Lapas

10.12.2021

Is 53, 10-11, svētdiena XXIX, B

Is 53,10-11

17. oktobra svētdienā Dieva vārds turpina aicināt sekot Jēzum Kristum un līdzīgi kā 19. septembra Evaņģēlijā, arī šajā svētdienā parādās strīds apustuļu starpā par to, kurš ir svarīgākais un neizpratne par to, kas ir Jēzus Kristus. Apustuļi vēl nedomāja par savu aicinājumu kā kalpošanu un mīlestības liecību. Šajā svētdienā pirmais lasījums no pravieša Isaja grāmatas atgādina, ka māceklim jābūt kalpam. Šāda pārsteidzoša domāšanas veida neizpratne un nepieņemšana liecina par mācekļa aklumu. Fragments no Isaja grāmatas ir ņemts no ceturtās un pēdējās cietošā kalpa dziesmas (Is 52,13-53,12) nobeiguma, kurā kalps pēc liela pazemojuma tiek paaugstināts. Šī ir garākā un noslēpumainākā no visām kalpa dziesmām. Tā apraksta kalpa noraidīšanu bez jebkādas ārējās pievilcības, nožēlojamu, nicinātu un uzskatītu par Dieva sodītu (Is 53,1-4). Kalps tiek nogalināts un apglabāts kopā ar grēciniekiem: “kā jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7). Pēc pašupurēšanās Dievs atjaunoja viņu un viņa nāve ļāva daudziem atgūt taisnīgumu, jo viņš nesa daudzu grēkus.

Pravietis Isajs prata Babilonas trimdā dzīvojošajai tautai parādīt savas ciešanas daudz dziļāk un ne tikai kā sods par senču grēkiem. Pravietis vēstīja, ka pārbaudījumi bija veids kā piepildīt izvēlētās tautas misiju kļūt par gaismu daudzām tautām. Viņš deva tautai cerību, ka tā atjaunosies. Tādā veidā pravietis izteica vienu no lielākajiem Bībeles paradoksiem, ka pestīšana un uzvara nāk caur neveiksmēm un zaudējumiem, godība caur pazemošanu, dzīvība caur nāvi, brīvība caur nebrīvi. Tā arī kristieši izprata Kunga krustu un kalpošanas jēgu. Vecā Derība bez Jēzus Kristus personas šos pravieša vārdus nevarēja izprast pilnībā. 

Šī cietošā kalpa dziesma ir ļoti dramatiska un noslēdzas ar kalpa triumfu, kas atgādina pateicības psalmus, bet ar zināmu atšķirību. Pateicības psalmos runā izglābtais cilvēks, bet šeit viņš klusē un Dievs pats apraksta kalpa atbrīvošanu. Turklāt pateicības psalmos cilvēki klausās izglābtā liecību, bet šeit cilvēki paši liecina par pieredzētajiem brīnumiem. Šis teksts no pravieša Isaja ļoti izteikti sasaucās ar Jēzu Kristu un Viņa ciešanu un nāves noslēpumu. Jaunajā Derībā uz kalpa dziesmu atsaucās vai citē vairāk nekā četrdesmit reizes. Pravietis norāda uz kalpa attaisnošanas un uzvaras četriem aspektiem: 1) Dievs padarīja kalpu par grēku upuri; 2) kalps redzēs savus pēcnācējus; 3) kalps attaisnos daudzus; 4) kalps saņems atlīdzību no Dieva. Vispārsteidzošākais šajā tekstā nav tas, ka kalps uzvedas kā jērs, neprasa taisnību vai atmaksu pāridarītājiem, bet gan tas, ka pat Dievs nevēlas atmaksāt ļaundariem un grib viņus glābt. Isajs raksta, ka “Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu - nolicis pats sevi par vainas upuri” (53,10). Vai Dievam patika šis pestīšanas līdzeklis - ciešanas, vai arī mērķis - pestīšana? Kungam prieku deva pestīšana. Dievam Tēvam, protams, ka nepatika nežēlīgā Dēla nāve, bet patika paklausība un spontāna savas dzīves atdošana par pasaules pestīšanu.

Ciešanu problēma ir viena no būtiskākajām katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Pirmkristieši ciešanas, vajāšanas un pārbaudījumus arī izjuta ļoti spēcīgi, un viņiem vēl bija jāskaidro un jāpiešķir jēga Jēzus Kristus baismīgajai nāvei. Kristieši tieši šo kalpa dziesmu atklāja kā ļoti noderīgu ceļrādi Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās skaidrošanai. Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Isaja kalpa dziesma nonāca kristiešu uzmanības centrā. Kad etiopiešu augstmanis lasīja Isaja grāmatas fragmentu (53,7-8), viņš jautāja Filipam, vai pravietis runā par sevi vai kādu citu, tad apustulis “ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam Evaņģēliju par Jēzu” (Apd 8,35).

Derības likums pieprasīja grēciniekiem sodu, bet sods šajā gadījumā nozīmēja Dieva radības iznīcināšanu. Dieva taisnībai jātiek īstenotai, un lai to izdarītu, Viņš dara kaut ko “netaisnu” un soda nevainīgu kalpu, vienīgo, kurš nebija nomaldījies. Jaunajā Derībā iepazīstam, ka bezgrēcīgais kalps ir Dieva Dēls, kurš nācis miesā un upurēja sevi par pasauli. Cietošā kalpa - Jēzus Kristus nāve iesāka Jauno Derību un tāpēc Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā paņēma vīna biķeri un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22,20). Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Jēzus piepildīja Vecās Derības prasību pēc taisnības un aizstāja to. Vecajā Derībā bija jāpaklausa vai jāsaņem sods, bet Jaunajā Derībā tiek dota iespēja dzīvot Svētajā Garā. Kristiešu aicinājums ir lūgt Svēto Garu, lai varētu savā dzīvē pieņemt Jēzus Kristus dzīves modeli, kurā uzticība Tēvam bija svarīgākā misija, lai varētu spontāni un mīloši kalpot, un citus cilvēkus vēstu pie Kunga.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.07.2021

Gudr 7, 7-11, svētdiena XXVIII, B

Gudr 7,7-11

Jēzus Kristus un Sālamans
Aizgājušajā svētdienā Dieva vārds aicināja pārdomāt kā būt par Jēzus Kristus mācekli laulāto attiecībās un attiecībās ar otru cilvēku, bet 10. oktobra svētdienā Evaņģēlijs vēstīs par to kā attiekties pret lietām. Lietām ir jākalpo cilvēkiem, kopējam labumam un Dievam. Gudrais atpazīt, ka lietas ir Dieva dāvana un ar tām ir jādalās un jāpasakās. Pirmais Vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Gudrības grāmatas, kur autors nonācis līdz secinājumam, ka scepteri, troņi, bagātības, dārgakmeņi, veselība, skaistums, gaisma (Gudr 7,8-10) nav salīdzināmi ar gudrības iepazīšanu. Sekošana Jēzum šādas gudrības gaismā ir daudz saprotamāka. Baznīcas sociālas mācības kompendijs ļoti radikāli uzsver, ka “Kristīgā pestīšana ir cilvēka pilnīga atbrīvošana, cilvēks ir brīvs gan no nabadzības, gan arī attiecībā uz mantas piederību.” [328]

Gudrības grāmata jeb Sālamana gudrības grāmatas tiek attēlots Sālamans, kurš meklēja gudrību no savas jaunības (Gudr 8,12; 1 Kēn 3,79), izrādīja cieņu gudrībai vairāk nekā pasaules labumiem un godam (Gudr 7,8-10; 1 Ķēn 3,11; 2 Hr 1,11) un pateicoties šādai gudrībai viņš saņēma bagātības, godu un ilgu dzīvi. To visu Sālamans saņēma pateicoties gudrībai, kas nāca no Dieva (Gudr 7,15; 1 Ķēn 3,12-14; 2 Hr 1,12). Gudrības grāmatas centrālajā daļā (7-9.nod.) Sālamans ir parādīts kā gudrais ķēniņš. Šīs svētdienas Rakstu vietu var uztvert kā autobiogrāfiju, kurā ķēniņš aicina sekot savas gudrības piemēram citus ķēniņus (Gudr 6,1.9.21).

Kā Sālamans nonāca pie šīs gudrības? 7. nodaļas sākumā autors raksta par parastu Sālamana piedzimšanu; viņš ir vienkāršs cilvēks un ne ar ko neatšķiras no saviem lasītājiem. Tomēr pienāca svarīgs brīdis, kurā lūgšana par gudrību mainīja viņa dzīvi. Jau no jaunības viņš lūdza Kungam gudrības dāvanu un viņa lūgšanas tika uzklausītas. Fragments sākas ar vārdiem: “Tādēļ lūdzos” (Gudr 7,7). Šie vārdi norāda uz Sālamana vīziju un lūgšanu no 1 Ķēniņa grāmatas (3,6-15; 8,12-53). Gudrības grāmatā lūgšana ir parādīta kā nepieciešamas līdzeklis, lai saņemtu Dieva dāvanas un gudrību.

Sālamans apzinoties cilvēces izcelsmi un mirstību (Gudr 7,1-6) lūdza sapratni un saņēma “gudrības garu” (Gudr 7,7). Grāmatas autos runā par “gudrības garu” nevis vienkārši par “gudrību”, lai uzsvērtu saņemtās dāvanas garīgo raksturu un to, ka gudrība ir saistīta ar Dievu. Gudrības grāmatā gudrība ir tā, kas ļauj pārvaldīt Dieva dāvanas, lai tās nevērstos pret cilvēku. Gudrība ir nepieciešama, lai labi izmantotu lietas, dāvanas, bagātības un veselību. Svētdienas Evaņģēlija gaismā par bagāto jaunieti, kuram bija grūti izšķirties starp laicīgiem un mūžīgiem labumiem, Gudrības grāmata piedāvā dzīves modeli katram Jēzus māceklim par to, cik svarīgi ir pieņemt gudrības garu, lai labi prastu izmantot pasaulīgos labumus un pat atteikties no tiem. “Baznīcas tēvi vairāk uzsvēruši to, ka ticīgajiem jāatgriežas un jāpārveido sava domāšana, nekā vajadzību mainīt sava laika sabiedriskās un politiskās struktūras" [Kompendijs: 328].

br. Jānis Savickis OFMCap

9.30.2021

Rad 2,18-24, svētdiena XXVII, B

Rad 2,18-24

3. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt laulības mīlestības un šķiršanās tēmu (Mk 10,2-16). Pirmajā lasījumā no Radīšanas grāmatas var iepazīt tādu laulības modeli kādu Dievs ir iecerējis. Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt, ka Dievs visu ko rada atzīst par labu esam, bet šīs svētdienas fragmentā parādās kaut kas negaidīts, jo Dievs saka, ka “nav labi”! Kāpēc tik nopietna izmaiņa Dieva uztverē? Tā bija Dieva empātija. Zvēri un radība nespēja apmierināt cilvēka vajadzības. Ādams jūtās vientuļš, bet šī nospiedošā noskaņa Ēdenes dārza plašumos bija zīme, ka tā nav vieta vienam pašam. “Labāk diviem nekā vienam” (Māc 4,9). Ja cilvēks savā dzīvē grib iemiesot radīšanas ieceri, viņam jāņem vērā, ka personiskā izaugsme nevar noritēt izolētībā, bet tikai kopienā ar citiem. Cilvēka vientulība nav tikai palīdzības trūkums, bet ir cilvēka esības būtiska problēma. ”Palīgs” šeit jāizprot ļoti plaši - viss, kas kalpo cilvēka iekšējai un ārējais attīstībai. Šī palīdzība nav domāta kā kalpone vai verdzene, bet savas patiesās identitātes īstenošana attiecībās. 

Iedvesmotais autors negribēja parādīt sievietes bioloģisko vai fizisko tapšanu, bet vēlējās pateikt "Kādu" būtni Dievs ir radījis! Vīrieti Dievs radīja no zemes un tas norāda uz to, ka cilvēks ir vājš, bet sievietes radīšanas apraksts uzsver to, ka viņa ir tā, kas papildina vīrieti. Vīrietim ir iespēja būt stiprākam. Kāpēc sieviete cēlusies no ribas? Vārdu “riba” vai “sāns”‘ Rakstos var sastapt ļoti reti un visā Vecajā Derībā šis tēls nekur neparādās. Vārds ”riba” var saistīties ar arhitektūru un sakrālo būvniecību, stūrakmeni, kurš nodrošina ēkas stabilitāti. Šāds skaidrojums varētu būt pamatots, jo Rakstos ir skaidri pateikts: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1 Kor 3,16). Vēl vienu skaidrojumu sniedza Tuvo Austrumu arheoloģiskie atklājumi, kuros uzietas māla figūriņas, kuras ir lipinātas izmantojot niedres, kuras kļuva par tādu kā tēla skeletu. Turklāt viena no šumēru dievietēm saucās Nil-til vai dzīves kundze vai ribas kundze.

Ribas tēla izcelsme ir neskaidra, bet jēga ir visai saprotama, jo saite starp vīrieti un sievieti ir vistuvākā un ir avots visām citām asins saitēm. Dievs iemidzināja vīrieti ne tāpēc, lai veiktu mikroķirurģisku operāciju, bet ļautu viņam piedzīvot dziļu izpratni par sevi. Būtībā viņš tika sadalīts divās daļās, bet tas nav nekas fizisks, bet norāde uz kādu svarīgu īstenību un prieku būt divatā. Jāuzsver, ka šis fragments nepavēsta mums tik daudz par materiālo sievietes tapšanu, bet viņas būtību un vērstību uz vīrieti. Ādamam tika atņemta riba no kuras Dievs veido sievieti un svarīgi, ka Ādams neizvirzīja pretenzijas Dievam par šo negaidīto pavērsienu viņa dzīvē, bet priecājās par iespēju veidot jaunas attiecības ar sievieti. Sieviete bija vīrieša zaudējuma auglis. Ievainots un grēcīgs cilvēks justu rūgtumu pret Dievu un sievieti, ka viņam kaut kas ir atņemts, bet pirms grēkā krišanas tas bija priecīgs notikums. Jēzus piedāvātais māceklības ceļš, kurš aicina uz mīlestību, piedošanu, pazemību un kalpošanu var īstenoties arī laulībā. Pirmvecāku pieredze liecina, ka zaudējums var būt par sākumu jaunām attiecībām. Egoisms un lepnība pretojas Dieva iecerei un vienīgi Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums var palīdzēt pieņemt šo māceklības un laulība dzīves stilu.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.22.2021

Sk 11, 25-29, svētdiena XXVI, B

Sk 11, 25-29

26. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pievērsties atmešanas, egoisma, skaudības un apgrēcības tēmai. Lasījums no Skaitļu grāmatas, Evaņģēlija un Psalma aicina atmest skaudību, kas traucē sekot Jēzum. Pirmais lasījums ir fragments no Skaitļu grāmatas, kas pavēsta par vienu ievērojamu notikumu no Izraēla tautas dzīves, kad viņi gāja no Siona kalna trīs dienas un derības šķirsts tika nests viņiem priekšā (Sk 10,33). Tomēr ceļā uz apsolīto zemi viņus šai brīdī nepavadīja prieka un cerības sajūta, bet viņi sāka kurnēt par grūtībām. Kungam neiepatikās šāda tautas attieksme (Sk 11, 1-6), jo Viņš bija atsvabinājis to no verdzības un deva brīvību. No tautas tika prasīta tikai ticība un spēja panest pārbaudījumus. Gaušanās kalngals tika sasniegts tad, kad viņi sāka atcerēties un idealizēt nebrīves laiku: “Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus” (Sk 11,5). Tā nebija pirmā reize, kad tauta kurnēja (Izc 15,22-24; 16,1-12; 17,1-7). Mozus šajā situācijā ir izmisis, jo apzinājās, ka atbildības smagums par tautu ir liels un pats netiek galā. Ko šādā situācijā iesākt? Uz šo jautājumu atbild šīs svētdienas lasījums un parāda arī cilvēcisko skaudību šīs problēmas atrisināšanās laikā.

Dievs Mozus smago situāciju atrisina pats un lika dalīties atbildībā un Kunga Garā starp cienījamiem vīriem. Atbildība tika uzlikta septiņdesmit vecajiem, kuri Gara saņemšanās brīdī “sāka pravietot” (Sk 11,25). Šis stāvoklis drīz pārgāja un šie vīri nekļuva par praviešiem kādus mēs pazīstam no Vecās Derības. Viņiem tika dota šāda pravietiska dāvana, jo atbildība par tautu nenozīmēja tikai vecajo autoritāti, bet arī atvērtību uz Kunga darbību un Gara vadību. Vara Izraēlī, pirmkārt, bija saistīta ar Dieva valdīšanu un šo varu nodrošināja Kunga Gara darbība tautas līderos. Kad Mozus nodeva Garu vecajiem, Saiešanas teltī nebija divi no vīriem. Viņi bija palikuši nometnē un tieši tāpēc mēs zinām viņu vārdus - Eldāds un Mēdāds; interesanti, ka tie, kurus iepazīstam nav klāt svarīgā notikumā un neuzzinām pārējo septiņdesmit vārdus. Kāpēc tā? Visdrīzāk tāpēc, ka arī viņiem “tika Gars...un viņi pravietoja nometnē” (Sk 11,26). Cilvēki nevarēja sekot līdzi tam, kas notiek Saiešanas teltī, bet to, kas viņu acu priekšā gan varēja redzēt. Gars pūš kur grib (Jņ 3,8). Viss šis notikums bija pārsteidzošs un kāds zēns par to pavēstīja Mozum.

Dievs šiem diviem vecajiem deva savu Garu un atgādināja visiem, ka Dievs apdāvina ikkatru ko vēlas un neierobežojas ar vietu vai personas atrašanos. Varbūt tieši tāpēc personvārdu Eldāds (Dievs mīl) un Mēdāds (mīlēts draugs) izcelsme saistās ar mīlestību Šāda brīva Kunga darbība daudziem ir neizprotama un pat nepieņemama, jo nav paredzama un kontrolējama. Kas notiktu, ja Kungs savu Garu dotu maziem, nabadzīgiem, neietekmīgiem cilvēkiem? Katoliskā Baznīca gatavojas uzsākt sinodālo ceļu un viens no uzsvariem ir aizmirsto cilvēku uzklausīšana: “Cik iespējams, jāiesaista lielāks cilvēku skaits, īpaši atstumtie un aizmirstie perifērijās.” Vai tas nebūtu draudoši ierastajai lietu kārtībai, ja sāktu runāt tie, kas jūtas atstumti? Svarīgi, ka Eldāds un Mēdāds nebija noskaņoti pret Mozu, bet vienkārši atradās citviet. Tomēr šī situācija sadusmoja Jozu, kurš lūdza Mozu, lai viņš “aizliedz viņiem” runāt (Sk 11,28). Katrs cilvēks, kas rūpējas par kopējo labumu un kārtību sabiedrībā uz šādu pavērsienu reaģētu līdzīgi, tomēr tur, kur darbojas Kunga Gars jāņem vērā svarīgas patiesības. Kaut arī varu pavada Gars, tomēr nevar pasludināt monopolu pār Gara darbību.

Mozus arī teica Jozum: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” (Sk 11,29). Jozus vārdi būtība bija vērsti pret pašu Dievu! Ja zēns par šo situāciju pastāstīja, tad Jozus kā jauns zēns noreaģēja. Vārds “greizsirdīgs” šeit norāda uz spēcīgu vēlmi iegūt kaut ko, kas pieder citam. Jozus vēlējās, lai Mozus ir tautas līderis un Eldāds un Mēdāds viņaprāt šo pozīciju apdraudēja. Savukārt Mozus priecājas par Gara darbību un vēlējās, lai pravietiskā dāvana attīstītos Izraēlī. Nav jābrīnās par Mozus reakciju, jo viņš bija noguris no atbildības nastas un tagad ticēja Kungam, ka dalīšanās Garā būs kā zāles nomocītas, apdraudētas un satrauktas līderības stiprināšanai. Jozus kā uzticams Mozus kalps nevarēja piekrists, ka daļa no tautas vadītāja varas tiek sadalīta un vēl šķietami tik haotiski. Kungs aicina dalīties ne tikai ar ietekmi, varu, cieņu un autoritāti, bet Garu. Izrādās, ka “es visu paveikšu pats” nav tas, ko Kungs vēlas no saviem kalpiem. Mūsdienās mēs arī runājam par cilvēku izdegšanu. Svēto Rakstu un Baznīcas tradīcijas gaismā nostāja, ka visu cilvēks vēlas paveikt pats ir kļūdaina un neļauj Dieva tautai attīstīties. Tieši tāpēc arī Baznīca uzsāk sinodālo ceļu, lai Dieva tauta Svētā Gara vadīta pieredzētu kopību un iespēju izrauties no vēlmes noslēgties.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.14.2021

Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans
19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2021

Is 50,5-9a, svētdiena XXIV, B

Is 50,5-9a

Sākot ar 12. septembri un noslēdzot ar 24. oktobri svētdienas vārda liturģijā pārdomāsim prasības, kuras nepieciešamas, lai sekotu Jēzum Kristum. Vārda liturģijas pirmajos lasījumos būs Vecās Derības teksti, kuri norādīs uz šo sekošanu, bet Evaņģēlijā redzēsim kā tā piepildās Jēzus Kristus personā. Pirmajā svētdienā uzmanība tiek pievērsta Pētera ticībai un Jēzus ciešanu paredzējumam (Mk 8,27-35). Pirmais lasījums ir no Isaja grāmatas. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta nobeigumu (Is 50,8-9b), jo līdzīga lasījuma izvēle ir paredzēta Pūpolsvētdienai (Is 50,4-7), kas šogada jau tika apcerēts. Pravietis Isaja laika posmā pēc 587.g gada, kad tauta tika deportēta, meklē Babilonas gūsta sāpīgās īstenības jēgu un izeju, un cenšas nostiprināt cerību, ka Izraelis atkal tiks atbrīvots. Pravietis piedāvā mācekļa jeb Kunga kalpa modeli, kura centrā ir uzticība Dievam. Pravietis bija pārliecināts, ka pastāv cita taisnība, kura nāk no Dieva, bet pasaules taisnība kalpo varenajiem. 

Jēzus laikā mesijas gaidīšana varēja nozīmēt daudz ko, jo Vecajā Derībā pestīšanas cerība nebija izteikti vērsta uz kādu konkrētu personu, bet uz pašu Dievu un Viņa valstības iestāšanos. Domas par to, kāds būs mesija ar laiku mainījās, papildinājās un precizējās, un varēja ļoti atšķirties savā starpā: sākot ar zelotu nacionālistiskajām cerībām par politisku un militāru uzvaru pār ienaidniekiem līdz rabīnu gaidām pēc jauna likuma skolotāja; citi gaidīja laika beigu augsto priesteri, Elijas atgriešanos, cilvēka dēļu un Dieva kalpu. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešās “Kalpa dziesmas” fragmentu, kurā kalps saskarās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot. Šajā Isaja grāmatas daļā (49,1 - 54,17) autora uzmanība svārstās starp Kunga kalpu (49,1-13; 50,4-9; 52,13-53,12) un Sionas atjaunošanos un atdzimšanu (49:14-50,3; 50,10-52:12; 54,1-17). Neskatoties uz pretestību un ciešanām kalps paliek uzticīgs savai sūtībai, lai vestu grēcīgo Izraeli atpakaļ pie Dieva, lai atjaunotu Jeruzālemi un derību.

Kalps izteica savu uzticību Kungam un vēlmi runāt Dieva vārdā, ciest un panest pretestību (Is 50,4-7). Kāpēc kalps bija gatavs tik radikālā veidā sekot Dievam? Viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un glābs (Is 50,8-9; šāda pārliecība parādās arī citviet: 49,4; 52,13-15; 53,10-12). Kalps ir tik pārliecināts par to, ko Dievs ir viņa pusē, ka izaicina savus pretiniekus apsūdzēt viņu (Is 50,8b), jo viņš zina, ka Dievs palīdzēs un apsūdzētājus atbilstošā laikā sodīs (Is 50,9). Drošība, ka Dievs ir kalpa pusē atgādina psalmos sastapto pārliecību, ka Dievs atbildēs lūgumus, tikai Isaja grāmatā tas izskan daudz spēcīgāk, tā it kā kalps atrastos cilvēku tiesas priekšā. Viņš pats aicina savus oponentus - kuri sit, spļauj un apkauno viņu - uz tiesu, jo ir pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un neviens nevar viņu notiesāt.

Kalpa pretinieki šādu uzaicinājumu uzskatīja par lieku, jo tiesas spriedums viņiem bija jau skaidrs, jo kalps bija zaudējis un parādīja to pieņemot sitienus un pazemojumus. Pretinieki neredzēja vajadzību atgriezties pie šī jautājuma. Tieši tāpēc šajā kontekstā kalpa vārdi izskan daudz spēcīgāk: “Kungs Dievs palīdz man” (Is 50,7). Kā tas īstenosies? Vai ir iespēja attaisnot kalpu? Šī rakstu vieta (Is 50,4-9) šo jautājumu atstāj neatbildētu. Tas, ka kalps ir pārliecināts, ka vajātāji saņems sodu vēl nav atbilde. Atbilde jāmeklē ceturtajā kalpa dziesmā (52,13-53,12) un Jēzus Kristus personā.

Kalps tiek izaicināts, bet tai pat laikā pārdomā Dieva aizsardzību un atmaksu, un atklāj, ka spēj stingi nostāties savās pozīcijās. Kurš notiesās viņu, ja Dievs ir viņa pusē? Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils raksta līdzīgu domu: “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? - Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? - Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rom 8,33-34). Kunga kalps zināja, ka paklausība Dievam vienmēr nes uzvaru. Izturība apsūdzētāju priekšā nav atraujama no uzticības Dievam un nevar balstīties uz saviem spēkiem. Šīs dzīves uzvaras un sakāves nav tas svarīgākais. Jēzus paklausība Tēvam un nāve tika atmaksāta ar neapturamu augšāmcelšanos, un Viņš turpina dzīvot savā pārveidotajā miesā Baznīcā.

Šis fragments atgādina ticīgajiem kādas nastas ir jāpanes kļūstot par Kunga mācekļi  un sekojot Viņam. Kalps ciešanas nepieņēma pasīvi, bet tās nāca pār viņu pateicoties tam, ka viņš runāja patiesību. Katra ticīgā dzīvē pienāk brīdis, kad uzticība Jēzum Kristum ir grūta un var nonākt neērtā tiesas priekšā. Šis fragments jautā, cik smaga var kļūt māceklības nasta. Tas ir jautājums uz kuru katram ticīgajam jāatbild pašam un tieši tāpēc pravietis Isaja raksta par sevi pirmajā personā, jo neviens cits manā vietā nepiedzīvos nāves un augšāmcelšanās pieredzi, uzticību Kungam; neviens cits nepieredzēs manā vietā to, ka bailes, vainas sajūta un vilšanās, ko var izsaukt ticības oponenti un iekšējie kārdinājumi, un apšauba mūsu ticību ir tukši un nepatiesi, jo Kungs mani vada, dāvā savu mieru. cerību un jauno dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.01.2021

Is 35,4-7a, svētdiena XXIII, B

Is 35,4-7a

5. septembra svētdienā Dieva vārds pavēsta, ka mums ir nepieciešama dzirdes dziedināšana, lai mēs varētu pieņemt Jēzus vārdus. Dieva vārds dāvā glābiņu un atbrīvo no vienas no lielākajām nebrīvēm cilvēka dzīvē un tā ir noslēgšanās sevī, rūpēs par savu autonomiju, bailēs, aizdomās un neuzticībā pret visu, kas ienāk no ārienes. Jēzus ar savu pestījošo vārdu vēlas cilvēku izraut no riņķošanas ap sevi un atvērt sirdi uz Dieva vārdu. Lasījums no Isaja grāmatas pavēsta par Izraēla atjaunošanos un atgriešanos no trimdas. Isaja grāmatas 34. nodaļā var lasīt kā Jūdas ienaidnieku mītnes zemes tiek pārvērsta tuksnesī, lai jau 35. nodaļā varētu izskanēt priecīgā vēsts, ka tuksnesis ir tā pārvērsts, ka Babilonas trimda beigsies un iziešana uz Sionu būs viegla. Parasti ceļinieku no Babilonas uz Izraēlu gāja pa ziemeļrietumu ceļu gar Eifratas upi un tad uz dienvidrietumiem caur Sīriju, lai izvairītos no tuksneša, kas atradās starp abām šīm zemēm. Pravietis Isajs paziņoja, ka tauta varēs doties taisni un ātri cauri tuksnesim, un Dievs dos ūdeni un drošību.

Pirmie 35. nodaļas vārdi ir “Lai līksmo” (Is 35,1) un visa nodaļa pievēršas šim priekam. Isaja grāmatas 35. nodaļa pievērš īpašu uzmanību Dieva kā pestītāja un atjaunotāja lomai, kur tauta atkal tiks izvesta brīvībā. Visas nodaļās centrālā vēsts ir atbrīvošana. Galvenie motīvi šajā nodaļā ir izceļošana, radīšana, aklums, kurlums, klibošana un dziedināšana. Tā bija tauta, kurai bija nepieciešama pestīšana un atgriešanās no trimdas pie Sionas kalna un Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana. Šīs svētdienas fragmentā tiek attēlota tautas došanās uz Sionas kalnu, kur Dievs atklās savu karalisko spožumu un pārveidos ciešanu nomākto cilvēku dzīves. Kad Kungs attaisnoja un atbrīvoja savu tautu, Viņš tuksnesi pārvērtīs mežā un plaukstošā ielejā (Is 35,1-4). Pārveides procesā aklie, kurlie, klibie un mēmie iegūs brīvību no šiem ierobežojumiem (Is 35,5-6a). Ūdens tēls norāda uz dzīves un debesu svētības atgriešanos.

Dziedināšanas brīnums ir cieši saistīts ar atgriešanos. Kungam svarīgāka ir cilvēka pārveidošanās un dziedināšana nekā tuksneša atdzīvošanās. Tuksnesis ir vieta, kur tauta var uzsākt atgriešanās ceļu un pieņemt Dieva vārdu. Tuksnesis ir atgriešanās vietas simbols un vide, kur var sastapties ar Dieva vārdu. Tuksnesis ir vieta, kur vājais saņem iedrošinājumu un bailes aizstāj drosme. Tuksnesī tiek noņemti šķērsli no ceļa. Kad tas notiek, tad ceļš uz Sionu kļūst par svētu un drošu ceļu. Brīnums notiek to dzīvēs, kuri pieņem iespēju atgriezties Sionā - tas norit tuksnesī, ceļojuma sākumpunktā. Izraēlim tuksnesim ir vairākas nozīmes. Tā ir vieta, kur notiek cīņa par brīvību (Rad 16,21; Izc 3,13) un kur Dievs māca tautu sev uzticēties, ved un baro viņus. Tuksnesis ir bīstama (Izc 14,3) un mežonīga vieta (At 1,19), kur viegli apmaldīties (Sk 32; Ps 107,4), tur dzīvo bīstami dzīvnieki (At 8,15) un ūdens trūkums (Izc 15,17). Tagad Dievs sola visu to mainīt.

Pārsteidzošās pārmaiņas un jaunās dzīves iespējas aizstāja nāves un baiļu īstenību, kas neļāva pieredzēt Dieva godību. Ūdens, auglība un veselība ir zīmes tam, ka Kungs sāks darboties. Miesas, redzes un dzirdes kaites liedza un joprojām daudziem neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Senatnē šādi cilvēki bija ļoti apdraudēti, neaizsargāti un bieži izstumti no sabiedrības. Trimdā dzīvojošā izvēlētā tauta jutās līdzīgi, jo bija bezpalīdzīga, vāja un nespējīga mainīt savus dzīves apstākļus. Pravietis rakstīja cilvēkiem, kuru sirdis bija nemiera pilnas un tāpēc teica: “Esiet stipri un nebaidieties” (Is 35, 4), jo Dievs ir blakus un Viņš ir tikai jāierauga. Dievs ir šeit un grib tevi glābt. Dieva ierašanās vai Viņa klātbūtnes atklāšana pārveido katru nespēju un trūkumu par brīnumainu pārpilnību. Lielākais brīnums ir ceļš mājup (Siona), māju pieredze, kur Dievs ir valdnieks. Dievs ierodas, lai dotu cilvēkam iespēju redzēt un dzirdēt, lai cilvēka maņas piepildītos ar gaismu un skaņu, lai varētu dzīvot patiesībā. Cilvēks alkst pēc piepildījumu un tikai Dievs to var dot. Cilvēks par pārpilnību pasakās Dievam tādā pašā veidā kā saņem - ar balsi, kājām un redzi. Vēsturiski skatoties tautas iziešana no Babilonas trimdas nebija tik spoža un tikai Jēzus Kristus ar savu dziedināšanas, piedošanas un atjaunošanas spēku īstenoja pilnībā pravieša Isaja vārdus un kristieši atklāja, ka Kungā piepildās mesiāniskās laika žēlastības.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.25.2021

At 4, 1-2.6-8, svētdiena XXII, B

At 4, 1-2.6-8

Pēdējā augusta svētdienā Dieva vārda liturģija pirmajā lasījumā piedāvā fragmentu no Atkārtotā likuma grāmatas. Lasījums ir daļa no plašākas Mozus runas un cenšas apkopot visu, ko grāmatā Mozus ir teicis, lai tautu pēc iespējas labāk sagatavot dzīvei jaunajā zemē. Atkārtotā likuma grāmata uzrunā tautu pirms ieiešanas zemē, kur tā no klejotāju tautas pārtaps par tautu ar savu zemi. Izraēlim bija nepieciešama izpratne un līdzekļi, lai skaidrotu un piemērotu Likuma prasības dažādām jaunām dzīves situācijām. Mozus šādu skaidrošanas tradīciju iedibināja, bet piekodināja ievērot baušļus nepieliekot neko klāt un nenoņemot neko nost (At 4,2).

Mozus atgādinājums turēt derību ir ļoti pārdomāts teksts (At 4,1-40), jo viņš pārrunājis iepriekšējos notikumus un tagad uzrunāja tautu par tagadni un nākotni, kas ļautu Jozum ievest tautu apsolītajā zemē labāk sagatavotu. Kaut arī viņi lūkojās saņēma apsolīto zemi, viss bija atkarīgs no paklausības: vai Izraēlis ievēros šos Mozus vārdus? Tātad zeme bija cieši saistīta ar paklausību. Svarīgi, ka baušļi bija jāievēro - tie, kurus Mozus mācīja un apstiprināja. Šis nosacījums, lai ieietu zemē bija aktuāls arī Babilonas trimdas laikā. Izraēlis bieži savā vēsturē nostājās izvēles priekšā. Ja izvēlējās neievērot baušļus, tad cieta zaudējumos un pat pazaudēja zemi. Paklausība bija veids kā piedzīvot derības svētības - Dieva tuvības pestījošais spēks un patiesa taisnīguma pazīšana. Jāņem vērā, ka Atkārtotajā likumu grāmatā paklausība tiek prasīta no sirds (6,5; 10,16) un tas ļoti atšķiras no šauras un sausas paklausības normām.

Mozus skaidroja Likumu, kuru viņiem bija jāņem sev līdzi, jo Mozus pats neiegāja zemē, bet runāja ar viņiem pie Jordānas upes un tāpēc skaidroja tautai to visu, lai bez viņa klātbūtnes viņi varētu dzīvot. Tāpēc Mozum bija tik svarīgi īsā un koncentrētā veidā pavēstīt par Likumu. Pirmkārt, viņš uzsvēra paklausību likumam un skaidroja to saistībā ar gudrību. To ko citas tautas vēl joprojām meklē, Izraēlis bija atradis Dieva gribas atklāsmē uz Sinaja kalna. Dievs atšķīra Izraēli no citām tautām (Izc 33,16) un šajā fragmentā tiek precizēts, ka dievišķā gudrība ir tā, kas viņus izdala starp tautām. Mozus atgādināja, ka Dieva griba tika dota Likumā pie Sinaja Kalna (Izc 20,18-19) un svarīgi bija uztvert būtību, ka gudrības pamatā ir Dieva bijība (Izc 20,20). Svētie Raksti ļoti skaidri pavēsta, ka “Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps 111,10).

Lasījuma otrajā daļā (At 4,6-8) Mozus sniedza pamatojumu kāpēc Izraēlim ir atšķirīgs aicinājums un identitāte salīdzinot ar citām pasaules tautām. Izraēlis izšķirīgā un apzinātā veidā izvēlējās paklausību Dievam atklāti citu tautu priekšā. Mozus uzsvēra pretstatu starp derības tautu un citam tautām. Viņš iecerēja, ka Izraēlis apžilbinās citas tautas, jo tās redzēs kāda veidā derība tiek praktizēta izvēlētajā tautā. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem. Divas reizes vienā teikumā 

Mozus lieto frāzi “gudrs un saprātīgs” (At 4,6). Ierasti Bībeles likuma tekstos nerunā par gudrību un saprātību. Tas vairāk attiecas uz Bībeles gudrības grāmatām. Šie vārdi norāda uz apzinātu, pārdomātu un pragmatisku rīcību. Piemēram, Radīšanas grāmatā Jāzeps bija “saprātīgs un gudrs vīrs” (Rad 41,33.39). Viņu neapbrīnoja par to, ka viņš ir dievbijīgs vai kārtīgs Dieva pazinējs, bet gan tāpēc, ka efektīvi darbojās pasaules lietās. Līdzīgi Mozus aicināja Izraēli nebūt tikai šauri un ierobežoti reliģiozai tautai, bet arī efektīvi darboties pasaulē kā viena tauta. Ja tauta būs paklausīga Dievam, tā piedzīvos labklājību un veiksmi. Mozus uzsvēra, ka paklausība Dievam pasaulē patiešām darbojas un ir vērts par to rūpēties. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem.

Šis lasījuma arī uzsver to, ka Dieva gudrība ir pārāka par cilvēka gudrību, bet kārdinājums tāds, ka citu tautu priekšā Izraēlis varētu justies mazvērtīgāks, jo tautu pasaulīgā gudrība varētu būt pārāka. Tā mainās un pielāgojas laikiem un apstākļiem. Dieva dotā gudrība nav tāda un tā paliek nemainīga pasaules tendenču priekšā. Ja ievēro Dieva doto Likumu, tad arī pasaules lietās var darboties daudz labāk un patiesāk, līdz pat tādam līmenim, ka apkārtējām tautām jāatzīst, ka Izraēlis patiešām saņēmis Likumu un gudrību no Dieva. Līdzīgas izvēles priekšā stāv katra laika ticīgie, jo izvēle ir ļoti nopietna. Pasaules gudrība ir ļoti pārliecinoša, racionāla un efektīva, bet Dieva dotā gudrība patiesa un attiecas uz personas un cilvēku attiecību pašiem centrālajiem jautājumiem un problēmām. Ja izvēlas Dievu, tad arī pārējās lietas sakārtojas saskaņā ar radīšanas kārtību, bet jā nē, tad sāk valdīt vara, ietekme, apspiešana un grēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2021

Joz 24, 1-2a.15-17.18b, svētdiena XXI, B

Joz 24, 1-2a.15-17.18b

22. augustā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums tiek ņemts no Jozus grāmatas nobeiguma. Lasījumi no šīs grāmatas reti sastopami Svētās Mises lasījumos. Šajā svētdienā noslēdzas Evaņģēlija lasījumu cikls no Jāņa Evaņģēlija Euharistiskās runas un uzdod izšķirošu jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Jēzus jautāja saviem klausītājiem, jo viņi sāka kurnēt par smagajiem vārdiem par Kunga Miesas un Asins ēšanu. Jozus grāmatas noslēgumā arī izskan jautājums tautai, vai tā vēlas palikt uzticīga Kungam vai iet savus ceļus. Zinot iepriekšējo paaudžu uzvedību, kad cilvēki bija gatavi ļoti viegli pieslieties citiem dieviem (Izc 32; Sk 25), Dievam bija ik pa laikam jāatjauno derība ar tautu. Divas pēdējās Jozus grāmatas nodaļās apraksta tautas pārveides procesu. Jozus gatavojās mirt un tauta atradās situācijā, kur viņiem pašiem bija jātiek galā ar savu dzīvi bez ievērojama līdera. Jozum bija liela autoritāte tautā, kuru saņēma no Mozus un pateicoties savai uzticībai Dievam. Viņš ierādīja Izraela ciltīm zemi un izšķīra strīdus, bet, iespējams, vissvarīgāko lomu nospēlēja viņa rūpēs par tautas uzticību Dievam. Viņš parādīja, ka karalaukā izcīnītās uzvaras nav svarīgākas par uzvarām garīgajā cīņā un uzticības saglabāšanu Dievam. Šī spriedze starp uzticību Dievam un pasaulīgu aprēķinu Izraela vēsturē turpinājās līdz pat Jēzus Kristus laikam.

24. nodaļā Jozus uzsāka savu runa ar vēsturisku pārskatu par Izraela senčiem sākot ar Terahu, Ābrahama tēvu. Pirmā priekšteča izvēle ir netipiska, jo ierasti varēja gaidīt Ābrahama vai Jēkaba pieminēšanu, bet šī detaļa uzsver to, ka tautas ceļš sākās kā svešu dievu pielūdzēju cilts. Vai viņi vēlējās pie tā atgriezties? Jozus uzrunāja tautu, kura jau bija pametusi Ēģiptes nebrīvi,  pārgājusi Jordānas upi un apmetusies amoriešu zemē. Mozus pieredzot Kunga klātbūtni vadīja tautu ārā no verdzības un Jozus pabeidza Mozus iesākto darbu. Tagad Jozus apgalvoja, ka ir pienācis pēdējās izvēles laiks: kādam dievam vai dieviem kalpos izraēlieši? Vai tas būs vienīgais Dievs vai arī dažādi dievi? Tauta atbildēja ar skaļu Jahves pieņemšanu par savu Dievu. 

Visu šo situāciju var uzlūkot kā liturģisku notikumu kurā tauta jaunajā mītnes zemē atjauno derību ar Dievu. Līdzīgi kā Mozus Atkārtotā likuma grāmatā runāja pirms savas nāves, atgādinot par Dieva uzticību un tautas grēkiem, un brīdināja palikt uzticīgiem Kungam un derībai, tā Jozus veica derības atjaunošanas rituālu, bet atšķirībā no Mozus nesvētīja tautu un neiecēla sev pēcteci. Izceļošanas laikā tauta ar Kungu atjaunoja derību četras reizes. Mozus vadībā pirmo reizi Sinaja kalna pakājē (Izc 24) un otro reizi Moāba zemē (At 29,1), un arī divas reizes Jozus vadībā Ēbāla kalnā pēc uzvaras pār Jēriku un Aju (Joz 8,30-34) un notikumā, kuru lasām šajā svētdienā. Vecajā Derībā var atrast četras īpaši svarīgas un vērienīgas derības atjaunošanas ceremonijas un katra no tām apstiprina derības likumus, bet arī iesāk jaunu posmu Izraela vēsturē (Izc 24,1-8; 2 Ķēn 23,1-3.21-22; Nah 8,5-9). Šīs svētdienas lasījums ir viens no šiem četriem svarīgajiem notikumiem. Katrā no tautas sapulcēm tika uzskaitīti Dieva darbi vai lasīts likums un tika apstiprināta tautas uzticība Kungam. Jozus pielika punktu pagātnei, kas saistījās ar izceļošanu no Ēģiptes verdzības un zemes iekarošanu un iezīmēja nākotni, kurā tauta apmetās apsolītajā zemē.

Dievs prasīja tautai izvēlēties vai Teraha dievus, vai jaunos Kanānas zemes dievus, vai vienīgo Kungu. Izvēle bija jāveic katrai ģimenei atsevišķi kā to parādīja Jozus ar savu piemēru: “es un mans nams - mēs kalposim Kungam!” (Joz 24,15). Kaut arī Izraelis bija tauta, tomēr derība bija ģimenes lieta un tā arī ir Jaunajā Derībā (Apd 16,31). Jozus laikā vēl bija dzīvi Dieva darbu liecinieki, kuri varēja apstiprināt Jozus vārdus un veidoja pamatu derības attiecībām ar Dievu. Liecinieki derību nodeva nākamajām paaudzēm. Līdzīgi Jaunās Derības liecinieki, kuru pamatu veidoja apustuļi, kuri bija Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās līdzgaitnieki, ticību nodeva tālāk un tā joprojām ir dzīva un aktīva Baznīcā. Īpaši tas saistās ar Euharistijas iedibināšanu un Baznīcas ticību Jēzus Miesas un Asins klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm. Šī dzīvā ticības pieredze ir arī jānodod no paaudzes paaudzē un katrs ticīgais var sadzirdēt jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Palikt pie Kunga ļauj uzticība, viņa pestījošo darbu pazīšana Svētajos Rakstos un ticības dzīvē, atvērtība uz lieciniekiem, skaidri uzlūkota pagātne ar vecajiem dieviem no kuriem Kungs ir atbrīvojis un grib atbrīvot un iekļaušanās Baznīcas ģimenē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.02.2021

Lk 1, 39-56, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētki

Lk 1, 39-56

Šogad 15. augusta svētdienā Baznīcā svinām Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētkus. Dieva vārda liturģijā, kas veltīti Dievmātes godam parasti tiek uzsvērts Marijas kā Dieva mātes loma pestīšanas vēsturē. Tas ir noslēpums, kurā satiekas debesis un zeme, Dievs un cilvēks, pestīšanas vēsture un tagadne. Lūkasa Evaņģēlijā Dievmātes tēls ir izteiksmīgs un autors īpaši pievērš lasītāju uzmanību viņas ticībai. Evaņģēlists Marijas apciemojumu pie Elizabetes sasaista ar Vecās Derības notikumu, kurā Derības Šķirsts tika pārnes no vienas vietas uz citu (2 Sm 6,1-14). Starp šīs svētdienas Evaņģēliju un Samuela grāmatas fragmentu pastāv zināma līdzība, jo tiek lietoti līdzīgi vārdi, tēmas un atrašanās vietas. Lūkas uzlūkoja Mariju kā dzīvo Derības Šķirstu, kura sevī nes Dievu un Kungu.

Elizabete bija tā, kas atpazina šo noslēpumu un Dieva solījumu piepildīšanos, un viņa slavēja Kungu ar vārdiem, kuri līdzīgā veidā bija izskanējuši pestīšanas vēsturē: “Visaugstais Dievs lai tevi slavē, meita, vairāk par visām sievām uz zemes” (Judt 13,18), Mozus svētība Izraelim: “Svētīts tavas miesas auglis” (At 28,4). Elizabete norādīja uz Marijas ticību, kas bija pretstatā viņas vīra Zaharija šaubām. Šā senajā tekstā parādās patiesība, ka Marijas loma pestīšanas plānā nav kāda mākslīga un izpušķota vai vēlāk ieviesta, bet svarīga liecība pirmkristiešiem par viņas ticību. Evaņģēlists uzskatīja Mariju par nozīmīgu pestīšanas vēstures varoni un tāpēc novieto viņu līdzās Abrahamam - ticības tēvam.

Marijas slavas dziesma Kungam (Magnificat) ir ļoti spēcīga, jo kaut vai vārdi, ka Kungs “nogāzīs varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos” (Lk 1,52) parāda, ka tā nav tikai priecīga  un mierinoša dziesma, bet īstenību satricinoši vārdi, ka Dievs ir patiess valdnieks un ienes savas pārmaiņas pasaulē. Lietu kārtība tiek apgriezta kājām gaisā vai pilnīgi neparedzamā veidā tiem, kas domā spēka un dominēšanas kategorijās. Marija lūkojās uz pestīšanas vēsturi un īpaši uz Izraela atbrīvošanos no Ēģiptes verdzības, un gaidīja to, kas īstenosies ar Jēzus Kristus darbības sākumu un Dieva valstības pasludināšanu. Marija savu slavas dziesmu izveidoja no Vecās Derības tekstiem un īpaši izmantoja Samuela mātes Annas vārdus: “Mana sirds gavilē Kungā...” (1 Sam 2,1-10). To, ko šī slavas dziesma māca katram ticīgajam ir prasme redzēt īstenību no divām perspektīvām. Pirmkārt, ieraudzīt kā Dievs ir dzīves lielo notikumu veidotājs, kā Viņa žēlastība darbojas personiskajā dzīvē un vēsturē un, otrkārt, kā cilvēks atbild Dievam ar savu dzīvi, vārdiem un pateicību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.28.2021

1 Ķēn 19,4-8, svētdiena XIX, B

1 Ķēn 19,4-8

8. augusta svētdienā vārda liturģija atgādina, ka Euharistija ir īstens stiprinājums šaubās, krīzēs un ikdienas dzīvē. Lai dziļāk izprastu šīs svētdienas Evaņģēliju par Jēzu, kurš saka: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ 6,48), pirmais lasījums parāda pravieti Eliju, kurš Kunga stiprināts atgūstas no nopietnas krīzes un nospiestības. Šis fragments vēlas pamācīt garīgi un teoloģiski savus lasītājus vairāk nekā iepazīstināt ar vēstures notikumiem, bet tie arī ir jāzina, lai izprastu, kas ar pravieti bija noticis šajā stāstā. Elija sūtība bija viena no visgrūtākajām Vecajā Derībā, jo visu dzīvi viņš cīnījās ar Izraela valdniekiem un aizstāvēja ticību vienīgajam Dievam pret elkdievības kārdinājumiem. Šajā cīņā viņš arī nogura un tikai pateicoties Kunga stiprinājumam izturēja līdz beigām.

Lai saprastu šīs svētdienas fragmentu ir jāzina plašāks notikumu konteksts. Pirmās Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā varam lasīt par Dieva un pravieša Elija lielo uzvaru pār Bālu, Ahābu un Īzebeli. Elija dzīvoja un darbojās ļoti sarežģītā Izraela vēstures laikā, kad valdīja ķēniņš Ahābs (871-852 g. pirms Kr.). Ahābs apprecējās ar feniķiešu valdnieka meitu Īzebeli, kura ieradās no pagānu zemes ar savām ieražām un elkdievību. Īzebeles skaistums bija apbūris ķēniņu un viņš padevās viņas kaprīzēm un iegribām, tai skaitā arī feniķiešu reliģiskajām praksēm. Radās spriedze starp Izraela Dieva ticību un pagānu kultiem. Pagānu reliģijas prasības mainīt dzīvi un morālo stāju bija minimālas un vienkāršiem un vājiem cilvēkiem feniķiešu elkdievība varēja likties vieglāka un pievilcīgāka. Šādos apstākļos Elija bija sasaucis Karmela kalnā pagānu dieva Bāla un Ašēras praviešus, “kas ēd pie Īzebeles galda” (1 Ķēn 18,19). Viņš izaicināja šos praviešus, uzveica un Kungs iznīcināja viņus. Elija parādīja, ka Izraela Dievs ir vienīgais varenais Kungs. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo pravietis burtiski riskēja ar visu. Viņam nebija simtprocentīga drošība, ka Kungs viņu uzklausīs.

Pēc šīs varenās spēka demonstrācijas Elija saņēma draudus no Īzebeles un izbijies, vīlies,  šaubu pilns par savu misiju un Izraela nākotni bēga uz tuksnesi prom no Ahāba un Īzebeles zemes. Tuksnesi nekontrolēja karaļnams, bet tā bija riskanta vieta, jo tur nav ne cilvēciskā, ne arī pārtikas spēcinājuma. Iepriekš jau Elija bija pavadījis laiku tuksnesī (1 Ķēn 17,1-7), bet šoreiz viņš bija pilnīgi izsmelts un izdedzis. Viņš sevi izsmēla un lielu enerģiju zaudēja strīdā Karmela kalnā, un kaut arī viņš vinnēja, viņš nesaņēma uzmundrinājumu, uzslavu vai pateicību. Cīņa vēl nebija noslēgusies, jo Elija bija joprojām apdraudēts un vajāts. Lasījumā Ahābs un Īzebele nav tieši pieminēti, bet viņi ir ļoti spēcīgi un draudīgi klātesoši Elija krīzes pieredzē. Valdnieki jutās politiski apdraudēti, jo, viņuprāt, Elija apdraudēja viņu autoritāti.

Šādā gara stāvoklī viņš pat vēlējās mirt (1 Ķēn 19,4). Drosmīgais un uzticīgais pravietis pieredzēja bailes un šaubas. Nomocīts un sarūgtināts viņš iemiga, jo viņam nebija spēka nekam citam. Gulēšana norāda uz kontroles trūkumu, bet arī laiks, kad Dievs var darboties. Kungs viņu neatstāja šajā depresīvajā stāvoklī, bet apmeklēja viņu ar savu vārdu un barību. Lielākā daļa no fragmenta darbības norit Elija miega laikā, kur eņģelis aicina pravieti ēst sagatavotu maizi un ūdeni. Dieva sūtīts enģēlis pieskārās pravietim, pavēlēja ēst un baroja viņu. Elija paēda un devās gulēt otro reizi, jo izdegšana bija ļoti liela. Eņģelis pabaroja viņu otro reizi un pravietis atguva spēkus, lai dotos tālā ceļā uz Horeba kalnu, lai turpinātu savu misiju.

Kāpēc Elija pieredzēja tādu izdegšanu? Viens no iemesliem bija tāds, ka viņš bija ļoti dedzīgs un kaislīgi un uzticīgi sekoja Kungam viens pats. Šī uzticība viņam kļuva bīstama. Viņš riskēja tāpēc, ka Izraelis bija neuzticīgs un dumpojās pret Dieva praviešiem. Viņš nonāca tādā situācijā pateicoties savai ticībai un drosmei un kļuva par karaļnama ienaidnieku. Viņa apdraudētība palielinājās arī pateicoties izolācijai, jo viņš bija palicis viens bez atbalsta un biedriem. Pat eņģeli sākumā viņš neuztvēra kā kādu uz ko var paļauties, jo bija atradis no personu palīdzības.

Praviešu dzīves viena no traģēdijām bija viņu misijas neizpratne no to puses, pie kuriem viņi tika sūtīti, un tāpēc viņi var pieredzēt vientulību, ciešanas un šaubas. Elija šajā ziņā bija ļoti izsmelts, jo depresija, bēgšana, nāves alkas, neveiksmes sajūta apspieda viņa vēlmi dzīvot. Šādu un līdzīgu tumšu noskaņu ienākšana cilvēka sirdī ir iespējama katram ticīgajam. Dievs nebija tas, kas lika viņam pastiprināt šādu drūmu pieredzi, bet bailes - tās bija draudīgi lielas. Pravieša nāvīga depresija nav sveša mūsdienu cilvēkam, kad gribas būt tālu no citiem, palikt rūgtumā un nospiestībā. Tomēr Dieva eņģelis viņu modināja, stiprināja un pārveidoja bēgšanu par misijas turpinājumu. 

Svarīgi, ka Dieva sūtītais eņģelis netramdīja un neapsūdzēja Eliju, nedeva racionālus un pārliecinošus padomus un uzmundrinājumus,  sākumā tikai “pieskārās” (1 Ķēn 19,5) pravietim un vienkārši aicināja piecelties un ēst. Nevietā būtu lasīt morāli vai stāstīt par plāniem, jo pravietim bija nepieciešama vienkārša tuvība un atbalsta žesti un pārtika. Eņģelis pat nenorādīja viņam uz maizi un ūdeni, bet ļāva pravietim pašam ieraudzīt to, kas atrodas viņam blakām. Izrādās, ka pasaulē viss nav tas tik biedējošs un drūms, bet arī silts un spēcinošs kā maize galvgalī un atsvaidzinošs kā “ūdens krūka” (1 Ķēn 19,6). Kristīgā tradīcija šo notikumu uzlūko kā Euharistijas pirmtēlu. Euharistija ļauj atgūt drosmi un spēku, tad, kad cilvēks ir izsmelts un vājš. Kad Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvības maize, Viņš arī domā šādu pieredzi, kurai izgāja cauri pravietis Elija un kādu pieredz katrs cilvēks kādā dzīves posmā. Euharistija ir barība, kas dāvā stiprinājumu, kad izdegšana, depresija, nogurums, bailes un citas drūmas pieredzes gūst virsroku. Kungs Euharistijā ļoti dziļā, personiskā un neuzbāzīgā veidā ienāk eksistences dziļumos, lai dāvātu savu žēlastību un atspirdzinošu klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.27.2021

Izc 16,2-4.12-15, svētdiena XVIII, B

Izc 16,2-4.12-15

Garīgo izsalkumu cilvēks var piepildīt tikai pateicoties barībai, ko dod debesu Tēvs. 1. augusta svētdienā Baznīca aicina pārdomāt patiesās maizes noslēpumu kristiešu dzīvēs. Tēvs sūtīja pasaulē savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš dāvātu sevi cilvēkiem kā barību, kura apmierinātu visas garīgākas cilvēka vajadzības - stiprinājumu ceļā uz mūžību, nemieru, ko rada šīs pasaules trauslums un nodrošina sastapšanos un komūnija ar pašu Kungu. Pirmais vārda liturģijas lasījumu ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par mannu tuksnesī. Šis notikums izvēlētās tautas dzīvē ir kā priekšvēstnesis Euharistijai.

Izceļošanas grāmatā fragments, kuru lasām šajā svētdienā, atrodas stāstījuma vidū par Izraela iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Sinaja kalnu, kur tika noslēgta derība starp Dievu un tautu (Izc 15,22-18,27). Dievs ir Izraela vienīgais valdnieks un Viņam jārisina tautas problēmas: slāpes (Iz 15,22-27; 17,1-7); izsalkums (16.nod.) un kareivīgi ienaidnieki (Izc 17,6-16). Dievs veica brīnumus, lai apmierinātu tautas vajadzības un grūtības. Šāda veida notikumi vairs neatkārtojas tādā intensitātē un apmērā Vecajā Derībā. Tas kādu varētu pārsteigt, bet Vecajā Derībā dievišķās iejaukšanās un brīnumu nav ikdienišķa parādība un ir ierobežoti divos pestīšanas vēstures posmos: Mozus laikā un pravieša Elija un Elīsa darbības laikā. Ārpus šo personu darbības brīnumi ir ļoti reti Vecajā Derībā.

Svarīgi, ka šajā laikā tauta saņēma Likumu (Izc 15,25b; 16,4-6.28) un tika organizēta kā tauta (18.nod.). Izraelim tas bija izaicinājumu un lielu jauninājumu laiks. Pirms mannas dāvanas Izraelieši bija vairākas nedēļas apmetušiem pie Ēlīmas strautiem, atpūtās zem oāzes palmām un dzēra vēso avotu ūdeni, tomēr viņiem bija jādodas tālāk, prom no Ēģiptes zemes. Atspirdzinošo ceļojuma laiku nomainīja tuksneša ceļš, kur trūka gan ūdens, gan arī pārtika. Mēnesi pēc Ēģiptes pamešanas eiforiju nomainīja skarbā īstenība, kur bija jāmēro ceļš no oāzes uz oāzi. Cilvēki sāka ilgoties pēc Ēģiptes “gaļas podiem” (Izc 16,3) jeb sāka idealizēt savu pagātni un kurnēja pret Mozu un Āronu.

Dievs lika maizei krist no debesīm un deva precīzus norādījumus kā un kad to lasīt un ēst. Sestajā dienā Dievs lika divreiz vairāk uzkrāt maizi, lai sabatā nevajadzētu strādāt. Manna mācīja tautu paļauties uz Dievu, bet tai bija noteikti ierobežojumi - tā bija tikai maize, varēja apmierināt fiziskās vajadzības īsu brīdi. Dievs arī apmierināja tautas vēlmi pēc gaļas un deva viņiem paipalas. Neiedziļinoties mannas brīnuma vai paipalu dabiskajā izcelsmē tuksnesī, jāuzsver, ka tas bija laikā ierobežots brīnums: četrdesmit gadi, kad tauta klejoja pa tuksnesi (Izc 16,35) līdz kamēr viņi nešķērsoja Jordānas upi un neiegāja Kanānas zemē.

Šī stāsta viena no pamatdomām ir tā, ka Dievs rūpējas par savu tautu un dod tai to, kas tai patiešām ir nepieciešams, un pāri visam, Dievs pats ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Mannas mērķis bija mācīt tautai, ka paļaušanās uz Dievu ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Vēlāk Mozus atgriezās pie šīs situācijas un teica, ka Dievs “lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazina ne tu, ne tavi tēvi, - lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien - cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!” (At 8,3). Šie vārdi uzreiz atsauc atmiņā Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kur Viņš citējot šos vārdus atmeta velna kārdinājumu pārvērst akmeni maizē (Mt 4,4). Jēzus zināja, ka mūsu dziļākās eksistenciālās vajadzības nav materiālās, bet garīgās. Kad Jēzus mācīja par Euharistiju, Viņš izmantoja mannas tēlu no debesīm (Jņ 6,48-55.57-58). Starp Izceļošanas grāmatu un Jēzus mācību par maizi pastāv daudz kopīgā, bet arī atšķirīgā. Ja manna bija brīnumaina maize no debesīm, tomēr to ēdot cilvēks mirst (Jņ 6,58), tad Euharistijas ēšana dod mūžīgo dzīvību (Jņ 6,51). Kungs arī Jaunās Derības tautai vēlas mācīt, ka pirmā lieta, kas dzīvē ir nepieciešama ir Dievs un tas, ko Viņš vēlas dot mūsu dzīvības uzturēšanai. Euharistija ir tā maize, kura māca mums patieso dzīvi kādu mums atklāja Jēzus Kristus un dāvā spēku to iemiesot savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.21.2021

Jņ 2, 13-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Jņ 2, 13-22

Šogad 25. jūlija svētdienā svinam Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Baznīcā dievnama iesvētīšanas svētki ir vieni no senākajiem līdzās mocekļu un bīskapa iecelšanas un konsekrācijas svētkiem. Senākās liecības par šiem svētkiem nāk no 4 gs. Jeruzālemes un Romas. No Romas šāda veida svētki izplatījās uz visu Rietumu baznīcu. Liela loma bija Laterāna, Pētera un Pāvila, un Santa Maria Madžore (Maggiore) bazilikas iesvētīšanas svinēšanai. Svinību prakse izplatījās un 813. g. Maincas (Vācija) sinode pasludināja, ka anniversarium dedicationis (veltīšanas gadskārta) kļuva par obligātiem svētkiem. Tikai 16. gs. tika ieviesta dienu, kura veltīta daudzu dievnamu iesvētīšanas svinēšanai noteiktā teritorijā, jo ne visām baznīcām bija zināms iesvētīšanas datums. Svarīgi uzsvērt, ka dievnama iesvētīšanas lūgšana velta baznīcu Dievam, bet ne pati ēka ir lūgšanas centrā, bet Baznīcas kā līgavas, jaunavas un mātes noslēpums. Dievnama ēka ir dzīvās Baznīcas, Kristus mistiskās miesas noslēpuma zīme. Baznīca ir būvēta no dzīvajiem akmeņiem, kuri stāv uz apustuļu pamata, kuras stūrakmens ir Jēzus Kristus. Šīs svētdienas Evaņģēlijā Baznīca vērš ticīgo skatienu uz Kristu, kurš ir jaunā Dieva svētnīca.

Kā tas bija ierasts visiem jūdiem, arī Jēzus devās svinēt Pashu Jeruzālemē. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam notikumu, kad tuvojoties jūdu Pashai, Jēzus no Galilejas devās uz Jeruzālemi, lai svinētu šos ikgadējos svētkus. Pasha atgādināja jūdiem kā Dievs izglāba tautu no Ēģiptes verdzības. Jēzum tas bija īstais laiks, lai sāktu savu misiju. Jāņa Evaņģēlijā Pasha tiek minēta trīs reizes (arī Jņ 6,4; 13,1) un no tā mēs zinām, ka Jēzus publiski darbojās vairāk nekā trīs gadus. Jāņem vērā, ka Jāņa Evaņģēlijā četras piektdaļās (⅘) no Evaņģēlija satura norisinās tieši Jeruzālemē. Jēzus par svētnīcu runāja kā par “mana Tēv namu”, uzsvēra, ka svētnīcu Viņš uztver daudz dziļāk, personiskāk un noteikti ne kā “tirgus namu”. Pārējos Evaņģēlijos lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus kalpojumu Galilejā un Jeruzālemei netiek pievērsta Jēzus publiskās darbības sākumposmā tik liela vērība.

Jēzus rīcība svētnīcā notika uzreiz pēc pirmās zīmes/brīnuma veikšanas Kānā un tādā veidā parāda Jēzus darbības īpašo misiju. Jēzus sadūrās ar jūdu pretestību. Diskusijas un strīdi izvērsās par svētnīcu un Rakstiem. Vīna brīnums Kānā un svētnīcas notikums jāuzlūko kā viens Jēzus darbības sākums, jo skaidro visu, kas Evaņģēlijā notiks tālāk. Abos notikumos Dieva klātbūtne savas tautas vidū ir redzama Jēzū Kristū kā spēcīga zīmē. Jēzus pirmā darbība Jeruzālemē iezīmējas ar svētnīcas tīrīšanu no tirgotājiem. Jeruzālemes svētnīcā bija vairāki pagalmi: pagānu, jūdu un priesteru un vissvētākā vieta. Jēzus iebilda pret to, ka Viņa Tēva nams ir padarīts par tirgus laukumu, bet neprotestēja pret pašu svētnīcu, liturģiju un upuriem. Svētnīcas upurēšanas mērķis un gars bija apdraudēts. Jēzus ieraudzīja, ka pagānu pagalms bija pilns ar tirgotājiem un tādā veidā būtiski ierobežoja iespēju pagāniem lūgties Jeruzālmes svētnīcā. Naudas mijēji mainīja romiešu un grieķu monētas - uz kurām bija attēlots imperators vai dievi - uz Tīras šekeli jeb tetradrahamu, tikai kuru varēja lietot Jeruzālemes svētnīcas teritorijā. Naudas maiņas prakse nebija pati par sevi slikta, bet kļuva peļama tad, kad pārmērīgi tika paaugstināts valūtas kurss. Dzīvnieku tirgošanās prakse bija pamatota ar to, ka svētceļniekiem tas atvieglotu piedalīšanos svētnīcas dievkalpojumos, tomēr attīstījās pārmērības, jo svētnīca kļuva par pilsētas galveno ienākumu avotu. Dzīvnieku izdzīšana no ārējā svētnīcas pagalam bija simboliska darbība. Dzīvniekiem vispār nebija jābūt svētnīcā. Pletnis bija nepieciešams, lai kontrolētu dzīvniekus nevis lai tos sodītu.

Vai šajā brīdī Jēzu sadusmoja lielā peļņa, vai pats fakts, ka tirgotāji aizņēma svētnīcas pagalmu? Kā nekā viņi nodrošināja svētceļniekus ar visu nepieciešamo kulta vajadzībām un pašiem bija jāmaksā liela nomas maksa par vietu svētnīcas pagalmā. Jēzus nevērsās pret viņu ienākumiem, bet pret pašu tirgošanos svētvietā. Tirgotājiem nav svarīgi, kur strādāt, galvenais, lai ir ieņēmums un tāpēc Jēzus bija sašutis, jo strādāja tur cilvēki, kuri jebkurā brīdī varēja mainīt savu atrašanās vietu un svētnīcu uzlūkoja instrumentāli. Protams, ka vainīgi nebija tikai tirgotāji, bet jo īpaši svētnīcas pārvaldnieki un svētceļnieki, jo viņi visi pieņēma šādu lietu kārtību kā normālu un saprotamu. Konflikts šādā situācija izveidojās starp tautas vecajiem un Jēzu nevis par to, kas atļauts un aizliegts, bet par to, kam ir autoritāte pār svētnīcu. Svētnīca šajā brīdī tika jau celta 46 gadus un vēl nebija pabeigta, to cēla vēl 36 gadus.

Jūdi lūdza, lai Jēzus parāda kādu zīmi, bet Viņš runāja par iekšējās svētnīcas (svētās un vissvētākās) daļas (gr. naos) nojaukšanu. Jēzus runāja par sevi, savu miesu kā svētnīcu, jauna veida templi. No savas misijas sākuma Jēzus vienmēr paturēja acu priekšā savas darbības beigas. Jāņa Evaņģēlijā nevar nepamanīt domu, ka visi notikumi virzās uz Jēzus Pashu: norāde uz miesas svētnīcas nojaukšanu (Jņ 2,22), krusta paaugstināšanu (Jņ 3,14; 12,32-33), miesas atdošanu par dzīvību pasaulei (Jņ 6,51), bēru diena (Jņ 12,7) un arī paziņojums mācekļiem par viņu nodevību un Kunga nāvi (Jņ 13,19.21). Tās ir liecības par notikumiem, kuri atgadīsies Jeruzālemē. Paši mācekļi neuztvēra Jēzus vārdus Viņa dzīves laikā, bet pēc augšāmcelšanās viņu atmiņā atausa Kunga teiktais un ieguva jaunu perspektīvu.

Evaņģēlistu Jānis interesēja Jēzus rīcības dziļākā jēga. Jūdiem arī bija zināma izpratne par to, ko Jēzus dara un tāpēc prasīja kādu zīmi, bet Viņa vārdus neuztvēra. Zīme bija nepieciešama, lai pamatotu savu rīcību. Vēlāk gan viņi atminējās Jēzus vārdus, bet interpretēja pret Jēzu: “sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ 5,18) un meklēja Viņu nonāvēt. Pēdējais fragmenta teikums ir īpaši svarīgs kristīgajai ticībai, jo tieši augšāmcelšanās, Svētā Gara liecība un atgādinājums (Jņ 14,26; 15,26) un Svētie Raksti ļāva izprast to, ko Jēzus bija teicis un darījis. Mācekļi tikai tad varēja aptvert to, ko Viņš bija domājis ar saviem vārdiem un rīcību. Jēzū Kristū Dievs iemājoja mūsu vidū un tā ir svarīgākā patiesība. Augšāmcelšanās jeb miesas svētnīcas atjaunošana bija zīme šai iemājošanai. Jēzus nevēlējās paziņot, ka Jaunajā Derībā vairs nebūs svētnīcas, bet atklāja kaut ko daudz vairāk, ka Viņš pats ir jaunā svētnīca. Šo domu attīstīja apustuļi Pēteris un Pāvils. Īpaši Pāvils mācīja un rakstīja par Kristus miesu kā jauno svētnīcu - Baznīcu. Tas, kas attiecās uz visu kristiešu kopienu - Baznīcu, bija aktuāls arī katram ticīgajam atsevišķi, kura miesa arī ir Dieva klātbūtnes svētnīca. Šajos svētkos tieši šīs kristīgās patiesības ir tās, kuras Dieva vārds vēlas mums nodot un tikai atgādināt, ka celtne ir zīme šiem noslēpumiem. Ja lietu kārtība ir apgriezta un draudze ir tikai baznīcas ēkas uzturētāja un liecība, ka “kaut kas tur vēl notiek”, tad jālūdz Kungs, lai tieši kristiešu sapulce - Euharistija ir patiesā svētnīcas zīme pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.13.2021

Jer 23, 1-6, svētdiena XVI, B

Jer 23, 1-6

18. jūlija svētdienā Dieva vārds ataino Jēzu Kristu kā ganu ap kuru var pulcēties un mācīties. Evaņģēlijā varēsim lasīt kā Jēzus izrāda laipnību un izpratni nogurušajiem mācekļiem, un ievēroja lielo cilvēku daudzumu, kuriem nav gana. Kungu aizkustināja tas, ka cilvēki meklē tieši Viņu, jo tie bija sapratuši, ka dzīvē viņiem nav neviena kam īsti sekot, ir apmaldījušies un nespēj atrast dzīves orientierus. Tāpēc viņi sekoja Jēzum, jo bija atraduši Kādu, kurš viņus var vadīt un saprot. Jēzum pretēju stāju varam iepazīt vārda liturģijas pirmajā lasījumā no pravieša Jeremija grāmatas, kur gani izklīdināja, izdzenāja un nerūpējās par avīm. Senajos Tuvajos Austrumos ķēniņus bieži apzīmēja ar vārdu “gans”. Tas, ka vārds “gans” šeit tiek lietots daudzskaitlī, norāda uz to, ka Dievam bija lieli iebildumi nevis tikai pret vienu konkrētu ķēniņu, bet pret ilgo Dāvida dinastiju. Jeremijs vērsās pret Jūdas valsts vadītājiem, bet arī skatījās nākotnē, kurā Jūda un Izraela atgriezīsies no trimdas un atjaunos taisnīgo Dāvida pēcteča valdīšanu un tauta tiks apvienota.

Fragments iesākas ar vārdu “bēda”/”vai!” un iezīmē kopējo noskaņu, jo pravietis kritizē pagātni, tagadnes kļūdas un dāvā nākotnes cerības. Pravietis Jeremijs sludināja Dieva vārdu, kurā nosodīja tautas ganus, kuri bija norūpējušies par sevi un savu labklājību. Gana un avju tēls bija spēcīgs politisks paziņojums par tā laika varas attiecībām izvēlētajā tautā. Pravietis norādīja, ka trimdas vienīgais iemesls bija ķēniņa varas nespēja labi valdīt. Dievs sodīja Jūdas valsti, bet arī vēlējās to atjaunot. Pa ja valdnieku dinastijas izgāzās savā pārvaldībā, Dievs palika uzticīgs saviem solījumiem un tie, kas saglabāja cerību, gaidīja apsolījumu piepildīšanos. Ilgtermiņā cerība uz Dievu piepildās un pārvarēja neveiksmes un vēstures līkločus. Pirmais solījums, kur Dievs izteica bija ļoti pārsteidzošs: Kungs darbosies nevis caur cilvēkiem, bet tiešā veidā pulcinās izklīdinātās avis (Jer 23,3). Sapulcināšana šeit īpašā veidā saistās ar trimdas beigām un tikai pēc sapulcināšanas Dievs dos jauns ganus (Jer 23,4). Trimdas beigās Dievs pats darbosies un arī cilvēka gans, kurš atjaunos Dāvida dinastiju. Šo solījumu tauta uztvēra ļoti burtiski, konkrēti un pasaulīgi.

Otrs solījums ir saistīts ar Dāvida nama atjaunošanu, kurš valdīs tā, kā valdniekam jāvalda un atjaunos tautu, taisnīgumu un harmonisku sabiedrību. Kristieši šo vārdu piepildīšanos atklāja Jēzū Kristū. Jaunais Dāvida karaļnama valdnieks piepildīs seno solījumu par dzīvi drošībā (Lev 26,5; Jer 23,6; Ez 34,27). Jaunais ķēniņš iemiesos taisnīgumu, ka pat viņa vārds par to liecinās: “viņu sauks: Kungs - mūsu taisnība” (Jer 23,6). Bībelē parādās zināma vārdu spēle. Ironiski, ka gaidītais ķēniņš tā sauksies, jo pēdējam Dāvida dinastijas valdniekam Cedekijam (“Dievs ir taisnīgs” vai “Dievs ir mana taisnība”) (598-586 g. pirms Kr.) bija līdzīgs vārds. Atšķirība būs tā, ka jaunais ķēniņš pats būs taisnība, bet pēdējais nekādā mērā neiemiesoja savā stājā taisnīgumu. Cedekijam bija tikai vārds, bet jaunais ķēniņš iemiesos taisnības īstenību.

Jeremijs skatījās pāri tautas tagadnei un trimdai, un redzēja labāko nākotni, jo pats Dievs vadīs savu tautu un uzticēs gana funkciju uzticīgiem vadītājiem. Pagātne un nākotne Jeremija vārdos šķietami bija divdomīga, jo no vienas puses viņš sludināja bojāeju, bet no otras - atjaunošanos. Tiesa pār ganiem jeb ķēniņiem bija priecīga ziņa trimdas ļaudīm, jo viņi tur nonāca lielā mērā pateicoties viņiem un tautai vairs nevajadzēs paciest nekompetentus un ļaunos valdniekus. Dievs pats parūpēsies par pārvaldi.

Jāievēro kā Dievs runā par savu tautu: “avis no manām ganībām” “manas avis” (Jeremija grāmatā šāds izteiciens parādās vairāk nekā četrdesmit reizes), “mana tauta”. Tā ir ļoti personiska valoda, kas liecina par īpašām Dieva attiecībām ar savu tautu. Dievs šos cilvēkus uzskata par saviem. Kad Kunga avis tika izklīdinātas vai arī kad tika sapulcinātas, tās vienmēr ir bijušas Kungam dārgas un nevienā brīdī tās nav zaudējušas Dievu kā savu patieso ganu. Nākotnes tauta pār kuru valdīs taisnīgais ķēniņš būs iespējama tikai pateicoties Dieva darbam: Kungs viņiem riesīs ķēniņu un viņš valdīs gudri un taisnīgi. Savā valdīšanā viņš iemiesos patiesu karaliskā aicinājuma modeli. Šo atvasi tauta redzēs un atzīs par savu. Jeremijs šeit nesludina tikai garīgas patiesības, bet ietver arī plašāku pestīšanas īstenību, jo šī jaunā valdīšana aptvers katru dzīves jomu un attieksies uz veselību, atbrīvošanu no ienaidniekiem, drošību no briesmām, vispārēji izprastu labklājību jeb dzīvi savā zemē.

Interesanti, ka Bībelē un arī Jeremija grāmatā īpašs uzsvars tiek likts uz derības atjaunošanu un uzticību likumam vai Torai, bet šajā Rakstu vietā liela cerība tiek likta uz monarhijas atjaunošanos. Tautas pieredze ar ķēniņiem - ar nelieliem izņēmumiem - bija visai bēdīga. Tad kāpēc atkal domāt par jaunu valdnieku? Vai nepietiek ar derību un likumu? Šeit parādās kāda liela nākotnes cerība par Dāvida pēcteci, kura karaliskā vara tiks atjaunota. Ideālās nākotnes dienas piederēs jaunajam ķēniņam.

Gana tēls kā valdnieks Bībelē un Tuvajos Austrumos ir ļoti sens. Bībelē ar to apzīmē gan Dievu (Ps 23), gan cilvēku (Ez 34). Jaunajā Derībā Jēzus izmanto gana tēlu, lai runātu par ļaudīm bez gana (Mk 6,34) un kristīgajā tradīcijā apzīmē garīdznieku un Dieva tautas attiecības. Mēs varam ņemt vērā divus solījumus, kas mums var dot drošību par izvēlēto kristīgās dzīves ceļu. Pirmkārt, Dievs sola turpināt visos laikos dāvāt savai tautai ganus, kas “valdīs ar apdomību un uz zemes darīs tiesu un taisnību” (Jer 23,5), un, otrkārt, Dieva solījums valdīt Jēzū Kristū labajā ganā ir aktuāls visiem ticīgajiem joprojām un dāvā drošību un mieru.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.06.2021

Am 7, 12-15, svētdiena XV, B

Am 7, 12-15

Vasaras mēnešos Dieva vārda liturģija šogad aicina pārdomāt kā var dalīties ar ticību un satikšanās prieku ar Jēzu Kristu, kāda ir mācekļu misija un kā atklāt Kungu Euharistijā. 11. jūlija svētdienā lasījumi ieved aicinājuma noslēpumā. Pirmais lasījums tiek ņemts no pravieša Amosa grāmatas, kurā varam iepazīt kā Kungs aicina vienkāršu zemnieku un ganu, lai viņš sludinātu Dieva vārdu Izraēlim. Amosa sociālais status bija ļoti zems, tomēr Dievs bieži izvēlas cilvēkus nevis no bagātām un ietekmīgās ģimenēm, bet no nabadzīgiem un vienkāršiem ļaudīm. Pirmie izvēlētās tautas ķēniņi - Sauls un Dāvids - bija gani. Ganiem pestīšanas vēsturē bija liela loma. Amosa dzimtais ciems bija Tekoa, kas atradās 15 km uz dienvidiem no Jeruzālemes Jūdu karalistē. Kungs viņu neaicināja sludināt savā dzimtenē, bet Izraēla valstī, ziemeļos: Samarijā, Bētelē un valdniekam. Amos devās no Tekoa uz Bēteli, kas atradās kaimiņu valstī kādus 35-40 km attālumā. Tas nebija viegls uzdevums, doties uz svešu valsts un sludināt Dieva vārdu.

Ķēniņa Jerobeāma II ilgās un veiksmīgās valdīšanas laikā (786-746 pirms Kr.) Izraela valsts jeb Ziemeļu karaliste sasniedza materiālās labklājības un varas augstāko punktu, izpleta savu teritoriju Damaskas un Hamas pilsētas virzienā uz ziemeļiem un dienvidos uz Jūdas valsts rēķina. Šajā laikā Asīrija bija novājināta, Sīrija pagrima un Jerobeāms izmantoja kaimiņu vājumu, lai izplestu savus valdījumus, attīstītu tirdzniecību un uzkrātu bagātību. Kad pravietis Amos no Jūdejas valsts ieradās Izraēla valstī, viņš sastapa lepnību, pārbagātību, attīstītas pilsētas un varenas pilis. Jūdejas valsts arī piedzīvoja uzplaukumu. Bagātajiem bija krāšņi vasaras un ziemas nami (Am 3,15), kurās viņi dzīroja un labi pavadīja laiku, bet tai pat laikā sabiedrībā valdīja netaisnība. Trūcīgie tika izmantoti, nicināti un pat pārdoti verdzībā (Am 2,6-8; 5,11), bet tiesneši, kuriem būtu jāpalīdz apspiestajiem bija “kukuļņēmēji, kas nabagus krāpj” (Am 5,12). Šādā sabiedrībā ienāca Amos un sludināja.

Amos distancējās no profesionāliem praviešiem, kuri iemācījās pravietot no saviem tēviem un darīja to kā kādu ģimenes arodu (Am 7,12-14). Viņa darbību nemotivēja vēlme nopelnīt, bet vienīgi Dieva vārda pamudinājums (Am 7,15). Priestera Amasija vārdi ir ironiski: “taisies projām, bēdz uz Jūdas zemi un tur ēd maizi, un tur varēsi pravietot” (Am 7,12). Viņš kā algots priesteris domāja, ka runā ar citu algotu amata brāli, bet, iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš runāja ar īstu pravieti, kuru sūtīja Dievs un kuram neinteresēja nauda. Priesteris Amasija iemiesoja tā laika pretestību Dieva vārdam. Reliģiozitātē bija savijusies ar lepnību un kultu, kurš nemeklēja Dievu un tāpēc arī cilvēki nevēlējās atgriezties pat tad, kad Dievs viņus brīdināja. Ārēji viņi atzina Dievu, bet viņu dzīves par to neliecināja. Tas bija arī iemesls tam, ka autentiski ticīgie bija izslēgti no sabiedrības, lai viņi neatgādinātu par atgriešanos.

Tā kā Amos bija zemnieks un gans, tad viņš izmantoja sev zināmos tēlus: lauva, putni, taures skaņas. Viņš ļoti skaidri apzinājās, ka ir pravietis, kuru Dievs sūtīja sludināt nevis tāpēc, ka tā sadomājis, bet Dievs viņu personiski uzrunāja un izvēlēja. Amos īpaši vērsās pret ķēniņu un bagātniekiem, un tāpēc izveidojās saspīlējums ar Bēteles priesteri Amasiju. Bēteles priesterim bija liela ietekme un Amosam priekšā stāvēja grūts uzdevums, lai pārspētu priestera autoritāti. Amos palika pie principa, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkam” (Apd 5,29). Pravietis izgaismoja Bēteles ēnas puses (Am 4,4; 5,5) un attiecīgi sastapa pretreakciju. Amos sludināja Izraēla valsts bojāeju un ķēniņa nāvi. Tādus vārdus neviens nevēlējās klausīties. Turklāt Amos apgalvoja, ka viņš nemaz nav pravietis (Am 7,14). Tas varēja būt saistīts ar to, ka tajā laikā ķēniņa galmā bija pravieši, kas iztapa valdniekam un glaimoja. Amos nevēlējās sevi saistīt ar šādiem praviešiem, kuri sludina labklājību. Viņš bija Dieva sūtīts cilvēks, kurš nerunā no sevis, bet pilda Dieva gribu.

Pravietiskais skatījums uz nevienlīdzību ir tāds, ka tāda sabiedrība nespēj ilgtspējīgi augt un attīstīties. Lielā bagātība, kuru bija uzkrājuši abu valsts turīgais slānis notika uz pārējā sabiedrības rēķina un šāds politiskais, saimnieciskais un sociālais modelis nevarēja ilgi pastāvēt un liecināja par to, ka Dieva likums un baušļi netiek ievēroti. Tautas elite nodevās dzīrēm un baudām, bet pret tautiešiem bija netaisni un vardarbīgi. Viņiem zuda izpratne par sabiedrības virzienu un derību. Pravietim bija jānes šī nevienam nepatīkamā vārda nasta un jāpasludina Dieva spriedums. Pravietis ļoti spēcīgā veidā kritizēja Izraēla sabiedrību un norādīja kāda ir Dieva iecere derības tautai. No tālākās vēstures zinām, ka Asīrija bija valsts, ka iebruka Izraēlī un viss smagāk cieta tieši turīgais un bezrūpīgais slānis.

Atšķirība starp priesteri Amasiju un pravieti Amosu bija tāda, ka priesteris bija tautas pārstāvis Dieva priekšā, bet pravietis Dieva pārstāvis cilvēku priekšā. Starp abiem kalpojumiem radās spriedze un konflikts. Ko labāk klausa cilvēki? Priesterus vai praviešus? Vecajā Derībā cilvēki vērsās pie priesteriem un tādā veidā vēlējās izteikt savas vēlmes Dievam, bet praviešus ne visai klausījās. Pravieši bija daudz prasīgāki un norādīja uz nepieciešamību radikāli mainīt savu dzīvi. Valdnieki un priesteri bieži atrod kopēju valodu, bet pravietis varēja tikt neuzklausīts, izraidīts vai pat nogalināts. Pravietis Amos bez ķēniņa ielūguma ieradās svešā zemē un bez atļaujas sludināja. Gan ķēniņš, gan arī priesteris nevēlējās redzēt savā zemē svešas autoritātes. Amasijs varētu uzņemt Amosu ar vienu noteikumu, ka pieņemtu viņu virsvadību un nosacījumus. Priesteris nepārstāvēja tikai reliģiju, bet arī ķēniņu. Tādā veidā valdnieks varēja nodrošināt plašāku kontroli pār sabiedrību. 

Šīs lasījums uzdod jautājumu, kuram no trim ir lielāka teikšana? Šīs svētdienas lasījumā sadūrās trīs aicinājumi: priesteriskais, pravietiskais un karaliskais. Draudošie pravieša vārdi bija neizdevīgi. Interesanti, ka priesteris neiedziļinājās vārdu patiesumā, tie viņam neinteresēja. Priesteri uztrauca tas, ka pravieša vārdi varēja izjaukt iedibināto kārtību, apšaubīt ķēniņa varu un sekojoši priestera amatu, kuru nozīmēja ķēniņš. Priesteris domāja politiski un stratēģiski, aprēķināja spēku sadalījumu un savas attiecības ar ķēniņu, bet pravieti interesēja Dieva vārds jeb plašāka īstenība, kas saistījās ar Dieva derību, tautu un ticību. Dieva vārds ir tas, kas apvieno visus trīs kalpojumus, bet šajā lasījumā tikai pravietis bija atvērts uz Dieva vārdu. Amosu var salīdzināt ar Jēzus izvēlētajiem apustuļiem, kuri nemeklēja un neizvēlējās to, ko Kungs viņiem deva. Jēzus viņus sūtīja un tādā veidā viņi īstenoja vārda kalpojumu, lai viņi bez ilgām apcerēm un plāniem ietu un runātu tieši to, ko no viņiem grib Dievs.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.01.2021

Ez 2, 2-5, svētdiena XIV, B

Ez 2, 2-5

4. jūlija svētdienas Evaņģēlijā varam lasīt cik skeptiski Jēzu uzņēma Viņa dzimtās Nazaretes iedzīvotāji, bet plašākā Dieva vārda kontekstā šajā dienā pārdomājam to kā var neatpazīt Dieva pestījošo darbību un Viņa klātbūtni ikdienas notikumos. Ja cilvēks neatpazīst Dieva darbību un klātbūtni ikdienas norisēs, tad cilvēks var meklēt palīdzību šīs pasaules elkos. Kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no pravieša Ezehiēla grāmatas 2. nodaļas sākuma. Dieva balss teica pravietim, ka viņš tiks sūtīts pie izraeliešiem, ietiepīgiem ļaudīm, kas nemitīgi dumpojās pret Dievu. Ezehiēla uzdevums bija viņiem pravietot neskatoties uz to, vai viņi klausīsies vai nē. Tas bija ļoti sarežģīts laiks tautai un pravietis sludināja Jeruzālemes izpostīšanas fonā starp 592. un 573. gadu pirms Kristus. Tātad nāve, vardarbība, izmisums un deportācijas bija ikdienas dzīves īstenība pravieša klausītājiem un lasītājiem. Pasaules realitāte bija skarba un iznīcināja tautas identitātes balstus: reliģiskās (svētnīca), politiskās (ķēniņš) un sabiedriskās institūcijas. Babilonas gūstā viņi vairs tik ļoti nedomāja par derību ar Dievu. Tauta bija izkliedēta ne tikai Divupē, bet daudzi aizbēga uz Ēģipti, bet svešinieki pārņēma viņu zemi. Viena no spēcīgākajām jūtām, ko viņi piedzīvoja, bija kontroles trūkums pār savu dzīvi. Ja dzīvē notiek neparedzami un neizprovocētu notikumi, tad tos ir grūtāk pārvarēt, bet vieglāk šādas traģēdijas vai traumas var pārvarēt tad, kad kāds uzņemas atbildību par dzīvi un tas atgriež kontroles sajūtu. Šādā kontekstā Dievs aicināja Ezehiēlu, tālu prom no dzimtenes, kļūt par pravieti savai tautai. Tā bija zīme, ka Dievs joprojām darbojas un runā ne tikai apsolītajā zemē, bet katrā vietā un laikā. Tas bija ļoti grūts aicinājums, jo bija jāiet pie savas tautas, kura bija nacionāla mēroga katastrofas nospiesta un bija jārunā, ka viņi ir sadumpojušies pret Dievu.

Ezehiēls bija priesteris, kurš savu pravietisko sludināšanu cieši sasaistīja ar Jeruzālemes svētnīcu un liturģiju. Pirmajā grāmatas daļā viņš skaidroja, kāpēc Kungs pameta Jeruzālemes svētnīcu (Ez 1-11.nod.), bet pirmās trīs nodaļas pievērsās savam aicinājumam kļūt par pravieti. Šajās pirmajās trīs nodaļās arī iepazīstam galvenos grāmatas varoņus: Dievu, pravieti un dumpiniecisko tautu. Sākumā jāuzsver, ka pravietis neredzēja Dievu tieši, bet juta Viņa tiešu klātbūtni. Šādu mistisku pieredzi bija grūti aprakstīt ar vārdiem un viņš darīja to izmantojot tēlus (Ez 1, 4-28). Dieva pirmie vārdi Ezehiēlam bija “Cilvēka dēls, es sūtu tevi” (Ez 2,2). Izteiciens “cilvēka dēls” (ebr. ben adam) nozīmē vienkārši “cilvēks” un pārdabisko notikumu gaismā tādā veidā atšķir Ezehiēlu no debesu būtnēm, kas arī bija klātesošas aicinājuma brīdī (Ez 1, 22-28). Tituls ”cilvēka dēls” Ezehiēla grāmatā parādās deviņdesmit četras reizes un vienīga vieta Vecajā Derībā, kur vēl var sastapt šo titulu ir Daniela grāmata (8,17). Jaunajā Derībā ar šo titulu sevi apzīmēja Jēzus. Jēzus kaut arī ir Dieva Dēls, ir arī viens no mums, Dievs mūsu vidū, kura vēsts nav populāra starp cilvēkiem, līdzīgi kā Ezehiēla pravietošana. Ebreju valodā "cilvēka dēls" tas nozīmē vienkārši “cilvēks”. Šie vārdi izsaka cilvēka vājumu un varenā Dieva spēju pievērsties un parūpēties par savu radību. Kad Dievs uzrunā cilvēku, tad tāda nasta nāk pār viņu, ka tikai Dieva Gara spēks var pavadīt cilvēku tālāk. Pravietis vīzijas laikā labprāt paliktu redzējuma priekšā nekustīgs un uz zemes, bet viņa gars tika piecelts un iedrošināts. Gars, kas dveš dzīvību, caurstrāvos vārgo miesu un dāvās jaunus spēkus.

Vārds “sūtīt” šeit ir svarīgs, jo Rakstos bieži parādās saistībā ar Dieva aicinājuma izteikšanu kādam cilvēkam. Dieva vīzijas pieredzēšana vai Viņa vārdu dzirdēšana vēl cilvēku nepadara par pravieti. Pravietim nav jāzina tikai Dieva griba, nodomi un vārds, bet viņam ir jābūt Dieva sūtītam. Tieši sūtīšanas aspekts ir tik būtisks un līdzīgi ir arī Baznīcā, katrai sludināšanai, misijai un kalpošanai sākumā jābūt sūtīšana. Ļoti izteikti tas parādās katrā Svētās Mises nobeigumā, kad priesteris dod nobeiguma svētību, lai ticīgie varētu doties pasaulē piepildīt to, ko saņēmuši Euharistijā. Pastāv iespēja, ka pravietis sludina kādu konkrētu vēsti, kas ir laba, bet tomēr viņš var būt viltus pravietis, jo nav Dieva sūtīts. Šāda izsūtīšana var notikt vīzijas laikā un tieši tā notika ar Ezehiēlu un arī Isaju (Is 6,1-10). Pravietis tika sūtīts pie dumpīgās tautas. Izraeļa raksturojums kā dumpīga saime (Ez 2,5) atkārtojas grāmatā daudzas reizes un atklāj tautas noskaņu un attieksme pret savu valsti un ticību. Šo dumpinieciskumu var raksturot kā vasaļa nepaklausību feodālajam senjoram. Tauta ne tikai sacēlās pret lielvaru dominanti, bet arī pret Dievu. “Cieta sirds” nozīmē to, ka tā nav spējīga klausīties Kungā.

Dievs Ezehiēlam šajā brīdī vēl nedeva vārdu, kurus sludināt tautai, bet vispārējā veidā norādīja uz viņa darbības virzienu. Dievs aicināja Ezehiēlu ne tik ļoti būt veiksmīgam savā misijā, bet uzticīgam un teikt šādus vārdus: “tā saka Kungs Dievs” (Ez 2,4). Vēlāk gan Kungs dos konkrētus vārdus, bet tagad Viņš gribēja tautai pavēstīt, ka “starp tiem ir pravietis” (Ez 2,5). Tas nozīmēja, ka Dievs joprojām uzrunā savu tautu un ir tās vidū. Izraelis par to varēs pārliecināties un nav svarīgi, vai viņi klausīsies vai ignorēs Dieva vārdu, viņiem jārēķinās, ka pravietis ir viņu vidū. Vārds tiks pasludināts tā vai tā. Grāmatā ļoti izteikti tiek parādīts, ka tauta ir ar nocietinātu sirdi un ietiepīgi, un ir gatavi pretoties Dieva vārdam. Jonasa grāmatā var lasīt kā pagāni uzklausīja pravieša vārdus un atgriezās, bet Izraels nevēlējās klausīties Ezehiēlu. Interesanti, ka Dievs saka pravietim brīdinājumu par to, ka ja viņš sagaida sava darba augļus, tad Viņš sūtītu viņu pie citām tautām, kuras Kungu klausītos. Grāmatā nav norādes uz to, ka pravieša vārdi būtu ietekmējuši Izraeli. Svarīgi, ka pravietis palika uzticīgs Dieva vārdam un pasludināja, ka Dieva vārds joprojām ir dzīvs un iedarbīgs viņu vidū, ka Dievs noraida tautas dumpiniecisko nostāju, bet nenoraida pašus dumpiniekus, jo viņi ir Dieva izvēlētā tauta un Kungs vienmēr paliks viņiem uzticīgs. Līdzīgi mēs to varam pieredzēt savā ticības dzīvē, kurā regulāri noraidām, ignorējam, nepamanām, aizmirstam, neuztveram Dieva klātbūtni un vārdu, bet Kungs paliek uzticīgs saviem solījumiem un atkal un atkal ienāk mūsu nocietinātajā sirdī. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 1,13-14; 2,23-24, svētdiena XIII, B

Gudr 1,13-14; 2,23-24

27. jūnija svētdienā lasīsim fragmentu no Gudrības grāmatas sākuma, kurš aicinās pārdomāt grēka un nāves problēmu cilvēka dzīvē. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kurus cilvēks var uzdot, ir jautājums par nāves izcelsmi: no kurienes tā radusies? Gudrības grāmatas sākuma nodaļas šajā ziņā ir nozīmīgas, jo apcer nāves izcelsmi un pasludina, ka “Dievs nav radījis nāvi, un Viņam nesagādā prieku dzīvo nomiršana… Caur velna viltību nāve ienāca pasaulē” (Gudr 1,13; ,24). Tomēr šīs pasaules drāmas izšķirošā vēsts nav nāve, bet gan pestīšana. Tukša spriedelēšana un bezdievīga cīņa ar taisnīgajiem lika pārgudrajiem secināt, ka ar nāvi viss beidzas (Gudr 2,1-5) un ka stiprākajiem ir taisnība (Gudr 2,11). Ja kāds šajā pasaulē uzskata savādāk un vēlas loģiski pierādīt, ka pastarā dienas atmaksa tuvojas, izklausās neracionāli, neiespējami un pārsteidzoši. Tomēr šīs grāmatas gudrība norāda uz citu domāšanas veidu. Taisnīgo glābiņš varbūt nesaskan ar pasaules intuīciju, bet patiesībā Gudrība pazīst un izdibina pasauli.

Gudrības grāmatas sākumā (2-5. nod) sadurās divi pasaules skatījumi: taisnīgo garīgums un bezdievju pasaules vīzija jeb dzīvības un nāves skolas. Šajā grāmatā ļoti konkrētā veidā aplūko bezdievju dzīves pozīciju, kura uztver īstenību kā sabojātu un, ka ar nāvi viss noslēdzas. Patiesība par cilvēka eksistences trauslumu ir klātesoša Rakstos un ļauj piedzīvot ticību un paļāvību uz Dievu. Tomēr tie, par kuriem rakstīts Gudrības grāmatā, nonāk pie citiem slēdzieniem. Nāves neizbēgamība un pilnīga pazušana ļāva viņiem interpretēt visu īstenību kā mirstošu, nepastāvīgu, pārejošu un neko vairāk tajā nemeklēja. Šādā pasaules ainā cilvēka vienīgā nolemtībā ir nāve un citus cilvēkus, un arī lietas, var izmantot, patērēt, iznīcināt, izšķērdēt, lai izbaudītu pārejošos labumus. To jādara ar visiem līdzekļiem, jo savādāk pats var tikt izmantots. Kad nāvei ir dzīvē gala vārds, nav vairs citu ideālu un motivāciju. Tieši tāpēc arī taisnīgais, kurš atgādina par citu pasaules skatījumu ne tikai ar vārdiem, bet rīcību, ir neērts cilvēks no kura jātiek vaļā. Taisnīgā nāve būs kārtējais pierādījums, ka viņš dzīvo ilūzijā, jo neko nesaņem par savu dzīves veidu un uzticību pārlaicīgām vērtībām.

Apgalvojums, ka Dievs nav radījis nāvi ir drosmīgs un līdzīgas domas var atrast citviet Rakstos (Ez 33,11; Ezra 8, 60), kas bez precizējumiem nevar nest skaidrību. Šīs svētdienas fragmentam ir sava loma Baznīcas mācībā par iedzimto grēku. Katoliskās Baznīcas Katehisms atsaucas uz Gudrības grāmatu (1,13; 2,24), lai apkopotu mācību par cilvēka radīšanu paradīzē un svētuma stāvoklī pirms grēkā krišanas (355-390; 413). Otro reizi Katehismā šo Rakstu vietu piemin saistībā ar mācību par miesas nāvi, ka nāve ir grēka sekas (Rad 2,17; 3,3.19; Gudr 1,13; Rom 5,12; 6,23). Ādama un Ievas pirmgrēks nesa graujošas sekas visiem cilvēkiem un tas ir katra cilvēka personiskā grēka fons, grēka vide, kurā mēs vēl ienesam savus grēkus. Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai uzvarētu nāvi un grēku, un parādīja, ka taisnīgais dzīvos, pieredzēs savas uzticības piepildīšanos. Jēzus Kristus augšāmcēlās no miroņiem atvēra nāves vārtus arī katram, kas Viņam seko un tādā veidā pieredzētu dzīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap