Rom 5,6-11, svētdiena XI, A

Rom 5,6-11

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no Austrijas, Institut für
Realienkunde - Universität Salzburg,1409.g.
Jesus at prayer at the Mount of Olives by Meister des  Hasenburg-Missales
(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early
Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

14. jūnija svētdienas Dieva vārda liturģijas otrais lasījums no Pāvila vēstules romiešiem grib izcelt pagātni, tagadni un nākotni; to, ko Dievs jau ir paveicis un kādu mīlestību atklājis Jēzū Kristū, lai jaunā gaismā izprast patreizējo laiku. Ne velti divas reizes šajā lasījumā tiek lietots vārds “tagad” (Rom 5,9.11). Gaidīt nākotni ar atbilstošu stāju pret tiesu. Visi šie trīs laiki ļauj integrēt kristīgo dzīvi, kurā Dieva ienaidnieku mīlestības brīnums ļauj būt drošam par savu tagadni un cerīgi skatīties nākotnē. Dievs mūs ir samierinājis un šīs patiesības pieņemšana ļauj cienīgi un mierīgi dzīvot nebaidoties par nākotni un nāvi, bet uzticīgi gaidot mūžību.

Šajā īsajā lasījumā divas reizes dzirdam vārdus “par mums”, kas būtībā nozīmē “mūsu labumam” un saistās ar Dieva mīlestības pilno iniciatīvu un Jēzus pestījošo darbu. Evaņģēlijs par Kunga ciešanām savā visīsākajā formā sastāv no diviem elementiem: notikums un tā pamatojums jeb “cieta” un nomira” “par mums”. Pirmais elements mums ir zināms, jo Evaņģēlijs mums vēsta par Kunga ciešanām un nāvi, bet vai šajā noslēpumā varam ieiet bez “par mums” atslēgas. Kunga krusta noslēpums mums ir pieejams tad, kad mūsos rodas atskārsme, ka tas patiešām bija mūsu dēļ, manis dēļ. Tas arī nozīmē, ka es nogalināju Jēzu un mani grēki viņu satrieca.

Mūsu dēļ Tēvs mīlestības vadīts atdeva savu Dēlu, kurš sevi dāvāja mums līdz pat savas miesas un asiņu ēšanai. “Par mums” attiecas uz visu cilvēci, mūsu pestīšanai, jo Kristus darbs pasaulē ir cieši saistīts ar mūsu nabadzību, “mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8), kuriem nepieciešama atbrīvošana un skaidra dzīve Dieva klātbūtnē. Pāvilam Dieva samierināšanas dāvana ir brīva mīlestības iniciatīva, kurā aktīvā puse ir Dievs un saņēmējs ir cilvēks. Dieva žēlastības un laipnības iniciatīva īstenojas tad, kad mēs esam grēcinieki un ienaidnieki (Rom 5,10-11).

Ienaidnieku mīlestība ir izteikta tuvākmīlestības bauslī, kas ir kristīgais zīmols, jo mūsu rīcībai pret tuvāko ir jāizriet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība pret mums nav tikai draugu mīlestība, bet arī ienaidnieku mīlestība. Savā izejas punktā Dieva mīlestība vispirms sastopas ar naidu un grēcinieku, bet Dieva ienaidnieku mīlestība mēģina pārvarēt ienaidu. Dievs grib ienaidniekus padarīt par draugiem un samaksa par to ir Jēzus Kristus nāve. Mums šī loģika arī ienes skaidrību, jo kristieša ienaidnieku mīlestība nav tikai ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem tik tālu, cik Dieva mīlestība aicina uz draudzību. Pāvils vēstules 5. nodaļā uzsver, ka krustā īpašā veidā atklājas mīlestību, jo parāda cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un bezgalīgā žēlsirdībā.

Pirmkristieši krusta vēsti uzlūkoja kā Dieva pieļautu notikumu, kuru pats Kungs piepilda ar negaidītu saturu un padarīja to par savas mīlestības zīmi, lai izteiktu savu neizmērojamo mieru un labumu jeb vēlmi neiet vardarbības ceļu. Krusts liecina par pierādījumu tam, ka Dievs ir gatavs iet mums pretī līdz pat nāvei. Dieva žēlastības primāts un iniciatīva Bībelē vienmēr ir pirmajā plānā. Kristietis, kurš pieņem ar ticību Jēzu Kristu savā dzīvē, saņem piedošanu no Dieva un var dzīvot labās attiecībās ar Viņu. Šīs dāvātās mīlestības prespektīvā Dievs vienmēr mūs apsteidz, un, ja grēkojam, Viņš mums piedod un atjauno, un aicina atzīt savu grēku. Dievs dara labu par spīti mūsu grēkiem un to mēs dziedām Lieldienu naktī “laimīgā vaina” - “felix culpa”, jo lai mūs glābtu, Dieva Dēls kļuva cilvēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija un Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pieskaitīts pie  praviešu Rakstiem un viņi neuzskata šo grāmatu par iedvesmotu. Daniēla grāmata ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju (1. un 8 -12. nod.); aramiešu (2-7.nod.) un 3. nodaļa, kurā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme, un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieka vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji vairs nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli un ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi, uzticību Viņam un atgriešanos pie Viņa.

Baznīcas doktors sv. Laurencijs no Brindizi sprediķoja par Dieva gādību un uzsvēra: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jaunekļu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam ar pateicību Kungu par radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14a, 36-41, IV lieldienu laika svētdiena, A

Adp 2, 14a, 36-41

sv. Pētera sprediķošana, manuskripts, Institut für
Realienkunde, Universität Salzburg, 1461.g.
Sermon of St. Peter -  Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

Ceturtajā Lieldienu svētdienā turpinām lasīt Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu un šajā lasījumā iepazīsimies ar Pētera Vasarsvētku sprediķa noslēgumu. Visa apustuļa runa noslēdzas ar apgalvojumu, ka Dievs Jēzu ir darījis par Mesiju. Ko Pēteris ar to gribēja pateikt? Jau pirms nedēļas lasījumā apustulis izmantoja 16. psalmu, lai pamatotu savus argumentus un šajā lasījumā pirmais teikums ir runas noslēgums (Apd 2,36), kur apkopo savu biblisko argumentāciju, jo caur savu augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Svaidīto. Vecās Derības ticība veidoja pieredzes apvārsni un veidu kā skaidrot Jēzus Kristus augšāmcelšanās vēsti. Viņš citē psamu (Ps 16,8-11), kurā Dāvids pauž savu prieku, redzot Kungu vienmēr sev priekšā, stāvam pie viņa labās rokas kā aizstāvi un solījumu par neiznīcību pēc nāves un nepamešanu ellē, bet nepārtrauktu prieku Viņa klātbūtnē. Pēteris noslēdza savu argumentu ar paziņojumu: "Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs darījis viņu par Kungu un Kristu" (mesiju/svaidīto) (Apd 2,36). Jēzus tituls “Kungs” šajā Rakstu vietā izskan ar lielu spēku, jo ir saskaņā ar Viņa mesiānisko un dievišķo identitāti. Šī Jēzus identitāte pestīšanas plānā sākumā atklājās ar Viņa piedzimšanu nabadzīgā silītē un piepildījās krusta un augšāmcelšanās notikumā.

Pētera runa ļoti aizkustināja klausītājus un viņi pātrauca viņa runu ar entuziasma pildu jautājumu: “Ko lai mēs darām, brāļi” (Apd 2,37). Klausītāji lieto vārdus “mēs” un “brāļi”, nevis tikai “es”, jo Pēteris viņus arvien dziļāk iesaistīja savā argumentācijā, veidoja attiecības un tuvināja viņus ticīgo kopienai. Pētera runa atvēra uz sarunu, jautājumiem un atbildēm. Ticība nav kaut kas tīri individuāls un cilvēks pats nevar to pieredzēt, jo apkārtējā pasaule ar savu spiedienu vienu personu var iedzīt stūrī un tāpēc ticības prieks ir jāpiedzīvo sabiedrībā. Šī ir ļaužu otrā iespēja pieņemt Dieva apmeklējumu (sal. Lk 1,68; 7,16). Pēteris nevēlējās uzsākt diskusiju un Jeruzalemes klausītāji neraģēja skeptiski kā Pāvila klausītāji Atēnās (Apd 17,32). Neviens neizteicās: cik loģiskas un labas idejas Pēteris izklāsta un šīs domas mēs apsvērsim. Apustuļi neizteica nekādas idejas, bet pārstāstīja notikumus, faktus un jaunu īstenību, ka Dievs darbojas savā Svaidītajā ar spēku, kas ir spēcīgāks par nāvi. Klausītāji dzirdēja faktus un vēlējās līdzīgā veidā atbidēt uz faktiem ar rīcību - ko lai mēs darām?

Klausītāji vērsās ar jautājumu pie tiem, kuri jau bija piedzīvojuši šo jaunumu un lūdza, lai viņiem parāda kādu nākamo soli jāsper. Šeit atklājas patiesība, ka “ticība nav jauku domu konstrukcija vai pat jauna apziņa; pirmkārt, un galvenokārt tā ir vienkārša darbība - viens solis vienlaikus.”* Pēteris atbildēja uz viņu jautājumu un aicināja nožēlot grēkus un kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu. Uzsvaru šeit tiek likts uz frāzēm “Jēzus Kristus vārds” un “Svētā Gara dāvanas”. Pēteris ilgi turpināja runāt. Cilvēkiem tiek piedāvāta otra iespēja pieņemt Kunga piedāvājumu un klausītāji pārliecinājās par Pētera argumentiem un tika kristīti un tajā dienā viņiem pievienojās apmēram trīs tūkstoši dvēseļu. “Bet kas man dos šī vārda spēku, kas novedis pie klausītāju glābšanas. Pēteris teica tikai vārdu Jeruzalemes iedzīvotājiem, un ar vienu tīkla iemetienu, ar ko mēs saprotam vārdu, zvejnieks noķēra daudzus tūkstošus (Apd 2,41). Mūsu skolotāji lieto tik daudz un tik cēlus vārdus, bet cik daudz tiek izglābti, pateicoties tam!?”** “Svētā Gara spēkā un no Tēva un Dēla gribas ar savas runas garīgo sietu noķēra trīs tūkstoši dvēseļu. Tik vareni darbojās visos apustuļos žēlastība”.***. 

Kur tas viss var īstenoties šodien? “Grēku piedošana [...] var tikt dota tikai Baznīcā, kurai ir Svētais Gars. Grēku piedošana ir šāda: lai grēka autors, gars, kas ir sašķelts pats sevī, nevaldītu mūsos un lai mēs, atbrīvoti no nešķīstā gara varas, kļūtu par Svētā Gara svētnīcu un tad, Viņa žēlastības attīrīti, mēs Viņu uzņemtu kā iemītnieku taisnības darbībai, vairošanai un piepildīšanai. [..] Pēteris sacīja pārsteigtajiem ļaudīm, kas tur bija, kuri nožēloja grēkus un vērsās pie Pētera un pārējiem apustuļiem: "Ko mums darīt, brāļi? Parādiet mums!" Pēteris tiem sacīja: "Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (Apd 2,38) Gan grēku piedošana, gan šīs dāvanas piešķiršana notiek Baznīcā, kurā bija Svētais Gars.”****

* Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 157.lpp.

** Sv. Gregors no Nisas, De deitate adversus Evagrium, Gregorii Nysseni Opera 334.

*** sv. Jeruzalemes Kirils, 17. katehēze 21, Pirmskristību un mistagoģiskās katehēzes.

**** sv. Augustīns, 71. sprediķis 20.33

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14, 22-28, III lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 14, 22-28

Pēteris sprediķo Jeruzalemē, grafika no Vācijas, 1582.g.
[Petrus predigt in Jerusalem] by Galle, Philippe - Herzog
Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA.

Baznīca Lieldienu laikā cenšas paildzināt Trīs Lielo dienu notikuma spēku, lai augšāmcelšanās patiesība iesakņotos ticīgo sirdīs. Nepietiek tikai atgādināt, bet vajag integrēt Pashas notikumu savā dzīvē, lai Kunga nestās prasības, nāves un augšāmcelšanās loģika cauraustu visu kristieša esmi. Trešajā Lieldienu svētdienā Dieva vārda liturģija iesākas ar Apustuļu darbu grāmatu, kurā dzirdam kā Pēteris uzreiz pēc Svētā Gara nosūtīšanas uzrunā jūdu svētceļniekus Jeruzalemē. Pēteris šajā lasījumā izmanto vienu svarīgu argumenti, lai uzrunātu ticīgos jūdus, ka Jēzus dzīvē viss notika saskaņā ar Rakstiem. Pēteris atsaucās uz 16 psalmu, kurā izteikta Dāvida cerība par izbēgšanu no nāves, kas viņam neizdevās, bet Jēzū Kristū šis psalms piepildījās un Viņš augšāmcelās. Pirmajās liecības par Augšāmceltā dzīvi mēs atrodam priecīgus saucienus un Pētera vārdos arī atrodam šādu liecību: “Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams” (Apd 2,24).

Pārsteidzoši, ka Svētā Gara nosūtīšana, kas atstāja tik neaptverami lielu iespaidu uz kristiešiem, Apustuļu darbos ir aprakstīta ļoti īsi (Apd 2, 1-4) un evaņģēlists Lūkas vairāk pievēršas liecinieku reakcijai (Apd 2, 5-13). Pēteris redzot visas šīs dažādās reakcijas uzreiz sāka šo notikumu skaidrot izmantojot piepildīšanās jēdzienus, lai Vecās Derības pravietojumi kļūtu saprotami Svētā Gara nosūtīšanas fakta gaismā (Apd 2,14-36). Lai saprastu, ko evaņģēlistam Lūkam nozīmē Svētais Gars, ir jālasa šī Pētera runa. Apustuļu darbos Svētā Gara dāvana ir kā pavediens stāstam par Baznīcas pirmsākumiem un nemitīgi var lasīt kā Gars iesaistās, lai mudinātu un vadītu Pēteri, apustuļus un Stefanu sludināt vēsti Jeruzalemē (Apd 2, 14; 4,8; 6,10).

Pēteris drosmes pilns sāka runāt un to darīja Svētā Gara spēkā, un viņa vēsti mēs saucam par kerigmu. Kerigma izsaka kristīgās ticības pamatnostādnes, kas mums vēsta par to, ko Jēzus paveica: kļuva cilvēks, nomira, augšāmcēlās mūsu pestīšanai un uzkāpa debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas. Apustuļu darbos lasām četras Pētera runas jeb kerigmas (Apd 2, 14-36; 3, 12-26; 4, 8-12; 5,17-40), kurās viņš apskata līdzīgas tēmas un savstarpēji tās papildinās, lai padziļinātos kerigmas izpratne ticīgajos. Pēteris pārliecinot klausītājus par Kunga augšāmcelšanos atsaucas uz 16 psalmu (Ps 16, 8-11), kur Dāvids dzied: “jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri!” (Ps 16,10). Dāvids nomira “un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai” (Apd 2,29).

Pravietojums piepildījās saskaņā ar Dieva gribu un plānu pateicoties Jēzus, Dāvida dēla kalpojumam, nāvei un augšāmcelšanai. Ticība augšāmcelšanai ir pamatā ticībai Jēzus Kristum un Dievam - Jēzus Kristus Tēvam; ticība augšāmcelšanai “tēlaini runājot [...] ir nagla uz kuras karājas visi pārējie ticības simbola pamati, iekšējā saistošā saite, kas satur visu pārējo kopā. Pārliecība, ka šis Jēzus ir gaidītais Mesija, varēja izteikt tikai no pashālās ticības perspektīvas.”* Lai šo pashālo spēku labāk uztvertu, vienmēr ir labi vērsties pie sīriešu Baznīcas tēva sv. Jēkaba no Sarugas (451-521), kurš savās poētiskajās un simboliskajās homīlijās raisa lasītāja iztēli un stiprina ticību:

"Kapā Viņš atstāja nespēku, kas bija Viņā ienācis,

un augšāmceļoties, Viņš tērpās vīrišķā spēkā.

Ciešanu nastu Viņš nolika malā kopā ar lina drānām

un neiznīcīgs piecēlās no kapa lielā spēkā.

Viņš noģērba brūces un sitienu rētas no muguras, ar kurām bija it kā tērpts,

un aizlienētos tērpus, ko Jāzeps Viņam bija devis, kad Viņu guldīja.

Viņš deva mieru sāpēm, ko bija nesis Golgātā,

jo nogurušais bija iemidzis, atpūties un tika uzmodināts varenā spēkā.

Viņš nolika malā krustā sišanas, ciešanu,

sāpju un brūču lielo nastu un piecēlās kā Varenais.

Viņš noņēma no sevis mirušā apmetni, kas bija Viņu apklājis,

un satina to un nolika kapā, lai tas tur paliktu.

Viņš notrausa no savas sejas spļāvienus un izsmieklu kopā ar sviedrautu,

un Viņš atmeta no sevis ciešanas un negodu un piecēlās kā uzvarētājs.

Tēvs Viņu apmeklēja un tumsā sniedza Viņam savu roku,

un neatstāja Viņu redzēt satrūdēšanu šeola mītnē.

Viņš iemiga no ciešanām un atstāja krustā sišanas nogurumu,

un Viņš bija atdusējies miegā un pēkšņi uzmodās augšāmcelšanās varenajā spēkā.

Viņa seja tika atsegta, kas bija aizsegta, it kā nespēkā,

un kā varens vīrs Viņš turpat samina nāvi zem savām kājām."**

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 309.lpp.

** Jacob of Sarug’s Homilies on the Resurrection, Translated with Introduction by

Thomas Kollamparampil, New Jersey: Gorgias Press 2008, Nr. 213-233

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 55, 1-11, Lieldienu vigīlija

Is 55, 1-11

Kristus ceļas no kapa, turot karogu. Priekšplānā divi guļoši
kareivji. Dekorēta apmale ar akanta lapām un apaļiem
zelta punktiem jeb bezantiem. Apakšā: Trīs Marijas
pie kapa tur rokā traukus ar eļļu. Eņģelis sēž uz
tukša kapa malas. Manuskripts no Itālijas, Frolences 14.gs.
visus, uzglabāts Bodleian Library, University of Oxford.

Lieldienu vigīlijas piektais Dieva vārda lasījums no pravieša Isaja grāmatas piedāvā mums vārdus Babilonas trimdā esošajai tautai par Jauno un mūžīgo Derību, kurā īstenosies Dāvidam dotais apsolījums (2 Sam 7,11-16). Šis lasījums grib nest mierinājumu, ka Derība tiks atjunota un Kungs sarīkos mielastu, lai apmierinātu mūsu slāpes un nabadzību. Trimdiniekiem šāda pieredze nebija saprotama. Mēs, kas piedalamies vigīlijā, esam mudināti uz dziļu atgriešanos, lai atmestu ļaunos ceļus un pievērstos Kunga žēlastībai. Lieldienu naktī esam īpašā veidā šo solījumu mantinieki. Šī Derība ir pilnīgi brīvi pieejama dāvana. Isajs atsaucas arī uz Izceļošanas grāmatu, kur Kungs tautai dāvāja mannu un paipalas. Kad pravietis raksta par maizi, tad norāda uz mannu un kad piemin treknus ēdienu, tas norāda uz paipalām. Maize šajā vietā ir tēls Dieva vārdam, jo Viņa vārds sātinās izsalkušos.

Nākotnes perspektīva tiek izteikta vārdos “mūžīgā derība” (Is 55,3), kas dažādās Bībeles grāmatās ir ar saviem uzsvariem, piemēram, Pēterim mūžigā derība attiecas uz Noasa un Abrahama derību; Ezehiēlam attiecībā uz Jeruzalemi (Ez 16,60), bet Isajam tā īstenosies tautā pateicoties pastāvīgai žēlastībai, ko Kungs izrādīja Dāvidam un kas tagad pāriet uz visu tautu. Mūžīgā Derība ir miera un pestīšanas derība. Pravieša Isaja 55. nodaļa un īpaši 3. pants attīsta un padziļina mesiānisko domu, kas noritēja jūdu diasporā Babilonā, kura sāka atvērties uz universālu pestīšanas vīziju. Gaidāmais Mesija nav parādīts kā otrs Dāvids, bet, ka kā kāds Dāvids atgriezīsies dzīvē, un būs laiku noslēgumā pārveidots. Isaja vēsts par Jauno Derību var uztvert kā vainagojumu visai pravietiskajai tradīcijai par Jauno Derību un izceļ domu par Derību ar Mesiju. Šo Derību nodrošinās Kunga Kalps.

Šis lasījums uzsver Dieva vārda nepārprotamo efektivitāti un uz šī vārda ir jābalsta sava dzīve, un ne uz ko citu. Šeit meklējam avotu mūsu drošībai par Sakramentālo realitāti. Pravietis Isajs piešķīra ūdenim simbolisku nozīmi. Viņam ūdens varēja nozīmēt Svētā Gara dāvanu, kas pārveido tuksnesi plaukstošā dārzā un neuzticīgu tautu uzticīgā Izraelā (Is 44,5). Vigīlijas lasījuma sākumā pravietis salīdzina Dieva vārdu ar lietu, kas veldzē zemi (Is 55,1). Bez Dieva cilvēks ir tikai sauss tuksnesis un tikai Kungam ir spēks, lai šis tuksnesis pārtaptu un uzplauktu paradīzes dārzā. Dziesmu dziesmas grāmatā mēs sastopamies ar spēcīgu aicinājumu: “Es ienācu savā dārzā… Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!” (Dz 5,1). No Svēto Rakstu dzīlēm nāk vārdi “nāciet”: “nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu!” (Sak 9,5). Lasījuma sākums ir kā uzaicinājums piedalīties šajā pārbagātībā un mīlestības mielastā uz kuru Kungs aicina savus draugus. Kunga sagatavotā maltīte ar medu, pienu, vīnu un augļiem Jaunajā Derībā pārtop Viņa paša sevis dāvinājumā mums. Pēdējās Vakariņās Jēzus saviem draugiem deva maizi un vīnu sakot: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa” (Mt 26,26).

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 8-11, V gavēņa svētdiena, A

Rom 8, 8-11

Pirmais medalions pavēsta par Lācara nāvi: Marija un Martu,
nometoties uz ceļiem pie Jēzus kājām un otrajā: Lācars
piecelts no miroņiem. Manuskripts tapis Itālijā, Boloņā 13.gs.
uzglabāts Bodleian Libraries, University of Oxford.

Piektajā gavēņa svētdienā lasām vēstules romiešiem 8. nodaļas fragmentu par dzīvi Garā. Ja iepriekšējā vēstules nodaļā Pāvils iezīmēja nelaimīgo cilvēka stāvokli grēka un nāves nebrīvē, tad šajā nodaļā apustulis pāriet pie kristiešiem, kuri jau ir attaisnoti un Gara piepildīti. Jaunā Gara kārtība, Gara likums, kas dod dzīvību Jēzū Kristū aizstāja iepriekšējo grēka un nāves kārtību. Mozus ārējais Likums nenesa pestījošo principu, bet Kristus nākot pasaulē grēcīgās miesas veidā un saliekot sevi upurī par grēku salauza grēka varu un miesas dziņas. Kristū atklātais Dieva spēks paveica to, ko Likums nevarēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves varas. No šī laika vienotībā ar Kristu cilvēks var pieredzēt iekšējo garīgo dzīvi. Grēka sekas izsauc fizisko un garīgo nāvi, bet Kristū gara dzīve cilvēkā var atjaunoties. 8. vēstules nodaļa ir ļoti pacilājoša un priecīga, jo galu galā ir iespējama mūsu dzīves svētdarīšana (Rom 8,1-17) un šajā nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē apdāvināt kristieti ar pārdabisku dzīvi. Jaunā kristieša esme ļauj piepildīt visu, ko Dievs sagaida: dēla attiecības ar Dievu. Pāvilam nav tik svarīgi, ka miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei, bet viņam būtiski ir tas, ka gara dzīve ir patiecoties Kristus taisnībai. Pāvila garīgās dzīves izpratni un pieredzi nosaka Gars, jo viņš pats piedzīvoja cilvēka nespēju grēka priekšā, nepieciešamu apziņu, lai atvērtos uz žēlastību. Apustulis savās vēstulēs parāda likuma nepietiekamību pestīšanai. Cilvēks savos klejojumos dažādos veidos centās panākt mieru un vienotību, bet tikai Kristū to var atrast. 

Pāvils ļoti skaidri savās vēsturēs raksta par Kunga nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un iemājošanu debesīs jeb to, kas mums tagad ir aktuāls un pieejams: sakramentālo noslēpumu pamatprincipiem kā aktuāliem Dieva pestīšanas darbiem mūsos. Mūsu ataisnošana, svētdarīšana un jaunā dzīve Kristū ir Dieva žēlastības dāvana un šādas dāvanas mūsu brīvajai gribai ir kā spēcīga prasība, lai svētdarītu savu dzīvi, ietērpjoties jaunajā taisnīgumā, mirstot kopā ar Kungu, lai kādreiz mūžībā būt kopā ar Viņu (Rom 8,9-17). Šis jaunais kristīgais esības veids ir iespējams ne tikai pateicoties Jēzus piemēram, bet vēl lielākā mērā pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10). Kunga iemājošana mūsos ir šīs jaunās dzīves avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva aicināmums mūsos. Tāds cilvēks var no jauna sadarboties ar Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš nāk pie viņa, lai iemājotu sirds dzīlēs kā svētnīcā (Rom 8,9-11; 1 Kor 3,16-17; 6,19). Kristietis kļūst zināmā mērā par līdzatbildīgu par savu pestīšanu. Kristus upuris ir neaizstājams, jo bez tā, no sava grēka stāvokļa mēs nevarētu glābties, bet tas nenozīmē pilnīgu cilvēku aizstāšanu ar Kristus darbu. Upuris tika salikts mūsu vārdā un tas nenozīmē, ka nav nekas jādara savas pestīšanas labā. 

Pāvils pretstata “miesu” Dieva pārvaldītajai sfērai un, kas dzīvo šajā sfērā, ļauj Dievam noteikt viņu dzīves gaitas. Kristieši ir saņēmuši Dieva Garu kristībās un tāpēc viņi ir Garā, jo šis Gars mājo viņos. Diemžēl ne visi ticīgie dzīvo saskaņā ar Dieva Garu un Pāvils diezgan tieši saka, ka šādā gadījumā cilvēkam nav Kristus Gara un tādējādi viņš nepieder Dievam. Sv. Laurencijs no Brindizi to ļoti skaidri izsaka: “Kristus valda cilvēkā ar žēlastību, velns ar grēku: Kas grēko, tas ir grēka vergs [Jņ 8,34], velna vergs: Jo, kam paklausa, tam arī kalpo [2 Pēt 2,19]. Tā kā pasaulē joprojām ir tikai divas valstības: Kristus valstība un velna valstība, un katrs cilvēks ir vai nu no Kristus valstības, vai no velna, mums, brāļi, jācenšas saprast, kurai valstībai katrs no mums pieder. Svētais Pāvils saka, ka, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam [Rom 8,9], ka tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [Rom 8,14]; jo, kam ir cilvēka gars, ir cilvēks un nevar būt cilvēks bez cilvēka gara; tātad tas, kam ir Dieva un Kristus Gars, ir patiess kristietis; bet tas, kam ir velna gars, ir velna dēls: Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat pildīt sava tēva gribu (Jņ 8,44). Bet šīs lietas ir apslēptas; pievērsīsimies acīmredzamākajām: pēc to augļiem jūs tās pazīsiet [Mt 7,20].”* Grēka pārņemtam cilvēkam likums liekas kā nebrīve, jo viņš ir bezspēcīgs pret tā prasībām un uztver likumu kā kaut ko ārēju un nepiederošu savai identitātei. Dieva likums prasa mīlestību, bet grēks velk pretējā virzienā, bet Gara ietekmē paliekošam cilvēkam viss ir savādāk, jo viņš tiek apdāvināts ar mīlestības dinamiku un likums vairs nav nebrīve, bet brīvība jeb kaut kas iekšējs. 

 * Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica tertia in Quadragesima, homilia 358, III.

br. Jānis Savickis OFMCap