1 Tes 1,5c-10, svētdiena XXX, A

1 Tes 1,5c-10

Apustulis Pāvils tur rokās grāmatu un zobenu. 

Attēls no 1 Tes.

Manuskripts no Nīderlandes, Utrehta, 1443.g.

29. oktobra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmās vēstules tesaloniķiešiem pirmo nodaļu un šajā fragmentā uzmanība tiek pārvirzīta no evaņģēlistu sludināšanas un dzīvesveida uz tesaloniķiešu atbildi uz to. Ar Gara spēku Evaņģēlijs nonāca Tesalonikā, kad tika sludināts vārds, kuram sekoja dinamiska liecība. Vēstules autori ziņo, ka viņu lasītāji viņiem līdzinās un šie jaunpievērstie ir kļuvuši par paraugu citiem ticīgajiem. Pāvila vēstulēs atdarināšanai ir izšķiroša nozīme un citās vēstulēs viņš bieži liek saviem lasītājiem kļūt par viņa atdarinātājiem (2 Tes 3,7.9; 1 Kor 11,1; Filip 4,9). Šeit Pāvils apliecināja, ka tesaloniķiešu kristieši ir par viņa, līdzbiedru un Kunga atdarinātājiem. Tesaloniķiešu atdarināšana nozīmēja vārdu pieņemšana lielās bēdās ar Svētā Gara prieku (1 Tes 1,8) un viņu gatavība ar prieku pieņemt Evaņģēliju, neraugoties uz pretestību, padarīja viņus par Pāvila atdarinātājiem un patiesiem Jēzus Kristus atdarinātājiem. Pieredze liecina, ka ārēja opozīcija un vajāšanas bieži mudinās grupas locekļus rīkoties atbilstoši savas grupas mērķiem. Interesanti, ka kristiešiem, kuru ikdienas gaitās ir grūtības, šķiet pieredz lielāku prieku Kungā nekā tie, kuri dzīvo ērtākā garīgajā klimatā, tomēr kristieša prieku jānosaka nevis apstākļi, bet gan attiecības ar Kristu.

Pirms nedēļas svētdienā lasījuma pēdējais teikums uzsvēra četras sludināšanas lietas. Tesalonikas baznīca netapa pati par sevi, bet Pāvils, Sīls un Timotejs to iedibināja, jo pirms viņi ieradās pilsētā, tur nebija baznīcas un kad viņi aizgāja, baznīca bija iestādīta un iesakņojusies. Kā tas viņiem izdevās? Baznīcas dibināšana bija tiešs Evaņģēlija sludināšanas rezultāts, ko Pāvils attēlo ar četriem izteicieniem: (1) Evaņģēlijs izplatās “ar vārdiem”, bet ne tikai, (2) jo nāk arī "ar spēku" jeb veidu kādā vārdi tiek iemiesoti un īstenoti (3) ar noteiktību un pārliecību. Pāvila sludināšanai bija ne tikai spēcīgs efekts, bet arī pārliecinošs saturs un tāpēc viņš bija pārliecināts par savu vēstījumu, par tā patiesumu un atbilstību, un tāpēc drosmīgi to sludināja. (4) izteiciens “ar Svēto Garu” sasaistās ar iepriekšējiem trim punktiem. Apvienojot visus četrus izteicienus vienā domā var teikt, ka vārda patiesība, pārliecība, ar kādu mēs to runājam, un spēks kā tas ietekmē citus, nāk no Svētā Gara. Tās ir trīs autentiskās sludināšanas pazīmes (patiesība, pārliecība un spēks), kas izriet no Svētā Gara darbības.

