Rom 5, 1-2.5-8, III gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 1-2.5-8

Svētā Ženevjēva no Parīzes (419/422-502/512) svaida

ticīgos, manuskrips no 1455.g. Viduslaiku attēlos viņa bieži

 tiek parādīta kā tā, kas svaida Parīzes iemītniekus, lai viņi  

saņemtu svētību, dziedināšanu un garīgo mierinājumu. 

St. Genevieve of Paris anointing the faithful by Master of Jean Rolin II -

1455 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Trešajā gavēņa svētdienā atgriežamies pie Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas un ja pirmajā nedēļā lasījām šīs nodaļas vidu, tad šajā, tās sākumu, kur apustulis izceļ Kristus ataisnošanu jeb izlīgšana ar Dievu, kas ļauj pārvarēt grēku un kas ir pieejams katram ticīgajam. Kristus atvēra mums pieeju Dieva draudzībai un darīja to vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Pāvils gribēja parādīt, ka Kristus pārbagāti laboja pirmgrēka sekas. 5. nodaļā viņš parāda, ka krusts ir īpaša mīlestības atklāsme, ko Tēvs dāvā cilvēcei un ir mīlestības liecība. Tā ir mīlestība, kas izlieta ticīgo sirdīs caur Svēto Garu un šī mīlestība ir Dieva mīlestība ar kuru Viņš mūs mīl. Nav jābrīnās, ka Jēzus ir gatavs mirt par grēcinieku un cik šī mīlestība šādā perspektīvā ir neizprotama un pārsniedz mūsu gaidas. Dievs mīlot grēcinieku ir gatavs uz sava Dēla nāvi. Tāda ir Tēva mīlestība un tāda ir atklāsmes būtība.

Pāvils savās vēstulēs apcerēja gara augļus un pirmajā vietā viņš izceļ mīlestību, kas nav tikai kā pirmais auglis dažādos sarakstos, bet dzemdē un aptver visus pārējos gara augļus. Tas, kurš mīl, piepilda visu Likumu (Rom 13,8), bet tas vēl nav viss, jo tas, kas mīl, arī dalās ar Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir ielieta caur Svēto Garu sirdīs un padara mūs par Dieva dēliem un meitām. Dieva dāvana mums Jēzū Kristū un atgriešanās piedāvājums ir kā neredzama mīlestības dāvana, kas ielieta mūsu sirdīs un šo mīlestību varam uztvert kā bibilsko žēlastības jēdzienu. Krustāsistā atklātā mīlestība ir žēlastība un neredzami apdāvina ar mīlestības žēlastību. Kristietis ir aicināts atbildēt Tēvam un godināt Viņu ar visu savu dzīves vēsturi, lai tajā īstenotu dievišķo plānu. Krusta nāve ir zīme tam cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un neizmērojamā mīlestībā. Tā ir liecība par mīlestību, kas ir spēcīgāka par nāvi. Dieva mīlestība, Jēzus mīlestība un kristieša mīlestība fokusējas Svētajā Garā, jo tas, kas grib piederēt Jēzum Kristum, tam ir jādzīvo Garā. Gars ir dievišķā mīlestība, kas ļauj Dēlam būt vienotam ar Tēvu un tādā veidā ļauj mums iemērkties Dieva dzīves avotos.

Dieva mīlestība mūsu sirdīs ir saite, kas mūs savstarpēji vieno un pārliecina mīlēt. Šī mīlestība paredza arī ienaidnieku mīlestība, kas ir kā indikators tam, vai mūsu mīlestība patiešām izplūst no Dieva un atbilst Dieva mīlestības kritērijam. Dieva mīlestība ienākot pasaulē sastapās ar pretestību jeb grēciniekiem, bet šīs mīlestības mērķis ir pārvarēt šo naidīgumu, jo Dievs grib no ienaidniekiem izveidot draugus un dara to par Kristus nāves cenu. Tāpēc kristīgā ienaidnieku mīlestība nav ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem par tik, cik Dieva mīlestība aicina viņus uz draudzību ar ticīgajiem. “Bet ir nepieciešams, lai dvēselē tiktu iespiests patiesības zīmogs (signum veritatis imprimatur in animam), caur ko dvēsele kļūst arī “par slēgtu dārzu, par aizzīmogotu avotu” [Dz 4,12]. Pirmais zīmogs ir tas, ka tai jābūt nesaraujamā mīlestības saitē, proti, kad dvēsele tā mīl, ka teiks: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Bēdas, bailes,vajāšanas, bads” utt. [Rom 8,35] - ne tāpēc, ka cilvēks nevarētu atkrist no mīlestības, bet gan tad, kad tā notiek, viņš nedomā nekad grēkot. Otrkārt, lai būtu neierobežota dievišķā dāvana, lai varētu mīlēt visu, ko mīl Dievs, gan draugus, gan ienaidniekus, gan svešiniekus, gan tuviniekus. Tāpēc lasām: “Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5]. Jo caur to dvēsele izplatās (diffundit), lai mīlētu visu labo un tikai labo.”*

Nav jābrīnās, ka viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par visnabadzīgājajiem sabiedrības pārstāvjiem, tika veltītas Svētajam Garam un tādā veidā pūstošo un rētaino slimnieku miesu uzlūkoja šo vārdu gaismā: “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5). Sv. Didims Aklais pārdomājot svaidīšanu ar eļļu raksta: “Es izliešu savu Garu pār visu miesu” [Jl 3,1][...] “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5] un “Tavs vārds ir kā izlieta eļļa” [Dz 1,3]. Izlietā eļļa, kas izplūst no trauka, tālu ness savu smaržu. Kad Pestītājs uzturējās tikai Izraela zemē, tad rakstīja: “Izraelī liels ir Viņa vārds” [Ps 75,2) - Viņa vārds bija it kā traukā. Kad Viņa vārds kļuva “pārsteidzošs visā zemē” [Ps 8,2] un piepildījās vārdi: “Kā Tevi vārdi, Dievs, tā arī Tava godība sasniedz zemes malas” [47,11], tad kļuva kā izlieta eļļa.”**

Šī mīlestības eļļa izlīst no trauka un pārsteidz pasauli, jo kristīgā mīlestība sākotnēji ir vienvirziena, beznosacījuma un neatkarīga no atbildes. Kristietībā mīlestība nesākas ar atbildes mīlestību, bet dāvanas iepazīšanu un pieņemšanu. Abpusēja mīlestība sākas tad, kad iesākas atbilde beznosacījuma mīlestībai, jo mīlestība, kas gaida atbildi un rod tajā motivāciju ir ierobežota, nepastāvīga un nosaka robežas. Tas ir arī aicinājums kristietim apdāvināt citus, izlieties pār citu kā eļļai, kuras smaržu nevar ierobežot. “Ticība Dievam nav iespējama bez ticības cilvēkam. Kristietība to pauž savā ticības apliecībā: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Šī ticība Dieva uzticībai cilvēkam, kā arī šim cilvēkam Jēzum, ir tik paradoksāla, ka tā ir iespējama tikai Dieva Gara spēkā: “Es ticu uz Svēto Garu.” Šīs ticības paradokss slēpjas mūsu ticībā, ka Dievs uzticas cilvēkam, kamēr mums gandrīz nav iemeslu uzticēties “cilvēkiem”, citiem un sev pašiem. Atkārtojot daudzas Vecās Derības atbalsis, Pāvils to izsaka šādi: “Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).”***

* st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio B, Collatio XXIII 11a-11b.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.206 [Ps 34]

*** Edward Schillebeeckx, Interim Report on the Books Jesus and Christ. The Collected Works of Edward Schillebeeckx Volume 8, London: Bloomsbury 2014. - 98.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 1, 8b-10, II gavēņa svētdiena, A

2 Tim 1, 8b-10

Sv. Pāvils ar bīskapu Timoteju, manuskripts no Lielbritānijas
 Bodleian Libraries, University of Oxford, 1240-1250.g.

Otrajā gavēņa svētdienā lasām Pāvila 2. vēstuli Timotejam, kurā apustulis iedrošināja viņu iedegt no jauna sevī Dieva dāvanas un žēlastības, kuras saņēma apņemot apustuliskā kalpojuma amatu. Pāvils Timoteju aicināja uz drosmi un spēku pārbaudījumu priekšā. Dievs cilvēku aicina nevis dēļ viņa darbiem, bet brīvprātīgi, savas žēlastības spēkā, kas atklājās Jēzū Kristū, kurš uzveica nāvi un aktualizēja nemirstību. Pāvils cieta Evaņģēlija dēļ un nekautrējās no savām ciešanām, un Timotejam arī nav par ko raizēties, jo saņemot sludinātāja, apustuļa un Evaņģēlija mācītāja amatu, Dieva dāvātā izturība šajā ceļā nodrošinās izturību. Mēs zinām par visiem pārbaudījumiem apustuļa ceļā. 2. vēstule Timotejam tiek atzīta par pēdējo Pāvila rakstīto vēstuli un priekš mums tā ir kā sava veida apustuļa testaments. Šajā vēstulē ir apslēpta Pāvila pēdējā griba, kurā uzsvars tiek likts uz Timoteja lojalitāti un aicina viņu uz uzticību un izturību aicinājumā, un atbildīgi rūpēties par savu amatu.

Šo vēstuli Pāvils rakstīja ieslodzījumā un viņam vairs nebija reālu cerību uz glābiņu, jo gaidīja nāves soda izpildi. Jāievēro, ka Pāvils rakstot no cietuma Timotejam nesūdzējās par savu likteni, pasauli un cilvēkiem, bet iedrošināja viņu. Tie bija spēcīgi vārdi, jo Pāvila situācija apēnoja Timoteja nākotnes scenārijus, jo viņam arī būs jāsadurās ar grūtībām un vajāšanām ne tikai no Romas varas iestādēm, bet arī no viltus mācītājiem Baznīcā. Viņš aicināja Timoteju pārvarēt savu nedrošību un jaunības biklumu. Apustuļiem ticības piedzīvojuma jēga un nozīme bija skaidra. Jēzus viņiem stāstīja par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi pie krusta. Viņš vēlējās mācekļus sagatavot Golgātas drāmai un savas nāves patiesās nozīmes izpratnei.

Ciešanas nāca komplektā ar aicinājumu, kad Jēzus aicināja Pāvilu būt par savu apustuli (Apd 9,16), un cietumā šis aicinājums sasniedza kulmināciju, jo Pāvils savā miesā piepildīja to, kas trūka Kristus ciešanās Baznīcas labā (Kol 1,24). Timotejam pavērās iespēja piedalīties šajā žēlastībā. Šo lasījumu Baznīca mums piedāvā kā iedrošinājumu neatlaidīgi pildīt mūsu gavēņa apņemšanās. Pāvils savās vēstulēs bieži uzskaitīja savas un citu kristiešu ciešanas kā Kristus ciešanu papildinājumu un ne jau tāpēc, ka Kristus ciešanām kaut kas trūktu, bet gan tāpēc, ka Kristus Miesas, Baznīcas, locekļiem ir jāpiedalās cietošā Kristus noslēpumā. Pāvila vārdi šajā svētdienā ir svarīgi tiem, kas gatavojas kristībām un mums visiem: “Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svētu aicinājumu” (2 Tim 1,9) un “mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir gan iznīcinājis nāvi, gan ar evaņģēliju gaismā cēlis dzīvību un neiznīcību… ” (2 Tim 1,10). 

Pāvila pamudinājums atgādina himnu (2 Tim 1,9-10), kurā Dieva glābšanas nodomam tiek piedēvētas trīs īpašības. Pirmkārt, glābšana ir dāvana. Tāpat kā Pāvils vēstulē romiešiem, arī šajā vēstulē ir skaidrs pretstats starp cilvēka darbiem un Dieva žēlastību. Otrkārt, glābšana īstenojas Jēzū Kristū. Treškārt, iniciatīva izriet no visas mūžības un neaptveramiem Dieva plāniem. Lai gan šī pestīšana tika atklāta Jēzus Kristus glābšanas darbā, Dievs to bija vēlējies jau no visas mūžības. Dievs dod mums aicinājumu uz svētumu nevis mūsu pašu nopelnu dēļ, bet tā ir žēlastība. Dieva plāns ir iekļauts šajā aicinājumā, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā Jēzū Kristū. Šajā kontekstā Pāvils runā par “noslēpumu” un domā par dievišķo plānu, kas gadsimtiem ilgi bija apslēpts, bet tagad ir darīts zināms visiem Kristū. Kāds ir šis plāns? Kunga uzvara pār nāvi un dzīvības dāvanas atklāšana Lieldienu uzvarā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-19, I gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 12-19

Priesteris tur biķeri. No tā galvas izaug zaļš koks ar krustu
centrā. Tas simbolizē atpestīto Ādamu Kristū. Kaila sieviete
kreisajā pusē ir jaunā Ieva, kas tur ābolu, kas ir dzīvības
auglis jeb Kunga miesa. Kreisajā pusē divpadsmit lūdzēji,
kas pārstāv Ādama ciltsrakstu. Eņģelis ved ceļinieku (Ādamu?)
ar maisu/nastu un spieķi pie altāra kā Dieva žēlastības zīme.
Manuskripts no Lielbritānijas, flāmu izcelsme1435.g.

Gavēņa pirmajā svētdienā otrais Dieva vārda lasījums ir no Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas, kas veido vēstules centrālo daļu (5-11.nod.). Kristus atvēra mums ceļu uz draudzību ar Dievu. Apustulis skaidro Kristus veikto attaisnošanu, kas ir izlīgšana ar Dievu, tā pārvar grēku, ir pieejama katram cilvēkam un visai cilvēcei. Pieņemot Jēzu Kristu cilvēks saņem mieru, kas ļauj dzīvē pieredzēt paļāvību uz Dievu nāves priekšā un uzticīgi gaidīt mūžību. Šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz visas cilvēces pestīšanu un Pāvils salīdzina Jēzus nāves sekas ar Ādama izgāšanos. Pāvils vēlējās parādīt, ka Kristus izlaboja ar uzviju pirmvecāku grēku un tā sekas. Jēzus Kristus ir Dieva atbilde grēka un nāves ienākšanai pasaulē. Ar lielu prieku apustulis aprakstīja lielu pretstatu starp grēka sekām un Dieva žēlastību, kas cilvēkiem dāvāta caur Jēzu Kristu. Likums nevarēja dzēst grēku, bet deva lielāku grēka apziņu. Kungs nodrošina nepieciešamo spēku, lai pārvarētu grēku un dāvā dzīvi, kas ir varenāka par nāvi. Ādama nepaklausībai Jēzus pretī liek savu paklausību un tāpēc Kungu var nosaukt par jauno Ādamu, kura darbība un spēks ir tik liels, ka viss ko Viņš dara, var nosaukt par jauno radību.

Pāvila vēstulēs varam lasīt par kristīgo un biblisko izpratni par cilvēka grēku, un svarīgs teksts šai ziņā ir šīs svētdienas lasījums. Pirmajā teikumā: “caur vienu cilvēku grēks ienāca pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši” (Rom 5,12). Grēks šeit ir attēlots kā kaut kāds pārpersonisks un pārvēsturisks spēks. Pagānam tas liktos kaut kas mitoloģisks, ja grēku uztvertu kā personu, bet Pāvils to šeit tā nedomā, jo viņam grēks ienāca pasaulē caur personisku un vēsturiski sagrēkošanu: "Nāve valdīja no Ādama [Rom 5,15a], dodot sākumu iznīcinošai varai [..]; dzīvības valstība atnāca un iznīcināja nāves varu un iesākās jauna piedzimšana, jauna dzīve un cita eksistences forma, mūsu pašu dabas pārmaiņa."* Kristus žēlastība pārmaina mūs no grēciniekiem uz taisnīgajiem, no grēka vergiem uz Dieva dēliem, no solidāriem ar Ādamu pie solidāriem ar Kristu.

Pāvils vēlējās piedāvāt saviem lasītājiem noteiktu sintēzi un plašu vispārēju izklāstu. Viņš salīdzināja divus ceļus: viens uz leju (Ādams) un otrs uz augšu (Jēzus). Abos ceļos ir sava veida solidaritāte un sava veida auglīgums: Ādama auglīgums izpaužas grēkā, tā potenciāla atbrīvošanā un cilvēces nospiešanā. Jēzus piedāvā citu ceļu, tik nepierastu grēka loģikai. Šeit auglība arī nāk no viena avota Kristus, kas izplešas pa pasauli. Pāvils izveidoja šādu plašu vīziju par diviem avotiem - Ādams un Kristus - , kurā pirmais ir pretstats otrajam. Ādams met savu ēnu pār Kristu, bet Kristus gaisma izgaismo Ādamu. Pāvils šeit neraksta par Ādama grēka iemesliem, bet tas nenozīmē, ka tos nezina, jo “nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ” (Gudr 2,24). Kristīgajā pestīšanas pieņemšanā cilvēces solidaritātei ir principiāla loma, jo kā Ādamā visi grēkoja, tā Kristū visi atpirki. Šī saistība neiet tikai no pirmvecākiem uz visiem pēcnācējiem un ne tikai no Kristus uz konkrētajiem atpirktajiem, bet tā drīzāk ir noslēpumaina savstarpēja saite, kas vieno visus ticīgos (Rom 12,4).

Šīs svētdienas lasījumā netiek tikai salīdzināts Ādams un Kristus, bet viņu lielākie darbi ar visām sekām. Kristus paklausība iznīcināja Ādama nepaklausības sekas. Katrs no šiem cilvēkiem ienes pasaules vēsturē kaut ko savu, kurā tiek ievilkti visi citi viņu pēcteči. Ādams ar vienu kritienu ievelkt visus grēkā un nāvē. Jēzus ar krusta upuri pavelkt cilvēkus taisnībai un dzīves pārpilnībai. Pāvils uzsvēra paklausības un žēlastības pārākumu pār nepaklausību un grēku. Šī salīdzinājuma dialektika “viens par visiem un visi par vienu” darbojas divās pretējās nozīmēs. Mūsu solidaritāte ar Ādamu un ar Kristu. Kristus paklausība spēcīgā veidā nosaka, kas ir jaunais Ādams un kontrastē ar veco Ādamu. Jēzus nāve un Viņa misija bija paklausības misija. Evaņģēlists Jānis bieži atkārto, ka Kristus pilda Tēva gribu, kurai bija uzticīgs kārinājumā, agonijā un uz krusta. Krusts bija paklausības kulminācija un brīdis, kad Viņš pilnībā atklājās pasaulei. Pāvilam Krusta paklausības akts ir centrālais Kristus dzīvē, bet Ādamam centrā ir nepaklausība.

Šajā svētdienā Evaņģēlijā lasām par Jēzus kārdināšanu un tā izsaka Viņa nemitīgo cīņu ar tumšajiem ļaunuma spēkiem, kas apņem mūs no pirmgrēka un pārpludina pasauli. Šī cīņa kļūst ļoti konkrēta un redzama, kad Jēzus sadurās ar grēcīgiem cilvēkiem, kas Viņu atmet un nevarēja panest Viņa taisnīgumu. Šī cīņa kā process aptver visus Evaņģēlijus un palīdz daudz dziļāk izprast Jēzus nāves noslēpumu. Jēzus kārdināšana tuksnesī atklāj Kunga pilnīgo viengabalainību un tas ir īpaši svarīgi ticīgajiem pasaulē, kur visu var uztvert divdomīgi un tāpēc mums ir jābūt ļoti pateicīgi Viņam par lielo skaidrību, kuru Viņš grib ienest mūsu dzīvēs. Kunga kārdināšana arī tieši norāda uz vēstules romiešiem fragmenta izskaņu: “caur viena cilvēka paklausību daudzi tiks darīti taisni” (Rom 5, 19b).

* sv. Gregors no Nisas, Pashālās homīlijas: In Christi resurrectionem I, 277.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 6-10, VI svētdiena, A

1 Kor 2, 6-10

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no
Francijas 12.gs.b. un 13.gs.
Bibliothèque nationale de France,
Département des manuscrits, Latin 796, fol. 88r.

15. februāra svētdienā turpinām lasīt pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļu, kurā Pāvils uzsvēra, ka Dieva spēks ir izveidojis ticības pamatus Korintā, kas nevar tikt uztverta kā cilvēku gudrības izpausme. Pāvils izcēla Jēzus Kristus jaunumu un negribēja ticības izpaltīšanos saistīt ar polēmiku ar pagānu vai jūdu uzskatiem, kas saistījās ar katrai no šiem diviem pasaules skatījumiem raksturīgo racionālo argumentāciju. Apustulis Pāvils Jēzus Kristus pieņemšanu uzskata par patiesas gudrības augli, un nevis spēcīgu argumentu plūdumu un uzvaru pār šķietami vājākiem argumentiem. Pasaules gudrības modelis iepotēts kristiešu vidū var radīt dažos pārliecību par savu gudrību, briedumu un pilnību jeb pārliecību par savu pārākumu un citu uztveri kā nenobriedušus bērnus. Pāvilam centrā ir krusts kā Dieva gudrības izpausme, kas nav pieejama pasaules gudrajiem un tas ir Dieva plāns pasaules vēsturei, ko Viņš pats ir izveidojis no sākuma un ko Viņš pats zina. Pāvila atteikšanās no šis pasaules gudrības (1 Kor 1) nekādā veidā nenozīmē racionālas skaidrības vai argumentācijas noliegšanu. Pāvila domāšanas veids var likties sarežģīts. Viņam dievišķie noslēpumi nav iracionāli, bet atklājas cilvēka dziļumos pateicoties Dieva Garam. Kristīgais misticisms nenozīmē padošanās iracionalitātei, bet apziņa par Dieva ceļu neizdibināmo dabu.

Sv. Lionas Irenejs (130-202) savā grāmatā “Pret herēzijām” rakstīja par līdzīgām noskaņām pāris kristiešu paaudzes vēlāk, kad ticību apdraudēja dažādas mācības, kas neatzina Svētos Rakstus un Tradīciju. Šeit citētajā fragmentā tiešā veidā nav norādes kāda varēja būt situācija Korintā, bet gan līdz kam šāds domāšanas veids var novest: “kad viņus atspēko ar Rakstiem, viņi apsūdz šos pašus Rakstus, it kā tie nebūtu pareizi vai autoritatīvi, un, ka tie ir divdomīgi un ka patiesību no tiem nevar izvilkt tie, kas nepazīst tradīcijas. Jo viņi apgalvo, ka patiesība netika sniegta ar rakstisku dokumentu palīdzību, bet gan ar dzīvu balsi: tāpēc arī Pāvils teica: “Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst" (1 Kor 2,6). Un katrs no viņiem domā par gudrību, ko pats sev izdomājis. [..] Bet, atkal, kad mēs atsaucamies uz tradīciju, kas cēlusies no apustuļiem un kas saglabāta pateicoties prezbiteru pēctecībai baznīcās, tad viņi iebilst pret Tradīciju, sakot, ka viņi paši ir gudrāki ne tikai par prezbiteriem, bet pat par apustuļiem, jo ​​viņi ir atklājuši plašāku patiesību. Jo [viņi apgalvo], ka apustuļi sajauca bauslības lietas ar Glābēja vārdiem”*

Pāvils Korintā jau bija noskaņots, ka kristīgā sludināšana nevar atgādināt filozofu un politiķu runas. Viņš nebija negatīvi noskaņots pret filozofiju un retoriku. Viņš uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāpieņem Kristus persona ar visu savu esmi un tas nozīmēja, ka šajā procesā iekļaujas arī intelektuālas spējas, gudrību un zināšanas, kas ir Dieva dāvana. Savās vēstulēs apustulis centās izprast Dieva dziļumus un kristiešiem tās skaidrot, bet viņš zināja, ka tas viss arī paliek ārpus racionālajām robežām. Kristus krusts pieņemts ar ticību veido atslēgu, kas ļauj saprast Veco Derību un visu pasaules vēsturi. Kaut vai tas, ka Jaunajā Derībā tiek atkārtots jēdziens godība (gr. doxa) saistībā ar Jēzu Kristu, kas Vecajā Derībā attiecās uz Vienīgo Dievu (Ebr 13,21; 1 Pēt 4,11; Atkl 5,12; 1 Kor 2,8; Jēk 2,1; Tit 2,13). Kad Vecajā Derībā lasām par Dieva atklāsmi, tad tas vienmēr ir par to kā Viņš pasaulē rada tautu, kas arī Viņam pieder, bet netiek atklāta vai skaidrota nozīme. Dieva dziļumi ir Dieva apslēptais pestīšanas plāns un atklāsmes mērķis vienmēr ir, lai Dievs iegūtu savu tautu pasaulē, kas kļūst par svētību visām tautām un šajā svētībā patiesā Dieva daba ir atvērta visiem. Šeit arī Jaunajā Derībā parādās Kristus krusta, kas ticīgajiem Baznīcā un personiski ir jāintegrē savā dzīvē, lai krusta grudrību atklātu pasaulei caur savu dzīvi.

Pāvils pretojās vēlmei reducēt Evaņģēliju līdz cilvēku gudrības līmenim, bet viņš necentās ierobežot patiesu kristīgo gudrību, kas atklājas nobriedušā ticībā. Viņam svarīgi bija, lai pasaules gudrība nebūtu kā ievads Dieva noslēpumos, bet lai ticīgie pēc iespējas vairāk būtu caurstrāvoti ar noslēpumu. Ticīgajam nevajag racionalizēt noslēpumu, izraut to no ticības loģikas un ievietojot to mūsu ikdienas dzīves kategorijās un prasībās. Noslēpumam ir jānosaka ticība nevis ticībai jādiktē savi kritēriji noslēpumam. "Pilnīgie" (1 Kor 2,6), par kuriem raksta Pāvils, šajā kontekstā ir tie, kas sapratuši krusta muļķību un padara to par savas dzīves mērauklu. Pāvilam ticībai vienmēr ir jāatgriežās pie Kristus krusta un nemitīgi jāsinhrozinē savas stājas tā gaismā. Svētais Asīzes Francisks dzīvoja šajā ticības loģikā līdz viņam atklājās krustā sists sešspārnains serafs un sv. Bonaventura raksta par šo garīgo pārveidošanos: “Ja pārejai jābūt pilnīgai, jāizbeidzas visai intelektuālai aktivitātei un visas pieķeršanās pilnīgi pārveidojas un vēršas uz Dievu. Tas ir kaut kas noslēpumains un ļoti apslēpts, ko neviens nezina ja to nesaņem. Nedz arī nesaņem neviens, kas nevēlas, kā vien tas, kura sirdī iedegta Svētā Gara uguns, kuru Kristus sūtīja uz zemi. Tāpēc Apustulis saka, ka šo mistisko gudrību atklāj Svētais Gars” (sal. 1 Kor 2,10).** Tāpēc sv. Francisks raksta: “lai viņi apdomā, ka pāri visam viņiem vajadzētu vēlēties Kunga Garu un Viņa svēto darbību”.***

Evaņģēliskā gudrība ir dāvana, kas atšķiras no pasaulīgās domāšanas. Saskaņā ar Dieva gudrību dzīvība dzimst no nāves, valda tas, kas kalpo, brīvība un laime ir atkarīgo no spējas sevi upurēt citiem bez ieguvumu un zaudējumu kalkulācijas, un piemērs un modelis ir skaidrs, tas ir Kristus. Dieva gudrība nav intelektuālās spējas, bet biblisko pārliecības kopums, kas veido kristīgo apziņu un vada dzīvi. Tā ir nemitīga vēršanās pie Kristus, kas ļauj Viņam aktualizēt katra ticīgā neatkārtojamo dzīves plānu. Šeit ar prātu pieņemamās teoloģiskās patiesības nav noteicošās, bet gan pats Dieva plāns, kuru Viņš grib mums uzticēt un kas no mums prasa pilnas brīvības un atbildības stāju. Viens no kristīgās mācības pamatprincipiem ir pārliecība, ka bez Dieva dāvanām nevar iepazīt Dieva lietas. Baznīcas garīgā tradīcija to cauri gadsimtiem ir izcēlusi, jo ja patiesi lūdzies tad arī esi teologs un Dievu var iepazīt tikai esot komūnijā ar Viņu. Tikai Svētā Gara vadībā varam saņemt patiesu un dzīvu Kristus noslēpumu iepazīšanu, kas var autentiski un dziļi mainīt kristieša dzīvi.

* Sv. Lionas Irenejs, Adversus Haereses III, 2, 1-2.

** Sv. Bonaventura, Itinerarium mentis in Deum VII, 4.

*** Sv. Asīzes Francisks, Regula Bullata X, 9.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 1-5, V svētdiena, A

1 Kor 2, 1-5

sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut
für Realienkunde - Universität Salzburg 
1190-1200.g.
St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

8. februāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļas, kurā Pāvils raksta par Krustā sisto Kristu. Apustulis vēlējās risināt nesaskaņu un dalījumu problēmu Korintas baznīcā, un tāpēc arī norādīja uz sevi kā krusta gudrības vēstnesi. Jūdiem un grieķiem tā bija grūti saprotama valoda, jo Pāvils nerunāja kā filozofs ar mērķi iztapt grieķiem vai kā sludinātājs, lai iegūtu jūdu uzticību, bet pilnīgi savādāk, “lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1 Kor 2, 5). Dieva spēks veidoja ticības kopienu Korintā un nevis cilvēku gudrības plānu īstenošana.

Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).

Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.

Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.

Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.

Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.

Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*

* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 1, 26-31, IV svētdiena, A

1 Kor 1, 26-31

Apustulis Pāvils māca, manuskripts no Lielbritānijas, 
Oksfordas Univeristātes, 13.gs. vidus.

1. februāra svētdienā turpinām kā otro Svētās Mises lasījumi lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 1. nodaļu, kurā šoreiz aplūkojam šis draudzes raizes un izvēles Dieva pestīšanas darba paradoksu priekšā. Jēzus personā varam iepazīt kādi ir Dieva nodomi mūsos un atklāj to mums krusta noslēpumā. Krusta pieņemšana un jaunais dzīves veids ir iespējams Kunga gudrībā un krustā, jo Dievs darbojas pasaulē savādāk nekā cilvēki iztēlojas, bet kā Kungs pats izlemj un īsteno. Patiesa gudrība izpaužas Kristus pieņemšanā, “kas mums darīts par gudrību no Dieva un taisnību, un svētumu, un izpirkšanas maksu” (1 Kor 1,30). Šeit Pāvils lieto četrus svarīgus jēdzienus: gudrība, taisnība, svētums un izpirkšana. Kristiešiem nav jāveido sava dzīve saskaņā ar pasaules standartiem un šķietami svarīgiem paraugiem. Ticība Kristum nav mūsu nopelns, bet žēlastība uz kuru uzticīgi atbildam un Korintas kristieši tika aicināti pamest pagānismu, lai radikāli mainītu savu dzīvi, jo Kristus ir katras ticīgā dzīves šķautnes Kunga.

Pirmkristiešu draudzes ir grūti idealizēt un tas jo īpaši jāsaka par Korintas ticīgajiem, kuras vidū lepnībai, iedomībai, nedrošībai, spriedzei starp dažādām sabiedrības grupām un teoloģiskās neskaidrības bija jūtama vieta. Pāvils uzsvēra to, ka viņi ir “aicināti” (1 Kor 1, 26) un svēti, un tādā veidā norādīja, ka izšķirošas nav viņu kļūdas, jo cilvēkiem tās gadās vai arī teoloģiskās neprecizitātes vai neskaidrības, jo dažādu iemeslu dēļ tās var mūs piemeklēt, vai vaina un grēks, kas var tikt piedots. Svarīga ir draudzes un katra kristieša apzināšanās, ka esam Dieva aicināti, lai padarītu redzamu Viņa plānu pasaulei, kurā var saņemt piedošanu un jauno dzīvi Kristū. Pāvils bieži rakstīja, ka Dievs ir izvēlējis vājus un nabadzīgus ļaudis, kuriem nav nekādu lielu prasmju, lai pasaulē darbotos savādāk nekā gudrie un apdomīgie, kuri rūpējas par savu inteliģenci.

Vēstulē Pāvils ne tik daudz moralizē un vēršas pret konkrētām personām, bet drīzāk apsūdz visu draudzi un visas viņa sūdzības var izteikt vienā teikumā: jūs nedzīvojat saskaņā ar to dzīvi, kuru esat pieņēmuši Jēzū Kristū, šķīstībā un svētumā kā jaunās dzīves un pasaules sākumu (1 Kor 1,30; 3,13; 6,11.19-20). Lai gan Pāvils norādīja korintiešu vājās puses, viņš nekad neapšauba viņu aicinājumu un vēstulē uzstājīgi apstiprina to, ko rakstīja pirmajos teikumos. Draudze ir svēta, jo tā ir Jēzus Kristus nāves un augšāmcelsānās svētīta un mērķis tai ir svētīt pasauli Kristū. Pāvils nekad nesauca individuālu kristieti par svētu, jo svētums ir visas draudzes īpašība un tā ir Dieva rīks, ko Viņš grib lietot pasaulē.

Pāvilam svarīgi bija sludināt Krustāsisto Kungu un pašai sludināšanas metodei ir jāatspoguļo krusta noslēpums, kurā Dieva gudrība cilvēkiem ir muļķība: “Dievs izredzēja to, kas pasaulei ir muļķīgs, lai liktu kaunā gudros un to, kas pasaulē ir nespēcīgs, lai liktu kaunā stipro” (1 Kor 1,27). Tātad saturs (Kristus) un metode (ticīgo vājums) savā starpā saskan, un Dieva mērķis ir izmantot Korintas draudzi, lai Dieva spēks darbotos. Šīs svētdienas lasījumā šī doma atkārtojas divas reizes: “lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā” (1 Kor 1, 29) un “kas lielās, lai lielās ar Kungu” (1 Kor 1,31). Krusts ir Dieva gudrība, un tāpēc tā ir iedarbīga, jēdzīga, saprotama un lieliska, bet tas ir uzlūkojams noteiktā Dieva plāna ietvaros, Dieva loģika, kas ir pretēja pasaules loģikai. Gudrība nav tikai Dieva darbs un pestīšanas plāns, bet atklāj kāds ir Dievs, kāda ir Viņa sirds, kāda ir Viņa attieksme pret mums.

Gudrie, varenie un augšdzimušie ir mācīti un izglītoti cilvēki, kuriem ir inteliģence, bagātības un ietekme, bet Dieva pazīšana ir savādāka. Korintā bija visādi cilvēki, jo Evaņģēlijs ir domāts visiem un lielākā daļa no aicinātajiem ir vienkārši sabiedrības pārstāvji bez nekādas ietekmes un svara. Tas, ka draudzi veidoja pieticīgi cilvēki ir zīme tam, ka Pāvils arī visupirms viņiem sludināja Evaņģēliju un neaizmirsa par citiem. Kuram gan nebūtu kārdinājums tādā pilsētā kā Korinta, kura bija pazīstama ar savu bagātību, tirdzniecību un skolām, uzrunāt ietekmīgus ļaudis, bet Pāvils izvēlējās sludināt vienkāršajiem. Viņam tas netraucēja, ka draudze tika izveidota no vienkāršiem un nemācītiem cilvēkiem. Tieši pretēji, viņam tā bija veiksme un pierādījums Evaņģēlija spēkam, un parādīja, ko nozīmē būt par Kristus sekotāju Kalna svētību garā. Pāvils šajā lasījumā uzskaita tikumus, kuri palīdz kristietim ticības ceļā: muļķība, nespēks, nicinājums. Jūdi un grieķi katrs no savas puses atmeta Jēzus pestīšanu, jo tik ļoti tā atšķīrās no tā laika ideāliem, bet kristiešiem tikai Jēzus Kristus ir Dieva dāvana ar savu gudrību, taisnību, svētumu un izpirkšanu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 1, 10-13.17, III svētdiena, A

1 Kor 1, 10-13.17

Pāvils rokās tur lielu zobenu un vēstnesim nodod rakstu rulli.
Manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas. Marginālā
figūra nav konkrēta persona, bet izdomāta groteska un
rokā tur tekstu vai pergamenta strēmeli ar pseido-rakstu,
 ko viduslaiku iluminatori bieži izmantoja kā ironisku
parodiju par galveno svēto tekstu lapas centrā, radot
kontrastu starp Svētajiem Rakstiem - Pāvila vēstuli un
marginālo, “tukšo”, bezjēdzīgo, absurdo, ironisko
un nesalasāmi haotisko tekstu figūtas rokās.

25. janvāra svētdienā noslēdzas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību un otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā ir fragments no pirmās vēstules korintiešiem sākuma daļas (1 Kor 1,10-4,21), kurā Pāvils koncentrējas uz šķelšanās problēmu jeb dalīšanās garu, kas parādījās draudzē pēc viņa došanās prom no Korintas pilsētas un draudzes. Sānsensība kristiešu draudzē ir pretruna, jo Kristus ir nedalīts (1 Kor 1, 10-16). Korintas kristiešu starpā parādījās strīdi, kas sāpīgi ietekmēja kopienas vienotību un Pāvils to uzreiz atzina par lielu problēmu un visā nopietnībā stājās tai pretī. Korintas ticīgie lauza vienotības principu un vairāk pieķērās tiem no kuriem pieņēma ticību un kristības. Kādām frakcijām piederēja Korintas kristieši. Viena daļa identificējās ar Pāvilu, citi ar Apollosu, kurš ieradās no Efezas, citi izcēla saiti ar Pēteri un citi ar Kristu. Kas Pāvilam liek rakstīt korintiešiem, ka neparasti ir identificēties ar Kristu? Izklausās dīvaini. Šie kristieši vai nu nesaprata atšķirību starp Evaņģēlija sludinātājiem un Kristu, kas ir sludināšanas centrā, vai arī neievēroja nekādas saites ar sludinātājiem un apgalvoja, ka padodas tikai tieši Kristum. Izskatās, ka trīs no četrām grupām apšaubīja Pāvila autoritāti un ceturtā bija viņam pārlieku piesaistījusies. Tās nebija garīgās tradīcijas, bet ap personām veidotas grupas, kas bija pārāk piesaistījušās saviem dibinātājiem un garīgajam vadītājam.

Šī situācija parāda, ka Korintā Pāvils nebija vienīgais evaņģelizators un pēc daiļrunīgā Apolla ierašanās labprāt izvēlējās vairāk turēties kopā ar šo sludinātāju nekā apustuli. Iespējams, ka arī Pēteris apciemoja Korintu vai arī viņam bija kāda spēcīga ietekme uz kādu kristiešu grupu, kas deva viņiem iespēju apšaubīt Pāvila autoritāti. Šādi noskaņojumi veicināja šķelšanos. Pāvils šādās grupās redzēja apdraudzējumu Kristus aicināto vienotībai. Pāvils atbildi meklē pozitīvā motivācijā un skaidroja, kas ir kristietis un kā viņam sevi jāizprot, un tikai pēc tam sniedz norādes kādā veidā draudzei ir jādarbojas, un uzdeva retorisku jautājumu: “Vai tad Kristus būtu dalīts? Vai Pāvils jūsu dēļ būtu krustā sists, vai jūs būtu Pāvila vārdā kristīti?” (1 Kor 1,13). Protams, ka atbilde ir negatīva. Pāvils kristību jautājumu novieto otrajā plānā un pirmajā plānā notiek Evaņģēlija sludināšanu, lai uzsvērtu, ka kristību pieņemšana no kāda nenozīmē padarīt sevi atkarīgu un veidot kādu īpašu grupu. Šādā veidā pieredzēt ticību nozīmētu pārņemt pasaules paraugus un uzvedības modeļus, kuros dominē savas personas izcelšana un cilvēku piesaistīšanās vienam pie otra par labu savai grupai nevis vienotībai. Kristiešu starpā jāvalda citiem principiem, jo Evaņģēlija spēkam nav jābūt atkarīgam no sludinātāja argumentiem, ietekmes, prasmēm un “gudrības vārdiem” (1 Kor 1,17) saskaņā ar cilvēku izpratni un stratēģiju.

Dalījumi ir jāatmet, jo svarīgākās ir attiecības ar Kristu un Evaņģēlija spēks ir Kunga krusts, kura pieņemšana un atmešana veido divas cilvēku grupas. Ja starp ticīgajiem būs dalījumi, tad krusta noslēpums būs nesaprotams un kristiešu pašpāliecinātība neļaus pieredzēt savu nepietiekamību un vājumu, bet vairāk savu gudrību un prasmes skaidrot patiesību. Pāvilam šādas situācijas lika vēl spēcīgāk uzsvērt krusta spēku savā sludināšanā, kurā pretstatīja pasaules gudrību un krusta spēku. Pasaules jēdzieni - gudrība, spēks, inteliģence - tiek nostādīti Dieva darbības priekšā - muļķība, ieļaunojums, vājums. Šis pretmets caurauž šīs svētdienas lasījumu. Korintieši varēja sev tuvās grieķiem ierastās domāšanas rezultātā mazināt Evaņģēlija vēsti līdz pašai teoloģijai un gudrībai, un tāpēc cilvēciskie elementi varēja gūt pārsvaru pār krusta muļķību (1 Kor 1, 13). Nav jābrīnās, ka korintieši lielāku uzmanību pievērsa sludinātāju valdzinošajām spējām nekā pestīšanas vārdiem, kurus viņi nesa. Korintas kristiešu grupas ne tikai vienkārši palika pie sava, bet savā starpā nodarbojās ar sāncensību, lai ieņemtu pirmo vietu.

Ja pirms nedēļas lasījām kā Pāvils vēstules sākumā korintiešus sauc par svētajiem un aicinātajiem, tomēr vēstules gaitā un jo īpaši šajā svētdienā parāda, ka grēks un izgāšanās var būt atklāts visās kristīgās kopienas dzīves jomās. Korintā bija strīdi un sāncensības, bet vēstules gaitā uzzinām, ka divi draudzes locekļi griezās pie pagānu tiesas, lai savā starpā risinātu saspīlējumu (1 Kor 6,1-7) vai citi padevās nešķīstīgai izlaidībai (1 Kor 5,9-13; 6, 12-20) un vēl cita kristietim nepiederoša rīcība. Korintas kristiešu draudze visādā ziņā ir viena no interesentākajām visā Jaunajā Derībā, jo tajā parādas pirmkristiešu kopienas gaišās un ēnas puses. Vislielākā ēna bija bēgšana no krusta. Tas nenozīmē, ka Korintā krusta tēma tika noklusēta, bet tam tika atņemts spēks skaidrojot to nesaistīti ar dzīvi Kristū. Krustāsistā skandāls nav tik svarīgs kā labi darbi un svarīgāks ir Augšāmceltais Kungs un Viņa Gars. Pāvilam svarīga ir krusta loģika, sevis dāvāšana jeb mīlestība, kas īstenojas kristiešu starpā dažādos ticības līmeņos. Protams, Pāvils ļoti labi zināja par Kristus augšāmcelsānos, bet vēl spēcīgāk gribēja atgādināt, ka Augšāmcēlies vienmēr ir arī Krustāsists. Komūnija nāk no Dieva un cilvēks tajā ieiet aicinājuma spēkā un nevis savas lēmuma spēkā, un aug tajā pateicoties uzticībai Dievam. Dalījums ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas sevi uzskata svarīgākiem par Kungu un sadalīta kristiešu kopība noliedz, pretēji saviem vārdiem un nodomiem, ka Jēzus ir vienīgais Kungs. Tikai krusta spēkā var salauzt savu vēlmi būt kaut kam svarīgākam Baznīcā un tāpēc ir jākļūst par kalpu un mazāko. “Dieva vārds tiek dāvāts tikumīgiem cilvēkiem, jo saucas par Viņa tautu. Kad mums ir darbi un vārdi, kas atbilsts šim vārdam, tad Viņa vārdu mēs paaugstinam - ne personiski , bet kopīgi, jo esam būvēti “vienprātībā un kopīgā atziņā”.”* (1 Kor 1, 10).

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.190 [Ps 33]

br. Jānis Savickis OFMCap