Jer 33, 14-16, I adventa svētdiena, C

Jer 33, 14-16

Adventa laikā Svētie Raksti mūsu prātus, garu un iztēli pavada no Ēdenes dārza (Radīšanas grāmata) līdz jaunajai Jeruzālemei (Atklāsmes grāmata) un tādā veidā atgādina par pirmajām un pēdējām lietām. Adventa laika svētdienās būtiski ir pirmie lasījumi no Vecās Derības, jo līdzīgi kā mēs gaidām Jēzus Kristus Piedzimšanas un Epifānijas svētkus, tā visa Vecā Derība gaidīja Dieva apsolījumu piepildīšanos. Varam uztvert visu Veco Derību kā Adventa laiku. Ik gadus Adventa pirmā svētdiena atgādina par negaidītu un godpilnu Cilvēka Dēla parādīšanos. Šāda neparedzamība liek mums būt modriem un sagatavotiem, lai mūs nepārsteigtu Kunga ierašanās ar kuru mēs veidojam katru dienu attiecības un kura solījumu piepildīšanos mēs gaidām. Skaidrs ir tas, ka pat, ja mūsu attiecības ar Kungu var būt paviršas un fragmentāras, tās tiks atjaunotas un pilnveidotas pastarā dienā.

Šajā svētdienā Baznīca pirmajā lasījumā piedāvā pravieša Jeremija grāmatas fragmentu par jaunas labākas nākotnes solījumu, kurā tauta atgriezīsies no trimdas un atjaunosies. Jeremija grāmatas 33. nodaļa ir veltīta tautas atjaunošanas solījumam. Viena no Babilonas trimdas sekām bija Dāvida karaliskās dinastijas beigas, kura līdz sakāvei valdīja gandrīz četrsimt gadus. Dāvida pilsēta - Jeruzāleme un Svētnīca bija nopostīta. Atlikušie Dāvida pēcteči tika izkaisīti trimdā. Likās, ka Dieva solījumus var aizmirst. Tomēr pravietis Jeremijs šādā pesimistiskā situācijā uzstāja, ka nākotnē valdīs ķēniņam Dāvidam līdzīga persona, kas atjaunos Jeruzālemi un kuram būs centrālā lomā atjaunotajā Dieva kultā. Jeremija šajā vietā atkārto solījumu, kas grāmatā jau izskanēja (Jer 23,5-6), bet arī citviet Rakstos Dievs solīja Dāvida valdīšanas atjaunošanos un visi šie teksti atsaucas uz Dieva solījumu Dāvidam: “es ņemšu tevi no ganībām…, lai tu būtu valdnieks manai tautai” (2 Sam 7,8). Dievs apliecināja, ka Dāvida pēcteči jeb dinastija veido Izraēla apsolījumos centrālo lomu. Vēsturiski gan Dāvida dinastija netika atjaunota, taču pravieši un tauta gaidīja svaidīto - mesiju, kurs atpestīt tautu.

Cerība, ka Kāds sapulcinās visu Izraēli bija ļoti priecīga. Īpaši tas attiecās uz to, ka Viņš ”darīs uz zemes tiesu un taisnību” (Jer 33,15), jo tā tika izprasta Dāvida valdīšana Labi to raksturo Sābas ķēniņienes reakcija uz Dāvida dēla Sālamana valdīšanu: “Slavēts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Izsraēla tronī, jo Kungs Israelu mīl mūžīgi, - viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības” (1 Ķēn 10,9). Ja Bībeles vārdus “tiesa un taisnība” izsakām mūsdienu valodā, tad varētu runāt par sociālo taisnīgumu, kur rūpējas par taisnīgu sociālo un ekonomisku apstākļu uzlabošanu visiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkiem tas bija tik svarīgi un mierinoši dzirdēt, ka nāks ķēniņš, kurš būs taisnīgs, jo tas ļaus pieredzēt sabiedrībā pestīšanu, dziedināšanu un mieru.

Tautas atjaunošanās notiks saskaņā ar senajiem apsolījumiem un parādīs, ka tie, kas saka, ka Kungs “atmeta” savu tautu (Jer 33,24) - domā maldīgi. Solījums, ka tiks iedibināta mūžīga valstība ir zināmā pretrunā ar iepriekš izteiktiem grāmatā vārdiem, ka ierastā un sagaidāmā kārtība var tikt izjaukta (Jer 7,1-15). Var rasties jautājums, ko atjaunos, ja vecā kārtība ir nedroša? Kunga solījums ir iespējams tikai Jaunajā Derībā. Jeruzālemei tiks dots jauns vārds “Kungs mūsu taisnība!” (Jer 33,16) un tādā veidā iemiesos sevī arī jaunu drošību. Cilvēku taisnība nespēj iedibināt patiesu taisnību un to var tikai Dievs. Tāpēc arī Jeruzāleme iegūs jaunu vārdu. Visu Bībeli var ievietot starp divām paradīzēm: zaudēto un laiku beigās gaidāmo. Kāpēc laiku beigās mēs gaidām tieši pilsētu? Pirmkārt, tā būs jaunā Jeruzāleme. Jeruzāleme Vecās Derības ļaudīm spēcīgi saistījās ar dziļu ilgu piepildīšanos, cerība pēc tēvijas un mājām, patvēruma un skaistuma iemiesošanos. Pilsētas tēls arī atgādina par Bābeli, kas bija grēka un šķelšanās vieta (Rad 11,1-9). Jaunā Jeruzāleme nebūs netaisna, vardarbīga un neapspiedīs vājos, bet tā nāks no Dieva.

Pravietis raksta par “Dāvida atvasi” (Jer 33,15) un šie vārdi sasaucas ar pravieša Isaja teikto par dzinumu no Isaja celma un “atvase kuplos no viņa saknēm” (Is 11,1), kas attēlo taisnīgo Dāvida pēcteci kā zaru. Dāvidam tika solīta mūžīga dinastija (2 Sam 7) un derība (2 Sam 23,5), un tagad tā kārtējo reizi tiek apstiprināta. Adventa laikā var pārdomāt spriedzi starp to, kas ir un to, kam jānāk/kā jābūt. Pravietis Jeremijs uzrunāja tautu, kura vēl pieredzēja zaudējuma traģēdiju un dzīves veida maiņu. Viņi zaudēja agrāko drošības sajūtu par nākotni un pamazām iedzīvojās jaunajā mītnes zemē. Viņi nezināja vai atgriezīsies un radās jautājums, kur ir Dievs visā šajā situācijā? Kas ar tautu notika, ka tā nonāca tādā situācijā un kas notiks nākotnē? Pravietis Jeremijs atbildēja uz šiem jautājumiem parādot jaunu un drošu nākotni. Adventa laikā mēs šo drošo nākotni gaidām Jēzus Kristus atnākšanā, kurā Viņš ienāk katra cilvēka spriedzē un drāmā, lai vestu atpirkto tautu uz jauno Jeruzālemi.

br. Jānis Savickis OFMCap