Jņ 13,31-33a.34-35
Lasījuma sākums var pārsteigt ar Jūdasa personas pieminēšanu Lieldienu laikā, kad visi ciešanu notikumi no Lielās nedēļas jau ir aiz muguras, un to kā Jēzus ļauj brīvi darboties velna pārstāvim, kurš gribēja pazudināt Kungu. Brīdis, kad Jūdas iziet no Pēdējo Vakariņu nama, iesākas godības ceļš, došanās pie Tēva. Brīdī, kad Jūdas izgāja, rodas sajūta, ka Jēzus jūtas atvieglots un ir gatavs vēl vairāk atvērties saviem mācekļiem kaut arī apzinājās, kas Viņu gaida tālāk. Jēzus atvadu dāvana mācekļiem ir jaunas savstarpējās mīlestības bauslis, jo mīlestība tagad būs Viņa klātbūtnes vieta. Šajā vakarā Kungs sāka sludināt savu godību un skaidrot saviem mācekļiem, ka ciešanas ir Cilvēka Dēla slava (Jņ 13,31-32).
Jēzus savā uzrunā arī norāda uz to, ka cilvēka pestīšana nav tikai solījums vai cerība, bet īstenība, kas ir arvien tuvāk pateicoties tam, ka Kungs izlēma pieņemt krusta nāvi. Savas dzīves lielāko notikumu, kas bija ļoti personisks un dramatisks, Jēzus uzlūkoja to mūžības perspektīvā un Viņa ciešanas bija kā vislielākā pielūgsme, kuru salika Tēvam. Tomēr šis pagodinājums noveda pie atvadīšanos no savējiem un vientulības sāpēm viņu dēļ. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem var vārdu “bērniņi” (gr. teknia) (Jņ 13,33). Šis vārds Evaņģēlijā parādas divas reizes (Jņ 13,33; 21,5) un vairākas reizes Pirmajā Jāņa vēstulē, un šāds uzrunas veids atgādina patriarha vārdus, kurš atvadas no saviem tuviniekiem.
Sv. Bonaventura skaidrojot šo Rakstu vietu norāda uz “mācekļu nepilnību sekojot Kristum. Tāpēc viņš tos sauc par “bērniņiem”, tas ir, par vājiem ticībā, jo stipra ticība padara cilvēkus par “bērniem”, turpretī vāja ticība padara viņus par “bērniņiem”. [..] Un, tā kā viņi bija nepilnīgi, Kungs viņiem deva mīlestības zāles, lai viņi varētu mīlēt viens otru un viens otru atbalstītu. Šī iemesla dēļ tekstā teikts: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Tātad tas ir “jauns”, jo tam vienmēr jābūt svaigam sirdī un tāpēc, ka mīlestībai vienmēr jābūt parādā un tā nekad nenoveco. Vēstulē Romiešiem 13,8 lasām: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību.” Un Viņš izsaka mīlestības veidu: Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu. Tagad viņš mīlēja tā, ka mīlēja mūsu pestīšanu vairāk nekā savu dzīvību. Tāpat arī katram cilvēkam vajadzētu mīlēt sava tuvākā dzīvi vairāk nekā savu miesu. Jāņa Pirmajā vēstule 3,16 saka: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.””*
Jēzus ar saviem vārdiem vēlējās sagatavot mācekļus ticības dzīvei, kuri Viņam sekos, bet viņiem vēl nebūs pieejams tāds godības ceļš pie Tēva un tāpēc Kungs atbildēja uz viņu vēlmi ar dāvanu, kura ļauj viņiem kādreiz pievienoties Kristum Viņa godībā - mīlestības baulī. Bauslis, kur Jēzus atstāj saviem sekotājiem, ir dzīves veids un zīme, kas to izceļ un definē. Vārds “bauslis” šeit nav lietots kā ārējs likums, bet atklāsmes un Dieva pestīšanas plāna nozīmē, kurā Tēvs atklāj savu mīlestību. Šāds dzīves stils mācekļus jāpavada visu dzīvi līdzīgi kā Jēzus visu savas zemes dzīves laiku. Šie jaunā baušļi vārdi ir atklāsme, Dieva dāvana, kura vada ticīgo dzīves un balstās uz savstarpēju mīlestību, jo kas mīl brāli, tas dzīvo, jo mīlestība ir dzīvība un iespēja īstenot savu esības potenciālu.
Vecajā Derībā mīlestība pret brāļiem tiek mērīta saskaņā ar mīlestību pret sevi: “mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev 19,18). Jēzus piedāvā mīlestību jaunā veidā un brāļu mīlestība tiek mērīta saskaņā ar Jēzus piemēru un paraugu (Jņ 13,34). Tā būs Jaunās Derības būtības zīme, kas balstīta Jēzus mīlestībā pret cilvēci un jauns bauslis ir tāpēc, ka izsaka kristīgās kopienas ikdienu, kura saskaras ar pasaules savtīgumu un šajā pasaulē cenšas ienest mīlestību tādā pašā veidā kā Jēzus. Jēzus mīlestība pret mums ir vienmēr jauna, negaidīta, nesavtīga un neizsmeļama.
Sakramentu svinēšana un saņemšana ir visievērojamākā mīlestības tikuma izpausme. Pateicoties ticības pilnai un uzticīgai līdzdalībai Sakramentos arvien dzīvākā veidā piedalāmies mīlestības saitē starp Kristu un Baznīcu, Līgavaini un Līgavu. Sakramenti nozīmē un dara, pirmkārt, vienojošo darbību visam, kas ir sašķelts. Kunga mīlestība iekļauj mūs savā mīlestībā un prasa savstarpēju mīlestību pret sevi un piekrišanu Dieva gribai. Pēdējā Vakarēdienā, ciešā saistībā ar Euharistijas iestādīšanu, Kristus pasludināja jauno mīlestības bausli (Jņ 13, 34; 15,12). Jēzus saista mīlestību un Sakramentus, un uzsver to dialogālo, sabiedrību veidojošo un redzamo raksturu, lai mīlestība kļūtu redzama.
* Sv. Bonaventura, Commentarius in Evangelium S. Ioannis, XIII, 46-47.