurš nemeklēja Dievu un tāpēc arī cilvēki nevēlējās atgriezties pat tad, kad Dievs viņus brīdināja. Ārēji viņi atzina Dievu, bet viņu dzīves par to neliecināja. Tas bija arī iemesls tam, ka autentiski ticīgie bija izslēgti no sabiedrības, lai viņi neatgādinātu par atgriešanos.

Tā kā Amos bija zemnieks un gans, tad viņš izmantoja sev zināmos tēlus: lauva, putni, taures skaņas. Viņš ļoti skaidri apzinājās, ka ir pravietis, kuru Dievs sūtīja sludināt nevis tāpēc, ka tā sadomājis, bet Dievs viņu personiski uzrunāja un izvēlēja. Amos īpaši vērsās pret ķēniņu un bagātniekiem, un tāpēc izveidojās saspīlējums ar Bēteles priesteri Amasiju. Bēteles priesterim bija liela ietekme un Amosam priekšā stāvēja grūts uzdevums, lai pārspētu priestera autoritāti. Amos palika pie principa, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkam” (Apd 5,29). Pravietis izgaismoja Bēteles ēnas puses (Am 4,4; 5,5) un attiecīgi sastapa pretreakciju. Amos sludināja Izraēla valsts bojāeju un ķēniņa nāvi. Tādus vārdus neviens nevēlējās klausīties. Turklāt Amos apgalvoja, ka viņš nemaz nav pravietis (Am 7,14). Tas varēja būt saistīts ar to, ka tajā laikā ķēniņa galmā bija pravieši, kas iztapa valdniekam un glaimoja. Amos nevēlējās sevi saistīt ar šādiem praviešiem, kuri sludina labklājību. Viņš bija Dieva sūtīts cilvēks, kurš nerunā no sevis, bet pilda Dieva gribu.

Pravietiskais skatījums uz nevienlīdzību ir tāds, ka tāda sabiedrība nespēj ilgtspējīgi augt un attīstīties. Lielā bagātība, kuru bija uzkrājuši abu valsts turīgais slānis notika uz pārējā sabiedrības rēķina un šāds politiskais, saimnieciskais un sociālais modelis nevarēja ilgi pastāvēt un liecināja par to, ka Dieva likums un baušļi netiek ievēroti. Tautas elite nodevās dzīrēm un baudām, bet pret tautiešiem bija netaisni un vardarbīgi. Viņiem zuda izpratne par sabiedrības virzienu un derību. Pravietim bija jānes šī nevienam nepatīkamā vārda nasta un jāpasludina Dieva spriedums. Pravietis ļoti spēcīgā veidā kritizēja Izraēla sabiedrību un norādīja kāda ir Dieva iecere derības tautai. No tālākās vēstures zinām, ka Asīrija bija valsts, ka iebruka Izraēlī un viss smagāk cieta tieši turīgais un bezrūpīgais slānis.

Atšķirība starp priesteri Amasiju un pravieti Amosu bija tāda, ka priesteris bija tautas pārstāvis Dieva priekšā, bet pravietis Dieva pārstāvis cilvēku priekšā. Starp abiem kalpojumiem radās spriedze un konflikts. Ko labāk klausa cilvēki? Priesterus vai praviešus? Vecajā Derībā cilvēki vērsās pie priesteriem un tādā veidā vēlējās izteikt savas vēlmes Dievam, bet praviešus ne visai klausījās. Pravieši bija daudz prasīgāki un norādīja uz nepieciešamību radikāli mainīt savu dzīvi. Valdnieki un priesteri bieži atrod kopēju valodu, bet pravietis varēja tikt neuzklausīts, izraidīts vai pat nogalināts. Pravietis Amos bez ķēniņa ielūguma ieradās svešā zemē un bez atļaujas sludināja. Gan ķēniņš, gan arī priesteris nevēlējās redzēt savā zemē svešas autoritātes. Amasijs varētu uzņemt Amosu ar vienu noteikumu, ka pieņemtu viņu virsvadību un nosacījumus. Priesteris nepārstāvēja tikai reliģiju, bet arī ķēniņu. Tādā veidā valdnieks varēja nodrošināt plašāku kontroli pār sabiedrību. 

Šīs lasījums uzdod jautājumu, kuram no trim ir lielāka teikšana? Šīs svētdienas lasījumā sadūrās trīs aicinājumi: priesteriskais, pravietiskais un karaliskais. Draudošie pravieša vārdi bija neizdevīgi. Interesanti, ka priesteris neiedziļinājās vārdu patiesumā, tie viņam neinteresēja. Priesteri uztrauca tas, ka pravieša vārdi varēja izjaukt iedibināto kārtību, apšaubīt ķēniņa varu un sekojoši priestera amatu, kuru nozīmēja ķēniņš. Priesteris domāja politiski un stratēģiski, aprēķināja spēku sadalījumu un savas attiecības ar ķēniņu, bet pravieti interesēja Dieva vārds jeb plašāka īstenība, kas saistījās ar Dieva derību, tautu un ticību. Dieva vārds ir tas, kas apvieno visus trīs kalpojumus, bet šajā lasījumā tikai pravietis bija atvērts uz Dieva vārdu. Amosu var salīdzināt ar Jēzus izvēlētajiem apustuļiem, kuri nemeklēja un neizvēlējās to, ko Kungs viņiem deva. Jēzus viņus sūtīja un tādā veidā viņi īstenoja vārda kalpojumu, lai viņi bez ilgām apcerēm un plāniem ietu un runātu tieši to, ko no viņiem grib Dievs.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.01.2021

Ez 2, 2-5, svētdiena XIV, B

Ez 2, 2-5

4. jūlija svētdienas Evaņģēlijā varam lasīt cik skeptiski Jēzu uzņēma Viņa dzimtās Nazaretes iedzīvotāji, bet plašākā Dieva vārda kontekstā šajā dienā pārdomājam to kā var neatpazīt Dieva pestījošo darbību un Viņa klātbūtni ikdienas notikumos. Ja cilvēks neatpazīst Dieva darbību un klātbūtni ikdienas norisēs, tad cilvēks var meklēt palīdzību šīs pasaules elkos. Kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no pravieša Ezehiēla grāmatas 2. nodaļas sākuma. Dieva balss teica pravietim, ka viņš tiks sūtīts pie izraeliešiem, ietiepīgiem ļaudīm, kas nemitīgi dumpojās pret Dievu. Ezehiēla uzdevums bija viņiem pravietot neskatoties uz to, vai viņi klausīsies vai nē. Tas bija ļoti sarežģīts laiks tautai un pravietis sludināja Jeruzālemes izpostīšanas fonā starp 592. un 573. gadu pirms Kristus. Tātad nāve, vardarbība, izmisums un deportācijas bija ikdienas dzīves īstenība pravieša klausītājiem un lasītājiem. Pasaules realitāte bija skarba un iznīcināja tautas identitātes balstus: reliģiskās (svētnīca), politiskās (ķēniņš) un sabiedriskās institūcijas. Babilonas gūstā viņi vairs tik ļoti nedomāja par derību ar Dievu. Tauta bija izkliedēta ne tikai Divupē, bet daudzi aizbēga uz Ēģipti, bet svešinieki pārņēma viņu zemi. Viena no spēcīgākajām jūtām, ko viņi piedzīvoja, bija kontroles trūkums pār savu dzīvi. Ja dzīvē notiek neparedzami un neizprovocētu notikumi, tad tos ir grūtāk pārvarēt, bet vieglāk šādas traģēdijas vai traumas var pārvarēt tad, kad kāds uzņemas atbildību par dzīvi un tas atgriež kontroles sajūtu. Šādā kontekstā Dievs aicināja Ezehiēlu, tālu prom no dzimtenes, kļūt par pravieti savai tautai. Tā bija zīme, ka Dievs joprojām darbojas un runā ne tikai apsolītajā zemē, bet katrā vietā un laikā. Tas bija ļoti grūts aicinājums, jo bija jāiet pie savas tautas, kura bija nacionāla mēroga katastrofas nospiesta un bija jārunā, ka viņi ir sadumpojušies pret Dievu.

Ezehiēls bija priesteris, kurš savu pravietisko sludināšanu cieši sasaistīja ar Jeruzālemes svētnīcu un liturģiju. Pirmajā grāmatas daļā viņš skaidroja, kāpēc Kungs pameta Jeruzālemes svētnīcu (Ez 1-11.nod.), bet pirmās trīs nodaļas pievērsās savam aicinājumam kļūt par pravieti. Šajās pirmajās trīs nodaļās arī iepazīstam galvenos grāmatas varoņus: Dievu, pravieti un dumpiniecisko tautu. Sākumā jāuzsver, ka pravietis neredzēja Dievu tieši, bet juta Viņa tiešu klātbūtni. Šādu mistisku pieredzi bija grūti aprakstīt ar vārdiem un viņš darīja to izmantojot tēlus (Ez 1, 4-28). Dieva pirmie vārdi Ezehiēlam bija “Cilvēka dēls, es sūtu tevi” (Ez 2,2). Izteiciens “cilvēka dēls” (ebr. ben adam) nozīmē vienkārši “cilvēks” un pārdabisko notikumu gaismā tādā veidā atšķir Ezehiēlu no debesu būtnēm, kas arī bija klātesošas aicinājuma brīdī (Ez 1, 22-28). Tituls ”cilvēka dēls” Ezehiēla grāmatā parādās deviņdesmit četras reizes un vienīga vieta Vecajā Derībā, kur vēl var sastapt šo titulu ir Daniela grāmata (8,17). Jaunajā Derībā ar šo titulu sevi apzīmēja Jēzus. Jēzus kaut arī ir Dieva Dēls, ir arī viens no mums, Dievs mūsu vidū, kura vēsts nav populāra starp cilvēkiem, līdzīgi kā Ezehiēla pravietošana. Ebreju valodā "cilvēka dēls" tas nozīmē vienkārši “cilvēks”. Šie vārdi izsaka cilvēka vājumu un varenā Dieva spēju pievērsties un parūpēties par savu radību. Kad Dievs uzrunā cilvēku, tad tāda nasta nāk pār viņu, ka tikai Dieva Gara spēks var pavadīt cilvēku tālāk. Pravietis vīzijas laikā labprāt paliktu redzējuma priekšā nekustīgs un uz zemes, bet viņa gars tika piecelts un iedrošināts. Gars, kas dveš dzīvību, caurstrāvos vārgo miesu un dāvās jaunus spēkus.

Vārds “sūtīt” šeit ir svarīgs, jo Rakstos bieži parādās saistībā ar Dieva aicinājuma izteikšanu kādam cilvēkam. Dieva vīzijas pieredzēšana vai Viņa vārdu dzirdēšana vēl cilvēku nepadara par pravieti. Pravietim nav jāzina tikai Dieva griba, nodomi un vārds, bet viņam ir jābūt Dieva sūtītam. Tieši sūtīšanas aspekts ir tik būtisks un līdzīgi ir arī Baznīcā, katrai sludināšanai, misijai un kalpošanai sākumā jābūt sūtīšana. Ļoti izteikti tas parādās katrā Svētās Mises nobeigumā, kad priesteris dod nobeiguma svētību, lai ticīgie varētu doties pasaulē piepildīt to, ko saņēmuši Euharistijā. Pastāv iespēja, ka pravietis sludina kādu konkrētu vēsti, kas ir laba, bet tomēr viņš var būt viltus pravietis, jo nav Dieva sūtīts. Šāda izsūtīšana var notikt vīzijas laikā un tieši tā notika ar Ezehiēlu un arī Isaju (Is 6,1-10). Pravietis tika sūtīts pie dumpīgās tautas. Izraeļa raksturojums kā dumpīga saime (Ez 2,5) atkārtojas grāmatā daudzas reizes un atklāj tautas noskaņu un attieksme pret savu valsti un ticību. Šo dumpinieciskumu var raksturot kā vasaļa nepaklausību feodālajam senjoram. Tauta ne tikai sacēlās pret lielvaru dominanti, bet arī pret Dievu. “Cieta sirds” nozīmē to, ka tā nav spējīga klausīties Kungā.

Dievs Ezehiēlam šajā brīdī vēl nedeva vārdu, kurus sludināt tautai, bet vispārējā veidā norādīja uz viņa darbības virzienu. Dievs aicināja Ezehiēlu ne tik ļoti būt veiksmīgam savā misijā, bet uzticīgam un teikt šādus vārdus: “tā saka Kungs Dievs” (Ez 2,4). Vēlāk gan Kungs dos konkrētus vārdus, bet tagad Viņš gribēja tautai pavēstīt, ka “starp tiem ir pravietis” (Ez 2,5). Tas nozīmēja, ka Dievs joprojām uzrunā savu tautu un ir tās vidū. Izraelis par to varēs pārliecināties un nav svarīgi, vai viņi klausīsies vai ignorēs Dieva vārdu, viņiem jārēķinās, ka pravietis ir viņu vidū. Vārds tiks pasludināts tā vai tā. Grāmatā ļoti izteikti tiek parādīts, ka tauta ir ar nocietinātu sirdi un ietiepīgi, un ir gatavi pretoties Dieva vārdam. Jonasa grāmatā var lasīt kā pagāni uzklausīja pravieša vārdus un atgriezās, bet Izraels nevēlējās klausīties Ezehiēlu. Interesanti, ka Dievs saka pravietim brīdinājumu par to, ka ja viņš sagaida sava darba augļus, tad Viņš sūtītu viņu pie citām tautām, kuras Kungu klausītos. Grāmatā nav norādes uz to, ka pravieša vārdi būtu ietekmējuši Izraeli. Svarīgi, ka pravietis palika uzticīgs Dieva vārdam un pasludināja, ka Dieva vārds joprojām ir dzīvs un iedarbīgs viņu vidū, ka Dievs noraida tautas dumpiniecisko nostāju, bet nenoraida pašus dumpiniekus, jo viņi ir Dieva izvēlētā tauta un Kungs vienmēr paliks viņiem uzticīgs. Līdzīgi mēs to varam pieredzēt savā ticības dzīvē, kurā regulāri noraidām, ignorējam, nepamanām, aizmirstam, neuztveram Dieva klātbūtni un vārdu, bet Kungs paliek uzticīgs saviem solījumiem un atkal un atkal ienāk mūsu nocietinātajā sirdī. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 1,13-14; 2,23-24, svētdiena XIII, B

Gudr 1,13-14; 2,23-24

27. jūnija svētdienā lasīsim fragmentu no Gudrības grāmatas sākuma, kurš aicinās pārdomāt grēka un nāves problēmu cilvēka dzīvē. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kurus cilvēks var uzdot, ir jautājums par nāves izcelsmi: no kurienes tā radusies? Gudrības grāmatas sākuma nodaļas šajā ziņā ir nozīmīgas, jo apcer nāves izcelsmi un pasludina, ka “Dievs nav radījis nāvi, un Viņam nesagādā prieku dzīvo nomiršana… Caur velna viltību nāve ienāca pasaulē” (Gudr 1,13; ,24). Tomēr šīs pasaules drāmas izšķirošā vēsts nav nāve, bet gan pestīšana. Tukša spriedelēšana un bezdievīga cīņa ar taisnīgajiem lika pārgudrajiem secināt, ka ar nāvi viss beidzas (Gudr 2,1-5) un ka stiprākajiem ir taisnība (Gudr 2,11). Ja kāds šajā pasaulē uzskata savādāk un vēlas loģiski pierādīt, ka pastarā dienas atmaksa tuvojas, izklausās neracionāli, neiespējami un pārsteidzoši. Tomēr šīs grāmatas gudrība norāda uz citu domāšanas veidu. Taisnīgo glābiņš varbūt nesaskan ar pasaules intuīciju, bet patiesībā Gudrība pazīst un izdibina pasauli.

Gudrības grāmatas sākumā (2-5. nod) sadurās divi pasaules skatījumi: taisnīgo garīgums un bezdievju pasaules vīzija jeb dzīvības un nāves skolas. Šajā grāmatā ļoti konkrētā veidā aplūko bezdievju dzīves pozīciju, kura uztver īstenību kā sabojātu un, ka ar nāvi viss noslēdzas. Patiesība par cilvēka eksistences trauslumu ir klātesoša Rakstos un ļauj piedzīvot ticību un paļāvību uz Dievu. Tomēr tie, par kuriem rakstīts Gudrības grāmatā, nonāk pie citiem slēdzieniem. Nāves neizbēgamība un pilnīga pazušana ļāva viņiem interpretēt visu īstenību kā mirstošu, nepastāvīgu, pārejošu un neko vairāk tajā nemeklēja. Šādā pasaules ainā cilvēka vienīgā nolemtībā ir nāve un citus cilvēkus, un arī lietas, var izmantot, patērēt, iznīcināt, izšķērdēt, lai izbaudītu pārejošos labumus. To jādara ar visiem līdzekļiem, jo savādāk pats var tikt izmantots. Kad nāvei ir dzīvē gala vārds, nav vairs citu ideālu un motivāciju. Tieši tāpēc arī taisnīgais, kurš atgādina par citu pasaules skatījumu ne tikai ar vārdiem, bet rīcību, ir neērts cilvēks no kura jātiek vaļā. Taisnīgā nāve būs kārtējais pierādījums, ka viņš dzīvo ilūzijā, jo neko nesaņem par savu dzīves veidu un uzticību pārlaicīgām vērtībām.

Apgalvojums, ka Dievs nav radījis nāvi ir drosmīgs un līdzīgas domas var atrast citviet Rakstos (Ez 33,11; Ezra 8, 60), kas bez precizējumiem nevar nest skaidrību. Šīs svētdienas fragmentam ir sava loma Baznīcas mācībā par iedzimto grēku. Katoliskās Baznīcas Katehisms atsaucas uz Gudrības grāmatu (1,13; 2,24), lai apkopotu mācību par cilvēka radīšanu paradīzē un svētuma stāvoklī pirms grēkā krišanas (355-390; 413). Otro reizi Katehismā šo Rakstu vietu piemin saistībā ar mācību par miesas nāvi, ka nāve ir grēka sekas (Rad 2,17; 3,3.19; Gudr 1,13; Rom 5,12; 6,23). Ādama un Ievas pirmgrēks nesa graujošas sekas visiem cilvēkiem un tas ir katra cilvēka personiskā grēka fons, grēka vide, kurā mēs vēl ienesam savus grēkus. Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai uzvarētu nāvi un grēku, un parādīja, ka taisnīgais dzīvos, pieredzēs savas uzticības piepildīšanos. Jēzus Kristus augšāmcēlās no miroņiem atvēra nāves vārtus arī katram, kas Viņam seko un tādā veidā pieredzētu dzīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.15.2021

Īj 38, 1.8-11, svētdiena XII, B

Īj 38, 1.8-11

20. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā klausīsimies fragmentu no Ījaba grāmatas 38. nodaļas, kurā Dievs runā ļoti cēlā poēmā ar bagātiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, literāro divdomību un teoloģisko dziļumu. Šīs poēmas valoda, forma un tēmas ir cieši saistīta ar visu grāmatu.* Šajā nodaļā sākas Dieva atbilde Ījabam, kurš grāmatas 31. nodaļā pēdējo reizi aizstāvēja savu godīgumu un uzrunaja Dievu: “Kaut būtu, kas uzklausa mani! Te mana liecība - lai Visuvarenais atbild!” (Īj 31,35). Dievs pēc draugu pārmetumiem pārtrauca savu klusēšanu un atklājās savā Vārdā. Vārdi ar kuriem Dievs vērsās pie Ījaba bija visai skarbi, taču ne tiesājoši, bet gan uzsāka ar viņu sarunu. Dievs vēlējās, lai Ījabs atbrīvojas no šauras un shematiskas domāšanas, savas iztēles un baiļu pārnešanu uz Dieva izpratni. Katram cilvēkam tas ir liels izaicinājums, sekot Kungam, atzīt savu niecību, atbrīvoties no absolūtās atkarības no sava “es” un ieraudzīt, ka cilveks ir kripatiņa no plašākas īstenības un kurioza ir pretenzija sevi uzskatīt par pasaules centru. Dievs sākot ar 38. nodaļu uzdod cilvēkam jautājumus un ļauj atklāt radību visos tās sīkumos.

Ījabā gramatā iepazīstam kā Ījabs teik pakļauts ciešanām un sāpēm, un viņš jautā “Kāpēc?”. Ījaba draugi Elīfazs, Bildads, Cofars un Ēlīhu mēģināja viņam sniegt atbildes, bet Ījabs tās nepieņēma. Atbildi Ījabs meklēja pie Dieva: “Kaut es prastu viņu atrast” (Īj 23,3); gudrība, kuru viņš vēlējās, nebija viņam sasniedzama (Īj 28,12.20). Ījabs gribēja, lai Dievs pārstātu slēpties, jo savādāk viņš nonāktu pie secinājuma, ka atbilde nav atrodama. Šīs svētdienas fragments sākas ar vārdiem: “Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams” (Īj 38,1). Tā iesākas ilgi gaidītā Dieva atbilde. Būtībā tā ir Dieva atklāšanās Ījabam, jo Bībelē vējš bieži pavada Dieva teofāniju (Dieva atklāšanās). Dievs savas runas sākumā apskata visuma robežas (Īj 38,4-18), metereoloģiskās parādības (Īj 38,19-38) un piecus dzīvnieku pārus (Īj 38,39-39,30).

Dievs ieveda Ījabu kosmiskā ceļojumā un norādīja uz nesavaldāmiem zemes ūdeņiem, kuriem ir spēks pārpludināt un iznīcināt to, ko Dievs tik rūpīgi ir veidojies (Īj 38,8-11). Jūra Vecajā Derība un arī Tuvo Austrumu mitoloģijā ir raksturota kā nedraudzīgs spēks, kuru dievībai ir jāsavalda vai jāpakļauj, lai radība netiktu izpostīta. Jūras izcelsme šajā fragmentā tiek aprakstīta izmantojot dzemdību tēlu. Jūra tiek attēlota kā dzimusi no mātes klēpja un ietīta mākoņos, bet no otras puses jūra ir biedējošs spēks, kurš jāuztur mierā. Jūra ir kā nepaklausīgs un enerģisks bērns pār kuru nevienam nav varas kā tikai Dievam. Ījabs uzskata, ka Dievs grib ierobežot radību un brīvību; cilvēks vēlas šajā pasaulē ienāk ar kliedzieniem un vēlas nobriest, bet Dievs vēlas šīs ambīcijas apturēt. Ījabs uzlūko nemierīgos jūras ūdeņus un Dievs viņam skaidro, ka, ja daļa no radības draud pārsniegt savas robežas, tā tiek ierobežota, bet netiek nosodīta. Jūra ir parādīta kā divdomīgs tēls - kā dzīvības vide un kā iznīcības un nāves iemesls. Dievs parāda, ka radība nav atstāta aklu un nedzīvu spēku varā, bet pakļauta Dieva apredzībai.

Dievs neatbildēja uz Ījaba jautājumu tieši, bet uzdeva viņam pats savus jautājumus. Šie jautājumi nebija domāti kā pazemošanas veids, bet izaicinājums par to, ko viņš īsti zina par Dieva radīto pasauli un, lai izvērtētu no jauna Dieva ieceri radīšanas plānā. Pirmajā jautājumu sērijā, Dievs vēlas, lai Ījabs atbild par radību un dabas pasaules likumiem, ar nodomu parādīt, ka Ījabam nav ne gudrības, ne arī varas radīt un pārvaldīt visumu kā to dara Dievs. Dievs parāda, ka Ījabs nav tāda būtne, kurai ir nepieciešamās zināšanas, lai adekvāti spriestu par Dieva apredzību. Dievs nedod Ījabam tiešu atbildi. Ja arī mēs gaidām no Dieva atbildi: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem un kā taisnība valda visumā, tad šajā grāmatā nav atrodamas tiešas atbildes. Mēs nevaram pazīt Dieva darbības ceļus un gaidīt, lai Viņš darbotos saskaņā ar mūsu nodomiem, jo tādā veidā mēs gribam ierobežot Dieva varu un zināšanas. Dievs vēlas ierādīt Ījabam atbilstošu vietu, lai viņš bijātu Dieva spēku. Pats Dieva atklāšanās notikums ir jau atbilde uz Ījaba jautājumiem. 

Dievs savā atbildē iet citu ceļu - jautājumu ceļu un neatbild tieši. Tas ir pārsteidzoši, jo Dievs noignorēja Ījabu un to, kas attiecās uz viņa personisko dzīves traģēdiju. Dievs pat neieminējās par viņa vainu vai nevainību, ne par ciešanām un to jēgu. Kungs apraksta radīšanas darbu tādā veidā, ka mainās cilvēka skatījums uz nevainīgo ciešanu problēmu. Ījabs un viņa sarunu biedri pārdomājot ļaunuma problēmu pasaulē izsmēla argumentus. Dievs ar daudziem retoriskiem jautājumiem veda Ījabu pa citu ceļu, lai parādītu savu radošu spēku. Kas ir ievietojis jūru durvīs? Kas to dzemdināj? Jūra ir jātur savā vietā: “aizšāvu bultu un aizcirtu durvis ” (Īj 38,10). Tādā veidā senatnē nodrošināja pilsetas aizsardzību. Senajā pasaulē cilvekiem likās, ka jūrai ir pārsvars pār sauszemi un, ka jūra ir mežonīga un bezveidīga vara, kurā valda haosa spēki. Šajā lasījumā Dievs parāda, ka Viņš ir apzināti virzījis lielos dabas spēkus, lai tie kalpotu radībai un nevis biedētu to. 

Ījabs guva mācību, ka Dievs valda pār dabu un no tā izriet, ka Viņa spēks nebeidzami pārsniedz cilveka iespējas. Dieva gudrība un radošais spēks īpašā veidā atklājas jūras tēlā (Īj 38,8-11). Ja Dievs var uzveikt haosa spēkus un atgriest kārtību pasaulē, tad viss, kas tāds nav (nekārtība, ļauns, ievainojumi, grēks u.t.t), arī var būt pakļauts Dieva apredzīgajam plāna. Kas svarīgi, šo jūru jeb to, ko tā simbolize - haosu, ļaunumu un nāvi, Dievs var izmantot savas tēvišķīgajās rūpēs par radību. Atšķirībā no citu tautu dievu mītiem, kuri labprāt iznīcināja nepaklausīgos, Bībeles Dievs turpināja rūpēties par visu radību un īpaši par cilvēku, kurš ir apdāvināts ar brīvibu. Dieva planā visam ir sava vieta, pat tam, kas var likties biedējošs un nesaprotams. Ījabs klausījās Dieva vārdus un vēlāk gramatā varam lasīt izšķirošus vārdus: Ījabs nevis runā par Dieva gudrības saprašanu, bet gan: “nu manas acis tevi ierauga” (Īj 42,5). Tas ir ļoti svarīgi, jo nevis zināšanas un atbilde uz jautājumiem ir tas, ko Dievs Ījabam beigās dod, bet atskārsme, ka pats Dieva vārds un Kunga klātbūtne, ko var pieredzēt vārdā, ir Ījaba pieredzes centrā. Tas, ka Dievs viņam atklājās personīgi, satiek viņu dzīves īstenībā, ir tas, ko viņam vajadzēja meklēt un jautāt.

*Norman C. Habel, The Book of Job: A Commentary, Philadelphia: The Westminster Press 1985. P.526.


br. Jānis Savickis OFMCap

6.08.2021

Ez 17, 22-24, svētdiena XI, B

Ez 17, 22-24

13. jūnija svētdienas vārda liturģijā lasīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas un šis lasījums mūs sagatavos un ļaus labāk izprast Evaņģēliju, kurā Jēzus stāsta divas līdzības par zemē iemeslu sēklu un sinepju graudiņu. Pravietis Ezehiēls savā grāmatā tēlaini rakstīja par Dāvida valstību un Dāvida pēcteča kļūšanu par ķēniņu. Jēzus ir šis ķēniņš, kurš Jaunajā Derībā valda nedibināja valsti, bet pasludina Dieva valstību. Pravietis Ezehiēls lietoja dažādas pravietiskas zīmes un vārdus, lai izteiktu spriedumu par Jeruzālemi un Izraeli (Ez 12-19 nod.). Ezehiēls salīdzināja Babilonas un Ēģiptes lielvaras ar diviem ērgļiem, kas cīnas savā starpā par ciedra galotni, kas simbolizēt karalisko jūdas namu (Ez 17). Līdzībā ciedru zaru paņem viens ērglis un iestāda auglīgā zemē, kur ciedrs iesakņojas, un pēc tam otrs ērglis dara to pašu. Pirmais ērglis ir Nabohodonozors, kurš aizveda jūdus Babilonas trimdā (597.g. pirms Kr.)(Ez 11-14.nod.), bet otrais ērglis ir Ēģiptes faraons ar kuru jūdi sadarbojās pret Babilonu, bet Dievs brīdinaja, ka šī sadarbība neizdosies. Šis zars nokalta atrodoties uz cīņas robežas starp impērijām, bet Dievs solīja nākotnē iestādīt šo galotni jeb Jeruzālemes ļaudis “visaugstākajā Izraēla kalnā”, lai kļūtu par “varenu ciedru” un zem tā zariem dzīvotu visādi “putni un spārnaiņi” (Ez 17,23), kas simbolizē pagānu tautas, kuras meklēs patvērumu pie Dieva. Ezehiēla grāmatā tiek gaidīta ne tikai Izraela atjaunošana, bet pagānu tautu atgriešanās un samierināšanās ar vienīgo Dievu. 

Kāpēc Izraelim šis pravieša Ezehiela tēls bija tik svarīgs? Vecajā Derība Babilonas trimdas pieredze bija ļoti reāla un sāpīga. Babilonieši rīkojās ne tikai ļoti brutali, bet arī simboliski, jo centās iznīcināt jūdu valsts materiālās paliekas, atmiņu un ticību. Babilonas valdnieks Nabuhodonozors izsūtīja un padarīja aklu pēdejo jūdu ķēniņu Cedekiju (618-561 pirms Kr.), un publiski nogalinaja ķēnina bērnus, lai tādā veidā parādītu, ka Dāvida dinastijai un Dieva solījumam to sargāt ir pienācis gals. Noārdīja Jeruzālemes mūrus un atstāja to drupās, un tādā veidā parādīja, ka Dieva solījums sargāt pilsētu nepiepildījās. Kā vislielākais pazemojums bija Jeruzālemes svētnīcas nopostīšana un parādīšana, ka Babilonas dievi tagad valda pār jūdiem. Babilonas impērija mazo jūdu valsti uztvera kā nepaklausīgu provinci, kas sacēlās pret to un veidojas savienību ar Ēģipti, lai cīnītos pret Babilonu. Šādai valstij nevarēja uzticeties un tā bija jāiznīcina. Tā domaja babilonieši un bija pārliecināti, ka jūdi vairs necerēs, ka Dievs viņus atbrīvos, bet asimilēsies ar citam tautam kā tas notika ar seniem jūdu ienaidniekiem filistiešu un moabiešu, ta tām, kuras Babilonas valdīšanas laikā pārstāja eksistēt un saplūda ar citiem ļaudīm.

Daudzus pārņēma šaubas (Is 40,27) par Kunga spēku, rūpēm un solījumiem, bet citi saglabāja cerību un ātras pārbaudījuma beigas (Jer 27-29.nod.). Tautā radās jautājums, kas būs tālāk un ko darīt tālāk? Vai tauta izdzīvos vai arī asimilēsies ar citām impērijas tautām, kuras bija daudz attīstītākas un lielākas. Ticība un tas nozīmē, ka arī tauta saglabājas. Uzticība Dievam netika noplicināta un ticības un identitātes krīze, kuru gribēja radīt babiloniešī, nepanāca savus mērķus. Apstākļos, kad nebija Dieva klātbūtnes sajūta, pravietis Ezehiēls solīja, ka svētnīca un Dāvida dinastija tiks atjaunota neskatoties uz skaidrām ārējām zīmēm, kas norādīja uz pretējo. Ezehiēls pravietoja, ka Dievs paņems “ciedra galotni” un iestādīs vislabākajā vietā. Ciedrs (Izraelis) ir lielākais koks, kas pacelsies pāri visiem citiem kokiem (tautām); koks zem kura varēs paslēpties zvēri. Šāda varena koka motīvs parādās daudzu tautu dzīves ziņā. Tas būs kā dzīvības koks, kurš savus spēkus gūs no zemes ūdeņiem un dos patvērumu un barību visai radībai; tāds koks ir stabils un krāšņs, un sargā no nāves un sola drošību un ilgspējību. Jauniestādītais koks nedomās tikai pats par sevi un savu aizsardzību, bet uzplauks kā atvērta un droša vieta visiem. Dieva mīlestība un vēlme visus bagātīgi apdāvināt ir liela. Šajos Ezehiēla vārdos tiek atkārtos solījums, kurš tika dots Abrahamam (Rad 12,2-3). Svētajos Rakstos arī Kungs sevi raksturo kā koku: “Es kā zaļoksna ciprise - no manis tev augļi!” (Os 14,9). Bībelē pieminētie koka tēli ļāva Jēzum runāt par Dieva valstību kā lielu un zaļu koku, kurš aug no mazas sēklas (Mk 4,16-34).

Šajā fragmentā ērgļi vai lielvaras nav galvenie varoņi, bet Dievs, jo paņem ciedra galotni un iestādīs augstā kalnā. Nabuhodonozora vārdam un trimdai nebija galavārds un izšķirošā loma jūdu vēsturē, bet Dievam, kurš, neskatoties uz traģēdijām un bēdām, turpināja runāt caur praviešiem. Galotne par kuru raksta Ezehiēls arī norada uz mesiju, līdzīgi kā Isaja rakstīja par atvasi no Jesajas celma (Is 11,1). Dāvida pēctecis dāvās drošību un mieru visiem, kas patversies zem koka un visi apkārtējie koki zinās, ka Dievs patiešām ir klātesoss šajā kokā. Evaņģēlists Marks šīs svētdienas Evaņgēlija arī vēlas uzsvērt patvēruma un aizsardzības domu (Mk 4,30-32), lai parādītu Dieva valdīšanu. Šis koks neuzspiež savus noteikumus ar varu, bet piedāva vietu un iespejas katram augt un uzplaukt mīlestībā un patiesībā. Koka uzdevums ir padarīt Dieva klātbūtni pasaulē redzamu. Tāds ir arī Baznīcas un kristiešu uzdevums, lai pasaule mīlestības un vienotības liecība slavētu debesu Tēvu.


br. Jānis Savickis OFMCap

6.03.2021

Rad 3, 9-15, svētdiena X, B

Rad 3, 9-15

 Armēņu himnu grāmata, Konstantinopole 1678
6. jūnija svētdienas pirmais lasījums ir ņemsts no Radīšanas grāmatas stāsta par cilvēka grēkā krišanu, kurā cilvēki kautrējas nostāties Dieva priekšā. Cilvēkā pēc sagrēkošanas notika lielas pārmaiņas, bet Dievs turpināja attieksties pret cilvēku kā iepriekš un vēlējās uzturēt dialogu ar viņu. Tādā veidā Dievs vēlējās izrādīt kritušajam cilvēkam rūpes, ka nepametīs viņu šādā stāvoklī. Cilvēks šo Dieva mīlestības un piedot gatavības attieksmi nespeja skaidri uztvert, bet izjuta bailes no Radītāja. Pēkšņi Dievs zaudēja cilvēka acīs vēl tikko pieredzēto tuvības un draudzības tēlu, un cilvēkā iemājoja sagrozīts un melīgs priekštats par Dievu. Ja attiecības ar Dievu vairs nebija vērtība pati sevī, tad ko cilvēks tagad varēja aizsargāt un par ko cīnīties? Viņš sāka uztraukties vien par sevis paša saglabāšanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā varam iepazīt kā Jēzus atmasko un vēlas dziedināt cilvēku, kurš nokļuvis sava paša un velna nebrīvē. Jēzus atgādināja, ka Dievs ir mīlošs Tēvs, kurš nevēlas cilvekiem neko atņemt, bet vēlas būt kopā ar viņu.

Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt par Dieva plānu cilvēkiem, kurš visu radīja labu. Tomēr šajā plānā iestājas lūzums un pasaulē ienāca ļaunums. Kā tas ir, ka Dievs visu rada labu, bet ļaunums iezogas radībā. No kurienes pasaulē parādas bailes, ciešanas un nāve? Radīšanas grāmatas 3nodaļa mēģina atbildēt uz šo jautājumu. Pirmkārt, Dievs kā visa labā radītajs nav ļaunuma avots. Cilvēka grēks ir vainīgs. Šajā nodaļā var iepazīt ne tikai grēku kā tādu, bet arī grēkošans un kārdināšanas procesu katrā cilvēkā. Vārds vēlas pavēstīt vienkāršu, bet svarīgu patiesību, lai mēs uzmanītos un censtos pamanīt čūsku pirms tā mums iekož, lai mēs neuzsāktu dialogu ar kārdinājumu, kas noved pie grēka. Čūska pārspīletā veidā attēloja Dievu un līdzīgi čūska vai kārdinājums ienāk katra cilvēka dzīvē. Čūska apspēlē cilvēka cieņu, kas ir iesakņota Dieva tēlā un līdzībā, tā ir cēla un nozīmīga cilveka pašizpratnes daļā. Čūska zināja ar kuru vietu sākt kārdināt cilveku: būsiet kā dievi; varēsiet paši visu izlemt un rīkoties pēc saviem ieskatījumiem; paši noteiksiet kas ir labs un ļauns; kas ir atmetams no tā, kas no ārienes vēlas man uzspiest savu gribu.

Neskatoties uz to visu Dievs meklēja cilvēku un uzdeva viņam jautājumus. Ādams un Ieva slēpās no Dieva klātbūtnes. Tā kā Dievs visu zina, tad Viņa jautājumi tika uzstādīti tā, lai izsauktu atzīšanos, nevis sausas informācijas apmaiņa vai tiesāšanu. Dievs nesauca cilvēku ar vārdiem: “Kur tu slēpies?”, bet gan “Kur tu esi?” (Rad 3,9). Šajos vārdos nav ne mājiena uz kādu pārmetumu vai apsūdzību, bet drīzāk mudinājums atjēgties. Dieva vēršanās pie Ādama demonstrēja žēlastības darbību, kas nemainīgi līdz pat mūsu dienām uzrunā cilvekus. Diemžēl Ādams pat nedomāja atzīties acīmredzamā vainā, jo viņu vairāk uztrauca kailums un kauns un nevis grēks. Vienīgais, ko viņš patiesi atzinās Dieva priekšā ir bailes (Rad 3,10). Ādams zinaja, ka ir pārkāpis Dieva pavēli, taču tagad viņš bija vērsts uz sevi un vairāk noraizejies nevis par vainu un tās labošanu, bet par savām sajūtām. 

Pēc tam Dievs uzdeva otru jautājumu: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju - neēd no tā?!” (Rad 3,11). Šie jautājumi jau ir daudz precīzāki. Ādams attaisnojās un vainu novēla uz sievieti, un tādā veidā atklāja savu tukšumu un nāvi. Iepriekš viņš līksmoja par Ievas parādīšanos, bet tagad izmantoja viņu, lai glābtu sevi. Izrādījās, ka tagad Ādams ir vēss un augstasinīgs sev izdevīgu situāciju aprēķinātājs, un pat ilga un skaista vienotība viņu neapturēja. Ādams savā atbildē arī apsūdzēja Dievu, jo no Viņa saņēma sievieti, kura viņu kārdināja. Būtībā viņš pateica, ka es neesmu vainīgs, bet gan Dievs! Ievai nekas cits neatlika kā vainot čūsku. Viņa gan vainu nenovēla uz Ādamu vai Dievu, tomēr svarīgi, ka neatzinās savā pārkāpumā. Dievs neuzsāka dialogu ar čusku, bet uzreiz izteica spriedumu un pirmo reizi izteica pār radību - čūsku - lāstu.

Nespēja uzsākt dialogu, spriedze un grēks ienāca cilvēka dzīvē, kaut gan Dieva radīšanas iecerē tā nebija paredzēts. Cilvēka pirmgrēka sekas ir tādas, ka viņš velas aizstāt Dieva planu, morāli un labā un ļaunā kritērijus ar saviem paša ieskatiem. Pirms grēka cilvēks spēja dzīvot līdzsvarā ar saviem ierobežojumiem, bet sagrēkojušais cilvēks kautrējas no savu trausluma un ievainojamības. Fragmenta beigās varam lasīt vēsti, ka uzvara jebkurā gadījumā būs sievietes un dēla pusē. Kristīgajā tradīcijā šie tēli simbolizē Baznīcu un Kristu, un šo īso pravietojumu sauc ar protoevaņģēliju (Rad 3,14-15), kas piepildījas Jēzū Kristū: “Milzu pūķis tika satriekts - sensenā čūska, ko sauc par velnu un sātanu, kas maldina visus pasaules iedzīvotājus - viņš tika nomests un līdz ar viņu nomesti viņa eņģeļi” (Atkl 12,9). Pestīšanas vēsturē tie ir svarīgi vārdi, jo apliecināja, ka ļaunums neuzvarēs gaismu, bet Dieva svētība pavadīs cilvekus un īpasā veidā tas sākās ar Ābrahama personu (Rad 12). Labais ir spēcīgāks un spēj “sadragāt” ļaunuma viltības un plānus. Jēzus Kristus sludinatā vēsts un Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums apliecina, ka mīlestība ir spēcīgāka par grēku un nāvi, tā pārsteidzošā veidā dāvā uzvaru.

br. Jānis Savickis OFMcap

5.27.2021

Mt 28, 16-20, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Mt 28, 16-20

Svētdienā pēc Vasarsvētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Ticība Trīsvienībai ir centrālā ticības patiesība. Kā mēs varētu paraudzīties uz šo patiesību? Iepazīstot Svētos Rakstus un palūkojoties uz pirmkristiešu ticības pieredzi, kura ir saglabājusies Tradīcijā un tā ir jāuztver ļoti nopietni. Pirmbaznīca savā ticības dzīvē pieredzēja Tēva, Dēla un Svētā Gara darbību un uzlūkoja katru Personu kā dievišķu, bet vēl nelietoja vārdu Trīsvienība. Līdzīgi arī mēs piesaucam kādu no Trīsvienības personām, pieredzam tās darbību vai vienkārši pārmetot krusta zīmi, pieminam trīs Personas un būtībā atzīstamies ticībā Trīsvienībai. Bībelē neatradīsim vārdu “Trīsvienība” un vienīgi Mateja Evaņģēlija noslēgumā ir pieminētas visas Trīsvienības personas tiešā veidā kā viena noslēpuma dalībnieki. Citviet Jaunajā Derībā arī var atrast ciešas vienotības un dievišķuma saites starp Trīsvienības personām, bet šeit tas ir īpaši uzskatāmi. Tāpēc ir tik svarīga kristīgā pieredze, jo tā ļauj šo noslēpumu izdzīvot un izteikt vārdā: Trīsvienība.

Ticības pieredze, kas ir atspoguļota Jaunās Derības grāmatās ir kā paraugs katra laika ticības pieredzei un vispirms tas attiecas uz Tēva, Dēla un Svētā Gara vietu ticīgo dzīvē. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Trīsvienības noslēpums atklājas Baznīcas sūtībā un misijā, un nevis kādā intelektuālā pārspriedumā. Mateja Evaņģēlijs noslēdzas ar ļoti svinīgu un pacilājošu ainu, kurā tiek uzsvērtas trīs tēmas: Jēzus Kristus vispārējā vara, misijas universālais raksturs un Kunga klātbūtne misionārajā kopienā. Būtībā visa uzmanība koncentrējas uz Jēzus vārdiem

Fragments sākas ar to, ka “vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus bija tiem norādījis” (Mt 28,16). Katrs, kas lasa šīs rindas arī var iztēloties, ka atrodas augstā kalnā ar Kungu. Lasot Mateja Evaņģēliju var pamanīt, ka svarīgi notikumu norisināt uz kalniem: Jēzus kārdināšana (Mt 4,8-10), Kalna svētības (Mt 5,1-12), lūgšanas (Mt 14,23), dziedināšanas (Mt 15, 29-30) un apskaidrošanās (Mt 17,1-10). Mācekļi tagad bija kā jaunais Izraēlis, kurš dodas tikties ar savu Mācītāju un atdod Viņam godu, “pielūdza Viņu”, un tādā veidā atzīstot Viņa dievišķību. Šajā brīdī Evaņģēlijs sasniedza savu kulmināciju, jo kopā sanāk visi pavedieni; šajā brīdī sākas patiesa mācekļu pasha kopā ar Kungu, kas Baznīcā joprojām ir dzīva un aktuāla.

No otras puses evaņģēlists neslēpj, ka jaunajai kopienai - Baznīcai ir arī savas problēmas, jo “daži šaubījās” (Mt 28,17). Evaņģēlists nevēlas slēpt svarīgu patiesību par to, ka jaunā kopiena nav ideāla, bet parāda, ka tā ir nepilnīga un vāja; tai ir sava neuzticības un krišanas pieredze. Tomēr tas nenozīmē, ka šaubas attālina no Dieva. Šeit tekstā mēs to neredzam. Tieši šādi mācekļi saņem misiju un tiek sūtīti pasaulē. Jau tas, ka jaunais Izraelis ir skaitā “vienpadsmit” un nevis “divpadsmit” atgādina par sāpīgo Jūdasa nodevību un pašu apustuļu bēgšanu. Mācekļi neizturēja ciešanu pārbaudījumu un Jēzus varēja izvēlēties citus mācekļus, bet turpināja iesākto ar tiem pašiem vīriem. Evaņģēlists Matejs šeit arī parāda, ka mācekļi Jēzu pēdējo reizi redzēja pamešanas brīdī un atstāja Viņu vienu, un no sievietēm dzirdēja, ka Kunga ir dzīvs un vēlas ar viņiem tikties Galilejā, ko jau iepriekš viņiem teica (Mt 26,31-32). Mācekļi atgriezās Galilejā, vietā, kur piedzīvojums ar Jēzu sākās: “tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu” (Mt 4,16). Šie vājie mācekļi atbildēja uz Kunga aicinājumu un devās ceļā.

Ticība un šaubas satiekas vienā kopienā. Pavirši domājot, var likties, ka abas šīs stājas nevar saderēt kopā, bet pat mūsu pašu pieredze liecina pretējo. Pastāv brīži, kad šīs abas stājas ir vienlaicīgas. Šaubas ir neatņemams ticības dzīves elements, jo cilvēks ir ceļā pie Dieva un pieredz savu nepilnību un pasaules izaicinājumus. Mums ir svarīgi apzināties, ka Jēzus uzticēja savu misiju ļaudīm, kuros arī varēja iemājot šaubas. Pāvests Francisks vienā no savām katehēzēm uzsāka tādu kā dialogu ar sevi un īsi pārdomāja šaubas kristieša dzīvē: "Es domāju, ka kāds varētu man jautāt: “Tēvs, bet man ir daudz šaubu par ticību; kas man jādara? Vai tev nekad nav šaubu?” Man ir daudz… Bet, protams, katram noteiktā laikā pienāk šaubas! Šaubas, kas pieskaras ticībai pozitīvā veidā, ir zīme, ka mēs gribam zināt labāk un daudz pilnīgāk Dievu, Jēzu un Viņa mīlestības noslēpumu pret mums. “Joprojām man ir šaubas: es meklēju, es studēju, es konsultējos un lūdzu padomu par to, ko darīt.” Šīs šaubas veicina izaugsmi! Tas ir labi, ka mēs uzdodam jautājumus par ticību, jo tas ir veids kā mēs to padziļinām. Tomēr šaubas ir arī jāpārvar. Tāpēc ir nepieciešams klausīties Dieva vārdu un jāsaprot, ko tas mums māca. Nozīmīgs ceļš, kas reāli palīdz ir katehēze, kurā ticības pasludināšana sastopas individuālās un kopienas dzīves konkrētībā. Un pastāv arī vēl viens tik pat svarīgs ceļš - dzīvot saskaņā ar ticību cik tas ir iespējams. Nepadarām ticību par abstraktu teoriju, kas pavairo šaubas. Drīzāk padarām ticību par mūsu dzīvi. Meklējam veidus kā to praktizēt kalpojot mūsu brāļiem un māsām, īpaši tiem, kuri ir trūcīgi. Tādā veidā daudzas šaubas pazudīs, jo mēs jūtam Dieva klātbūtni un Evaņģēlija patiesību mīlestībā, kas bez mūsu nopelniem mīt mūsos un mēs dalāmies ar to ar citiem."*

Patiess Jēzus misionārs ir vienlaicīgi gan māceklis, gan mācītājs, jo nesludina pats savu mācību, bet to, ko saņēma no Kunga. Šī mācība izriet no klausīšanās un dzīvas Kunga pieredzes, un vēlas palikt saskaņā ar Kunga vārdu. Turklāt uzdevums nav tikai mācīt, bet viņiem ir jādara tas pats ko darīja Jēzus, “dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19). Katrs cilvēks var kļūt par Augšāmceltā mācekli, ja saņem kristības Svētās Trīsvienības vārdā. Pirmie kristību dalītāji bija mācekļi, kuri paši bija izgājuši sāpīgo pashālo ceļu, ieguvuši augšāmcelšanās atbrīvojošo vēsti un varēja liecināt, ka Jēzus Kristus mācība patiešām maina dzīves. Dzīve “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 29,19) dāvā brīvību, piedošanu, mīlestību un vienotību.

Pēdējie Jēzus vārdi ir īpaši zīmīgi: “es esmu ar jums” (Mt 28,20), jo norāda arī uz Mateja Evaņģēlija pašu sākumu, kur Jāzeps sapnī saņem vārdu, ka “jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Emanuēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums” (Mt 1,23; sal. Jes 7,14). “Dievs ir ar mums” nozīmē, ka mūžīgais Kungs ienāk mūsu laikā un telpā, iemiesojas, ir klātesošs mūsu vēsturē un dzīvē, augšāmceltais Jēzus Kristus ir savas Baznīcas vidū. Tas ir lielākais Baznīcas dārgums! Šajā Evaņģēlijā tiek īpaši uzsvērts, ka Dievs neslēpjas no cilvēkiem un Matejs pat nepieminēja Jēzus debeskāpšanu vai Viņa aiziešanu. Kā var izprast šādu Evaņģēlija nobeigumu, jo citos Evaņģēlijos Jēzus atstāj mācekļus, lai Svētais Gars varētu nākt pār Baznīcu. Evaņģēlists Matejs vēlas mums pateikt to, ka tikai tagad viss sākas; visa pasaule ir viņu priekšā. Tieši tāpēc šajā īsajā fragmentā ir tik bieži lietots vārds “visa vara”, “visas tautas”, “mācīdami turēt visu”, “ik dienas”. Mīlošā Dieva klātbūtne ir starp cilvēkiem Jēzū Kristū un tā ir jāatklāj visai radībai. Kungs paliek savas tautas vidū kā to ir solījis. Tāda dzīva ticības pieredze ir iespējama tikai “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

*Pāvesta Franciska trešdienas vispārējā audience (23.11.2016)

br. Jānis Savickis OFMCap

5.20.2021

Gal 5, 16-25, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Gal 5, 16-25

Svētā Gara nosūtīšanas svētkos Baznīca piedāvā lielu Svēto Rakstu dažādību. Šogad aplūkosim fragmentu no vēstules Galatiešiem, kuru priesteris Dieva vārda liturģijā var izvēlētie kā otro lasījumu; vai arī 1 Kor 12, 3b-7.12-13, vai Rom 8,8-17. Apustulis Pāvils šajā vēstules Galatiešiem fragmentā risināja svarīgus jautājumus pirmbaznīcas dzīvē. Iepriekš vēstulē viņš parādīja, ka kristiešus glābj nevis likums, bet Kungs Jēzus Kristus. Pāvils aicināja galatiešus sekot sev brīvībā no Mozus likuma (Gal 4,12–20). No tā radās jautājums, kā kristiešiem dzīvot? Ja ticīgie nav aicināti ievērot Mozus likumu, īpaši apgraizīšanu, tad kādi noteikumi ir saistoši? 5. nodaļā apustulis raksta par diviem orientieriem: mīlestības likums un Svētā Gara iemājošana. Pāvils vēlējās vienlaicīgi brīdināt un stiprināt kristiešus, jo viņi atradās pretēju un šķeltniecisku varu ietekmē, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi bija Kristū un Gars ir spēcīgāks un ļauj uzveikt noslieci un ļauno.

Tuvākmīlestības bauslis ir ļoti skaidrs un saprotams ceļvedis dzīvē, tomēr nepieciešams kas vairāk, jo cilvēkā ir spēcīga nosliece koncentrēties uz sevi un grēkot. Pāvils to sauc par “miesa iegribām” vai vienkārši “miesa”, kas ir pretēja Dieva gribai. Tā nav domāta tik daudz bioloģiskā miesa pretēja cilvēka garīgajai dabai, bet grēcīga vēlme domāt tikai par sevi, kas ir pretēja Dieva iepazīšanas vēlmei. Risinājums šai problēmas ir tāds, ka Svētais Gars, kuru mēs saņemam kristībās, dod iekšējo spēku pārvarēt “miesu” un ļauj dzīvot brīvībā, lai savā kristīgajā dzīvē atspoguļotu Jēzus Kristus personu. Saprotams, ka tas kristībās nenotiek mehāniski un nepieciešama apzināta un aktīva sadarbība ar Kunga Garu. Mūsu sirdis kristībās netiek automātiski pārveidotas par labām un krietnām.

Šīs svētdienas fragmentā Pāvils apraksta iekšējo spriedzi starp Garu un “miesu” kristieša dzīvē. Pāvila vēstulēs raksturīgs ir pretstats starp “miesu” un “garu”. Pastāv nesamierināmas atšķirības, ko rada ticīgajā “miesa” un ko Gars. Apustulis apzinājās, ka cilvēka spēkiem šajā cīņā nav izšķirošā nozīme. Iekšējo spēku dod Svētais Gars, kurš var pārvarēt “miesu”. Pāvils parāda svarīgu atšķirību starp Garu un “miesu”, kad raksta par “miesas darbiem” un “Gara augli”. Šādā veidā viņš izšķir būtisku pretstatu starp auglību un dzīvīgumu, un tukšiem un nedzīviem darbiem. “Darbi” viņam ir daudzskaitlī, bet “auglis” ir vienskaitlī, kaut gan uzskaita daudzus augļus. Tāds valodas lietojums norāda uz to, ka “miesas darbi” ienes sašķeltību un nekārtību personā, un viņa attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem. “Gara auglis”, savukārt, liecina par vienotību un dziļu saistību starp Gara augļiem.

Pirmie trīs grēki, kurus uzskaita Pāvils, ir seksuāla rakstura un kā pirmo apustulis piemin netiklību (gr. porneia). Porneia attiecas uz visām nesakārtotām, nepiedienīgām un aizliegtām seksuālām attiecībām. Pēc seksuāliem grēkiem Pāvils piemin reliģiskus grēkus. Bieži šie visi grēki bija saistīti. Piemēram, pagānu pasaulē pastāvēja tempļu prostitūcija. Vecās Derības kontekstā šo kārtību var skaidrot arī līdzīgi, jo Dievs Izraela neuzticību derībai uztvēra kā krāpšanos ar elkiem. Pēc tam seko sabiedriska rakstura grēki. Nobeigumā ir grēki, kas saistās ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kas varēja norādīt uz Dionīsu jeb Bakhu, vīna un jautrības dieva pielūgšanu. Beigās Pāvils uzsver, ka grēku sarakstu varētu turpināt vai savādāk izkārtot un tāpēc raksta ”un tamlīdzīgas lietas” (Gal 5, 21). Pāvils galatiešiem parādīja, ka viņiem bija īpaši jāpievērš uzmanība grēkiem, kas saistījās ar personisko attiecību veidošanu. Tas nozīmē, ka katrai baznīcai, zinot tās problēmas, viņš šo sarakstu varēja mainīt, papildināt un likt citus uzsvarus.

Pāvils rakstot par “Gara augli” uzsvaru liek uz attiecību veidošanu, kas ir galatiešu vājā puse. Kad Pāvils uzskaita “miesas darbus”, viņš piemin konkrētu rīcību, bet kad apraksta “Gara augli”, nekoncentrējas uz darbiem, bet uz raksturu un attieksmēm, kas ir kristiešiem, kuri dzīvo Svētā Gara vadībā. Šis Gara augļu saraksts neatbild uz miesas darbiem, jo tad Pāvils varētu pieminēt šķīstību, bet sāk ar mīlestību, prieku un mieru. Tādā veidā viņš veido citus uzsvarus un noskaņu, jo Svētais Gars neseko miesas iegribu ceļam, lai nesanāk tā, ka Gars tikai pretojas. Tā it kā Gars būtu tikai tas, kas reaģē uz grēku. Gars iet savu neatkarīgu ceļu. Ja miesas darbi cilvēku vērš pašu uz sevi, tad Gara auglis cilvēkā visdažādākos veidos  izpaužas mīlestībā. Mīlestība ienes prieku, jo mīlestība apmierina sirds dziļākās un kvēlākās vēlmes, kas saistās ar savstarpējo mīlestību. Šī vēlme ir ierakstīta cilvēka dzīlēs un tā ir arī atbilstošā veidā jāīsteno. Gars ienes arī mieru sirdī, jo cilvēks Svētajā Garā atjaunojas vienotībā un saskaņā ar Tēva gribu un uzveic visas sagrozītās noslieces un pārtrauc nebeidzamu iekšējo cīņu.

Apustulis Pāvils vārdus izvēlējās ļoti rūpīgi. Vārds “auglis” ieved lasītāju augu valsts pasaulē, kur procesi notiek pakāpeniski un vienmērīgi. Kad kaut kas aug, tad cilvēka acs neredz to un var tikai izmērīt un salīdzināt izmaiņas pēc laika. Ar Gara augli kristietī darbojas līdzīgi, jo izmaiņas nevar pamanīt uzreiz, bet tad, kad dzīvē notiek tādi notikumi vai posmi, kuros var veikt šādus “mērījumus”; sava veida mērnieku laiki. Parasti tie ir pārbaudījumi, izaicinājumi vai jauni posmi dzīvē, kad redzam, ka savādāk uz kaut ko reaģējam, atbildam, liecinām, uzņemamies vai iesaistāmies tā, kā iepriekš pat nevarējām iedomāties. Ja ļaujam Garam pakāpeniski mūsos darboties, tad tas dara to nelokāmi un mērķtiecīgi. Mūsos notiek neizbēgamas pārmaiņas un Gars sasaista mūsu personu ar iekšējām saitēm un iesakņojas mūsos. Fragmenta noslēgumā Pāvila doma sasniedza piepildījumu ar atgādinājumu, ka kristiešiem ir savā dzīvē jāidentificējas ar krustā sisto Kristu, piesitot krustā savu veco cilvēku. Tas ir iespējams Svētajā Garā, jo Kunga pasha ir avots jaunajam cilvēkam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.11.2021

1 Jņ 4, 11-16, VII lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4, 11-16

16. maija Lieldienu svētdienā turpinām lasīt apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 4. nodaļu. Pirms nedēļas mēs dzirdējām pirmo daļu apustuļa pārdomām ar kādiem kritērijiem mēs varam atpazīt tos, kas ir no Dieva. Abas daļas sākas ar vārdiem “mīļotie” (1 Jņ 4,7.11) un Jānis turpināja rakstīt, aicinot uz mīlestību: “mīlēsim cits citu” un “mums ir pienākums citam citu mīlēt”. Pagājušo svētdien mēs iepazinām patiesību, ja mēs esam saņēmuši Tēva mīlestību pateicoties ticībai Jēzum Kristum, kas ir iemiesojis un salicis sevi upurī par mums, tad mēs pieredzam Dieva darbus sevī. Pirmajā daļā Jānis norādīja uz svarīgākajām kristīgās ticības pazīmēm. Ja Dieva mīlestība balstās tajā, ka Viņš sūtīja un upurēja savu dēlu, tad tam ir neizbēgamas sekas kristiešu dzīvē, jo Kungs atbrīvo cilvēkus no ierobežojošās savtības un ļauj mīlēt citus tā, kā paši tika Tēva mīlēti, jo “bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet” (Mt 10,8).

Otrajā daļā, kuru lasām šajā svētdienā, mēs varēsim pārliecināties par to, ka ticīgie, kas ir saņēmuši un guvuši piedošanu, mieru un labumu no Tēva mīlestības un ir izveidojuši attiecības ar Viņu, kas izpaužas arī tuvākmīlestībā, nāk no Dieva. Jānis daudz skaidrāk un tiešāk vēršas pie kristiešu sirdīm, jo svarīgi ir izpaust dzīvē Dieva mīlestību. Tikai kristieši izsaka mīlestību viens pret otru tā, kā Dievs to ir vēlējies. Tātad, Dieva mīlestība ir kļuvusi acīmredzama Jēzū Kristū un tikai tādā tā var būt redzama starp cilvēkiem. Tāda mīlestības pieredze vienam pret otru liecina par palikšanu Dievā.

Iepriekšējās un šīs svētdienas lasījumus atšķir tas, ka pirms nedēļas lielāks uzsvars tika likts uz Dieva dabu un darbību, kuru motivē mīlestība (1 Jņ 4, 7-10), bet tagad Jānis pievēršas vairāk Dieva pazīšanai (1 Jņ 4, 11-14), jo pazīstot Dieva pestījošo būtību un mīlestības ceļus, to var redzami iedzīvināt kopienā. Apustuļa mīlestības aicinājums ir ļoti konkrēts un praktisks, un viņš nedomāja tikai par kaut kādu labu vēlējumu attiecībām. Viņš norāda uz Dieva mīlestības ietekmi (4,11), kopienas nozīmīgo lomu (4,12), un lai to izteiktu, apstiprina Dieva mīlestību pret kopienu (4,13), un izskaņā apstiprina Dieva mīlestības darbu.

Dievs iemājo ticīgajos, kad viņi viens otram atbild ar mīlestību kādu iepazina no Tēva. Kā izprast Jāņa pieminēto “pilnīgo” (1 Jņ 4,12) mīlestību kristiešu starpā? Jāņem vērā, ka te visdrīzāk nav domāta bezgrēcīga pilnība, jo apustulis šajā vēstulē ļoti reālistiski skatās uz ticīgo dzīvi un negaida šādu perfekciju. Viņš nerakstīja par perfektiem cilvēkiem, bet par Dieva mīlestību, kura savu piepildījumu atrod cilvēku atbildē uz Jēzus Kristus vēsti un īstenojas savstarpējās attiecības. Mīlestība, kuru Dievs mums ir izrādījis sasniedz savu pilnību, piepildījumi, īstenošanos, kulmināciju, tad, kad mēs parādam to cits citam. Iedzīvinām savās dzīvēs un attiecībās to mīlestības modeli kādu atklāja mums Tēvs sūtot savu Dēlu pasaulē, lai Viņš upurētu savu dzīvību par mums. Šī mīlestība mūs ir  jāizrāda citiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Dievs mums parādīja savu mīlestību. 

Dieva klātbūtni atpazīt ļauj Svētais Gars, kurš spēlē izšķirošu lomu ticīgo spējā dzīvot Dieva mīlestībā. Jānis veido ļoti ciešu saistību starp redzēšanu, liecināšanu un Svēto Garu, jo Viņš nodrošina mūsos kristīgās dzīves piepildīšanos. Dieva mīlestība ir tik plaša un apliecināta ar kristiešu dzīvo pieredzi, ka Kunga sekotāji var atļauties būt dāsni savstarpējās mīlestības attiecībās. Mēs varam savās dzīvēs atdarināt mīlestību kādu Dievs mums izrādīja sūtot pasaulē savu Dēlu. Protams, ka katram ir jāatpazīst kādā veidā to ieviesīs savā dzīvē, bet galvenais princips visiem paliek viens: Kristus atdeva savu dzīvību par mums un mums ar savu dzīvi jārīkojas līdzīgi, atdodot, daloties, dāvājot to brāļiem un māsām garīgi, materiāli un psihiski. 

Kāpēc Jānis atgādina lasītājiem par to, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (4,12)? Jau savā Evaņģēlijā viņš par to rakstīja un piemetināja, ka “Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis” (Jņ 1,18). Mēs nevaram ar acīm redzēt neredzamo Dievu un tikai Jēzus Kristus, Vārds, kas kļuva miesa, atklāj mums Tēvu: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ 14,9). Iespējams arī, ka kristiešus, kuriem Jānis rakstīja šo vēstuli, ietekmēja tādi sludinātāji, kuri uzsvēra kādas mistiskās pieredzes un mācības, kurās var redzēt Dievu, bet apustulis redzot šādas mācības melīgumu, norādīja uz patieso Dieva klātbūtnes zīmi - mīlestību.

Kā ir tagad, kad Dēls ir uzkāpis pie Tēva labās rokas? Kā redzēt Dievu savas tautas vidū? Caur mīlestību, kurā mēs mīlam cits citu. Ja mēs mīlam viens otru, Dievs paliek mūsos. Ko Jānis ar to domā, ka kristietim jāmīl citam cits? Vispirms viņš raksta par kristiešu kopienu, brāļiem un māsām Kristū, kas to veido. Protams, viņš neizslēdz visus citus cilvēkus, kas atrodas ārpus Kristus mistiskās miesas, tomēr viņš tieši vēršas pie ticīgajiem. Bībelē vārds "brālis" ir analoģisks ar vārdu “tuvākais” vai “kaimiņš” (Mt 2,34-40; Mk 12,28-34; Lk 10,25-28) un norāda uz ticīgās tautas kopienu (Lev 19,17-18) vai ģimeni. Kristieši veido vienu lielu ģimeni, kas ir arī mīlestības skola, kur mēs mīlestību mācāmies ļoti konkrētā veidā. Pēdējais teikums apkopo visu šo sadaļu, kur lasām jau divas svētdienas pēc kārtas un uzsver kristiešu dzīvi Dievā, kuras pieredzes centrā ir Dieva mīlestības darbs savā Dēlā Jēzū Kristū, caur kuru katrs ticīgais var mācīties mīlēt un dzīvot Svētajā Garā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.06.2021

1 Jņ 4,7-10, VI lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4,7-10

Evaņģēlists Jānis norāda uz Rakstiem
Apustulis Jānis savā vēstulē daudz rakstīja par mīlestību pret Dievu un tuvākajiem. Mīlestībai ir liela loma šajā vēstulē. 9. maija Lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā Jānis norāda gan uz mīlestības avotu, gan to definē kā pašu Dievu. Dieva mīlestība vispilnīgākajā veidā izpaudās caur to, ka Viņš sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem, lai mēs varētu pieredzēt mīlestību jau šeit virs zemes un mūžībā. Jānis šajā fragmentētā īsā un kodolīgā veidā pavēsta kāda ir Dieva mīlestība pret cilvēci. Citviet Jaunajā Derībā nevar atrast tik kodolīgu skaidrojumu par Dieva mīlestības darbību pasaulē. Vēl Jāņa Evaņģēlijā lasām līdzīgi spēcīgus un skaidrus vārdus: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (3,16).

Cilvēka atbilde uz Dieva mīlestību var būt dažāda un gadās, ka nekādi nesaistīta ar mīlestību, uz kuru aicina Dievs. Kaut vai kari vai citādi domājošo vajāšana ticības vārdā. Tāpēc vislabākais veids kā mēs varam mācīties mīlēt Dievu, ir sekojot Jēzus Kristus piemēram un žēlastības spēkam, kurš pildot Tēva mīlestības gribu sludināja piedošanu un mīlestību, kas savu virsotni sasniedza Viņa atmešanā, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Kristus Pashai ir jābūt par katra kristieša dzīves avotu, modeli, iedvesmu un atskaites punktu. Kādam var likties, ka Dieva mīlestība pasaulē fokusējas uz grēku un pestīšanas nepieciešamību, bet tomēr tās mērķis ir cilvēku vienotība ar Dievu. Grēku piedošana ir izlīguma centrā un skaidrākā Dieva mīlestības izpausme. Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu un tuvākos, ja neesam saņēmuši Dieva pestījošu mīlestību, kuru Viņš mums piedāvā sastapt savā Dēlā,

Vēstules sākumā Jānis rakstīja, ka “Dievs ir gaisma” (1 Jņ 1,5) un izejot no šīs domas apskata kristiešu morālo dzīvi, bet šīs svētdienas Rakstu fragmentā mēs lasām vārdus, kas vairāk cenšas aplūkot Dieva būtības dziļumus: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8.16). Abi šie apgalvojumu uzsver, ka Dievs ir pāri visam un cilvēki ir ierobežoti savā pasaulē. Cilvēka dzīve, mīlestība un tikumiskā stāja nevar izplūst tikai no cilvēka spēkiem un to nevar nodalīt no dievišķās īstenības. Dievs ar savu būtību, dabu un autoritāti var cilvēkam rādīt patiesību. Vārdi “Dievs ir mīlestība” nav vienlīdzīgs ar vārdiem “Dieva mīlestība”, “mīlošs Dievs” vai “Dievs mīl”, jo visa Dieva darbība ir mīlestība un nevis tikai kādi noteikti gadījumu. Ja dzirdam vārdus, ka Dievs piedod, valda, mīl, dusmojas, tad vienmēr jāņem vērā, ka katra no šīm darbībām ir mīloša. 

Tas nav apgalvojums par mīlestības dievišķumu vai abstrakta Dieva definīcija, tā ir Dieva pieredze, kā kristietis pieredz savu Kungu. Apustulis nevēlas sarežģīt Dieva izpratni un nedomā šeit par metafiziku, fundamentālteoloģiju vai filozofiju, bet ieved lasītājus pestīšanas vēsturē. Apustulis ar vārdiem “Dievs ir mīlestība” vēlas uzsvērt, ka mīlestība, par kuru viņš domā un raksta, ietver sevī arī konkrētu darbību. Dieva mīlestība izpaužas divos veidos, pirmkārt, Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Otrkārt, Pashas notikumā. Kristus krusta noslēpums ir Dieva mīlestības izpausme pret cilvēci. Tas nozīmē, ka Dievs mīl ne tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlestības cienīgi, bet tāpēc, ka visa Viņa daba ir mīlestība. Savādāk Viņš neprot! Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, bet no tā, kas ir Viņš.

Lai redzētu, kas ir mīlestība, mums ir jāredz savs grēks, ka par to mums pienākas kāds sods, bet tai pat brīdī mēs brīnāmies un priecājamies, ka par mums ir nomiris Jēzus Kristus. Kad cilvēks pieredz brīvību no grēka un nāves, tad viņš ir spējīgs mīlēt Dievu un tuvākos tā, kā Radītājs to ir iecerējis. Mīlestība neļaut mums grēkot pret citiem, jo mīlestībai pretējs ir grēks. Savstarpējā vai arī diemžēl vienpusējā iedošana arī ir iespējama. To mēs varam tāpēc, ka Kungs ir nomiris par mūsu grēkiem. Piedošana pāridarītājam ļauj atklāt kā Dievs ir mūs mīlējis un piedevis. Dieva mīlestība prasa no mums arī mīlēt vienam otru. Dieva darbības mērķis ir, lai mēs dzīvotu Viņā un Viņa darbības pieredze cilvēku dzīvē liecina, ka žēlastība aicina uz vienotību Jēzū Kristū. Dieva darbība un radošums savā būtībā nav reaģējošs un Viņš neatbild tikai uz kaut kādiem grēkiem, traģēdijām, notikumiem un nelaimēm, bet ir aktīvs, ar iniciatīvu sper pirmo soli, jo Dievs ir mīlestība. 

Ticības dzīvē var likties, ka jāreaģē uz dažādām lietām, pavērsieniem un problēmām, bet pirmais, kas kristietim ir jāpārņem no Kunga ir mīlestība, kurai jāiet vienmēr pa priekšu, neskatoties uz to, kādu atbildi tā izsauks otrajā pusē. Dievs vienmēr ir proaktīvs, sper pirmo soli, arī kristieši ir aicināti savā dzīvē iemiesot šo mīlestību jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, kurā ir gatavi nomirt sev, grēkam, bailēm, pretenzijām u.t.t., lai liecinātu par Dieva bērnu brīvību. Kā to izprast? Piemēram, sabiebrība pieredz vērtību maiņu un ticīgie var dažādos veidos ar to cīnīties vai sūroties, bet Dievs aicina ticīgos un katru atsevišķi savā dzīvē iedzīvināt un praktizēt mīlestību. Dzīve sabiedrībā var pārvērstos par kritizēšanu un vaimanāšanu par nevēlamām izmaiņām. Jāļauj Kunga pashai runāt caur ticīgajiem neviltoti un skaidri. Tātad Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam ir jābūt pirmajai lietai, ko mēs savā attieksmē vēlamies ieviest, savā dzīvē praktizēt un savā liecībā izgaismot.  

br. Jānis Savickis OFMCap

4.28.2021

1 Jņ 3, 18-24, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 18-24

Apustulis Jānis
Otro svētdienu pēc kārtas Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 3. nodaļas un šajā lasījumā Jānis apgalvo, ka mīlestības baušļa pildīšana izpaužas kā ticībā Jēzum Kristum. 3. nodaļas lielāko daļu (3,1-18) Jānis veltīja tam, lai rakstītu par tuvākmīlestību kādu māca debesu Tēvs mīlot savus bērnus. Iepriekš nodaļā (3, 11-18) Jānis apskatīja ticīgo savstarpējās attiecības un īpaši kopienas viltus  locekļus. Šajā fragmentā uzmanība tiek pievērsta attiecībām starp Dievu un ticīgo. Lasot 3. nodaļu, mēs varam pārliecināties, ka esam Dieva bērni, tomēr tas nenozīmē, ka varam apstāties pie vārdiem, bet gan praktizēta un ar Evaņģēliju saskaņota mīlestība ļauj mums to apliecināt. Jaunajā Derībā un arī Jāņa rakstos mīlestība ir raksturota kā rūpīga atbilde uz citu vajadzībām (1 Jņ 3,17), ko var veikt pat tad, kad konkrētā persona ir nesimpātiska. Mīlestības atbilde katrā gadījumā var atšķirties un ir atkarīga no nepieciešamības, radniecības un iespējām. Dievs sagaida no mums nevis, lai mēs darām to, ko nespējam, bet to, ko varam. Mīlestība neierobežojas ar šādām situācijām, bet arī saistās ar baušļiem, kas aizstāv attiecības starp cilvēkiem: nenogalini, neiekāro, nezodz, nemelo (Izc 20,13-16).

Apustulis redzēja, ka ticīgajos bija sajūta, ka pastāv zināma nevienlīdzība kā katrs piepilda mīlestības baušļus un personiskās neveiksmes, kad viņi centās dzīvot taisnīgi (3,19-22), bet praksē nogāja greizi. Iecerētā mīlestība var būt laba un patiesa, tomēr notikumu, apstākļi un situācijas ir tik dažādas, ka jūtam savus ierobežojumus un kļūdas, ka varam just spēcīgu iekšējo balsi, kas mūs apsūdz. Daudzi mūsu labie nodomi neīstenojas vai noiet greizi, vai cilvēku emocionālās un citas reakcijas sarežģi visu situāciju. Sajūta, ka esam apbēdinājuši Dievu pat ar labiem centieniem var sabojāt miera un uzticības saiti ar Tēvu. Šī sajūta, ka labi nodomi var sāpināt un radīt nesapratni, ietekmē motivāciju un vēlmi mīlēt citus. Ticīgajā attīstās neapmierinātība, aizvainojums un vēlme distancēties no citiem. Tikšanās  un attiecības ar Kungu rada motivāciju, motivācija rada lēmumus, kurus mēģinām īstenot. Nevis likums vai apstākļi liek sekot Kungam, bet attiecības, bet kā to var redzēt tajās var rasties pārpratumi un saspīlējumi.

Dievs mūs pazīst un redz to, ka mūsu kļūdīgie un vājie mēģinājumi mīlēt ir patiesas mūsu ticības un mīlestības izpausmes. Mūsu mēģinājumi atbildēt uz citu vajadzībām var būt nepārdomāti, palīdzīga roka var tikt noraidīta, labs nodoms var sajaukties ar savtīgām interesēm. Pastāv daudz iemeslu, kāpēc mūsu labie darbi var likt mums justies neapmierinātiem, nedrošiem un apjukušiem. Mīlestība var sarežģīties un Dievs to labi zina, jo Viņa paša mīlestība pret pasauli tika pārprasta un noraidīta. Neskatoties uz to, Dievs turpina mīlēt savu radību.

Jānis zināja, ka viņam ir jānomierina savu lasītāju sirdis, lai viņi varētu turpināt iet ticības ceļu ar Jēzu un mīlēt tuvākos. Sirds, kas nemitīgi sevi apsūdz un pārmet, ka nesasniedz Dieva plāna augstumus, pamazām noplacinās un neļauj izbaudīt attiecības ar Tēvu. Apustulis apliecināja saviem lasītājiem to, ka pat tad, kad viņiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar izvēlēto ceļu un viņi iekšēji sūrojas, Dievs zina, ka ticīgo sirdis iet labā virzienā. Kristieši var uzticēties Dieva žēlsirdībai un droši un pārliecināti var Viņam tuvoties. Pats ticības akts Jēzum Kristum un rūpes par citu vajadzībām ir liecība, ka Dieva Gars mājo viņos, jo kristīgās mīlestības modelis, izsaka to, ka tāda nav krituša, neglābta un nebrīva cilvēka rīcība. Tātad ticība un autentiski mēģinājumi mīlēt savus tuvākos ir laba liecība, ka nemieram nav jāienāk sirdī. Tramīgo neveiksmes sajūtu Jānis grib uzveikt ar vienkāršu uzticību Dievam. To nevar sasniegt ar kādu vingrinājumu palīdzību, bet tā ir žēlastība. Uzticība Dievam, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, atjauno savu bērnu spēkus.

Jānis rakstīja par kristiešu sirdsapziņas izaicinājumiem un problēmām, ka sirds, redzot nespēju mīlēt tā, kā Dievs māca, apjūk un nogurst. Neskatoties uz to, ka ticība uz Jēzu Kristu ir autentiska un ticīgais mēģina iedzīvināt Evaņģēliju attiecībās, katram kristietim ir iekšējā balss, kas atgādina par neveiksmēm, kļūdām, slinkumu, sasteigšanu un citām lietām. Tas veicina vēlmi apstāties un iepauzēt, vai pat pamest uzsākto ceļu. Nav brīnums, jo vēstulē varam lasīt par augstām mīlestības prasībām. Tomēr apustulis nevēlas izsaukt lasītājos vainas sajūtu it kā Dievs prasītu no katra nesasniedzamu pilnības standartu piepildīšanu. Jānis uzsvēra, ka brīžos, kad šaubas par sevi ir lielas, tad jāuzticas Dievam.

Kāda ir saistība starp mīlestību un ticību Jēzum? Tāda, ka tikai Jēzus Kristus dzīves modelim ir jēga un spēja pārmainīt sirdis un pasauli. Pārveidoties var tikai pateicoties mīlestībai pret brāļiem un māsām. Jēzus piedāvātais dzīves modelis aicina uz nemitīgu gatavību atbildēt uz citu vajadzībām. Jānis apliecināja, ka pat tad, ka tuvākmīlestības prasības sajauc jūtas un liekas, ka ticīgais nespēj un nav piemērots izaicinājumiem, Dievs pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši pazīstam sevi un vēlas mūsos apklusināt šo apsūdzošo un bailīgo iekšējo balsi. Jānis skaidro, ka ticība Kristum un tuvākmīlestība ir liecība, ka ticīgajā ir Svētais Gars.

Jānis rakstīja, ka “bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā” (1 Jņ 3,23). Kā var likt ticēt? Jānis tā rakstīja, jo viņam ticība nebija tikai priekšlikums ticēšanai, bet arī iekšējā uzticība, padošanās Dievam un ārēja ticības izpausme. Ticība nav tikai atbilstošas informācijas uzkrāšana par Dievu, bet tā atspoguļo mūsu sirds attieksmi pret Dievu. Sasaistot bausli ar ticību Jānis uzsvēra nepieciešamību veidot dziļas attiecības ar Dievu. Dievs prasa no mums ticēt Jēzum un mīlēt vienam otru. Patiess mīlestības eksāmens neizpaužas vārdos, bet vēlmē palīdzēt. Praktiskā mīlestības puse vēršas pie citiem un viņu vajadzībām. Kristus tieši tuvākmīlestībā ir dāvājis ticīgajiem augstus standartus, bet cilvēks var just dziļu savu neatbilstību un izgāšanos. Ja sirds nosoda, tad jāzina, ka Dievs ņem vērā visu cilvēka mānīgo un nezinušo sirdi.

Mūsdienās arī var dzirdēt aicinājumus “ieklausīties sevī, savā sirdī, savā patiesajā es u.t.t”, tomēr pastāv arī savā ziņā pretēja patiesība: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) Uz šo jautājumu Kungs arī atbild: “Es - Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdi” (Jer 17.10). Lai izbēgtu no lamatām, ko var sagatavot Dieva vārda neformēta sirds, apustulis Jānis uzsver uzticības nozīmību, jo savādāk ticīgais var iemaldīties sevis nosodīšanas lamatās. Katrs to var piedzīvot atšķirīgi: daudzi cilvēki ir melanholiskāki vai vairāk ielūkojas sevī, analizē sevi; kādam nepieciešama speciālista palīdzība; kādas grēka sekas; apstākļi un citi iemesli. Neviens nav pasargāts no savas iekšējās balss un katram ticīgajam ir jāmērojas ar šīm šaubām. Jānis tāpēc piedāvā vienu drošu recepti, lai dziedinātu savu sirdi un tā ir uzticība Kungam. Pats Dievs un nevis mūsu sirdis ir mūsu pārliecības avots. Tas ir tik nepieciešams, lai pieredzot savu vājumu attiecībās ar cilvēkiem, ticības un mīlestības gars nepagurtu. Dialogs ar savu iekšējo apsūdzošo balsi var būt nomācošs un tāpēc Dievs vēlas iedrošināt un nest savu gaismu ticīgo sirdīs. 

br. Jānis Savickis OFMCap