Lk 1, 1-4; 4,14-21
27. janvāra svētdienas Evaņģēlija vēsts ir cieši saistīta ar iepriekšējām divām svētdienām (Kunga Kristību svētki un Kānas brīnums). Jēzus Kristību notikums iesāka Viņa publiskās darbības sākumu, bet Galilejas Kānā jau praktiskā veidā Jēzus īstenoja savu misiju ikdienas dzīves notikumos; Jēzus uzturējās Galilejā un Nācaretē, kas simbolizē dzīves ikdienību. Jēzus cilvēkiem atklājās viņu ikdienas gaitās un parādīja, ka sadzīves notikumos Dievs vēlas ienākt un piepildīt tos ar savu klātbūtni. Kristiešu dzīve Evaņģēlija gaismā nav sekla un vienmuļa, bet kļūst par pestīšanas laiku un vietu, kad var īstenot to, ko cilvēks ir saņēmis kristībās. Katrai dienai ir neatkārtojama vieta pestīšanas plānā.
Šeit apskatīsim fragmenta pirmo daļu, lai nedaudz ielūkotos kā evaņģēlists Lūkas cenšas uzrunāt mūsu dzīves. Pirmie Lūkasa Evaņģēlija teikumi veido ievadu visam Evaņģēlijam. Evaņģēlists Lūkas kā vienīgais no četriem evaņģēlistiem norāda uz savu rakstīšanas metodi un mērķi. Viņš bija iepazinies ar citiem darbiem par Jēzu Kristu, un liek saprast, ka pats nebija liecinieks, bet pētnieks. Lūkas savu Evaņģēliju rakstīja pasaulei, grieķiem un tāpēc Jēzu Kristu izvietoja uz pasaules vēstures skatuves, piemin dažādas vēsturiskas detaļas. Pirmkārt, Evaņģēlija sākumā mēs varam atcerēties to, ka šīs ir viens no četriem Evaņģēlijiem; otrkārt, jāņem vērā, ka Lūkas Svētā Gara vadībā izvēlējās notikumus no Jēzus dzīves saskaņā ar saviem ieskatiem; treškārt, viņš uzrakstītāja grāmata, kas tika izstrādāta tā, lai tā būtu īstena vērtība visiem ieinteresētu lasītāju, t.s. Teofīls.
Lūkas rakstīja savu darbu otrajai kristiešu paaudzei. Pirmā kristiešu paaudze bija saistīta ar apustuļiem, kuriem nebija nepieciešamas grāmatas, jo viņiem bija atmiņas un sirdis pilnas ar Kunga klātbūtni. Otro paaudzi veidoja kristieši, kuri Jēzus nesastapa personiski. Kad Lūkas raksta “par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū” (1,1), viņš negrib pateikt, ka redzēja Jēzu, bet to, ka Jēzus darbība ritēja viņa laikmetā, mācība un “vārds bija dzīva un darbīgs” (Ebr 4,12) kristiešu starpā. Jēzus dzīves notikumus kristieši bija “atstājuši” (Lk 1,2) otrajai paaudzei, bet šie fakti bija ļoti dažādi: stāsts par Kunga nāvi un augšāmcelšanos, Jēzus teicieni, mācība, brīnumi, un citi svarīgi notikumu, kurus bija jāzina tiem, kas vēlējās kļūt par kristiešiem.
Otrās paaudzes kristiešus bija jāiepazīstina ar šo lielo notikumu klāstu un rūpīgi jāizvērtē, ko iekļaut Jēzus dzīves stāstā tā, lai tas kalpotu evaņģelizācijai, katehizāciajai, liturģijai, garīgajai dzīvei un nākošajām paaudzēm. Svarīgi bija izveidot vienotu Jēzus dzīves ritējumu. Ja skatās uz apustuļa Pāvila mācību, tad redzam, ka viņš rakstīja daudz, bet neuzrakstīja Jēzus dzīves stāstu, bet tikai vēstules, kas bija kā aktuālas atbildes uz Baznīcas konkrētajām dzīves vajadzībām. Evaņģēlists Marks šādu Jēzus dzīvi pierakstīja balstoties uz apustuļa Pētera liecību; Lūkas līdzīgi izmantoja aculiecinieku liecības.
Ziņas Lūkas smēlās no tiem, kas no “sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi” (1,2). Šeit nav minētas divas cilvēku grupas, bet aprakstīta viena un tā pati cilvēku grupa, jo to, ko viņi redzēja, viņi par to arī runāja. Lūkas izvēlējās starp atmiņām par Jēzu tās, kas atbilst dziļākajām cilvēka eksistences vajadzībām. Tas bija stāsts par Jēzu un nevis kāda teorija, ideja, filozofija vai pat iedvesmojošs reliģisks dokuments, bet tas, kas patiešām notika un ko var sludināt citiem. Jēzus stāsts nav cilvēku izdomu auglis vai abstraktu domu apkopojums, bet šis stāsts ir konkrētu cilvēku liecība, kas klausījās Jēzus vārdus un redzēja Viņa veiktās zīmes. Kad liecinieki sludināja notikumus, kurus pieredzēja, viņi atklāja, ka sludinātie notikumi mainīja cilvēku dzīves, šie stāsti bija spēka un Gara pilni, un “duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus” (Ebr 4,12). Lūkas to labi zināja un pierakstīja to, kas reāli darbojās un neizdomāja neko jaunu. Atzina, ka tie paši notikumi iedarbosies līdzīgi uz Teofīlu, kas lasīs šo stāstu un uz visiem citiem lasītājiem.
Lūkas ”ļoti rūpīgi izpētījis” (1,3) visu, kas notika ar Jēzu, noteikti pārbaudīja visus faktus no Viņa dzīves vairākas reizes. Par to liecina arī arheoloģiskie pētījumu no Svētās Zemes, kuri apstiprina daudzus evaņģēlists pieminētos faktus. Viņa darba pamatīgums un rūpīgums parāda katram kristietim, kuram var bieži pietrūkst pacietības, ka darbs pie Jēzus dzīves iepazīšanas ir nopietns un pavirša pieejai Patiesībai ir pretstatā Evaņģēlijam. Lūkas vēlējās, lai lasītājs iepazītu Evaņģēliju, lai tas nepaliktu tikai atmiņā, bet arī sirdī. Tāda vienkārša Jēzus iepazīšana ir iespējama katram cilvēkam; nav nepieciešama mistika pieredze vai plašas un dziļas filozofiskas pārdomas, bet jālasa un jāapcer ļoti skaidri izklāstīti fakti no Jēzus Kristus dzīves. Vārdi “rūpīgi izpētījis” bija arī kā netiešs pārmetums tiem, kas līdzīgu darbu darīja pavirši un bez dziļākas izpratnes. Lūkas Evaņģēliju rakstīja Teofīlam. Šo vārdu var tulkot kā “tas, kas mīl Dievu” vai “Dieva mīlētais”. Šī cilvēka lomā var iejusties katrs kristietis, lai Dieva vārda, atklāsmes pieņemšana būtu ļoti personīga - man evaņģēlists uzrakstījis vēstuli par Jēzus Kristu. Jāņem vērā, ka šī vēstule nenodrošina tikai mūsu tikšanos ar vēsturiskiem faktiem par Jēzu, bet, pirmkārt, avots, lai satiktos ar Dieva Dēlu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru