1 Kor 2, 1-5, V svētdiena, A

1 Kor 2, 1-5

sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut
für Realienkunde - Universität Salzburg 
1190-1200.g.
St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

8. februāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļas, kurā Pāvils raksta par Krustā sisto Kristu. Apustulis vēlējās risināt nesaskaņu un dalījumu problēmu Korintas baznīcā, un tāpēc arī norādīja uz sevi kā krusta gudrības vēstnesi. Jūdiem un grieķiem tā bija grūti saprotama valoda, jo Pāvils nerunāja kā filozofs ar mērķi iztapt grieķiem vai kā sludinātājs, lai iegūtu jūdu uzticību, bet pilnīgi savādāk, “lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1 Kor 2, 5). Dieva spēks veidoja ticības kopienu Korintā un nevis cilvēku gudrības plānu īstenošana.

Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).

Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.

Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.

Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.

Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.

Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*

* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 1, 26-31, IV svētdiena, A

1 Kor 1, 26-31

Apustulis Pāvils māca, manuskripts no Lielbritānijas, 
Oksfordas Univeristātes, 13.gs. vidus.

1. februāra svētdienā turpinām kā otro Svētās Mises lasījumi lasīt Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 1. nodaļu, kurā šoreiz aplūkojam šis draudzes raizes un izvēles Dieva pestīšanas darba paradoksu priekšā. Jēzus personā varam iepazīt kādi ir Dieva nodomi mūsos un atklāj to mums krusta noslēpumā. Krusta pieņemšana un jaunais dzīves veids ir iespējams Kunga gudrībā un krustā, jo Dievs darbojas pasaulē savādāk nekā cilvēki iztēlojas, bet kā Kungs pats izlemj un īsteno. Patiesa gudrība izpaužas Kristus pieņemšanā, “kas mums darīts par gudrību no Dieva un taisnību, un svētumu, un izpirkšanas maksu” (1 Kor 1,30). Šeit Pāvils lieto četrus svarīgus jēdzienus: gudrība, taisnība, svētums un izpirkšana. Kristiešiem nav jāveido sava dzīve saskaņā ar pasaules standartiem un šķietami svarīgiem paraugiem. Ticība Kristum nav mūsu nopelns, bet žēlastība uz kuru uzticīgi atbildam un Korintas kristieši tika aicināti pamest pagānismu, lai radikāli mainītu savu dzīvi, jo Kristus ir katras ticīgā dzīves šķautnes Kunga.

Pirmkristiešu draudzes ir grūti idealizēt un tas jo īpaši jāsaka par Korintas ticīgajiem, kuras vidū lepnībai, iedomībai, nedrošībai, spriedzei starp dažādām sabiedrības grupām un teoloģiskās neskaidrības bija jūtama vieta. Pāvils uzsvēra to, ka viņi ir “aicināti” (1 Kor 1, 26) un svēti, un tādā veidā norādīja, ka izšķirošas nav viņu kļūdas, jo cilvēkiem tās gadās vai arī teoloģiskās neprecizitātes vai neskaidrības, jo dažādu iemeslu dēļ tās var mūs piemeklēt, vai vaina un grēks, kas var tikt piedots. Svarīga ir draudzes un katra kristieša apzināšanās, ka esam Dieva aicināti, lai padarītu redzamu Viņa plānu pasaulei, kurā var saņemt piedošanu un jauno dzīvi Kristū. Pāvils bieži rakstīja, ka Dievs ir izvēlējis vājus un nabadzīgus ļaudis, kuriem nav nekādu lielu prasmju, lai pasaulē darbotos savādāk nekā gudrie un apdomīgie, kuri rūpējas par savu inteliģenci.

Vēstulē Pāvils ne tik daudz moralizē un vēršas pret konkrētām personām, bet drīzāk apsūdz visu draudzi un visas viņa sūdzības var izteikt vienā teikumā: jūs nedzīvojat saskaņā ar to dzīvi, kuru esat pieņēmuši Jēzū Kristū, šķīstībā un svētumā kā jaunās dzīves un pasaules sākumu (1 Kor 1,30; 3,13; 6,11.19-20). Lai gan Pāvils norādīja korintiešu vājās puses, viņš nekad neapšauba viņu aicinājumu un vēstulē uzstājīgi apstiprina to, ko rakstīja pirmajos teikumos. Draudze ir svēta, jo tā ir Jēzus Kristus nāves un augšāmcelsānās svētīta un mērķis tai ir svētīt pasauli Kristū. Pāvils nekad nesauca individuālu kristieti par svētu, jo svētums ir visas draudzes īpašība un tā ir Dieva rīks, ko Viņš grib lietot pasaulē.

Pāvilam svarīgi bija sludināt Krustāsisto Kungu un pašai sludināšanas metodei ir jāatspoguļo krusta noslēpums, kurā Dieva gudrība cilvēkiem ir muļķība: “Dievs izredzēja to, kas pasaulei ir muļķīgs, lai liktu kaunā gudros un to, kas pasaulē ir nespēcīgs, lai liktu kaunā stipro” (1 Kor 1,27). Tātad saturs (Kristus) un metode (ticīgo vājums) savā starpā saskan, un Dieva mērķis ir izmantot Korintas draudzi, lai Dieva spēks darbotos. Šīs svētdienas lasījumā šī doma atkārtojas divas reizes: “lai nekas miesīgs nedižotos Dieva priekšā” (1 Kor 1, 29) un “kas lielās, lai lielās ar Kungu” (1 Kor 1,31). Krusts ir Dieva gudrība, un tāpēc tā ir iedarbīga, jēdzīga, saprotama un lieliska, bet tas ir uzlūkojams noteiktā Dieva plāna ietvaros, Dieva loģika, kas ir pretēja pasaules loģikai. Gudrība nav tikai Dieva darbs un pestīšanas plāns, bet atklāj kāds ir Dievs, kāda ir Viņa sirds, kāda ir Viņa attieksme pret mums.

Gudrie, varenie un augšdzimušie ir mācīti un izglītoti cilvēki, kuriem ir inteliģence, bagātības un ietekme, bet Dieva pazīšana ir savādāka. Korintā bija visādi cilvēki, jo Evaņģēlijs ir domāts visiem un lielākā daļa no aicinātajiem ir vienkārši sabiedrības pārstāvji bez nekādas ietekmes un svara. Tas, ka draudzi veidoja pieticīgi cilvēki ir zīme tam, ka Pāvils arī visupirms viņiem sludināja Evaņģēliju un neaizmirsa par citiem. Kuram gan nebūtu kārdinājums tādā pilsētā kā Korinta, kura bija pazīstama ar savu bagātību, tirdzniecību un skolām, uzrunāt ietekmīgus ļaudis, bet Pāvils izvēlējās sludināt vienkāršajiem. Viņam tas netraucēja, ka draudze tika izveidota no vienkāršiem un nemācītiem cilvēkiem. Tieši pretēji, viņam tā bija veiksme un pierādījums Evaņģēlija spēkam, un parādīja, ko nozīmē būt par Kristus sekotāju Kalna svētību garā. Pāvils šajā lasījumā uzskaita tikumus, kuri palīdz kristietim ticības ceļā: muļķība, nespēks, nicinājums. Jūdi un grieķi katrs no savas puses atmeta Jēzus pestīšanu, jo tik ļoti tā atšķīrās no tā laika ideāliem, bet kristiešiem tikai Jēzus Kristus ir Dieva dāvana ar savu gudrību, taisnību, svētumu un izpirkšanu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 1, 10-13.17, III svētdiena, A

1 Kor 1, 10-13.17

Pāvils rokās tur lielu zobenu un vēstnesim nodod rakstu rulli.
Manuskripts no Itālijas, Boloņas, 13.gs. beigas. Marginālā
figūra nav konkrēta persona, bet izdomāta groteska un
rokā tur tekstu vai pergamenta strēmeli ar pseido-rakstu,
 ko viduslaiku iluminatori bieži izmantoja kā ironisku
parodiju par galveno svēto tekstu lapas centrā, radot
kontrastu starp Svētajiem Rakstiem - Pāvila vēstuli un
marginālo, “tukšo”, bezjēdzīgo, absurdo, ironisko
un nesalasāmi haotisko tekstu figūtas rokās.

25. janvāra svētdienā noslēdzas lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību un otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā ir fragments no pirmās vēstules korintiešiem sākuma daļas (1 Kor 1,10-4,21), kurā Pāvils koncentrējas uz šķelšanās problēmu jeb dalīšanās garu, kas parādījās draudzē pēc viņa došanās prom no Korintas pilsētas un draudzes. Sānsensība kristiešu draudzē ir pretruna, jo Kristus ir nedalīts (1 Kor 1, 10-16). Korintas kristiešu starpā parādījās strīdi, kas sāpīgi ietekmēja kopienas vienotību un Pāvils to uzreiz atzina par lielu problēmu un visā nopietnībā stājās tai pretī. Korintas ticīgie lauza vienotības principu un vairāk pieķērās tiem no kuriem pieņēma ticību un kristības. Kādām frakcijām piederēja Korintas kristieši. Viena daļa identificējās ar Pāvilu, citi ar Apollosu, kurš ieradās no Efezas, citi izcēla saiti ar Pēteri un citi ar Kristu. Kas Pāvilam liek rakstīt korintiešiem, ka neparasti ir identificēties ar Kristu? Izklausās dīvaini. Šie kristieši vai nu nesaprata atšķirību starp Evaņģēlija sludinātājiem un Kristu, kas ir sludināšanas centrā, vai arī neievēroja nekādas saites ar sludinātājiem un apgalvoja, ka padodas tikai tieši Kristum. Izskatās, ka trīs no četrām grupām apšaubīja Pāvila autoritāti un ceturtā bija viņam pārlieku piesaistījusies. Tās nebija garīgās tradīcijas, bet ap personām veidotas grupas, kas bija pārāk piesaistījušās saviem dibinātājiem un garīgajam vadītājam.

Šī situācija parāda, ka Korintā Pāvils nebija vienīgais evaņģelizators un pēc daiļrunīgā Apolla ierašanās labprāt izvēlējās vairāk turēties kopā ar šo sludinātāju nekā apustuli. Iespējams, ka arī Pēteris apciemoja Korintu vai arī viņam bija kāda spēcīga ietekme uz kādu kristiešu grupu, kas deva viņiem iespēju apšaubīt Pāvila autoritāti. Šādi noskaņojumi veicināja šķelšanos. Pāvils šādās grupās redzēja apdraudzējumu Kristus aicināto vienotībai. Pāvils atbildi meklē pozitīvā motivācijā un skaidroja, kas ir kristietis un kā viņam sevi jāizprot, un tikai pēc tam sniedz norādes kādā veidā draudzei ir jādarbojas, un uzdeva retorisku jautājumu: “Vai tad Kristus būtu dalīts? Vai Pāvils jūsu dēļ būtu krustā sists, vai jūs būtu Pāvila vārdā kristīti?” (1 Kor 1,13). Protams, ka atbilde ir negatīva. Pāvils kristību jautājumu novieto otrajā plānā un pirmajā plānā notiek Evaņģēlija sludināšanu, lai uzsvērtu, ka kristību pieņemšana no kāda nenozīmē padarīt sevi atkarīgu un veidot kādu īpašu grupu. Šādā veidā pieredzēt ticību nozīmētu pārņemt pasaules paraugus un uzvedības modeļus, kuros dominē savas personas izcelšana un cilvēku piesaistīšanās vienam pie otra par labu savai grupai nevis vienotībai. Kristiešu starpā jāvalda citiem principiem, jo Evaņģēlija spēkam nav jābūt atkarīgam no sludinātāja argumentiem, ietekmes, prasmēm un “gudrības vārdiem” (1 Kor 1,17) saskaņā ar cilvēku izpratni un stratēģiju.

Dalījumi ir jāatmet, jo svarīgākās ir attiecības ar Kristu un Evaņģēlija spēks ir Kunga krusts, kura pieņemšana un atmešana veido divas cilvēku grupas. Ja starp ticīgajiem būs dalījumi, tad krusta noslēpums būs nesaprotams un kristiešu pašpāliecinātība neļaus pieredzēt savu nepietiekamību un vājumu, bet vairāk savu gudrību un prasmes skaidrot patiesību. Pāvilam šādas situācijas lika vēl spēcīgāk uzsvērt krusta spēku savā sludināšanā, kurā pretstatīja pasaules gudrību un krusta spēku. Pasaules jēdzieni - gudrība, spēks, inteliģence - tiek nostādīti Dieva darbības priekšā - muļķība, ieļaunojums, vājums. Šis pretmets caurauž šīs svētdienas lasījumu. Korintieši varēja sev tuvās grieķiem ierastās domāšanas rezultātā mazināt Evaņģēlija vēsti līdz pašai teoloģijai un gudrībai, un tāpēc cilvēciskie elementi varēja gūt pārsvaru pār krusta muļķību (1 Kor 1, 13). Nav jābrīnās, ka korintieši lielāku uzmanību pievērsa sludinātāju valdzinošajām spējām nekā pestīšanas vārdiem, kurus viņi nesa. Korintas kristiešu grupas ne tikai vienkārši palika pie sava, bet savā starpā nodarbojās ar sāncensību, lai ieņemtu pirmo vietu.

Ja pirms nedēļas lasījām kā Pāvils vēstules sākumā korintiešus sauc par svētajiem un aicinātajiem, tomēr vēstules gaitā un jo īpaši šajā svētdienā parāda, ka grēks un izgāšanās var būt atklāts visās kristīgās kopienas dzīves jomās. Korintā bija strīdi un sāncensības, bet vēstules gaitā uzzinām, ka divi draudzes locekļi griezās pie pagānu tiesas, lai savā starpā risinātu saspīlējumu (1 Kor 6,1-7) vai citi padevās nešķīstīgai izlaidībai (1 Kor 5,9-13; 6, 12-20) un vēl cita kristietim nepiederoša rīcība. Korintas kristiešu draudze visādā ziņā ir viena no interesentākajām visā Jaunajā Derībā, jo tajā parādas pirmkristiešu kopienas gaišās un ēnas puses. Vislielākā ēna bija bēgšana no krusta. Tas nenozīmē, ka Korintā krusta tēma tika noklusēta, bet tam tika atņemts spēks skaidrojot to nesaistīti ar dzīvi Kristū. Krustāsistā skandāls nav tik svarīgs kā labi darbi un svarīgāks ir Augšāmceltais Kungs un Viņa Gars. Pāvilam svarīga ir krusta loģika, sevis dāvāšana jeb mīlestība, kas īstenojas kristiešu starpā dažādos ticības līmeņos. Protams, Pāvils ļoti labi zināja par Kristus augšāmcelsānos, bet vēl spēcīgāk gribēja atgādināt, ka Augšāmcēlies vienmēr ir arī Krustāsists. Komūnija nāk no Dieva un cilvēks tajā ieiet aicinājuma spēkā un nevis savas lēmuma spēkā, un aug tajā pateicoties uzticībai Dievam. Dalījums ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas sevi uzskata svarīgākiem par Kungu un sadalīta kristiešu kopība noliedz, pretēji saviem vārdiem un nodomiem, ka Jēzus ir vienīgais Kungs. Tikai krusta spēkā var salauzt savu vēlmi būt kaut kam svarīgākam Baznīcā un tāpēc ir jākļūst par kalpu un mazāko. “Dieva vārds tiek dāvāts tikumīgiem cilvēkiem, jo saucas par Viņa tautu. Kad mums ir darbi un vārdi, kas atbilsts šim vārdam, tad Viņa vārdu mēs paaugstinam - ne personiski , bet kopīgi, jo esam būvēti “vienprātībā un kopīgā atziņā”.”* (1 Kor 1, 10).

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.190 [Ps 33]

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 1, 1-3, II svētdiena, A

1 Kor 1, 1-3

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no 

Nīderlandes, 1372.g.

St. Paul writes the epistle to the Corinthians autors Jean Bondol -

1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -

Public Domain.

18. janvāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem sākuma jeb šajā lasījumā lasām vēstules titulu, kas labi ilustrē kā antīkajā pasaulē iesāka rakstīt vēstules. Vēstules saņēmējiem Pāvils uzsvēra savu pozīciju kā apustulis un korintiešu aicinājumu. Ņemot vērā savu neparasto tikšanos ar Kristu, Pāvils atgādāja gan sev, gan vēstuļu saņēmējiem par savu apustulisko identitāti (1 Kor 1,1; 2 Kor 1,1; Gal 1,1). Pāvilam bija spēcīga pārliecība par savu apustuliskumu un Evaņģēlija sludinātāja aicinājumu, un viņš to uzsvēra tāpēc, ka ne visi piekrita viņa misionārajai metodei un, viņa sludināšanu uztvēra kā pārāk atvērtu uz pagāniem un ka viņš pārāk viegli atbrīvoja viņus no Mozus likuma un jūdu tradīcijām. Viņiem nepatika, ka Pāvils grib iztapt cilvēkiem un pielāgot Evaņģēliju pagānu pasaulei, lai tas nestu viņam vieglu veiksmi. Pāvilam vajadzēja ik pa laikam pamatot savu apustulisko misiju. Kāpēc Pāvils vēstules sākumā līdzās sev piemin Sostenu? Vai nu apustulis diktēja vēstuli un Sostens to pierakstīja (skat. 1 Kor 16,21) vai arī viņš ir kristietis un atpazīstams Pāvila biedrs, kurš ieradās Korintā un apliecināja vēstules patiesumu.

Pāvils vēstulē uzsveru liek uz savu aicinājumu, kurš nāk no Dieva un vēlas pamatot, ka viņš nav Kunga apustulis, jo pats tā izdomāja, bet tā ir Dieva griba. Par savu atgriešanos ceļā uz Damasku viņš ir rakstījis vairākas reizes, bet šoreiz atturas, jo paredz, ka korintieši atceras šo Pāvila liecību, kad viņš bija iepriekš viņu vidū. Atsaukšanās uz Damaskas ceļa notikumu Pāvila vēstulēs notiek ar dažādiem uzsvariem. Vēstulē Galatiešiem parāda apstākļus un tālākos notikumus, kuros svarīgi ir apustuļa vārdi, ka ļoti dziļā veidā uzņēma sevī sev doto pestīšanas pieredzi. Pāvila rakstos par Damaskas ceļa notikumu, viņš izsakās pirmajā vienskaitļa personā “es” un tas skaidri atkārtojas viņa vēstulēs. No šī notikuma Pāvils ir iemīlējies Kristū, kurš viņu ir pievilcis ar savu mīlestību un jaunās dzīves dāvanu. Pāvils kļuva par liecinieku, kurš sludināja ticības attaisnojošo spēku.

Pāvils korintiešus nosauca par svētajiem, bet tie nav glaimi, lai iegūtu viņu labvēlību, bet apraksta kristīgās dzīves īstenību: “svētajiem, aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2) jeb atdalītajiem priekš Dieva. Vecajā Derībā svētuma jēdziens izsaka aicinājuma būtību un Izraela sūtību. Dievs izvēlējās savu tautu un uzticēja tai īpašu liecināšanas misiju par Dievu visā pasaulē, un tāpēc Dieva tautai ir jādzīvo atšķirīgi no pagānu ļaudīm. Jaunajā Derībā tas pats attiecas uz kristiešiem. Mozus tuksnesī ieraudzīja krūmu, kas dega un nesadega, un devās tuvāk, lai apskatītu neparasto skatu un dzirdēja vārdus: “Netuvojies! Noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” (Izc 3,5). Zeme šeit ir svēta, jo Dievs to ir paņēmis savā pārvaldībā. Kad Pāvils rakstīja korintiešiem un nosauc viņus par “aicinātajiem svētajiem” nedomā, ka viņi bija morāli svēti jeb kā mēs uztveram svētos, bet apustulis grib uzsvērt kaut ko svarīgāku, ka viņi Kristību spēkā ir piederīgi Dievam.

Mūsu morālais godīgums nenosaka mūsu svētumu, bet Dieva izvēlētība un tāpēc izšķiroši svarīgi “nesajaukt iemeslu un rīcību, nesagrozīt saistību starp dotību un uzdotību, dāvājošo un apdāvināmo”*. Kristietis ir svēts nevis tāpēc, ka ir bez vainas, bet tāpēc, ka Dievs mūs aicina kā to darīja ar ziņķārīgo muitnieku Zaheju un padarīja grēcinieka māja par savu namu. Tāpat Kristus ienāca grēcīgajā Korintas pilsētā un izveidoja tur savu baznīcu, kristīgo draudzi, padarīja to par savu, bet atgriešanās darbs tur turpinājās. Kristieši Kristībās tiek padarīti par svētajiem un saistīti kopā Kristū kā vienā miesā. Kad Pavils raksta par “Dieva draudzi Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1), “viņš grib pateikt, ka Dieva radītajai eshatoloģiskajai pestīšanas kopienai, kas iesākās Jeruzalemē un izplatījās daudzās citās vietās, ir arī “klātbītne” Korintā (un arī citās kristiešu kopienās).”**

Baznīca ir pēdējo laiku Dieva tauta un jau Vecajā Derībā tika paredzēta Jaunā Derība, kur Dievs noslēgs Derību ar savu tautu. Šī Derība tika īstenota Baznīcā, jo vairs nebūs citas eshatoloģiskas Dieva tautas un Pāvilam baznīca (gr. ekklesia) vispirms ir konkrēta draudze vai mājas kopiena un tāpēc viņš runā par baznīcu daudzskaitlī. Vispārējā Baznīca īstenojas lokālajā baznīcā un tāpēc apustulis vēstuli iesāk ar vārdiem “Dieva draudzei Korintā” (1 Kor 1,2; 2 Kor 1,1). Dieva tauta ir klātesoša lokālajās kopienās, bet tā vienmēr ir viena un tā pati tauta, un nevaram runāt daudzskaitlī par “Dieva tautām”, jo katra vietējā draudze pārstāv Dieva tautu pasaulē. Šīs svētdienas lasījumā uzsvars ir uz diviem aspektiem, kuri īstenojas Korintas draudzē: ka Pāvils ir pēc Dieva gribas aicināts Jēzus Kristus apustulis un ka korintieši ir pateicoties Dieva gribai ievesti Dieva Baznīcā, jaunajā Izraelī un svētdarīti Jēzū Kristū, lai viņos notiktu šīs svētuma process. Kā korintieši ar Kristībām tika svētdarīti, mēs arī esam aicināti uz svētumu savu draudžu ikdienas dzīves konkrētībā, kas Korintā nebija tik vienkārši, līdzīgi kā mūsu draudzēs. 

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 424.lpp.

** Gerhard Lohfink, Why I Believe in God, Collegeville: Liturgical Press 2025 - 124.lpp.; Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022 - 84.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 1, 1-7, IV adventa svētdiena, A

Rom 1, 1-7

Eņģelis runā ar Jāzepu, manuskripts no Itālijas, Venēcijas

14.gs. vidus, uzglabāts Bodleian Libraries,

University of Oxford

Ceturtajā Adventa svētdienā kā otro Dieva Vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā Pāvila vēstules romiešiem pašu sākumu. Šīs vēstules galvenais mērķis ir parādīt un skaidrot, kas ir Evaņģēlijs, kuru Pāvils dedzīgi un ar atdevi sludināja. Savas vēstules sākumā apustulis Pāvils iesāka ar plašu sveicienu (Rom 1, 1-7) un turpināja ar pateicību (Rom 1, 8-17). Sveiciens un pateicība liecina par personiskām attiecībām ar Romas baznīcu un to, ka apustulis zina, ka šie kristieši pazīst Jauno un Veco Derību jeb uzrunā tos, kuri izcēlušies no jūdaisma un prozelītosma, pagāniem. Tomēr tā vairāk ir cieņas attieksme, jo Romas kristiešiem Pāvils nebija pazīstams un viņam pašam nav nekādas varas par šo baznīcu. Tieši tāpēc Pāvils sevi iepazīstina un uzsver, ka viņš ir Kristus kalps, aicināts apustulis, kurš pagāniem sludina Evaņģēliju, kuru no seniem laikiem paredzēja paravieši un īstenojās Jēzū Kristū, Dāvida pēctecī, kurš pēc augšāmcelšanās no mirušajiem, tika atzīts par Dieva Dēlu Svētajā Garā un ir mūsu Kungs.

Vēstule romiešiem lielā mērā risina jautājumus par cilvēka pirms un pēc tiksānos ar Kristu, kura Dieva Dēla tiesības ir pieejamas arī mums caur Viņa nāvi un augšāmcelsānos. Šī doma ļauj labāk izprast vēstules sākumu un šīs svētdienas lasījumu, jo Pāvils ir “nošķirts Dieva Evaņģēlija” (Rom 1,1) sludināšanai, kas ir Evaņģēlijs “par savu Dēlu, kas pēc miesas ir Dāvida pēcnācējs un pēc Svētuma Gara ar augšāmcelšanos no mirušajiem parādīts par Dieva Dēlu spēkā - Jēzu Kristu, mūsu Kungu” (Rom 1,3-4). Pāvils šajos vārdos īsā un koncentrētā veidā skaidro kas ir “Kungs” un uzsver, ka Dievs iecēla Jēzu par Kungu augšāmcelšanā. Pāvils neraksta, ka viņš tika nozīmēts sludināt Evaņģēliju, bet nošķirts Evaņģēlijam jeb latīniski “segregatus in Evangelium” jo viņš apzinājās, ka viņš ir izdalīts, izredzēts Evaņģēlijam. Šī izvēlētība nozīmēja, ka vispirms apustulim Evaņģēlijs kļuva par Evaņģēliju pašu sevī un tā pieredzēšanu līdz sirds dziļumiem, un sludināšana sekoja tikai vēlāk.

Apzinoties savu “nošķiršanu” Pāvils savu priecīgo toni saglabā visā vēstulē un rāda sevi kā pasaules lielākā notikuma vēstnesi un burvīgākās uzvaras liecinieku, un steidzās, lai pāris vārdos izteiktu šo ziņu: “Jums visiem, Dieva mīļotajiem, aicinātiem, svētajiem, kas esat Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (Rom 1,7). Šie vārdi var tikt uztverti kā ierasts kristīgs sveiciens, bet tajos ir izšķiroša vēsts, ka starp debesīm un zemi uz visiem laikiem ir iedibināts miers, un tagad jūs dzīvojat žēlastībā. Aiz vārdiem mums ir jāsajūt to tonis un dzīvīgums, kuros spēcīgi izskan priecīga drošība par Dieva darbiem. Pāvils lieto trīs vārdus - mīlestība, žēlastība un miers - , kuros ir ietverta visa Evaņģēlija vēsts, kas bieži izskan Kunga Piedzimšanas svētkos, kad atkal sākam dziedāt Gloria - Gods Dievam augstumos un īpaši Ganiņu Svētajā Misē, kad eņģeļi pasludina priecīgo vēsti ganiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14).

br. Jānis Savickis OFMCap

Jēk 5,7-10, III adventa svētdiena, A

Jēk 5,7-10

Jānis Kristītājs cietumā, manuskripts no Austrijas

1425-1435.g. 

St. John the Baptist in prison - Institute of Material Culture of the

Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda lituģijas otrajā lasījumā Baznīca piedāvā lasījumu no Jēkaba vēstules, kuras saturs ir pilns ar brīdinājumiem un šīs svētdienas fragments iedrošina uz pacietību ciešanās. Kristīgā dzīve un pacietība ir iespējama tikai lūgšanu garā un Jēkabs to uzsver vairākās vēstules vietās. Interesanti, ka vēstulē nav pieminēta Jēzus nāve un augšāmcelšanās, tomēr apustulis Jēkabs gaida Kunga nākšanu (gr. parousia, Jēk 5, 7-8) un aicina kristiešus nepagurt. Autora mācībai par cerību uz Kunga otro atnākšanu pamatā ir augšāmceltais un pagodinātais Kristus. Jēkabs uzrunāja ciešanas piedzīvojošos svētos un mudināja viņus būt pacietīgiem. Tas bija viņa padoms vēstules sākumā (Jēk ​​1,1-5) un vēstules noslēgumā, ko lasam šajā svētdienā. Dievs nelabos visas pasaules netaisnības, kamēr neatgriezīsies Jēzus Kristus un kristiešiem ir pacietīgi jāiztur un jāgaida. Jēkabs šajā īsajā lasījumā trīs reizes atgādina par Kunga nākšanu.

Lasījums sākas ar pacietīgā zemnieka piemēru, kas varētu būt atsauce uz Jēzus līdzību par augošo sēklu (Mk 4,26-30) kā pretstatu tiem, kas vēlējās ātri un efektīvi veidot dedzīgu perfektu kristiešu kopienu. Svētajā Zemē “zemes vērtīgie augļi” (Jēk 5,7) norāda uz diezgan mazām saimniecībām ar ierobežotām pārtikas devām. Vecajā un Jaunajā Derībā raža ir Dieva tiesas tēls, kuru Jēkabs paredzēja īstenojamies tuvākajā nākotnē. Pacietība šeit ir domāta kā nepieciešamība noskaņot savu raksturu ilgam skrējienam jeb domāt ilgtermiņā un koncentrēties uz pēdējo dzīves cīņu un raudzīties uz Kunga atnākšanu. Pacietības būtība ir redzama zemniekā, kurš pacietīgi gaida nepieciešamo lietu un ražu. Ja cilvēks ir nepacietīgs, viņam labāk nekļūt par zemnieku, jo graudi neizaug dienas laikā un viņam arī nav nekāda vara pār laikapstākļiem. Zemnieks bija gatavs pacietīgi gaidīt, jo viņa raža bija “vērtīga” (Jēk 5,7) un uz vērtīgām lietām ir vērts gaidīt.

Kristieša tēls šajā lasījumā tiek attēlots kā "zemnieka garīgums", kurš gaida ticības augļus. Ticības dzīvē arī ir savi posmi vai “gadalaiki”. Ticības ražu var baudīt tikai tad, ja kristieša sirds ir pamatīga un pacietīga. Nepacietība ticības dzīvē bieži var novest pie nepacietības pret Dieva un cilvēkiem, kas var izpausties skarbumā vienam pret otru un tādā veidā var palaist garām ražas laiku. Jēkabs mudināja ticīgos būt pacietīgiem un izturīgiem līdz Kunga atnākšanai, jo Jēzus atnākšana ir nenovēršamu un apustulis mēģināja panākt, lai ticīgie saskatītu sevi kā piederīgus garajai liecinieku, praviešu rindai, kuri vienmēr palika uzticīgi Kungam (Jēk 5,10). Kristieši ir pravietiska tauta ar vērtībām, kas atšķiras no pasaules vērtībām. “Šeit Kungs vērš pacietību pret juteklisko mīlestību un bagātībām un baudu kāri, pret mīlestību pret tagadnes un laicīgajām lietām. Tas ir visu ļaunumu cēlonis un izcelsme, daudzu pazušanas cēlonis, jo viņi ar pārmērīgu mīlestību mīl laicīgas lietas.”*

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica Sexagesimae, Homilia 168, X.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 15, 4-9, II adventa svētdiena, A

Rom 15, 4-9

Jānis Kristītājs, manuskripts no Nīderlandes 1450-1475.g.
St. John the Baptist - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu turpinām iepazīt vēstuli romiešiem. Pēc Kristus glābšanas darba izklāsta vēstulē romiešiem Pāvils turpināja tās izskaņā mudināt Romas kristiešus būt uzticīgiem Kungam. Ja pirms nedēļas dzirdējām fragmentu no vēstules 13. nodaļas, ka pestīšanas diena ir tuvu un mums ir jābūt nomodā, tad šajā svētdienā ielūkosimies 15. nodaļā. Šīs svētdienas lasījums nāk no vēstules daļas (Rom 14,1-15,13), kurā apustulis Pāvils pārdomā konkrētas morālās problēmas. Kristiešu starpā var būt spēcīgi ticīgie, kuri prot vērtēt lietas kristīgās brīvības gaismā un vāji ticīgie, kuru ticība nav pietiekoši apgaismota un trūkst pārliecības darboties sirdsmierā. Pāvils norādīja, ka kristīgajā kopienā ir vieta gan priekš stiprajiem, gan priekš vājajiem ticībā (Rom 14,1-12) un stiprajiem ar mīlestību ir jāņem vērā vājo nemierīgā sirdsapziņa, lai nenāktu ieļaunojums (Rom 14,13-23). Visiem ir jāņem piemērs no Kunga (Rom 15, 1-13), kurš nedzīvoja par patikšanu sev, bet citiem.

Pāvils izteica pārsteidzošu apgalvojumu, ka stiprie kristieši rīkosies evaņģēliski un pacietīs vājos. Pāvils lietoja sava laika valodu ar kuru varēja raksturot tā laika sabiedrības struktūru. Stiprie bija cilvēki ar varu sabiedrībā, īpašumu, ietekmi un Romas pilsoņi, un viņi pārvaldīja vājos jeb tos, kuriem bija zemāks sociālais status un tas varēja attiekties arī uz vergiem, trūcīgiem, cilvēkiem bez nekādas varas un nepilsoņiem. Jā skatāmies uz 14.-15. vēstules nodaļām, tad varam ievērot, ka tajās apustulis apraksta attiecības starp šīm divām cilvēku grupām un kā stiprie var likt vājajiem pieņemt tādus uzvedības modeļus, kurus viņi labprāt izvairītos pieņemt. Pāvils visai drosmīgi iejaucās sabierības modelī un aicināja nekaunināt vājākos kristiešus, bet paaugstināt viņus un pieņemt kā līdzvērtīgus. Sabiedriskā statusa atšķirības parasti iezīmē ar dažādiem rituāliem, piemēram, ēšanas un vīna dzeršanas prakses. Dažādām tautām un sabiedrības slāņiem varēja būt savi ēšanu paradumi, īpaši ebrejiem, un tas varēja radīt spriedzi.

Pāvils mudināja uz socioloģisku un teoloģisku pārorientāciju, lai stiprais pieņemtu vājos, padarītu viņus līdzvērtīgus un tādējādi apkaunotu stipros. Apustulis vēlējās lauzt dominējošās kultūras robežas un ieviest jaunu uzvedības kodeksu, kas ir pamatots Evaņģēlijā. Pāvilam reālo kristiešu dzīvju savienošanai ir izšķiroša nozīme un šī savienošanās parādas apustuļa lietotajā vārdu krājumā, kas izsaka abpusējību: kopā, viens ar otru, cits citu. Šos vārdus mēs lasām apustuļa vēstulēs: “izrādiet cits citam vislielāko cieņu” (Rom 12,10), “izturieties vienādi cits pret citu” (Rom 12,16), “pieņemiet cits citu” (Rom 15,7) u.tml. (Rom 15,14; 1 Kor 11,33; 12, 25; Gal 5,13; 6,2; 1 Tes 5,11).

Pāvils pamatoja šo jauno socioloģiju uzsverot, ka Dievs ir pieņēmis ticīgos (Rom 14,3) un Viņš vienīgais ir tiesnesis (Rom 14,11-12). Jēzus pats deva savu piemēru un kļuva par visu cilvēku kalpu, un arī ticīgajiem ir jākļūst par dāžādu cilvēku un cilvēku grupu kalpiem (Rom 15,3.7). Visi kristieši pieder Kungam (Rom 14,8-9) un ir vienlīdzīgi atbildīgi par Kunga godināšanu (Rom 14,6). Kristiešiem ir jārespektē savu ticīgo brāļu un māsu ticība pat tad, ja tā noved viņus pie atšķirīgiem secinājumiem un nedrīkst aizvainot citus ticīgos (Rom 14,13.15.20-21). Savu pamatojumu Pāvils noslēdza ar aicinājumu uz vienotību (Rom 15, 7-13), lai kristieši kopā varētu pagodināt Dievu, jo ja kopienas dzīve ir harmoniska, tad Dievs tiek pagodināts ar vienoto pielūgsmi un liecību. Kristiešiem ir citam cits jāpieņem un tas nav viegls uzdevums, jo Romas baznīcu veidoja dažādu cilvēku grupas, kas iepriekš bija savā starpā naidīgas, bet tagad Kristus viņus apvienoja savā Miesā.

br. Jānis Savickis OFMCap