Am 6, 1a.4-7, svētdiena XXVI, C

Am 6, 1a.4-7

"VERBA AMOS" jeb "Amosa vārdi"(Am 1,1)
dekorēts pravieša grāmatas sākums,
kur attēlots ķēniņš ar kroni un pravietis Amos
manuskripts no Anglijas, Vinčesteras 1180.g.

Jau otro svētdienu pēc kārtas lasām fragmentus no pravieša Amosa grāmatas, kurā tiek nopelta Izraela tautas elite, kas dzīvoja greznībā, kas ir kā ievads 25. septembra svētdienas Evaņģēlijam par bagātnieku un Lācaru. Skaidrs ir tas, ka Dievam viscaur pestīšanas vēsturei rūp nabadzīgie un Viņš pretojas egoistiksām iegribām. Šajā lasījumā pravietis Amos savos vārdos pārgāja no Izraela kulta prakses kritikas (Am 5,18-27) pie varas vīriem, kuri savos svētkos nedeva godu Dievam un tukši līksmoja. Vara maldina cilvēkus, kuri tie iegūst. Fragments iesākas ar Amosa vēršanos pie viesību rīkotājiem Samarijā un Jūdejā ņemot vērā tā laika politisko situāciju un apdraudējumo Tuvajos Austrumos, kur spēku guva Asīrijas valdnieks Sargons II. “Bēda” attiecas uz bagāto Jūdas un Izraela karaliskā nama amatpersonām, kuras ignorēja tuvojošos nelaimi un deva priekšroku uzdzīvei. Viņi sēdēja ziloņkaula gultās, ēda gaļu, klausījās mūziku un dzēra vīnu no milzīgiem kausiem, kurus parasti izmantoja upurēšanai. Šeit aprakstītie svētki bija pagānu reliģiskie banketi: “marzeaḥ”. Vēsturiski skatoties ballītei drīz draudēja pienākt beigas, jo Asīrijas karaspēks draudēja iekrot zemi un deportēt tautu. Līdzīgi kā citi tā laika Dieva iedvesmoti pravieši, Amos vērsās ar brīdinājumu un spriedumu pie abām izvēlētās tautas valstīm, jo abas attālinājās no Kunga un nodevās svešiem rituāliem un sociālajai netaisnībai. Vieglums ar kuru Samarija priecājās bija acumirklīgs un viņu pašpārliecība maldīga. Amos brīdināja Sionas iedzīvotājus līdzīgi kā pravietis Isajs (Is 32,9-15), ka sods tuvojas.

Tautas līderi piedalījās dzīrēs, kuras bija aizgūtas no pagānu rituāliem. Pravietis Amos apraksta senu Tuvo Austrumu Levantes reģiona svinību tradīciju “marzeaḥ”, kas avotos tiek pieminēta no 3. gada tūkstoša līdz 3. gadsimtam pirms Kristus. “marzeaḥ” tradīciju veido trīs elementi: 1) sanāksmes raksturoja pārmērīga alkohola lietošana; 2) piedalās bagātākā sabiedrības elite; 3) dzīrotāji svinēja par godu kādai savai dievam. Katru no šiem aspektiem var attiecināt uz šīs svētdienas fragmentu (Am 6, 1-7). Jautājums var rasties par dievībai, kuru nepiemin Amos. Jādomā, ka jūdi “marzeaḥ” godināja vienīgo Dievu kaut arī pats godināšanas veids ir svešs derības tautai. Šis senais banekta rituāls parasti saistījās ar priecīgu cilvēku punlcēšanos un vēlmi pateikties savai dievībai un saņemt svētību kā pateicību par savu viesmīlību, bet Amosa grāmatā aprakstītajam “marzeaḥ” ir nopietna problēma, jo trūkst galvenā Ciemiņa! Tai vietā, lai baudītu pasniegto mūziku, ēdienu un vīnu, Dievs tiek izslēgt un saniktnots un plāno izsūtīt tieši tos cilvēkus, kuri sniedza Viņam šos viltus ziedojumus. Dievs izvēlējās pamest viesības savam godam un nepieņēma ēdiena, dzēriena un mūzikas upuris, jo Viņam vairāk interesē taisnīgums. Amosa grāmatā upurēšana bija neadekvāta, jo to salika bagātnieki savam personīgaam priekam un negodprātīgam labumam un uz nabadzīgo rēķina. Bagātie par to nedomāja un turpināja gaidīt svētību no Kunga. Amosa grāmatā kulta kritika neietver upuru aizliegšanu, bet gan upurētāju nopelšanu, kas vairāk rūpējās tikai par sevi nevis taisnīgumu sabiedrībā. Dieva labvēlības gūšana uz nabago rēķina ir smags grēks. Nav brīnums, ka pravietis nepiemin Kunga klātbūtni svinībās, dzied dziesmas sev nevis Dievam un dzer vīnu no upurtraukiem. Var vien jautāt, vai Dievam nepatīk pati šī “marzeaḥ”rituāla svinēšana vai tas, ka tajā Kungs netiek piesaugts. Atbilde var būt šāda: “marzeaḥ” svinību tradīcija pati par sevi ir nelaba, jo tajā dalību ņem bagātie uz nabago rēķina un apstiprina esošo netaisnību.* Lasījums liek domāt par kāda veida reliģisko sinkrētismu, bet pravietis uzmanību pievērš netaisnībai, kas ļauj uz nabagu rēķina organizēt šādus svētkus.

Elites grēks bija bezrūpība par savu tautiešu nākotni un kad sabiedrībā noiet greizi, Dievs sagaida, ka ļaudis izrādīs raizes pat ja viņi paši nevar neko mainīt. Bagātnieki jutās labi un nepiespiesti, jo viņiem bija nauda, bet tā viņus padarīja aklus un viņiem nerūpēja, kas notiek ar citiem. Cilvēki ir jānovērtē un jāaizsargā, nevis jāizmanto. Tomēr par naudu nevar iegādāties ilgtermiņu drošību un mieru. Tie, kas jūtās droši Jeruzalemē un Samarijā, bija ceļā uz briesmīgu sabrukumu, par kuru viņi bija neziņā. Šajās viesībās viņi dzēra vīnu no kausiem, kas visdrīzāk bija lieli un veidoti no dārgmetāliem un mākslinieciski veidoti. Amos nopeļ greznību un dzeršanu. Bagātnieki arī nežēloja līdzekļus sava ķermeņa aprūpei svaitot tos ar labākajām eļļām. Senatnē viesību rīkotājs dāsni lietoja izsmalcinātas eļļas, lai svaidītu ciemiņu pieres. Viņi nepievērsa uzmanību savai tautai un zemei, kurai tuvojās sabrukums, bet savai labpatikai. Amos attēlo ļoti konkrēti bagātnieku dzīves līmeni, kuri ne par ko nebija gatavi atteikties no savām privilēģijām. Nav jābrīnās, ka viņi atmeta pravieša aicinājumu uz atgriešanos, Kunga meklēšanu un ļaut taisnībai viņu dzīvēs gūt virsotni. Dramatiskākie vārdi lasījumā ir par vienaldzību, ka līderi nesēroja “ka Jāzeps sagrauts” (Am 6,6c) un viņi neredzēja traģēdiju, kas tuvojas tautai. Viņi bija tik aizņemti ar savas labklājības izbaudīšanu, ka citas raizes neļāva ielaist prātā. Daži izraelieši dzīvoja apkaunojošās greznībā, kamēr citi bija apspiesti (Am 2,6-7; 3,9-10; 4,1) un sēdēja “ziloņkaula gultās” (Am 6,4). Izraela priviliģētās šķiras dzīvoja kā ķēniņi un Amos sasaista viņus ar Dāvidu, jo viņi dziedāja un sacerēja dziesmas svinībās savam godam, tomēr viņu dziesmas nebija kā Dāvida dziesmas, bet frivolas un bez dziļāka satura. Dāvids sacerēja dziesmas Dieva godam, bet viņi veidoja dziesmas par godu savām viesībām. Viņi nekalpoja Kungam, bet savai apetītei. Pāvila vārdiem var teikt, ka “viņu dievs ir vēders (Filip 3,19) un “nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet gan savam vēderam” (Rom 16, 18). 

* Jessie DeGrado, An Infelicitous Feast: Ritualized Consumption and Divine Rejection in Amos 6.1–7, Journal for the Study of the Old Testament, 2020, Vol. 45 (2). 178–197. lpp. ; Jonathan S. Greer, A Marzea­ and a Mizraq: A Prophet’s Mêlée with Religious Diversity in Amos 6.4-7, Study of the Old Testament Vol 32.2 (2007): 243-262.

br. Jānis Savickis OFMCap