Lk 4,21-30, svētdiena IV, C

Lk 4, 21-30

Nācaretē Jēzus izklāstīja Evaņģēlija sludināšanas plānu un vienlaicīgi parādīja kāds liktenis Viņu gaida. Kunga vārdos ir ietverta Viņa darbības programma: meklēt nabagos, ieslodzītos, neredzīgos un apspiestos, kuri saskaņā ar pravieša Isaja vārdiem saņems atbrīvošanu. Otro svētdienu pēc kārtas klausāmies Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus uzstājās sinagogā. Sinagogas dievkalpojums sastāvēja no lūgšanām, lasījumiem no Likuma un praviešu grāmatām, un sprediķa. Tikai lietpratējs varēja uzņemties šādu kalpojumu (Apd 13, 15). Sākotnējā apbrīna pret Jēzu pārvērtās naidīgā nostājā, kad klausītāji attapās, ka Jēzus ir no viņu vidus (Lk 4,22). Grūti ir izprotama šī uztveres maiņa. 

Visā Evaņģēlija kontekstā šai noraidošajai attieksmei ir programmatisks raksturs. Lūkas jau rakstot par Jēzus bērnību iezīmēja, ka Jēzus persona ienesīs šķelšanos tautā (2,34), bet laikā, kad evaņģēlists rakstīja Evaņģēliju Izraēlis noraidīja ne tikai Jēzu, bet arī Viņa vēsti. Šī noraidošā attieksme bija liela pirmatnējās Baznīcas problēma un evaņģēlista rakstos tas īpaši skaidri tiek atspoguļots; evaņģēlists Kristus noraidīšanu uztvēra kā traģēdiju un tāda tā ir līdz mūsu dienām.

Viņi vēlējās redzamus pierādījumus, kas apstiprinātu Jēzus apgalvojumus, jo viņi dzirdēja par lieliem notikumiem, kurus Jēzus veica Kafarnaumā. Nesaņēmuši nevienu brīnumu, viņi neatzina Jēzu par pravieti. Jēzum šajā situācijā radās iespēja atsaukties uz senajiem praviešiem, kuriem bija jāsaskaras ar līdzīgu neticību un kuri arī veica lielus darbus ārpus Izraēla (1 Ķēn 17,8-16; 2 Ķēn 5,1-14). Abi pravieši, Elijs un Elisejs, dzīvoja tumšos laikos, kad Dievs neatrada ticību savā tautā. Rakstos pravietis ir tas, kas labi redz Dieva darbus, bet tas ļoti bieži izsauca cilvēkos lielu pretestību, jo tādi pravieši izjauca ierasto mieru un tāpēc viņus nevarēja paciest un ienīda. Jēzus pieminētie Vecās Derības notikumi nebija domāti kā provokācija un nelabvēlīgas nostājas radīšana pret Viņu pašu, bet Kungs parādīja, ka Izraēla pravieši darbojās arī ārpus Izredzētās zemes robežām; praviešiem bieži mājās neveicās un viņu neveiksmes nepārsvītroja viņu aicinājumu vai uzticību Izraēlim. 

Jēzus drīzāk vēlējās uzveikt viņu neticību un izskaidrot, ka patreiz notiek tas, kas notika Elija un Eliseja laikā, kuri arī neatrada ticību tautā. Jēzus nevēlējās uzgriezt muguru jūdiem; tā to neizdarīja arī abi pravieši. Tomēr cilvēku uzvedība un neticība noteica, ka Jēzus vārdi pārtapa par spriedumu un norādīja, ka Evaņģēlija tika arī sludināta pagāniem. Sadusmotie cilvēki centās Viņu nolinčot. Šajā laikmetā jūdu tauta lūdzās un gaidīja uz Dieva darbību un pēdējo laiku iestāšanos, tomēr stundā, kurā Kungs sāka darboties, izrādījās, ka viņi to bija iztēlojušies savādāku: pirmkārt, jau ne tādā veidā kā viņi pieredzēja dotajā brīdī, ne tik konkrēti un tuvu savai dzīvei, ne tik izteikti un, šķiet, pats nepatīkamākais, ne jau kaimiņš! Noteikti ne Nācaretē un ne šodien! Dieva piedāvātais “šodiena” netika pieņemts, bet tika atlikts par labu diskusijām, pārdomām un lietas tālākai noskaidrošanai...

Tautas noraidošā attieksme neizsauca proporcionālu atbildes reakciju no Jēzus puses. Vētrainā cilvēku vēlme nogalināt Jēzu balstījās Atkārtotās Likuma grāmatas fragmentā: viltus “pravietis…, lai tiek nonāvēts, jo viņš dumpīgi runājis pret Kungu” (13,6). Tomēr viņi nespēja nogalināt Jēzu, jo “Viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30). Nācaretes notikums skaidri norāda uz atmešanu, ko Jēzus piedzīvos trīs gadus vēlāk Jeruzālemē. Pirmajā reizē neizskaidrojamā veidā Jēzus izbēg no nāves. Uz šo notikumu var skatīties kā uz brīnumu, bet arī kā uz Jēzus dzīves un kalpošanas modeli, kurā Viņš iet pie jūdiem un tie Viņu noraida, Viņš norāda uz pagānu dalību Dieva valstībā un jūdi vēlējās Viņu nogalināt. Jēzu nenogalināja, jo vēl nebija pienākusi īstā stunda - krusta stunda.

Šī iziešana “pa vidu” ir kā Kunga pashas priekšvēstnesis, jo šeit Jēzus nāve tika izspēlēta cilvēku sirdīs, bet vēlāk šīs domas un valodas tiks īstenotas praksē; tagad Kungs caur slepkavu rokām izgāja cauri neskarts, bet vēlāk Viņu nogalinās, lai augšāmcēlies parādītu, ka “nāve vairs nevalda pār Viņu” (Rom 6,9). Jēzus iziešana “pa vidu” paredz Viņa godpilno misijas noslēgumu, kuru Kungs īstenos neskatoties uz naidu un vajāšanām. Jēzus netika atmests tikai Nācaretē vai Jeruzālemē, bet ik reizi, kad Kungs uzrunā kāda cilvēku un tiek atmests - tas ir šis Kunga “šodien” (Lk 4,21). Jēzus “šodien” ir klātesošs visā Baznīcas vēsturē, jo cilvēkam ir lielas grūtības “šodien” atbildēt uz Dieva vēlmi ienākt viņa dzīvē un būt par svarīgu un konkrētu šīs dzīves Personu. Tajā brīdī liekas, ka mana dzīve ir apdraudēta, jo tam nav jānotiek tagad! Tomēr vienīgais, kas var mainīt dzīvi ir šis Kristus “šodien” un tas ir lielais dzīves izaicinājums, drāma un prieks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 1, 1-4; 4,14-21, svētdiena III, C

Lk 1, 1-4; 4,14-21

27. janvāra svētdienas Evaņģēlija vēsts ir cieši saistīta ar iepriekšējām divām svētdienām (Kunga Kristību svētki un Kānas brīnums). Jēzus Kristību notikums iesāka Viņa publiskās darbības sākumu, bet Galilejas Kānā jau praktiskā veidā Jēzus īstenoja savu misiju ikdienas dzīves notikumos; Jēzus uzturējās Galilejā un Nācaretē, kas simbolizē dzīves ikdienību. Jēzus cilvēkiem atklājās viņu ikdienas gaitās un parādīja, ka sadzīves notikumos Dievs vēlas ienākt un piepildīt tos ar savu klātbūtni. Kristiešu dzīve Evaņģēlija gaismā nav sekla un vienmuļa, bet kļūst par pestīšanas laiku un vietu, kad var īstenot to, ko cilvēks ir saņēmis kristībās. Katrai dienai ir neatkārtojama vieta pestīšanas plānā.

Šeit apskatīsim fragmenta pirmo daļu, lai nedaudz ielūkotos kā evaņģēlists Lūkas cenšas uzrunāt mūsu dzīves. Pirmie Lūkasa Evaņģēlija teikumi veido ievadu visam Evaņģēlijam. Evaņģēlists Lūkas kā vienīgais no četriem evaņģēlistiem norāda uz savu rakstīšanas metodi un mērķi. Viņš bija iepazinies ar citiem darbiem par Jēzu Kristu, un liek saprast, ka pats nebija liecinieks, bet pētnieks. Lūkas savu Evaņģēliju rakstīja pasaulei, grieķiem un tāpēc Jēzu Kristu izvietoja uz pasaules vēstures skatuves, piemin dažādas vēsturiskas detaļas. Pirmkārt, Evaņģēlija sākumā mēs varam atcerēties to, ka šīs ir viens no četriem Evaņģēlijiem; otrkārt, jāņem vērā, ka Lūkas Svētā Gara vadībā izvēlējās notikumus no Jēzus dzīves saskaņā ar saviem ieskatiem; treškārt, viņš uzrakstītāja grāmata, kas tika izstrādāta tā, lai tā būtu īstena vērtība visiem ieinteresētu lasītāju, t.s. Teofīls.

Lūkas rakstīja savu darbu otrajai kristiešu paaudzei. Pirmā kristiešu paaudze bija saistīta ar apustuļiem, kuriem nebija nepieciešamas grāmatas, jo viņiem bija atmiņas un sirdis pilnas ar Kunga klātbūtni. Otro paaudzi veidoja kristieši, kuri Jēzus nesastapa personiski. Kad Lūkas raksta “par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū” (1,1), viņš negrib pateikt, ka redzēja Jēzu, bet to, ka Jēzus darbība ritēja viņa laikmetā, mācība un “vārds bija dzīva un darbīgs” (Ebr 4,12) kristiešu starpā. Jēzus dzīves notikumus kristieši bija “atstājuši” (Lk 1,2) otrajai paaudzei, bet šie fakti bija ļoti dažādi: stāsts par Kunga nāvi un augšāmcelšanos, Jēzus teicieni, mācība, brīnumi, un citi svarīgi notikumu, kurus bija jāzina tiem, kas vēlējās kļūt par kristiešiem. 

Otrās paaudzes kristiešus bija jāiepazīstina ar šo lielo notikumu klāstu un rūpīgi jāizvērtē, ko iekļaut Jēzus dzīves stāstā tā, lai tas kalpotu evaņģelizācijai, katehizāciajai, liturģijai, garīgajai dzīvei un nākošajām paaudzēm. Svarīgi bija izveidot vienotu Jēzus dzīves ritējumu. Ja skatās uz apustuļa Pāvila mācību, tad redzam, ka viņš rakstīja daudz, bet neuzrakstīja Jēzus dzīves stāstu, bet tikai vēstules, kas bija kā aktuālas atbildes uz Baznīcas konkrētajām dzīves vajadzībām. Evaņģēlists Marks šādu Jēzus dzīvi pierakstīja balstoties uz apustuļa Pētera liecību; Lūkas līdzīgi izmantoja aculiecinieku liecības. 

Ziņas Lūkas smēlās no tiem, kas no “sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi” (1,2). Šeit nav minētas divas cilvēku grupas, bet aprakstīta viena un tā pati cilvēku grupa, jo to, ko viņi redzēja, viņi par to arī runāja. Lūkas izvēlējās starp atmiņām par Jēzu tās, kas atbilst dziļākajām cilvēka eksistences vajadzībām. Tas bija stāsts par Jēzu un nevis kāda teorija, ideja, filozofija vai pat iedvesmojošs reliģisks dokuments, bet tas, kas patiešām notika un ko var sludināt citiem. Jēzus stāsts nav cilvēku izdomu auglis vai abstraktu domu apkopojums, bet šis stāsts ir konkrētu cilvēku liecība, kas klausījās Jēzus vārdus un redzēja Viņa veiktās zīmes. Kad liecinieki sludināja notikumus, kurus pieredzēja, viņi atklāja, ka sludinātie notikumi mainīja cilvēku dzīves, šie stāsti bija spēka un Gara pilni, un “duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus” (Ebr 4,12). Lūkas to labi zināja un pierakstīja to, kas reāli darbojās un neizdomāja neko jaunu. Atzina, ka tie paši notikumi iedarbosies līdzīgi uz Teofīlu, kas lasīs šo stāstu un uz visiem citiem lasītājiem. 

Lūkas ”ļoti rūpīgi izpētījis” (1,3) visu, kas notika ar Jēzu, noteikti pārbaudīja visus faktus no Viņa dzīves vairākas reizes. Par to liecina arī arheoloģiskie pētījumu no Svētās Zemes, kuri apstiprina daudzus evaņģēlists pieminētos faktus. Viņa darba pamatīgums un rūpīgums parāda katram kristietim, kuram var bieži pietrūkst pacietības, ka darbs pie Jēzus dzīves iepazīšanas ir nopietns un pavirša pieejai Patiesībai ir pretstatā Evaņģēlijam. Lūkas vēlējās, lai lasītājs iepazītu Evaņģēliju, lai tas nepaliktu tikai atmiņā, bet arī sirdī. Tāda vienkārša Jēzus iepazīšana ir iespējama katram cilvēkam; nav nepieciešama mistika pieredze vai plašas un dziļas filozofiskas pārdomas, bet jālasa un jāapcer ļoti skaidri izklāstīti fakti no Jēzus Kristus dzīves. Vārdi “rūpīgi izpētījis” bija arī kā netiešs pārmetums tiem, kas līdzīgu darbu darīja pavirši un bez dziļākas izpratnes. Lūkas Evaņģēliju rakstīja Teofīlam. Šo vārdu var tulkot kā “tas, kas mīl Dievu” vai “Dieva mīlētais”. Šī cilvēka lomā var iejusties katrs kristietis, lai Dieva vārda, atklāsmes pieņemšana būtu ļoti personīga - man evaņģēlists uzrakstījis vēstuli par Jēzus Kristu. Jāņem vērā, ka šī vēstule nenodrošina tikai mūsu tikšanos ar vēsturiskiem faktiem par Jēzu, bet, pirmkārt, avots, lai satiktos ar Dieva Dēlu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 2, 1-11, svētdiena II, C

Jņ 2, 1-11

Nākamās divas svētdienas pārdomāsim Jēzus mesiānistiskās darbības sākumu. Iepriekšējā svētdienā svinējām Kunga Kristības svētkus, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, bet tagad ir iespēja apskatīt dažus svarīgus šīs darbības aspektus. 20. janvāra svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēlija fragmentu par kāzām Galilejas Kānā. Šo notikumu bieži pārdomājam rožukroņa lūgšanā un saistībā ar Dievmāti, un tāpēc šoreiz iedziļināsimies šī fragmenta dziļajā sakramentālajā vēstī. Notikumu Kāna var saistīt ar Kunga Kristībām un attiecīgi arī uz mūsu kristībām. Pagājušajā svētdienā Jēzus lūdzās pirms kristībām, lai saņemtu Svēto Garu, Kānā Marija lūdza savam Dēlam vīna dāvanu, kas ielīksmo sirdi, ko var interpretēt arī kā Svēto Garu. Bez Gara cilvēka dzīve var būt garlaicīga, nospiedoša un vilšanās pilna, kā dzīve ar “pliku” ūdeni, kuram nav dziļuma un satura; bez Gara cilvēks nepieredz savas Dieva bērna tiesības. Vīns simbolizē dievišķību, gudrību un Vārdu, kurš māca, bet ūdens to, kas cēlies no zemes. 

Jēzus Kristības un kāzas Kānā ir cieši saistītas, jo abi šie notikumi paplašina mūsu izpratni par Jēzus dievišķību. Kristībās Jēzus atklājās jūdiem un uzsāka savu misiju pasaulē, lai pestītu cilvēci. Jēzus Kristībās mēs varam jau ielūkoties Lieldienu un Vasarsvētku notikumos, kuros mēs svinam Kunga dzīves, nāves un mīlestības noslēpumus. Jēzus iegremdējās Jordānas ūdeņos tā, kā gāja cauri ciešanām un nāvei, un Viņa iziešana no ūdeņiem simbolizē augšāmcelšanos, bet balodis, kas nolaidās pār Viņu Svēto Garu, kuru Baznīca saņems Vasarsvētkos. Jēzus darbības sākumā varam iepazīties ar notikumu, kurā atklājas Kunga pārpilnība un dāsnums (Jņ 2, 1-12). Kāna bija maza pilsēta un ir kļuvusi par simbolu Kunga rūpēm par cilvēka dzīves piepildījumu un ļoti spēcīgi parāda kā mūžība ienāk ikdienā, un to pārveido. Tas ir tas, kas notika Kunga pashas notikumā un Kānas brīnums mums ļauj padziļināt vēsti, ko saņēmām Kunga kristībās un jo īpaši pashā. Jēzus vārdi “mana stunda” (2,4) pilnā nozīme Jāņa Evaņģēlijā tiek īstenota nāves un augšāmcelšanās notikumā. Kad šī lielā stunda tuvosies, Jēzus teiks: “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23).

Kāzām kurās bija klātesošs Jēzus draudēja pieticīgs noslēgums, jo bija beidzies vīns. Pārpilnība, kas saistīta ar Jēzus ienākšanu cilvēku dzīvēs un dažādās situācijās īstenojās vīna brīnumā. Jēzus kāzu viesiem dāvā vīnu pārpilnībā. Evaņģēlists pārsteidz lasītājus ar lielo vīna apjomu, ko rada Jēzus. Uzmanību varam pievērst vārdiem “piepildīja līdz malām” (2,7). Šie vārdi atklāj šī fragmenta mērķi un vēlas pateikt, ka Jēzus dāvana ir pārbagāta; Jēzus neierobežojās savās dāvanās, skrupulozi nemēra un neskopojās, līdzīgi kā sējējs no līdzības, kurš sēja uz dažādām augsnēm sēklu un lielu daļu zaudēja, tomēr nepārtrauca to darīt (Mt 13, 3-23; Mk 4, 3-9; Lk 8, 5-8). Kungs praktizēja to, ko sludināja: “Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru” (Lk 6,38). Jēzus piepildīja visus lielos traukus kādus viena varēja atrast! Līdzīgi Viņš uztic savus garīgos dārgumus mums, lai “mēs [tos] glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva” (2 Kor 4,7). “Māla trauki” atsauc atmiņā pēdējās svētdienas vārdus no Isaja grāmatas par aizlūzušās niedres nenolaušanu (42,3) - Kungs ir pacietīgs un smalkjūtīgs, un neskatoties uz mūsu trauslumu dāvā mums savus sakramentus nevis lai atgādinātu par mūsu vājumu, bet lai mūs celtu. 

Ūdens trauki bija nepieciešami jūdu šķīstīšanās rituāliem dažādās ēdienreizēs - pirms ēšanas, tās laikā un pēc maltītes. Jēzus klātbūtne iesāka kaut ko jaunu. Šķīstīšanās rituāliem bija nepieciešams ūdens un nevis vīns. Vēl viena svarīga detaļa ir tā, ka tur bija “seši akmens trauki” jūdu šķīstīšanās rituāliem (Jņ 2,6); matemātiski skatoties skaitlis seši ir septiņi bez viens; seši ir nepilnīgs skaitlis, jo tam tikai nedaudz pietrūkst līdz pilnīgajam skaitlim -septiņi. Tādā veidā evaņģēlists Jānis mums parāda jūdaisma nepilnību, kura vietā nāk kaut kas pilnīgs. Tik ļoti pārāks kā vīns pār ūdeni, un ne tikai vienkārši vīns, bet vīns pārpilnībā. Jaunā dzīve nenesīs tikai uzlabotu dzīvi, bet dzīvi pārpilnībā. Lielās ūdens tilpnes ar vīnu parāda, ka Evaņģēlija jaunajam vīnam nav robežu. Kas ir viesis šajās kāzās? Katrs, kas pieņem kristības, lasa Evaņģēliju un piedalās Euharistijā. Kāzas Kānā notika īsi pirms jūdu pashas svētkiem (2, 13), un tas notika divus gadi pirms Pēdējā Vakarēdiena, kad Jēzus vīnu pārvērta savās asinīs. Vēl viena detaļa, ko pats Evaņģēlija fragments mums nepasaka, bet ir pamanāms, ja lasa tekstu pēc kārtas, ir tas, ka kopš Jēzus kristībām līdz Kānai paiet septiņas dienas. Jēzus šajā kontekstā ir kā jaunais Adams, bet Marija - Ieva, pateicoties kurai jaunā Adama darbība iesākas ar godību, septītajā dienā, kuru “Dievs svētīja un darīja to svētu” (Rad 2,3).

Tas, ko Jēzus paveica Kānas kāzās ir simbols tam, ko Viņš veiks ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Ūdens trauki simbolizē veco Ādamu, cilvēku nepilnību un grēcīgumu. Jēzus ņem šo veco ūdeni un pārveido to vīnā - pat ne jaunā ūdenī, bet pārveido par kaut ko pilnīgi jaunu. Vīns norāda uz atjaunošanos, aizrautību un uzmundrinājumu, un tas raksturo Svētā Gara darbību. Pārveidojot ūdeni vīnā Jēzus parāda savu godību, kas tiks piepildīta “Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis” (KBK 1335). Pēdējā Vakarēdienā Jēzus runāja par kādu svarīgāku mielastu: “Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk 14,25). Jēzus saviem mācekļiem deva jauno vīnu, savas jaunās derības asinis. 

Brīnumā mēs redzam kā Kristus atklāja savu vienotību ar cilvēkiem un ielūdz uz savu mielastu visus cilvēkus, jo sagatavotās dāvanas ir bagātīgas. Evaņģēlijā pieminētās vietas, kur ēdienreizes tiek norādīti konkrēti ēdieni (maize, vīns, zivis) un šīs vietas tiek interpretētas kā norādes uz Euharistiju, bet dažreiz gan Euharistija, gan arī kristības. Ūdens pārvēršana vīnā var norādīt uz kristībām un Euharistiju. Šajā stāstā var atrast norādes gan uz kristībām, gan Euharistiju, tomēr parasti Euharistija ir šī stāsta interpretācijas vadošais motīvs. Ja mēs domājam par kristību liturģiju, tad varam atcerēties, ka tajās ūdens arī tiek pasvētīts un brīnumainā veidā pārtop liturģijas laikā par pāri plūstošā kristību avotā, līdzīgi kā trauki, kuru bija pilni ar ūdeni. Kānas brīnums var norādīt vienlaicīgi uz abiem sakramentiem un norādīt uz pirmo kristiešu Euharistijas svinēšanas izpratni, kas bija cieši saistīta ar kristībām. Kungs arī šajā svētdienā aicina mūs nākt pie Viņa bagātajām dāvanām, pie pāri plūstošiem traukiem, lai mūsu iztukšotās dzīves piepildītu Svētais Gars. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 3, 15-16.21-22, Kunga Kristīšanas svētki

Lk 3, 15-16.21-22

Kunga Kristīšanas svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Šie svētki ir jāuzlūko visu svētku kontekstā, kurus svinējām pēdējo nedēļu laikā: sākumā pieminējām Kristus piedzimšanas noslēpumu, kad Dieva Vārds iemājoja nabadzīgā Bētlemes pilsētā, Marijas un Jāzepa, un ganiņu ielenkumā; pēc tam pārdomājām Kunga Epifāniju, kad ar austrumu gudro starpniecību Mesija atklājās visām tautām. Starp šiem diviem lielajiem svētkiem svinējām vēl citas svarīgas dienas, un viss šis laiks un katra svētku diena pakāpeniski atklāja Iemiesoto Dieva Dēlu mums ticīgajiem. 13. janvārī Baznīca svin svētkus, kuros Jēzus atklājas Jordānas krastos Jānim Kristītājam un jūdu tautai. Šajā kristību notikumā Jēzus pirmo reizi, kā pieaudzis vīrietis, parādās publiskajā dzīves sfērā un ierodas pie Jāņa Kristītāja, jo līdz cilvēki “domāja” (Lk 3,15: dialogizomai - iekšēji dziļi spriest, domāt rūpīgi, argumentēt, sarunāties ar citiem, diskutēt, debatēt), ka Jānis ir mesija, valdīja zināma gaidīšanas spriedze, bet tagad visas neskaidrības zūd. 

Jēzus Jordānas upes krastos ieradās un parādīja savu lielo pazemību, ka ir gatavs piedalīties gandarīšanas rituālā kaut arī pats ir bez grēka. Visos iepriekšējos Kristus Piedzimšanas svētkos varējām redzēt Kunga pazemību pieņemot cilvēcisko eksistenci; līdzīgi kā Bētlemes nabadzībā un vienkāršībā Jēzus pazemojās, tāpat ir gatavs pieņemt kristības kopā ar visiem grēciniekiem. Jēzus visā savā darbībā kalpoja grēciniekiem un parādīja cik ļoti Dievs ir tuvu cilvēkiem. Šajos svētkos prieks par to, ka Kungs ir nācis mūsu vidū piepildās, un uzsākas Viņa publiskās dzīves laiks, kuru pārdomājām pārējā liturģiskā gada laikā. Jēzus publiskās dzīves ceļa galvenie motīvi tiek iezīmēti šajā pirmajā Kunga dzīves posmā, ko pārdomājām Ziemassvētku laikā, kad varam iepazīties ar norādēm, ka Mesijai būs jāiet pazemojumu un pazemības ceļš, lai īstenotu Dievu pestīšanas plānu līdz pat krusta nāvei. 

Jēzus nostājās grēcinieku pusē un tādā veidā izrādot viņiem Dieva labvēlību, un iedrošina mūsu atgriešanās centienus. Jēzus kristības norāda uz Kunga Pashu, kuras laikā Dieva Dēla meklējumi, lai atrastu pazudušos ļaudis sasniedza kulmināciju - Kunga tika iegremdēts nāvē. Evaņģēlists Lūkas cenšas īpaši uzsvērt šo Jēzus solidaritāti ar grēciniekiem. Jēzus personu evaņģēlists parāda saistībā ar visu cilvēci (Lk 3, 23-38); kā to, kas cēlies no Ādama (3, 38) un ir jaunais Ādams: “Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams - atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45; skat. Rom 5,14). Jēzus solidarizējās ar visiem cilvēkiem Svētā Gara spēkā, kuru saņēma lūgšanā (Lk 3, 21). Lūgšana ir svarīga tāpēc, ka nevar izprast Dievu un Viņa darbību no “ārienes”: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17,28). Gars ir tas, kas ļauj redzēt visu šo notikumu dziļumu.

Jēzus kristības arī atklāj kāda bija pirmo kristiešu viena no svarīgākajām kristību izpratnēm. Caur kristībām katrs ticīgais kļūst par iemīļoto Dieva bērnu (3, 22), kurš neatmet grēka aptraipītu cilvēku, bet gan pietuvojas viņam, lai pestītu no grēka. Jēzus vienlaicīgi pieņemot kristības ar grēciniekiem arī norāda uz kristību sabiedrisko raksturu, kurā mēs kļūstam par brāļiem un māsām Kristū. Jēzus kristoties parāda savu vienotību ar tautu, kas piedzīvo atgriešanos un jau šajā savā pirmajā publiskajā darbībā parāda, ka pieņem kristības par savu tautu, uzņemas tautas grēkus. Jēzus kalpojošā nostāja tiek skaidri iezīmēt: būt priekš citiem. Tāda bija visa Viņa dzīve. 

Jēzus kristībās varam nolasīt visu Viņa dzīves programmu, un līdzīgi tas ir ar mūsu kristībām, kas iezīmē mūsu kristīgās dzīves sākumu. Kristības nav maza un privāta dievbijības forma, bet pirmais un fundamentālais sakraments. Svētais Gars nāk pār katehumenu tāpat kā pār Jēzu, un dod savu spēku, kad iegremdēšanās nāvē šķiet biedējoša un krusts ir traucēklis un izsauc pretestību; Svētais Gars nāk lūgšanā, kad nezinām kā lūgties un neizprotam savu dzīvi Kristus perspektīvā, neprotam to visu salikt pa plauktiņiem un vairāk domājam par neskaidro un noslēpumiem nekā par to, ka Kunga ir uzsācis lielu atjaunošanas darbu mūsos. “Kristība ir ticības sakraments.Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt” (KBK 1253). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 2, 1-12, Kunga Parādīšanās svētki

Mt 2, 1-12

Kunga Parādīšanās svētku Evaņģēlija lasījums katru gadu tiek ņemts no Mateja Evaņģēlija stāsta par Austrumu gudrajiem, kuri apmeklē Bērnu Jēzu. Šie svētki tiek arī saukti par Triju Ķēniņu, Triju Austrumu gudro un Zvaigznes dienu, tomēr visatbilstošākais nosaukums ir tas, ko mums piedāvā Baznīca - Epifānija jeb Atklāsme, dievišķības atklāšanās - Kunga Parādīšanās svētki. Austrumu gudrie iesāka lielu svinīgu gājienu pie Dieva Dēla, kas turpinās līdz pat mūsu dienām. Jau no neatminamiem laikiem cilvēki ir meklējuši patiesību un veidus kā iepazīt Dievu, un sev nezinot, viņi bija ceļā pie Kristus. Šajā evaņģēliskajā stāstā šie daži austrumu gudrie pārstāv visas pasaules tautas Pestītāja priekšā un tas iesāk kādu jaunu laikmetu pasaules vēsturē un cilvēku meklējumos - Kungs pats nāk pie mums. 

Visi, kas gāja pie Jēzus - sākumā gani, vienkārši cilvēki - atpazina Kungu; pēc tam gāja arī pasaules gudrie. Pie Kunga gāja lieli un mazi, cilvēki, kas pārstāvēja dažādas sabiedrības grupas un zemes. Austrumu gudrie bija pirmie citzemju pārstāvji, Kunga priekšā. “Cilvēks pēc savas dabas meklē patiesību… Viņa meklējumi tiecas pie dziļākas patiesības, kas var viņam parādīt dzīves jēgu...pie tās viņš nenokļūst tikai ar saprāta palīdzību, bet arī caur uzticēšanos citiem cilvēkiem, kuri var apliecināt patiesības drošumu un autentiskumu. Spēja un lēmums uzticēt sevi un savu dzīvi citai personai ir noteikti viens no izteiksmīgākajiem antropoloģiskajiem aktiem... Cilvēks atrodas uz meklējumu ceļa, kuru ar cilvēciskiem spēkiem nevar pabeigt: meklē patiesību un meklē personu, kurai varētu uzticēties.” (Jānis Pavils II, Fides et Ratio 33). Svētais Gars darbojās patiesības meklētājos un Austrumu gudrie atrada gan patiesību, gan arī Personu - Jēzu Kristu. 

Mateja Evaņģēlijs pirmajās divās nodaļās atklāj lasītājiem Jēzus identitāti un skaidro kā Viņu pieņēma dažādas cilvēku grupas. Pirmajā nodaļā atrodas Jēzus raduraksti ar četrām sievietēm tajā, kuru dzīvē Dievs īpašā veidā darbojās, un ģenealoģijas beigās ir Marija, kuras dzīvē Dievs darbojās pilnīgākajā veidā. Otrajā nodaļā iepazīstam Austrumu gudros un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti, un tādā veidā redzam kā apkārtējā pasaule un cilvēki reaģēja uz Bērnu Jēzu. Austrumu gudrie simbolizē pagānus, kas ieraugot kādu neredzētu zvaigzni tai sāka sekot. Atpazīt netipisku zvaigzni starp ierastām zvaigznēm nav liela māksla, bet gudrie nolasīja šo Dieva vēsti, un bija gatavi tajā ieklausīties. Pretēji pagānu nostājai, Izraēlis bija pieradis pie Dieva Vārda un neuztvēra šāda veida atklāsmi; vēlējās palikt netraucēts savās spēku un līdzsvaru spēlēs. Austrumu ceļinieku jautājums jūdiem varēja likties naivs un nevietā: “Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mt 2,2), tomēr izsauca apmulsumu un nemieru. Gudrie bija gatavi meklēt un sastapt Kungu, bet pretēja nostāja, kuru sastapa Jeruzālemē, bija noslēgšanās uz tikšanos. 

Gudrie (gr. magos) pārstāv to cilvēku grupu, kas ir gatava uz tikšanos; viņi bija cilvēki, kas vēroja un pētīja apkārtējo īstenību, un notiekošās parādības un pārmaiņas. Viens no tādiem jaunumiem, kuru viņi redzēja bija zvaigzne. Tajā laikā kādas zvaigznes parādīšanās tika interpretēta kā zīme tam, ka piedzims kāda izcila persona. Gudrie apņēmās noskaidrot precīzi kāda persona ienāks pasaulē šīs zvaigznes zīmē. Zvaigzne aizveda viņus uz Jeruzālemi, kur sastapa vienaldzību un bailes. Tā ir viena no šī stāsta ironiskajām pusēm. Ja vēl valdnieku varētu saprast, jo viņa vara bija apdraudēta, bet Rakstu zinātāji un priesteri, kaut arī zināja no kurienes gaidīt mesiju, paši viņu nemeklēja, jo viņiem vairs nebija nepieciešama kāda Dieva iejaukšanās viņu un cilvēku dzīvēs. Savu dzīvi viņi bija labi iekārtojuši un mesija varēja tikai izjaukt šo šķietamo kārtību; pestīšana neiederējās šajā dzīves projektā. 

Zvaigzne, atvedusi gudros pie Jēzus, zaudēja savu nozīmi, bet tās funkciju pārmantoja Evaņģēlijs un Baznīca, kas cauri gadsimtiem ved cilvēkus pie Jēzus. Gudrie Dievu vēl nepazina, bet ziņkārības pārņemti, pētot un sekojot zīmēm nonāca līdz Dievam. Katrā paaudzē cilvēki meklē kādu zvaigzni, kurai sekot, un kristticīgo viens no nopietnākajiem uzdevumiem ir būt par tādām zvaigznēm, starp ierasto un tai pat laikā grandiozu pasaules dažādību, parādīt kādu īpašu gaismu. Tāpēc arī kristiešu aicinājums ir būt caurskatāmiem, lai neslēptu no cilvēkiem Kristus zīmes, kuras ieliek mūsos kristības avots. Ne tikai ārējas zīmes, formālas, teorētiskas atbildes kādas gudrie dzirdēja Jeruzālemē, bet liecība: jā biju tur un aizvedīšu tevi pie Pestītāja. Ja kāds prasa, kur ir Jēzus, kur Viņu var atrast, kāda ir Viņa vēsts, mācība, dzīves māksla, tad mums ir jāprot liecināt balstoties uz savu pieredzi, ceļu, kuru esam nogājuši līdz Bētlemei, no turienes līdz Kalvārijai, un sastapuši Kungu trešajā dienā augšāmcēlušos. 

br. Jānis Savickis OFMCap