Apd 1, 12-14, VII lieldienu laika svētdiena, A

Apd 1, 12-14

Kunga mācekļi un Svētā Gara nosūtīšana (Apd 2,1-4)
Manuskripts no Lielbritānijas
12.gs. vai 13.gs. sākums

21. maija svētdienā lasījumā no Apustuļu darbiem iepazīstamies ar ainu, kurā Baznīca darīja to, ko Kungs tai lika darīt, jo mācekļi un Marija palika lūgšanā, lai saņemtu Svēto Garu, kuru var pieredzēt tie, kas nav vērsti tikai uz savu garu, bet atveras uz Kungu. Apustuļu darbos aprakstītā pirmā kristiešu kopiena pulcējās kopā regulāri uz lūgšanu un dažādu problēmu risināšanu, jo tā tiecās uz vienprātību (Apd 1,14; 4,24; 15,25) un zināja, ka to var panākt un nodrošināt tikai Svētais Gars. Pirmie kristieši labi zināja, ka Svētais Gars ir brīvs un nāk pie tiem, kuri brīvībā ilgojas pēc Viņa. Šīs svētdienas stāsts sākas Olīvkalnā, kur Kungs uzkāpa debesīs, bet iepriekš šī vieta bija fonā Viņa iejāšanai Jeruzalemē (Lk 19,29.37), bet vēlāk Viņš pavadīja tur nakti (Lk 21,37; 22,39). Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzum šī vieta bija pazīstama un īpaši norāda, ka tā ir “vieta” (Lk 22,40) lūgšanai. Šādai Olīvkalna vietas atkārtošanai ir svarīga nozīme, jo uzsver, ka tā ir iemīļota Kunga vieta. Šoreiz mācekļi atgriežoties uz Jeruzalemi darīja to, ko nespēja paveikt pirms aresta un sāka lūgties. 

Lūkas ne tikai Evaņģēlijā, bet arī Apustuļu darbos izveidoja mācekļu sarakstu un viņš lietoja tādus pašus personvārdus kā Lūkasa Evaņģēlija 6. nodaļā. Mācekļu sarakstu veido divas reizes pa četri plus trīs jeb vienpadsmit apustuļi. Pastāv tikai četras atšķirības: Jānis un Jēkabs no pirmā četrinieka izbīdīja Andreju; Toms tika pārvietots uz otro vietu otrajā četrinieku grupā un nevis ieņem pēdējo vietu šajā grupā un Matejs šajā grupā ir pēdējais nevis trešais; Pēdējā trijniekā Sīmaņa Zēlota vārds tiek lietots nedaudz savādāk. Pēteris visos sarakstos ir pirmajā vietā, bet Jānis šajā sarakstā iet uz augšu visdrīzāk tāpēc, ka Apustuļu darbos viņam ir svarīga loma (Apd 3,1. 3. 4.11; 4,13.19; 8,14). Līdera pēcteču vai sekotāju uzskaitīšana bija ierasta lieta antīkajā literatūrā, taču šeit tiek iekļauta arī sieviete - Dievmāte un citi Jēzus ģimenes locekļi. Lūkas labprāt piemin sieviešu klātbūtni kristiešu kopienā: Tabita (Apd 9, 36-43), Marija, Jāņa Marka māte (Apd 12,12), Lidija (Apd 16, 14-15). Apustuļu darbos sievietes arī saņem Svēto Garu. Iespējams evaņģēlists aicināja pārskatīt mācekļa definīciju un izpratni par to, kas bija klātesoši debeskāpšanas notikumā. Sievietes pieminēšana šeit ir netipiska. Jēzus māte Marija veido saiti starp sievietēm, kas sekoja Kungam (Lk 8,2; 23,49.55; 24,10).

Mācekļi bija paklausīgi Jēzus norādījumiem un atgriezās no Olīvkalna uz Jeruzalemi, lai gaidītu Svētā Gara nākšānu. Lūkas attēlo mācekļus kā pilnībā apmācītus un atbilstoši dievbijīgus, jo Jēzus viņus sapulcināja (Lk 6, 14-16) un apustuļu formācija bija simbolisks veids kā parādīt, ka Kungs veidoja jauno Izraeli. Tagad var runāt par jauno laikmetu un vecais Izraelis vairs nespēja atbilstoši atbildēt uz Dieva gribu. Būtiski bija tas, ka ticīgo kopiena dzīvoja dievbijībā un vienotībā un šāds novērojums ir sastopams vairākas reizes Apustuļu darbos (Apd 6,7; 9,31; 16,5; 19,20). Vārds “vienprātīgi” (Apd 1,14) Jaunajā Derībā parādas vienpadsmit reizes un desmit no tām Apustuļu darbos, un apzīmē kopienas vienprātīgo darbību un nepārtrauktu vienotību. Dažviet šis vārds apraksta jūdu un citu pretdarbību (Apd 7,57; 12,20; 18,12; 19,29), bet citviet mācekļus, kas kopdarbojas (Apd 2,46; 4,24; 5,12; 15,25). Šis vārds izsaka Baznīcas fundamentālo vienotību, kur kristieši darbojas paklausībā, gaida Svēto Garu un lūdzas, lai sagatavotos šim notikumam. Varam atpazīt dažas Baznīcas pamatīpašības: sapulcināta un ar vienotu prātu lūgšanā meklē Kunga gribu un sapulcējusies, lai izpildītu Dieva misiju. Kristīgajā tradīcijā nav pārliecinoša Svētā Gara tēla jeb attēla, bet tam ir viens ļoti svarīgs iemesls, jo Svētā Gara tēls ir Baznīca, kristiešu kopība, kas meklē Dieva gribu. Kristiešu mākslā jau no seniem laikiem Svētā Gara nosūtīšanu attēloja kā notikumu kurā pulcējās apustuļi un Kunga Māte, un tāds ir Vasarsvētku tradicionālais ikonogrāfiskais tēls.

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 6, 1-7, V lieldienu laika svētdiena, A

Apd 6, 1-7

Apustuļi uzliek rokas septiņiem pirmajiem diakoniem
manuskripts no Austrijas, 1425-1435.g.

Piektajā Lieldienu svētdienā lasām Apustuļu darbu fragmentu par pirmo diakonu izraudzīšanos. Evaņģēlists Lūkas rakstot par Baznīcas pirmajiem gadiem ticēja, ka tajā laikā Viņa bija kā piemērs, kuram jāseko un nekavējoties ir jācīnas ar ļaunuma (Hananja un Safīra) problēmu. Baznīcas vienotība un saite ar Kungu Jēzu balstījās uz Divpadsmit apustuļiem, bet Baznīcas attīstība Svētā Gara vadībā ļāva tai izplatīties. Ne viss pirmbaznīcā darbojas tik vienkārši un Lūkas reālistiski skatījās uz izaicinājumiem. 4. nodaļā var pirmo reizi uzlūkot kristiešus no perspektīvas, 5. nodaļā tiek apskatītas iekšējās problēmas, negodprātība un vajāšanas, bet 6. nodaļā autors atgriežas pie iekšējām lietām un viens no būtiskākajiem jautājumiem bija par etnisko un reliģisko cilvēku izcelsmi. Vai kristīgā kopiena ir atvērta uz visu veidu cilvēkiem? Problēma bija tāda, ka Jeruzalemes baznīcā par helēnizēto jūdu atraitnēm nerūpējās tik pat labi kā ebreju atraitnēm. Visās grāmatas nodaļās un gadījumos Svētais Gars rūpējās par Baznīca, lai tā turpinātu augt. 

Pirmās piecas Apustuļu darbu nodaļas apraksta Jeruzalemes baznīcas izveidošanos un pretestības izpausmes pret Jēzus Kristus personu, kuru sludināja apustuļi. Nākošajās nodaļās lasām Baznīcas misionārās darbības sākumu un pirmās grūtības strauji augošajai kristieršu kopienai. Ar 6. nodaļu evaņģēlists Lūkas iesāka aprakstīt jauno Baznīcas dzīves posmu. Šīs svētdienas stāsta pamatā ir vienkārša stuktūra: problēma, risinājums, kvalificētu personu meklēšana un izvēlēšana. Svētais Gars pulcināja kopā dažādus cilvēkus, bet radās problēma dabiskajā līmenī, kas varēja kristiešu sašķelt. Tāpēc Divpadsmit apustuļi sapulcējās un identificēja izaicinājumu.

Kas notika ar augošo kopienu? Katrs jaunpienācējs radīja izaicinājumus, jo tajā iekļāvās dažādu sabiedrības grupu pārstāvji, daļa runāja grieķu valodā un neprata aramiešu valodu, kurā runāja vietējie ebreji, kuri gan prata grieķu valodu, jo to izmantoja tirdzniecībā un pārvaldē kopš Aleksandra Lielā laikiem. Kristieši dalījās savos labumos un spēja sevi uzturēt, tomēr atraitnes nevarēja strādāt un tajos laikos nebija neierasti, īpaši starp pagāniem, ka viņas varēja nomirt badā. Grieķiski runājošo atraitņu nespēja runāt vietējā valodā varēja ievērojami pastiprināt viņu nedrošo dzīves situāciju. Grieķiski runājošie sūdzējās par šo apstākli, ka viņas nesaņem pārtiku. Būtiski bija tas, ka šī problēma apdraudēja Kristus Miesas garīgo vienotību.  Etniskās sūdzības izraisīja praktiski jautājumi.

Apustuļu uzdevums nebija risināt praktiskās atraitņu problēmas, jo viņi nevarēja atstāt novārtā savu galveno uzdevumu sludināt Jēzu Kristu. Lēmums bija konkrēts un skaidrs, jo jautājuma risināšana ir jāuztic cilvēkiem, kas ir atbilstoši sagatavoti un ļautu apustuļiem neraizēties un novērsties no sava uzdevuma. Tika izvēlēti septiņi vīri, lai uzņemtos atbildību par trūcīgajiem un jo vairāk kristīgā kopiena auga un attīstījās, jo sarežģītāka tā kļuva. Šie septiņi diakoni prata gan sludināt (kā Filips un Stefans 7. un 8. nodaļā) un rūpēties par atraitnēm. Lūkas tādā veidā norāda, ka sludināšana neierobežojas ar Divpadsmit apustuļiem. Augošajai Baznīcai bija nepieciešami vairāk cilvēku ar iniciatīvu un gatavību pildīt aktīvi Dieva gribu. Apustuļi neturēja varu un autoritāti tikai savās rokās, bet meklēja veidus kā adekvāti darboties jaunos apstākļos.

Interesanti, ka apustuļi paši neizvēlējās kandidātus, bet lika kopienai pašai atlasīt atbilstošus vīriešus ar dabiskajām un garīgajām dāvanām. Dabiskajā līmenī​​​​​​ viņiem bija jābūt cienījamiem un ar labu slavu, bet garīgajā jābūt Svētā Gara vadītiem un gudriem, ko labi var redzēt Stefana un Filipa gadījumos. Apustuļi uzskaitīja trīs kvalifikācijas kritērijus: viņiem jābūt (1) Svētā Gara un (2) gudrības pilniem un viņiem jābūt (3) pazīstamiem, ka šīs divas pirmās lietas viņu dzīvē ir klātesošas jeb viņiem jābūt ar atbilstošu reputāciju. Visas trīs lietas bija nepieciešamas naudas pārvaldībai. Septiņu vīriešu atlase atgādina ebreju kopienās tradīciju, kur septiņi cienījami vīrieši vadīja kopēju saimniecību. Septiņiem vīriem bija grieķu vārdi un skaidrs, ka viņi bija grieķiski runājošie kristieši un grieķiski runājošiem vairs nebija iemesla zūdīties, ka viņi tiek apdalīti.

Jāievēro, ka šajā fragmentā septiņi vīri netiek nosaukti par “diakoniem” un vēlāk tekstā viens no viņiem tiek identificēts kā evaņģēlists Filips “viens no tiem septiņiem” (Apd 21,8), taču svarīgi, ka rokas apustuļi uzlika viņiem, lai viņi ar pilnu atbildību kalpotu kopienai. Izskatās, ka sākotnēji viņu loma bija visai šaura, kalpošana pie galda, lai pārraudzītu pārtikas un naudas pārdali. Divi no septiņiem - Stefans un Filips - tiek arī pieminēti kā spēcīgi sludinātāji un nes dziedināšanu. Ja arī apustuļi domāja par konkrētu kalpojuma veidu, tad svarīgi, ka viņi bija atvērti uz Svēto Garu, kurš Kunga plānus diakoniem neierobežoja tikai nabago kalpojumam, bet arī atvēra uz evaņģelizāciju, mācīšanu un sakramentiem. Baznīca šo Rakstu vietu uzlūko kā diakonata iedibināšanas brīdi un kaut arī Apustuļu darbi nelieto vārdu diakons (gr. diakonos), tomēr šis vārds parādas visā Jaunajā Derībā un apzīmē “kalpus”, bet ir vietas, kur tieši runā par diakoniem (1 Tim 3, 8-13).

Septiņu vīru izvēle bija pirmais solis, lai sāktu veidoties lokālās baznīcas un draudzes, jo Dieva plānā Baznīcai bija jāaug un jāattīstas kā Miesai, organismam vai organizācijai, kas darbojas un apstāšanās un sastingšana izsauc paralīzi un nāvi. Baznīcā ienāca kalpojumu, pienākumu un atbildību dalīšana, un atklājās, ka patiesa vara atrod veidus kā dalīties ar dāvanām un Garu. Lūkas apzināti izmantoja vārdu “kurnēt”, jo vēlējās uzsvērt, ka jaunā Jeruzalemes kopiena pieredzēja to pašu, ko Izraelis savā tuksnešainā ceļā no Ēģiptes verdzības (Izc 15-17). Spriedze kopienā nebija radusies tikai dēļ atraitnēm, bet arī divas valodas Jeruzālemes kopienā varēja radīt nopietnus izaicinājumus, jo valoda ir ne tikai vārdi, bet ārējā zīme citāda veida pasaules skatījumam, kultūrai, domām un jūtām. Grieķiski runājošie daudz kritiskāk skatījās uz svētnīcu un Toru, un vairāk vēlējās sludināt atklāti un enerģiski, kas praksē izpaudās pagānu evaņģelizācijā. Evaņģēlists Lūkas parāda, ka krīze ļauj augt Baznīcai un konflikts netika atrisināt katrai pusei mazinot savu uzstājību, bet sanākot kopā, lai spertu nākamo soli kopā. Pārbaidījumi var būt skumji un biedējoši, tomēr izšķiroši, ka ticīgie klausās, ko krīze grib pateikt Baznīcai un meklē kāda ir Dieva griba.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Pēt 1, 3-9, II lieldienu laika svētdiena, A

1 Pēt 1, 3-9

Manuskriptā attēlots
kā priesteris metas ceļos svētā Pētera priekšā
Anglija, Dorčestera 11/12gs. 

16. aprīlī svinam balto svētdienu un ik gadus Evaņģēlijā lasām par mācekļu tikšanos ar Kungu un Toma neticību. Dieva vārda liturģijā uzmanība jāvērš uz to, ka patiesa un atvērta kristiešu kopiena liecina par Augšāmcelto Kristu un svētdienas dalība dievaklpojumā, “astotajā dienā” ļauj sastapt Kungu. Pat ja Kristus ir neredzams un nesajūtams, ticīgajiem jātuvojas Viņam, jo “Jūs Viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši” (1 Pēt 1,8). Pēteris apstiprināja, ka jādzīvo saskaņā ar ticību un nevis ar redzi (sal. 2 Kor 5,7; Jņ 20,29), jo galu galā ticīgie sastapsies ar Kungu vaigu vaigā (1 Kor 13, 12). Pēteris šajā lasījumā ieskicē vēstules saturu lasītājiem un piedāvās rīkus labai kristīgajai dzīvei. Vēstule uzrunāja ātri augošās kristiešu draudzes Mazāzijas ziemeļdaļā, kuras sadūrās ar kopienas, misiju un ciešanu problēmām. Pētera pirmā vēstule ir ļoti pastorāla un autora mērķis ir stiprināt lasītāju un klausītāju ticību. Viņš iesāka ar kristīgo cerību un mantojumu, kas balstīts Jēzus augšāmcelšanās notikumā. Savukārt Jēzus ciešanas viņš piedāvā kā modeli kristiešiem, kas paši pasaulē pieredz naidīgumu un ciešanas.

Pirmā Pētera vēstule tika rakstīta vairākām pagānu izcelsmes kristiešu draudzēm, kuras dzīvoja Mazāzijā un šis apvidus parasti saistās ar apustuļa Pāvila darbību. Vēstules saņēmēji pārcieta vajāšanas, kas kļuva par daļu no romiešu attieksmes pret kristiešiem. Vēstule ir kā uzmundrinājums, kas sniedz bagātīgu teoloģisku ieskatu par to, kā pašreizējie apstākļi atbilst Tēva gribai, Dēla ciešanām un Gara atbalstošajam darbam. Viens no vēstules galvenajiem mērķiem ir aicinājums ticīgajiem palikt uzticīgiem Evaņģēlijam. Pastāv teorija, ka vēstule bija paredzēta lasīšanai kristību dievkalpojumā ar mērķi stiprināt katehumenu ticību, jo viņi dzīvoja kā trimdinieki svešā kultūrā. Vēstules struktūrā var saskatīt kristības liturģijas iezīmes: (a) sākuma lūgšana (1 Pēt 1, 3-12); (b) pamācība katehumeniem (1 Pēt 13-21) un kristību rits; (c) jaunkristītā sveikšana (1 Pēt 1,22-25); (d) sprediķis par sakramentiem (1 Pēt 2,1-10) kam seko Euharistija un (e) sprediķis par kristiešu mācekļa pienākumiem (1 Pēt 2, 11-4,6).

Šīs svētdienas lasījumā jāievēro atsauci uz pieredzi, ko Pēteris piedzīvoja neilgi pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņš un apustuļi saskārās ar augšāmcelto Kristu un viņiem pašiem tika dota jauna dzīve kopienā (gr. ekklesia), jeb tie, kas ir “izsaukti” un nošķirti Dieva plāna veikšanai (Jņ 20,19-29). Šo noteicošo notikumu Baznīcas dzīvē varētu uzskatīt par sava veida stāstu par radīšanu pēc augšāmcelšanās, kas atklāj Dieva Valstības klātbūtni uz zemes. Tāpat kā Radītājs dārzā noliecās pār Ādama nedzīvo veidolu, tā Augšāmceltais Kungs, Tēva Vārds, caur kuru viss radās, iedvesa Gara elpu savu mācekļu neskaidrajās domās un vājajos ķermeņos. No šī brīža viņi kļuva par jauno radību, kuros ienāk Kunga klātbūtne.

Pirmās Pētera vēstules sākums (1,3-12) grieķu valodā ir viens garš teikums un ietver pateicību ar kuru tiek godināta Dieva žēlsirdīgā darbība, kas ietekmē kristiešu pagātni, tagadni un nākotni. Kristieši ir piedzimuši no jauna un nodrošina to viņiem Dieva žēlsirdība, nevis ticības lēmumi un tas nav kaut kas no pagātnes mantots. Autors uzsvēra, ka jaunā piedzimšana ir aktuāla un joprojām maina cilvēka īstenību. Fragments sākas ar tipisku Jaunās Derības vārdu “slavēts” (gr. eulogētós), kas attiecas uz Dievu. Dieva slavēšana ir tradicionāla jūdu līgšana “berakah”, kurā Kungs tiek slavēts par saviem darbiem un tiek izteikta pateicība par brīnišķīgajām dāvanām (1 Hr 29, 10-13, Tob 13,1-18; Dan 3, 3-22). Apustulim Pāvilam ir līdzīgs sveicināšanas veids kā Pētera vēstulē: “Lai augsti teikts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs” (1 Kor 1,3; sal. Rom 1,8; 1 Kor 1,4; Ef 1,3; Filip 1,3; 1 Tes 1,2; Kol 1,3). Šādas liecības par pirmbaznīcas sveicināšanos norāda uz to, ka šādi varēja kristieši izteikt savu ticību (doksoloģija).

Dievs kristiešus ir “atdzemdinājis” (1 Pēt 1,3) un ļāvis piedzimt no jauna kristībās, lai mēs, kas bijām pasaules bērni, tiktu pieņemti jaunajā pestīšanas ģimenē. Adoptētais bērns jaunajā ģimenē pieņem no vecākiem visu, kas būs viņa dzīves pamatā jeb kāda turpmāk būs viņa dzīve. Lai izprastu šo piedzimšanas tēlu ir labi paturēt prātā adopcijas procesā notiekošo jaunās dzīves saņemšanu, kur vecāki nodod bērnam visu labāko kas viņiem ir un to var arī saukt par “atdzemdināšanu”. Jaunajā Derībā mēs lasām par jauno piedzimšanu, kas ir ļoti reālistisks apraksts par garīgo pārtapšanu, lai uzsvērtu, ka dzīvi saņemam piedzimstot un analoģiski Dieva bērnu dzīvi nevaram saņemt bez jaunas piedzimšanas. Jaunā piedzimšana ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās auglis, kas sākas ar Vārda sludināšanu, kas ļauj piedzimt ticībai. Kristietis piedzimts pateicoties Dieva Vārdam un kad ir ieticējis piedzimt kristības ūdeņos.

Zemes dzīves pārbaudījumu mērķis ir izsijāt to, kas mūsu ticībā ir patiess. Tas savukārt nesīs slavu un godu gan Jēzum, gan cilvēkam, kurš cietis dienā, kad Jēzus atklāsies. Ciešanas un prieks ir paredzami kristīgās dzīves pavadoņi. Ciešanas pārbauda ticību un kad pārbaudījums ir garām, Dievs pagodinās kristieti, kad Kristus atgriešanās piepildīs pestīšanu. Izturība ciešanās un vajāšanās šajā vēstulē tiek pieminēta vairākas reizes (1 Pēt 2, 19-22; 4,1.12-19; 5,9-10) un šī pieredze atgādina metāla kausēšanas procesu, kas atdala zeltu un no piemaisījumiem (1 Pēt 1,7; Īj 23,10, Sīr 2, 4-5; Zah 13,9). Pēteris saka, ka ciešanas ir uguns, kas attīra mūsu ticību un padara mūs līdzīgākus Kristum, kura izturība bija Dēla paklausības izpausme Tēvam. Mūsdienu tendence ir domāt par “jauno piedzimšanu” kā individuālistisku procesu, bet Pēterim indivīda rūpes šeit ir otršķirīgas salīdzinājumā ar ticīgo kopību jeb mistisko Kristus miesu. Atdzimšana nebeidzas ar kristībām, jo ticīgie pastāvīgi piedzimst no jauna. Baznīca kā kopiena virzās uz pēdējo dienu, kad dzimšanas sāpes beidzot tiks atrisinātas “pēdējo reizi” (1 Pēt 1, 5). “Dzīvā cerība” šeit nav domāta kā naivs mierinājums vai optimisms, bet žēlastības radīta patiesa vēlme pēc neredzamās debesu godības.

Fragmentam vijas cauri spriedze par to, ko var pieredzēt tagad un kas būs. Pestīšana šeit tiek aprakstīta atsaucoties uz pagātni, jo ticīgie bija atdzimuši ar Dieva žēlsirdību; tagadni, jo kristiešus pasargā Dieva spēks un nākotnē nāks pilnīga atbrīvošana no ļaunā. Pestīšanu Pēteris apraksta kā nākotnes notikumu, kas nozīmē, ka to nevar ierobežot ar pieredzi pagātnē. Caur Kristus augšāmcelšanos jaunās dzimšanas īstenībai ir savas sekas, kas savieno mūsu pašreizējo pārveidoto realitāti ar apsolīto nākotni: dzīva cerība (1 Pēt 1,3) mirušas, miglainas vai pārejošas cerības vietā, jo cerība nav optimistiska domāšana, ka mūsu dzīves drīz mainīsies uz labo pusi, bet gan balstās Kristus augšāmcelšanā un Dieva apsolījumos par mūžīgo dzīvi. Mantojums ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs (1 Pēt 1,4) un tas ir diezgan atšķirīgi no Vecās Derības zemes apsolījuma. Eshatoloģiskais mantojums ir debesu dievišķā īstenība, kuru vēl nevar pieredzēt pilnībā šajā dzīvē. Ticīgajiem ir jāpaļaujas ne tikai uz Dieva aizsargājošo spēku, bet arī uz to, ka Dievs īstenos savus mūžīgos plānus.

br. Jānis Savickis OFMCap

Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4, Lieldienu vigīlija

Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4

Ūdens svētīšana Lieldienu Vigīlijas liturģijā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas

Lieldienu Vigīlijas Dieva vārda liturģijā kā sestais lasījums tiek lasīts fragments no pravieša Baruha grāmatas, kas ir kā viens no pakāpieniem, lai klausītājs pēc iespējas pilnīgāk iesaistītos ar sirdi augšāmcelšanās noslēpumā un lai ticīgo skatiens pēc iespējas dziļāk būtu vērsts uz Jēzu, Dieva Gudrību, cilvēces gaismu un dzīvību. Pēc trīs pirmajiem lasījumiem (Rad 1,1–2,2; Rad 22,1–18; Izc 14,15–15,1), kuri atgādina par svarīgiem notikumiem pestīšanas vēsturē seko pravietiskie teksti un Baruha grāmata ir viena no tām: pēc diviem pravieša Isaja lasījumiem (Is 54,5–14; 55,1– 11) un pirms Ezehiēla (Ezek 36,16–28). Pravietiskie vārdi pārstāv trīs lielos praviešos: Isaju, Jeremiju (jo Baruhs pārstāv Jeremija skolu, bija viņa asistents) un Ezehiēls. Katra pravietiskā vēsts savā veidā pasludina dievišķo pestīšanas solījumu un jauno derību pēc Bebilonas trimdas skumjās pieredzes. Ja skatamies pēc kārtas praviešu vārdus, tad sākumā Isajs (54,1-17) sludināja, ka Kungs Jeruzālemi, savu līgavu, kas bija sagrauta un satricināta, padarīs par jauno Jeruzālemi un to darot apstiprinās, ka Viņa griba ir mūžam ievērot derību un šī mūžīgā derība aptver visus, kas pēc tuksneša pieredzes atgriezīsies pie Kunga (Is 55,1-11). Baruham Likuma dāvana kļūst par drošu pavadoni, kas apgaismo ceļu un vada dzīvi, un Ezehiēls pasludināja, ka izkaisītais Izraelis ar šķīstošo ūdeni tiks attīrīts no visiem grēkiem un saņems jaunu sirdi un garu. Pēc šīs  iekšējās atjaunošanas vēsts izskan jaunās derības definīcija: “jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28) un ar šiem vārdiem noslēdzas lasījumi no Vecās Derības, lai mūs sagatavotu tam, kas īstenojās Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanas notikumā. Kāpēc Baruha grāmatas lasījums ir jāuzlūko citu lasījumu un visas Vigīlijas kontekstā? Jo Visa Pashālā noslēpuma kopums ir svarīgāks nekā daļa vai atsevišķs Rakstu lasījums.

Baruhs mēģināja atbildēt uz gadsmtiem sasāpējušo jautājumu, kāpēc Dievs pieļāva Babilonas trimdu un tautas iznīcināšanu? Izraelis tika izklīdināta starp svešām tautām un viņiem radās nopietnas problēmas ar savu piederību un ticību, jo viņi bija atdalīti no savas zemes. Par ko trimdinieki bija kļuvuši? Tauta bija bez svētnīcas, reliģiskā kulta, vadības un pats svarīgākas bez Dieva klātbūtnes sajūtas. Vai Dievs viņus pameta vai vēl ir ar viņiem? Baruha grāmatas mērķis ir palīdzēt diasporas ebrejiem pilnībā izdzīvot savu ticību saskaņā ar Kunga Likumu (Toru). Babilonas trimdas traģēdija un tās sekas ir klātesošas gandrīz visās grāmatas lappusēs, jo izsūtīšana bija pamatotās dievišķo dusmu sekas (Bar 2,13.20), kas nesa pakļautību, pazemojumu (Bar 2,5), negodu, lāstu, nosodījumu (Bar 3,8), pāragru nāvi (Bar 3, 11) un verdzību (Bar 4,31-35). Kunga dusmas bija veids, kā Dievs reaģēja pret savas tautas grēku, nepaklausību un sacelšanos. Babilonas trimda ir paradigmatisks sods. Baruham tas bija brīdis, lai pārdomātu notikušo, saprastu tā dziļāko jēgu, lai nobriestu ticībā un izprastu nemierīgo vēsturi, kas, cilvēciski skatoties, bija tikai slaktiņu un postu virkne. Šīs pārdomas par politisko, sociālo un reliģisko pieredzi palīdzēja diasporas ebrejiem virzīties uz priekšu Gudrības meklējumos. Ja farizeju atbilde bija stingrāka Likuma ievērošana, tad Baruhs lielāku vērību pievērsa Gudrības trūkumam tautā. Kādu atbildi tad deva pravietis? Tā bija vienkārša. Tauta pameta savu tradīciju, pirmdzimtas tiesības, Dieva gudrību, taču atgriešanās pie Likuma un praviešu klausīšanās ir pirmais solis pie Gudrības. Vai Likums ir tikai dogma, noteikumi, kuri jāievēro? Vai gudrība ir cilvēciska, garīga un psiholoģiska brīvības un piedošanas pieredze? Gudrība to visu un daudz vairāk apvieno dziļā hierarhiskā vienotībā un neizslēdz nevienu svarīgu elementu. Dievišķā gudrība atgādināja, ka augstākā tās izpausme ir “Dieva baušļu grāmata” (Bar 4,1) jeb Tora (Piecas Mozus grāmatas), kuras centrā ir upurēšanas dievkalpojumu priekšraksti (Izc 25-Lev 7) jeb liturģija. Šeit jāņem vērā, ka Vecajā Derībā gudrības identifikācija ar Toru ir atrodama tikai šajā Rakstu vietā un Sīraha dēla grāmatā (Sīr 24, 23-29). Tora ir iemiesota Gudrība, kas ir Dieva dāvana Izraelim. 

Fragments sākas ar vārdiem “Klausies, Izrael...” (Bar 3,9), kas ir tādi paši kādus lasām Atkārtotajā likuma grāmatā (At 4,1; 5,1; 6,4) un kādus izraelieši atkārto vairākas reizes katru dienu. Tas ir aicinājums uzmanīgi klausīties un obligāts nosacījums, lai mācība nestu augļus. Līdzīgi atgādina gudrības literatūra (Sak 1,8; 4,1.10; 5,7) un Sīraha dēls uzsver, ka “tu iemācīsies, ja patiks klausīties, bet, ja ar abām ausīm klausīsies, būsi gudrs” (Sīr 6,33). Uz kādu klausīšanos aicina Baruhs? Tas ir Dieva vārds jeb dzīvības baušļi. Apdomība, par kuru pravietis raksta, nav nekas cits kā “zināšanas” un “gudrība”, kas ir izteiktas Kunga bauslībā, kas vienīgā spēj vadīt cilvēku dzīves. Likuma ievērošana jeb sekošana Gudrībai izsaka dzīvošanu, bet Likuma pamešana - miršanu. Dievs uzticēja Izraela tautai gudrības vārdus, lai dievišķā gudrība caur viņiem ienāktu cilvēka dzīvē jeb kļūtu cilvēks, redzama, dzirdama un taustāma, kas savu piepildījumu sasniedza Jēzus Kristus personā. Tomēr jāņem vērā, ka Baruham Gudrība vēl nav persona, bet Dieva baušļu grāmata, Likums. Baruha grāmatas lasījumā dievišķā gudrība tiek identificēta ar Likumu, kas ienāca pasaulē, lai mājotu mūsu vidū. Jēzū Kristū, Dieva Vārdā piepildījās senie pravietojumu un tā pat kā Gudrība, arī Jēzus ir Tēva dāvana, dzīvība un gaisma cilvēcei. Baruham sekošana Gudrībai nozīmēja dzīvot, bet atmešana - mirt. Līdzīgi sekošana Jēzum dod dzīvību, bet atmešana - nāvi. Jēzus nebija tikai gudrs patiesības skolotājs, bet Viņš pats bija Patiesība (Jņ 14,6) un Kunga sekotāji ātri atpazina noslēpumaino Gudrību, kas ir pastāvējusi Dievā un par kuru varam lasīt Bībeles gudrības literatūrā (Sak 8, Īj 28; Sīr 4-6, Bar 3). Jēzus ir mūžīgā Gudrība Dievā, kas iemiesojās, pazemojās un tika pagodināta. Šī Gudrība bija apslēpta Dievā un cilvēkam varēja būt pieejama tikai tad, kad pats Dievs atklāsies. Jēzū Gudrība nāk uz zemes, lai kļūtu par Dieva atklāsmes starpnieku un tāpēc Kungs ir mistagogs, kas ieved Dieva noslēpumos, jo pats nāk no Dieva. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdiena

Palmu svētīšana Palmu svētdienā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus
Manuskripts no Francija

Pūplsvētdienas Dieva vārda liturģijas 

lasījumu komentāri:

1. Pravieša Isaja grāmata (Is 50, 4-7)

2. Psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

3. Apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

4. Mateja Evaņģēlijs (Mt 26,14-27,66)

Ez 37, 12-14, V gavēņa svētdiena, A

Ez 37, 12-14

Ezehiēla vīzija par ieleju ar sausiem kauliem (Ez 37,1)
Franciskāņu Misāle no Francija 14.gs. vidus

Gavēņa piektajā svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt to, ka “Mūžīgās dzīves Tēvs, Tu esi dzīvo nevis mirušo Dievs, kas sūtīji savu Dēlu pasludināt Labo vēsti par dzīvību, lai no nāves valstības atbrīvotos cilvēkus vestu uz augšāmcelšanos".* Pirmais lasījums no Ezehiēla grāmatas stāsta par to kā Kungs aizveda pravieti uz sausu kaulu ieleju, iespējams, vecu kaujas lauku, kur nogalinātie karavīri tika atstāti uz lauka. Pēc maitēdāju darba, trūdēšanas un saules balināšanas bija palikuši pāri tikai pa lauku izkaisīti izbalināti kauli. Uzsvars šajā biedējošajā ainā tiek likt uz to, ka visi cilvēki patiešām ir neatgriezeniski miruši, tomēr Kungs liek Ezehiēlam pravietot pašiem kauliem, sacīdams, ka Dievs iedvesīs viņiem dzīvību. Kungs saka vārdus “savus/mani ļaudis” (Ez 37, 12-13), un lai gan viņi ir miruši, Dievs var un atvērs viņu kapus (nedaudz mainās metafora, jo kaujas laukā nav kapu) un piecels no mirušajiem, un dos viņiem dzīvību caur savu Garu un izmitinās viņus savā zemē.

Izraelieši, kuri nonāca Babilonas trimdā ticēja, ka tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme, Izraelis kā Dieva tauta pārstāja pastāvēt. Pilsēta, kuru Kungs izvēlējās sev tika sagrauta, svētnīca atradās drupās, publiskais Dieva kults pamests un tauta ar saknēm bija izrauta no savas zemes. Tāpēc pravietis runā par mirušajiem, jo Izraelis bija miris, bet Kungs visu var atjaunot. Vecajā Derībā augšāmcelšos no mirušajiem var iedalīt trīs grupās: 1) konkrēta cilvēka atdzīvināšana (1 Ķēn 17,22; 2 Ķēn 4,35; 13,21); 2) augšāmcelšanās pastarā dienā un 3) tautas atjaunošana un šo domu īpašā veidā pārstāv pravietis Ezehiēls (Ez 37; Os 6,1-2). Praviešu grāmatas atjaunošana jeb radīšana no jauna ir vēstures mērķis (Is 24-27; 65, 17-25; Zah 14) un tas pats attiecas arī uz cilvēkiem (Ez 37). 37. grāmatas nodaļas jēga izriet no Ezehiēla vēstījumu par cerību par nākotnes atjaunošanu, jo Kungs var atgriezt dzīvību tiem mirušajiem, izkaltušajiem, izkaisītajiem kauliem; Viņš var atgriezt dzīvību ikvienam, arī izkaisītajam un sakautajam Izraelam. Galvenā loma šajā atgriešanās procesā ir Kunga Gara spēcīgajai klātbūtnei, kuru ieprieks grāmatā solīja Kungs (Ez 36,27).

Kauli simbolizē Izraela bezcerīgo situāciju (Ez 33,10). Neapbedīto līķu tēls, kas pārvērtušies par izkaltušiem kauliem atsauc atmiņā Babilonijas iebrukumos nogalināto izraēliešu mirstīgās atliekas un pārvietotos un dezorientētos tautiešus, kas joprojām dzīvo savā zemē, un trimdiniekus, kuru cerības bija zudušas. Izmisušajiem cilvēkiem Dievs solīja, ka darbosies dāsnāk nekā viņi varēja iedomāties un sagaidīt no Dieva. Sausie kauli simbolizē visu Izraela tautu, kurai ir jāsāk aptver savas aktuālās situācijas nopietnību, jo viņi dzīvoja ar bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, ka ir atdalīti no Dieva atdzīvinošas klātbūtnes. Šāda sevis negatīvā pašuztvere ļāva Kungam vēl spēcīgāk uzsvērt cerību par nākotni. Nākotne tautai ir droša, bet tās pamatā nav tas, ko var Izraelis izdarīt, bet gan Dieva apņēmība glābt savu tautu.

Lasot Ezehiēla grāmatas 37. nodaļu viena no pirmajām domām ir par miesas augšāmcelšanos par kuru daudz rakstīja arī senie rabīni un Baznīcas tēvi. Tomēr pravieša vārdi nav gaidāmā vispārēja augšāmcelšanās attēlošana, jo uz Kunga jautājumu: “vai šie kauli var atdzīvoties?” visdrīzāk būtu apstiprinoša atbilde līdzīgi kā Marta atbildēja Jēzum par Lācaru: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā” (Jņ 11,24). Kungs pravietim uzdeva cita veida jautājumu un nevis vispārīgu vai filozofiskas dabas  jautājumu par augšāmcelšanās iespēju, bet vai tie dzīvos. Šo vārdu sākotnēja jēga meklējama Izraela atjaunošanas cerībā ar pravietiskā vārda un Gara palīdzību. Lai gan Dieva tauta tika taisnīgi tiesāta un nodota nāves valstībā par saviem grēkiem, tomēr Dievs var no nāves izvest dzīvībā. Ko nozīmē šī Izraela atjaunošana? Vai tā ir politiskās valsts atjaunošanās? Vai šis pravietojums nav kaut kas vairāk par varas attiecībām? Iepriekš tekstā var atrast norādes uz daudz cēlāku un garīgāku nākotni (Ez 36, 24-38) nekā tikai politiskā vara. Kristiešiem šī pravietojuma garīgais piepildījums ir visai skaidrs un uztver to kā Vecās Derības gaidas par eshatoloģiskās pilnības piepildīšanos, kas īstenojās Jēzū Kristū.

Ezehiēls bija pravietis, kurš posta un nelaimju priekšā kādus 580.g. pirms Kr. modināja cilvēkos cerību, jo viņa tautieši bija tik ļoti nospiesti garā, ka labāko laiku solījumiem nebija ietekme uz viņu dzīvi un neklausījās mierinājuma vārdos. Šādos apstākļos Ezehiēls aprakstīja redzējumu, kurš līdz šim pestīšanas vēsturē nebija dzirdēts, un paziņoja, ka ne viss beidzas uz zemes un ka viss nierobežojas ar redzamo īstenību. Dievs ir spēcīgs un var atjaunot dzīvību. Tauta pirmo reizi dzirdēja pārsteidzošus vārdus, ka nomocīto un noslepkavoto liktenis nav tikai nāve, kauli un aizmirstība, bet reiz pienāks Dieva laiks, kurā kauli atdzīvosies. Vecā Derība īpaši neapskata augšāmcelšanās ideju un pat Kungs Jēzus ļoti radošā veidā šo patiesību saskata Rakstos un argumentēja, ka “Es esmu Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! - Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mt 22,32). Tomēr jāatceras, ka Vecajā Derībā uzmanība tiek pievērsta Dieva varai pār nāvi, kad Viņš glābj taisnīgos no posta (Ps 18, 4-19) un brīnumaini pieceļ mirušos (1 Ķēn 17,17-24; 2 Ķēn 4, 31-37; 13,2--21). Ja augšāmcelšanos uzskatītu par smieklīgu vai pat Dievam neiespējamu, tad tā būtu īpaši nepiemērota metafora tautas atjaunošanai un tāpēc šai domai bija jābūt ticamai un saprotamai pravieša klausītājiem. Tas, ka Ezehiēla vārdos atskan divu pakāpju radīšana, kas ir aprakstīta Radīšanas grāmatas 2. nodaļā: sākumā Dievs rada ķermeni un tad iedveš garu, ietver domu, ka izraelieši gadsimtiem ilgi pazina Dievu kā radītāju un dzīvības un nāves Kungu.

Šādu pacilājošu pravietojumu gaismā varēja rasties jautājums, kas notiks ar tiem izraeliešiem, kuri nomira pirms jaunās izceļošanas? Šajā Ezehiēla pravietojumā var atrast atbildi arī uz šo jautājumu, jo pravietis aicināja nekrist izmisumā tiem, kas nepiedzīvos jauno godpilno izceļošanu, jo Dievs arī viņus atjaunos, lai viņi varētu pierezēt jaunās radības svētības. Šajā vēstures posmā vēl šāda augšāmcelšanās ideja nebija attīstīta un parādījās gadsimtus vēlāk. Vai šis Rakstu fragments māca par mirušo augšāmcelšanos? Ticība, ka Kungam ir vara pār dzīvi un nāvi bija klātesoša, bet vēl nebija attīstījusies tāda augšāmcelšanās izpratne kā Jaunajā Derībā. Jēzus Kristus augšāmcelšanās uz visa šī bibliskā fona bija kaut kas unikāls un nepieredzēts, un tāpēc tam bija tik liela ietekme uz cilvēkiem. Kad cilvēki dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos, viņi nedomāja, ka kārtējo cilvēku Dieva spēks ir atdzīvinājis: “o, vēl viens!”. Tā bija jauna Dieva darbība, kurā spēcīgā veidā tiek parāda uzvaru pār nāvi un jaunas dzīves sākumu. Kaulu salikšana ir tikai sākums un ietērpšana muskuļos un ādā ir vēl priekšā. Ķermenis ir vēl miris, jo tam trūkst dzīvības elpa/gars/vējs jeb ebrejiski ruah. Tas ļauj izprast jaunās piedzimšanas dabu, jo cilvēks atkrita no Dieva dzīves ar grēku un šo stāvokli Bībele raksturo kā nāves stāvoklis, kaut arī bioloģiski dzīve nav apstājusies (Jņ 5,24; Rom 5,15; Kol 2,13). Jaunā piedzimšana jeb radīšana ietver sevī atbrīvošanu no grēka pateicoties Kristus krustam un Svētā Gara dvesmas saņemšana, lai atdzīvinātu un atjaunoto cilvēku (Jņ 3,5. 14-18).

* Pieaugušo kristīgās iniciācijas ritāle, nr. 178

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a, IV gavēņa svētdiena, A

1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a

27. psalma sākuma burts "D":

‘Dominus illuminatio mea’ (Kungs - mana gaisma), 

kurā iekšienē ir attēlota aina kā Samuels svaida Dāvidu

un sešas sejas skatās šo notikumu.

12.gs. beigu Pētera Lombarda Psalmu komentārs 

no Francijas

Gavēņa ceturtajā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums piedāvā pārdomāt fragmentu no Pirmās Samuēlas grāmatas, kurā Samuēls paklausot Dieva norādījumiem svaidīja Dāvidu par nākamo Izraela ķēniņu. Stāsts par Dāvidu sākas Izraela politiskās krīzes laikā ap 1020.g. pirms Kr. Tautai bija savs ķēniņš, kuru viņi pieprasīja no Samuēla, un kura persona un valdīšana izvērsās visai traģiski. Iepriekš tekstā ķēniņš Sauls zaudēja savu dinastiju (1 Sam 13,13-14) un savu ķēniņa statusu (1 Sam 15,26-28). 16. nodaļā ir svarīgs pagrieziena punkts grāmatas stāstījumā, jo Saulam pamazām tiek atņemta vara. Dievs atņēma savu Garu un sūtīja viņam citu garu, lai mocītu Saulu un grautu viņa ķēniņa valdīšanu. Kungs arī paziņoja, ka viņš cels “vīru pēc savas patikas” (1 Sam 13,14) par jauno ķēniņu “labāku par” Saulu (1 Sam 15,28). 16. nodaļā šī persona tiek iepazīstināta vārdā - Dāvids. Stāsts par Dāvidu sākas kā par kādu nezināmo, nenovērtēts ganu zēns un beidzas ar to, ka Dāvids kļuva par Izraēla ganu (2 Sam 5,2). Stāstījums izseko Dāvida paaugstināšanu līdz pat ievērojamam statusam un varai. Būtiski bija, lai Dāvids, kas tika ļoti bija gaidīts (1 Sam 13,14; 15,28), ieietu Izraela vēsturē nevis kā nejaušu notikumu iznākums, kurā cilvēki viņu atzītu par cienīgu, bet gan ar Dieva iniciatīvu un apstiprinājumu.

Samuēlam nācās svaidīt jaunu ķēniņu un kādu dienu Dievs lika viņam doties uz Bētlemi, kur svaidīja Dāvidu par ķēniņu, kurš bija nemanāms, jauns un ruds zēns. Dievs deva priekšroku cilvēka iekšējai stājai nekā ārējai iznesībai. Dievs uzlūko cilvēka sirdi, jo ārējais var būt maldinošs, bet sirdī mīt emocijas (1 Sam 1,8; 4,13; 17,32; 25,36; 28,5), griba (1 Sam 6,6. 7.3), motīvi (1 Sam 17,28), saprāts (1 Sam 21,12), apziņa (1 Sam 25,31; 2 Sam 24,10) un šeit no Dieva neko nevar noslēpt. Cilvēka sirds no ārienes ir salīdzinoši nepieejams, bet Kungs var ielūkoties personas dzīlēs (Jer 11,20; 20,12). Kad Dievs izvēlējās Saulu par ķēniņu, viņš deva tautai fiziski iespaidīgu vīru, kāds viņiem, tāpat kā citām tautām, būtu vēlams un nevajadzētu kautrēties citu tautu priekšā (1 Sam 8,5; 9,2; 10,23-24). Samuēls pievērsa uzmanību ārējam izskatam un nebija uztvēris dievišķās atpazīšanas būtību. Cilvēku dzīves viens no izaicinājumiem ir izprast Dieva kritērijus un rīkoties saskaņā ar tiem. Ironiski, bet grāmatas autors neatturējās un izteicās arī par Dāvida glītumu (1 Sam 16, 12), jo dažus teikumus iepriekš tika uzsvērts, ka ārējais izskats nav svarīgs. Pats Samuēls iekrita šādā virspusējā domāšanā, jo ieraugot Jišaja dēlu Ēlīābu, uzskatīja viņu par pietiekami fiziski iespaidīgu, lai svaidītu par ķēniņu. Ēlīābs tika noraidīts un pirmos trīs dēlus noraidīja nosaucot viņus vārdā, bet pārējos vispārīgi, lai sanāktu septiņi noraidīti dēli. Ja noraidīšana sākas ar Saulu, tad tagad turpinās šī “neizvēlēšanās” litānija. Noraidīšana un neizvēlēšanās veido intiģējošu stāstījumu, jo lasījuma klausītāji gaida Kunga izvēles iznākumu. Pēc septiņiem dēliem parādās jautājums par astoto dēlu un uzmanība tiek pievērsta skaitlim astoņi, kas nav iekļauts pilnīgajā skaitlī - septiņi un šis dēls ir tāds kā no ārienes. Samuēls paziņoja, ka viss dēlu aplūkošanas process tiks apturēts līdz astotā dēla parādīšanās brīdim. Tā ir zīmīga un netipiska aina, kad vecajie stāv kājās un ar cieņu gaida šo astoto dēlu, kura vārds tekstā vēl netiek nosaukts. Gaidīšanas laiks netiek nosaukts, tomēr vajadzēja kādu laiku, jo astotais dēls bija ārpus mājas un ganīja aitas. Jišaja nams un arī lasītāji gaida līdz ieradīsies astotais dēls, kur gaidīja viss Izraelis un Samuels.

Cilvēkiem ir tendence skatīties uz ārējo izskatu, novērtējot kāda cilvēka piemērotību kādam uzdevumam, bet Dievu vairāk interesē tas, kas ir iekšienē. Izvēloties Saulu, Dievs pielāgojās tautas vēlmēm un standartiem, bet Saula aizvietotāju gan izvēlējās atbilstoši saviem ieskatiem un nepadevās tautas spiedienam. Dāvids bija jaunākais dēls, bez ietekmes, pretenzijām un nespēja apliecināt savu cienīgumu gaidāmajam titulam. “Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu” (1 Sam 16,13). Līdzīgā veidā Gars nāca pār Saulu (1 Sam 10,6.10; 11,6), bet tagad Dāvids saņēma īpašu dievišķu pavadību un Sauls tika aizstāts un Gars viņu pameta. Jāatcers, ka Gars nāca arī pār Samsonu (Ties 14,6.19; 15,14), un līdzīgi kā Saula gadījumā abi vīri veica lielas lietas Gara spēkā, taču šis spēks nepasargāja viņus no dramatiskiem pavērsieniem. Dāvids arī savos lēmumos izgāzīsies. Svaidīšana šeit ir privāta, ģimenes lokā nevis publiska darbība, tomēr neskatoties uz šauro liecinieku skaitu, Izraelim parādījās jauns ķēniņš. Dāvids svaidīšanu pieņēma bez vārdiem ne no Samuēla vai no paša Dāvida puses, klusi un pasīvi. Neviens neko nesaka, tomēr eļļa darbojas un stāsts šajā brīdī noslēdzas un Samuēls atgriežas mājās. No šī brīža Izraelis vairs nebūs tāds kā iepriekš, jo Dieva Gars sāka slepeni darboties, lai Dāvids savu misiju varētu piepildīt. No šīs dienas Dāvidu pavadīja nemitīga Gara klātbūtne un ne vairs tā kā iepriekš, kad Gars ar pārtraukumiem un laicīgi nāca pār ievērojamiem cilvēkiem, īpaši Izraela tiesnešiem. Gara nākšana un iemājošana Dāvidā ir pirmtēls Svētā Gara nākšanai pār Jēzu kristībās Jordānas upē (Jņ 1, 1,32-33).

Tuvojoties Lieldienām svarīgi arī pārdomāt svaidīšanas nozīmi un simboliku kristīgajā tradīcija, jo katrs kristītais ir svaidīts ar svētajām eļļām kristību laikā. Eļļa ir simboliski bagāta zīme, bet pāri visam tā simbolizē Kristu. Baznīcas tēvi šo simboliku dažādos veidos apcerēja. Ar svaidīšanu kristieši piedalās Jēzus Kristus svaidāšanā ar Svēto Garu Jordānas upē. Svētais Efrēms Sīrietis rakstot par kristības sakramentu sasaistīja kopā svaidīšanu ar eļļu un kristību ar ūdeni, un kristīgā iniciācija vienlīdz cieši sastopas abos rituālos. Atdzimšana, dziedināšanu, šķīstīšana un grēku piedošanu nodrošina eļļa un ūdens. Eļļai tiek piedēvēts eksorcistisks spēks; svaidīšanai un kristībām ir ļaunumu atvairoša iedarbība. Ar eļļu un ūdeni kristāmais saņem bruņas pret ļaunuma spēkiem. Svētais Efrēms rakstīja: “Eļļa ir iemīļotais Svētā Gara draugs, tas ir Viņa kalpotājs, kas seko Viņam kā māceklis. Ar to Gars iezīmē priesterus un svaida ķēniņus, jo ar eļļu Svētais Gars iespiež Savu zīmi savās avīs. Kā zīmogu gredzens, kas tiek iespiests vaskā, tā apslēptais Gara zīmogs tiek iespiests ar eļļu uz svaidīto ķermeņiem kristībās; līdz ar to viņi tiek iezīmēti kristību noslēpumā.” (De Virginitate 7.6). Efrēms uzsvēra, ka svaidīšana atstāj piederības zīme; kā aita ir īpašnieka iezīmēta, tā ticīgais saņem Svētā Gara zīmi ar eļļas starpniecību. Viņš arī izmanto interesantu pērļu nirēju tēlu un salīdzina viņu ar kristāmo, kura ķermenis arī tiek iesvaidīts ar eļļu un iegremdēts ūdenī, lai meklētu Kristu, Pērli. Kristāmie arī atdarina Kristu, kurš pats iegāja kristību ūdenī kā pērļu nirējs “un piecēla no ūdens pestīšanas dārgumus Adama dzimumam” (De Virginitate 7.10). Efrēms redzēja Vecās Derības svaidījuma pirmtēlus, kas piepildījās Jaunajā Derībā, jau olīvu lapā, ko balodis atnesa uz Noasa šķirstu (Rad 28,18), kad Mozus svaidīja Āronu (Lev 8,12), Saula (1 Sam 10,1) un Dāvida svaidīšana (1 Sam 16,13) un spitālīgo svaidīšana kā daļa no viņu šķīstīšanas (Lev 14,1-20). Efrēms kā poēts izmantoja dažādus vārdus, lai aprakstītu kristīgo iniciāciju un īpaši svaidīšanu: zīme, zīmogs, nospiedums, ieziest un attiecīgi izsaka šos lietvārdus darbības vārdos.* Kristietis saņēmis Svēto Garu svaidīšanā no vienas puses iegūst jaunā cilvēka identitāti, piederību, bet no otras puses šī svaidīšana aicina uz darbību, lai ticīgais kļūtu par gaismu pasaulē. 

*Nathan Witkamp, Tradition and Innovation. Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 267-270.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap