Bar 5, 1-9, II adventa svētdiena, C

Bar 5, 1-9

Pravietis Baruhs ar vīstokli

Otrā adventa svētdienā Dieva vārda liturģijā uzsvars tiek likts uz Dieva pestījošo iniciatīvu un pestīšanas vēsturi, kura piepildījās Jēzus Kristus personā. Pirmais lasījums ir no pravieša Baruha grāmatas, kura satur cerības un pestīšanas pilnu vēstījumu. Dievs ļoti rūpējas par savu tautu un ļoti empātiski to uzlūko un pavada ceļā. Pravietis raksta, ka “pēc Dieva pavēles meži un visi smaržīgie koki dod Izraēlim ēnu” (Bar 5,8) un tādā veidā tauta tiks atvēsināta un baudīs ceļu uz Jeruzālemi no Babilonas gūsta. Ēnas tēlainais lietojums Vecajā Derībā ir ļoti izplatīts un norāda ne tikai uz vēsumu, kurš ir veldzējošs tuksnešainā vidē, bet īpaši uz Dievu, kurš kā ēna ir pār savu tautu un to sargā. Šīs svētdienas lasījums atrodas Baruha grāmatas noslēdzošajā daļā un ir priecīgu emocīju piepildīts teksts, kas uzsver pāriešanu no skumjām uz priecīgo godības laiku.

Pravietis sludina, ka Jeruzāleme tiks atjaunota uz mūžiem un saņems no Dieva jaunu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Šis jaunais vārds izsaka tādu kā jaunās īstenības programmu, kas darbosies mūžīgi. Šādu drošticamību var dāvāt un nodrošināt vienīgi Dievs, kurš pats ir mūžīgs. Šajā fragmentā pravietis sešas reizes lieto vārdu gods/godība/slava, kas izsaka spēcīgu, iedarbīgu un spožu Dieva klātbūtni. Šāda Dieva gaismas atpazīšana un ieraudzīšana Dieva tautā var atvērt arī neticīgo acis un vēlmi atdzīt Dieva darbību ticīgo vidū. Daļēji pravietojums piepildījās, kad pēc Babilonas valsts krišanas, persiešu valdnieks Kīrs atļāva jūdiem atgriezties tēvzemē un atjaunot svētnīcu, tomēr arī šis miers nebija ilgs, jo nāca grieķu un vēlāk romiešu valdīšana. Vai ar zobenu un politisko izveicību var nodibināt patiesu mieru? Uz šo jautājumu Dievs atbildēja sūtot savai tautai Jāni Kristītaju, kurš sludināja grēku nožēlas kristību un aicināja sagatavot Kunga ceļus.

Jeruzālemes pilsēta tiek personalizēta kā māte (Bar 4,5-5,9), kura ir pazaudējusi savus bērnus dēļ viņu grēkiem. Svētā pilsēta šeit nav attēlota tikai kā māte, bet arī kā atraitne, šķīsta sieviete un aizbilde. Atraitnes tēlam, kura ir zaudējusi savus bērnus, uz lasītāju jāatstāj spēcīgs emocionāls iespaids, jo mātes saite ar bērniem ir spēcīgākā saite kāda pastāv starp cilvēkiem (Is 49,15). Pilsētas simbolika ir mātišķa, jo tā ir kā sieviete, kas sevī lolo savus iemītniekus kā bērnus.* Svētajos Rakstos arī var sastapt Dieva mātišķās īpašības: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Is 49,15). Jeruzāleme nav grēkojošās tautas iemiesojums vai simbols un tā paliek šķīsta, bet arī kā atraitne. To varētu raksturot kā pilsētas misticismu, bet Jaunajā Derībā līdzīgo lomu ticīgajiem pilda Baznīca. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “Turpretī Jeruzaleme, kas augšā, ir brīva; tā ir mūsu māte” (4,26). Pravietis apraksta priecīgu un triumfālu tautas atgriešanos pilsētā, bet patiesa atgriešanās saistās ar eshatoloģisku nākotni. Dievs pats pagodinās Jeruzālemi un sasauks savus bērnus atpakaļ, jo pēdējais solis pestīšanas plānā ir ticīgās tautas dzīve Dieva klātbūtnē.

Jeruzāleme nomainīs sēru un ciešanu drēbes, lai ietērptos godības un taisnības tērpā. Šī simboliskā aina norāda uz tumšās pagātnes pamešanu un jaunas dzīves sākumu Dieva vadībā. Jeruzāleme tika izglābta un tagad tā jau ir cita pilsēta, jo pieņēma Dieva godību, kas savu pestīšanu dāvās uz mūžiem. Drēbju nomaiņai seko vārda maiņa. Ja senatnē cilvēks radikāli pārmainījās, tad arī viņš bieži ieguva jaunu vārdu. Vārda maiņa iezīmē arī aicinājuma maiņu. Piemēram, Abrahams, Jēkabs, Jāzeps vai Daniels saņēma jaunus vārdus un līdzīgi tas notika ar Jeruzālemi, bet pilsēta saņēma divdaļīgu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Baruha grāmata apraksta tautas emocionālo pārveidošanos no skumjām par Dieva sodu uz Dieva dāvāto atjaunošanos. Grāmata noslēdzas ar emocionālu sakāpinājumu (Bar 4,5-5,9), kurā Jeruzālemes atjaunošanās tiek attēlota kā ilgi pazudušo bērnu atgriešanos savā mātes pilsētā. Pāreja no bēdām uz prieku ir arī lielākais notikums Jaunajā Derībā, kur Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums pavada pāreja no bēdām uz prieku, un šis pats modelis ir jāatklāj katrā ticīgā cilvēka pieredzē. Atgriešanās no Babilonas gūsta bija iespaidīga, bet atjaunošana kādu gaidīja cilvēki nebija tik ilglaicīga un dziļa, jo šiem pravietojumiem bija jāpiepildās daudz pārsteidzošākajā veidā. Patiesu godību Izraēlis sastapa Jēzus Kristus nākšanā, bet šai godībai nebija pasaulīga spožuma, bet godība, kas bija jāsaskata Viņā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Jēzus Kristus ir ceļš pa kuru cilvēks var nākt pie Dieva kā starp mežu un visiem smaržīgiem kokiem, kas dod “ēnu” (Bar 5,8).

*Nuria Calduch-Benages, Jerusalem as Widow (Baruch 4:5–5:9), Biblical Figures in Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin: Walter de Gruyter, 2009, 147-164.

br. Jānis Savickis OFMCap