Mt 2, 1-12, Kunga Parādīšanās svētki

Mt 2, 1-12

Kunga Parādīšanās svētku Evaņģēlija lasījums katru gadu tiek ņemts no Mateja Evaņģēlija stāsta par Austrumu gudrajiem, kuri apmeklē Bērnu Jēzu. Šie svētki tiek arī saukti par Triju Ķēniņu, Triju Austrumu gudro un Zvaigznes dienu, tomēr visatbilstošākais nosaukums ir tas, ko mums piedāvā Baznīca - Epifānija jeb Atklāsme, dievišķības atklāšanās - Kunga Parādīšanās svētki. Austrumu gudrie iesāka lielu svinīgu gājienu pie Dieva Dēla, kas turpinās līdz pat mūsu dienām. Jau no neatminamiem laikiem cilvēki ir meklējuši patiesību un veidus kā iepazīt Dievu, un sev nezinot, viņi bija ceļā pie Kristus. Šajā evaņģēliskajā stāstā šie daži austrumu gudrie pārstāv visas pasaules tautas Pestītāja priekšā un tas iesāk kādu jaunu laikmetu pasaules vēsturē un cilvēku meklējumos - Kungs pats nāk pie mums. 

Visi, kas gāja pie Jēzus - sākumā gani, vienkārši cilvēki - atpazina Kungu; pēc tam gāja arī pasaules gudrie. Pie Kunga gāja lieli un mazi, cilvēki, kas pārstāvēja dažādas sabiedrības grupas un zemes. Austrumu gudrie bija pirmie citzemju pārstāvji, Kunga priekšā. “Cilvēks pēc savas dabas meklē patiesību… Viņa meklējumi tiecas pie dziļākas patiesības, kas var viņam parādīt dzīves jēgu...pie tās viņš nenokļūst tikai ar saprāta palīdzību, bet arī caur uzticēšanos citiem cilvēkiem, kuri var apliecināt patiesības drošumu un autentiskumu. Spēja un lēmums uzticēt sevi un savu dzīvi citai personai ir noteikti viens no izteiksmīgākajiem antropoloģiskajiem aktiem... Cilvēks atrodas uz meklējumu ceļa, kuru ar cilvēciskiem spēkiem nevar pabeigt: meklē patiesību un meklē personu, kurai varētu uzticēties.” (Jānis Pavils II, Fides et Ratio 33). Svētais Gars darbojās patiesības meklētājos un Austrumu gudrie atrada gan patiesību, gan arī Personu - Jēzu Kristu. 

Mateja Evaņģēlijs pirmajās divās nodaļās atklāj lasītājiem Jēzus identitāti un skaidro kā Viņu pieņēma dažādas cilvēku grupas. Pirmajā nodaļā atrodas Jēzus raduraksti ar četrām sievietēm tajā, kuru dzīvē Dievs īpašā veidā darbojās, un ģenealoģijas beigās ir Marija, kuras dzīvē Dievs darbojās pilnīgākajā veidā. Otrajā nodaļā iepazīstam Austrumu gudros un svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti, un tādā veidā redzam kā apkārtējā pasaule un cilvēki reaģēja uz Bērnu Jēzu. Austrumu gudrie simbolizē pagānus, kas ieraugot kādu neredzētu zvaigzni tai sāka sekot. Atpazīt netipisku zvaigzni starp ierastām zvaigznēm nav liela māksla, bet gudrie nolasīja šo Dieva vēsti, un bija gatavi tajā ieklausīties. Pretēji pagānu nostājai, Izraēlis bija pieradis pie Dieva Vārda un neuztvēra šāda veida atklāsmi; vēlējās palikt netraucēts savās spēku un līdzsvaru spēlēs. Austrumu ceļinieku jautājums jūdiem varēja likties naivs un nevietā: “Kur ir piedzimušais jūdu Ķēniņš?” (Mt 2,2), tomēr izsauca apmulsumu un nemieru. Gudrie bija gatavi meklēt un sastapt Kungu, bet pretēja nostāja, kuru sastapa Jeruzālemē, bija noslēgšanās uz tikšanos. 

Gudrie (gr. magos) pārstāv to cilvēku grupu, kas ir gatava uz tikšanos; viņi bija cilvēki, kas vēroja un pētīja apkārtējo īstenību, un notiekošās parādības un pārmaiņas. Viens no tādiem jaunumiem, kuru viņi redzēja bija zvaigzne. Tajā laikā kādas zvaigznes parādīšanās tika interpretēta kā zīme tam, ka piedzims kāda izcila persona. Gudrie apņēmās noskaidrot precīzi kāda persona ienāks pasaulē šīs zvaigznes zīmē. Zvaigzne aizveda viņus uz Jeruzālemi, kur sastapa vienaldzību un bailes. Tā ir viena no šī stāsta ironiskajām pusēm. Ja vēl valdnieku varētu saprast, jo viņa vara bija apdraudēta, bet Rakstu zinātāji un priesteri, kaut arī zināja no kurienes gaidīt mesiju, paši viņu nemeklēja, jo viņiem vairs nebija nepieciešama kāda Dieva iejaukšanās viņu un cilvēku dzīvēs. Savu dzīvi viņi bija labi iekārtojuši un mesija varēja tikai izjaukt šo šķietamo kārtību; pestīšana neiederējās šajā dzīves projektā. 

Zvaigzne, atvedusi gudros pie Jēzus, zaudēja savu nozīmi, bet tās funkciju pārmantoja Evaņģēlijs un Baznīca, kas cauri gadsimtiem ved cilvēkus pie Jēzus. Gudrie Dievu vēl nepazina, bet ziņkārības pārņemti, pētot un sekojot zīmēm nonāca līdz Dievam. Katrā paaudzē cilvēki meklē kādu zvaigzni, kurai sekot, un kristticīgo viens no nopietnākajiem uzdevumiem ir būt par tādām zvaigznēm, starp ierasto un tai pat laikā grandiozu pasaules dažādību, parādīt kādu īpašu gaismu. Tāpēc arī kristiešu aicinājums ir būt caurskatāmiem, lai neslēptu no cilvēkiem Kristus zīmes, kuras ieliek mūsos kristības avots. Ne tikai ārējas zīmes, formālas, teorētiskas atbildes kādas gudrie dzirdēja Jeruzālemē, bet liecība: jā biju tur un aizvedīšu tevi pie Pestītāja. Ja kāds prasa, kur ir Jēzus, kur Viņu var atrast, kāda ir Viņa vēsts, mācība, dzīves māksla, tad mums ir jāprot liecināt balstoties uz savu pieredzi, ceļu, kuru esam nogājuši līdz Bētlemei, no turienes līdz Kalvārijai, un sastapuši Kungu trešajā dienā augšāmcēlušos. 

br. Jānis Savickis OFMCap