Kas tā bija par pretestību, kas traucēja Evaņģēlija sludināšanai? Evaņģēlists Lūkas stāsta par pretestību ar kuru saskārās gan misionāri, gan ticīgie Tesalonikā (Apd 17,5-9). Tesaloniķiešu vēstulēs sniegtā informācija ir diezgan vispārīga, bet ir skaidrs, ka drīz pēc atgriešanās Tesalonikas ticīgie saskārās ar sociālo vai politisko vajāšanu no saviem tautiešiem. Tādējādi viņu pieredze ir līdzīga Pāvila un paša Jēzus Kristus pieredzei. Pāvils arī apliecināja, ka paradoksālā veidā Svētais Gars iedveš prieku ticīgajos, neskatoties uz viņu vajāšanām vai citām ciešanām (Rom 5,3). Tā kā viņi ciešanu vidū ar prieku pieņēma Kunga vārdu, viņi kļuva par piemēru citiem. Atdarināšana šeit nenozīmē tikai piemēru, bet arī ārējo notikumu līdzība viņu dzīvēs. Kad viņi saņēma vārdu, ar viņiem notika divas lietas: viņi pieredzeja bēdas jeb citi cilvēki sagādāja viņiem ciešanas un viņi bija priecīgi un šis prieks bija Svētā Gara dāvana, nevis viņu pašu darbs. Pirmkārt, viņi bija pievērsušies Dievam un atteikušies no elkiem (kas liecina, ka draudzē pārsvarā bija pagāni). Pirmajā gadsimtā tas bija ļoti svarīgs pierādījums patiesai ticības pieņemšanai un katrā laikmetā tā ir patiesa kristieša zīme, ka viņš ir novērsies no sava laika elkiem. Otrkārt, viņi bija nākuši kalpot dzīvajam un patiesajam Dievam. Ar negatīvu attieksmi pret iepriekšējo dzīvi vien nepietiek, jo ir jāuzņemās jaunās dzīves atbildību. Treškārt, viņi gaidīja otro Kunga atnākšanu.

Pāvils skaidroja kā viņš zināja, ka Dievs ir izvēlējies tesaloniķiešus. Izredzētības pierādījumi ir meklējumi Evaņģēlija ietekme uz evaņģelizējamiem (1 Tes 1, 6-10) un par to liecina tas, ka viņi pieņēma vēsti un atgriezās; viņi to darīja, neskatoties uz ciešanām; grūtos apstākļos viņiem bija prieks, ko varēja sniegt tikai Svētais Gars; viņi ātri kļuva par Pāvila un Kunga atdarinātājiem un pieauga līdz tādam līmenim, ka kļuva par paraugu visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā. Šāda pārveide notiek tad, kad cilvēkos darbojas Dieva griba. Salīdzinoši īsā laikā viņi kļuva par atdarinātājiem un viņu dzīvesveids bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds tas bija pirms Evaņģēlija iepazīšanas, jo atgriešanās lika viņiem līdzināties Pāvilam un viņa biedriem. Pāvils vairākkārt mudināja sekot līdzi piemēriem (1 Kor 4,16; 11,1; Gal 4,12; Ef 5,1; Filip 3,17; 4,9; 1 Tes 3,12; 2 Tes 3,7.9) un nevilcinājās sevi parādīt kā atdarināmu, jo viņš savu dzīvi veidoja pēc Kristus parauga (1 Kor 11,1). Atdarināšanas jēdziens attiecas uz svētumu (1 Pēt 1,15–16), mīlestību (Mt 5,43-48; Lk 6,36; Jņ 13,34; 15,12) un ciešanām (Mt 16,24-25; Mk 10,38-39; Lk 14,27; Jņ 15,18-20; 1 Pēt 2,18-21) jeb trīs jomas, kas šajā vēstulē tiek aplūkotas vēlāk: svētums (1 Tes 3:13; 4:3.7); mīlestība (1 Tes 3,12; 4,9–10) un ciešanas (1 Tes 3,2-4).

Kādas ziņas izplatījās no Tesalonikas par tur dzīvojošajiem kristiešiem? Saskaņā ar 8. pantu tā bija viņu ticība Dievam, bet saskaņā ar 9. pantu cilvēki dzirdēja par viņu atgriešanos. Pēc tam Pāvils turpināja 9.b un 10. pantu, lai sniegtu trīsdaļīgu kristiešu atgriešanās analīzi, kas ir pilnīgākais stāsts par to Jaunajā Derībā. Atgriešanās ietver (1) saites saraušanu ar elkiem, (2) aktīvu kalpošanu Dievam un (3) pacietīgu Kristus gaidīšanu. Šie trīs soļi ir apkopoti darbības vārdos “pievērsāties… kalpotu… un gaidīt…” (1 Tes 1, 9-10). Ja pirms nedēļas lasījumā Pāvils slavēja draudzi par teoloģisko tikumu pieņemšanu - ticība, cerība un mīlestība, tad šajā svētdienā to, ka pieņēma vārdu pārbaudījumu vidū un pieredzēja Svētā Gara prieku. Pāvils apliecināja tesaloniķiešiem, ka viņi bija kļuvuši par ticības paraugiem, jo pateicoties viņiem, ticība izplatījās visā reģionā. Pirmais misijas solis nav saistīts ar efektīvu struktūru izveidi, bet drīzāk j;aatbild sev uz jautājumu: kāpēc mēs to darām? Misija tiek īstenota caur to, ka ticību kļūst par mīlestību mūsos un šī mīlestība ir atpazīstama tā, lai uzrunātu cilvēku sirdis.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 1,1-5b, svētdiena XIX, A

1 Tes 1,1-5b

Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem sākums ar iniciāli
'P'aulus, manuskripts no Lielbritānijas, 12.gs. 2 puse.
Paul from BL Royal 4 D VI, f. 166v autors Peter Lombard
Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K041534

22. oktobra svētdienā uzsākam lasīt fragmentus no apustuļa Pāvila vēstulēm tesalonikiešiem, ko lasīsim svētdienās līdz lituģiskā gada izskaņai. Šajā svētdienā tiek lasīts Pirmās vēstules tesalonikiešiem pats sākums, kurā Pāvils vērsās pie visai jaunas draudzes, kas bija tapusi pagānu vidē, lai tā paliktu uzticīga savai ticībai vienīgajam Dievam un Kunga Augšāmcelšanās notikumam. Izšķiroši bija atturēt jaunos kristiešus no atgriešanās elkdievībā un palikt šķīstiem un nelokāmiem līdz Kunga atnākšanai. Kopš Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās bija pagājuši aptuveni divdesmit gadi un nepastāvēja vēl nekādas pierakstītas Evaņģēlija grāmatas un Kristus persona un mācība tika sludināta mutiskā veidā. Pāvils tesalonikiešiem rakstīja pacmit mēnešus pēc draudzes izveidošanas (1 Tes 2,17; 3,1.5) un ši ir senākais rakstītais kristiešu teksts.

Tesalonikas pilsētā no vienas puses Pāvils sastapās ar daļas jūdu naidīgu attieksmi, bet no otras puses daļa jūdu un pagānu pieņēma viņus laipni, un tas ļāva viņam sludināt Evaņģēliju. Pasliktinoties kristiešu situācijai Pāvils vēlējās viņus apciemot, bet nevarēja un tāpēc sūtīja pie viņiem Timoteju, kurš apustulim atnesa mierinošas ziņas un tāpēc viņš rakstīja šo vēstuli, lai tādā veidā tā aizstātu viņa fizisko klātbūtni. Pāvils vēlējās viņus uzmundrināt un nepieļaut ticības atslābumu (1 Tes 1, 3-7; 3,2-10). Šī vēstule ir uzrakstīta ļoti personiskā tonī ar dziļām emocijām un veltīšanos sastaptajiem cilvēkiem, kas liecina, ka Pāvils bija ļoti pieķēries atgrieztajiem, kurus sastapa savā misiju ceļā. Pāvils rakstīja tiešā, sirsnīgā un vienkāršā veidā, un vēstule atspoguļo viņa rakstniecības sākuma posmu, kas izpaudās salīdzinoši spontānā veidā.

Vēstules sākuma apustulis uzskaita autorus un adresātus: “Pāvils, Silvāns un Timotejs tesalonikiešu draudzei” (1 Tes 1,1). Ja ņem vērā, ka šī vēstule ir senākais Jaunās Derības teksts, tad sanāk, ka Pāvila vārds ir pirmais uzrakstītais vārds Jaunās Derības grāmatā. Pēc tam seko teksts daudzskaitļa pirmājā personā, kas norāda uz to, ka tā ir kopīga vēstule, rakstīta ar kolektīvu autoritāti un kurus tesalonikieši pazina. Silvāns un Timotejs pavadīja misiju ceļā apustuli un no viņiem Pāvils saņēma jaunumus no Tesalonikas. Vēl vēstules sākumā parādās vārds “ekklēsia”, kas latviski tiek tulkāts kā “draudze”, jo attiecas uz lokālu baznīcu, bet tur kur uz vispārējo, var tulkot kā “baznīca”. Pāvila vēstulēs šis vārds parādās regulāri un šajā vietā lieto to pašā vēstules sākumā bez skaidrojumiem, kas liecina, ka tas bija pirmkristiešu starpā izplatīts vārds, lai apzīmētu savas kopienas. Vārda “ekklēsia” ir ietverta sasauktu personu kopa, kas saistās ar Vecās Derības izvēlētās tautas jēdzienu.

Pirmā vēstulē tesaloniķiešiem var ievērot, ka starp Pāvilu un šo agrīno ticīgo grupu izveidojās dziļa un cieša saikne. Vēstule ir piepildīta ar siltiem mīlestības vārdiem un augstu atzinību par viņu uzticību Evaņģēlijam (1 Tes 1,3-8; 2,13.17-19). Viņš baidījās, ka viņu ticība varētu tikt satricināta, jo aiziešana no iepriekšējās reliģijas un pieņemot jaunu dzīves veidu, radīja sabiedriskas sekas, atsvešināšanos no ģimenēm un draugiem, kā arī dažāda veida vajāšanas. Pāvils vēstulē slavēja jaunkristītos, ka neskatoties uz ārējās palīdzības trūkumu paliek uzticīgi Kristum un tieši tāpēc trīs pirmās vēstules nodaļas ietver lielu pateicību, kura tiek izteikta Dievam, jo kaut arī Tesalonikas kristieši bija nesen atgriezušies, dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju ticībā, cerībā un mīlestībā (1 Tes 1, 2-3). Kristiešu dzīve balstās uz savas gribas saskaņošanu ar Dieva gribu un šīs svētdienas lasījumā Pāvils pateicas Dievam par Tesalonikas draudzes ticības dzīves līmeni, kuru bija pirms kāda gada dibinājis, kad tur uzturējās vairākus mēnešus. Uzticību Jēzum Kristum palīdz nodrošināt teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, kuru ievērošanai nepietiek tikai ar patiesības pieņemšanu, bet ir nepieciešams kristiešu kopdarbs, un tāpēc Pāvils šos tikumus apraksta kā dzīvus un iedarbīgus: ticība darbībā, mīlestība centībā un cerība izturībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 4, 12-14.19-20, svētdiena XXVIII, A

Filip 4, 12-14.19-20

Pāvils no ieslodzījuma sūta vēstuli filipiešiem, 
manuskripts no Parīzes, 1275-1280.g.

15. oktobra svētdienas lasījumā no vēstules Filipiešiem, pēdējās nodaļas, Pāvils vēlreiz apskatot vēstules galvenās tēmas noslēdza arī savu pateicības izpausmi filipiešiem par viņu atbalstu apustulim ar doksoloģiju eb Dieva pagodinājumu, kas sasaucas ar vēstules sākumu (Filip 4,20; sal. Filip 1,11). Šajā lasījumā apustulis juta nepieciešamību darīt divas lietas: izteikt atzinību par dāvanām, kas tika sūtītas no Filipas draudzes, un tajā pašā laikā uzsvēra garīgās atkarības principu no Kunga, nevis cilvēka palīdzības. Filipiešu dāvanas viņam sagādāja prieku un uzmundrinājumu, taču viņš uz tām nepaļāvās, nedz lūdza papildus atbalstu. Līdzīgi kā citās vēstulēs, Pāvils var izskatīties nedaudz augstprātīgs, kad viņš apliecināja, ka ir iemācījies būt pašpietiekams (Filip 4,11-12) un knapi pasaka “paldies” (Filip 4,14), bet viņa tonis bija ne tik daudz augstprātīgs, cik apbrīnas pilns. Īpaši vēstulēs Korintiešiem (1 Kor 9,3-18; 2 Kor 12,13-16) Pāvils atteicās izmantot savas "tiesības" saņemt samaksu par savu apustulisko darbu, strādājot nakti un dienu, un neesot nevienam apgrūtinājums (1 Tes 2,9). Pāvilam bija grūts uzdevums, parādīt filipiešiem savu patieso attieksmi pret viņu atbalstu gan pagātnē, gan tagadnē, kā arī parādīt, ka viņa darbs nav atkarīgs vai motivēts no naudas ziedojumiem. Pāvils runāja no pieredzes, jo viņš bija piedzīvojis galējības: pārticību un nabadzību, un viņš zināja, kā pārvarēt abu pretstatu radītās briesmas un kārdinājumus. Pāvils esot cietumā nevarēja darboties no varas pozīcijām un vēlējās, lai filipieši zinātu cik augsti viņš vērtēja viņu mīlestības pilno rīcību. Pāvils vēlējās, lai filipieši zinātu, ka viņa prieks nav atkarīgs no viņa ieslodzījuma neērtībām un uzsvēra, ka viņam nav kādu īpašu vajadzību.

Šīs vēstules sadaļa būtībā ir pateicības izpausme filipiešiem par naudas dāvanu, ko viņi nosūtīja Pāvilam ar sava vēstneša Epafrodīta starpniecību. Pāvils vienmēr bija apdomīgs naudas lietās, lai neradītu priekštatu par sevi kā šarlatānu, jo naudas kāri filozofi senatnē bija bieži sastopami tādu pilsētu ielās kā Filipa. Šarlatāni ģērbās kā filozofi, un daudzi varēja iegūt sekotājus, kas bija gatavi ne tikai uzklausīt un pakļauties viņiem, bet arī sniegt viņiem materiālu atbalstu. Pāvils apzinājās šo līdzību un to, ka var rasties pārpratumi, ja viņš materiālā ziņā būtu atkarīgs no draudzēm, kuras viņš nodibināja. Lai gan viņš atzina principu, ka tie, kas ir atbildīgi par kristiešu kopienas garīgo audzināšanu, var lūgt kopienas finansiālu atbalstu, viņš parasti atteicās no šāda atbalsta, lai izvairītos no pat mājiena par negodīgumu saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu. Tāpat kā ceļojošie filozofi, Pāvils sludināja gan brīvā dabā, gan izmantoja telpas.

Grieķu-romiešu kultūrā dāvanu apmaiņa bija būtisks draudzības element, lai gan morāli slavējami bija dot, negaidot, ka kāds atbildēs ar dāvanu. Tam, kurš guva labumu, bija jādomā kā atdot līdzīgas vērtības dāvanu. Aristotelis pat rakstīja, ka nevajadzētu draudzēties ar cilvēku, ja vien viņš nav gatavs atdot draugam labvēlību.* Pāvils vēstulē Filipiešiem lietotoja valodu, kurai ir raksturīga patiesai draudzībai un atspoguļo ciešās saites starp abām pusēm. Pāvils atzinās, ka filipieši ir devuši vairāk un ka viņam tagad ir atbildība pret viņiem, un tas viņam būs jāuztic Dievam, lai to izpildītu Kungs (Filip 4,19). Pāvils vēstulē atspoguļo siltas un ilgstošas attiecības, viņš ne tikai ar prieku saņem dāvanu kā zīmi par pastāvīgajām rūpēm, bet arī atgādina par savstarpējo apmaiņu un pieķeršanos, ar kuru viņi bija dalījušies pagātnē. Lai gan viņš pats nevarēja līdzvērtīgi atbildēt, viņš bija pārliecināts, ka Dievs no savas bezgalīgās bagātības Kristū Jēzū atlīdzinās ar dāvanām atbilstošā veidā. Dievs neizmērojami apdāvina savus bērnus, lai mēs mācītos paši dot bez skopuma un atlīdzības gaidām. Apustulis Pāvils priecājas, ka to pieredz savā dzīvē un Filipas kristiešu draudzes dzīvē, bet vēl vairāk līksmoja par to, ka viņi iemācījās dot un saprata dāvāšanas pashālo jēgu. un kuru kristieši gadsimtu laikā svin Euharistijā. Mūsu pateicība jeb Euharistija par Dieva dāvanām nekad nevar beigties un mūsu dzīvēs var piepildīties Kungam tīkamā veidā, kad pieņemam, izprotam un iemiesojam rīcībā Dieva dāvanas.

*Aristotelis, Nikomaha ētika VIII, 13, Rīga: Zvaigzne, 1985, 173-174.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 4, 6-9, svētdiena XXVII, A

Filip 4, 6-9

Pāvils sūta vēstuli filipiešiem
manuskripts no Lielbrintānijas,
14.gs. otrais ceturksnis
Paul sending a letter from BL Royal 18 D VIII f. 125v -
The British Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K040202

8. oktobra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem pēdējās nodaļas, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta atgādinājumiem un pamudinājumiem, kurus caurvij aicinājumi uz prieku. Pāvils uzsvēra vienotību un īpaši starp kristiešu kopienas vadītājiem. Kristīgā dzīve ietver pareizu domāšanu (Filip 4,8), bet arī taisnu darbu darīšanu (Filip 4,8). Filipieši Pāvilu labi pazina un viņš varēja lūgt viņus sekot viņa piemēram, jo viņi bija mācījušies, saņēmuši un dzirdējuši Evaņģēliju, un viņi pat bija redzējuši apustuļa uzvedību, un tas ļāva viņiem iemiesot apustuļa sludināto mācību un dzīvi savā ikdienā, un tādā veidā varētu pieredzēt Dieva klātbūtnes dāvāto mieru.

Pāvils aicina “neraizēties” Filipas kristiešus un viņiem vienkārši jādara zināmas Dievam savas lūgšanas (Filip 4,6) un „Dieva miers” (skat. Jņ 14,27), kas nav nav tik daudz konfliktu vai ciešanu neesamību, bet pasargā sirdis un domas (Filip 4,7). Uztraukumam nav vietas kristiešu dzīvē, jo it viss var būt lūgšana ar tās dažādajiem veidiem un veidos un galvenokārt pateicība. Dievam vienmēr pienākas slava un slavēšana atdzīvina ticību, ja pateicoties atceramies, ko Kungs mūsu labā ir darījis pagātnē. Vārds “neraizējieties” var izsaukt komentāru: “viegli pateikt”, bet šeit Pāvils nav tikai ārēji pieklajīgs. Līdzeklis pret raizēm nav vienkārši prāta iztukšošana no satraukuma, bet vispirms tiekties pēc Dieva valstības un viņa taisnība (Mt 6,33), un uzticēšanās Dievam, kas izteikta lūgšanā ticīgo kopienā, ved uz sirdsmieru.

Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem ir Dievs, kuram var uzticēties un Viņš atbild uz viņu satraukumiem un nodrošina viņu vajadzības. Praktiskais veids kā novērst trauksmi ir lūgšana, lūgumi un pateicības, kas dara Dievam zināmas savas vēlmes. Pāvils uzstāja uz “pateicības” (gr. eucharistia) stāju un atgādināja, ka kristiešu paļāvība uz Dievu balstās tajā, ka Viņu jau ir  iepazinuši un Viņš ir uzsācis viņos “labo darbu” (Filip 1,6). Lai aizsargātu cilvēku sirdis un prātus, ir nepieciešams kaut kas, kas pārsniedz cilvēka izpratni un tas notiek tieši Kristū Jēzū, tas ir, augšāmceltajā Kungā un Viņa Mistiskajā Miesā - Baznīcā.

Tāpat kā daudzi senie rakstnieki, Pāvils izmantoja pilnu tikumu sarakstu, tostarp “aretē”, kas bija galvenais grieķu tikumības jēdziens. “Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā “tikums”, gan “izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu.”* Visā šajā sarakstā (Filip 4,8) viņš aizņemās grieķu ētikas valodu un nekas, ko viņš pieminēja, neraisīja iebildumus tradicionālajiem ebreju klausītājiem. Viņš izlaida dažus tradicionālus grieķu tikumus, piemēram, “skaistumu” un “labumu”. Grieķu un romiešu filozofi vairākkārt uzsvēra šādu tikumīgu domāšanu, un ebreju rakstnieki vairākkārt aizņēmās jēdzienus tāpat kā Pāvils, lai sazinātos ar grieķu valodā runājošiem ebreju lasītājiem.

Kritiska attieksme pret īstenību bija raksturīga Dieva tautai jau no pašiem sākumiem jeb Abrahama laikiem, kad ticīgie rūpīgi uzlūkoja un izvērtēja apkārtesošās reliģijas, un to, kas labs pieņēma, bet visu, kas nepaties, Dieva un cilvēka necienīgs, ļoti asi atmeta. Līdzīgi rīkojās pirmbaznīca, kas atmeta grieķu dievu un romiešu ķeizara kultu, un pat nepiedalījās šāda veida publiskos pasākumos. Tā laika cilvēki šādu kristiešu rīcību uztvēra kā bezdievību, tomēr to, kam Baznīcas domātāji pievērsa lielu uzmanību, uztvēra nopietni un pieņēma, bija filozofu dievu kritika, stoiķu ētosu, ētika, tikumi un citās tēmas. Par to rakstīja arī Pāvils: “Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams - kas saistīts ar tikumu un ir slavējams!” (Filip 4,8). Pāvils uzsvēra, ka kristietim jāciena un pat jāpieņem visas pozitīvās vērtības, ko atrod sabiedrībā sev apkārt, bet jābūt ļoti kritiskam pret to, kas pretējs ar Dieva likumu un tautas tradīciju (1 Tes 5, 21-22).**

Šeit pieminētais patiesums, gods, taisnīgums, svētums, pievilcība, apbrīnojamais, tikumīgais (gr. aretē) un slavējamais nav raksturīgs tikai kristiešiem, bet tiek cienīts arī citās kultūrās un sabiedrībās. Ja pagāniem šīs īpašības var būt svarīgas, tad kristiešiem ir īpašs pienākums ar savu dzīvi parādīt, kas var dzīvot skaisti un patiesi, un turklāt ticīgajiem tiek dots Svētais Gars, kas spēj vadīt pa svētuma ceļu. Astoņi vārdi apzīmē kādiem jābūt kristiešiem, lai veidotu savas attieksmes un vadītu savu rīcību un vārdus. Pāvils mudināja viņus vienkārši turēties pie visa labā, un vēlreiz atkārtoja tēmu par mācībām, atdarināšanu jeb sekošanu Kristum. “Miera” svētība ir atrodama arī citviet Pāvila vēstulēs (Rom 15,33; 2 Kor 13,11). “Miers” ir dāvana, kas plūst no “žēlastības” (Filip 1,2; Rom 5,1-11). Kad raižu vietā nāk lūgšana, tad sirdī ienāk Dieva miers, kas pārsniedz visu izpratni, un šis miers darbojas kā sargs, kas pasargā kristieša prātu un emocijas no pēkšņām baiļēm, satraukumiem vai kārdinājumiem, kas var pārņemt ticīgo cilvēku.

** Vents Zvaigzne, Tikumības skola, Rīgas Laiks, 2015 maijs, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tikumibas-skola-15271

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 306.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 393-394.lpp. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 291-292.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap