Lapas

11.24.2023

1 Kor 15, 20-26.28, Kristus, visas pasaules Karaļa svētki, A

1 Kor 15, 20-26.28

Kungs godībā, mandarolā, tur rokās atvērtu grāmatu
un apkārt viņam četru evaņģēlistu simboli
manuskripts no 13.gs. sākuma no Anglijas
Šajā svētdienā Baznīca Kristus, visas pasaules Karaļa svētko vēlas uzsvērt Dieva valstības eshatoloģisko nozīmi un Kristus atklājas kā vēstures valdnieks un centrālā figūra no tās sākuma līdz piepildījumam (Atkl 22, 12-13). Svēto rakstu lasījumi šajā dienā ir jālasa eshaloloģiskā perspektīvā, lai nostiprinātos ticībā, ka Tēvs visu vēlējās atjaunot Kristū, savā Dēlā, visas pasaules Karalī, lai visa radība, atbrīvota no grēka varas, kalpotu Viņam un bez mitas Viņu slavētu. Otrais lasījums šajā svētdienā tiek ņemts no vēstules korintiešiem 15. nodaļas, kurā apustulis Pāvils pievērsās Jēzus Kristus un ticīgo augšāmcelšanai. Augšāmcelšanās patiesība ir kristiestības centrālā vēsts, kuru ticīgie no pašiem iesākumiem nodeva viens otram caur tradīciju un personisko pieredzi (1 Kor 15, 1-11). Tālāk nodaļā Pāvils jautāja: “bet, ja par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, kādēļ tad daži starp jums runā, ka nav mirušo augšāmcelšanās”? (1 Kor 15, 12). Baznīcas ticības atzīšana nav teorētisks jēdziens, bet notikuma pieņemšanu, kas pamato augšāmcelšanos pēc Jēzus Kristus parauga (1 Kor 15, 12-34). Kristus pestījošās darbības būtība meklējama augšāmcelšanā, kas piešķir jēgu Viņa dzīvei un nāvei, un katra cerībai par augšāmcelšanos.

Lielās nakts notikums, Jēzus augšāmcelšanās nav Jaunajā Derībā nekāda mirušās miesas atdzīvināšana un atgriešana šajā pasaulē, bet visas Kristus personas apdāvināšana ar kādu debešķīgu esības veidu (1 Kor 15, 35-50). Tas bija Dieva darbs, kurā mirušais Jēzus Kristus augšāmcēlās un šajā notikumā ir izšķiroši vairāki elementi un pirmais notiem ir tas, ka augšāmcelšanās ir eshatoloģiska visu piecelšanās no miroņiem anticipācija (1 Kor 15, 20). Pāvilam Kristus augšāmcelšanās ir eshatoloģisks notikums jeb pēdējo pestīšanas laiku sākums un šī notikuma mazvērtēšana vai noliegšana var izsaukt kristīgās ticības pastarā dimensijas zaudējumu vai pat ticības kā tādas norietu (1 Kor 15, 19). Nepastāv nekāda individuāla eshatoloģija jeb cilvēka dzīves piepildījums aizsaulē, jo pārtapšana attiecas uz visu radību. Jaunās zemes un debesu perspektīva pateicoties Kunga augšāmcelšanai ir iespējama. Protams, mēs vēl to nevaram iztēloties un izteikt vārdos, kad piepildīsies Visuma un pestīšanas vēsturē, tomēr svarīgi ir pieņemt patiesību, ka pateicoties Lieldienu noslēpumam mainīsies mūsu garīgā esība, kurā mēs būsim pārveidoti saskaņā ar Dieva un Kristus parauga, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28).

Svarīgi ir uzsvērt šo pārveidošanos un jauno esības veidu, lai iebilstu pret visiem mēģinājumiem padārīt pestīšanas īstenību tikai garīgu un pret uzskatu, ka indivīdam jaunajā eksistencē varētu būt kāda pilnīga abstrakta nākotne, bet nevis pasaule un pestīšanas vēsture kā tādā. Pirmajos gadsimtos kristieši sastapās ar gnostiķu mācību, kas cienīja vien pārlaicīgas pieredzes un neveidoja atbilstošu attieksmi pret vēsturi. Pirmie kristieši, kas iebilda šai mācībai uzsvēra, ka vēsturē notiek attīstība, kas noveda pie Jēzus Kristus atnākšanas, kad iestājās arī laiku pilnība. Gnostiķi mācīja par divu dabu atdalīšanu cilvēkā un kosmosā, lai mūžībā atdalītu gaismu no tumsas. Kristieši vēstures piepildījumu iztēlojās pilnīgi citādāk un domāja par visa apvienošanu, “lai Dievs būtu viss visā” (1 Kor 15, 28). Kristieši polemizēja ar gnostiķiem un tas ļāva viņiem noformulēt patiesību par divu dabu apvienošanos Kristū un nopietni pārdomāt šo vienu no svarīgākajām ticības patiesībām.*

Kristiešiem galīgais un dziļākais princips uz ko ir vērsta vēsture ir Jēzus Kristus, jo Viņā piepildas visi mērķi, ilgas un cerības, jo “visas lietas ir radītas caur un uz viņu” (Kor 1,16). Jaunās Derības valodā Kristu var izteikt kā Miesu, Baznīcu, kas arvien vairāk aug un dodas pie Kristus, Baznīcas Galvas (Ef 4, 13-16) un caur Baznīcu visa pasaule līdz tam, kad viss tiks padots Kristum un beigās Dievs būs “viss visā” (1 Kor 15, 28). Pāvila vārdi par augšāmcelšanos saistās ar Kunga solidaritāti, ko grūti iztēloties, bet pagodinātā miesa nav kaut kāda fantāzija, jo Kristus patiesi augšāmcelās un ar mums notiks tas pats, jo starp mums un Kristu pastāv līdzīga solidaritāte kā Viņam ar Ādamu. Kopība ar Kungu neizrauj mūs no pestīšanas vēstures, bet ļauj tajā iet uzvaras vai augšāmcelšanās ceļā. Nepastāv nekāds duālisms pestīšanas plānā. Augšāmcelšanās parāda, ka visa cilvēciskā īstenība virzās pie Dieva un šajā ceļā nevar aizbēgt no vēstures un matērijas par labu garam. Tie ir ļoti smalki un seni maldi, kurus ir laicīgi jāatpazīst, jo senais vai mūsdienu gnosticisms vēlas izveidot nereālistisku idealo cilvēku, kurš ir atrauts no konkrētās dzīves un cilvēka dabas.

Pirmbaznīcā “gnosis” jeb “zināšanas” vai “apzināšanās” piedāvāja ļoti pārliecinošu pestīšanas modeli un Baznīca 2. - 3. gs. iesaistījās ļoti grūtā intelektuālā un garīgā cīņā pret gnosticismu. Patiesas zināšanas saskaņā ar šo kristiešu maldu mācību ir meklējamas dievišķā elementa ieraudzīšanā sevī. Pateicoties tam tiek atzīta personas debesķīgā izcelšanās, un tādā veidā ir iespēja glābties no šīs pasaules. Izglītotos ļaudis ļoti uzrunāja šī pestīšanas mācība ne tikai tāpēc, ka gnostiķi pielāgoja visus tekstus no Homēra līdz Bībelei savai koncepcijai, bet pāri visam tas, ka cilvēkā ir apslēts dievišķais elements, kas ir viņa patiesā identitāte un tā ir jāatklāj un jāatbrīvo. Mūsdienās mēs neesam atbrīvoti no šīs maldu mācības, jo mums apkārt tiek lietota valoda, kas cenšas veidot īstenību ar tādiem formulējumiem: “satikt sevi”, “būt saskaņā ar sevi”, ”dzīvot harmonijā ar sevi”, “pieņemt sevi”, “pašapzināšanās”, “pašrealizācija”. Šāda valoda apzināti vai neapzināti ietver “sevis pestīšanas” ideju, jo mans “es” kļūst par svarīgāko atskaites punktu un pašpietiekamības apliecinājumu. Tas nenozīmē, ka šie vārdi paši par sevi ir kādi bīstami, bet ielikti attiecīgā kontekstā, tie var veidot maldīgu uztveri. Reliģija, kurā ir ietverta sevis pestīšana, nāk pie cilvēkiem, kuri vēlas būt dievišķi savās jau izveidotajās dzīvēs un grib būt savas dzīves kungi.** Dieva vārds iejaucas šajā hipnotiskajā noskaņā un atgādina, ka cilvēks nevar sevi glābt, jo viņš ir tikai radība un atkarīgs no Dieva, citiem cilvēkiem, dzīvo laikā, telpā un vēsturē, un apvieno sevī matēriju un garu. Dzīve ir dāvana, kurai nepieciešams nemitīgs atbalsts. Jēzus Kristus valdīšana pār visu pasauli un katru cilvēku vēlas nodrošināt šo patieso kārtību pasaulē un atbalstu mūsu ikdienas cīņās. 

* Gilles Quispel, Gnosis Als Weltreligion, Zürich: Origo Verlag 1951, 49-50.lpp.; Gilles Quispel, Gnoza, Warszawa: PAX 1988, 107-108.lpp.
** Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 264-265.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 343-344.lpp.

11.03.2023

1 Tes 2,7b-9.13, svētdiena XXXI, A

1 Tes 2, 7b-9.13

Apustulis Pāvils sūta vēstuli tesaloniķiešiem
manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.
St. Paul sending a letter to the Thessalonians autors Jean Bondol 
- 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125552
Kārtējo svētdienu pēc kārtas lasām fragmentu no pirmās vēstules tesaloniķiešiem, kurā iepazīstamies ar to cik apustulis Pāvils ir apmierināts par Tesalonikas kristiešu draudzi, bet pateicību neizsaka viņiem, bet gan Dievam. Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva darbības zīme, kas Pāvila sludināšanu padarīja auglīgu. Tā nebija īslaicīga pateicība, bet nemitīga un pastāvīga, un tāpēc šīs svētdienas lasījumā mēs dzirdam vārdus: “nemitīgi pateicamies Dievam” (1 Tes 2, 13). Kāpēc Pāvils tā domā par šo jauno kristiešu draudzi? Jo Tesalonikas ticīgie pieņēma Pāvila sludināšanu kā patiesu Dieva vārdu un nevis kā vienkāršu vārdu, kas kaut kādā veidā saistīts ar Dievu, bet tieši kā Dieva vārdu, kaut arī tas nonāca pie viņiem caur apustuļa mācību. Vēl jo vairāk, šis vārds tika pieņemts un padarīts iedarbīgs, un darbojās kristiešu kopienā. Misionāru darbs bija iecienītākais veids kā atsaukties uz kristīgā sludinātāja darbību Jaunajā Derībā, lai uzsver vēsts dievišķo būtību.

Pāvils šajā Rakstu vietā izmantoja mātišķās mīlestības metaforu, lai parādītu pastorālās mīlestības raksturu (1 Tes 2, 7-9). Pāvils norādīja, ka misionāri balstoties uz savu apustulisko cieņu varētu saņemt atbalstu no draudzes, tomēr apustulis un viņa biedri atteicās no šādām tiesībām. Pateicoties savam darbam viņi negaidīja materiālu palīdzību no ticīgo puses (1 Tes 3, 8-9), neskatoties uz Pāvila vārdiem, kurš rakstīja, ka pats “Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, - dzīvot no evaņģēlija” (1 Kor 9,14). Misionāri ar ticīgajiem apgājās kā māte barotāja (gr. trophós), kas silda savus bērnus. Šis vārds neizsaka dzemdēšanu kristīgai dzīvei, bet rūpju pilnas jūtas par ticīgajiem kā Vecajā Derībā par to runāja pravieši (Sk 11, 12-15; Is 49, 15; 66, 12b-13).

Misionāri panāca to, ka Tesalonikas kristiešu vidū Dieva mātišķā mīlestība kļuva taustāma un tie nebija tēlaini vārdi, bet dzīves liecība, ka Evaņģēlija sludinātāji bija gatavi atdot dzīvību par viņiem. Saskaņā ar barotājas tēlu, kura baro savu bērnu ar pienu,  misionāri padara viņus par Dieva dzīves dalībniekiem. Pāvils šeit domā par dalīšanos ar Kunga Evaņģēliju, kas nonāk pie klausītājiem caur misionāriem, bet avots ir meklējams Dievā. Misionāri vēlējās tesaloniķiešiem dod savu dvēseli (1 Tes 2,8) ņemot par piemēru Kristus upuri, kas bija katra evaņģelizatora uzvedības kritērijs.

Pāvils aicināja savus lasītājus atcerēties sludinātāju pārciesto darbu un grūtības. Evaņģelizācijas un iztikas pelnīšana sludinātājiem nozīmēja smagu darbu, un to tesaloniķieši zināja diezgan labi. Pāvils nepiemin, kādu darbu viņi darīja, bet zinām, ka pats apustulis bija telšu taisītājs (Apd 18,3), kas visdrīzāk nozīmēja ādas apstrādes prasmes. Daļa no ebreju bērna audzināšanas saistījās ar amata apgūšana, un Pāvils nebija izņēmums. Kamēr viņš atradās Tesalonikā, apustulis saņēma nelielu finansiālu palīdzību no Filipas draudzes (Filip 4,15-16), taču ne tik daudz, lai ļautu viņam pārtraukt darbu. Acīmredzot viņa alga bija tik zema, ka viņam bija vajadzīgas dāvanas, lai viņš varētu sagatavoties sludināšanai (Apd 18,5).

Pāvils pastāvīgi pateicās Dievam par to, kā tesaloniķieši uztvēra sludinātāju sniegto vēsti. Iemesls Pāvila pateicībai bija tas, ka tesaloniķieši šo vēsti uztvēra kā patiesu Dieva vārdu. Pāvils divas reizes uzstāja, ka tas, ko tesaloniķieši dzirdēja, nāca no Dieva. Viņš sludināja ar pārliecību un spēku, jo viņam bija dziļa apziņa, ka viņa teiktais nav cilvēka izdomāts un tas bija Dieva vārds. Fragmenta beigās Pāvils norāda, ka šis Dieva vārds patiešām darbojas (gr. energein) ticīgajos. "energein" ir interesants jēdziens, kas bieži sastopams Pāvila vēstulēs un izsaka to, ka Dievs ”darbojas” cilvēkos un situācijās. Pāvila vēstulēs vairumā gadījumu tas attiecas uz spēcīgo un iedarbīgo darbību, ko īsteno Dievs vienā no Trīsvienības personām. Tas, ka Dievs iesaistās ar “energein” cilvēku laikā un vēsturē, un arī tieši cilvēku dzīvēs, liecina, ka Evaņģēlijs ir pretstatā pagānu elkdievībai un filozofijām, jo elki nedarbojas un pēc definīcijas nevar darboties, jo drīzāk cilvēki "darbojas" elku labā.

Svētajam Asīzes Franciskam patika, kad brāļi viņu sauca par “māti”. Piemēram, brālis Pacifiks, kurš to labi zināja, labrāt vērsās pie viņa ar vārdiem "māte" (Thomas de Celano, Vita secunda S. Francisci Assisiensis XCIX, 8: “carissima mater”). Savas dzīves izskaņā Francisks gribēja, lai brālis Elijs būtu viņam kā māte un palīdzētu tā kā to paredzēja Regula eremītiem (Thomas de Celano, Vita prima 98,7). Kā patiesa māte viņš apgājās ar saviem brāļiem, īpaši pret tiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Piemēram, brālim Leonam vēstulē rakstīja: “Tā es tev saku, mans dēls, kā māte” (Scripta Fratris Leonis 2). Francisks uztvēra sevi kā māti, kura uzdevums ir dzemdināt brāļus priekš Brāļa, mūsu Kunga Jēzus Kristus (Bonavantura, Legenda maior 8,1.3: “mater in Christo”).

br. Jānis Savickis OFMCap

10.26.2023

1 Tes 1,5c-10, svētdiena XXX, A

1 Tes 1,5c-10

Apustulis Pāvils tur rokās grāmatu un zobenu. 
Attēls no 1 Tes.
Manuskripts no Nīderlandes, Utrehta, 1443.g.
29. oktobra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmās vēstules tesaloniķiešiem pirmo nodaļu un šajā fragmentā uzmanība tiek pārvirzīta no evaņģēlistu sludināšanas un dzīvesveida uz tesaloniķiešu atbildi uz to. Ar Gara spēku Evaņģēlijs nonāca Tesalonikā, kad tika sludināts vārds, kuram sekoja dinamiska liecība. Vēstules autori ziņo, ka viņu lasītāji viņiem līdzinās un šie jaunpievērstie ir kļuvuši par paraugu citiem ticīgajiem. Pāvila vēstulēs atdarināšanai ir izšķiroša nozīme un citās vēstulēs viņš bieži liek saviem lasītājiem kļūt par viņa atdarinātājiem (2 Tes 3,7.9; 1 Kor 11,1; Filip 4,9). Šeit Pāvils apliecināja, ka tesaloniķiešu kristieši ir par viņa, līdzbiedru un Kunga atdarinātājiem. Tesaloniķiešu atdarināšana nozīmēja vārdu pieņemšana lielās bēdās ar Svētā Gara prieku (1 Tes 1,8) un viņu gatavība ar prieku pieņemt Evaņģēliju, neraugoties uz pretestību, padarīja viņus par Pāvila atdarinātājiem un patiesiem Jēzus Kristus atdarinātājiem. Pieredze liecina, ka ārēja opozīcija un vajāšanas bieži mudinās grupas locekļus rīkoties atbilstoši savas grupas mērķiem. Interesanti, ka kristiešiem, kuru ikdienas gaitās ir grūtības, šķiet pieredz lielāku prieku Kungā nekā tie, kuri dzīvo ērtākā garīgajā klimatā, tomēr kristieša prieku jānosaka nevis apstākļi, bet gan attiecības ar Kristu.

Pirms nedēļas svētdienā lasījuma pēdējais teikums uzsvēra četras sludināšanas lietas. Tesalonikas baznīca netapa pati par sevi, bet Pāvils, Sīls un Timotejs to iedibināja, jo pirms viņi ieradās pilsētā, tur nebija baznīcas un kad viņi aizgāja, baznīca bija iestādīta un iesakņojusies. Kā tas viņiem izdevās? Baznīcas dibināšana bija tiešs Evaņģēlija sludināšanas rezultāts, ko Pāvils attēlo ar četriem izteicieniem: (1) Evaņģēlijs izplatās “ar vārdiem”, bet ne tikai, (2) jo nāk arī "ar spēku" jeb veidu kādā vārdi tiek iemiesoti un īstenoti (3) ar noteiktību un pārliecību. Pāvila sludināšanai bija ne tikai spēcīgs efekts, bet arī pārliecinošs saturs un tāpēc viņš bija pārliecināts par savu vēstījumu, par tā patiesumu un atbilstību, un tāpēc drosmīgi to sludināja. (4) izteiciens “ar Svēto Garu” sasaistās ar iepriekšējiem trim punktiem. Apvienojot visus četrus izteicienus vienā domā var teikt, ka vārda patiesība, pārliecība, ar kādu mēs to runājam, un spēks kā tas ietekmē citus, nāk no Svētā Gara. Tās ir trīs autentiskās sludināšanas pazīmes (patiesība, pārliecība un spēks), kas izriet no Svētā Gara darbības.

Kas tā bija par pretestību, kas traucēja Evaņģēlija sludināšanai? Evaņģēlists Lūkas stāsta par pretestību ar kuru saskārās gan misionāri, gan ticīgie Tesalonikā (Apd 17,5-9). Tesaloniķiešu vēstulēs sniegtā informācija ir diezgan vispārīga, bet ir skaidrs, ka drīz pēc atgriešanās Tesalonikas ticīgie saskārās ar sociālo vai politisko vajāšanu no saviem tautiešiem. Tādējādi viņu pieredze ir līdzīga Pāvila un paša Jēzus Kristus pieredzei. Pāvils arī apliecināja, ka paradoksālā veidā Svētais Gars iedveš prieku ticīgajos, neskatoties uz viņu vajāšanām vai citām ciešanām (Rom 5,3). Tā kā viņi ciešanu vidū ar prieku pieņēma Kunga vārdu, viņi kļuva par piemēru citiem. Atdarināšana šeit nenozīmē tikai piemēru, bet arī ārējo notikumu līdzība viņu dzīvēs. Kad viņi saņēma vārdu, ar viņiem notika divas lietas: viņi pieredzeja bēdas jeb citi cilvēki sagādāja viņiem ciešanas un viņi bija priecīgi un šis prieks bija Svētā Gara dāvana, nevis viņu pašu darbs. Pirmkārt, viņi bija pievērsušies Dievam un atteikušies no elkiem (kas liecina, ka draudzē pārsvarā bija pagāni). Pirmajā gadsimtā tas bija ļoti svarīgs pierādījums patiesai ticības pieņemšanai un katrā laikmetā tā ir patiesa kristieša zīme, ka viņš ir novērsies no sava laika elkiem. Otrkārt, viņi bija nākuši kalpot dzīvajam un patiesajam Dievam. Ar negatīvu attieksmi pret iepriekšējo dzīvi vien nepietiek, jo ir jāuzņemās jaunās dzīves atbildību. Treškārt, viņi gaidīja otro Kunga atnākšanu.

Pāvils skaidroja kā viņš zināja, ka Dievs ir izvēlējies tesaloniķiešus. Izredzētības pierādījumi ir meklējumi Evaņģēlija ietekme uz evaņģelizējamiem (1 Tes 1, 6-10) un par to liecina tas, ka viņi pieņēma vēsti un atgriezās; viņi to darīja, neskatoties uz ciešanām; grūtos apstākļos viņiem bija prieks, ko varēja sniegt tikai Svētais Gars; viņi ātri kļuva par Pāvila un Kunga atdarinātājiem un pieauga līdz tādam līmenim, ka kļuva par paraugu visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā. Šāda pārveide notiek tad, kad cilvēkos darbojas Dieva griba. Salīdzinoši īsā laikā viņi kļuva par atdarinātājiem un viņu dzīvesveids bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds tas bija pirms Evaņģēlija iepazīšanas, jo atgriešanās lika viņiem līdzināties Pāvilam un viņa biedriem. Pāvils vairākkārt mudināja sekot līdzi piemēriem (1 Kor 4,16; 11,1; Gal 4,12; Ef 5,1; Filip 3,17; 4,9; 1 Tes 3,12; 2 Tes 3,7.9) un nevilcinājās sevi parādīt kā atdarināmu, jo viņš savu dzīvi veidoja pēc Kristus parauga (1 Kor 11,1). Atdarināšanas jēdziens attiecas uz svētumu (1 Pēt 1,15–16), mīlestību (Mt 5,43-48; Lk 6,36; Jņ 13,34; 15,12) un ciešanām (Mt 16,24-25; Mk 10,38-39; Lk 14,27; Jņ 15,18-20; 1 Pēt 2,18-21) jeb trīs jomas, kas šajā vēstulē tiek aplūkotas vēlāk: svētums (1 Tes 3:13; 4:3.7); mīlestība (1 Tes 3,12; 4,9–10) un ciešanas (1 Tes 3,2-4).

Kādas ziņas izplatījās no Tesalonikas par tur dzīvojošajiem kristiešiem? Saskaņā ar 8. pantu tā bija viņu ticība Dievam, bet saskaņā ar 9. pantu cilvēki dzirdēja par viņu atgriešanos. Pēc tam Pāvils turpināja 9.b un 10. pantu, lai sniegtu trīsdaļīgu kristiešu atgriešanās analīzi, kas ir pilnīgākais stāsts par to Jaunajā Derībā. Atgriešanās ietver (1) saites saraušanu ar elkiem, (2) aktīvu kalpošanu Dievam un (3) pacietīgu Kristus gaidīšanu. Šie trīs soļi ir apkopoti darbības vārdos “pievērsāties… kalpotu… un gaidīt…” (1 Tes 1, 9-10). Ja pirms nedēļas lasījumā Pāvils slavēja draudzi par teoloģisko tikumu pieņemšanu - ticība, cerība un mīlestība, tad šajā svētdienā to, ka pieņēma vārdu pārbaudījumu vidū un pieredzēja Svētā Gara prieku. Pāvils apliecināja tesaloniķiešiem, ka viņi bija kļuvuši par ticības paraugiem, jo pateicoties viņiem, ticība izplatījās visā reģionā. Pirmais misijas solis nav saistīts ar efektīvu struktūru izveidi, bet drīzāk j;aatbild sev uz jautājumu: kāpēc mēs to darām? Misija tiek īstenota caur to, ka ticību kļūst par mīlestību mūsos un šī mīlestība ir atpazīstama tā, lai uzrunātu cilvēku sirdis.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.18.2023

1 Tes 1,1-5b, svētdiena XIX, A

1 Tes 1,1-5b

Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem sākums ar iniciāli
'
P'aulus, manuskripts no Lielbritānijas, 12.gs. 2 puse.

Paul from BL Royal 4 D VI, f. 166v autors Peter Lombard
Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K041534

22. oktobra svētdienā uzsākam lasīt fragmentus no apustuļa Pāvila vēstulēm tesalonikiešiem, ko lasīsim svētdienās līdz lituģiskā gada izskaņai. Šajā svētdienā tiek lasīts Pirmās vēstules tesalonikiešiem pats sākums, kurā Pāvils vērsās pie visai jaunas draudzes, kas bija tapusi pagānu vidē, lai tā paliktu uzticīga savai ticībai vienīgajam Dievam un Kunga Augšāmcelšanās notikumam. Izšķiroši bija atturēt jaunos kristiešus no atgriešanās elkdievībā un palikt šķīstiem un nelokāmiem līdz Kunga atnākšanai. Kopš Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās bija pagājuši aptuveni divdesmit gadi un nepastāvēja vēl nekādas pierakstītas Evaņģēlija grāmatas un Kristus persona un mācība tika sludināta mutiskā veidā. Pāvils tesalonikiešiem rakstīja pacmit mēnešus pēc draudzes izveidošanas (1 Tes 2,17; 3,1.5) un ši ir senākais rakstītais kristiešu teksts.

Tesalonikas pilsētā no vienas puses Pāvils sastapās ar daļas jūdu naidīgu attieksmi, bet no otras puses daļa jūdu un pagānu pieņēma viņus laipni, un tas ļāva viņam sludināt Evaņģēliju. Pasliktinoties kristiešu situācijai Pāvils vēlējās viņus apciemot, bet nevarēja un tāpēc sūtīja pie viņiem Timoteju, kurš apustulim atnesa mierinošas ziņas un tāpēc viņš rakstīja šo vēstuli, lai tādā veidā tā aizstātu viņa fizisko klātbūtni. Pāvils vēlējās viņus uzmundrināt un nepieļaut ticības atslābumu (1 Tes 1, 3-7; 3,2-10). Šī vēstule ir uzrakstīta ļoti personiskā tonī ar dziļām emocijām un veltīšanos sastaptajiem cilvēkiem, kas liecina, ka Pāvils bija ļoti pieķēries atgrieztajiem, kurus sastapa savā misiju ceļā. Pāvils rakstīja tiešā, sirsnīgā un vienkāršā veidā, un vēstule atspoguļo viņa rakstniecības sākuma posmu, kas izpaudās salīdzinoši spontānā veidā.

Vēstules sākuma apustulis uzskaita autorus un adresātus: “Pāvils, Silvāns un Timotejs tesalonikiešu draudzei” (1 Tes 1,1). Ja ņem vērā, ka šī vēstule ir senākais Jaunās Derības teksts, tad sanāk, ka Pāvila vārds ir pirmais uzrakstītais vārds Jaunās Derības grāmatā. Pēc tam seko teksts daudzskaitļa pirmājā personā, kas norāda uz to, ka tā ir kopīga vēstule, rakstīta ar kolektīvu autoritāti un kurus tesalonikieši pazina. Silvāns un Timotejs pavadīja misiju ceļā apustuli un no viņiem Pāvils saņēma jaunumus no Tesalonikas. Vēl vēstules sākumā parādās vārds “ekklēsia”, kas latviski tiek tulkāts kā “draudze”, jo attiecas uz lokālu baznīcu, bet tur kur uz vispārējo, var tulkot kā “baznīca”. Pāvila vēstulēs šis vārds parādās regulāri un šajā vietā lieto to pašā vēstules sākumā bez skaidrojumiem, kas liecina, ka tas bija pirmkristiešu starpā izplatīts vārds, lai apzīmētu savas kopienas. Vārda “ekklēsia” ir ietverta sasauktu personu kopa, kas saistās ar Vecās Derības izvēlētās tautas jēdzienu.

Pirmā vēstulē tesaloniķiešiem var ievērot, ka starp Pāvilu un šo agrīno ticīgo grupu izveidojās dziļa un cieša saikne. Vēstule ir piepildīta ar siltiem mīlestības vārdiem un augstu atzinību par viņu uzticību Evaņģēlijam (1 Tes 1,3-8; 2,13.17-19). Viņš baidījās, ka viņu ticība varētu tikt satricināta, jo aiziešana no iepriekšējās reliģijas un pieņemot jaunu dzīves veidu, radīja sabiedriskas sekas, atsvešināšanos no ģimenēm un draugiem, kā arī dažāda veida vajāšanas. Pāvils vēstulē slavēja jaunkristītos, ka neskatoties uz ārējās palīdzības trūkumu paliek uzticīgi Kristum un tieši tāpēc trīs pirmās vēstules nodaļas ietver lielu pateicību, kura tiek izteikta Dievam, jo kaut arī Tesalonikas kristieši bija nesen atgriezušies, dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju ticībā, cerībā un mīlestībā (1 Tes 1, 2-3). Kristiešu dzīve balstās uz savas gribas saskaņošanu ar Dieva gribu un šīs svētdienas lasījumā Pāvils pateicas Dievam par Tesalonikas draudzes ticības dzīves līmeni, kuru bija pirms kāda gada dibinājis, kad tur uzturējās vairākus mēnešus. Uzticību Jēzum Kristum palīdz nodrošināt teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, kuru ievērošanai nepietiek tikai ar patiesības pieņemšanu, bet ir nepieciešams kristiešu kopdarbs, un tāpēc Pāvils šos tikumus apraksta kā dzīvus un iedarbīgus: ticība darbībā, mīlestība centībā un cerība izturībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.11.2023

Filip 4, 12-14.19-20, svētdiena XXVIII, A

Filip 4, 12-14.19-20

Pāvils no ieslodzījuma sūta vēstuli filipiešiem, 
manuskripts no Parīzes, 1275-1280.g.

15. oktobra svētdienas lasījumā no vēstules Filipiešiem, pēdējās nodaļas, Pāvils vēlreiz apskatot vēstules galvenās tēmas noslēdza arī savu pateicības izpausmi filipiešiem par viņu atbalstu apustulim ar doksoloģiju eb Dieva pagodinājumu, kas sasaucas ar vēstules sākumu (Filip 4,20; sal. Filip 1,11). Šajā lasījumā apustulis juta nepieciešamību darīt divas lietas: izteikt atzinību par dāvanām, kas tika sūtītas no Filipas draudzes, un tajā pašā laikā uzsvēra garīgās atkarības principu no Kunga, nevis cilvēka palīdzības. Filipiešu dāvanas viņam sagādāja prieku un uzmundrinājumu, taču viņš uz tām nepaļāvās, nedz lūdza papildus atbalstu. Līdzīgi kā citās vēstulēs, Pāvils var izskatīties nedaudz augstprātīgs, kad viņš apliecināja, ka ir iemācījies būt pašpietiekams (Filip 4,11-12) un knapi pasaka “paldies” (Filip 4,14), bet viņa tonis bija ne tik daudz augstprātīgs, cik apbrīnas pilns. Īpaši vēstulēs Korintiešiem (1 Kor 9,3-18; 2 Kor 12,13-16) Pāvils atteicās izmantot savas "tiesības" saņemt samaksu par savu apustulisko darbu, strādājot nakti un dienu, un neesot nevienam apgrūtinājums (1 Tes 2,9). Pāvilam bija grūts uzdevums, parādīt filipiešiem savu patieso attieksmi pret viņu atbalstu gan pagātnē, gan tagadnē, kā arī parādīt, ka viņa darbs nav atkarīgs vai motivēts no naudas ziedojumiem. Pāvils runāja no pieredzes, jo viņš bija piedzīvojis galējības: pārticību un nabadzību, un viņš zināja, kā pārvarēt abu pretstatu radītās briesmas un kārdinājumus. Pāvils esot cietumā nevarēja darboties no varas pozīcijām un vēlējās, lai filipieši zinātu cik augsti viņš vērtēja viņu mīlestības pilno rīcību. Pāvils vēlējās, lai filipieši zinātu, ka viņa prieks nav atkarīgs no viņa ieslodzījuma neērtībām un uzsvēra, ka viņam nav kādu īpašu vajadzību.

Šīs vēstules sadaļa būtībā ir pateicības izpausme filipiešiem par naudas dāvanu, ko viņi nosūtīja Pāvilam ar sava vēstneša Epafrodīta starpniecību. Pāvils vienmēr bija apdomīgs naudas lietās, lai neradītu priekštatu par sevi kā šarlatānu, jo naudas kāri filozofi senatnē bija bieži sastopami tādu pilsētu ielās kā Filipa. Šarlatāni ģērbās kā filozofi, un daudzi varēja iegūt sekotājus, kas bija gatavi ne tikai uzklausīt un pakļauties viņiem, bet arī sniegt viņiem materiālu atbalstu. Pāvils apzinājās šo līdzību un to, ka var rasties pārpratumi, ja viņš materiālā ziņā būtu atkarīgs no draudzēm, kuras viņš nodibināja. Lai gan viņš atzina principu, ka tie, kas ir atbildīgi par kristiešu kopienas garīgo audzināšanu, var lūgt kopienas finansiālu atbalstu, viņš parasti atteicās no šāda atbalsta, lai izvairītos no pat mājiena par negodīgumu saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu. Tāpat kā ceļojošie filozofi, Pāvils sludināja gan brīvā dabā, gan izmantoja telpas.

Grieķu-romiešu kultūrā dāvanu apmaiņa bija būtisks draudzības element, lai gan morāli slavējami bija dot, negaidot, ka kāds atbildēs ar dāvanu. Tam, kurš guva labumu, bija jādomā kā atdot līdzīgas vērtības dāvanu. Aristotelis pat rakstīja, ka nevajadzētu draudzēties ar cilvēku, ja vien viņš nav gatavs atdot draugam labvēlību.* Pāvils vēstulē Filipiešiem lietotoja valodu, kurai ir raksturīga patiesai draudzībai un atspoguļo ciešās saites starp abām pusēm. Pāvils atzinās, ka filipieši ir devuši vairāk un ka viņam tagad ir atbildība pret viņiem, un tas viņam būs jāuztic Dievam, lai to izpildītu Kungs (Filip 4,19). Pāvils vēstulē atspoguļo siltas un ilgstošas attiecības, viņš ne tikai ar prieku saņem dāvanu kā zīmi par pastāvīgajām rūpēm, bet arī atgādina par savstarpējo apmaiņu un pieķeršanos, ar kuru viņi bija dalījušies pagātnē. Lai gan viņš pats nevarēja līdzvērtīgi atbildēt, viņš bija pārliecināts, ka Dievs no savas bezgalīgās bagātības Kristū Jēzū atlīdzinās ar dāvanām atbilstošā veidā. Dievs neizmērojami apdāvina savus bērnus, lai mēs mācītos paši dot bez skopuma un atlīdzības gaidām. Apustulis Pāvils priecājas, ka to pieredz savā dzīvē un Filipas kristiešu draudzes dzīvē, bet vēl vairāk līksmoja par to, ka viņi iemācījās dot un saprata dāvāšanas pashālo jēgu. un kuru kristieši gadsimtu laikā svin Euharistijā. Mūsu pateicība jeb Euharistija par Dieva dāvanām nekad nevar beigties un mūsu dzīvēs var piepildīties Kungam tīkamā veidā, kad pieņemam, izprotam un iemiesojam rīcībā Dieva dāvanas.

*Aristotelis, Nikomaha ētika VIII, 13, Rīga: Zvaigzne, 1985, 173-174.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.05.2023

Filip 4, 6-9, svētdiena XXVII, A

Filip 4, 6-9

Pāvils sūta vēstuli filipiešiem
manuskripts no Lielbrintānijas,
14.gs. otrais ceturksnis
Paul sending a letter from BL Royal 18 D VIII f. 125v -
The British Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K040202
8. oktobra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem pēdējās nodaļas, kurā īpaša uzmanība tiek pievērsta atgādinājumiem un pamudinājumiem, kurus caurvij aicinājumi uz prieku. Pāvils uzsvēra vienotību un īpaši starp kristiešu kopienas vadītājiem. Kristīgā dzīve ietver pareizu domāšanu (Filip 4,8), bet arī taisnu darbu darīšanu (Filip 4,8). Filipieši Pāvilu labi pazina un viņš varēja lūgt viņus sekot viņa piemēram, jo viņi bija mācījušies, saņēmuši un dzirdējuši Evaņģēliju, un viņi pat bija redzējuši apustuļa uzvedību, un tas ļāva viņiem iemiesot apustuļa sludināto mācību un dzīvi savā ikdienā, un tādā veidā varētu pieredzēt Dieva klātbūtnes dāvāto mieru.

Pāvils aicina “neraizēties” Filipas kristiešus un viņiem vienkārši jādara zināmas Dievam savas lūgšanas (Filip 4,6) un „Dieva miers” (skat. Jņ 14,27), kas nav nav tik daudz konfliktu vai ciešanu neesamību, bet pasargā sirdis un domas (Filip 4,7). Uztraukumam nav vietas kristiešu dzīvē, jo it viss var būt lūgšana ar tās dažādajiem veidiem un veidos un galvenokārt pateicība. Dievam vienmēr pienākas slava un slavēšana atdzīvina ticību, ja pateicoties atceramies, ko Kungs mūsu labā ir darījis pagātnē. Vārds “neraizējieties” var izsaukt komentāru: “viegli pateikt”, bet šeit Pāvils nav tikai ārēji pieklajīgs. Līdzeklis pret raizēm nav vienkārši prāta iztukšošana no satraukuma, bet vispirms tiekties pēc Dieva valstības un viņa taisnība (Mt 6,33), un uzticēšanās Dievam, kas izteikta lūgšanā ticīgo kopienā, ved uz sirdsmieru.

Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem ir Dievs, kuram var uzticēties un Viņš atbild uz viņu satraukumiem un nodrošina viņu vajadzības. Praktiskais veids kā novērst trauksmi ir lūgšana, lūgumi un pateicības, kas dara Dievam zināmas savas vēlmes. Pāvils uzstāja uz “pateicības” (gr. eucharistia) stāju un atgādināja, ka kristiešu paļāvība uz Dievu balstās tajā, ka Viņu jau ir  iepazinuši un Viņš ir uzsācis viņos “labo darbu” (Filip 1,6). Lai aizsargātu cilvēku sirdis un prātus, ir nepieciešams kaut kas, kas pārsniedz cilvēka izpratni un tas notiek tieši Kristū Jēzū, tas ir, augšāmceltajā Kungā un Viņa Mistiskajā Miesā - Baznīcā.

Tāpat kā daudzi senie rakstnieki, Pāvils izmantoja pilnu tikumu sarakstu, tostarp “aretē”, kas bija galvenais grieķu tikumības jēdziens. “Seno grieķu jēdziens aretē, kas latviski tulkojams gan kā “tikums”, gan “izcilība”, jau ietver priekšstatu ne vien par vēlamām morālajām īpašībām, bet arī par izkoptu ķermeni, prātu un skaistuma izjūtu.”* Visā šajā sarakstā (Filip 4,8) viņš aizņemās grieķu ētikas valodu un nekas, ko viņš pieminēja, neraisīja iebildumus tradicionālajiem ebreju klausītājiem. Viņš izlaida dažus tradicionālus grieķu tikumus, piemēram, “skaistumu” un “labumu”. Grieķu un romiešu filozofi vairākkārt uzsvēra šādu tikumīgu domāšanu, un ebreju rakstnieki vairākkārt aizņēmās jēdzienus tāpat kā Pāvils, lai sazinātos ar grieķu valodā runājošiem ebreju lasītājiem.

Kritiska attieksme pret īstenību bija raksturīga Dieva tautai jau no pašiem sākumiem jeb Abrahama laikiem, kad ticīgie rūpīgi uzlūkoja un izvērtēja apkārtesošās reliģijas, un to, kas labs pieņēma, bet visu, kas nepaties, Dieva un cilvēka necienīgs, ļoti asi atmeta. Līdzīgi rīkojās pirmbaznīca, kas atmeta grieķu dievu un romiešu ķeizara kultu, un pat nepiedalījās šāda veida publiskos pasākumos. Tā laika cilvēki šādu kristiešu rīcību uztvēra kā bezdievību, tomēr to, kam Baznīcas domātāji pievērsa lielu uzmanību, uztvēra nopietni un pieņēma, bija filozofu dievu kritika, stoiķu ētosu, ētika, tikumi un citās tēmas. Par to rakstīja arī Pāvils: “Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams - kas saistīts ar tikumu un ir slavējams!” (Filip 4,8). Pāvils uzsvēra, ka kristietim jāciena un pat jāpieņem visas pozitīvās vērtības, ko atrod sabiedrībā sev apkārt, bet jābūt ļoti kritiskam pret to, kas pretējs ar Dieva likumu un tautas tradīciju (1 Tes 5, 21-22).**

Šeit pieminētais patiesums, gods, taisnīgums, svētums, pievilcība, apbrīnojamais, tikumīgais (gr. aretē) un slavējamais nav raksturīgs tikai kristiešiem, bet tiek cienīts arī citās kultūrās un sabiedrībās. Ja pagāniem šīs īpašības var būt svarīgas, tad kristiešiem ir īpašs pienākums ar savu dzīvi parādīt, kas var dzīvot skaisti un patiesi, un turklāt ticīgajiem tiek dots Svētais Gars, kas spēj vadīt pa svētuma ceļu. Astoņi vārdi apzīmē kādiem jābūt kristiešiem, lai veidotu savas attieksmes un vadītu savu rīcību un vārdus. Pāvils mudināja viņus vienkārši turēties pie visa labā, un vēlreiz atkārtoja tēmu par mācībām, atdarināšanu jeb sekošanu Kristum. “Miera” svētība ir atrodama arī citviet Pāvila vēstulēs (Rom 15,33; 2 Kor 13,11). “Miers” ir dāvana, kas plūst no “žēlastības” (Filip 1,2; Rom 5,1-11). Kad raižu vietā nāk lūgšana, tad sirdī ienāk Dieva miers, kas pārsniedz visu izpratni, un šis miers darbojas kā sargs, kas pasargā kristieša prātu un emocijas no pēkšņām baiļēm, satraukumiem vai kārdinājumiem, kas var pārņemt ticīgo cilvēku.

** Vents Zvaigzne, Tikumības skola, Rīgas Laiks, 2015 maijs, https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tikumibas-skola-15271

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 306.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 393-394.lpp. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 291-292.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.28.2023

Filip 2, 1-11, svētdiena XXVI, A

Filip 2, 1-11

Pāvils uzrunā filipiešu draudzi, manuskripts no Nīderlandes, 1250/1300.g.
St. Paul speaking to the Philippians - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115627
Pirmkristiešu ticība Kristus dievišķībai ļoti labi atklājas Pāvila vēstulē Filipiešiem, kas tika uzrakstīta starp 50. un 55. gadu jeb kādus divdesmit gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Vēstulē ir atrodama sena himna jeb viens no pirmajiem ticības apliecinājumiem kristiešu kopienās, kuru Pāvils citē tā it kā jau būtu zināms vēstules lasītājiem. Šī himna ļauj ielūkoties tajā, kam ticēja pirmās paaudzes kristieši. Jāievēro, ka 6. pants uzsver Kristus preeksistenci, kas nāca pasaulē kā vienlīdzīgs ar Dievu, bet 7. pantā lasām, ka iztukšoja sevi kļūstot par kalpu un šis teikums ietver domu, ka Viņš bija Kāds pirms kļuva par cilvēku un tas ir Dievs. Kristus kļuva par kalpu, vergu un šājā noslēpumā nav apslēpta tikai Kunga nāve, bet visa iemiesošanās. Himna apraksta ceļu kādu gāja Jēzus un parāda visus šī ceļa posmus: preeksistence, iemiesošanās, zemes dzīve, krusta nāve un paaugstināšanās. Svarīgi šeit uzsvērt, ka himna nav teoretizēšana par Kristus dabu, bet Viņa vēsture, kas tiek aprakstīta ar pieciem darbības vārdiem: 1) “būdams Dieva veidā”; 2) “iztukšoja sevi”; 3) “pazemoja sevi”; 4) “paklausīgs” un 5) “paaugstināja”.

Apustulis Pāvils par Jēzus dzīvi nerakstīja tik plaši kā evaņģēlisti un pieminēja tikai pamatnotikumus no Kunga dzīves: “piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai” (Gal 4,4), iedibināja Euharistiju (1 Kor 11, 23-27) un tika nodots, krustāsists, apbedīts, bet trešajā dienā augšāmcēlās un “Dievs Viņu paaugstināja un dāvāja Viņam vārdu, kas ir pāri pār visiem vārdiem” (Filip 2,9). Tomēr šie notikumi netiek attainoti plašāk nekā Evaņģēlijos, jo Pāvils raksta par tiem teoloģiski un dodot garīgas pamācības jaunajām kristiešu draudzēm. Apustuļa vēstulēs Kristus piemērs ir kā aicinājums uz sekošanu jeb atdarināšanu. Pāvils vēstulē Filipiešiem ļoti zīmigos vārdos ievada izcilo kristoloģisko himnu: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Kristus pazeminājums un paaugstinājums, ko pieredzēja pilnīgā nespēkā un garīgā atkailinājumā, ir tas, kam jāseko kristiešiem. Pāvils centās tikt galā ar problēmām kristiešu draudzēs un tāpēc atgādināja tām kristīgās dzīves veida būtību. Šeit svarīgi ņemt vērā solidaritātes jēdzienu, kas Rakstos nav sastopams, bet doma ir klātesoša daudzos Pāvla tekstos. Kristus, būdams bagāts, kļuva nabags (2 Kor 8,9) un nepalika vien Dieva veidā, bet pieņēma kalpa veidu (Filip 2,6-7). Šī solidaritāte kalpo kā apmaiņa starp Viņu un mums: Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju, mainīt mūsu nabadzību par bagātību, paņemt uz sevi grēku un lāstu, lai mums nodotu savu taisnību (Gal 3,13; 2 Kor 5,21). Šī apmaiņa, pirmkārt, attiecas uz krustu, kad mēs uzticam Viņam savu nāvi, bet mums Viņš dāvā savas nāves pestījošo žēlastību.

Pirms himnas ir svarīgi vārdi, lai saprastu, kāpēc Pāvils savā vēstulē iekļāva šo pirmkristiešu ticības liecību un kā pāriet no noslēpumu apceres pie praktiskā iemiesojuma kristīgajā dzīvē. Pāvilam svarīgs bija mūsu un Kunga vēlmju salīdzinājums, lai iegūtu priekštatu, kas ļautu tiekties līdzināties Kristum. Lasījuma pirmajā daļā Pāvils raksta par brālīgajām saitēm starp cilvēkiem un jaunās brālības īstenošanu kristiešu starpā, jo autentiska brālība ļauj dziļi izprast Kristus pashālā noslēpuma jēgu. Abas lasījuma daļas apvieno vārdi: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Jēzū Kristū” (Filip 2,5). Fragmenta sākumā Pāvils uzskaita brālīgas uzvedības pazīmes un savstarpējās pieņemšanas stāju, lai draudzē nebūtu egoistiskas attiecības. Filipas draudze sadūrās ar šķelšanos, skaudību, sāncensība un attiecību trauslumu. Tur, kur ir klātesošs Kungs, uzplaukst sirds vienotība, patiesa mīlestība, pazemība, otra novērtēšana un jūtu saskanība, tur Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums īstenojas un uzveic konfliktus un spriedzes. Pielāgoties Jēzus Kristus domām un padarīt tās par savām ir kristiešu uzdevums. Pāvils aicina izvērtēt sevi, savas domas, jūtas un sirds virzību dzīves, izvēles un uzvedības kontekstā, lai līdzinātos Kristum, bet nedrīkst palikt pie pašrefleksijas, kas ieslēgta savās personiskajās raizēs, vājībās, bezcerībā un negatīvismā. Apustulis aicina uz tieksmēm kā Kungam, ko raksturo gatavība, kalpošana un dzīves mīlestība.

br. Jānis Savickis OFMCap