Hab 1, 2-3; 2, 2-4, svētdiena XXVII, C

Hab 1, 2-3; 2, 2-4

Pravietis Habakuks tur rokās rakstu rulli un
skatās uz Dievu
manuskripts no Boloņas, Itālijā, 13.gs.

2. septembra pirmais lasījums no pravieša Habakuka grāmatas, kuru kā svētdienas lasījumu liturģijā lasām tikai vienu reizi trijos gados. Pravieša dzīves stāsts mums ir nezināms un var vien pieņemt, ka viņš bija cēlies no Jūdejas un darbojās ķēniņa Joahasama valdīšanas laikā (609-598 g. pirms Kr.), kad visā reģionā triumfēja haldejiešu valdnieks Nabuhodonozors II. Dievam ar Habakuku bija godīja un bieži sirdi plosošas sarunas par dzīves notikumiem 7. gs. Jūdejā, kuras iedzīvotāji stāvēja uz posta un trimdas robežas. Jūdejas lielākās bieds bija Haldejas jeb Jaunbabilonas valsts, kas sakāva Ēģipti un tad jaunajam hegemonam bija jāizrāda padevība, bet jūdi sadumpojās pret jauno lielvaru un haldejieši uzbruka Jeruzālemei (597 g. pirms Kr.) un deportēja karalisko ģimeni kopā ar tautas eliti. Habakuka vēsts bija vērsta pie Jūdejas šīs krīzes laikā.

Pravietis sūdzējās Kungam un izaicināja Viņu par dievišķās atbildes trūkumu posta un vardarbības priekšā, kas bija Habakuka acu priekšā no dienas dienā. Habakuka grāmata nav tipiska praviešu grāmata. Līdzīgi kā citās pravietiskajās grāmatās varam lasīt pravietojumus, kuri ir sludināti dažādos pravieša darbības laikos, taču atšķirībā no tipiskās pravieša grāmatas, šie vēstījumi Habakuka grāmatā ir sakārtoti, lai izstrādātu saskaņotus un secīgi veidotus argumentus, kas iet cauri visai grāmatai un kurā katra atsevišķā vēsts sniedz savu artavu grāmatas saturā. Habakuks žēlojās, ka sabiedrība, kurā viņš dzīvoja ir netaisnības sašķelta un izmantoja septiņus dažādus jēdzienus, lai aprakstītu visu situāciju: “varmācība”, “nekrietnība”, “mokas”, “posts”, “varasdarbi”, “strīdi” un “ķildas”. Viņš parāda, ka Likuma ievērošana tautā bija paralizēta.

Savu diologu ar Dievu pravietis uzsāka ar diviem retoriskiem jautājumiem (Hab 1,3) kāpēc Dievs neatbild uz lūgumiem. Habakuks 3. pantā uzdod vēl divus retoriskus jautājumus un jautā, kāpēc viņam jāredz netaisnība. Pravietis žēlojās, ka Dievs neiesaistās, lai glābtu taisnos un nesoda netaisnos. Kāpēc ļaunie netiek sodīti? Bibliskajā praviešu žēlabā jautājums Dievam ir pat to, cik ilgi viņam ir jāaizstāv sava lieta pirms saņems atbildi. Jautājums - cik ilgi Dievs pacietīs netaisnību ir sastopams arī Psalmu grāmatā (Ps 13; 22; 73). Vārdi “cik ilgi” (Hab 1,2) un “kādēļ” (Hab 1,3) ir ierasts veids Bībelē kā izteikt personiskās žēlabas. Habakuks pretojās ieļaunojumam, kas radās no Dieva darbības vēsturē un starptautiskajās attiecībās. Atbilde bija pārsteidzoša un dīvaina, jo veidoja ceļu Dieva galīgajai atbildei un taisnīguma uzvarai Jēzū Kristū.

Pirmā nodaļa uzdod jautājumu par ļaunumu pasaulē: ja Dievs ir labs un varens, kāpēc notiek netaisnība. Viņš neapšauba Dieva esību, varu un labumu, bet gaida Viņa rīcību. Jautājums par ļaunumu pasaulē ir viens no svarīgākajiem, ko cilvēks uzdod sev un Dievam. Pravietis Habakuks savā grāmatā vairāk uzmanību pievērš Dieva taisnīgumam un kā Viņš var pieļaut netaisnību, ka ļaunie uzveic labos. Grāmata ir sarakstīta kā dialogs ar Dievu un sākas ar kliedzienu: “Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt..,” (Hab 1,2-4). Šis sauciens veido šīs svētdienas lasījuma pirmo daļi un otrajā daļā saņem Kunga atbildi, jo pravietis prata klausīties un atpazīt Dieva gribu. Tekstā nerodam atbildi cik ilgi Habakuks gaidīja uz Kunga atbildi. Dieva atbilde bija “gaidi” (Hab 2,3), jo pašās beigās ticīgais no netaisnības tiks izvesta taisnība. Uz netaisnības problēmu Dievs atbild ar to, ka nelieši pieredzēs neveiksmi, bet taisnīgie dzīvos pateicoties uzticībai Dievam. Šis vēstījums ir raksturīgs pravietiskajām grāmatām un visai Bībelei kopumā

Galvenā teoloģiskā doma grāmatā pievēršas apspiestajai tautai, kuras Dievs ir pasaules un vēstures valdnieks, un vēlas pestīt sev uzticīgos ļaudis. Atbildot uz pravieša lūgumu, Kungs sola sodu, kas nāks caur pagānu haldejiešu jeb babiloniešu iebrukumu. Radās arī jautājums kā svētais Dievs var savu plānu īstenošani izmantot pagānu tautu. Pestīšanu taisnīgajiem nodrošina Dieva žēlastība un šī patiesība ir svarīgākā Habakuka grāmatas vēsts. Nemierīgā laikā Habakuks deva mierinājumu un aicināja uz ticību vienīgajam Dievam, bet kristiešus mudina uzticēties Dievam, kas ir vēstures un visuma Kungs kam rūp sava tauta. Vārdi fragmenta beigās “taisnais no ticības dzīvos” ir vieni no atpazīstamākajiem no pravieša Habakuka, jo Jaunajā Derībā tos lietoja apustulis Pāvils (Rom 1,17; Gal 3,11), lai pamatotu doma, ka attaisnošana nāk no ticības nevis no likuma. Pāvils vēlējās izteikt patiesību, ka taisnīgā dzīvi nenozīmē atbrīvošanu no ienaidniekiem vai nāvi, bet gan līdzdalību augšāmceltā Kristus dzīvē. Taisnīgais, kas ir vienotībā ar Dievu caur Evaņģēlija pieņemšanu, saņems mūžīgās dzīves dāvanu. Vēstulē ebrajiem (10, 38) šis citāts tiek izmantot daudz tuvāk sākotnējai nozīmei, lai brīdinātu kristiešus izturēt pārbaudījumos, jo Dievs galu galā viņus atalgos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Am 6, 1a.4-7, svētdiena XXVI, C

Am 6, 1a.4-7

"VERBA AMOS" jeb "Amosa vārdi"(Am 1,1)
dekorēts pravieša grāmatas sākums,
kur attēlots ķēniņš ar kroni un pravietis Amos
manuskripts no Anglijas, Vinčesteras 1180.g.

Jau otro svētdienu pēc kārtas lasām fragmentus no pravieša Amosa grāmatas, kurā tiek nopelta Izraela tautas elite, kas dzīvoja greznībā, kas ir kā ievads 25. septembra svētdienas Evaņģēlijam par bagātnieku un Lācaru. Skaidrs ir tas, ka Dievam viscaur pestīšanas vēsturei rūp nabadzīgie un Viņš pretojas egoistiksām iegribām. Šajā lasījumā pravietis Amos savos vārdos pārgāja no Izraela kulta prakses kritikas (Am 5,18-27) pie varas vīriem, kuri savos svētkos nedeva godu Dievam un tukši līksmoja. Vara maldina cilvēkus, kuri tie iegūst. Fragments iesākas ar Amosa vēršanos pie viesību rīkotājiem Samarijā un Jūdejā ņemot vērā tā laika politisko situāciju un apdraudējumo Tuvajos Austrumos, kur spēku guva Asīrijas valdnieks Sargons II. “Bēda” attiecas uz bagāto Jūdas un Izraela karaliskā nama amatpersonām, kuras ignorēja tuvojošos nelaimi un deva priekšroku uzdzīvei. Viņi sēdēja ziloņkaula gultās, ēda gaļu, klausījās mūziku un dzēra vīnu no milzīgiem kausiem, kurus parasti izmantoja upurēšanai. Šeit aprakstītie svētki bija pagānu reliģiskie banketi: “marzeaḥ”. Vēsturiski skatoties ballītei drīz draudēja pienākt beigas, jo Asīrijas karaspēks draudēja iekrot zemi un deportēt tautu. Līdzīgi kā citi tā laika Dieva iedvesmoti pravieši, Amos vērsās ar brīdinājumu un spriedumu pie abām izvēlētās tautas valstīm, jo abas attālinājās no Kunga un nodevās svešiem rituāliem un sociālajai netaisnībai. Vieglums ar kuru Samarija priecājās bija acumirklīgs un viņu pašpārliecība maldīga. Amos brīdināja Sionas iedzīvotājus līdzīgi kā pravietis Isajs (Is 32,9-15), ka sods tuvojas.

Tautas līderi piedalījās dzīrēs, kuras bija aizgūtas no pagānu rituāliem. Pravietis Amos apraksta senu Tuvo Austrumu Levantes reģiona svinību tradīciju “marzeaḥ”, kas avotos tiek pieminēta no 3. gada tūkstoša līdz 3. gadsimtam pirms Kristus. “marzeaḥ” tradīciju veido trīs elementi: 1) sanāksmes raksturoja pārmērīga alkohola lietošana; 2) piedalās bagātākā sabiedrības elite; 3) dzīrotāji svinēja par godu kādai savai dievam. Katru no šiem aspektiem var attiecināt uz šīs svētdienas fragmentu (Am 6, 1-7). Jautājums var rasties par dievībai, kuru nepiemin Amos. Jādomā, ka jūdi “marzeaḥ” godināja vienīgo Dievu kaut arī pats godināšanas veids ir svešs derības tautai. Šis senais banekta rituāls parasti saistījās ar priecīgu cilvēku punlcēšanos un vēlmi pateikties savai dievībai un saņemt svētību kā pateicību par savu viesmīlību, bet Amosa grāmatā aprakstītajam “marzeaḥ” ir nopietna problēma, jo trūkst galvenā Ciemiņa! Tai vietā, lai baudītu pasniegto mūziku, ēdienu un vīnu, Dievs tiek izslēgt un saniktnots un plāno izsūtīt tieši tos cilvēkus, kuri sniedza Viņam šos viltus ziedojumus. Dievs izvēlējās pamest viesības savam godam un nepieņēma ēdiena, dzēriena un mūzikas upuris, jo Viņam vairāk interesē taisnīgums. Amosa grāmatā upurēšana bija neadekvāta, jo to salika bagātnieki savam personīgaam priekam un negodprātīgam labumam un uz nabadzīgo rēķina. Bagātie par to nedomāja un turpināja gaidīt svētību no Kunga. Amosa grāmatā kulta kritika neietver upuru aizliegšanu, bet gan upurētāju nopelšanu, kas vairāk rūpējās tikai par sevi nevis taisnīgumu sabiedrībā. Dieva labvēlības gūšana uz nabago rēķina ir smags grēks. Nav brīnums, ka pravietis nepiemin Kunga klātbūtni svinībās, dzied dziesmas sev nevis Dievam un dzer vīnu no upurtraukiem. Var vien jautāt, vai Dievam nepatīk pati šī “marzeaḥ”rituāla svinēšana vai tas, ka tajā Kungs netiek piesaugts. Atbilde var būt šāda: “marzeaḥ” svinību tradīcija pati par sevi ir nelaba, jo tajā dalību ņem bagātie uz nabago rēķina un apstiprina esošo netaisnību.* Lasījums liek domāt par kāda veida reliģisko sinkrētismu, bet pravietis uzmanību pievērš netaisnībai, kas ļauj uz nabagu rēķina organizēt šādus svētkus.

Elites grēks bija bezrūpība par savu tautiešu nākotni un kad sabiedrībā noiet greizi, Dievs sagaida, ka ļaudis izrādīs raizes pat ja viņi paši nevar neko mainīt. Bagātnieki jutās labi un nepiespiesti, jo viņiem bija nauda, bet tā viņus padarīja aklus un viņiem nerūpēja, kas notiek ar citiem. Cilvēki ir jānovērtē un jāaizsargā, nevis jāizmanto. Tomēr par naudu nevar iegādāties ilgtermiņu drošību un mieru. Tie, kas jūtās droši Jeruzalemē un Samarijā, bija ceļā uz briesmīgu sabrukumu, par kuru viņi bija neziņā. Šajās viesībās viņi dzēra vīnu no kausiem, kas visdrīzāk bija lieli un veidoti no dārgmetāliem un mākslinieciski veidoti. Amos nopeļ greznību un dzeršanu. Bagātnieki arī nežēloja līdzekļus sava ķermeņa aprūpei svaitot tos ar labākajām eļļām. Senatnē viesību rīkotājs dāsni lietoja izsmalcinātas eļļas, lai svaidītu ciemiņu pieres. Viņi nepievērsa uzmanību savai tautai un zemei, kurai tuvojās sabrukums, bet savai labpatikai. Amos attēlo ļoti konkrēti bagātnieku dzīves līmeni, kuri ne par ko nebija gatavi atteikties no savām privilēģijām. Nav jābrīnās, ka viņi atmeta pravieša aicinājumu uz atgriešanos, Kunga meklēšanu un ļaut taisnībai viņu dzīvēs gūt virsotni. Dramatiskākie vārdi lasījumā ir par vienaldzību, ka līderi nesēroja “ka Jāzeps sagrauts” (Am 6,6c) un viņi neredzēja traģēdiju, kas tuvojas tautai. Viņi bija tik aizņemti ar savas labklājības izbaudīšanu, ka citas raizes neļāva ielaist prātā. Daži izraelieši dzīvoja apkaunojošās greznībā, kamēr citi bija apspiesti (Am 2,6-7; 3,9-10; 4,1) un sēdēja “ziloņkaula gultās” (Am 6,4). Izraela priviliģētās šķiras dzīvoja kā ķēniņi un Amos sasaista viņus ar Dāvidu, jo viņi dziedāja un sacerēja dziesmas svinībās savam godam, tomēr viņu dziesmas nebija kā Dāvida dziesmas, bet frivolas un bez dziļāka satura. Dāvids sacerēja dziesmas Dieva godam, bet viņi veidoja dziesmas par godu savām viesībām. Viņi nekalpoja Kungam, bet savai apetītei. Pāvila vārdiem var teikt, ka “viņu dievs ir vēders (Filip 3,19) un “nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet gan savam vēderam” (Rom 16, 18). 

* Jessie DeGrado, An Infelicitous Feast: Ritualized Consumption and Divine Rejection in Amos 6.1–7, Journal for the Study of the Old Testament, 2020, Vol. 45 (2). 178–197. lpp. ; Jonathan S. Greer, A Marzea­ and a Mizraq: A Prophet’s Mêlée with Religious Diversity in Amos 6.4-7, Study of the Old Testament Vol 32.2 (2007): 243-262.

br. Jānis Savickis OFMCap

Am 8, 4-7, svētdiena XXV, C

Am 8, 4-7

Pravietis Amos, manuskripts no Vācijas, 12.gs.

18. septembra svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Amosa grāmatas. Lai labāk izprastu šo lasījumu ir jāizprot pravieša Amosa darbības laiki un apstākļi. Amos pravietoja ap 760 gadu pirms Kristus ķēniņa Jeroboama II valdīšanas laika. Amos bija no Jūdas valsts, bet pravietoja Izraela valstī, kuru dēvēja arī par Efraimu, Jēkabu un Samariju. Viņš nebija profesionāls pravietis vai no kādas turīgas dzimtas un pats par sevi teica: “Es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet gan zemnieks, kas kopj meža vīģes. Kungs mani paņēma, kad es kopu savas avis un Kungs man teica: “Ej, pravieto manai tautai Izraelam!”” (Am 7,14-15). Amos sāka sludināt laikā, kad Izraelī bija miers un pārticība. Asīrijas lielvara austrumos un Ēģipte dienvidrietumos bija samērā vājas un neapdraudēja mazākās kaimiņvalstis. Problēma bija tā, ka pārticība tika celta uz nabadzīgo cilvēku rēķina un pravietis Amos bieži uz to norādīja. Katrs pravietis ir ļoti jūtīgs uz netaisnību un neignorēja vājāko izmantošanu un neļāvās uzskatiem, ka pasaule iet savu ritumu un nav ko pārdzīvot par ekspluatāciju. Šīs svētdienas lasījumā Amos pasludināja Dieva tiesu pār turīgajiem, kas apspiež nabagus tirgus laukumā un lietoja viņu pašu vārdus kā apsūdzību. Jāuzsver, ka pravietis nenosoda pašu pirkšanas un pārdošanas praksi, jo arī Likumā nevar atrast kādu aizliegumu, jo tirdzniecība ir nepieciešama ikdienas dzīves vajadzībām. Likums un Amos nosodīja negodīgu tirdzniecību, kas nicināja cilvēka dzīves.

Pārdomājot taisnīgumu ir jāatceras, ka Dievs ir taisnīgs: “Kungs ir taisnas tiesas Dievs” (Is 30,18) un tā kā Kungs ir izvēlējies Izraeli par savu tautu, Viņš prasa, lai tās dzīvē atspoguļojas arī šī Dieva īpašība un Izraelim jābūt par taisnības tautu. Taisnīgā sabiedrībā var attīstīties cilvēks, bet tur kur netiek aizsargāts vājais, tas nav iespējams. Vecajā Derībā neaizsargātajā sabiedrības grupā tika iekļautas atraitnes, bāreņi, svešinieki, trūcīgie un nabagi. Nabagi vienmēr būs pasaulē (Mt 26,11; At 15,11) un viņiem Kungs ir pievērsis īpašu uzmanību (Izc 23,11, At 15,7-11; Ps 69,34; 72,4.12-13; Is 25,4). Dievs tautai deva likumus, lai līdzcietība būtu arī starp cilvēkiem nevis kā izvēle, bet ikdienas dzīves norma. Pravietis Amos bija īpaši skarbs savās apsūdzībās pret tiem, kas savā negodīgajā saimnieciskajā darbībā apspieda un piekrāpa nabadzīgos. Pravietis citēja pašu bagātnieku vārdus pie kuriem īsti nav ko piebilst, jo ir netaisnīgi un nelietīgi, un tādā veidā bagātnieki notiesāja paši sevi. Viņi bija nepacietīgi un nevarēja gaidīt līdz svētku dienas beigsies un varēs pelnīt negodīgu naudu. Viņi neredzēja saistību starp savu reliģiozitāti un morālo stāju, un varēja būt tā, ka sirdsapziņa viņiem nenorādīja, ka viņi rīkojas nepareizi.

Senajās sabiedrībās var atrast spriedzi starp saimnieciskajām un reliģiskajām vajadzībām. Apkārtējam tautām arī bija savi svētki, bet tikai Izraelim bija jāievēro sabata likums un jāpārstāj strādāt. Nebūtu pārsteigums, ja jūdu tirgotāji apskauda pagānus, kuriem nebija nekādi sabata ierobežojumi. Ja skatās uz seno pasauli, tad pārmetumi tirgotājiem ir atrodami arī ēģiptiešu “Amenemopes pamācībās” (ap 1300-1075 g. pirms Kr.) un Babilonas gudrības literatūrā, kurā arī piemin svaru viltošanu. Hammurapi likumos (1792–1750 g. pirms Kr.) piemin baņķieru vieglos atsvarus, lai mērītu graudus vai sudrabu, ko tie aizdod un smagākus atsvarus, lai atgūtu parādus. Ēģiptiešu «Stāsts par daiļrunīgo zemnieku» (2055–1650 g. pirms Kr.) arī iestājas pret to, ka dod mazāk precēs nekā pienākas.* Tāpēc nevarētu teikt, ka sabats būtu vainīgs pie negodprātīgajām praksēm, bet gan cilvēka netaisnība un grēks, tomēr izvēlētajai tautai bija dots likums un gars, lai veidotu harmonisku sabiedrību.

Amos nosodīja tirgotāju krāpšanos ar divu veidu svariem: ar vieniem pirka un ar citiem pārdeva, lai ar šo viltīgo mērvienības maiņu nopelnītu vēl vairāk. Izraelī bija īpaši likumu pret šādu rīcību (At 25,13-16) un faktiski tas bija pārkāpums pret bausli, kas aizliedz zagt (Izc 20,15). Torā tiek uzsvērts, ka Izraelim ir jārūpējas par nabadzīgajiem sabiedrības locekļiem, kuriem jāļauj lasīt graudu pārpalikumus pēc pļaujas, bet Amos pārmet, ka tie tiek pārdoti verdzībā par sudrabu un kurpju pāri (Am 8,6). Mozus grāmatās un Bībeles gudrības literatūrā parādās brīdinājums pret nabago izmantošanu: “Nesagrozi nabaga tiesu, kad tas tiesājas! Turies tālu no melu vārdiem, neslepkavo nevainīgo un taisnīgo - es ļaundari neattaisnošu! Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas” (Izc 23,6-8); “Neatņem nabagam - viņš tā jau nabags, netiesā sūrdieni pilsētas vārtos, jo Kungs nāks tiesāties viņu vietā - tiem, kas tos aplaupa, viņš laupīs dzīvību” (Sak 22,22-23).

Bagātajiem, kuri pārvaldīja tirdzniecību, sabats, kad visiem - tai skaitā vergi - bija atpūtās diena, radīja domas par nevēlamu pārrāvumu naudas pelnīšanas procesā. Ikmēneša jaunā mēneša svētki tika uztverti līdzīgi. “Jauns mēnesis” (Am 8,5) ir pirmā lunārā kalendāra mēneša diena, un Izraelī šajās laikā notika svētki, kas Rakstos tiek pieminētis kopā ar sabatu (1 Ķēn 4,23; Os 2,11). Sabatā un jaunajā mēnesī nevarēja strādāt, bet tas bija pretrunā ar iespēju pelnīt. Amos nosodīja mantraušos, bet tas nenozīmē, ka viņi neievēroja likumu. Viņi pārtrauca darbu, piedalījās rituālos un apliecināja publiski savu reliģiozitāti, bet viņu domas bija citur un viņi bija ļoti nepacietīgi vienas dienas dēļ. Var pat teikt, ka savu nepacietību nākamajā dienā izlēja pār nabagiem un manipulēja ar viņiem. Izraela likumi un tradīcijas aizstāvēja nabagus un neaizsargātās sabiedrības grupas, bet bagātajiem tas neinteresēja un neredzēja saistību starp savu ticību, sabatu un nabagiem.

Tiklīdz brīvās dienas bija galā, tirgotāji ķērās pie darba un dažādos veidos piekrāpa pircējus. Ar vienkāršu darba pauzi sabatā nepietiek, lai veidotu taisnīgu sabiedrību, jo tādā pasīvā veidā dzīve nevar tikt pārveidota, bet ir jāmaina sirdis. Amos atsaucās uz domu, ka cilvēks var ievērot likuma burtu (piem., nestrādāt sabatā), bet neņemt vērā likuma garu (nabago apspiešana). Bagātie necienīja nabagos un pat varēja pārdot verdzībā. Cilvēks bagātniekiem bija tikai viena no precēm ar kuru var nopelnīt. Lasījums sākas ar vārdiem “klausieties to”, kas ir līdzīgi ar citām vietām no šīs grāmatas “klausieties šos vārdus” (Am 3,1; 4,1; 5,1). Klausīties Dieva vārdu un pieņemt viņa gribu ir nopietns aicinājums nedzīvo šauri un ārišķīgi, jo bez likuma gara nevar īstenot taisnīgumu un vājo aizsardzību sabiedrībā. Fragmenta noslēgumā ir spriedums, ka Kungs neaizmirsīs pārkāpumus pret nabagiem. Kungs zvērēja ne pie sava svētuma (Am 4,2) vai sevis (Am 6,8), bet pie “Jēkaba lepnuma” (Am 8,7) jeb Dievs zvērēja pie zemes, kuru deva Abrahama pēctečiem. Sods vēlākos gadsimtos piepildījās, jo šādu sašķeltu un neuzticīgu Kungam sabiedrību spēcīgākā kaimiņu valsts varēja iekarot. Kungs mums atgādina, ka cilvēks nevar būvēt savu dzīvi uz uzticību materiālajiem labumiem. Ja cilvēks uzticas lietām, tad zūd uzticība Dievam un tādā veidā aizstāj Dievu ar pasaulīgiem labumiem, bet galu galā dzīves centrā noliek pats ar sevi un kļūst par mērķi pats sev. Naudas absolutizācija traucē veidot sabiedrības solidaritātes saites un izraisa nevienlīdzību un apspiešanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasām pārsteidzošu mācību, ka materiālie labumi var kļūt par sabiedriskās harmonijas līdzekļiem, bet mēs esam aicināti pieņemt patiesību, ka viss ir Dieva dāvana.

* http://www.antiquitas.lv/pamaciba-merikaram-stasts-par-dailrunigu-zemnieku/

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 32, 7-11,13-14, svētdiena XXIV, C

Izc 32, 7-11,13-14

Zelta teļa adorācija un Mozus saruna ar Dievu
Manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.

11. septembra svētdienā pirmais Dieva vārda lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par zelta teļu, kurā Mozus aizbilda par savu tautu, kura bija sagrēkojusi pārkāpjot Dieva gribu. Iepriekš tauta tuksnesī pieredzēja Dieva mīlestību un apņēmās atbildēt uz šo mīlestību izpildot visu, ko Kungs viņiem teica (Izc 19,7; 24,3), tomēr diezgan ātri sajuta savu vājumu un sagrēkoja. Tādā veidā arī Bībelē uzlūko zelta teļa stāstu. Kad Mozus bija uzkāpis Sinaja kalnā un sarunājās ar Dievu un saņēma tālākos norādījumus kā lūgties, tad tauta kalna pakājē kļuva nepacietīga, jo Mozus tur uzturējās “četrdesmit dienas un četrdesmit naktis” (Izc 24,18). Tauta nesagaidīja Mozu un to, kas viņam bija jāpavēsta no savas sarunas ar Dieva, un izdomāja paši savus dievkalpojumus, izveidot zelta teļu, kuru godināja kā Dieva attēlu un svinēja šo notikumu (Izc 32, 1-6). Izceļošanas grāmatas lasītājiem ir skaidrs, ka pateicoties Dievam Izraelis bija atbrīvots no Ēģiptes verdzības un Mozus uzticīgi vadīja tautu ārā no nebrīves, tomēr pārsteidzošā veidā, Izraelis savu izceļošanu piedēvēja zelta teļam (Izc 32,5). Kā tauta izdomāja šādu tēlu, ja pestīšanas varoņi viņiem bija zināmi - Dievs un viņa izvēlētais cilvēks - Mozus.

Atbildot Izraela neuzticībai, Dievs paziņoja Mozum: “tagad - atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem” (Izc 32,10). Jāuzsver, ka Dievs paziņojums nav patvaļīgs vai atriebīgs, bet drīzāk tā ir saistību izpilde, ko izraēlieši bija uzņēmušies derībā pie Sinaja, kurā asins upuris simbolizēja nāvi par neuzticību derībai (Izc 24,8). Dieva bargais brīdinājums Mozum bija vairāk paredzēts, lai viņam dotu iespēju aizbilst par savu tautu, ko Mozus darīja cēlsirdīgi un pat piedāvāja savu paša dzīvi par viņiem (Izc 32, 11-14. 30-34). Mozum nācās jau vairākas reizes aizbilst par tautu tuksneša ceļojuma laikā. Viņš lūdza apžēloties un atsaucās uz vienpusējo Dieva derību ar Abrahamu un šeit viņš pieminēja brīdi Abrahama dzīvē īsi pēc Izāka upura, vienīgo vieta Bībelē, kur Dievs zvērēja pie sevis paša kādam no patriarhiem (Rad 22,15-18). Dzirdot šo argumentu, Dievs piekāpās un apstiprināja, ka Izāka upuris bija tāda kā Vecās Derības Kalvārija uz kuru varēja atsaukties, lai saņemtu apžēlošanu.

Pēc sagrēkošanas Radīšanas grāmatā Dievs reaģēja daudz izšķirošāk un skarbāk. Ādama grēks Radīšanas grāmatā pēc būtības ir identisks ar zelta teļa grēku. Radīšanas grāmatā Noas dienās “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu” (Rad 6,5) un nolēma noslaucīt “no zemes virsas cilvēku, ko es radīju” (Rad 6,7). Dieva atbilde uz grēku bija radīšana no jauna un tikai Noas bija taisnīgs Dieva priekšā (Rad 6,9) un viņš tika glābts ar visu savu ģimeni. No Noasa Dievs sāka veidot jaunu cilvēci. Pēc Bābeles torņa sagraušanas un tautu izklīdināšanas Dievs aizcināja Abramu, lai viņš kļūtu par lielu tautu. Visi šie piemēri atgādina Dieva reakciju šīs svētdienas lasījumā. Izraelis pats par sevi bija Dieva jaunā radība, jaunā tauta, bet tagad tā parādīja, ka uzvedās kā vecā radība līdzīgi kā tas notika pēc plūdiem (Rad 9,20-29), kad izrādījās, ka cilvēks nebija mainījies. Izraelis bija stūrgalvīgs jeb ar cietu skaustu un tā bija liela problēma, jo tādi cilvēki nespēj noliegties patiesā valdnieks priekšā.

Kam tagad šī tauta pieder? Ko tā uzskatīja par savu saimnieku? Elku veidošanas stāsta pamatā no 32. grāmatas nodaļas ir jautājums par identitāti, piederību. Dieva derības “īpašumtiesības” pār Izraēli apdraudēja tautas mēģinājumu piešķirt īpašumtiesības elkam. Izraela brīvību apdraudēja “īpašnieka” maiņa, jo zelta teļš bija trausls priekšmets, kuru var vienu dienu uztaisīt un nākamajā pārkausēt. Kam tad īsti piederēt? Visdrīzāk zelta teļš nebija iecerēts kā elks, bet sāncensis derības šķirstam kā atbilstoša Dieva klātbūtnes zīme. Zelta teļā nevar saskatīt elku tīrā veidā, bet problēma bija tāda, ka cilvēki nespēja atšķirt patieso dievību un teļa simbolu, un arī pravietis Osejs šādus tēlus kritizēja (14,2). Tas varēja radīt apjukumu. Telts ar derības šķirstu veidoja barjeru starp Dievu un Izraeli pat tad, ka Kungs bija viņu vidū un zelta teļš saasināja attiecības starp Dievu un tautu. Svarīgi, ka Dievs izveda no nebrīves Mozu ar tautu un nevis zelta teļu. Tautas grēks arī bija pret Mozu, kurš bija tautas vadītājs un starpnieks ar Dievu nevis statuja. Tā nebija apostāziju, bet otrā baušļa pārkāpšana, kurš aizliedza attēlot Dievu (Izc 20,4; 34,17). Dievs ir “svēts” jeb burtiski pilnīgi “citāds” un neviens attēls nevar viņu aptvert. Tautas lielākais grēks bija tas, ka zelta teļš ies tautas priekšā. Caur šo zelta teļu tauta gribēja kontrolēt Dievu un deva Viņam iespēju tautu vadīt un padarīt atkarīgu no tautas iegribām. Zelta teļš ir dievs pateicoties cilvēku labvēlībai, bet Dievs-Es Esmu ir tas, kas nosaka savu likumu un cilvēkiem norāda laiku, vietu un ceļa virzienu. Šādos apstākļos, kad parādās zelta teļā, svarīgi ir tikai cilvēku plāni un nevis Dieva vārds un griba.

Zelta teļa notikums is saistīts ar Sinaja kalnu jeb Izraela tautas sākuma laiku un tas simbolizē Izraela tautas grēku sākumu, modelis visiem grēkiem, kas bieži atkārtosies tautas vēsturē. Visas nākošās neuzticības būs kā atgādinājums, piemiņa vai šī pirmā grēka aktualizācija. Izvēloties teļu, tauta sevi novietoja Dieva vietā un kļuva no Viņa neatkarīga. Zelta teļa stāstā var atrast katra cilvēka grēku pret Dievu: Kungs tiek nobīdīts malā un aizstāts, atmests un Viņa vietā ievieto elku, kas ir maskēta cilvēka vēlme kļūt par savas dzīves kungu. Katrs grēka lielākais ļaunums ir tas, ka tas grib padarīt cilvēku par dievu, kas pats sevi uzskata par katras rīcības normu, labā un ļaunā noteikšanas kritēriju. Šajā Rakstu vietā dievbijība ir cilvēka paklausība Dievam, bet grēks ir cilvēka vēlme pakļaut Dievu. Cilvēks ir Dievam paklausīgs, kad dzīvo savu dzīvi saskaņā ar Dieva vārdiem un gribu, bet grēks atmet to visu un pieņem elkus kā masku aiz kuras slēpjas cilvēka iegribas. Tikai dziļi personiskas attiecības ar Dievu var nodrošināt mīlestību un vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, un tāpēc vērts ievērot cik daudz Mozus lietoja vārdus “tu”, “tavs” (Izc 32,11-13), jo tas parāda kāds spēks ir patiesai Dieva pazīšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap