9.29.2020

Is 5, 1-7, svētdiena XXV, A

Is 5, 1-7

4. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģijā dominē vīnadārza motīvs. Protams, Svēto rakstu lasījumi nevēsta par vīnogu ražu, bet par Dieva mīlestību pret savu tautu. Svētajos rakstos Izraelis bieži tiek saukts par Kunga vīnadārzu. Iespējams, katrs jūds zināja šo dziesmu no galvas. Šis Isaja grāmatas fragments ir sākums Dziesmai par Kunga vīnadārzu, kas ir Bībeles dzejas šedevrs par Dieva mīlestību un gaidāmo atbildi no cilvēka, un Kunga dusmas pret garīgo augļu trūkumu. Šī mīlestības dziesma aizrauj dzirdi un iztēli līdzīgi kā Dziesmu dziesmas grāmatā, kur par augļu dārzs runā kā par vietu kur satiekas Līgavainis (Dievs) ar savu skaisto līgavu (tautu) un sargā viņu. Šī teksts ir gan dziesma, gan līdzība. Šajā svētdienā šis fragments ir cieši saistīts ar evaņģēlisko līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (skat. Mt 21, 33-43).

Vīnogas bija viens no Tuvo Austrumu ierastiem pārtikas produktiem un tāpēc rūpes par vīnadārzu bija labi pazīstamas. Akmeņainai un klinšainai Izraela zemei bija nepieciešama īpaša gādība par augsni un tās mitrumu, lai vīnakoks nestu augļus. Attīrot pakalnus no akmeņiem tos izmantoja, lai veidotu terases ar izlīdzinātu zemi. Tādā veidā tika samazināta ūdens notece un apturēta augsnes erozija. Akmeņi arī tika lietoti ēku un sargtorņu būvei, kas īpaši nozīmīgi bija tuvojoties ražas novākšanas laikam. Pastāvīga nezāļu kapāšana starp vīnkokiem un ūdens padeves nodrošināšana ar dažādiem paņēmieniem bija svarīgs vīnadārza uzturēšanas darbs. Vīnadārza strādniekiem bija jānodrošina augsnes mitruma līdzsvars, lai ogas nebūtu pārāk mazas un skābas. 

Fragments sākas ļoti pacilājoši un tiek aprakstīta augstas kvalitātes vīnakoki un zeme ir auglīga, kas var nodrošināt labu ražu. Attiecības starp saimnieku un vīnadārzu ir labas. Viņam ir vislabākie nodomi un rūpīgi tos īsteno ar savu darbu. Tomēr kaut kas noiet greizi. Dievs ar lielu cieņu attiecas pret cilvēku, iegulda viņa attīstībā lielas pūles, taču cilvēks izvēlas savus ceļus un nedomā par atbildes došanu Dievam. Bībele mums māca, ka paradīzes pieredze ir īsa, jo to aprauj cilvēka grēks (Rad 2-3) un Dieva mēģinājumi to atjaunot sadarbībā ar cilvēkiem cieš neveiksmes. Dievs no savas puses izdara visu nepieciešamo, īsteno sagatavošanās darbus, izvēles atbilstošu laiku un vietu, ar cieņu izturas pret cilvēkiem un viņu brīvību, bet arī nodrošina viņu aizsardzību un palīdz viņiem nest mīlestības augļus. Dievs no tā visa iegūst skābas ogas, lai arī Viņš gaidīja un cerēja uz kaut ko labu.

Pravietis Isajs šajā fragmentā vēršas pie saviem klausītajiem - Izraelu un Jūdeju -, kurus raksturo kā vīnadārzu, kas cieta neveiksmi un tiek mīdīts. Visa Isaja grāmatas 5. nodaļa cenšas pārliecināt abas Izvēlētās tautas valstis par to, ka asīriešu iebrukums Sīrijas Efraimnas kara laikā bija Kunga sods par nespēju ievērot taisnības standartus, kurus viņi pieņēma no Dieva. Izmantojot līdzības valodu, pravietis vēlas pārliecināt, ka sods tautai pienākas un tas ir jāpieņem. Veids kā Isajs stāsta tautai par tās grēkiem atgādina Natana līdzību par nabadzīgu, kuram piederēja aitiņa (2 Sam 12), kuru viņš stāstīja ķēniņam Dāvidam izsaucot viņam grēku nožēlu. Isaja līdzība arī cenšas izsaukt klausītājos apziņu un nosodījumu savām ļaunajām rīcībām. Visa Isaja grāmata ir kā mēģinājums pārliecināt savus lasītājus pieņemt lēmumu mainīt savas dzīves. Kungs aicināja cilvēkus atzīt savus grēkus un pieņemt Dieva piedāvāto taisnības ceļu.

Iemesls kāpēc tauta pieredzēja nosodījumu ir tas, ka vīnakoki nenesa izmeklētas vīnogas. Šī dziesma ir par Dieva labvēlību, cilvēka dumpīgo dabu un sekojošo sodu. Kad Dievs runā, Viņš vienmēr gaida atbildi, jo Viņa pestījošai darbībai nepieciešams cilvēka līdzdarbība. Dieva mīlestība sagaida no mums abpusējību. Dievs dāvājot savai tautai bagātīgas svētības sastopas ar sliktiem augļiem. Dievs gaida taisnības augļus, kuras pamatā ir mīlestība. Skābās ogas simbolizē cilvēkus, kuri rūpējas tikai par sevi un vīna vietā dod tikai etiķi. Kungs ir dusmīgs un vēlas spriest tiesu pār viņiem. Mūsdienās šo tiesu mēs raksturojam kā sekas nepareizai rīcībai, ka grēks un netikumi izsauc notikumu ķēdi, kas noved pie nelaimes. Dievs ir devis cilvēkiem brīvību, lai viņi varētu atbildēt Kungam ar savu gribu un saprātu. Šāda brīvība ir nepieciešama patiesām attiecībām un mīlestībai. Ne velti šo fragmentu sauc par mīlestības dziesmu. Brīvība nozīmē arī to, ka kaut kas var noiet greizi, bet cilvēks ir aicināts to atzīt un atgriezties pie Dieva, sava radītāja un glābēja. Tieši tāpēc arī Dievs Tēvs sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu, pasaulē, lai Viņš mums palīdzētu atjaunot mūsu attiecības ar Dievu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.22.2020

Ez 18, 25-28, svētdiena XXV, A

Ez 18, 25-28

Ar 20. septembra svētdienu līdz liturģiskā gada noslēgumam pirms adventa laika pārdomāsim Evaņģēlija līdzības par valstību un Jēzus runas par pastarā dienu. 27. septembra svētdienā iepazīstamies ar Dieva valstības tuvumu, kurā Dievs apliecina, ka Viņa mīlestība ir klātesoša un darbīga. Pestīšana ir pieejama visiem šeit un tagad, un pat bezdievīgie un netaisnie var pieņemt Kunga piedāvāto glābiņu. Grēcinieki var just bailes no Dieva un sava grēka atzīšanas, un tieši tāpēc Viņš uzsver, ka Viņš labprāt piedod un iežēlojas. 

Babilonas gūstā pravietis Ezehiēls sludināja, ka Dieva sods vai žēlastība ir atkarīga no individuālā un brīvas cilvēka rīcības. Šāda personiskā atbildība Izraelim bija grūti pieņemama, jo viņiem likās, ka pati piederība Dieva tautai automātiski nodrošina Kunga gādību. Katrs Izraelietis uzskatīja sevi par Abrahama pēcteci un viņiem likās, ka tas vien nodrošinās viņiem laimīgu nākotni. Šāda kļūdīga domāšana bija pretēja tam, ko mācīja pravieši  un likums, un saglabājās līdz pat Jēzus Kristus darbības laikam, jo Viņš arī labot farizeju greizo izpratni (Mt 8,11; Jņ 8,33-42). Atkārtotā likuma grāmatā lasām: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” (24,16).

Tauta vairāk domāja kā atbrīvoties no Babilonas gūsta nekā no saviem personiskajiem grēkiem un vēlējās izvairīties no personiskās atbildības vainojot par saviem apstākļiem un neveiksmēm savus priekštečus. Bērni netiek sodīti tāpēc, ka ir savu senču pēcteči vai tāpēc, ka starp viņiem ir ģimeniskas saites, bet tāpēc, ka viņi atkārto un kopē savu vecāku netikumus. Doma, ka ļaundara bērni netiks sodīti par vecāku grēkiem, vai arī, ka ļaunums vai taisnība, un tā sekas var tikt mainītas ar cilvēka lēmumiem un dievišķu atbildi uz nožēlu vai nocietināšanos bija pārāk neparasta un nepieņemama. Iespējams, Ezehiēla klausītajiem vieglāk bija palikt pie ierastās domāšanas veida nekā pieņemt jauno skatījumu uz grēku un taisnīgumu, jo tad viņiem vajadzētu atzīt savas vainas. 

Ezehiēls runāja par savu tautu kā dumpiniekiem no pašas dibināšanas līdz viņa dienām. Tautieši žēlojās par to, ka viņi cieš par priekšteču grēkiem, bet savus neuzlūkoja. Dievs vēlējās mainīt šādu domāšanas veidu. Pravietis viņiem atbildēja, ka katra paaudze nostājas Kunga Tiesneša priekšā par tikumiem un pārkāpumiem, ko pati ir paveikusi. Neviena nevainīga persona netiek sodīta par tēvu grēkiem (Ez 18,1-32). Dievs piedāvā jaunu dzīvi visiem cilvēkiem, bet viņiem ir tikai viens iebildums: “Kunga rīcība nav izprotama!” (Ez 18,25). Kunga ceļi ir grūti nosakāmi. 

Dievs ne tikai vēlējās tautu iemācīt kopēju tautas nožēlu, bet arī personisku. Turklāt, ja tautu nesaista tēvu grēki, tad arī individuālā līmenī personiskās saites ar pagātnes nekrietnībām tiek sarautas. Nevienu nevar savaņģot pagātne, ja Dievs ir atbrīvojis. “Ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tas viņš dzīvos” (Ez 18,27) - šāds cilvēks ir kļuvis taisnīgs un sarāvis saites ar savu grēcīgo pagātni. Dieva laipnība vada uz atgriešanos (Rom 2,4).

Ezehiēla paaudze varēja atzīt savus grēkus un nožēlot. Jaunā Derība mums piedāvā īstus piemērus kā šāds process var notikt. Muitnieks Matejs (kura svētkus svinējām 21.septembrī) un Zahejs, kuri pameta savu grēcīgo nodarbi un sekoja Kristum. Kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par kristiešu ganu. Kunga žēlastība var ienest patiesas un ilgstošas pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Pagātnes taisnīgā dzīve nevar kompensēt tagadnes grēkus, jo ticības dzīvē svarīgākā ir tagadne kopā ar Dievu. Ezehiēla klausītājiem bija grūti uztvert šādu Dieva tēlu un attieksmi pret grēciniekiem. Kā kāds ļaundaris var netikt sodīts un kā tas, kas dzīvo taisnīgi var piedzīvot sodu?

Ezehiēls arī neuzsvēra ka pestīšana un brīvība ir sasniedzama tikai ļaujot Dievam darboties ar savu žēlastību, bet pašam nekas nav jādara. Pravieša mērķis bija Izraelim iepotēt cerību un iedvesmot uz nožēlu. Ar dedzīgu aicināšanu viņš vēlējās salauzt nolemtības un pasivitātes noskaņu Babilonas gūstā. Svarīgs bija tas, kas ir šeit un tagad var atjaunot saiti ar Dievu un pieņemt Viņa gribu. Autentiskas atgriešanās brīdī pagātne nevar cilvēku aizturēt, lai arī kāda tā nav bijusi. Ceļš uz jaunu dzīvi var radīt sava veida apjukumu, jo ir jāatsakās no saviem grēkiem, stīvas egoistiskas domāšanas un jāmeklē Kungs (Is 55,6).

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.17.2020

Is 55, 6-9, svētdiena XXV, A

Is 55, 6-9

20. septembra svētdienā pārdomāsim lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. 12. jūlija svētdienā (Is 55,10-11) mēs lasījām fragmentu no šīs pašas grāmatas, ko šo svētdien. Abi šie teksti kopā salikti veido vienu veselumu (Is 55,6-11). Šis fragments ir izvēlēts šai svētdienai tāpēc, lai skaidrotu un attaisnotu saimnieku no Jēzus līdzības par strādniekiem vīnadārzā (Mt 20.1-16a) no kuriem katrs saņēma denāriju neskatoties uz nostrādāto laiku - visu dienu vai tikai pēdējo stundu. Vīnadārza saimnieka rīcība, ja to vērtē ekonomiski, var likties dīvaina un neracionāla. Vienīgais, kas tik dāsni var rīkoties ir Dievs, kura plāni un ceļi atšķiras no šaurajiem un sīkumainajiem cilvēka ieskatiem un izpratnes par taisnīgumu. 

Pravietis Isajs uzrunā savus tautiešus Babilonas trimdā par Dieva plāniem, ka tie atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēkam var likties, ka viņš savu dzīvi pārredz labāk un spēj nodrošināties pret dažādām situācijām. Daļa no jūdiem bija iejutusies jaunajā zemē un dzīvoja labklājībā, un nesteidzās atgriezties Svētajā Zemē, kas bija izpostīta un nabadzīga. Dievs uzrunāja šādus cilvēkus, lai pārvarētu viņu pretestību: “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kungs gribēja viņiem atgādināt par derību un viņu izredzētību, tomēr ikdienas norises neļāva viņiem ieraudzīt Dieva plānu viņu dzīvēs.

Kungs vēlējās, lai tauta spētu savu dzīvi novērtēt ne tikai saskaņā ar dabisku lietu kārtību, bet, pirmkārt, pārdabiski un saskaņā ar Dieva vārdu un solījumiem - tādā veidā, kas pārsniedz aprēķinus par Dievu. “Meklējiet Kungu” (Is 55,6) - tie ir vārdi, kurus pravietis piedāvā tautai kā dzīves modeli, lai pielāgotos Kunga gribai katrā dzīves situācijā vai cik sarežģīta tā nebūtu.

Kā var plašāk izprast vārdus - “Meklējiet Kungu”? Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jātuvojas pie Kunga un jāmeklē Viņš ar upuriem un lūgšanām svētnīcā. Babilonas gūstā svētnīca bija tāls sapnis. Tomēr tas neattiecas tikai uz kulta svinēšanu, bet arī uz cilvēka iekšējo pasauli. Šeit tiek uzsvērta steidzamība, ka grēciniekiem jāmeklē Kungs un jāpiesauc Viņa vārds. Cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš ir grēcinieks un ir sarāvis attiecības ar Dievu; ir jāatgriežas un jāmaina sava izpratne par grēka smagumu; ir jānovēršas no grēka un jāpieņem Kungs. Tikai problēma ir tā, ka Dieva ceļi un domas ir ārpus mūsu uztveres. Kungs ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem. Bet vai tā ir problēma un iemesls, lai novērstos no Kunga un nejautātu Viņam par Viņa iecerēm?

“Domas” par kurām lasām šeit nenozīmē pārdomas, bet, kā tas bieži Vecajā Derībā ir, plānus un projektus. Tas, kā Isaja raksta par atšķirībām starp Dievu un cilvēku ir ļoti tipiski Vecajai Derībai, jo iezīmē lielas un radikālas atšķirības. Bībele par Dievu runā ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka dzīvi. Šajā ziņā valoda ir cilvēciska (jeb antropomorfiska): Dievs domā tā kā domā cilvēki un iet savus ceļus tā kā cilvēks. Ja ticībai pieiet ar dabisko saprātu, tas var likies mierinoši, jo Dieva darbību var izprast un paredzēt. Tomēr Kungs pazīst šo cilvēka vēlmi visu vienkāršot un vēlas atklāt ticīgajiem kādu plašāku īstenību. Norādot uz Dieva neizsakāmo pārākumu pravietis dod saviem klausītājiem pārliecību un drošību, ka Kungs par viņiem parūpēsies. Pat ja viņi visu nespēja aptvert, viņi var paļauties uz Kungu.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir Bībeles cilvēku un apkārtējo tautu atšķirība Dieva vai dievu uztverē. Senajos Tuvajos Austrumos pastāvēja būtiska nepārtraukta saite starp dievišķo un cilvēcisko pasauli. Tā bija sava veida dievišķa hierarhija. Piemēram, Divupes dievu hierarhijas augšgalā bija septiņu dievu padome, un sekojoši zemāk stāvoši dievi un no kuriem cēlušies personiski dievi, eņģeļi, dēmoni, varoņi (cilvēki, kuri ieguva dievišķu statusu) un beigās cilvēki. Pat visaugstākie dievi līdzinājās cilvēkiem ar savu raksturu un uzvedību. Šādi dievi nebija paaugstināti pār dabisko pasauli vai pārsniedza to kā vienīgais Dievs, kurš atklājās jūdiem. Šādi dievi bija dabiskās pasaules sastāvdaļa. Tomēr arī šeit cilvēkiem bija priekšstati par to, ka dievi ir neizzināmi. Pagāniskā pasaules aina jūdiem varēja likties kārdinoša, jo ļāva Dievu viegli izprast un uztvert maģiski. Šāda vienkāršota Dieva uztvere bija kā strupceļš, kurā jūdi nevarēja palikt un tāpēc pravietis Isajs viņus aicināja uz atgriešanos. 

Pravieši un svētie Bībeles autori ir daudz dziļāk un plašāk izpratuši šo atšķirību starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs esam ierobežoti, mēģinot izprast Dieva būtības dziļumus un Dieva plānu izpildi. Priecīga ziņa ir tā, ka mēs Viņu pazīstam pietiekami, lai piedalītos Viņa plānos un iecerēs, jo Kungs mums ir atklājies ir tik daudz cik mums ir nepieciešams. Kunga plāni un ieceres ienes kārtību, un Viņa gudrība sniedz mums veidus kā veicināt Dieva harmoniju pasaulē un savā dzīvē. Dievbijība ir gudrības sākums, jo tā mūs ved uz pakļaušanos Dieva autoritātei kā visas kārtības centrālajam elementam. Nepietiek mīlēt Dievu, bet ir jāiekļaujas Viņa plānā un jāuzticas Viņam.

Garīgajā un personiskajā dzīvē jāprot atzīt savas neizdarības, vainas, vājums, ierobežotība, sīkumainība, šaurība, individuālisms un egoisms. Citu vainošana var būt nomierinoša un viegla, bet kopš Ādama un Ievas laikiem tā nenes labus panākumus. Kungs ir vienīgais, kas var ievest mieru un apturēt mūsu vēlmi ieviest savu individuālo kārtību. Atšķirība starp Dieva ceļiem un mūsu nespēja tajos iekļauties ir viena no mūsu dzīves problēmām. Tieši tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš ar savu mīlestību salauztu barjeras, kas mūs šķir no debesu Tēva, kurš vēlas mūs visus pulcināt Dieva bērnu saimē, harmonijā, kurā katram nebūs jāaizstāv savs ievainotais ego, bet katrs varēs saņemt dziedināšanu un piedošanu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.09.2020

Mt 18, 21-35, svētdiena XXIV, A

Mt 18, 21-35


13. septembra svētdienas Evaņģēlijs ir cieši saistīts ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Ja 6. septembrī lasījām par kopienu, grēku, labošanu, piedošanu un lūgšanu, tad šajā svētdienā turpinot iepazīt Mateja Evaņģēlija 18. nodaļu, īpaši pārdomāsim piedošanu. Piedošana Jēzus klausītājiem nebija kaut kāda sveša tēma, bet radās svarīgs jautājums, vai ir kādas robežas piedošanai? Vēlāko laiku rabīnu diskusijās "trīs reizes" tika uzskatīs par pieņemamu skaitli, lai piedotu grēku, kas atkārtojas un ar ceturto reizi piedošana apstātos. Pētera piedāvātās "septiņas reizes" izklausās visai saprātīgas un viņš arī tādā veidā parāda savu labo sirdi. Tomēr Jēzus nepieņem šādus aprēķinus. Piedošanas vēlmei jābūt tik neierobežotai kā Lameha atriebības vēlmei (Rad 4,24: “septiņdesmit septiņas reizes”). Turklāt Jēzus nesaka, ka “septiņdesmit septiņas reizes” ir kāds nepārsniedzamais ierobežojums, bet ir jāiet daudz tālāk.

Kāpēc Jēzus tik lielu uzsvaru liek uz piedošanu? Mēs piedodam, jo Dievs mums piedod un neko nevar salīdzināt ar to, ko Dievs priekš mums dara. Jēzus runā par parādu “desmit tūkstoši talenti” (Mt 18,24), kas veidoja lielāko iespējamo iedomājamo skaitli grieķim vai jūdam un vērtīgāko naudas vienību. Jēzus laikā nodokļu ievākums no visas Galilejas bija tikai divsimt talenti. Šī summa bija cilvēkiem grūti iztēlojama. Nelielu ieskatu šajā summā mēs iegūstam, kad lasām par ziedojumiem Jeruzālemes svētnīcas būvei (1 Hr 29, 1-9), ko savāca ķēniņš Dāvids: “trīs tūkstošus talentu zelta…, septiņus tūkstošus talenta sudraba” (1 Hr 29,4) un Izraela cilšu vadoņi: “piecus tūkstošus talentu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talentu sudraba, astoņpadsmit talentu vara un simts tūkstošus talenta dzelzs” (1 Hr 29,7). Cilvēks, kurš būtu nonācis šādos parādos nevarētu tos atgūt pārdodot ģimeni verdzībā. Augstākā iespējamā cena par vergu bija viens talents. 

Jēzus stāsta līdzību un visa šī aina nav jāuztver burtiski, jo tad varētu jautāt kā ķēniņš nepamanīja tik lielu iztrūkumu savā budžetā? Jēzus nevēlas mums parādīt zemes valdnieku un viņu valstu pārvaldīšanas ēnas puses, bet Dievu, kurš piedod grēkus. Pārsteidzošā kārtā ķēniņš kalpam piedeva šo milzīgo parādu, tomēr neilgi pēc tam kalps sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā 100 denārijus. Denārijs bija romiešu sudraba monēta un bija vienlīdzīga summa cilvēka dienas algai. Lai atmaksātu šādu parādu bija nepieciešama pacietība - “pagaidi uz mani, es visu samaksāšu” (Mt 18,29), bet kalpam tās pietrūka.

Tagad arī ir vieglāk saprast cik liela summa tika piedota kalpam. Viens talents ir seši tūkstoši denāriju vai apmēram 20 darba gadu algas. Protams, ka Jēzus, lai saasinātu līdzības uztveri lieto tik ļoti pārspīlētas summas, taču tas ir nepieciešams, lai parādītu Dieva žēlsirdību un mūsu nespēju to atlīdzināt. Kalps, kuram atlaida parādu, neizrādīja žēlsirdību pret otru kalpu. Par to visu uzzināja ķēniņš un sodīja kalpu par nespēju izrādīt iejūtību. Šī Jēzus mācība visiem ticīgajiem atgādina, ka Dievs ir piedevis visus grēkus un, ja kāds sagrēko pret kādu, tad atbildei jābūt tādai pašai kāda Dievam ir pret mums: “piedodiet viens otram kā Dievs Kristū ir piedevis jums” (Ef 4,32). 

Jēzus nerunā tikai par piedošanas ritma apgūšanu, bet par kaut ko vairāk: lai piedošana būtu pilna, ne tikai nāktu no gribas un kristīgās nepieciešamības, bet arī, lai izrietētu no sirds. Piedošana ir pilna, kad pieredzam Dieva piedošanu savā dzīvē ar visu savu būtību un tā to uzlūkojam attiecībās ar citiem. Kalps no līdzības palaida garām ķēniņa piedošanu - pārsteidzošāko notikumu savā dzīve. Dievs atlaiž cilvēkam visu parādu un dara to salīdzinoši viegli, bet mēs esam sīkumaini un neiecietīgi. Pat mazi parādi un gaidas no cilvēkiem mūs var padarīt nemierīgus un drūmus. Piedošana tāpat kā mīlestība nevar tikt ierobežota. Bez tādas piedošanas kādu piedāvā Jēzus nebūtu iespējama kopiena, kas pārvar savas iekšējās kaprīzes un krīzes, un lūdzas kopā kā viena Tēva bērni ar Jēzu Kristu savā vidū.

br. Jānis Savickis OFM Cap


8.31.2020

Mt 18,15-20, svētdiena XXIII, A

Mt 18,15-20


Viena no Baznīcas īpašībām ir rūpes par tiem, kas ir nomaldījušies un brālīgs rājiens tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Baznīcas locekļi nav atbildīgi tikai paši par sevi, bet arī par saviem ticības brāļiem un māsām. Evaņģēlists Matejs Evaņģēlijā izrāda īpašu interesi par Jēzus mācību, kas attiecas uz Baznīcu. Viņš labi zināja par ikdienas Baznīcas dzīves izaicinājumiem un problēmām. Tikai šajā Evaņģēlijā mēs varam dzirdēt, ka Jēzus lieto vārdu “baznīca” (ekklēsia 16,18; 18,17), runā par Baznīcas autoritāti (16, 18-19; 18,18), disciplīnu (18,15-18) un amatiem (23,8-10). Kad evaņģēlists raksta par Baznīcu, viņš galveno uzmanību vērš uz vienu tēmu: kā lai Baznīca neatkārto tās pašas kļūdas kā “samaitātā un laulības pārkāpēju paaudze” (Mt 12,19; 16,4), kas noraidīja Jēzu un vajāja Viņa sekotājus. Lai nepieļautu vecās kļūdas, Matejs izceļ Jēzus vārdus par liekulību, kas bija sastopams jūdaismā un tādā veidā brīdinot Baznīcu, lai tā ganītu vājos kristiešus ar īpašu rūpību. 

6. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums rāda kādai jāizskatās ticīgo labošanas mākslai. Jēzus uzsvēra žēlsirdības un labvēlības nepieciešamību, lai attiecībās valdītu smalkjūtība un iecietība. Vēršoties pie ticīgā, kas grēko, Baznīcai nav mērķis kritizēt vai apsūdzēt, bet glābt to, kas ir nomaldījies. Ja viens kristietis “sagrēko pret” otru, tad cietusī pusi meklē izlīgšanas iespēju. Jēzum rūp katrs ticīgais, kura ticība ir ļodzīga. Mateja Evaņģēlija 18. nodaļa parāda kā Baznīca nāk pretī tiem, kas ir vāji un sagrēkojuši. Evaņģēlists šajā nodaļā ir sakopojis Jēzus mācību par to kā pazemīgi pieņemt vienam otru (18, 1-5.10), kā izvairīties uz uzvedības, kas liktu citam ticīgajam grēkot (18,6-9), kā atgriezt tos, kas nomaldījušies no ceļa (18, 12-13), kā meklēt izlīgšanu (18,15-20) un piedot (18,21-35). Jēzus labi pazina cilvēka vājumu un vērsa savu uzmanību pie tiem, kas viegli varēja pakrist (18,6-9), nomaldīties (18,12-14), grēkot pret citiem (18,15-17).

Norādījumiem par citu labošanu jūdu tradīcijā ir sena vēsture. Ievērojamākais teksts ir Levītu grāmatā (19,15-18), kur Kungs saka: “pamāci savu tuvāko” (19,17) vai arī Sīraha gudrības grāmatā (19,13-20,2): “Cik gan labāk ir izsacīt pārmetumus nekā glabāt dusmas!” (Sīr 20,2). Rājiens var attiekties uz grēku: “uzrādi viņa vainu” (Mt 18,15), vai atmaskot grēku: “Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti” (Jņ 3,20), vai pārliecinātu par grēku un vainu (Jņ 8,46) un atspēkot viltus mācības (Tit 1,9). Mūsdienās, kad tiek uzsvērts iecietības gars, Bībele turpina runāt par aizrādīšanu un rājieniem, un uzlūko tos kā mīlestības darbu (Ebr 12,5-6). Citu labošanai ir liela pastorālā nozīme un šī tēma bieži parādās Jaunās Derības vēstulēs. 

Kungs norāda uz trīs posmiem šajā grēka labošanas darbā. Pirmā rīcība ir satikties divatā. Jēzus norādītais labošanas ceļš ir ļoti pārdomāts un tā mērķis nav kādam rādīt ar pirkstu, bet lai “iemantotu” (1 Kor 9,19-20) brāļus un māsas Jēzum Kristum. Rabīni un citi mācītāji arī aizstāvēja šādu labošanas praksi un uzsvēra, ka publiska nevajadzīga citu apkaunošana ir liels grēks, bet viņi arī uzsvēra aizrādījumu izteikšanas nepieciešamību. Tam visam mērķis ir pestīšana: “Ja kāds neklausa šīs vēstules vārdiem, to ievērojiet īpaši un ar tādu nebiedrojieties, lai viņš nokaunas. Taču neuzlūkojiet viņu kā ienaidnieku, bet gan pamāciet kā brāļi” (2 Tes3,14-15). Lēnprātības gars šādā privātā saskarsmē ir svarīgs un dziedinošs abām pusēm: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā” (Gal 6,1). Ja zem četrām acīm neizdodas atrisināt nesaskaņas, tad tikai var aicināt lieciniekus. 

Ja privātas tikšanās laikā nav iespējams panākt kopsaucējus, ir jāaicina divi vai trīs liecinieki. Tas bija saskaņā ar Atkārtotā likuma grāmatas prasību: “Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kāda vainu vai grēku…, lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības” (19,15). Ja cilvēks liecinieku klātbūtnē atteicās laboties, viņam jāiet Baznīcas priekšā. Atteikšanās pakļauties Baznīcai uztvert tādu cilvēku kā “pagānu un muitnieku” (Mt 18,17). Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem brīdina: “Es jūs lūdzu, brāļi, uzmaniet tos, kas rada šķelšanos un piedauzību pret to mācību, ko jūs esat mācījušies, un izvairieties no tādiem” (Rom 16,17). 

Rabīnu tradīcijā dievišķā klātbūtne ir pieredzama tad, kad divi vai trīs kopā studē Toru. Līdzīgi Jēzus svēto vietu nenosaka ģeogrāfiski, bet saskaņā ar rīcību. Tomēr vārdi: “ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs” (Mt 18,19) nav jāizņem no konteksta vai jādomā, ka Dievs ir kāda automātiska dāvanu došanas procesa elements. Ja mēs pārdomājam šos Jēzus vārdus šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta ietvaros un nekoncentrējamies tik daudz uz lūgšanu, tad mums atklājas kaut kas vairāk. Šie "divi" ir tie, kas nonāk pie vienprātības - cietušais un pāridarītājs - , kuri panākuši vienošanos par savu problēmu un tad debesu Tēvs to apstiprinās šo izlīgšanu. Ja meklējam kaut ko vairāk par lūgšanu, tad Svētie Raksti bagātīgi runā par lūgšanas piepildīšanos (Mt 21,11; Jņ 14,13-14; 15,7-8.16). 

Šajā svētdienā mēs ļoti skaidri iepazīstam, ko Kungs vēlas no savas Baznīcas, lai tā spētu praktizēt abpusējas pamācības mākslu. Ikdienas dzīves samezglojumos tas ir pienākumus ar kuru sastopas katrs ticīgais. Jāņem vērā, ka Kungs runā par attiecībām kristiešu starpā, kuri pieņēmuši savās dzīvēs Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku. Tas nenozīmē, ka vienmēr var nonākt pie vienošanās, bet ir daudz lielāka iespēja izlīgt un neievainot vienam otru vēl vairāk. Ja kristietis ar šādu labošanas vēsti un aizrādījumu griežas pie tiem, kas nepazīst Kungu, viņš var ieiet svešā teritorijā, kurā var piedzīvot vilšanos. Kunga solījumi ticīgajiem ir pārsteidzoši. Ja ticīgie divatā dalīsies savā starpā un mīlestībā nostāsies Dieva priekšā, Kungs viņiem dāvās mieru un Kungs iemājos tur, kur divi vai trīs pulcēsies Jēzus vārdā. Vienprātība kristiešu starpā ir izšķiroša, lai Kungs arvien spēcīgāk varētu iemājot kristiešu starpā un tādā veidā pārveidotu dzīves un pieviltu jaunus brāļus un māsas izlīgšanas kopienai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap



8.24.2020

Mt 16,21-27, svētdiena XXII, A

Mt 16,21-27

30. augusta svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija 16. nodaļu. 23. augustā mēs iepazināmies ar Pētera ticību un Kunga atzinības vārdiem, bet šajā svētdienā svinīgo toni nomaina Jēzus dzīves un mācības un sūtības reālā un praktiskā puse, kas var būt grūti pieņemama. Pēteris atkal ir šī fragmenta centrā un viņam ir jāatklāj, ka Kristus, kura ticību viņš atzina, nepiepilda cilvēciskās gaidas par pestīšanu. Jēzus dāvātā pestīšanas vēsts neapmierina cilvēka vēlmi kontrolēt un valdīt lietas un cilvēkus saskaņā ar egoistiskiem ieskatiem, bet balstās pazemībā un kalpojumā. Līdzīgi kā Pēteris šajā svētdienas Evaņģēlijā, arī mēs esam aicināti atklāt to, ko Dievs grib mums dāvāt un tas atšķiras no tā, ko mēs paši vēlamies sev. 

Iepriekšējā svētdienā mēs noslēdzām lasīt Mateja Evaņģēlija pirmo daļu (4,17-16,20), kurā Jēzus visiem sludināja Evaņģēliju un piedzīvoja dažāda veida reakcijas un pretestību. Šajā svētdienā mums atklājas Jēzus mesiāniskās misijas patiesais mērķis, kura laikā Kungs piedzīvos noraidījumu un nāvi. Šajā Evaņģēlija daļā (16,21-18,35) Jēzus māca tikai savus mācekļus un pēc tam Viņš Jeruzalemē sastapsies ar tautas līderiem, izsauks Kunga ciešanas un nāvi Jeruzalemē (19,1-25,46). Evaņģēlists Matejs atklāj mums Jēzu kā Izraela tautas mesiju, kurš sastopas ar savas tautas neticību. Kad kļuva skaidrs, ka Izraels atmet Jēzu kā mesiju, Kungam bija jāveic divas darbības. Pirmkārt, izveidot jaunu kopienu, tautu. Otrkārt, atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Iepriekšējā svētdienā redzējām kā Viņš uzsāka pirmo darbu, šajā Viņš uzmanību vērsa otrajam darbam. 

Līdz šim Jēzus uzturējās Galilejā jeb ziemeļos no Jeruzalemes, bet tagad uzmanība pamazām pārvirzās uz dienvidiem. Kungs brīdināja, ka šī virzīšanās uz Jeruzalemes pusi nepaliks bez sekām, bet ir cieši saistīta ar Viņa ciešanām un nāvi. Šī ģeogrāfiskā pārvirzīšanās ir tēls kādai daudz svarīgākais domāšanas pārorientācijai un no šī brīža līdz ieiešanai Jeruzalemē (21.nod.), Jēzus vairāk bija nodarbināts ar savu mācekļu mācīšanu un sagatavošanu nekā publisko darbību. Tagad arvien izteiktāk parādās krusta noslēpums Jēzus vārdos un darbos. Tieši šo svētdien dzirdam pirmo (Mt 16,21) reizi no trīs (17,22-23; 20,17-19), kad Jēzus runāja par savu nāvi. Jēzus devās pretī savai nāvei, bet mācekļiem bija jāmācās sadzīvot ar šo dzīves jauno perspektīvu. 

Pēteris norāja Jēzu, bet saņēma brāzienu no Kunga, jo spēlēja sātana lomu. Viens no pirmajiem noteikumiem antīkās pasaules māceklībā bija tāds, ka nekad nedrīkst kritizēt savu skolotāju un īpaši jau cilvēku priekšā. Pēteris pārkāpa šo kultūrā balstīto noteikumu. Pētera reakcija bija dabisko aizsardzības instinktu vadīta un vairs neatgādināja Tēva iedvesmotos vārdus (Mt 16,17). Jēzus jau iepriekš - kārdināšanas laikā - lika sātanam atkāpties (Mt 4,10) un tagad Viņš atkārtoja šo pavēli. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai atdotu savu dzīvi un dzīvību par cilvēkiem, un katrs, kas vēlējās Viņu atrunāt darīja sātana darbu. Pēterim tas likās pārāk daudz un īpaši pēc viņa svinīgā ticības apliecinājuma (Mt 16,16). Kā laikabiedri, arī viņš visdrīzāk izprata mesiju pasaulīgās un politiskās kategorijās. Pat Vecajā Derībā pravieši centās izvairīties no moceklības (1 Ķēn 19,3-4; Jer 20,7-18). Lai arī moceklība asociējās ar praviešiem, taču viņu mērķis nebija asinsliecība. Neveiksme un nāve neietilpa mācekļu plānos. Mācekļi redzēja Jēzu cilvēciskā gaismā: “nedomā to, kas ir Dieva, bet kas cilvēcīgs” (Mt 16,23). Jēzus vārdiem par nāvi mācekļu ausīs nebija nekāda jēga. 

Izrādījās, ka “klints” var kļūt par klupšanas akmeni. Pēteris nesaprata kā var būt mesija un vienlaicīgi nomirt no tautas vecajo rokām. Izrādījās, ka sekošana Jēzum nesaistījās ar tūlītēju godību, bet cilvēkam, kas seko Kungam ir jāaizliedz sevi un savas ambīcijas; jāņem savs krusts un jāseko Kungam. Romas Impērijā notiesāts noziedznieks pats nesa savu krustu uz sprieduma vietu. Tādā veidā viņš publiski rādīja, ka ir padevies un pakļaujas kārtībai, kurai iepriekš pretojās. Tāpat mācekļiem jārāda sava padevība Dievam pret kuru iepriekš bija sadumpojušies. Jēzus un mācekļu ceļš iet caur grūtībām un ciešanām, bet zaudējot savu dzīvību, ir iespēja iegūt labāku. 

Jēzus vārdi “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16,24) nenozīmē noliegt sevi un atteikties no visa, jo sevis aizliegšanās var būt arī egoistisku motīvu vadīta. Daudzās praksēs, īpaši ārišķīgās, cilvēki meklē iespēju kā apmierināt savas ego ambīcijas. Sevis aizliegšanās ir citāda un nozīmē atteikšanos no savas gribas, lai Dieva valstība varētu kļūt par dzīves vissvarīgākajām rūpēm. Krusta ņemšana nenozīmē savas dzīves sloga palielināšanu, bet nāvi savam pāraugušajam “es”, personiskajām kaprīzēm un koncentrēšanos uz sevi. Vai lai cik būtu cēli un nesavtīgi cilvēka mērķi, vienmēr ir jāņem vērā Dieva griba, kas var atmaskot, ka pat zem lieliem uzrakstiem slēpjams meli un šķelšanās. Vienīgais veids kā neiekrist šajās lamatās ir uzticība un paklausība krusta loģikai. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

8.19.2020

Mt 16,13-20, svētdiena XXI, A

Mt 16,13-20

23. augusta svētdienā lasīsim Evaņģēliju par jaunās cilvēka kopienas izveidi, kura atzīst Jēzus patieso misiju un būtību, un kļūst par kopienu, kurai Dievs pievērš īpašu uzmanību. Šī jaunā kopiena ir atvērta uz cilvēkiem un viņu problēmām, tomēr tā nevar pakļauties pasaules ietekmei, kurā bieži rodas kļūdīgas izpratnes par Dievu. Jēzus tāpēc arī jautā: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” (Mt 16,13). Jēzus savu jautājumu arī uzdeva zīmīgā vietā - “Filipa Cesarijas robežās”, uz ziemeļiem no Galilejas ezera, kur Herods Lielais uzbūvēja lielu pagānu templi par godu Cēzaram Augustam. Šīs vietas sākotnējais nosaukums bija Panion vai Paneas, jo šeit atradās svētvieta grieķu-romiešu dievam Panam. Mūsdienās arī šo vietu sauc tāpat kā senatnē - Banias, vienīgi burtu “p” laika gaitā nomainīja “b”. 

Ar visām detaļām, kuras varam iepazīt šajā fragmentā, evaņģēlists Matejs vēlas norādīt kādā veidā kristiešiem jāatšķiras no pasaules: ticīgajiem nevar būt cita Kunga kā tikai Jēzus Kristus, nekāda cita dzīves piemēra un vārda, kas nebūtu saistīs ar Jēzu. Pastāv iespēja, ka ticīgajam var izveidoties maldīgs priekštats par Jēzus Kristu un Dievu. Tieši tāpēc arī mums ir nepieciešams piekļauties Baznīcas ticībai, kuras priekšgalā ir Pēteris.

Šogad svētdienas vārda liturģijā mēs lasām Mateja Evaņģēliju un tieši šajā svētdienā mēs noslēdzam Evaņģēlija pirmās daļās lasīšanu. Evaņģēlists Matejs vēlas, lai lasītāji pēc tam, kad izlasījuši pusi no Evaņģēlija uzdod sev nozīmīgus jautājumus par Jēzus identitāti. Jēzus jautājums mācekļiem par sevi bija saistīts ar to, ka daudzi tautieši un tautas ietekmīgākās personas Viņu noraidīja. Turklāt jūdiem šāda pagānu zeme un Panam veltīta vieta nelikās piemērota, lai pieredzētu Dieva atklāsmi. Tomēr Jēzus tieši šeit uzdeva šo būtisko jautājumu mācekļiem. Arī mūsu dzīvēs Kungs var uzdot mums jautājumus par attiecībām ar Viņu. Nav ideālas vietas un laika, kad atbildēt uz Kunga jautājumiem. Dziļa saite ar Kungu ļauj katru dienu atbildēt un atzīties ticība ar vārdiem un visu dzīvi. Cilvēkiem Jēzū vajadzēja atpazīt senos pravietojumus par mesiju, kurš nāks kā Dāvida pēcnācējs (2 Sam 7,4-16; 1 Hr 17,3-15). Pēteris atpazina Jēzu un atzina, ka Viņš ir gan Kristus (mesija, svaidītais), gan arī Dieva Dēls. Kungs izveidos Baznīcu jeb savas mistiskās miesas svētnīcu un dos Pēterim debesu valstības atslēgas. Visas šīs idejas saistās ar ķēniņu Dāvidu.

Vecajā Derībā varam lasīt, ka Dāvida pēctecis valdīs pār Izreali kā karalis (kā svaidītais, mesija) un būs Dieva dēls - “Es būšu viņam par tēvu, un viņš būs man par dēlu” (1 Hr 17,13), kurš uzbūvēs svētnīcu un viņa valstībai nebūs gala. Šis senais pravietojums neattiecās tikai uz Salomonu, bet arī uz Izraela pastarā laika ķēniņu. Tēli un jēdzieni, kurus izmanto evaņģēlists - Kristus, dzīvā Dieva Dēls, klints, celt, elles vārti, atslēgas un valstība - ir saistīti ar Izraela valsti, kuru izveidoja Dāvids un nostiprināja Salomons ar svētnīcas izbūvi (2 Sam 7,4-17; Ps 2,7; 89; 132). Dāvida valsts gāja bojā 586. gadā pirms Kristus, bet Jēzus sludināja valstības atjaunošanu citā kvalitātē un Jaunā Derībā, jo Viņš ir ilgi gaidītais Dāvida dēls, kurš izveidos Baznīcu. Turklāt valstības atslēgu došana Pēterim ļoti atgādina vārdus no pravieša Isaja grāmatas: “Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (22,22). Atslēgas motīvs līdzīgā veidā parādās arī Atklāsms grāmatā (3,7), kur tās tiek attiecīnātas uz Jēzu.

Cilvēki vienprātīgi uzskatīja, ka Jēzus ir pravietis. Viņi identificēja Viņu ar Jāni Kristītāju (kā Herods - Mt 14,2), Eliju, Jeremiju (pravietis kā Mozus, kurš runāja pret svētnīcu, cieta un cilvēki viņu atcerējās kā mocekli) vai arī ļoti vispārīgi kā “vienu no praviešiem” (Mt 16,14). Jēzus mācībā bija līdzīga šo praviešu vārdiem, tomēr visas cilvēku versijas bija kļūmīgas. Kad Pēteris izteica ticību, ka Jēzus ir kas vairāk nekā pravietis, ka Viņš ir “Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16), Kungs svētīja viņu. Jēzus Pēterim teica: “Svētīgs tu esi” (Mt 16,17). Šis vārdi spēcīgi sasaucas ar Kalna svētībām (Mt 5,3-12).

Kungs nesvēta visus mācekļus, bet tikai Pēteri. Pēc tam Jēzus runā trīs teikumus. Pirmais teikums (Mt 16,17) skaidro Pētera atzīšanos kā noslēpumu, kuru var iepazīt pateicoties Dieva atklāsmei. Otrais teikums (Mt 16,18) attiecas uz Pēteri un Baznīcu: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs”. Svētnīcu būvēja uz klints, bet vēl svarīgāk bija tas, ka Bībeles cilvēkiem svētnīca bija visuma centrs, vieta, kur satikās debesis un zeme. Katoļiem ar šo vārdu skaidrošanu tradicionāli nav lielas problēmas, jo mēs varam to aplūkot ļoti plāši un dziļi, un nav jāizmanto kādas šauras pieejas, lai izvairītos no kaut kā neizdevīga savai personiskajai koncepcija par ticību. 

Trešajā teikumā (Mt 16,19) Jēzus runā par valstības atslēgu došanu Pēterim. Dāvida valstī ķēniņš nozīmēja atbildīgos par dažādām dzīves sfērām, bet īpaša vieta bija - kā mēs to šodien sauktu - premjerministram, kuram bija īpaša autoritāte valstī un varas struktūrās ierindojās kā otrais aiz ķēniņa. Šāds varas sadalījums bija ierasts senajā Tuvo Austrumu pasaulē (Rad 41,39-43; Est 3,1-2). Vara tika nodota ar simbolisku nama atslēgas piešķiršanu (Is 22,22). Jēzus ir jaunais ķēniņš Dāvids, kurš nozīmē Pēteri par savu premjerministru Jaunās Derības tautā - Baznīcā. Līdzīgi kā Isaja grāmatā (22,22), tā arī Pētera amats ir pārmantojams tik ilgi kamēr jaunā valstība - Baznīca pastāv.

Uzmanību mēs varam pievērst Jēzus vārdiem “Tu esi Pēteris”, kuri saskan ar Pētera vārdiem: “Tu esi Kristus”, kas norāda uz Pēteri kā to, kas spēj dāvāt Dieva atklāsmes patiesības Baznīcai. Vēl viena līdzība ir starp Pētera vārdiem “dzīvā Dieva Dēls” un Jēzus vārdiem “Sīmani, Jonas dēls”. Ja Pētra vārdi nes dievišķu patiesību, tad vēl jo vairāk mēs to varam meklēt Jēzus vāros par Pēteri. Pētera tēvs ir Jona jeb Jānis. Šeit arī var saskatīt zināmu simboliku. Jēzus ir kā jaunais Jona (Mt 12,39-41) un Pēterī Viņš saskata savu sekotāju Jonas misijā. Ebreju vārds “Jonah” nozīmē "balodis", tad tas arī norāda uz saistību starp Pēteri un Svēto Garu. Tas pats Gars, kas Jēzus kristību notikumā apstiprināja Viņa Dieva Dēla identitāti (Mt 3,6), tagad iedvesmoja Pētera ticību. Debesu Tēvs Pēterim atklāja patiesību par Jēzus identitāti un izcelsmi. Pēteris ir vīrs ar unikālu lomu pestīšanas vēsturē un atstāj redzamu zīmi tajā. 

Ja Abrahams ir ticības tēvs un tiek pieskaitīts Vēcās Derības patriarhiem, tad arī līdzīgi var dēvēt Pēteri. Līdzīgi kā Abrahama ticība ir veids kā Dievs veidoja jauno ticības tautu Vecajā Derībā (Rad 17) pateicoties vienai personai, kuras vārds tika mainīts no Abrams uz Abrahams, lai parādītu nozīmīgo lomu, kāda viņam būs jāspēlē pestīšanas vēsturē, tāpat mēs varam runāt par Pēteri. Turklāt Abrahams Isaja grāmatā ir raksturots kā klints: “Lūkojieties uz klinti, no kuras izcirsti...Uzlūkojiet savu tēvu Abrahamu” (51,1-2). Sešas paralēles starp Radīšanas grāmatu un Jēzus vārdiem (Mt 16,17-19) norāda uz to, ka Pētera loma pestīšanas vēsturē būs līdzīga Abrahamam. Dievs svētīja gan Abrahamu (Rad 14,19), gan Pēteri. Abu ticība bija apbrīnas vērta un abi saņēma pārdabisku misiju. Viņu personvārdi tika mainīti un abi tika nosaukti par “klinti”, kuri arī uzveiks “savu ienaidnieku vārtus” (Rad 22,17).

Lasot Evaņģēlijus var ievērot, ka evaņģēlisti vēlas palikt uzticīgi mācekļu vēsturiskajam ticības ceļa gājumam, kurā veidojās viņu izpratne par Jēzu. Tas nebija viegls ceļš. Evaņģēlisti parāda kā mācekļi nonāk līdz kādam svarīgam Jēzus izpratnes punktam un ar katru reizi arvien dziļāk aptvēra Viņa personu. Pēteris šajā ziņā ieņēma īpašu lomu, jo ir katra Jaunās Derības ticības paraugs. Katrs ticīgais līdzīgā veidā tic un šaubās, uzdrīkstas un baidās, atzīstas un pieviļ, stiprs un vājš, mīlošs un tukšs. Tāds ir Kunga māceklis. Visu izšķir saite, kāda pastāv starp Jēzu Kristu un ticīgo. Ja mēs nemitīgi vēršamies pie Kunga, atzīstam un iepazīstam Viņu, tad mēs esam patiesi mācekļi. Ticības dzīvē ir ļoti svarīgi izšķirt šos divus Kristus iepazīšanas veidus - ārējo, kuru nosaka apstākļi un viedokļi, un to, kas nāk no pārdabiskās ticības, kuru dāvā Dievs. Visas daudzās detaļas, kuras varam atrast šajā Evaņģēlija fragmentā māca mūs, lai starp mums un Kungu izveidotos dziļa saite, kurā mēs sadzirdam Kunga vārdus "tu esi..." un izsakām savu ticību Jēzum "Tu esi...". Ticība nav tikai ievāktais informācijas apjoms par Jēzu Kristu, bet personiska saite un tuvība ar Kungu, Viņa vārda, gribas un personas iepazīšana.

br. Jānis Savickis OFM Cap