11.23.2020

1 Kor 1,3-9, I adventa svētdiena, B

1 Kor 1,3-9

29. novembrī Baznīca vienlaikus uzsāk jaunu liturģisko gadu un Adventa laiku. Ko Adventa laikā Dieva vārds vēlas mūsos modināt? Adventa un Kristus Piedzimšanas svētku laikā mēs esam aicināti pārdomāt savu cerību piepildīšanos Jēzū Kristū, kad Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos; cerība, kas ir balstīta kristības dāvanā. Adventa laikā mēs atminamies trīs Kristus atnākšanas: Viņa nākšana miesā - šo patiesību, galvenokārt, apceram Kristus Piedzimšanas svētkos; Viņa nākšana pastarā laikā  - īpaši spēcīgi vijas cauri Adventa laikam un Viņa nākšana žēlastībā - kā Kungs garīgi ienāk mūsu sirdīs caur Euharistijas svinēšanu.

Pirmajā Adventa svētdienā Svēto Rakstu lasījumi norāda Jēzus Kristus atnākšanas pestījošo nozīmi miesā un pastarā laikā. Vārda liturģijas otrajā lasījumā - pirmajā vēstulē korintiešiem - , kuru svētdien pārdomājam, lasām par pateicību mūsu pestīšanas dāvanai. Apustulis Pāvils uzsvēra savā mācībā, ka pestīšanas dāvana, žēlastības un miers nāk “no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!” (1 Kor 1,3). Tā ir svarīga patiesība, ka Dieva plāns īstenojas Jēzus Kristus personā un mums ir pieejamas nepieciešamās žēlastības, lai šajā plānā iekļautos. Jēzū Kristū īstenojās Dieva lielo darbu kulminācija. Pāvils šajā īsajā fragmentā piemin piecas reizes vārdu Jēzus Kristus un atgādina par visu pestīšanas vēsturi - pagātni, tagadni un nākotni - visu, ko aptver Kristus pestīšanas darbs. Katrā teikumā pieminot Jēzu Kristu apustulis atgādina, ka viss, kas korintieši ir, viņiem ir pateicoties Dieva darbiem Jēzū Kristū. Dieva tauta īpaša ir tāpēc, ka viss ir Dieva žēlastība un nevis sabiedriskais status, privilēģijas vai sasniegumi. Svarīgi ir tas, ka tas pats Kungs nāk atkal.

Pāvils savas vēstules iesākumā izteicās par visu labo, ko Dievs ir paveicis Korintas baznīcā. Tāda labvēlīgā noskaņā viņš parasti iesāka savas vēstules, kas katras baznīcas dzīvi ļāva viņam ievietot Dieva darbības kontekstā un viņš izteica atzinību par līdz šīm paveikto ticības dzīvē. Apustulis izprata, ka Dievs dod korintiešiem žēlastību dzīvot vienotībā ar Kristu tā, ka viņu dzīves tiek bagātinātas ar spēju runāt par Dievu un pazīt viņu (1 Kor 1,5). Viņš bija pateicīgs, ka liecība, kuru viņš deva apstiprinājās viņu dzīvēs. 

Tomēr viņš apzinājās viņu grēkus un neveiksmes, bet sākumā vēlējās vērst uzmanību uz korintiešu dzīvas pozitīvajiem aspektiem. Pirmkārt, viņš pateicas par Dieva glābjošo darbību viņu vidū (1 Kor 1,3),  par to, ka viņi saprot Rakstus, mācību un viņiem ir visas garīgās dāvanas (1 Kor 1,5-7) un, ka viņi gaida uz Kunga otrreizējo atnākšanu (1 Kor 1,8). Šī fragmenta nobeigumā apustulis atgādina, ka Dievs viņus ir aicinājis uz vissvarīgākajām iespējamajām attiecībām - uz sadraudzību ar Jēzu Kristu (1 Kor 1,9; sal. 1 Jņ 1,3.6-7). 

Tikai pēc sveiciena un pateicības, Pāvils pievērsās baznīcas problēmām. Vai vajag sākumā pateikties baznīcai, kas ir pārpilna ar problēmām vai tas nav dīvaini? Vai uz reiz nosodīt, runāt par grēkiem un vājībām? Ja Pāvils paļautos tikai uz saviem spēkiem, tad izredzes mainīt korintiešu kristiešus būtu miglainas. Dievs ir tas, kas darbojas un tieši tāpēc Pāvils varēja izteikt savu pateicību. Tā ir skaista bibliska pieeja cilvēkiem, kopienām un veselām baznīcām, kura bieži trūkst ticīgajiem. Tas liecina, ka Dieva žēlastības skatījums uz ticības īstenību dzīvē vēl nav integrēts, bet virsroku gūst vecais cilvēks ar saviem likumiem. Raksti aicina visu uzlūkot ar pateicību un atpazīt, pirmkārt, Dieva darbību un klātbūtni dažādos notikumos un procesos, ka viss nenotiek tādā veidā kā mēs gribam, bet, ka Dievs ar savu žēlastību dara lielas lietas. Tas arī ir viens no iemesliem kāpēc rodas dažādas nesaprašanās un pārpratumi Baznīcā, jo daļa ticīgo neiet apustuļa Pāvila pēdās. 

Neskatoties uz problēmām šajā baznīcā, apustulis kopumā ir priecīgs par viņu ticības dzīvi, vismaz attiecībā uz to, kas saistās ar Dieva žēlastību ar kuru viņi tika bagātināti (1 Kor 3-4). Vēlāk gan Pāvils viņus kritizēs par lielīšanos garīgajās prasmēs, kuras viņiem deva Dievs. Dievs deva korintiešiem izpratni “katrā mācībā un ikvienā atziņā” (1 Kor 1,5) un šo tēmu Pāvils apskatīs vairākās vēstules vietās (1,18-3,5; 8,1-13; 13,1-2; 14,1-40), kur apustuļa novērtējumu pavadīs brīdinājums par šo dāvanu lietojumu kopienā. Grieķi parasti lika uzsvaru un zināšanām un gudrību, un labi prata izteikties. Zināšanas par kurām raksta apustulis šeit nenozīmē kādu noslēpumainu un iedarbīgu mācību ar kuras palīdzību viņi varēja bez kristus Krusta kaut kādā veidā sasniegt Dievu un būt glābti. Pāvils šeit raksta par konkrētu izpratni par pestīšanu, kas balstīta Jēzus Kristus personā un Viņa nāvē pie krusta.

Viscaur vēstulei Pāvils norāda uz nākotni, nepieciešamību dalīties saņemtajās dāvanās un Kunga iepazīšanas mākslā, lai novērstu nenobriedušus spriedumus par sevi un citiem, lai brīdinātu pret pašapmierinātību un lai mazinātu pārspīlētus spriedumu un par savām zināšanām un citām garīgām dāvanām un to pielietojumu. Vienīgais pamats ir Dievā un balsts nav jāmeklē sevī un savās ambīcijās. Šī fragmenta noslēgumā mēs lasām Pāvila apliecinājuma vārdus par Dieva uzticību. Dievs mūs ir aicinājis uz sadraudzību ar Kristu. Viņš uzticīgi turpinās savu darbu ar žēlastības spēku mūsu ikdienas dzīvē. Cik gan svarīgi ir to atpazīt, lai pateiktos Dievam mēs iepazinām šī fragmenta sākumā! Cilvēkiem ar saviem spēkiem nav iespējams sasniegt Kungu ikdienā un pastarā dienā, bet Dievs ir uzticams un izpilda savus solījumus. Tieši tāpēc nevienam Dieva bērnam nav jājūt sastingušam vai ar mazākuma sajūtu jādzīvo starp brāļiem un māsām, bet jāskatās vien uz Jēzu Kristu, kurš vēlas piepildīt mūsu alkas un izmantot katra dāvanas kopējam kalpojumam, lai Baznīca sagaidītu Kunga atnākšanu mierā un žēlastībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.17.2020

Ezehiēla grāmata 34, 11-12.15-17, Jēzus Kristus - visas pasaules Karaļa svētki

Ez 34, 11-12.15-17

Kristus, visas pasaules Karaļa svētkos pirmais lasījums vārda liturģijā tiek ņemts no Ezehiēla grāmatas, kurā pravietis raksta par Dievu kā labo ganu. Kaut arī gana tēls mūsdienu cilvēkam var būt svešs vai ikdienā nesastopams, tomēr nevajadzētu rasties grūtības ar šī tēla metaforisko izpratni. Vārds “gans” ietver noteikta veida pastorālo atbildību, kas mums saistās ar kāda publiska amata ieņemšanu. Gana tēma vijas cauri visai Bībelei. Pirmo reizi Dievs tiek nosaukts par ganu Radīšanas grāmatā (49,24) un gana tēls savu virsotni sasniedza Jāņa Evaņģēlijā (10,1-18), kurā Jēzus pats sevi nosauca par labo ganu. Ezehiēla grāmatā (34. nod.) ir sastopama garākā alegorija par ganu un viņa avīm Vecajā Derībā, bet otrā garākā ir Jāņa Evaņģēlijā (10.nod.). 

Senajā pasaulē ideja, ka tauta ir kā avis un valdnieks kā gans - dievišķs vai cilvēks - bija plaši izplatīta un cilvēkiem viegli uztverama: “Kungs ir mans gans...” (Ps 23), “jo viņš ir mūsu Dievs un mēs - viņa ganību tauta un avis, ko viņa roka gana!” (Ps 95,7). Vecajā Derībā Dievs ir tas, kas vada savu tautu, uztur un aizstāv. Ganības ir Apsolītās zemes materiālie labumi, bet garīgā ziņā - žēlastības, ko nodrošina baušļu ievērošana.

Ezehiēla grāmatas 34. nodaļā mēs varam iepazīt sliktākās un labākas gana izpausmes. Dievs nevēlas pieļaut, lai Viņa tautu vestu pašapmierināti un ar sevi aizņemti gani. Vēsts, ka Kungs pats vēlas nāk pie savas tautas nevar nākt bez sprieduma, ka tautas līderi ir neprašas. Izraela gani neprata rūpēties un aizsargāt Dieva avis, un tāpēc Kungs nolēma pats uzņemties šo darbu. Tieši tāpēc Viņš nolēma cilvēkiem dot Ganu, kas vedīs tautu tā, kā cilvēki to neprot. Šī vēsts visai Izraela tautai no vienas puses bija skumja, jo atklāja tautas līderu izgāšanos, bet no otras puses priecīga, jo apstiprināja Kunga vēlmi turpināt vadīt savu tautu. 

Šajā Ezehiēla grāmatas fragmentā Dieva pravietojums kulmināciju sasniedz vārdos: “Es pats būšu savu avju gans” (34,15). Kungs personiski darīs to, kas būtu jādara tautas ganiem un vēl vairāk. Šie vārdi ļoti izteiksmīgi piepildās Jēzus līdzībā par pazudušo avi, kuras atrašanas dēļ prieks būs lielāks nekā par “deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās.” (Mt 18,10-14; Lk 15, 3-7). Kungs ne tikai meklēs un atradīs, bet veiks ar savām avīm jaunu izceļošanu (Ez 20,33-38) no nebrīves un ievedīs zemē, kur varēs rūpēties par tām. Cik pārsteidzoša ir doma, ka Kungs ne tikai atbrīvo no ierastiem ienaidniekiem, bet pat no paša valdniekiem! Izrādās, ka pie visa sliktā nav vainīgi ārējie apstākļi, bet arī pašu vainas. 

Kungs meklēs cilvēkus, lai tos glābu, pulcinātu, saistītu, barotu, stiprinātu un aizstāvētu. Dievs ir visvarens, tomēr savu varu Viņš izmanto mūsu labā un nevis ar varu uzspiežot mums savu kārtību. Viņš nevalda kā skarbs tirāns, bet veido attiecības ar savu tautu. Viņš vienmēr vēlas dot labu un tāpēc paklausība Viņam ir mūsu interesēs, bet nepaklausība apdraud mūs. Kungs vēlas sapulcināt svešumā izklīdināto tautu un to apvienot. Kunga vēlme iedibināt vienotību un neatstāt nevienu pazudušu attiecas uz cilvēkiem kopumā un uz katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nevar valdīt haoss un neskaidru spēku dominēšana. Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem: “ejiet labāk pie Izraela nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6). Šeit Viņš nedomāja tikai grēciniekus un atkritējus, bet par visu tautu, kas bija kā izklīdis ganāmpulks. Jēzus zināja, ka laiks ir pienācis, lai piepildītu Ezehiēla grāmatas pravietojumu un sāka pulcināt savu tautu. Pašiem ganiem nekas tāds prātā neienāca, jo tas bija pretrunā ar viņu šaurajām interesēm.

Tieši tāpēc Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, kurus ņēma no dažādiem zemes apgabaliem un no dažādām sociālajām grupām, lai skaidri norādītu, ka Izraels tiek pulcināts. Piemēram, ap sevi Jēzus pulcināja muitnieku Mateju (Mt 10,3) un Sīmani zelotu (Lk 6,15). Jēzus mazajā pulciņā bija divi tik radikāli pretēji cilvēki: pirmais sadarbojās ar romiešiem, bet otrais uzstājīgi noraidīja šo varu un viņa pārstāvētais grupējums cīnījās ar to. Mums šie fakti un skaitļa “divpadsmit” simboliskā nozīme neliekas tik spēcīga kā Jēzus laikā, bet toreiz tas pārsteidzošā veidā uzrunāja cilvēkus. Jēzus vēlējās sapulcināt ap sevi dažādas savas tautas cilvēku grupas un devās pie viņiem visiem - zeloti un muitnieki, nabadzīgie un bagātie, pilsētnieki un laucinieki, grēcinieki un taisnīgie. Tā Kungs rīkojas vēl joprojām. Caur savu mistisko Miesu Baznīcu - labais Gans - nemitīgi pulcina ap sevi cilvēkus, kurus mēs pat neiedomātos uzrunāt, bet Kungam ir savi apredzīgie plāni kā Viņš vada savu ganāmpulku.

br. Jānis Savickis OFM Cap

11.10.2020

Sakāmvārdu grāmata, svētdiena XXXIII, A

Sak 31, 10-13.19-20.30-31

15. novembra svētdienas svētās Mises vārda liturģijas pirmais lasījums ir no Sakāmvārdu grāmatas. Pirms nedēļas pirmais lasījums bija no Gudrības grāmatas. Svētajos Rakstos abas šīs grāmatas tiek pieskaitītas pie gudrības literatūras. Tas nav nejauši, ka Baznīca liturģiskā gada izskaņā, piedāvā lasījumus, kas aicina pārdomāt gudrības jautājumus savā dzīvē, jo gudrības dāvana ļauj ar lielu cerību virzīties pretī mūžībai. Sakāmvārdu grāmatas saturu veido īsu teicienu sakopojums, kas izsaka gudras un tikumīgas dzīves pamatnosacījumus. Grāmatas noslēgumā gudrības un laulības tēma savijas dzejā par cēlu sievieti (Sak 31,10-31). Šajā ideālās sievietes personā visa grāmatas vēsts tiek konkretizēta. Viņa ir kā piemērs gudrības tikumam un iemiesojums gudrībai no grāmatas ievada (Sak 1,1-7).

Jāņem vērā vēl svarīgs grāmatas jēgu atklājošs elements. Krietnai sievietei ir daudz augstāka cena par pērlēm. Iepriekš grāmatā varam lasīt līdzīgu apgalvojumu: “Gudrība labāka par pērlēm, nekas ko tu vēlētos nebūs tai līdzīgs” (Sak 8,11). Šī saistība starp Gudrību un sievieti norāda, ka šī dziesma ir jālasa vismaz divos līmeņos. No vienas puses mēs varam iepazīties ar senā Izraeļa priekštatiem par ideālu sieviete, bet no otras puses alegorisku Gudrības aprakstu (Sak 1,20-33; 8,1-36; 9,1-12). 

Šīs svētdienas Sakāmvārdu fragments ir ļoti interesants, jo iepazīstina mūs ar krietnas sievietes tēlu. Sieviete Rakstos nav kāds mēms tēls bez ietekmes un lomas. Sieviete arī aicināta mācīt (Sak 1,8; 6,20), lai piepildītu sevī ielikto Dieva attēlu, lai īstenotu to kopā ar vīrieti (Rad 1,26-17). Vīrietis un sieviete ir aicināti valdīt pār pasauli un rūpēties par to. Šīs grāmatas noslēgums nav vienīgi apcerējums par sievietes tikumiem, bet visas grāmatas apkopojums. Iedvesmotais grāmatas autors nevēlas mums dot tikai gudrības priekšrakstus un norādījumus, bet grib parādīt gudrību ikdienas dzīves rīcībā, gudrību, kas ir iemiesota personā. Šīs svētdienas fragmentā gudrība ir iemiesojusies “krietnā sievietē”, kura izrāda visus savus gudrības tikumus - apdomību, taisnīgumu, sīkstumu, atturību. 

Interesanti, ka autors to dara alfabētiskā secībā. Katra no 22 rindiņām (Sak 31,10-31) sākas ar attiecīgo ebreju alfabēta burtu. Viens no iemesliem kāpēc tas tiek darīt šeit un citviet Bībelē (Ps 25; 34; 37; 111; 112; 119;145; Raudu dziesmas 1-4) ir tāpēc, lai parādītu veselumu un pabeigtību, ka viss alfabēts tiek izmantot kādas tēmas aplūkošanā. Šādu tekstu arī bija vieglāk iemācīties no galvas. Vēl viena pārsteidzoša detaļa šajā dzejā ir tā, ka izvēlētais varonis nav ķēniņš, priesteris, pravietis vai kāds viedais, bet sieviete un māte. Līdz šai nodaļai autors rakstīja par gudru vīrieti, bet tagad par gudru sievieti. Lielāka daļa krietnās sievietes darbības sfēras ir privātas un sabiedrībai tieši nesaredzamas, jo gudra sieviete nejūt vajadzību saņemt atzinību no ārienes. Savā ģimenē viņa saņem atzinību. Līdzīgi ir ar Dievu gudrību cilvēka dzīvē, tā neprasa ārēju atzinumu, bet saņem iekšējo piepildījumu.

Fragments iesākas ar vārdiem “Krietna sieva” (Sak 31,10). Šo vārdu tulkojumi ir dažādi: “laba, lieliska, vērtīga, tikumīga sieva”, tomēr ebreju valoda izsakās daudz ekspresīvāk un vārdu "krietna" var lasīt arī kā “spēcīga, stipra, varonīga, drosmīga sieviete”. Ebreju vārds “ḥayil” attiecas uz visa veida spēku, fiziku un militāru, sabiedrisko ietekmi, bagātību, personiskajām morālajam un intelektuālajām spējām. Visam tam apakšā ir dziļš un stabils personas raksturs. Grāmatas autors necentās attēlot dievbijīgas sievietes garīgās prakses, bet uzsvēra, ka viņas pilnība jāmeklē praktiskajās prasmēs, kas viņu padara par lielisku biedru savam vīram. Viņa pastāvīgi redz sava vīra, ģimenes un nama vajadzības, un smagi strādā, lai uzturētu un palielinātu ģimenes bagātību un piešķirtu godu un statusu savam vīram. Viņas dzīvē bagātībai bija liela loma, bet ne lai krātu, bet lai dalītos ar citiem; galvenais viņas spēks ir raksturs, jo pat viņas praktiskās iemaņas liecina par viņas spēju koncentrēties, pašaizliedzību un apņēmību. Grāmatas autors uzsver, ka šī sieviete ir sieva un rūpējas par savu vīru, un mājas darbiem; viņa gādā par visu mājsaimniecību, bet pats svarīgākais, viņa ir dievbijīga. 

Jautājums “kas atradīs?” - tādu sievu - atgādina grāmatā citus jautājumus: “Kurš ir uzkāpis debesīs un nokāpis atpakaļ? Kurš ir savācis vēju savās saujās?” u.t.t. (Sak 30,4) un gaidāmā atbilde ir “neviens”. “Daudzi saka: es - uzticīgs! - atrodi vienu, uz ko var paļauties!” (Sak 20,6); “Ko mana dvēsele visnotaļ meklēja, to es neatradu - vienu cilvēku starp tūkstoš es esmu atradis, bet sievieti starp tiem visiem ne!” (Māc 7,28). Vai šādas krietnas sievietes ir liels retums? Vai vispār jāmeklē, ja neviens nevar atrast? Ja tā, tad viņa nevar būt īsta un konkrēta sieviete. Vai šī sieviete ir iemiesotas gudrības simbols? Ja tādu sievieti nevar atrast, tad sanāk, ka arī gudrību nevar atrast un Gudrības grāmata, kuru lasījām pagājušo svētdien ir lieka. Bet tā nav? Piemēram, šo tekstu senatnē varēja uztvert dažādi. Kad jaunekļi to lasīja, tas mācīja viņus kā izvēlēties sievu, un nevis pēc skaistuma, bet praktiskajām un morālajām prasmēm. Tas ir īstais skaistums - iekšējais. Kad to lasīja meitenes, tad krietnās sievietes tēls dāvāja viņām lielisku dzīves piemēru. 

Piemēram, jūdu tradīcijā krietnā sieviete ir Tora jeb piecas Mozus grāmatas, jo ja sieviete ir gudrība, tad viņai jābūt pašai Torai. Baznīcas tradīcija šo “krietno sievieti” bieži ir uzlūkojusi kā ticīgas sievietes modeli vai arī ticīgos kopumā un Jaunavu Mariju. Baznīcas tēvi krietno sievieti identificēja ar dvēseli (Origens), prātu (sv. Aleksandrijas Didimu), gudrību (sv. Hilarijas no Puatjē), bet visspēcīgāk izskanēja sv. Augustīna skaidrojums, ka tā ir Baznīca. Šīs svētdienas kontekstā - kurā lasām līdzību par uzticēto naudu - Sakāmvārdu grāmatas lasījums iegūst dziļāku skaidrojumu. Kungs ticīgajiem dāvā pestīšanas ceļu, kurš ir gudri jāpieņem un jāīsteno savā dzīvē. "Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām... Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to... Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā... Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu.... Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem... Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt."* Uzticība Kungam ikdienas dzīvē var nelikties pārāk garīga nodarbe, tomēr tas ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara ikdienas gaitās un kā pielieto Viņa gudrību. 

   
br. Jānis Savickis OFM Cap

11.03.2020

Gudr 6, 12-16, svētdiena XXXII, A

Gudr 6, 12-16

Baznīcas liturģiskais gads pamazām tuvojas noslēgumam un Dieva vārds vērš mūsu uzmanību uz mūžību. Tomēr vārda liturģija to nedara, lai mūs satrauktu, bet lai atgādinātu par kristīgas dzīves gudrību, kas jāpielieto ikdienas gaitās, lai pastarā diena nebūtu pārsteigums vai nevēlama nākotne. Gudrība, kuru piedāvā mums Svētie Raksti nav tikai teorētiska vai laicīga. “Grieķi meklē gudrību” (1 Kor 1,22), savukārt, ebreji nepievērsa tik lielu vērību filozofijai, bet meklēja gudrību, kas nāca no Dieva un veda pie Viņa. Gudrs bija tāds cilvēks, kas savu dzīvi veidoja tā, ka tā virzījās pie Dieva. Laba dzīves māksla ir gudrība, pateicoties kurai cilvēks iepazīst sevi un pasauli, sasniedz briedumu un laimi, un viņa dzīve kļūst piepildīta. Bībele mums atklāj vēl kaut ko svarīgu, ka Dievs ir gudrības avots un devējs,  un ka pats Kungs ir gudrība.

Vecās Derības gudrības grāmatas daudzās vietās māca, ka dievišķā atklāsme ir pieejama visiem cilvēkiem un nav ierobežota ar Izreali. Viena no šīm grāmatām ir Gudrības grāmata vai Sālamana gudrības grāmata, kas tika sarakstīta īsi pirms Jēzus Kristus piedzimšanas un arī ir pēdējā uzrakstītā Vecās Derības grāmata. Daudzās tradīcijās šo grāmatu sauc par Sālamana gudrības grāmatu, tomēr pats ķēniņš to nav sarakstījis. Tas nenozīmē, ka Dieva iedvesmotais grāmatas autors vēlējās apmānīt savus lasītājus, bet gan izrādīja apbrīnu Sālamana gudrībai. Grāmatas autors jāmeklē Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā (starp 220. un 50. g, pirms Kristus), kas tajā laikā bija grieķu pasaules intelektuālais centrs. 

Grāmatas otrās daļas sākumā (Gudr 6,1-11,4) mēs varam izlasīt kā var atrast Gudrību. Iedvesmotais autors šo Gudrību  saista ar pašu Dievu, kurš sevi padara pieejamu: “kas pēc tās [gudrības] agri ceļas - nepagurs, bet atradīs to vārtos piesēdušu” (Gudr 6,14). Gudrība pati meklē un vēro “vārtos” tos, kas tai iet garām “tādēļ ka pati tā sevis cienīgos meklē, visapkārt klaidojot, tiem ceļā labvēlīgi atklājas, ik domā pretī nāk” (Gudr 6,16). Autors vērsās pie jūdu kopienas ar pamudinājumu meklēt Gudrību. Viņš neuzlika nekādus ierobežojumus Gudrības meklēšanai (Gudr 6,1-15). Tā pati nāks pie tiem, kas būs cienīgi. Tā ir klātesoša visur un veido visas lietas, un tā nav ierobežota ar izvēlēto tautu. Visspēcīga un visur redzoša tā aptver visu. Pat viena maza vai neskaidri izteikta vēlme iegūt gudrību ir liels solis, lai to iegūtu, jo, “kas alkst [gudrību] - tos [tā] apsteidz, pirmā iepazīstinot ar sevi” (Gudr 6,13).

Gudrība, kas mūs vēro ir svarīga doma, jo kristīgā gudrība tieši izpaužas nepārtrauktā modrībā. Par šo modrību mēs lasām šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībā par desmit jaunavām. Tas, ka gudrība varētu sēdēt pie mūsu nama durvīm, tā ir te pat blakus un tā nav tālu jāmeklē, bet tikai jāielaiž, ir ļoti vienkārša un dziļa doma. Cilvēkos var rasties vēlme doties uz tālām vietām un meklēt kādu patieso mācību, bet Raksti atgādina, ka Dievs jau meklē cilvēku un nav jābēg no savas īstenības, jo tieši tajā vēlas ienākt Gudrība. Gudrības grāmata atgādina vienu svarīgu noteikumu: “kas gudrības dēļ paliek nomodā, drīz būs bez šaubām” (Gudr 6,15). Brīvības sajūta un brīvība no bailēm par savu dzīvi un nāvi ir tas, ko dod patiesa gudrība. Grāmatas autors apbrīno gudrību un ir aizgrābts ar abpusējās meklēšanas spraigumu, kas noslēdzas ar tikšanos. Gudrība apsteidz mūsu vēlmes un pirmā atklājas. Tā vēlas būt klāt mūsu dzīves notikumos. Cienīgs cilvēks ir tas, kas to mīl, vēlas un meklē pat šķietami visnepiemērotākajos laikos - no rīta un vēlu vakarā, un visās dzīves gaitās, jo gudrībai ir vieta visur.

Ēģiptē dzīvojošais autors, vairākas desmitgades pirms Kristus, vēl nezināja, ka drīz pasaulē ienāks šī dievišķā Gudrība, kas patiesībā ir Persona, kļuvusi par miesu - Cilvēka Dēlu. Ticīgajiem Jēzus “Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1 Kor 1, 24), kas dāvā pestīšanu un aicina, lai visi nāktu pie Viņa (Mt 11,28) un klauvē pie mūsu durvīm (Atkl 3,20; Gudr 6,14). Jaunā Derība gudrību saista ar Jēzu. Cita gudrības meklēšana ir bēgšana no atbildes par savas pastarā dienas jautājumiem, kuriem atbildes atrodamas vienīgi iemiesotajā Gudrībā, Jēzū Kristū. Cilvēks meklē gudrību ar vēlmi padarīt savu dzīvi labāku, bet bieži savos meklējumos balstās tikai uz saviem ieskatiem, bet patiesa gudrība ienāk cilvēkā no Kunga un nevis no iekšējām spekulācijām, kas savu apstiprinājumu gūst iekšējā "es" bailēs par sevi. Gudrība ienāk tur, kur cilvēks nav noslēgts uz patiesību un spēj to ielaist iekšā. 

Gudrība uz kuru aicina Kungs nav kāda elitāra, bet ir kaut kas vienkāršs - ticība, kas mani savieno ar Jēzus Kristu. Tā ir atvērta visiem. Jēzus Kristus sekotāji ir tie, ka pieņem patiesību, ka Viņš ir gudrība un spriež saskaņā ar šo domu. Pat ja kristietis ir ļoti vienkāršs cilvēks, tad viņš vairs nav aizmidzis, tuvredzīgs un pliekans, kas skatās tikai horizontāli uz pasaules notikumiem un iepinas tajos, bet vienmēr spēj paskatīties arī vertikāli. Kāpēc tas ir svarīgi ikdienas dzīvē? Pasaules notikumi, kurus mēs vērojam un pieredzam var mūs aizraut un ievilkt nevajadzīgās pārdomās, pesimismā un ideoloģiskās noskaņās, kas var sākt indēt mūsu dzīvi un ticību. Gudrība, kuru dod Kungs, vēlas, lai mēs vienmēr uzlūkotu Viņu, lai neieslīgtu pasaules apvārsnī, kas spēj skaidrot tikai šaurā veida sevi. Kungs ir tas, kas ar krusta gudrību vislabāk ļauj skaidrot un uzlūkot mūsu īstenību, kurā mēs dodamies uz mūžību.  

br. Jānis Savickis OFM Cap



10.27.2020

1 Jņ 3,1-3, Visu svēto diena

1 Jņ 3,1-3

1. novembris – Visu svēto diena - šogad iekrīt svētdienā un līdz ar to vārda liturģija aicina mūs pārdomāt mūsu attiecības ne tikai ar svētajiem, bet svētumu mūsu dzīvēs. Šajā svētdienā varam pārdomāt fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules, kurā varam iepazīt, ka svēto pulki nav tikai debesīs, bet katram Dieva bērnam ir atvērts ceļš uz svētumu un godību. Priecīgā vēsts mums šeit “lejā” esošajiem un skatoties uz svētajiem un mocekļiem ir tā, ka no mums neprasa varonīgus tikumus vai asinsliecību, lai mēs būtu par Dieva bērniem, atvērtību pieņemt Dieva dāvanas. Dievs mums dāvina savu mīlestību un mēs ne tikai tiekam saukti ar Dieva bērniem, bet patiesībā tādi esam. Kaut arī daudz no tā mums vēl ir apslēpts, Kungs mums to atklās. 

Lasījums sākas ar vārdu “Redziet”. Kāpēc tā? Iepriekš Vēstules tekstā lasām vārdus: “katrs, kas dara taisnību, ir piedzimis no [Dieva]” (1Jņ 2,29). Apustulis pavēsta jauno kristīgo dzīves īstenību, kurā cilvēks piedzimst taisnīgai rīcībai. Ar vārdiem “redziet” autors mēģina ielūgt lasītājus apcerēt dievišķās mīlestības lielumu. Šajā īsajā fragmentā mēs varam “redzēt” mīlestības, Dieva bērna, Kristus redzēšanas un pārveides tēmas. Vārds “redziet” norādu uz svarīgu patiesību, ka Dieva dotā mīlestība ir ieraugāma. Tā nav īslaicīga, emocionāla vai subjektīva parādība, bet tverama un redzama īstenība, kas tiek dāvāta kopienai, kura seko Jēzum. Kopienā kristieši piedzīvo "redzamu" Dieva mīlestību! Redzēt Dievu nozīmē pārveidoties.
 
Viens no iemesliem kāpēc apustulis Jānis tik ļoti uzsvēra šos jautājumus bija tas, ka starp ticīgajiem izcēlās šķelšanās, nesaskaņas un bija tādi, kas pameta Baznīcu. Kopiena nespēja saglabāt vienotību, jo atšķīrās ticība Jēzum Kristum. Tie, kas aizgāja projām noliedza to, ka Jēzus ir Kristus, Mesija, Svaidītais (1 Jņ 2,22), ka Viņš ir iemiesotais Dieva Dēls (1 Jņ 4,2-3) un vēlējās piesaistīt kristiešus neticīgajai pasaulei (1 Jņ 2,18-22; 3,1c; 4,5-6). Viņi sevi turpināja uzskatīt par Jēzus sekotājiem, bet viņu uzskati un ticība atšķīrās no apustuļa Jāņa adresātu ticības jeb Baznīcas ticības. Apustuļa iedrošinājums bija nepieciešams kristiešiem, jo sāpīgās šķelšanās un nesaskaņu vidū draudze un katrs kristietis atsevišķi nevarēja zaudēt pārliecību pat kopienas spēju vadīt to nezināmā nākotnē. Ļoti viegli ir samulsināt cilvēkus ar jautājumiem par to, kas būs un iedzīt bailēs par nezināmo. 

Jānis vērš uzmanību uz Dieva pestījošo darbību pasaulē un mīlestības dāvanas varenību. Viņš vēlas pārliecināt uzticīgo kristīgo kopienu, kas nav pametusi draudzi, ka viņiem ir pamatoti iemesli saglabāt savu ticību, jo viņi ir pieredzējuši tās autentiskus augļus, kas izpaužas pašā kopienas pastāvēšanas brīnumā. Dieva bērni ir tie, kuri tiek sagatavoti Dieva redzēšanai (1 Jņ 3,2). Pats Dievs ar savu darbību to ir paveicis. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā arī varam iepazīt Dieva redzēšanas motīvu: “Laimīgi sirdsšķistie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5,8). Apustulis vēlas iedrošināt un atgādināt lasītājiem par Dieva žēlastības un mīlestības bagātību, kas, savukārt, trūkst kristiešu pretiniekiem. Viņi neatzīst Dieva mīlestību un nejūt vajadzību to izteikt. Bez mīlestības nebūtu nekādu Dieva bērnu. 

Jānis brīdina savus lasītājus: tā kā ticīgie ir Dieva bērni, tad pasaule nespēj viņus atpazīt un veidot abpusējas attiecības ar tiem. Pasaule neatpazīst Dievu un arī cilvēkus, kuri ir dzimuši no Dieva (1 Jņ 2,29). Kas tie par cilvēkiem? No kurienes viņi nāk un uz kurieni dodas? Kāda ir viņu piederība, vērtības, brīvība, vienotība un mīlestība? Vai arī kā mūsdienās varētu jautāt: kas tā par jauno identitāti vai dzīves stilu, kas nesmeļas savus spēkus no sava laikmeta kultūras, narācijām, mentalitātes un ziņām? Jāņa Evaņģēlijā viena no tēmām ir pasaules nespēja iepazīt Dievu (5,37;7,28; 16,3). Tie, kas pieder pasaulei dzīvo tumsā un necieš gaismu, jo tā viņiem var daudz ko nepatīkamu atklāt un bez Dieva mīlestības tas viss var ļoti sāpēt. Jānis vērš savu lasītāju uzmanību uz to, ka ir jābaidās no pasaules atzinības un tā nav jāalkst. 

Neskatoties uz to, ka mēs esam Dieva bērni, mūsu būtības atklāšana notiks nākotnē. Apustulis nenodarbojas ar spekulācijām par nākotni. Viņš vairāk cenšas atkārtot vēsti par Jēzus atkārtotu atnākšanu. Mēs redzēsim Kungu patiesībā, Viņa godība tiks mums atklāta (Jņ 17,1.5.24) un mēs būsim kā Viņš. Šī patiesība kristiešu starpā tika sludināta no paša sākuma (Rom 8,29; 1 Kor 15,49; 2 Kor 3,18; Kol 3,4). Apustulis Jānis vēlējās savos lasītājos stiprināt uzticību tagadnei un cerību nākotnei. Ikkatram, “kam ir šī cerība” (1 Jņ 3,3) piedzīvo šķīstīšanos un svētdarīšanu, un cerību kļūt kā Jēzus Kristus. Cerība nākotnei maina dzīves tagadni. Šī ir vienīgā vieta apustuļa Jāņa vēstulēs, kur parādās vārds “cerība”.

Cerība ir būtiska un veido drošu pamatu kristīgajai dzīvei. Precīzi minēt kā šis pamats katrā personiskajā dzīvē nobriedīs nav iespējams. Ja mēs skatāmies uz bērnu un vecāku attiecībām, un pārnesam tās uz mūsu un Dieva attiecībām, tad labajam iespaidam jābūt nesalīdzināmi lielākam. Kā bērni sevi nelaiž pasaulē, tā kristieši paši sevi neveido. Dievs ir pirmais iniciators un tas ir viens no svarīgākajiem kristieša uzdevumiem atklāt un pieņemt Kunga dāvanas un ienākšanu dzīvē. Visu svēto dienā mēs mācamies kā augt un nostiprināties ne tikai savā, bet arī konkrētās kopienas ticībā, kurai mēs piederam. Kungs dod noteiktas dāvanas un kopienas, kurās mēs esam aicināti augt svētumā. Ja mēs nepieņemam Kunga dāvanas un vēlamies paši veidot un meklēt "labākus" savus ceļus, tad atsakāmies no patiesības, ka Dieva iniciatīva ir pirmā un mūsu atbilde ar žēlastības palīdzību ir otrā. Kristieši, kuriem Jānis rakstīja šo Vēstuli piedzīvoja grūtus pārbaudījumus, bet palika uzticīgi Evaņģēlijam. Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir spēks, kas ļauj pārvarēt šis krīzes ceļā uz svētumu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.21.2020

Izc 22,20-26, svētdiena XXX, A

Izc 22,20-26


25. oktobra svētdienas vārda liturģija aicina mūs pārdomāt tuvākmīlestības jautājumu. Pirms pāris gadiem šeit jau apskatījām šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu (Mt 22, 34-40). Šogad aplūkosim pirmo lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurā varam lasīt par izvēlēto tautu, kura nesen atbrīvojās un izceļoja no Ēģiptes verdzības. Ienākot jaunā zemē Kungs uzstājīgi prasīja viņus izturēties arī labi pret svešzemniekiem un neaizsargātām personām (At 24,17-22). Šis bauslis balstās izpratnē par Dievu, kurš ir vājo aizstāvis - vai tā būtu vesela tauta vai visievainojamākās personas sabiedrībā. Šī Izceļošanas grāmatas sadaļa (22,17-23,19) sastāv no dažādiem sociāliem, ētiskiem, morāliem un reliģiskiem priekšrakstiem, kas ir kā papildinājums Desmit Dieva baušļiem.

Izraels starp tautām bija vājākais un lielvaru priekšā bez Dieva gādības nespētu izdzīvot. Līdzīgi viņiem bija jāīsteno vājāko aizsardzības princips savā vidū: savā starpā atkārtojot Kunga darbus - rūpes par mazajiem. Līdzīgi kā mūsdienās Izraela sabiedrībā bija lielas bagātību un varas atšķirības. Bija tādi, kas īslaicīgi vai pastāvīgi bija atkarīgi no citu labvēlības. Viegli bija viņus izmantot. Tāpēc arī tiem, kuri bija ietekmīgi un turīgi, bija nepieciešams atgādināt, kas ir taisnīgi un brīdināt par iespējamām netaisnas rīcības sekām.

Bāreņi, atraitnes un svešinieki senajā sabiedrībā veidoja trīs cilvēku grupas. Dievs īpaši var viņiem rūpējās. Kungs pieprasīja, lai viņi netiek apspiesti, jo, kas to darītu, pašus varētu padarīt par bāreņiem. Karu, bada un slimību plašā izplatība nodrošināja to, ka sabiedrībā vienmēr bija liels skaits bāreņu. Atraitnes līdzīgi kā bāreņi un svešinieki ļoti bieži bija atkarīgi no labdarības. Viņas nevarēja mantot vīra īpašumu un pūrs tika izmantots bērnu atbalstam. Dažreiz bija iespēja aprecēties ar mirušā vīra brāli (levirāts - hetu likumos, At 25,5-10, Mt 22,23–28). Ierasti atraitnes bija spiestas meklēt darbu vai noslēgt jaunu laulību (Rutas grāmata).

Likums šīs sabiedrības grupas aizstāvēja un, piemēram, ļāva viņiem uzlasīt vārpas uz lauka, ražu augļu un vīna dārzos (At 24,19-21). Savu cieņu viņi atguva pateicoties tam, ka tika uzskatīti par dievišķi aizsargātu sabiedrības grupu. Neaizsargātās sabiedrības grupas ķēniņi centās aizsargāt, jo uzskatīja to par elementu savā gudrajā valdīšanā (Ur-Nammu un Hammurapi likumu krājums). Ēģiptiešu Stāstā par daiļrunīgo zemnieku (ap 1850 g. pirms Kristus) tiesnesis tiek raksturots līdzīgi: “Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes.” Valdnieki centās aizsargāt bāreņus un atraitnes visos Tuvajos Austrumos. Vienīgi “svešinieki” nav tieši pieminēti likumos ārpus Bībeles. Tas nenozīmē, ka viesmīlības likums netika praktizēts citās sabiedrībās Tuvajos Austrumos, bet norāda uz īpašo Izraela tautas izceļošanas pieredzi un atgādinājumu par to, ka paši bija svešinieki.

Vēl viena tēma šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā ir procentu iekasēšana no aizdevumiem un to ierobežošana. Kāpēc tas bija aktuāls jautājums? Laucinieki savā ikdienas izdzīvošanā bija atkarīgi no kaimiņu un ciema iedzīvotāju savstarpējās palīdzības, bet peļņas gūšana bija raksturīga pilsētas tirdzniecībai un tai nerūpēja ciema kopienas izdzīvošana (Os 12,8). Lai saglabātu vienlīdzības izjūtu starp visiem izraeliešiem un novērstu pretrunu pieaugšanu starp lauku un pilsētas iedzīvotājiem (Neh 5,7,10-11; Ez 22,12) likums aizliedza pelnīt ar aizdevumiem ( Lev 25,35-38). Tuvajos Austrumos procentu likmes bija atļautas un svārstījās no 20 līdz 50 procentiem. Tik augsti procenti varēja izputināt daudzu cilvēku saimniecības. Ja saviem tautiešiem izraelieši nevarēja aizdot, tad citu tautu pārstāvjiem varēja “augļot” (At 23,21). Visbiežāk, ja kāds svešinieks parādījās, tas bija tirgotājs un, ja viņi aizņēmās, tad tas nesaistījās ar nabadzību.

Dievs ir visu vājo galvenais aizstāvis un ir gatavs sodīt tos, kas dara tiem ļaunu. Šis Kunga brīdinājums norāda uz to, ka cilvēka vara nav labi piemērota, lai aizstāvētu vājo tiesības un Dievs ir vienīgais viņu glābiņš. Dievs aicināja savu tautu uz svētumu un pielūgt vien Viņu. Šie likumi konkrēti ietekmēja visu sabiedrību un to nepildīšana padarīja tautu nešķīstu. Dievs vēlējas savu tautu uzturēt svētumā, lai viņi mīlētu Dievu un savus tuvākos. Iziešana no Ēģiptes verdzības - pashas notikums - lika tautai atzīt, ka par savu pastāvēšanu jāpateicas Dieva mīlestībai un šo mīlestības pieredzi izraelieši iznesa cauri pashas naktij, lai īstenotu arī savā starpā.

Šis likums atklāj mums kaut ko ļoti vērtīgu: kāds ir Dieva raksturs, kā Viņš redz mūsu grēkus, to iemeslus un sekas un Viņa rūpes par mums. Mēs nelasām Veco Derību, pirmkārt, lai uzzinātu ko darīt, bet lai iepazītu Dievu. Vecās Derības likumi var likties novecojuši, bet iepazīstot to būtību, var atklāt daudz vairāk no tā, kāds ir Kungs un ko Viņš mums vēlas pavēstīt. Likumu sociālais raksturs var atklāt kādu nolaidību vai grēku, kuru savā dzīvē neesam pamanījuši. Svarīgi ir tas, ka tam ir jāmudina ilgoties pēc Jēzus Kristus un Evaņģēlija, kas spēj sniegt dziedinājumu un mieru, jo tikai Kungs Jēzus spēj ienest patiesu līdzsvaru savas tautas vidū, lai neviens neapspiestu un nemanipulētu ar vājākajiem.

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.13.2020

Mt 22, 15-21, svētdiena XXIX, A

Mt 22, 15-21

18. oktobra svētdienā lasīsim fragmentu - par nodokļu maksāšanu ķeizaram - kurā Jēzum tiek uzdots jautājums, kurā Viņa pretinieki vēlas apšaubīt Viņa gudrību, likuma zināšanas un diskreditēt Viņu kā personu. Jēzus Jeruzālemē sastapās ar dažādiem izaicinājumiem un provokācijām no tautas elites puses, kuri centās parādīt, ka Viņš nav ne ar ko labāks par citiem mācītājiem, rabbi un arī radīt Viņam nopietnas grūtības. Jēzus ne tikai atbildēja ar lielu gudrību, bet sarunas noslēdza ar savu oponentu izaicināšanu ar jautājumu uz kuru viņi nevarēja atbildēt. Jēzus mācība bija pārāka par farizeju (Mt 22,15.34), saduķeju (Mt 22,23) un herodiešu (22,16) mācībām. Visi viņu jautājumi noslēdzas ar farizeju nespēju atbildēt uz Jēzus jautājumu par mesiju (Mt 22,41-46; Ps 110,1). Vēl par vienu jautājumu lasīsim 25. oktobra svētdienā. Jēzus atbildēja uz visiem jautājumiem, bet viņi nevarēja atbildēt ne uz vienu.

Evaņģēlists Matejs piemin divas detaļas, ka farizeji kopā ar Hēroda piekritējiem sabiedrojās, lai izliktu Jēzum lamatas. Farizeji bija reliģiski noskaņoti tautas patrioti un ļoti negatīvi attiecās pret Romas varu. Savukārt, herodieši, kuri atbalstīja Heroda dinastiju un tās sadarbošanos ar romiešiem, bija mierā ar pagānu varu. Abas grupas nebija savā starpā draudzīgas, bet lai uzveiktu kopējo ienaidnieku, viņi bija gatavi sanākt kopā un vienoties. Zīmīgi, ka drīz vien Jēzus pretinieki, kuri uzdeva jautājumu: “Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?” (Mt 22,17), Pilāta priekšā atzina, ka “mums nav cita ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jņ 19,15).

Farizeju un herodiešu jautājums nebija mierīga izvaicāšana par pienācīgu attieksmi pret romiešu kundzību. Nodokļi bija sāpīgs atgādinājums, ka Dieva tauta dzīvoja svešas varas pakļautībā. Nodokļu maksāšana bija visuzskatāmākā pazīme, kas liecināja par pakļaušanos Romas varai. 6. gadā Jūda Galilejietis vadīja sacelšanos pret romiešiem (Apd 5,37) nodokļu dēļ. Zeloti apgalvoja, ka nodokļi ir Dieva apkaunojoša verdzības un padevības zīme pagāniem.

Laipni nosaucot Jēzu par “mācītāju” Viņa oponenti tādā veidā vēlējās izdarīt uz Viņu spiedienu un iegūt skaidru atbildi uz jautājumu; gribēja Viņu nostādīt asas dilemmas priekšā. Ja Viņš neatbildēs uz uzstādīto jautājumu, tad Viņš nav godprātīgs cilvēks un Viņa klausītāji varēs no Viņa novērsties. Farizeju gribēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo tas, ko viņi sagaidīja no Jēzus, ļautu viņiem izvirzīt pret Viņu politiskas apsūdzības vai arī diskreditēt Viņu personīgi.

Lamatas, kuras farizeji izlika Jēzum nozīmēja, ka Viņam vai nu jānostājas pret visu savu tautu, kura cieta no nodokļu smaguma, vai arī Viņu varēs apsūdzēt par musināšanu pret Romas varu. Ja Jēzus apstiprinātu nepieciešamību maksāt nodokļus Viņš kļūtu par romiešu piekritēju un kristu neslavā par okupācijas jūga atbalstīšanu. Ja Jēzus aizliegtu maksāt nodokļus, herodieši noteikti ziņotu Romas varas iestādēm par aicinājumiem uz nepakļaušanos un sacelšanos kā pirms pāris desmitgadēm Jūda Galilejietis.

Jēzus uzreiz noprata viņu ļaunprātību. Viņš izvēlējās atbildēt saskaņā ar saviem nosacījumiem un palūdza denāriju, kuru izmantoja nodokļu nomaksai. Nodokļus varēja arī nomaksāt citās naudas vienībās. Uz romiešu monētas bija imperatora attēls ar jūdiem aizskarošu uzrakstu: vienā pusē “Tiberijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls” un otrā - “pontifex maximus” jeb augstais priesteris. Šie bija ļoti reliģiski un jūdus kaitinoši teksti. Jēzus pretinieki neaptvēra notiekošo. Atnesot Viņam denāriju, farizeji publiski apliecināja, ka ir liekuļi, jo lai arī vārdos viņi pretojās nodokļiem, bet praksē nēsāja līdzi šādu naudu un maksāja nodokļus kā visi Palestīnas jūdi. Tai vietā, lai ievestu slazdā Jēzu, farizeji un herodieši iekrita tajā paši.

Jēzus atbildēja: “Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22,21). Jēzus mācības ietvaros tas nenozīmē, ka Dievs un ķeizars ir vienlīdzīgi varoņi, bet tikai to, ka ķeizars ir pakļauts Dievam. Kungs ne tikai atmaskoja liekulību, bet viņu viltus dilemmas jautājumu. Jēzus teica, ka politiskie un reliģiskie pienākumi ir pamatoti un tie nav jākonfrontē. Nodokļu maksāšana nav pretstatā ar pienākumiem pret Dievu un arī kalpošana Dievam nav paredzēta, lai izvairītos no sabiedriskās varas. Jēzus atbildēja saskaņā ar jūdu mācību, jo valdniekus ieceļ Dievs (Sak 8,15; Dn 2,21.37-38).

Jēzus atbilde bija daudz dziļāka. Jūdiem ar savu izpratni par Dieva pārvaldītu valsti bija grūtāk veidot attieksmi pret pagānu valdniekiem un tikai trimdā dzīvojot pagānu valdnieku pakļautībā, viņi skaidroja savu likteni kā Dieva spriedumu. Taču pagāni vēl spēcīgāk apvienoja laicīgo un reliģisko varu vienā valstī. Vēlākos gadsimtos kristieši no tā cieta, jo atteicās piedalīties ķeizara kultā un tika uztverti kā valsts nodevēji. Jēzus neatbalstīja nevienu no pusēm, bet turpināja veidot savu mesiānistisko kopienu, Baznīcu (Mt 16,18), kura darbotos neatkarīgi no varas, kuras mainās. Šo mācību apguva Pēteris un Pāvils (1 Pēt 2,13-17; Rom 13,1-7). Patiesība ir tā, ka viss pieder Dievam radītājam. Dievs valda pār pasauli un vienmēr jāpatur prātā, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6,24). Vissvarīgākā ir paklausība Dievam un pat ja vienā monētas pusē ir ķeizara attēls, cilvēks jebkurā gadījumā ir rādīts pēc Dieva attēla (Rad 1,26) un pieder Viņam. Tikai Jēzū Kristū šis attēls cilvēkā var tikt atjaunots, lai cilvēks neieslīgtu intrigu, dominēšanas un ietekmes mehānismos, bet lai meklētu patiesību un kalpotu.

br. Jānis Savickis OFM Cap