Lapas

10.05.2022

2 Ķēn 5,14-17, svētdiena XXVIII, C

2 Ķēn 5,14-17

Attēlā Nāmans tiek dziedināts no spitālības
tajā pašā upē, kur Kristus tika kristīts.
Manuskripts iespējams no Flandrijas
1460-1470
9. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt pateicību par saņemtajām dāvanām. Pirmajā lasījumā pagāns Nāmans tiek dziedināts un atzina Izraela Dievu par savu Kungu un pateicās Viņam. Šīs svētdienas Evaņģēlijā dziedinātais samarietis atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos Dievam par atveseļošanos. Abi cilvēki bija svešzemnieki un kā spitālīgie apzinājās savu izolēto stāvokli un nespēju ar saviem spēkiem saņemt dziedināšanu, un kas vēl svarīgāk - pestīšanu. Dziedināšanas vai pestīšanas dāvana atver vēl vairāk uz Dieva darbību un pateicību par nepelnīto dāvanu. Nāmans nebija pirmais pagāns, kurš ieticēja Dieva vārdam un katrā Izraela vēstures posmā bija kāds pagāns, kas palīdzēja Derības tautai. Abrahams satikās ar pagānu priesteri un ķēniņu Melhizedeku, kad atgriezās no kaujas (Rad 14, 17-20), izraelieši izceļoja no Ēģiptes kopā ar “citām tautām” (Izc 12,38), pagāns Jetra, Mozus sievastēvs palīdzēja izveidot Iztaela sabiedrības pārvaldes struktūru (Izc 18, 13-27), kanāniete Rahaba palīdzēja Izraelim (Joz 2,1-21), Dāvidam bija dažādi kontakti ar pagāniem, kuri ticēja Izraela Dievam (1 Ķēn 5) un Babilonas gūstā pagānu valdnieki atzina Dieva varenību kaut arī nekļuva par vienīgā Dieva pielūdzējiem (Dan 4; 6). Jau no sākuma Dievs vēlas, lai visas zemes tautas tiktu svētītas Ābrahāma pēcnācējos (Rad 12, 1-3). Jaunajā Derībā visi šie notikumi piepildās un Dieva pestījošā žēlastība izplatījās ārpus Izraela tautas robežām.

Izraelis pamīšus piedzīvoja karu un mieru ar Arāmu (piem., 1 Ķēn 22,1) un šīs svētdienas stāsts noritēja vienā no šādiem miera posmiem. Naids starp Sīriju un Izraeli bija ierasta parādība un vienā no saspīlējuma brīžiem viena izraeliešu meitene nonāca karaspēka vadoņa Nāmana verdzībā. Kad viņš kļuva spitālīgs, meitene ieminējās par pravieti, kas Izraelī veica dažādus brīnumus. Diplomātisko pārrunu rezultātā Nāmans nonāca pie pravieša Eliseja un viņam par pārsteigumu netika veikta neviena varena maģiska darbība, bet tikai norādījums nomazgāties, kas bija pārāk triviāls, lai to veiktu. Sākumā Nāmans negribēja mazgāties, bet viņa kalpi pārliecināja viņu, jo ja nekas nenotiks, tad nevis karavadonis tiks apkaunots, bet pravietis. Nāmans tika dziedināts, bet Elisejs atteicās pieņemt samaksu par dziedināšanu. Viss notikums atstāja uz Nāmanu lielu iespaidu un viņš ieticēja Izraela Dievam. Lai varētu turpināt pielūgt Izraela Dievu daudz autentiskāk, viņš paņēma līdz uz savu dzimteni zemi.

Gadsimtu gaitā ir sarakstītas neskaitāmi daudz apceres par kristībām un daudzos uzmanība tiek pievērsta kristību tēliem Vecajā Derībā. Apgraizīšanas tradīcija bija nozīmīgākais Izraela iniciācijas rituāls, kā arī mazgāšanās un iemērkšanās bija izplatīta (Lev 15,5-8.10-11.16-18; Sk 19,11-22). Kristiešiem pestījošie un dziedinošie ūdens notikumi Vecajā Derībā ir arī kā norādījumi uz kristībām. Pateicoties plūdu attīrošajam notikumam, pasaule tika radīta no jauna (1 Pēt 3, 18-22), Izraelis tika glābts no faraona pateicoties tam, ka Dievs izveda tautu cauri Sarkanās jūras ūdeņierm (1 Kor 10,1-10) un Baznīcas tēvi redzēja Izraela šķēršošanu pār Jordānas upi līdzīgā veidā.*

Nāmana stāsts ir saturā ļoti bagāts ar kristību pirmtēliem, pilns ar dažādām detaļām un veido vienu no izteiksmīgākajiem atgriešanās aprakstiem Rakstos. Pirmkārt, ūdenī tiek iemērkts pagāns, “Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks” (2 Ķēn 5,1). Iegremdēšanās Jordānas upē septiņas reizes var norādīt uz to, ka viņa ķermenis piedzīvoja jaunu radību kā tas bija ar pirmo radīšanu sepiņās dienās (Rad 1,1-2,4) vai arī uz Levītu grāmatu, kur cilvēkam ar spitālību bija jāievēro septiņu dienu izolācija, lai redzētu vai slimība izplatās (Lev 13,1-8). Svētais autors apraksta vienu no pirmajām prāta un sirds pārmaiņām Bībelē, kuras laikā mainījās arī cilvēka piederība, kurš pieņēma ticību Izraela Dievam un kļuva par Viņa kalpu. Kā virspavēlnieks viņš ir tēls spēcīgam un ideālam dabiskajam cilvēkam, bet sasniedzis varoņa slavu, viņš tika izslēgts no dzīves pilnības. Spitālība bija slimība, kas izslēdza no sabiedrības un Dieva klātbūtnes. Baznīcas tradīcijā spitālība simbolizē cilvēka stāvokli pirms kristībām un pēc tām viņš tiek šķīstīts no miesas un dvēseles traipiem. Kad Nāmans ieradās pie Eliseja, pravietis ar viņu runāja caur starpnieku, kas spilgti parāda šo nodalīšanu un pravieša nama svētumu, un tikai pēc šķīstīšanas un dziedināšanas pieņēma pagānu klātienē (2 Ķēn 5, 15).

Kad Nāmana miesa tika atjaunota, viņš “atgriezās pie Dieva vīra” (2 Ķēn 5,15) un viņa paša svarīgākā atgriešanās bija pie Dieva. Atgriešanās iezīmē stāvēšanu Eliseja priekšā. Kad Nāmans pirmo reizi ieradās pie Eliseja nama, viņš nostājās pie viņa durvīm bez starpniekiem (2 Ķēn 5,9), bet pravietis gan pats neiznāca ārā, vien sūtīja ziņnesi. Tikai pēc miesas un sirds atjaunošanas Nāmans nostājās pravieša priekšā kā mazākais pie lielākā, bet Elisejs pats ir kā kalps Kunga priekšā. Nāmans beigās atzina nevis pravieti, bet pašu Dievu un vairākas reizes attiecībā pret Eliseju lietoja frāzi “tavs kalps”. Sākumā Nāmans vēl nesaprata, ka tas, kas dziedina ir Dievs, bet ne pravieša žesti vai ūdens no kādas konkrētas upes. Dievs dziedina izmantojot visvienkāršākos līdzekļus. Stāsta sākumā Nāmas kā labs virspavēlnieks bija nostājies Arāmas ķēniņa priekšā (2 Ķēn 5,1), bet beigās viņš nostājās Eliseja priekšā (2 Ķēn 5,15). Nāmana lepnība nobālēja un viņš kļuva Kunga priekšā pazemīgs. Pazemība vai izmisums parādījās tajā, ka viņš pieņēma izraelieša kalpones ieteikumu par pravieti no Samarijas (2 Ķēn 5,3). Lielais vīrs gaidīja pret sevi godpilnu attieksmi, ka pravietis nostāsies viņa priekšā kā kalps, bet izrādījās, ka Elisejs ir pakļauts Kungam. Nāmans paklausīja savu kalpu padomam un izdarīja visu kā pravietis viņam teica un atjaunojās miesā. Viņš saprata, ka viņam jāpazemojas kā “jaunam zēnam” (2 Ķēn 5,14).

Baznīcas tēvi gandrīz katrā Bībelē pieminētajā upē redzēja pirmtēlu kristībām un notikumi pie Jordānas upes pestīšanas vēsturē ir īpaši būtiski. Jordānas krastos Elijs devās debesīs pēc tam, kad izgāja cauri upei sausām kājām (2 Ķēn 2,6-12), kas sasaucas ar iešanu pa Sarkano jūru. Jordānas straumēs Elisejs atguva cirvi, kurš iekrita ūdenī, kad viņš cirta koku, lai izveidotu namus praviešu dēliem (2 Ķēn 6, 5-7) un šī aina arī ir kā pirmtēls Kristus krustam un kristībām. Nāmana aina ir vēl izteiksmīgāka un tāpēc Nīsas Gregors vienā no savām homīlijām varēja sludināt, ka “vien Jordānas upe, saņemot svētdarīšanas un svētības pirmos augļus, kas tiek nodoti visai pasaulei, īpašā veidā dāvāti caur Kristības žēlastību”.** Nāmana mazgāšanās kristību teoloģijā izgaismo šķīstīšanās aspektu. Ja miesīgais ūdens nomazgā netīrumus, tad svētā pelde šķīsta ar Dieva spēku. Šis spēks iedarbojās uz miesas slimību, bet kristāmo gadījumā ietekmē dvēseli. Baznīcas tradīcijā kristību kontekstā Nāmana stāstu pirmais apcerēja Origēns un pēc tam sv. Nīsas Gregors, Ambrozijs un Didims, un šis brīnums ir pieminēts koptu un etiopiešu lūgšanā kristību ūdens pasvētīšanai. Sv. Ambrozijs rakstīja, ka Nāmana “tēlā ir parādīta pestīšana kādu nākotnē saņems pagāni”.***

Skat. Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 99-110.lpp.

** Robin M. Jensen, Living Water Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Leiden: Brill 2011, 119.lpp.; Nathan Witkamp, Tradition and Innovation Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 336.lpp.

***Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, 110-112.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.28.2022

Hab 1, 2-3; 2, 2-4, svētdiena XXVII, C

Hab 1, 2-3; 2, 2-4

Pravietis Habakuks tur rokās rakstu rulli un
skatās uz Dievu
manuskripts no Boloņas, Itālijā, 13.gs.
2. septembra pirmais lasījums no pravieša Habakuka grāmatas, kuru kā svētdienas lasījumu liturģijā lasām tikai vienu reizi trijos gados. Pravieša dzīves stāsts mums ir nezināms un var vien pieņemt, ka viņš bija cēlies no Jūdejas un darbojās ķēniņa Joahasama valdīšanas laikā (609-598 g. pirms Kr.), kad visā reģionā triumfēja haldejiešu valdnieks Nabuhodonozors II. Dievam ar Habakuku bija godīja un bieži sirdi plosošas sarunas par dzīves notikumiem 7. gs. Jūdejā, kuras iedzīvotāji stāvēja uz posta un trimdas robežas. Jūdejas lielākās bieds bija Haldejas jeb Jaunbabilonas valsts, kas sakāva Ēģipti un tad jaunajam hegemonam bija jāizrāda padevība, bet jūdi sadumpojās pret jauno lielvaru un haldejieši uzbruka Jeruzālemei (597 g. pirms Kr.) un deportēja karalisko ģimeni kopā ar tautas eliti. Habakuka vēsts bija vērsta pie Jūdejas šīs krīzes laikā.

Pravietis sūdzējās Kungam un izaicināja Viņu par dievišķās atbildes trūkumu posta un vardarbības priekšā, kas bija Habakuka acu priekšā no dienas dienā. Habakuka grāmata nav tipiska praviešu grāmata. Līdzīgi kā citās pravietiskajās grāmatās varam lasīt pravietojumus, kuri ir sludināti dažādos pravieša darbības laikos, taču atšķirībā no tipiskās pravieša grāmatas, šie vēstījumi Habakuka grāmatā ir sakārtoti, lai izstrādātu saskaņotus un secīgi veidotus argumentus, kas iet cauri visai grāmatai un kurā katra atsevišķā vēsts sniedz savu artavu grāmatas saturā. Habakuks žēlojās, ka sabiedrība, kurā viņš dzīvoja ir netaisnības sašķelta un izmantoja septiņus dažādus jēdzienus, lai aprakstītu visu situāciju: “varmācība”, “nekrietnība”, “mokas”, “posts”, “varasdarbi”, “strīdi” un “ķildas”. Viņš parāda, ka Likuma ievērošana tautā bija paralizēta.

Savu diologu ar Dievu pravietis uzsāka ar diviem retoriskiem jautājumiem (Hab 1,3) kāpēc Dievs neatbild uz lūgumiem. Habakuks 3. pantā uzdod vēl divus retoriskus jautājumus un jautā, kāpēc viņam jāredz netaisnība. Pravietis žēlojās, ka Dievs neiesaistās, lai glābtu taisnos un nesoda netaisnos. Kāpēc ļaunie netiek sodīti? Bibliskajā praviešu žēlabā jautājums Dievam ir pat to, cik ilgi viņam ir jāaizstāv sava lieta pirms saņems atbildi. Jautājums - cik ilgi Dievs pacietīs netaisnību ir sastopams arī Psalmu grāmatā (Ps 13; 22; 73). Vārdi “cik ilgi” (Hab 1,2) un “kādēļ” (Hab 1,3) ir ierasts veids Bībelē kā izteikt personiskās žēlabas. Habakuks pretojās ieļaunojumam, kas radās no Dieva darbības vēsturē un starptautiskajās attiecībās. Atbilde bija pārsteidzoša un dīvaina, jo veidoja ceļu Dieva galīgajai atbildei un taisnīguma uzvarai Jēzū Kristū.

Pirmā nodaļa uzdod jautājumu par ļaunumu pasaulē: ja Dievs ir labs un varens, kāpēc notiek netaisnība. Viņš neapšauba Dieva esību, varu un labumu, bet gaida Viņa rīcību. Jautājums par ļaunumu pasaulē ir viens no svarīgākajiem, ko cilvēks uzdod sev un Dievam. Pravietis Habakuks savā grāmatā vairāk uzmanību pievērš Dieva taisnīgumam un kā Viņš var pieļaut netaisnību, ka ļaunie uzveic labos. Grāmata ir sarakstīta kā dialogs ar Dievu un sākas ar kliedzienu: “Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt..,” (Hab 1,2-4). Šis sauciens veido šīs svētdienas lasījuma pirmo daļi un otrajā daļā saņem Kunga atbildi, jo pravietis prata klausīties un atpazīt Dieva gribu. Tekstā nerodam atbildi cik ilgi Habakuks gaidīja uz Kunga atbildi. Dieva atbilde bija “gaidi” (Hab 2,3), jo pašās beigās ticīgais no netaisnības tiks izvesta taisnība. Uz netaisnības problēmu Dievs atbild ar to, ka nelieši pieredzēs neveiksmi, bet taisnīgie dzīvos pateicoties uzticībai Dievam. Šis vēstījums ir raksturīgs pravietiskajām grāmatām un visai Bībelei kopumā

Galvenā teoloģiskā doma grāmatā pievēršas apspiestajai tautai, kuras Dievs ir pasaules un vēstures valdnieks, un vēlas pestīt sev uzticīgos ļaudis. Atbildot uz pravieša lūgumu, Kungs sola sodu, kas nāks caur pagānu haldejiešu jeb babiloniešu iebrukumu. Radās arī jautājums kā svētais Dievs var savu plānu īstenošani izmantot pagānu tautu. Pestīšanu taisnīgajiem nodrošina Dieva žēlastība un šī patiesība ir svarīgākā Habakuka grāmatas vēsts. Nemierīgā laikā Habakuks deva mierinājumu un aicināja uz ticību vienīgajam Dievam, bet kristiešus mudina uzticēties Dievam, kas ir vēstures un visuma Kungs kam rūp sava tauta. Vārdi fragmenta beigās “taisnais no ticības dzīvos” ir vieni no atpazīstamākajiem no pravieša Habakuka, jo Jaunajā Derībā tos lietoja apustulis Pāvils (Rom 1,17; Gal 3,11), lai pamatotu doma, ka attaisnošana nāk no ticības nevis no likuma. Pāvils vēlējās izteikt patiesību, ka taisnīgā dzīvi nenozīmē atbrīvošanu no ienaidniekiem vai nāvi, bet gan līdzdalību augšāmceltā Kristus dzīvē. Taisnīgais, kas ir vienotībā ar Dievu caur Evaņģēlija pieņemšanu, saņems mūžīgās dzīves dāvanu. Vēstulē ebrajiem (10, 38) šis citāts tiek izmantot daudz tuvāk sākotnējai nozīmei, lai brīdinātu kristiešus izturēt pārbaudījumos, jo Dievs galu galā viņus atalgos.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.23.2022

Am 6, 1a.4-7, svētdiena XXVI, C

Am 6, 1a.4-7

"VERBA AMOS" jeb "Amosa vārdi"(Am 1,1)
dekorēts pravieša grāmatas sākums,
kur attēlots ķēniņš ar kroni un pravietis Amos
manuskripts no Anglijas, Vinčesteras 1180.g.
Jau otro svētdienu pēc kārtas lasām fragmentus no pravieša Amosa grāmatas, kurā tiek nopelta Izraela tautas elite, kas dzīvoja greznībā, kas ir kā ievads 25. septembra svētdienas Evaņģēlijam par bagātnieku un Lācaru. Skaidrs ir tas, ka Dievam viscaur pestīšanas vēsturei rūp nabadzīgie un Viņš pretojas egoistiksām iegribām. Šajā lasījumā pravietis Amos savos vārdos pārgāja no Izraela kulta prakses kritikas (Am 5,18-27) pie varas vīriem, kuri savos svētkos nedeva godu Dievam un tukši līksmoja. Vara maldina cilvēkus, kuri tie iegūst. Fragments iesākas ar Amosa vēršanos pie viesību rīkotājiem Samarijā un Jūdejā ņemot vērā tā laika politisko situāciju un apdraudējumo Tuvajos Austrumos, kur spēku guva Asīrijas valdnieks Sargons II. “Bēda” attiecas uz bagāto Jūdas un Izraela karaliskā nama amatpersonām, kuras ignorēja tuvojošos nelaimi un deva priekšroku uzdzīvei. Viņi sēdēja ziloņkaula gultās, ēda gaļu, klausījās mūziku un dzēra vīnu no milzīgiem kausiem, kurus parasti izmantoja upurēšanai. Šeit aprakstītie svētki bija pagānu reliģiskie banketi: “marzeaḥ”. Vēsturiski skatoties ballītei drīz draudēja pienākt beigas, jo Asīrijas karaspēks draudēja iekrot zemi un deportēt tautu. Līdzīgi kā citi tā laika Dieva iedvesmoti pravieši, Amos vērsās ar brīdinājumu un spriedumu pie abām izvēlētās tautas valstīm, jo abas attālinājās no Kunga un nodevās svešiem rituāliem un sociālajai netaisnībai. Vieglums ar kuru Samarija priecājās bija acumirklīgs un viņu pašpārliecība maldīga. Amos brīdināja Sionas iedzīvotājus līdzīgi kā pravietis Isajs (Is 32,9-15), ka sods tuvojas.

Tautas līderi piedalījās dzīrēs, kuras bija aizgūtas no pagānu rituāliem. Pravietis Amos apraksta senu Tuvo Austrumu Levantes reģiona svinību tradīciju “marzeaḥ”, kas avotos tiek pieminēta no 3. gada tūkstoša līdz 3. gadsimtam pirms Kristus. “marzeaḥ” tradīciju veido trīs elementi: 1) sanāksmes raksturoja pārmērīga alkohola lietošana; 2) piedalās bagātākā sabiedrības elite; 3) dzīrotāji svinēja par godu kādai savai dievam. Katru no šiem aspektiem var attiecināt uz šīs svētdienas fragmentu (Am 6, 1-7). Jautājums var rasties par dievībai, kuru nepiemin Amos. Jādomā, ka jūdi “marzeaḥ” godināja vienīgo Dievu kaut arī pats godināšanas veids ir svešs derības tautai. Šis senais banekta rituāls parasti saistījās ar priecīgu cilvēku punlcēšanos un vēlmi pateikties savai dievībai un saņemt svētību kā pateicību par savu viesmīlību, bet Amosa grāmatā aprakstītajam “marzeaḥ” ir nopietna problēma, jo trūkst galvenā Ciemiņa! Tai vietā, lai baudītu pasniegto mūziku, ēdienu un vīnu, Dievs tiek izslēgt un saniktnots un plāno izsūtīt tieši tos cilvēkus, kuri sniedza Viņam šos viltus ziedojumus. Dievs izvēlējās pamest viesības savam godam un nepieņēma ēdiena, dzēriena un mūzikas upuris, jo Viņam vairāk interesē taisnīgums. Amosa grāmatā upurēšana bija neadekvāta, jo to salika bagātnieki savam personīgaam priekam un negodprātīgam labumam un uz nabadzīgo rēķina. Bagātie par to nedomāja un turpināja gaidīt svētību no Kunga. Amosa grāmatā kulta kritika neietver upuru aizliegšanu, bet gan upurētāju nopelšanu, kas vairāk rūpējās tikai par sevi nevis taisnīgumu sabiedrībā. Dieva labvēlības gūšana uz nabago rēķina ir smags grēks. Nav brīnums, ka pravietis nepiemin Kunga klātbūtni svinībās, dzied dziesmas sev nevis Dievam un dzer vīnu no upurtraukiem. Var vien jautāt, vai Dievam nepatīk pati šī “marzeaḥ”rituāla svinēšana vai tas, ka tajā Kungs netiek piesaugts. Atbilde var būt šāda: “marzeaḥ” svinību tradīcija pati par sevi ir nelaba, jo tajā dalību ņem bagātie uz nabago rēķina un apstiprina esošo netaisnību.* Lasījums liek domāt par kāda veida reliģisko sinkrētismu, bet pravietis uzmanību pievērš netaisnībai, kas ļauj uz nabagu rēķina organizēt šādus svētkus.

Elites grēks bija bezrūpība par savu tautiešu nākotni un kad sabiedrībā noiet greizi, Dievs sagaida, ka ļaudis izrādīs raizes pat ja viņi paši nevar neko mainīt. Bagātnieki jutās labi un nepiespiesti, jo viņiem bija nauda, bet tā viņus padarīja aklus un viņiem nerūpēja, kas notiek ar citiem. Cilvēki ir jānovērtē un jāaizsargā, nevis jāizmanto. Tomēr par naudu nevar iegādāties ilgtermiņu drošību un mieru. Tie, kas jūtās droši Jeruzalemē un Samarijā, bija ceļā uz briesmīgu sabrukumu, par kuru viņi bija neziņā. Šajās viesībās viņi dzēra vīnu no kausiem, kas visdrīzāk bija lieli un veidoti no dārgmetāliem un mākslinieciski veidoti. Amos nopeļ greznību un dzeršanu. Bagātnieki arī nežēloja līdzekļus sava ķermeņa aprūpei svaitot tos ar labākajām eļļām. Senatnē viesību rīkotājs dāsni lietoja izsmalcinātas eļļas, lai svaidītu ciemiņu pieres. Viņi nepievērsa uzmanību savai tautai un zemei, kurai tuvojās sabrukums, bet savai labpatikai. Amos attēlo ļoti konkrēti bagātnieku dzīves līmeni, kuri ne par ko nebija gatavi atteikties no savām privilēģijām. Nav jābrīnās, ka viņi atmeta pravieša aicinājumu uz atgriešanos, Kunga meklēšanu un ļaut taisnībai viņu dzīvēs gūt virsotni. Dramatiskākie vārdi lasījumā ir par vienaldzību, ka līderi nesēroja “ka Jāzeps sagrauts” (Am 6,6c) un viņi neredzēja traģēdiju, kas tuvojas tautai. Viņi bija tik aizņemti ar savas labklājības izbaudīšanu, ka citas raizes neļāva ielaist prātā. Daži izraelieši dzīvoja apkaunojošās greznībā, kamēr citi bija apspiesti (Am 2,6-7; 3,9-10; 4,1) un sēdēja “ziloņkaula gultās” (Am 6,4). Izraela priviliģētās šķiras dzīvoja kā ķēniņi un Amos sasaista viņus ar Dāvidu, jo viņi dziedāja un sacerēja dziesmas svinībās savam godam, tomēr viņu dziesmas nebija kā Dāvida dziesmas, bet frivolas un bez dziļāka satura. Dāvids sacerēja dziesmas Dieva godam, bet viņi veidoja dziesmas par godu savām viesībām. Viņi nekalpoja Kungam, bet savai apetītei. Pāvila vārdiem var teikt, ka “viņu dievs ir vēders (Filip 3,19) un “nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet gan savam vēderam” (Rom 16, 18). 

* Jessie DeGrado, An Infelicitous Feast: Ritualized Consumption and Divine Rejection in Amos 6.1–7, Journal for the Study of the Old Testament, 2020, Vol. 45 (2). 178–197. lpp. ; Jonathan S. Greer, A Marzea­ and a Mizraq: A Prophet’s Mêlée with Religious Diversity in Amos 6.4-7, Study of the Old Testament Vol 32.2 (2007): 243-262.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.14.2022

Am 8, 4-7, svētdiena XXV, C

Am 8, 4-7

Pravietis Amos, manuskripts no Vācijas, 12.gs.
18. septembra svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Amosa grāmatas. Lai labāk izprastu šo lasījumu ir jāizprot pravieša Amosa darbības laiki un apstākļi. Amos pravietoja ap 760 gadu pirms Kristus ķēniņa Jeroboama II valdīšanas laika. Amos bija no Jūdas valsts, bet pravietoja Izraela valstī, kuru dēvēja arī par Efraimu, Jēkabu un Samariju. Viņš nebija profesionāls pravietis vai no kādas turīgas dzimtas un pats par sevi teica: “Es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet gan zemnieks, kas kopj meža vīģes. Kungs mani paņēma, kad es kopu savas avis un Kungs man teica: “Ej, pravieto manai tautai Izraelam!”” (Am 7,14-15). Amos sāka sludināt laikā, kad Izraelī bija miers un pārticība. Asīrijas lielvara austrumos un Ēģipte dienvidrietumos bija samērā vājas un neapdraudēja mazākās kaimiņvalstis. Problēma bija tā, ka pārticība tika celta uz nabadzīgo cilvēku rēķina un pravietis Amos bieži uz to norādīja. Katrs pravietis ir ļoti jūtīgs uz netaisnību un neignorēja vājāko izmantošanu un neļāvās uzskatiem, ka pasaule iet savu ritumu un nav ko pārdzīvot par ekspluatāciju. Šīs svētdienas lasījumā Amos pasludināja Dieva tiesu pār turīgajiem, kas apspiež nabagus tirgus laukumā un lietoja viņu pašu vārdus kā apsūdzību. Jāuzsver, ka pravietis nenosoda pašu pirkšanas un pārdošanas praksi, jo arī Likumā nevar atrast kādu aizliegumu, jo tirdzniecība ir nepieciešama ikdienas dzīves vajadzībām. Likums un Amos nosodīja negodīgu tirdzniecību, kas nicināja cilvēka dzīves.

Pārdomājot taisnīgumu ir jāatceras, ka Dievs ir taisnīgs: “Kungs ir taisnas tiesas Dievs” (Is 30,18) un tā kā Kungs ir izvēlējies Izraeli par savu tautu, Viņš prasa, lai tās dzīvē atspoguļojas arī šī Dieva īpašība un Izraelim jābūt par taisnības tautu. Taisnīgā sabiedrībā var attīstīties cilvēks, bet tur kur netiek aizsargāts vājais, tas nav iespējams. Vecajā Derībā neaizsargātajā sabiedrības grupā tika iekļautas atraitnes, bāreņi, svešinieki, trūcīgie un nabagi. Nabagi vienmēr būs pasaulē (Mt 26,11; At 15,11) un viņiem Kungs ir pievērsis īpašu uzmanību (Izc 23,11, At 15,7-11; Ps 69,34; 72,4.12-13; Is 25,4). Dievs tautai deva likumus, lai līdzcietība būtu arī starp cilvēkiem nevis kā izvēle, bet ikdienas dzīves norma. Pravietis Amos bija īpaši skarbs savās apsūdzībās pret tiem, kas savā negodīgajā saimnieciskajā darbībā apspieda un piekrāpa nabadzīgos. Pravietis citēja pašu bagātnieku vārdus pie kuriem īsti nav ko piebilst, jo ir netaisnīgi un nelietīgi, un tādā veidā bagātnieki notiesāja paši sevi. Viņi bija nepacietīgi un nevarēja gaidīt līdz svētku dienas beigsies un varēs pelnīt negodīgu naudu. Viņi neredzēja saistību starp savu reliģiozitāti un morālo stāju, un varēja būt tā, ka sirdsapziņa viņiem nenorādīja, ka viņi rīkojas nepareizi.

Senajās sabiedrībās var atrast spriedzi starp saimnieciskajām un reliģiskajām vajadzībām. Apkārtējam tautām arī bija savi svētki, bet tikai Izraelim bija jāievēro sabata likums un jāpārstāj strādāt. Nebūtu pārsteigums, ja jūdu tirgotāji apskauda pagānus, kuriem nebija nekādi sabata ierobežojumi. Ja skatās uz seno pasauli, tad pārmetumi tirgotājiem ir atrodami arī ēģiptiešu “Amenemopes pamācībās” (ap 1300-1075 g. pirms Kr.) un Babilonas gudrības literatūrā, kurā arī piemin svaru viltošanu. Hammurapi likumos (1792–1750 g. pirms Kr.) piemin baņķieru vieglos atsvarus, lai mērītu graudus vai sudrabu, ko tie aizdod un smagākus atsvarus, lai atgūtu parādus. Ēģiptiešu «Stāsts par daiļrunīgo zemnieku» (2055–1650 g. pirms Kr.) arī iestājas pret to, ka dod mazāk precēs nekā pienākas.* Tāpēc nevarētu teikt, ka sabats būtu vainīgs pie negodprātīgajām praksēm, bet gan cilvēka netaisnība un grēks, tomēr izvēlētajai tautai bija dots likums un gars, lai veidotu harmonisku sabiedrību.

Amos nosodīja tirgotāju krāpšanos ar divu veidu svariem: ar vieniem pirka un ar citiem pārdeva, lai ar šo viltīgo mērvienības maiņu nopelnītu vēl vairāk. Izraelī bija īpaši likumu pret šādu rīcību (At 25,13-16) un faktiski tas bija pārkāpums pret bausli, kas aizliedz zagt (Izc 20,15). Torā tiek uzsvērts, ka Izraelim ir jārūpējas par nabadzīgajiem sabiedrības locekļiem, kuriem jāļauj lasīt graudu pārpalikumus pēc pļaujas, bet Amos pārmet, ka tie tiek pārdoti verdzībā par sudrabu un kurpju pāri (Am 8,6). Mozus grāmatās un Bībeles gudrības literatūrā parādās brīdinājums pret nabago izmantošanu: “Nesagrozi nabaga tiesu, kad tas tiesājas! Turies tālu no melu vārdiem, neslepkavo nevainīgo un taisnīgo - es ļaundari neattaisnošu! Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas” (Izc 23,6-8); “Neatņem nabagam - viņš tā jau nabags, netiesā sūrdieni pilsētas vārtos, jo Kungs nāks tiesāties viņu vietā - tiem, kas tos aplaupa, viņš laupīs dzīvību” (Sak 22,22-23).

Bagātajiem, kuri pārvaldīja tirdzniecību, sabats, kad visiem - tai skaitā vergi - bija atpūtās diena, radīja domas par nevēlamu pārrāvumu naudas pelnīšanas procesā. Ikmēneša jaunā mēneša svētki tika uztverti līdzīgi. “Jauns mēnesis” (Am 8,5) ir pirmā lunārā kalendāra mēneša diena, un Izraelī šajās laikā notika svētki, kas Rakstos tiek pieminētis kopā ar sabatu (1 Ķēn 4,23; Os 2,11). Sabatā un jaunajā mēnesī nevarēja strādāt, bet tas bija pretrunā ar iespēju pelnīt. Amos nosodīja mantraušos, bet tas nenozīmē, ka viņi neievēroja likumu. Viņi pārtrauca darbu, piedalījās rituālos un apliecināja publiski savu reliģiozitāti, bet viņu domas bija citur un viņi bija ļoti nepacietīgi vienas dienas dēļ. Var pat teikt, ka savu nepacietību nākamajā dienā izlēja pār nabagiem un manipulēja ar viņiem. Izraela likumi un tradīcijas aizstāvēja nabagus un neaizsargātās sabiedrības grupas, bet bagātajiem tas neinteresēja un neredzēja saistību starp savu ticību, sabatu un nabagiem.

Tiklīdz brīvās dienas bija galā, tirgotāji ķērās pie darba un dažādos veidos piekrāpa pircējus. Ar vienkāršu darba pauzi sabatā nepietiek, lai veidotu taisnīgu sabiedrību, jo tādā pasīvā veidā dzīve nevar tikt pārveidota, bet ir jāmaina sirdis. Amos atsaucās uz domu, ka cilvēks var ievērot likuma burtu (piem., nestrādāt sabatā), bet neņemt vērā likuma garu (nabago apspiešana). Bagātie necienīja nabagos un pat varēja pārdot verdzībā. Cilvēks bagātniekiem bija tikai viena no precēm ar kuru var nopelnīt. Lasījums sākas ar vārdiem “klausieties to”, kas ir līdzīgi ar citām vietām no šīs grāmatas “klausieties šos vārdus” (Am 3,1; 4,1; 5,1). Klausīties Dieva vārdu un pieņemt viņa gribu ir nopietns aicinājums nedzīvo šauri un ārišķīgi, jo bez likuma gara nevar īstenot taisnīgumu un vājo aizsardzību sabiedrībā. Fragmenta noslēgumā ir spriedums, ka Kungs neaizmirsīs pārkāpumus pret nabagiem. Kungs zvērēja ne pie sava svētuma (Am 4,2) vai sevis (Am 6,8), bet pie “Jēkaba lepnuma” (Am 8,7) jeb Dievs zvērēja pie zemes, kuru deva Abrahama pēctečiem. Sods vēlākos gadsimtos piepildījās, jo šādu sašķeltu un neuzticīgu Kungam sabiedrību spēcīgākā kaimiņu valsts varēja iekarot. Kungs mums atgādina, ka cilvēks nevar būvēt savu dzīvi uz uzticību materiālajiem labumiem. Ja cilvēks uzticas lietām, tad zūd uzticība Dievam un tādā veidā aizstāj Dievu ar pasaulīgiem labumiem, bet galu galā dzīves centrā noliek pats ar sevi un kļūst par mērķi pats sev. Naudas absolutizācija traucē veidot sabiedrības solidaritātes saites un izraisa nevienlīdzību un apspiešanu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasām pārsteidzošu mācību, ka materiālie labumi var kļūt par sabiedriskās harmonijas līdzekļiem, bet mēs esam aicināti pieņemt patiesību, ka viss ir Dieva dāvana.


br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2022

Izc 32, 7-11,13-14, svētdiena XXIV, C

Izc 32, 7-11,13-14

Zelta teļa adorācija un Mozus saruna ar Dievu
Manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.
11. septembra svētdienā pirmais Dieva vārda lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par zelta teļu, kurā Mozus aizbilda par savu tautu, kura bija sagrēkojusi pārkāpjot Dieva gribu. Iepriekš tauta tuksnesī pieredzēja Dieva mīlestību un apņēmās atbildēt uz šo mīlestību izpildot visu, ko Kungs viņiem teica (Izc 19,7; 24,3), tomēr diezgan ātri sajuta savu vājumu un sagrēkoja. Tādā veidā arī Bībelē uzlūko zelta teļa stāstu. Kad Mozus bija uzkāpis Sinaja kalnā un sarunājās ar Dievu un saņēma tālākos norādījumus kā lūgties, tad tauta kalna pakājē kļuva nepacietīga, jo Mozus tur uzturējās “četrdesmit dienas un četrdesmit naktis” (Izc 24,18). Tauta nesagaidīja Mozu un to, kas viņam bija jāpavēsta no savas sarunas ar Dieva, un izdomāja paši savus dievkalpojumus, izveidot zelta teļu, kuru godināja kā Dieva attēlu un svinēja šo notikumu (Izc 32, 1-6). Izceļošanas grāmatas lasītājiem ir skaidrs, ka pateicoties Dievam Izraelis bija atbrīvots no Ēģiptes verdzības un Mozus uzticīgi vadīja tautu ārā no nebrīves, tomēr pārsteidzošā veidā, Izraelis savu izceļošanu piedēvēja zelta teļam (Izc 32,5). Kā tauta izdomāja šādu tēlu, ja pestīšanas varoņi viņiem bija zināmi - Dievs un viņa izvēlētais cilvēks - Mozus.

Atbildot Izraela neuzticībai, Dievs paziņoja Mozum: “tagad - atstāj mani, un manas dusmas iedegsies pret viņiem” (Izc 32,10). Jāuzsver, ka Dievs paziņojums nav patvaļīgs vai atriebīgs, bet drīzāk tā ir saistību izpilde, ko izraēlieši bija uzņēmušies derībā pie Sinaja, kurā asins upuris simbolizēja nāvi par neuzticību derībai (Izc 24,8). Dieva bargais brīdinājums Mozum bija vairāk paredzēts, lai viņam dotu iespēju aizbilst par savu tautu, ko Mozus darīja cēlsirdīgi un pat piedāvāja savu paša dzīvi par viņiem (Izc 32, 11-14. 30-34). Mozum nācās jau vairākas reizes aizbilst par tautu tuksneša ceļojuma laikā. Viņš lūdza apžēloties un atsaucās uz vienpusējo Dieva derību ar Abrahamu un šeit viņš pieminēja brīdi Abrahama dzīvē īsi pēc Izāka upura, vienīgo vieta Bībelē, kur Dievs zvērēja pie sevis paša kādam no patriarhiem (Rad 22,15-18). Dzirdot šo argumentu, Dievs piekāpās un apstiprināja, ka Izāka upuris bija tāda kā Vecās Derības Kalvārija uz kuru varēja atsaukties, lai saņemtu apžēlošanu.

Pēc sagrēkošanas Radīšanas grāmatā Dievs reaģēja daudz izšķirošāk un skarbāk. Ādama grēks Radīšanas grāmatā pēc būtības ir identisks ar zelta teļa grēku. Radīšanas grāmatā Noas dienās “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojis, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu” (Rad 6,5) un nolēma noslaucīt “no zemes virsas cilvēku, ko es radīju” (Rad 6,7). Dieva atbilde uz grēku bija radīšana no jauna un tikai Noas bija taisnīgs Dieva priekšā (Rad 6,9) un viņš tika glābts ar visu savu ģimeni. No Noasa Dievs sāka veidot jaunu cilvēci. Pēc Bābeles torņa sagraušanas un tautu izklīdināšanas Dievs aizcināja Abramu, lai viņš kļūtu par lielu tautu. Visi šie piemēri atgādina Dieva reakciju šīs svētdienas lasījumā. Izraelis pats par sevi bija Dieva jaunā radība, jaunā tauta, bet tagad tā parādīja, ka uzvedās kā vecā radība līdzīgi kā tas notika pēc plūdiem (Rad 9,20-29), kad izrādījās, ka cilvēks nebija mainījies. Izraelis bija stūrgalvīgs jeb ar cietu skaustu un tā bija liela problēma, jo tādi cilvēki nespēj noliegties patiesā valdnieks priekšā.

Kam tagad šī tauta pieder? Ko tā uzskatīja par savu saimnieku? Elku veidošanas stāsta pamatā no 32. grāmatas nodaļas ir jautājums par identitāti, piederību. Dieva derības “īpašumtiesības” pār Izraēli apdraudēja tautas mēģinājumu piešķirt īpašumtiesības elkam. Izraela brīvību apdraudēja “īpašnieka” maiņa, jo zelta teļš bija trausls priekšmets, kuru var vienu dienu uztaisīt un nākamajā pārkausēt. Kam tad īsti piederēt? Visdrīzāk zelta teļš nebija iecerēts kā elks, bet sāncensis derības šķirstam kā atbilstoša Dieva klātbūtnes zīme. Zelta teļā nevar saskatīt elku tīrā veidā, bet problēma bija tāda, ka cilvēki nespēja atšķirt patieso dievību un teļa simbolu, un arī pravietis Osejs šādus tēlus kritizēja (14,2). Tas varēja radīt apjukumu. Telts ar derības šķirstu veidoja barjeru starp Dievu un Izraeli pat tad, ka Kungs bija viņu vidū un zelta teļš saasināja attiecības starp Dievu un tautu. Svarīgi, ka Dievs izveda no nebrīves Mozu ar tautu un nevis zelta teļu. Tautas grēks arī bija pret Mozu, kurš bija tautas vadītājs un starpnieks ar Dievu nevis statuja. Tā nebija apostāziju, bet otrā baušļa pārkāpšana, kurš aizliedza attēlot Dievu (Izc 20,4; 34,17). Dievs ir “svēts” jeb burtiski pilnīgi “citāds” un neviens attēls nevar viņu aptvert. Tautas lielākais grēks bija tas, ka zelta teļš ies tautas priekšā. Caur šo zelta teļu tauta gribēja kontrolēt Dievu un deva Viņam iespēju tautu vadīt un padarīt atkarīgu no tautas iegribām. Zelta teļš ir dievs pateicoties cilvēku labvēlībai, bet Dievs-Es Esmu ir tas, kas nosaka savu likumu un cilvēkiem norāda laiku, vietu un ceļa virzienu. Šādos apstākļos, kad parādās zelta teļā, svarīgi ir tikai cilvēku plāni un nevis Dieva vārds un griba.

Zelta teļa notikums is saistīts ar Sinaja kalnu jeb Izraela tautas sākuma laiku un tas simbolizē Izraela tautas grēku sākumu, modelis visiem grēkiem, kas bieži atkārtosies tautas vēsturē. Visas nākošās neuzticības būs kā atgādinājums, piemiņa vai šī pirmā grēka aktualizācija. Izvēloties teļu, tauta sevi novietoja Dieva vietā un kļuva no Viņa neatkarīga. Zelta teļa stāstā var atrast katra cilvēka grēku pret Dievu: Kungs tiek nobīdīts malā un aizstāts, atmests un Viņa vietā ievieto elku, kas ir maskēta cilvēka vēlme kļūt par savas dzīves kungu. Katrs grēka lielākais ļaunums ir tas, ka tas grib padarīt cilvēku par dievu, kas pats sevi uzskata par katras rīcības normu, labā un ļaunā noteikšanas kritēriju. Šajā Rakstu vietā dievbijība ir cilvēka paklausība Dievam, bet grēks ir cilvēka vēlme pakļaut Dievu. Cilvēks ir Dievam paklausīgs, kad dzīvo savu dzīvi saskaņā ar Dieva vārdiem un gribu, bet grēks atmet to visu un pieņem elkus kā masku aiz kuras slēpjas cilvēka iegribas. Tikai dziļi personiskas attiecības ar Dievu var nodrošināt mīlestību un vēlmi dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, un tāpēc vērts ievērot cik daudz Mozus lietoja vārdus “tu”, “tavs” (Izc 32,11-13), jo tas parāda kāds spēks ir patiesai Dieva pazīšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.31.2022

Gudr 9, 13-18, svētdiena XXIII, C

Gudr 9, 13-18

Gudrības grāmatas sākuma:

ķēniņš Salomons sēž un raksta.

Manuskripts no Lielbritānijas 12/13.gs.

4. septembra svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Gudrības grāmatas daļas, kurā ķēniņš Salomons un Gudrības kundze ir kā laulātie (Gudr 6,21-9,18). Gudrībai ir visas nozīmīgākās dievišķās īpašības - visvarenība, visuzināšana, visuresamība un vislabākā. Gudrība šajā grāmatā būtībā ir dievišķa. Pārsteidzoši, ka autors apraksta Gudrību kā ideālo līgavu ar kuru viņš jaunībā ir iemīlējies un vēlas pavadīt kopā visu dzīvi (Gudr 8,2-21). Tāpēc viņš lūdz Dievu, lai Viņš to iedotu viņam par dzīvesbiedri, un šī lūgšana noved pie šīs sadaļas kulminācijas un noslēguma (Gudr 9,1-18). Gudrības pestījošai lomai ir izglītojošs raksturs, jo tā glābj tos, kurus tā māca (Gudr 9,18), bet māca tikai tos, kuri vēlas saņemt norādījumus (Gudr 6,19). Ja kāds ir cienīgs saņemt glābšanu, tad tas nav paša cilvēka cienīgums, kas viņu glābj, bet Gudrība. Cilvēks nenopelna pestīšanum, bet gan žēlastība, kuru viņš saņem, viņam to dāvā. Lai lūgtu no Dieva gudrību ir jāatzīst, ka cilvēks ir vāja un nepilnīga būtne, un ar svarīgākajām eksistences problēmām pats nevar tikt galā. Gudrības grāmatas autors parāda, ka neviens cilvēks nevar iepasīt Dieva gribu, ja Viņš nenāktu cilvēkam palīgā un nedotu savu gudrību un svēto garu.

Gudrības grāmatā lūgšana ir nepieciešams nosacījums, lai saņemtu Dieva dāvanas. Grāmatas sirdī atrodas 9. nodaļa, kurā skaidri izskan doma, ka gudrība ir dāvana un Dieva atbilde uz lūgumu, kas izteikts lūgšanā. Visa 9. nodaļa ir lūgšana par gudrības dāvanu, kuru var dot tikai Dievs. Lai uzsvērtu gudrības vērtību, tekstā tiek uzsvērta cilvēka nespēja to atrast. Cilvēks apgūst dažādas prasmes, risina daudzas problēmas un spēj ietekmēt dabu, tomēr ir palicis pie ārējām lietām un galvenie izaicinājumi ir neatrisināmi. Dzīves jēgas, taisnības, miera un laimes meklējumu priekšā cilvēks vienmēr jūtas nepilnīgs un nedrošs, un vienīgais, ko var izdomāt, ir īslaicīgi risinājumi, kuri noved atkal pie apjukuma un apgrūtinājuma ar domu, ko jaunu vēl izdomāt, lai pieredzētu mieru. Priecīgais pavērsiens cilvēka dzīvē ir tāds, ka Dievs neatstāj cilvēku nolemptu pašu sev, bet dāvā savu gudrību, bet kā vislielāko dāvanu - sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu. Cilvēks pats nevar nonākt pie Dieva un arī iepazīt lietu dziļāko jēgu, bet Jēzus Kristus dāvā ceļu un Dieva griba ir cilvēkam sasniedzama. Saprāts bez žēlastības palīdzības nevar izprast Dieva lietas, jo pat zemes lietas ir grūti atpazīstamas, tad ko teikt par debesu lietām. Patiesa gudrība ir Dieva dāvana. Gudrība mudina pamest pasaulīgus aprēķinus un plānojumus, un pirmajā vietā likt Kunga māceklības ceļu.

Autors neraksta vienkārši par gudrību, bet uzsver tās garīgo raksturu un piederību dievišķajai īstenībai. Fragmentā parādās šī sasaiste starp “garu” un “gudrību” (Gudr 9,17). Pasvītrojot gudrības garīgo aspektu, autors norāda, ka tā ieiet cilvēka dzīlēs, dod spēku, žēlastību un iekšējo pārveidi. Jaunās Derības cilvēkam “gars” Vecajā Derībā iegūst ļoti personiskus vaibstus, jo Viņš mums tiek atklāts kā Persona, tomēr Vecās Derības tautai šāda izpratne bija sveša. Vecajā Derībā ir teksti, kuros Dievs darbojas caur savu garu. Praviešu laikā un pēc Babilonas gūsta gara pieminēšana kļūst biežāka un aprakstīja Dieva patieso klātbūtni vēsturē un viņa ietekmi uz to (Ps 51,12; 139,7; Zah 4,6). Ar laiku sāka lietot arī īpašības vārdu “svētais” (Ps 51,13; Is 63,10). Bībeles gudrības literatūra, kurā bija specīga grieķu vides ietekme, gars netika tik ļoti uzsvērts, jo tā lomu pārņēma gudrība. Gars gudrības literatūrā attiecas uz garīgo dāvanu (Gudr 9,17; Sīr 39,6) un gudrība tiek uztverta kā pravietojuma dāvanas devēja (Gudr 7,27; Sīr 24,46). Starp gudrību un gara darbību Bībeles autori saskatīja līdzību, jo aiz abiem darbojās Dievs.

Svētais Augustīns vairāk nekā astoņdesmit reizes savos darbos ir citējis vai atsaucies uz vārdiem no 15. panta: “dvēseli smagi māc nīcīga miesa, domām bagātu prātu - no zemes darināta telts” (Gudr 9,15). Šis teikums apraksta kā sabojātais ķermenis nospiež dvēseli. Šāds skatījus uz miesu un dvēseli ieved domāšanā platoniskus elementus, kuros miesa ir traucēklis dvēseles brīvībai, kas Augustītam bija tuva doma. Šī Rakstu vieta arī nedaudz sasaucas ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Šajā teltī būdami, mēs grūti nopūšamies zem smagās nastas, jo negribam palikt bez apģērba, bet gribam būt ietērpti, ka dzīvība aprītu to, kas mirstīgs” (2 Kor 5,4). Abos lasījumos ir līdzīga doma un arī divi vārdi “smagi” un “telts”. “Telts” ir miesas tēls, kas bija tuvs nomadu ļaudīm. Ebreju, kuru senči bija nomadi, telts bija tēls tam, kas pāriet un attiecas uz mirstīgu ķermeni (Is 38,12). Gudrības grāmatā rakstīts par miesīgās eksistences grūtībām šajā pasaulē un netiek apskatīta doma par laika beigām, kas ir klātesoša Pāvilam, kurš orientējas arī uz pastaro nākotni. Jāuzsver, ka šī Gudrības grāmata vieta, kurā var it kā saskatīt platonisko cilvēka ķermiņa uztveri, kas miesu uztvēra kā dvēseles cietumu vai smagumu, nav jālasa ar grieķu pasaules acīm, jo autors neatmeta bibilsko tradīciju, kurā miesa un dvēsele ir Dieva radītas vienas personas neatņemama sastāvdaļa, bet gan norādīja uz spriedzi starp cilvēka dzīves miesīgo un dvēselisko sfēru.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.26.2022

Sīr 3, 19-20a.30-31, svētdiena XXII, C

Sīr 3, 19-20a.30-31

Jēzus, Sīraha dēls,
saņem grāmatu no sava vectēva - Jēzus
manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas.
28. augusta svētdienā pirmais Dieva vārda lasījums piedāvā fragmentu no Sīraha dēla grāmatas sākumdaļas, kurā autors sniedz padomus jauniem vīriešiem (Sīr 1,1-4,10). Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no nodaļas (Sīr 3, 17-31), kura aicina uz pazemību. Pazemība ir tikums, kurš īpaši nepieciešams ietekmīgiem un turīgiem cilvēkiem, jo sargā cilvēku no lepnības un ļauj pieredzēt dziļu Dieva klātbūtni savā dzīvē. Lasījums sākas ar vārdu “dēls” vai “mans dēls” un grāmatas sākumdaļā šis uzrunas veids atkārtojās kādas trīspadsmit reizes. Grāmata vēlas tādā veidā jaunos vīriešus instruēt kā dzīvot pasaulē taisnīgi un labi. Gudrība nāk no Dieva un pastāvēja pirms visām lietām un bija iesaistīta radīšanas procesā, un šādu universālu gudrību piedāvā grāmatas autors jauniem vīriešiem, kuri to meklē. Ja kāds vēlas veiksmīgi apsvērt radīšanas kārtību, viņam vajag ievērot obligātsi nosacījums un tas ir vienkāršība. Dieva lielums ir neaptverams un tikai tas, kurš ieņem pareizo stāju var dziļi ielūkoties radīšanas noslēpumos.

Grāmatas 2.nodaļas sākumā izskan programmātiski vārdi: “Ja tev padomā kalpot Kungam, bērns, sagatavojies pārbaudījumiem” (Sīr 2,1). Jaunieši tiek brīdināti, ka gudrības ceļš ir vienlīdzīgs ar Kunga meklēšanu un ir sarežģīts un prasa izturību pārbaudījumos (Sīr 2,2-18). Tēva un mātes godināšana ir gudras un taisnīgas dzīves pamats (Sīr 3,1-16). Senajos Tuvajos Austrumos kāda godināšanai bija ļoti praktisks aspekts un īpaši tas attiecas uz vecākiem, kuriem bija jāpalīdz vecumdienās, kad viņi bija īpaši vāji. Pazemība un paklausība pret vecākiem attīstas tikumos, kas veido visas dzīves tālāko raksturu (Sīr 3,17-31). Līdzās pienākumiem pret vecākiem ir jāveido taisnīga sabiedriskā stāja pret trūcīgajiem un bēdu piemeklētajiem (Sīr 4,1-10).

Sīraha dēls uzsver trīs tikumus, kuri joprojām ir aktuāli ticīgajiem: atvērtība uz gudrību (Sīr 1,1-10), apzināta pārbaudījumu pieņemšana (Sīr 2,1-18) un sirds pazemība (Sīr 3,17-24). Vārdu “ănāwâ” - “pazemība” var arī tulkot kā “pieticība”, “vienkāršība” un “lēnprātība”. Gudrības literatūrā “pazemība” iet roku rokā ar dievbijību un gudrību: “Nāk lepnība - un nāk negods, bet gudrība ir pazemīgajiem" (Sak 11,2; 18,12). Sīraha dēlam attieksmes un tikumu kombinācija pret sevi un citiem ietver adekvātu paštēlu, pacietību, vienkāršību, paklausību, lēnprātību, savu ierobežojumu apzināšanos, cieņu pret citiem un visa centrā atkarība no Dieva. “Viņu godina pazemīgie” (Sīr 3,20), jo iedomīgie to nevar darīt un viņi vērš uzmanību tikai uz sevi. Pazemīgais vienmēr Dievu liek pirmajā vietā un tāpēc Viņam tie patīk un Kungs lieto viņus savos plānos. Evaņģēlijā Jēzus lūgšanā pateicas Tēvam par šiem ticīgajiem: “Es tevi slavēju, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un atklājis tās bērniņiem” (Lk 10, 21).

Rakstos Mozus tiek slavēts par lēnprātību (Sk 12,3), Sakāmvārdi uzsver pieticīgu attieksmi (Sak 11,2; 15,33), bet Sīraha dēls īpaši uzsver pazemību (Sīr 1,27; 7,17), kas savā veidā sagatavo ticīgos Jēzus pazemības ceļam (Mt 18,1-4). Sīraha dēls piekodina mācekļus dzīvot pazemīgi (sal. Mih 6,8), jo pārsteidzošā veidā pazemība ieved cilvēku godībā (Lk 14,11). Saskaņā ar šādu biblisku skatījumu, tas, kas ir pazemīgāks, iegūst lielāko Dieva labvēlību. Pazemot sevi Dieva priekšā ir tēma, kura Sīraha dēlam ir svarīga, lai ielūkotos cilvēka sirds noskaņās, kurās tikai pazemība ļauj atklāt cilvēkam Dieva plānu. Viens no Sīraha dēla grāmatas elementiem ir izteiksmes forma “mašal” jeb “būt kā”, “līdzīgs”, kas palīdz lasītājam gūt skaidru priekštatu, ko viņš iegūst, kad izvēlas gudrību vai ko zaudē, ka to atmetu. Gudrība dāvā ilgtermiņa skatījumu uz savu dzīvi, kura ļauj ticīgajiem pieredzēt pārmaiņas, kuras jāsaskaņo ar Jēzus Kristus pazemības piemēru, kas īstenojās Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap