Lapas

1.27.2023

Sof 2,3; 3,12-13, IV svētdiena, A

Sof 2,3; 3,12-13

Pravietis Sofonijs sež pie neaprakstīta rakstu ruļļa
Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)
1441 - 1449.g.
29. janvāra svētdienas Vārda liturģijā uzsāksim lasīt Jēzu Kalna sprediķi līdz pat gavēņa laikam un šajā svētdienā pārdomāsim Kalna svētības (Mt 5,1-12). Baznīca turpmākajās svētdienās parādīs mums laba Kunga mācekļa tēlu. Lai mēs uzsāktu šo māceklības ceļu, esam aicināti meklēt Kungu. Atkārtotā Likuma grāmata uzsver: “Taisnību, taisnību meklē, lai tu dzīvotu un iemantotu to zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!” (At 16, 20). Jēdzienam "meklēt" šeit ir spēcīga piepūles, dedzības, neatlaidības un neelastības pieskaņa un ietver cieņu pret taisnību un izpratne, ka par to ir uzstājīgi jācīnās, lai to nepazaudētu. Šajā svētdienā primais lasījums tiek ņemts no pravieša Sofonija grāmatas un fragments sākas ar trīškāršiem vārdiem: “meklējiet” (Sof 2,3). Pravieša Sofonija laikabiedri bija pravieši Nahums un Habakuks, kuri darbojās 7.gs. pirms Kr., kad aktīvs bija arī pravietis Jeremijs un pāris desmitgades līdz Jeruzālemes nopostīšanai. Par Sofonija personu nekas nav zināms. Sofonija grāmatā ir izklāstītas vispazīstamākās tēmas, kuras pārdomāja iedvesmotie Bībeles autori pirms Babilonas gūsta. Sofonijs formulē domas izmantojot daudzus ierastus izraēliešu tēlus un tradīcijas: Kunga diena, radīšana, Siona un derība.

“Kunga diena” ir viena no Sofonija grāmatas galvenajām tēmām un šo izteicienu pravieši izmantoja, lai norādītu laiku, kad pašreizējo situāciju nomainīs Kunga iecerētā lietu kārtība. Kunga dienas jēdziens vēlas aktivizēt pravieša vārdu klausītāju uztveri un simbolizē Dieva dusmas par cilvēku galveno grēku — atkrišanu, apostāzi. Lielākā daļa pravietiskajā literatūrā atrodamo paredzējumu atspoguļo virzību uz ideālo stāvokli. Kļūst skaidrs, ka jaunais stāvoklis ir jāsasniedz nevis ar vienu milzīgu Dieva iejaukšanos, bet gan ar procesu, kurā tiek risināta netaisnības problēmu, kas ir liels drauds vēlao mērķu sasniegšanai. Tā rezultātā pirms Kunga dienas var būt vairākas “Kunga dienas”, kas ieviesīs jaunu kārtību, kas vairs nekad netiks apdraudēta. Bībeles pravietiskajā literatūrā bieži var atrast pravietojumus par tuvāko nākotni, kas sajaukti ar tālākiem un apokaliptiskiem elementiem. Sofonijs redzēja gan Jeruzalemes krišanu, kas notika vairākas desmitgades vēlāk, gan priekšskatīja Dieva pēdējo spriedumu pasaulei. Sofonijs šo tuvojošos Dieva taisnības dienu apraksta ar spēku un asumu. Šādos apstākļos Sofonijs liek meklēt Dievu. Kāpēc lai mēs meklētu to, kurš mūs tiesās? Viņš ir jāmeklē, jo Viņš ir Tas, pret kuru mēs esam grēkojuši, un tāpēc Viņam ir mums jāpiedod, jo Viņš ir mūsu vienīgā cerība. Ja Kungu meklē ar pazemību, atzīstot savu vājumu un vajadzību, var saņemsiet patvērumu Viņa dusmu dienā. Pravieša misija ir ne tikai atklāt pārkāpumus, bet arī sniegt cerību grūtībās nonākušajai tautai.

Dievs no savas tauta prasīja pazemību, lai varētu īstenot Dieva solījumus savā dzīvē. Pazemības meklēšana ir nepieciešams elements attiecību veidošanā ar Dievu un liecina par patiesu gudrību, kas praksē izpaužas atmiņā par Kunga klātbūtni un sevis pazīšanā. “Zemes zemie” (Sof 2,3) jeb pazemīgie tiek slavēti un sasaistīti ar evaņģēliskajām Svētībām (Mt 5, 1-12) un tādā veidā Matejs parāda, ka “garā nabagie”, kuriem “pieder Debesu valstība” (Mt 5,3) nav nekāds jaunievedums, bet praviešu attīstīta doma par nabadzīgo un taisnīgo mazākumu. Bībele tik ļoti neinteresējas par kvantitāti vai skaitliskumu, bet to, ka maza cilvēku grupa var iemiesot ideālu jeb daļiņa bieži reprezentē kopumu. Kad 8. gs. pirms Kr. pravieši sāka pravietot par Jeruzālemes un Svētnīcas nopostīšanu, viņi runja par mazu tautas daļiņu, atlikumu. Mācekļu pulciņš ap Jēzu ir pazemīgs un zems kā pravietoja Sofonijs, un šī kopiena pārtapa Baznīcā. Isaja grāmatā (Is 8, 16-18) lasām kā ap šo pravieti pulcējās nabadzīgu mācekļu grupa, bet pēc simts gadus Sofonijs rakstīja, ka “Es atstāšu tev apspiestus un nabagus ļaudis un tie zemosies Kunga vārdam! [...] neviens tos vairs nebaidīs” (Sof 3,12-13). Izraela atlikums pulcēsies ap Mesiju un Viņš būs atlikuma galva un gods. Šis atlikums atgriezīsies pie Dieva. Praviešiem atlikums bija tā tautas daļa, kura izglābās no Dieva soda (Is 4,2; Jer 6,9; 40, 15; 42, 15; Am 5,15; Mih 3, 12; 5,6; Sof 3,13). Pravietis Jeremijs izprata atlikumu kā mazu cilvēku grupu no Jūdas, kuri netika deportēti un palika Apsolītajā zemē. Šī atlikuma doma piepildījās Jēzū Kristū, jo sevī Viņš ietvēra visu Izvēlēto tautu. Kristīgā pestīšanas ideja nav izprotama bez šī jēdziena, kurā daļa pārstāv visus. Ne visi jūdi atmeta Jēzu, tomēr visi nabadzīgie garā Viņu pieņēma un tādā veidā kļuva par atjaunotā Izraela iedīgli, uzticīgos Jaunajai Derībai un tas bija Izraela atlikums par kuru rakstīja Vecās Derības pravieši un piepildījās Baznīcā.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.19.2023

Is 8, 23b-9,3, III svētdiena, A

Is 8, 23b-9,3

 "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu,
tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Is 9,2)
Franciskāņu misāle no Francijas, 14.gs. vidus
22. janvāra svētdienā Dieva vārds atklāj mums Jēzu kā gaismu, kas apgaismo pasauli un praksē Viņa darbība saistījās ar dažādu vietu apciemojumu. Evaņģēlists Matejs rakstīja, ka Kungs apmeklēja Zebulūnas un Naftālī pilsētas un uzsvēra, ka tādā veidā piepildījās pravieša Isaja vārdi: “Zebulūna zeme un Naftālī zeme - ceļš uz jūru viņpus Jordānas, citu tautu Galileja; tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē, gaisma uzaususi” (Mt 4, 15-16; sal. Is 8,23; 9,1-2). Asīrijas valdnieks Tiglat-Pilesers III 734-732 g. pirms Kr. iekaroja lielu daļu Izraela teritorijas un Samariju padarīja par marionetes valsti, ko pārvalda asīriešu izvēlēti pārvaldnieki. Asīrieši iekarotās zemes iedalīja trīs daļās: Megido (pagānu Galileja), Dora (“jūras ceļš”) un Gileada (“gar Jordānu”). Isajs deva tautai cerību par šīm zemēm, kuras ķēniņam Ahazam atņēma un izpostīja asīrieši (732-722 g. pirms Kr., 2 Ķēn 15) un no kuras tika deportēti pirmie jūdu, un no šī laika šīs zemes bija pagāniskas jeb tālu no Dieva, bet Jēzus ar savu klātbūtni liecināja, ka Dievs ir arī ar Galilejas iedzīvotājiem.

Kad pravietis runā par nākotni, viņš skatās daudz tālāk nekā skarbā īstenība viņam apkārt to ļāva, jo sludināja par dienām, kad abas izvēlētās tautas karalistes apvienosies viena un cēla Dāvida dinastijas turpinātāja vadībā. Pravietojumu Izraela nākotnes godam Isajs iesāka ar pašu ziemeļu zemju pieminēšanu, kuras visvairāk apdraudēja Asīrija. Nākotnē šo zemju iedzīvotāji priecāsies, jo tiks izglābti no Asīrijas žņaugiem. Pravietis izmanto vairākas metaforas, lai aprakstītu Dieva jauno žēlastības darbu. Iekarotajā zemē cilvēki bija noskumuši, izsalkuši un neapmierināti ar ķēniņu, jo pieredzēja vardarbību un nabadzību. Iekarotā tauta, kas pakļauta virskungu iegribām un prasībām, ir bezspēcīga un baiļpilna, jo jebko var atņemt valdnieks vai pat padarīt par vergiem. Šādā pasaulē glābiņš nevar nākt no valdniekiem. Tumsā cilvēks neredz kur spert nākamo soli, bet pravietim Isajam gaisma ir kas vairnāk nekā spēja redzēt. Svarīgākā gaisma šeit ir spēja ieraudzīt Dieva darbus, jo ja cilvēki vairs nevar redzēt Dieva darbību un glābšanu pagātnē, tad vēl aktuālāk vai ieraudzīs kā Viņš darbojas tagad un tāpēc viņi meklē patvērumu pie svešiem dieviem, jo neredz Dievu ne pagātnē, ne tagadnē. Dievs ienāk pasaulē, lai apspīdētu cilvēkus un lai viņi pieredzētu Kunga klātbūtni un priecātos. Dieva atzīšana ir svarīgāka nekā redzēšana, jo cilvēki neredz tikai gaismu, bet to, kas darbojas tajā.

Kristus nestā pestīšana kristīgajā tradīcijā tiek izprasta kā no Dieva nākošā gaisma, kas uzvar tumsu un atbrīvo nomocītos cilvēkus. Gaismas un tumsas tēli ir ierasta Vecās Derības pasaules valoda, kur Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5) un ir apsedzies ar “gaismu kā drānu” (Ps 104,2) un atklājas kā “mūžīgās gaismas atspulgs” Gudrībā (Gudr 7, 26). Tieši tāpēc mesijas ienākšana vēsturē tiek izteikta izmantojot gaisms tēlus (Is 9,1). Fragments sākas ar tumsu, kuru uzveic gaisma, jo iepriekš Galilejā cilvēki meklēja okultās gudrības no dažādiem mēdijiem un noraidīja Dieva gudrību; cilvēki izmisīgi un drūmi klīda pa zemes virsu meklējot kādu piepildījumu savām dzīvēm “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (Ef 2,12). Kārtējo reizi Dievs teica “Lai top gaisma” (Rad 1,3), “jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaismas, - ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2 Kor 4,6). Jēzus Kristus pats par sevi saka: “Es esmu pasaules gaisma” (Jņ 8,12). Kungs Jēzus nāca ar mācību, brīnumiem un zīmēm, un uzsāka Dieva valstības sludināšanas uzvaras gājienu tumšajā Galilejā vai mūsdienu vietās un sirdīs.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.13.2023

Is 49, 3.5-6, II svētdiena, A

Is 49, 3.5-6

Pravietis Isajs tur rokās rakstu rulli
manuskripts no Francijas, 13/14. gs. mija
15. janvāra svētdienā lasām Jāņa Evaņģēliju, kurā Jānis Kristītājs teica par Jēzu: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ 1, 29), bet pirmajā lasījumā no Isaja grāmatas pravietis raksta par Kunga Kalpu, kurš atjaunos savu tautu. Isaja vārdi lasīti kopā ar evaņģēlista Jāņa vārdiem un atklāj, ka Kalps ir “gaisma tautām” (Is 49,6), kas piepildas Kunga kristībās kā vienā no epifānijas notikumiem: austrumu gudrie, Kunga kristības un brīnums kāzās Kānā. Paklausīgais Kunga Kalps Jāņa Evaņģēlijā tiek nosaukts par Jēzu, Dieva Jēru, kurš nes pasaules grēku. Isaja grāmatā var atrast četras Kalpa dziesmas (Is 42,1-4; 49,1-6; 50,4-11; 52,13-53,12). Lasot Isaja grāmatu un šīs svētdienas kontekstā 49. nodaļu mēs varam jautāt līdzīgu jautājumu kādu uzdeva etiopiešu augstmanis Filipam: “Saki, lūdzams, par ko pravietis runā? Vai par sevi vai par kādu citu?” (8, 34) un apustulis sludināja viņam Evaņģēliju par Kungu Jēzu. Apustuļu darbos tiek lasīta 53. Isaja grāmatas nodaļa, bet Kunga kalpa identitātes jautājums ir aktuāls arī šīs svētdienas lasījumā. Isajs šajā savas grāmatas vietā (Is 49, 1-7) fokusējas uz Kalpa aicinājumu, grūtībām un jauno uzdevumu.

Isaja grāmatas 49-55. nodaļās autors risina svarīgas pestīšanas problēmas. Pirmkārt, Izraels atradās Babilonas trimdā un ja viņi kā tauta bija Kunga kalpi, tad viņiem bija jāpieredz brīvība, jādzīvo un jākalpo Apsolītajā zemē. Dieva glābšanas plāns cilvēkiem bija neapturams pat skatoties uz nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem, tomēr bija vēl viena problēma. Ko darīt ar grēku, kas tautu ieveda trimdā? Dievs viņus pasludināja par izvēlētajiem kalpiem, bet kā šie grēcinieki var taisnīgi kalpot? Dievs nevar neievērot viņu grēkus un tāpēc viņu attālināšanās no Dieva bija daudz nopietnāka problēma nekā Babilonas gūsts. Kādiem bija jābūt Dieva soļiem, lai atrisinātu šo apburto loku. Kunga Kalps var izglābt no šī grēka gūsta un pravietis ar viņu pirmo reizi iepazīstina lasītājus 42,1-9 un Viņš Izraelim būs tas, kas pats sevī tas nevarēja būt. Kunga Kalps atdos savu dzīvību, lai Dieva tauta tiktu atjaunota no atsvešinātības sadraudzībā un kalpošanā. Sākotnējais Kalpa uzdevums bija atjaunot Izraēla attiecības ar Dievu, taču viņa misija ietvēra kaut ko daudz vairāk, jo Viņš būs par gaisma pagāniem un “gaisma” šeit simbolizē atbrīvošanos no verdzības un apspiešanas.

Atklāsme par glābjošu kalpošanu tautām (49:6b) ir viena no svarīgākajām Vecās Derības koncepcijām. Izraēlis bija priviliģēta tauta, taču dievišķā izvēle saistījās arī ar ievērojamu atbildību, jo Dievs nozīmēja viņus par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6), kas nozīmēja starpniecības kalpojumu starp pasaules tautām un Dievu. Privilēģija bieži pārtapa iedomībā, ko pavada pārākuma attieksme pret pagāniem, kā to var redzēt farizejiskajā jūdaismā Jēzus Kristus laika. Jaunajam garīgajam Izraēlam (Rom 9,6; Gal 3,29; 6,16) - kristiešiem ir lielākas privilēģijas nekā senajam Izraēlam, taču ir stingri jāpretojas garīgā lepnuma kārdinājumam. Pazemīga, līdzjūtīga un upurgatava kalpošana visiem cilvēkiem ir jāraksturo jaunās tautas locekļus. Jēzus misijas vārdi: “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19) ir iesakņoti Vecajā Derībā un Isaja grāmatas 49. nodaļa labi ilustrē šo domu, un izsaka Kalpa dziedināšanas un miera nešanas pilnvaras. Kalps saņēma misiju dziedināt cilvēku atsvešinātību un sapulcināt Abrahama bērnus. Lūkasa Evaņģēlijā Simeona svētības vārdi Bērnam Jēzum (Lk 2, 29-32) uzsver Dieva dziedinošo darbības raksturu un atsaucas uz Isaja vārdiem 49,6. Apustulis Pāvils liecinot jūdiem un pagāniem par Kungu, uzsvēra, “ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem” (Apd 26,23).

Kunga Kalps Isaja grāmatā ir pravietis un Dieva balss uz zemes, un viņš prasa, lai tajā klausās visa pasaule. Ja persiešu valdnieks Kīrs izmantoja ieročus, lai iekarotu nocietinājumus, “bet Dieva doti” (2 Kor 10,4) Kunga Kalpa ieroči būs vārdi, kas ir asi kā zobens. Ja valdnieki manto tautas (Ps 2,8), tad Kalps būs gaisma tautām (Is 49,6). Senajā Tuvo Austrumu pasaulē ķēniņiem dievi deva atbildību un viņi sevi uztvēra kā iekarotāji vai atbrīvotāji, bet šajā Rakstu vietā valdnieks Kīrs paliek ēnā un visu uzmanība tagad ir uz Kunga Kalpu. Tas, ka Kalps būs gaisma tautām un sasniegs visus zemes nostūrus nav jauna ideja Izraela pašizpratnei un īpaši sasaucas ar Ābrahāmu, kuram bija jākļūst par "svētība" tautām (Rad 12,3). Dievs vienmēr bija vēlējies, lai Izraēla būtu bākugunis tautām, paklausot Viņa likumam un rādot pasaulei kā izskatās taisnīga sabiedrība (At 4,5-8; Is 42, 21). Tādā veidā Dievs tiktu pagodināts, taču Izraēlim neizdevās izpildīt savu misiju, bet Kalpam tas izdosies, tomēr ceļš nebūs viegls. Pirmais lasījuma teikums izsaka domu, ka Kalps iemiesos visu Izraeļa misiju kādam tam bija jābūt pasaules tautu priekšā un viņš būs tāds, kurā Dievs tiks pagodināts. Bez Jēzus Kristuis nevar izprast Veco Derību ar visām personām, notikumiem un institūcijām, kas tur ir sastopamas, īpaši pašu Izraeli, kas piepildījumu atrod Kristū.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.05.2023

Ps 29, 1-4, 9b-10, Kunga Kristīšanas svētki, A

Ps 29, 1-4, 9b-10

Attēlots 29. psalma sākums: Exaltabo te Domine... (Gavilējiet Kungam) Angļusakšu ilustrācija no 10.gs. pirmās puses
Šogad Kunga Kristīšanas svētkos pārdomāsim 29. psalmu, kuru dziedam katru gadu apcerot šo pestīšanas noslēpumu. 29. psalms ir vienīgais, kas pilnībā veltīts Dieva goda slavināšanai un neko nelūdz no Kunga. Tas ir viens no senākajiem psalmiem. Psalms iesākas ar Dieva aicinājumu atdot Viņam godu: jūdiem Jeruzālemes svētnīcā un kristiešiem - Euharistijā. Pateicības iemesls ir tas, ka Dievs sūtīja savu Kalpu pie saviem ļaudīm. Tālāk tekstā tiek aprakstīta Dieva varenība un majestāte, kas īpaši atklājas vētrās, jo tā ir kā Dieva balss. Šie simboli sasaucas ar lasījumu no pravieša Isaja grāmatas un Evaņģēlija, kur Gara spēks nāk pār Kunga Kalpu un katru, kas pieņem kristības.

29. psalms ir viens no visvairāk pētītajiem psalmiem un Vecās Derības tekstiem, un iemesls ir tāds, ka Sīrijā Ras Šamra tika atklāti ķīļraksti, kuros bija līdzīgi motīvi, kompozīcija, valodas formas, frazeoloģija, tēli, paralēlismi, metrika un ritms kā 29. psalmā. Bībeles pētniekiem šķiet, ka Ugaritas ķīļrakstu atklāšana apstiprina, ka senā kanāniešu himna Bālam ir aizgūta, pielāgota un izmantota, lai slavētu Kungu. Pērkons, zibens un vētra ir tieši kānaāniešu dieva Bāla izpausmes Ugaritu ķīļrakstos. Psalmista uzmanība ir vērsta uz pērkona negaisu, taču šeit aprakstītā dabas stihija nebija raksturīga Izraēlim, bet vētrai, kas šķērsoja Libānas un Sīrijas zemes, Kanānas teritoriju. Vētras lokalizācija un izmantotā valoda liecina, ka psalms varēja tik izmantots polēmiskos strīdos ar Kanānas reliģiju, jo šajā reģionā pielūdza vētras dievu Bālu. Kad cilvēki gaidīja lietu, viņi griezās lūgšanās pie Bāla (skat. 1 Ķēn 18), un kad lija un zibeņoja, tad pateicās Bālam. Pērkona negaisi Svētajā Zemē ir reti sastopami un tie veidojās pavasarī un rudenī. Virzoties no rietumiem uz austrumiem, tie sākas virs ūdeņiem, Vidusjūrā, un nonāca iekšzemē, tuksnesī. Mežonīgā vētra virzījās pāri Libānas kalniem, salaužot ciedrus, kas ir labi pazīstami ar savu spēku un varenību. Kānānieši uzskatīja, ka jūras reģions ir kaujas lauks starp Jamu, jūras un haosa dievu, un Bālu, auglības un pērkona negaisu dievu. 

Psalmists uzsver, ka vētras balss nav Bāla, bet Izraela Dieva balss. Tiek pieņemts, ka daļa no psalma tika paņemta no kanāniešiem, lai izmantotu to pret Bāla pielūgšanu un apstiprinātu, ka Izraela Dievs ir vienīgais valdnieks pār dabu un tautām. Izraēliešu skatījums uz dabu nekad nav bijis sentimentāls, romantisks vai antropomorfisks. Daba kalpoja kā atgādinājums par cilvēka dievišķajiem pienākumiem, debesu, saules, mēness un zvaigžņu brīnumu, kas demonstrē Dieva likumu un valdības spēku (Ps 8, 19, 104). Acīmredzams, ka Izraēls apzināti atsaucās uz apkārtējo pagānu reliģijas aspektiem (piem., ēģiptiešu, kānaāniešu un babiloniešu), lai apstiprinātu, ka tas, ko pagāni uzskatīja par saviem dieviem, attiecas tikai un vienīgi uz Izraēla Dievu. 29. psalms ir labi zināms piemērs auglības dieva Bāla varas atribūtu pielietošanai Izraela Dievam, lai pierādītu, ka šādas īpašības piemīt tikai Viņam. Tas notika polemisku iemeslu dēļ, nevis reliģiskā radošuma trūkuma dēļ.

Dievs sēž tronī pār plūdiem (Rad 6-9). Zemes pamatu drebēšana atgādināja Noasa plūdus. Dievs pakļauj haosu un ir spēcīgāks par visu, kas tam pretojas. Vētra un plūdi simbolizē cilvēka grēku, taču vēl vairāk parādīja Dieva kontroli pār visiem dabas spēkiem. Dievs tiek attēlots kā haosa sakārtotājs un Kunga apraksts šajā psalmā sasaucas ar kanāniešu mitoloģiskajiem tēliem, kur haosu bieži raksturoja kā ūdeņus negaisā, un dievība, kas varēja kontrolēt šos ūdeņus uzskatīja par galveno dievu. To visu paveic tikai Dieva balss un nevis uzvara kosmiskā cīņā, jo Dievam nav ar ko un par ko cīnīties kā tas bija pagānu dieviem. Šī balss īsteno varu pār kosmiskajiem haosa spēkiem un pār valstīm un tautām. Psalmists apzināti izmantoja kanāniešu valodu un tēlus, lai uzsvērtu Kunga spēku un uzvaru pretstatā naidīgā Bāla vājumam. Psalmā ir daudz dažādu mitoloģisku tēlu un iesākas ar Dieva goda izteikšanu. Izsaukums ir vērsts pie Dieva dēliem un tādā veidā Izraēls demitoloģizēja maznozīmīgas apkārtējo tautu dievības, un visus garus atzīst par vienkāršiem debesu radījumiem vai eņģeļiem (Ps 8,6) un nevis daudzdievības izpausmi.

Visā psalma vienpadsmit rindās Dieva vārds parādās astoņpadsmit reizes un tas ir lielisks Vecās Derības doksoloģijas piemērs, kurā tiek slavēta Kunga vara pār visumu. Šis spēcīgais, aizkustinošais psalms uzsver Dieva diženumu. Šis psalms virzās no debesīm uz zemi, kur pērkona negaiss ar biedējošu niknumu virzās no jūras, pāri kalniem un tālāk uz tuksnesi. Psalms beidzas ar atsauci uz Dieva tautu un meklē tiem spēku un mieru. Psalmā septiņas reizes atkārtojas vārdi “Kunga balss” un kā tā sadrebina zemi un klausītājam ļauj iztēloties sevi lielas vētras centrā ar zibeņiem un pērkoniem. Interesanti, ka Kungs nerunā ar vārdiem, bet ar savu baismīgo balsi, kas sakustina visu radību. Psalms atklāj Dieva varenību un godu. Iemesls kāpēc Viņam jādod gods ir tas, ka Kungs valda pār dabu ar savu vārdu. Doksoloģija ir Dieva pielūgsmes galvenā iezīme. Kristieši saka: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam” vai Svētajā Misē: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un citos veidos. Vecajā Derībā īpaši izteiksmīgi 29. psalms izsaka Izraela doksoloģiju Dieva godam.

Kunga Kristību svētku liturģiskais konteksts šim psalmam dod dziļāku nozīmi un skaidro Kunga teofāniju Jordānas ūdeņos, kur Dieva “balss no debesīm sacīja: 'Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.' ” (Mt 3,17). Psalmā tiek teikts, ka arī vētrā visums pieder Dievam, bet Jēzus kristībās, ka Viņš ir Dieva Dēls. Šis psalms mums atgādina, ka Dieva spēks un miers dabā darbojas, un padara to pieejamu cilvēkiem. Psalma saturs attēlo to, ko Kunga spēks var izdarīt un cik nomierinošs ir Viņa sniegtais miers. No tā visa izriet, ka, ja cilvēki vēlas izmantot Viņa spēku vai mieru, viņiem ir jāpierāda sava uzticība, atzīstot, ka viss gods un spēks pieder Viņam, taču viņiem tas jādara saskaņā ar Kunga gribu. Apustulis Pāvils rakstīja Filipas draudzei, ka viņš atteicās no visa, kas traucēja Kristus un Viņa augšāmcelšanās spēku  un gribas pazīšanai (Filip 3,1-11). Svētie uz zemes pievienojas eņģeļu un erceņģeļu pulkam debesīs, lai bezgalīgi slavētu to, kurš ir cienīgs saņemt godu, jo ar savu vareno vārdu Viņš ne tikai visu radījis, bet arī uztur (Ebr 1,3). Jaunajā Derībā mēs redzam, ka Jēzus Kristus nomierina vētras, staigā pa ūdens virsmu, pārvērš ūdeni vīnā un pat Viņa nāvi pavada zemestrīce. Tas viss apliecina, ja Jēzus ir debesu un zemes Kungs, un ticīgie griežas pie Pestītāja, lai savā dzīvē pieredzētu Viņa spēku un mieru. Baznīca godina “Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem” (Mk 14,62), kura priekšā “visi mestos ceļos” (Filip 2,10), lai laikam piepildoties Jaunajā Jeruzalemē tautas dzīvotu Dieva klātbūtnē (Atkl 21, 1-3).

br. Jānis Savickis OFMCap

12.30.2022

Vissvētākas Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki, Sk 6, 22-27

Sk 6,22-27

Ārons kā priesteris
manuskripts no Anglijas, 15.gs. sākums
Gada pirmajā dienā Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu Mariju kā Dieva Māti un šogad šie svētki iekrīt arī svētdienā. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Skaitļu grāmatas un interesanti, ka netālu no Jeruzalemes 'Ketef Hinnom' alā tika atrasti divi sīki sudraba ruļļi, kas datēti ar septīto vai sesto gadsimtu pirms Kristus, kuros bija vismaz daļa no priesteriskās svētības, kuru lasām 1. janvāri katru gadu. Šis ir senākais atrastais bibliskais teksts, kurš tika uziets 1979.g. un visdrīzāk cilvēki šos rakstu ruļļus nēsāja sev līdzi ikdienā kā svētības nesēju. Rakstu ruļļi satur šīs svētdienas lasījuma centrālo daļu (Sk 6,24-26). Priesteriskā svētība ir ierasta seno Tuvo Austrumu svētība, kurā ir klātesošs Dieva gaišā vaiga jēdzienam un vēlējums, lai Kungs dāvātu labklājību. Priesteriskā svētība ar trīskāršo “lai” senatnē tika izmantota arī Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur) svētnīcā. Šī svētība ir iecienīta arī kristiešu liturģijā un šī trīs tūkstošus gadus vecā lūgšanas tradīcija joprojām ir dzīva. Baznīca augsti vērtē šo trīskāršo svētību ar Dieva vārda piesaukšanu un uzsāk ar to laicīgo gadu. Izraēla un Baznīcas liturģiskajā tradīcijā svētība noslēdz dievkalpojumus un kalpo kā Dieva svētības apsolījums dievlūdzējiem, kad tie dodas ikdienas gaitās jeb pasaulē.

Vecajā Derībā varam atrast daudzas vietas, kur tiek pieminēta svētīšana (Rad 24,27; Izc 18,10; Rut 4,14; 1 Sam 25, 32–33; 2 Sam 18,28; 1 Ķēn 1,48; 5,7; 8,15.56; 1 Hr 16,36; 2 Hr 2,12; 6,4; Ps 28,6; 31,21 u.c.). Daudzos gadījumos cilvēks svētī Dievu, jo tādā veidā tiek izteikta pateicība Kungam. Svētīšana Bībelē galvenokārt saistās ar materiālajiem labumiem, pēcnācējiem (Gen 28,3; At 1,11), īpašumiem, labklājību (Rad 24, 35), zemi (Rad 35,12; 48,3), auglību, veselību, uzvaru (At 7, 12-16), spēku un mieru (Ps 29,11). Pilnu svētību sarakstu var atrast Atkārtotā likuma grāmatā (At 28, 3-14), kur apkopoti Derības dāžādās žēlastības savai tautai. Viens no Vecās Derības priestera pamatuzdevumiem bija Izraela svētīšana Kunga vārdā (At 10,8; 21,5) un kaut arī svētība nāca tikai no Kunga, tad priestera funkcija bija piesaukt to pār cilvēkiem konkrētos laikos un apstākļos. Ārona svētība (Sk 6,42-26) iesākas ar tās Autora un cilvēcisko starpnieku pieminēšanu (Sk 6,22), nosaka priesterisko pienākumu to nest (Sk 6,23) un pasludina svētības sekas (Sk 6,27). Dievs ir autors, bet Mozus starpnieks, bet Ārons un viņa dēliem šī lūgšana būs jāizsaka tautai. Priestera uzdevums bija Kunga vārdu izrunāt un 'likt' pār tautu. Ārons šo lūgšanu izteica tuknešainā vidē, kur vēl nebija nostabilizējušās sabiedriskās struktūras, kas nestu drošību. Neskaidros politiskos apstākļos Tuvajos Austrumos ceļošana bija visiai bīstama nodarbe un bija nepieciešams dzirdēt cerības vārdus.

Daži no priesteru svētības jēdzieniem teoloģiski un literāri ir saistīti ar daudziem Vecās Derības fragmentiem, bet īpaši pārsteidzoši sasaucas ar tā sauktajām Svētceļnieku dziesmām jeb pakāpienu vai uzkāpšanas dziesmām (Ps 120-134), jo gan Ārona svētībai, gan šiem daudzajiem Psalmiem raksturīgi ir četri vārdi: svētīt (bērēḵ Ps 128,5; 133,3; 134,3), sargāt (šāmar, piem., Ps. 121), žēlīgs (ḥānan, piem., Ps 123; 130) un miers (šālôm, piem., Ps 122,6–8; 125,2.5; 128,5–6; 133,1). Sargāt jeb saglabāt (bērēḵ) Dieva klātbūtni vajag, lai Viņš dāvātu savu žēlastību, bet Dieva žēlīgā (ḥānan) klātbūtne beigās dod mieru (šālôm). Ar “mieru” svētība noslēdzas līdzīgi kā sākās. Miers Bībelē nav tikai pārtraukums starp nesaskaņām, kaut arī negatīvais aspekts jeb brīvība no visām nelaimēm ir miera galvenā nozīme (Lev 26,6; Īj 21,9), tomēr savā būtībā miers ir piepildīta dzīve visās tās sfērās - materiālā, garīgā, ģimenes un attiecību. Mieram ir dziļa drošības, iekšējās harmonijas un saskaņas pieskaņa. Aizsardzības solījuma mērķis bija nodrošināt Izraelim Derības attiecības ar Dievu, jo Kungs bija Izraela sargātājs (Ps 121,7-8). Jēzus Kristus kā labais gans arī turpina sargāt un uzturēt savu ganāmpulku.

Ebreju vārds “svētība” (berakhah) izcēlies no vārda, kas nozīmē “krist uz ceļiem”. Svētība ir kā lūgšana, ka Dievs dāvās savu žēlsirdīgu klātbūtni un aprūpi saviem ļaudīm. Svētības struktūra ir ļoti vienkārša un tās vienkāršībā ir tās spēks. Tā ir izteikta trīs nevienāda, pieaugoša garuma poētiskās rindās. Ebreju valodā attiecīgi katrā svētībā ir trīs, pieci un septiņi vārdi, līdzskaņu skaits attiecīgi 15, 20, 25. Tādējādi tika radīts iespaids par svētības straumi, kas sākas kā strūkla, kas plūst arvien spēcīgāk. Vārdi “lai Kungs” katra panta sākumā ir kā Dievu kustība pie cilvēkiem, bet otrajā panta daļā lūgums darboties viņu labā. Katrs pants piemin sākumā tiešā un otrajā daļā netiešā veidā Kungu. Uzsvars ir likts uz svētību vienskaitļa piederības vietniekvārdu "tevi", kas norāda, ka Dieva svētība nāk pār indivīdu kopienā un pie kopienas. Jāņem vērā, ka vienskaitļa uzruna var attiekties uz kolektīvo personu - tauta. Svētības iesākuma vārdi “lai Kungs” norāda uz to, ka svētība nenāk automātiski, jo Dievs ir brīvs savā darbībā. “Lai Kungs” ir iesakņots cerībā, ka Dievs žēlīgi turpinās to vadīt kā iepriekš pestīšanas vēsturē, kas šīs svētības senajiem klausītājiem saistījās ar atbrīvošanu no Ēģiptes un Derību Sinaja kalnā.

Šī svētība apkopo Dieva gribu un mērķi Izraela tautai, kas praksē izpaudās reliģiskā kulta un ētisko regulējumu jomā, kas ietver sabiedrisko, ekonomisko, psiholoģisko un garīgo sfēru. Svētība izsaka cerību par nākotni, kas ir centrēta ap Dieva klātbūtni savas tautas vidū un šeit izpaužas Kunga klātbūtnes sajūta caur paklausību priekšrakstiem, kurus Kungs atklāja tautai. Svētība veido tiltu no dievkalpojuma uz ikdienas dzīves svētumu. Svarīgi ir izvairīties no svētības izpratnes kā dievkalpojuma noslēgumu un jāpieņem patiesība, ka svētība savieno svēto darbību ar darba dienas gaitām. Svētība norāda uz vienu pamatpatiesību, ka Dievam mūsu dzīvēs ir centrālā vieta un jāuzticas Viņam. Apustulis Pāvils parasti savas vēstules iesāk ar “žēlastības” un “miera” pieminēšanu (piem., Rom 1,7; 1 Kor 1,3; 2 Tim 1,2) un žēlastība un miers nāk no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus, un parāda apustuļa kalpošanas priesterisko raksturu. Šī svētība piepildīsies laiku beigās, kad mēs skatīsim “Viņa vaigu, un Viņa vārds būs uz viņu pierēm” (Atkl 22,4) un “nekāda nolādējuma vairs nebūs” (Atkl 22,3). Svētrais Asīzes Francisks brālim Leonam uzrakstīja kartiņu, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienān, kurā izmantoja priesterisko svētību, lai stiprinātu garā savu brāli:

Kungs lai svētī tevi un lai tevi sargā! Kungs lai dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs!
Kungs lai pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru.
Kungs lai tevi svētī, brāli Leon.”

br. Jānis Savickis OFMCap

12.23.2022

Kristus Piedzimšanas svētki

Is 52, 7-10

Kristus dzimšanas aina, divi eņģeļi,
pravietis Isajs un Dāvids
Dienvidnīderlandes manuskripts, 1250-1300.g.
Kristus Piedzimšanas svētku dienā lituģija piedāvā bagātīgu Dieva vārda galdu, lai izteiktu neviltotu prieku par Kristus ienākšanu pasaulē caur kuru Dievs pestī savu tautu. Pravieša Isaja vārdi 40-55. nodaļās pavēsta par jaunu vēsturisku Dieva iniciatīvu. Šo nodaļu sākumā (Is 40,1-11) lasām apgalvojums, ka Dievs savā padomē kopā ar eņģeļiem un citiem debesu vēstnešiem paziņoja, ka Jeruzalemei "vaina piedota" (Is 40,2) un sūta pravieti Isaju, kurš vēstīs labo vēsti, ka Dievs iesaistas pasaulē un valda pār to (Is 52,7). Šis lasījums izstaro pacilātību, kuru nepilnīgi var izteikt Isaja vārdu skaidrojumi un tulkojumi, jo šie vārdi ir jāpieredz Kunga klātbūtnē un jādzied, jo pravietis izsakās poētiski un dziļi. Šīs svētdienas lasījums ir priecīgas Kunga pestīšanas svinības Sionā un pravietis cenšas izteikt savu līksmību mācot ieraudzīt skaistumu. Jeruzālemes brīvības dienas ir prieka dienas. Kā pilsēta pacelsies no nebrīves pazemošanas, tā vairs nebūs neaizsargāta pret svešinieku uzbrukumiem; to vairs neaizņems ienācēji un to neaptraipīs rituāli nešķīstie. Pravietis gaida, ka pats Kungs ieradīsies kā ķēniņš Sionā

52. nodaļas vārdi atgādina par Jeruzālemes pazemojumu (Is 51, 17-23), bet pienācis laiks Sionas brīvībai un skaistumam, jo svešzemju iebrucēji nekad vairs neapgānīs svēto pilsētu (Is 52,1-2). Iepriekš Dieva tauta bija apspiesta un pazemota. Sākumā Ēģiptes verdzībā un vēlāk asīriešu un babilonieši spaidos. Dieva vārds tika “nievāts”, bet Viņš visu mainīs (Is 52,5-6). Dievs atklās savu spēku visām tautām līdzīgi kā atbrīvoja savu tautu no Babilonas trimdas un pats sāks valdīt pār Sionu (Is 52, 7-10). Kungs atjaunos Sionu un kad nāks pestīšanas laiks, Kungs atsegs savu svēto elkoni (Is 52,10) tautu priekšā un parādīs pestīšanu visām tautām.

Jeruzālemes sargi bija pirmie, kas ieraudzīja, ka vēstnesis tuvojas ar ziņām, un viņi kopā priecīgi kliedza (Is 52,8). Tekstā nav pateikt, kas ir šie sargi, bet var arī pieņemt domu, ka tie ir pravieši, jo citviet Rakstos viņi tiek saukti par sargiem (Ez 3,17; 33,2.7), kaut arī tiešā veidā šeit to nevar saskatīt. Ziņneša labajai vēstij pievienojas sargs uz Jeruzālemes mūriem. Sargu tēls var vienkārši papildināt skrējēju tēlu, kurš nes vēsti par Dieva glābšanu pilsētai, kurai ļoti vajadzēja to dzirdēt. Viņi liktu ļaudīm priecāties, kad Kunga godība atgriezīsies Sionā. Dzirdēšanai šajā brīdī nāk klāt redzēšana, jo abi priekā var saskatīties. Ilgu laiku Izraelis nevarēja ieticēt un saprast, ka Kunga glābiņu varēs ieraudzīt. Vairākus gadus pēc šī pravietojuma tauta atgriezās no trimdas un iegāja pilsētas drupās, taču tas vēl neatgādināja cēlo Kunga ienākšanu, bet tas bija mazs sākums jaunai un izšķirošais Kunga pestījošas darbības iecerei.

Vārdi “cik tīkami” (Is 52,7) izsaka biblisko skaistuma izpratni, kas atšķiras no mūsu uztveres, jo jūdiem skaists ir tas, kas rodas. Šajā fragmentā to labi var redzēt, jo reāli skatoties vēstneša soļi vai kājas nav skaistas vai mīlīgas. Skaistums ir pašā vēstī, kas nāk un tas ir burvīgi, jo rada prieku. Pirms Kunga vārda piesaukšanas ir jādzird vēsts, kas pasludina ticību (Rom 10,14-15). Evaņģēlija slavē Dieva spēku, kas nāk no Viņa un kalpo visu ticīgo pestīšanai. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem atsaucas uz Isaju (Is 52,7) un attīsta vienu no svarīgākajām šīs vēstules tēmām. Īpaši 9,1-11,36 pantos apcer pestīšanu Jēzū Kristū kā notikumu, kas notiek vēsturē un piepildījumu sasniedz pastarajā dienā. Jaunās Jeruzālemes ideja kristiešiem pārauga izpratnē par Baznīcu, Dieva tautu nākotnē un pilnīgu atjaunošanos laika beigās, kad Kristus atgriezīsies spēkā un godībā (Atkl 21,1 - 22,5). Pravietis Isajs ar saviem vārdiem aicina ieraudzīt un atpazīt priecīgās vēsts ziņnešus, kas sludina Kunga nākšanu. Bez priecīgiem glābšanas sludinātājiem nevar pieredzēt Kunga nākšanas noslēpumu. Ziņneši ir pravieši, svētie un visi, kas paklausībā un Svētajā Garā nes Dieva vārdus klausītāja ausīm. Jāievēro, ka šī vests ir visiem pieejama un skaidra, un tā nav nekāda slepenā mācība, bet atvērta uz katra cilvēka dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.15.2022

Is 7, 10-14, IV adventa svētdiena, A

Is 7, 10-14

"Zīmes" Dievmātes ikona, Krievija, 19.gs.
Ceturtajā Adventa svētdienā Evaņģēlijā lasām par svēto Jāzepu*, kurš pieņēma Dieva gribu un Jēzu par savu bērnu. Pretēja stāja bija ķēniņam Ahazam (valdīja 732–716. g. pirms Kr.) ar kuru iepazīstamies pirmajā lasījumā. Ahaza laikā Jūdas valsts piedzīvoja krīzi (2 Ķēn 16,5-20) un karus, kas ķēniņu ļoti biedēja un dezorientēja. Viņš arī zaudēja cerību un negribēja Dievam lūgt palīdzību, un slēpās aiz viltus pazemības: “Kungu es nepārbaudīšu!" (Is 7,12). Ahazs vairāk uzticējās savai politiskajai stratēģijai, taču Dievs nolēma darboties un caur pravieti Isaju pavēstīja par spēcīgu glābēju Emanuēlu - Dievs ir ar mums. Šī persona būs palīdzības un klātbūtnes zīme tam, ka Dievs ir savas tautas vidū. Dieva vārda vēsts ir cerīga, jo Dievs sāks iesaistīties vēl aktīvāk vēsturē. Isaja grāmatas 7.-12. nodaļas tiek dēvētas par Emanuēla grāmatu, kuras centrālo vēsti pauž trīs fragmenti par mesiju (Is 7,10-17; 9,1-6; 11,1-10) un apraksta viņa personu, darbību un valdīšanu. Bērna motīvam šajās nodaļās ir liela loma un sasaucas ar nevainību, sākumu un vājumu. Uzticība Dievam ir viens no pravieša Isaja vēsts pamatmotīviem un ir veids kā Jūda varēs izvairīties no postošās nākotnes. Izvēlētajai tautai jādzīvo pasaulē ar uzticību Kungam vairāk nekā ierastajiem principiem, kas valda starp tautām un sabiedrībām.

Izraela un Sīrijas valsts sacēlās pret Asīrijas lielvaru (2 Ķēn 16, 5-18; 2 Hr 28, 5-21) un centās iesaistīt savā savienībā Jūdu, kuru apdraudēja arī filistieši un edomieši. Ahazs bija tādā kā ielenkumā. Ahazs nevēlējās iesaistīties militārā koalīcija kopā ar citām mazām valstīm pret Asīriju un meklēja veidus kā iegūt sev drošības garantijas no pašas Asīrijas. Pravietis atzina, ka īstermiņā ķēniņa stratēģija atrisinātu problēmas, tomēr ilgtermiņā iznākums būtu pretējs ķēniņa darbības mērķim, kuram bija jāaizstāv Jūdas neatkarība. Isajs aicināja neievērot koalīcijas draudus, jo tā bija nolempta neveiksmei. Isaja atpazina kaut ko vēl svarīgāku un tā bija liela ticības krīze, jo Ahazs sliecās lūgt palīdzību Asīrijai un pravietis gribēja glābt viņu.

Dievs caur pravieti Isaju uzrunāja ķēniņu. Isajs gribēja pārliecināt Ahazu, ka viņam nekas nav jādara, lai glābtu Jūdu, bet ir jāuzticas Dieva vārda apsolījumam, jo citas stratēģijas nenesīs augļus. Ahazs juta, ka viņam ir kaut kas jādara un nepieņēma pravieša piedāvājumu. Isajs aicināja Ahazu uzticēties Dievam pat grūtā dzīves situācijā un atsaucoties uz Natana pravietojumu Dāvidam, atgādina, ka Dievs nevar pievilt un pamest Dāvida namu. Pravietiskā vārda mērķis bija pārliecināt ķēniņu, lai viņa ticība būtu nelokāma vienīgajam Dievam. Ķēniņa lūgums Dievam pēc zīmes bija paredzēts kā viņa labās gribas apliecinājums, tomēr Ahazs izlikās, ka negrib pārbaudīt Dieva spēku un atmeta piedāvāto palīdzību.

Ahazs izvēlējās iet savu ceļu un noteica savas paaudzes likteni, tomēr Dievs ir labs un neprasīja no Ahaza kaut kādu nesaprātīgu ticības rīcību, bet vien lūgt zīmi, jebkādu zīmi kādu viņš iedomāsies, pierādījumu, lai parādītu, ka ir Dievs nopietns ķēniņa sabiedrotais. Kāpēc Ahazs atteicās? Viņš nevēlējās uzticēties Dievam un izteica to dievbijīgā veidā, bet tā bija izveicīga un apķērīga liekulība. Viņš zināja, ka Dievs neizvirza nekādus nosacījumus, bet saprata, ka, ja viņš Dievu ielaidīs savos lēmumus, tad Viņš būs patiesais Valdnieks un noteicējs. Ahazs parādīja kā var noraidīt ticību ar gribas lēmumu neskatoties uz visām pozitīvajām liecībām un savu neticību parādīt kā dievbijību. Iniciatīvu pārņēma Dievs un lietoja jaunas sievietes, jaunavas tēlu, kura ieņems un dzemdēs dēlu. Vārds “Emanuēls” (Immānū-Ēl) burtiski skan “Aiz mums Dievs” un šis vārds ir dziļi simbolisks, bet arī abpusēji uzlūkojams, jo Kungs var būt “ar mums” vai arī kā tas varēja likties Isaja klausītājiem, ka šī klātbūtne var arī sodīt.

Par kādu māti un kādu bērnu domāja Isajs? “Almah” ebreju valodā nozīmē jaunu sievieti, kas vēl nav dzemdējusi, bet ne obligāti jaunavu, jo šādu sievieti apzīmē ar atsevišķu vārdu “betulah”. Jāņem vērā, ka 3.gs. pirms Kristus jūdi pārtulkoja Bībeli grieķu valodā un ebreju “almah” pārtulkoja ar grieķu vārdu “parthenos” (jaunava), nevis “neanis” (jauna sieviete, meitene), kas vairāk derētu, lai pārtulkotu vārdu “almah”. Rakstu tulkotājiem jau vairākus gadsimtus pirms Kristus bija pašsaprotams, ka mesijai jādzimst no jaunavas. Evaņģēlists Matejs izmantoja šo grieķu Bībeles tekstu un pēdējo gadsimtu ticību šajā jautājumā rakstot par Jēzus piedzimšanu (Mt 1,23). Pirmajiem kristiešiem jau nebīja šaubu, ka Isajs pravietoja par jaunavu no kuras piedzims Mesija, Jēzus Kristus.

Rietumu kristietībā cauri gadsimtiem lielu uzmanību piesaistīja vārdi par jaunavīgo ieņemšanu (Is 7,14), bet austrumu kristietībā šajā Isaja grāmatas fragmentā ar lielāku vērību uzlūkoja “zīmi”, kas ir arī ikonogrāfisks motīvs “Zīmes Dievmāte”** ikonai, grieķiski “Panagia”, krieviski “Зна­ме­ние”. Isaja pravietojums, ka jaunava ieņems un dzemdēs dēlu, un nosauks vārdā Emanuēls ir Kunga dotā zīme. Zīmes Dievmātes ikona parāda jaunavu Mariju “oranta” (lūdzošās) stājā un Bērns Jēzus lūdzas viņas krūtīs, Otrā dievišķā Persona, godības aplī, kas simbolizē Viņa dievišķo dabu, kas tagad ir iemiesojusies. Efezas koncilā (431.g.) svētā Aleksandrijas Kirila vadībā Baznīcas tēvi godināja Dievmāti (Theotokos), kas savā klēpī nesa bezgalīgo un neaptveramo Dēlu un šī Jaunava nesa sevī Vārdu (Logos), kurš kļuva miesa. Par godu šim koncilam tika izveidots Dievmātes attēls Konstantinopoles imperātora kapelā un šo ikonu kopēja visā impērijā un ārpus tās. 11.gs. šis ikonas motīvs ir jau sastopams Venēcijā un Kijivā, bet Kievzemē šī ikona izmantota ikonostasā un 16.gs. tika zīmēta uz griestiem.*** Efezas koncils iedrošinātā Dievmātes ar Bērnu ikonogrāfiju, kas attīstījās visos gadsimtos, jo Marija tika oficiāli atzīta par Dieva pestīšanas plāna  izšķirošo personu, kas pasaulei rāda pasaules centrālo personu. Kristus joprojām mūsu dzīvēs ienāk caur dažādām konkrētām zīmēm, kuras īpašā veidā piedāvā liturģija un Baznīcas māksla.



*** Aidan Nichols, There Is No Rose: The Mariology of the Catholic Church, Minneapolis: Fortress 2015, 159-160.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap