 |
| Palmu svētīšana Palmu svētdienā Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Manuskripts no Francija |
lasījumu komentāri:
3.28.2023
Pūplsvētdiena
3.23.2023
Ez 37, 12-14, V gavēņa svētdiena, A
Ez 37, 12-14
 |
| Ezehiēla vīzija par ieleju ar sausiem kauliem (Ez 37,1) Franciskāņu Misāle no Francija 14.gs. vidus |
Izraelieši, kuri nonāca Babilonas trimdā ticēja, ka tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme, Izraelis kā Dieva tauta pārstāja pastāvēt. Pilsēta, kuru Kungs izvēlējās sev tika sagrauta, svētnīca atradās drupās, publiskais Dieva kults pamests un tauta ar saknēm bija izrauta no savas zemes. Tāpēc pravietis runā par mirušajiem, jo Izraelis bija miris, bet Kungs visu var atjaunot. Vecajā Derībā augšāmcelšos no mirušajiem var iedalīt trīs grupās: 1) konkrēta cilvēka atdzīvināšana (1 Ķēn 17,22; 2 Ķēn 4,35; 13,21); 2) augšāmcelšanās pastarā dienā un 3) tautas atjaunošana un šo domu īpašā veidā pārstāv pravietis Ezehiēls (Ez 37; Os 6,1-2). Praviešu grāmatas atjaunošana jeb radīšana no jauna ir vēstures mērķis (Is 24-27; 65, 17-25; Zah 14) un tas pats attiecas arī uz cilvēkiem (Ez 37). 37. grāmatas nodaļas jēga izriet no Ezehiēla vēstījumu par cerību par nākotnes atjaunošanu, jo Kungs var atgriezt dzīvību tiem mirušajiem, izkaltušajiem, izkaisītajiem kauliem; Viņš var atgriezt dzīvību ikvienam, arī izkaisītajam un sakautajam Izraelam. Galvenā loma šajā atgriešanās procesā ir Kunga Gara spēcīgajai klātbūtnei, kuru ieprieks grāmatā solīja Kungs (Ez 36,27).
Kauli simbolizē Izraela bezcerīgo situāciju (Ez 33,10). Neapbedīto līķu tēls, kas pārvērtušies par izkaltušiem kauliem atsauc atmiņā Babilonijas iebrukumos nogalināto izraēliešu mirstīgās atliekas un pārvietotos un dezorientētos tautiešus, kas joprojām dzīvo savā zemē, un trimdiniekus, kuru cerības bija zudušas. Izmisušajiem cilvēkiem Dievs solīja, ka darbosies dāsnāk nekā viņi varēja iedomāties un sagaidīt no Dieva. Sausie kauli simbolizē visu Izraela tautu, kurai ir jāsāk aptver savas aktuālās situācijas nopietnību, jo viņi dzīvoja ar bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, ka ir atdalīti no Dieva atdzīvinošas klātbūtnes. Šāda sevis negatīvā pašuztvere ļāva Kungam vēl spēcīgāk uzsvērt cerību par nākotni. Nākotne tautai ir droša, bet tās pamatā nav tas, ko var Izraelis izdarīt, bet gan Dieva apņēmība glābt savu tautu.
Lasot Ezehiēla grāmatas 37. nodaļu viena no pirmajām domām ir par miesas augšāmcelšanos par kuru daudz rakstīja arī senie rabīni un Baznīcas tēvi. Tomēr pravieša vārdi nav gaidāmā vispārēja augšāmcelšanās attēlošana, jo uz Kunga jautājumu: “vai šie kauli var atdzīvoties?” visdrīzāk būtu apstiprinoša atbilde līdzīgi kā Marta atbildēja Jēzum par Lācaru: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā” (Jņ 11,24). Kungs pravietim uzdeva cita veida jautājumu un nevis vispārīgu vai filozofiskas dabas jautājumu par augšāmcelšanās iespēju, bet vai tie dzīvos. Šo vārdu sākotnēja jēga meklējama Izraela atjaunošanas cerībā ar pravietiskā vārda un Gara palīdzību. Lai gan Dieva tauta tika taisnīgi tiesāta un nodota nāves valstībā par saviem grēkiem, tomēr Dievs var no nāves izvest dzīvībā. Ko nozīmē šī Izraela atjaunošana? Vai tā ir politiskās valsts atjaunošanās? Vai šis pravietojums nav kaut kas vairāk par varas attiecībām? Iepriekš tekstā var atrast norādes uz daudz cēlāku un garīgāku nākotni (Ez 36, 24-38) nekā tikai politiskā vara. Kristiešiem šī pravietojuma garīgais piepildījums ir visai skaidrs un uztver to kā Vecās Derības gaidas par eshatoloģiskās pilnības piepildīšanos, kas īstenojās Jēzū Kristū.
Ezehiēls bija pravietis, kurš posta un nelaimju priekšā kādus 580.g. pirms Kr. modināja cilvēkos cerību, jo viņa tautieši bija tik ļoti nospiesti garā, ka labāko laiku solījumiem nebija ietekme uz viņu dzīvi un neklausījās mierinājuma vārdos. Šādos apstākļos Ezehiēls aprakstīja redzējumu, kurš līdz šim pestīšanas vēsturē nebija dzirdēts, un paziņoja, ka ne viss beidzas uz zemes un ka viss nierobežojas ar redzamo īstenību. Dievs ir spēcīgs un var atjaunot dzīvību. Tauta pirmo reizi dzirdēja pārsteidzošus vārdus, ka nomocīto un noslepkavoto liktenis nav tikai nāve, kauli un aizmirstība, bet reiz pienāks Dieva laiks, kurā kauli atdzīvosies. Vecā Derība īpaši neapskata augšāmcelšanās ideju un pat Kungs Jēzus ļoti radošā veidā šo patiesību saskata Rakstos un argumentēja, ka “Es esmu Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! - Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mt 22,32). Tomēr jāatceras, ka Vecajā Derībā uzmanība tiek pievērsta Dieva varai pār nāvi, kad Viņš glābj taisnīgos no posta (Ps 18, 4-19) un brīnumaini pieceļ mirušos (1 Ķēn 17,17-24; 2 Ķēn 4, 31-37; 13,2--21). Ja augšāmcelšanos uzskatītu par smieklīgu vai pat Dievam neiespējamu, tad tā būtu īpaši nepiemērota metafora tautas atjaunošanai un tāpēc šai domai bija jābūt ticamai un saprotamai pravieša klausītājiem. Tas, ka Ezehiēla vārdos atskan divu pakāpju radīšana, kas ir aprakstīta Radīšanas grāmatas 2. nodaļā: sākumā Dievs rada ķermeni un tad iedveš garu, ietver domu, ka izraelieši gadsimtiem ilgi pazina Dievu kā radītāju un dzīvības un nāves Kungu.
Šādu pacilājošu pravietojumu gaismā varēja rasties jautājums, kas notiks ar tiem izraeliešiem, kuri nomira pirms jaunās izceļošanas? Šajā Ezehiēla pravietojumā var atrast atbildi arī uz šo jautājumu, jo pravietis aicināja nekrist izmisumā tiem, kas nepiedzīvos jauno godpilno izceļošanu, jo Dievs arī viņus atjaunos, lai viņi varētu pierezēt jaunās radības svētības. Šajā vēstures posmā vēl šāda augšāmcelšanās ideja nebija attīstīta un parādījās gadsimtus vēlāk. Vai šis Rakstu fragments māca par mirušo augšāmcelšanos? Ticība, ka Kungam ir vara pār dzīvi un nāvi bija klātesoša, bet vēl nebija attīstījusies tāda augšāmcelšanās izpratne kā Jaunajā Derībā. Jēzus Kristus augšāmcelšanās uz visa šī bibliskā fona bija kaut kas unikāls un nepieredzēts, un tāpēc tam bija tik liela ietekme uz cilvēkiem. Kad cilvēki dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos, viņi nedomāja, ka kārtējo cilvēku Dieva spēks ir atdzīvinājis: “o, vēl viens!”. Tā bija jauna Dieva darbība, kurā spēcīgā veidā tiek parāda uzvaru pār nāvi un jaunas dzīves sākumu. Kaulu salikšana ir tikai sākums un ietērpšana muskuļos un ādā ir vēl priekšā. Ķermenis ir vēl miris, jo tam trūkst dzīvības elpa/gars/vējs jeb ebrejiski ruah. Tas ļauj izprast jaunās piedzimšanas dabu, jo cilvēks atkrita no Dieva dzīves ar grēku un šo stāvokli Bībele raksturo kā nāves stāvoklis, kaut arī bioloģiski dzīve nav apstājusies (Jņ 5,24; Rom 5,15; Kol 2,13). Jaunā piedzimšana jeb radīšana ietver sevī atbrīvošanu no grēka pateicoties Kristus krustam un Svētā Gara dvesmas saņemšana, lai atdzīvinātu un atjaunoto cilvēku (Jņ 3,5. 14-18).
3.15.2023
1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a, IV gavēņa svētdiena, A
1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a
 |
27. psalma sākuma burts "D": ‘Dominus illuminatio mea’ (Kungs - mana gaisma), kurā iekšienē ir attēlota aina kā Samuels svaida Dāvidu un sešas sejas skatās šo notikumu. 12.gs. beigu Pētera Lombarda Psalmu komentārs no Francijas |
Samuēlam nācās svaidīt jaunu ķēniņu un kādu dienu Dievs lika viņam doties uz Bētlemi, kur svaidīja Dāvidu par ķēniņu, kurš bija nemanāms, jauns un ruds zēns. Dievs deva priekšroku cilvēka iekšējai stājai nekā ārējai iznesībai. Dievs uzlūko cilvēka sirdi, jo ārējais var būt maldinošs, bet sirdī mīt emocijas (1 Sam 1,8; 4,13; 17,32; 25,36; 28,5), griba (1 Sam 6,6. 7.3), motīvi (1 Sam 17,28), saprāts (1 Sam 21,12), apziņa (1 Sam 25,31; 2 Sam 24,10) un šeit no Dieva neko nevar noslēpt. Cilvēka sirds no ārienes ir salīdzinoši nepieejams, bet Kungs var ielūkoties personas dzīlēs (Jer 11,20; 20,12). Kad Dievs izvēlējās Saulu par ķēniņu, viņš deva tautai fiziski iespaidīgu vīru, kāds viņiem, tāpat kā citām tautām, būtu vēlams un nevajadzētu kautrēties citu tautu priekšā (1 Sam 8,5; 9,2; 10,23-24). Samuēls pievērsa uzmanību ārējam izskatam un nebija uztvēris dievišķās atpazīšanas būtību. Cilvēku dzīves viens no izaicinājumiem ir izprast Dieva kritērijus un rīkoties saskaņā ar tiem. Ironiski, bet grāmatas autors neatturējās un izteicās arī par Dāvida glītumu (1 Sam 16, 12), jo dažus teikumus iepriekš tika uzsvērts, ka ārējais izskats nav svarīgs. Pats Samuēls iekrita šādā virspusējā domāšanā, jo ieraugot Jišaja dēlu Ēlīābu, uzskatīja viņu par pietiekami fiziski iespaidīgu, lai svaidītu par ķēniņu. Ēlīābs tika noraidīts un pirmos trīs dēlus noraidīja nosaucot viņus vārdā, bet pārējos vispārīgi, lai sanāktu septiņi noraidīti dēli. Ja noraidīšana sākas ar Saulu, tad tagad turpinās šī “neizvēlēšanās” litānija. Noraidīšana un neizvēlēšanās veido intiģējošu stāstījumu, jo lasījuma klausītāji gaida Kunga izvēles iznākumu. Pēc septiņiem dēliem parādās jautājums par astoto dēlu un uzmanība tiek pievērsta skaitlim astoņi, kas nav iekļauts pilnīgajā skaitlī - septiņi un šis dēls ir tāds kā no ārienes. Samuēls paziņoja, ka viss dēlu aplūkošanas process tiks apturēts līdz astotā dēla parādīšanās brīdim. Tā ir zīmīga un netipiska aina, kad vecajie stāv kājās un ar cieņu gaida šo astoto dēlu, kura vārds tekstā vēl netiek nosaukts. Gaidīšanas laiks netiek nosaukts, tomēr vajadzēja kādu laiku, jo astotais dēls bija ārpus mājas un ganīja aitas. Jišaja nams un arī lasītāji gaida līdz ieradīsies astotais dēls, kur gaidīja viss Izraelis un Samuels.
Cilvēkiem ir tendence skatīties uz ārējo izskatu, novērtējot kāda cilvēka piemērotību kādam uzdevumam, bet Dievu vairāk interesē tas, kas ir iekšienē. Izvēloties Saulu, Dievs pielāgojās tautas vēlmēm un standartiem, bet Saula aizvietotāju gan izvēlējās atbilstoši saviem ieskatiem un nepadevās tautas spiedienam. Dāvids bija jaunākais dēls, bez ietekmes, pretenzijām un nespēja apliecināt savu cienīgumu gaidāmajam titulam. “Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu” (1 Sam 16,13). Līdzīgā veidā Gars nāca pār Saulu (1 Sam 10,6.10; 11,6), bet tagad Dāvids saņēma īpašu dievišķu pavadību un Sauls tika aizstāts un Gars viņu pameta. Jāatcers, ka Gars nāca arī pār Samsonu (Ties 14,6.19; 15,14), un līdzīgi kā Saula gadījumā abi vīri veica lielas lietas Gara spēkā, taču šis spēks nepasargāja viņus no dramatiskiem pavērsieniem. Dāvids arī savos lēmumos izgāzīsies. Svaidīšana šeit ir privāta, ģimenes lokā nevis publiska darbība, tomēr neskatoties uz šauro liecinieku skaitu, Izraelim parādījās jauns ķēniņš. Dāvids svaidīšanu pieņēma bez vārdiem ne no Samuēla vai no paša Dāvida puses, klusi un pasīvi. Neviens neko nesaka, tomēr eļļa darbojas un stāsts šajā brīdī noslēdzas un Samuēls atgriežas mājās. No šī brīža Izraelis vairs nebūs tāds kā iepriekš, jo Dieva Gars sāka slepeni darboties, lai Dāvids savu misiju varētu piepildīt. No šīs dienas Dāvidu pavadīja nemitīga Gara klātbūtne un ne vairs tā kā iepriekš, kad Gars ar pārtraukumiem un laicīgi nāca pār ievērojamiem cilvēkiem, īpaši Izraela tiesnešiem. Gara nākšana un iemājošana Dāvidā ir pirmtēls Svētā Gara nākšanai pār Jēzu kristībās Jordānas upē (Jņ 1, 1,32-33).
Tuvojoties Lieldienām svarīgi arī pārdomāt svaidīšanas nozīmi un simboliku kristīgajā tradīcija, jo katrs kristītais ir svaidīts ar svētajām eļļām kristību laikā. Eļļa ir simboliski bagāta zīme, bet pāri visam tā simbolizē Kristu. Baznīcas tēvi šo simboliku dažādos veidos apcerēja. Ar svaidīšanu kristieši piedalās Jēzus Kristus svaidāšanā ar Svēto Garu Jordānas upē. Svētais Efrēms Sīrietis rakstot par kristības sakramentu sasaistīja kopā svaidīšanu ar eļļu un kristību ar ūdeni, un kristīgā iniciācija vienlīdz cieši sastopas abos rituālos. Atdzimšana, dziedināšanu, šķīstīšana un grēku piedošanu nodrošina eļļa un ūdens. Eļļai tiek piedēvēts eksorcistisks spēks; svaidīšanai un kristībām ir ļaunumu atvairoša iedarbība. Ar eļļu un ūdeni kristāmais saņem bruņas pret ļaunuma spēkiem. Svētais Efrēms rakstīja: “Eļļa ir iemīļotais Svētā Gara draugs, tas ir Viņa kalpotājs, kas seko Viņam kā māceklis. Ar to Gars iezīmē priesterus un svaida ķēniņus, jo ar eļļu Svētais Gars iespiež Savu zīmi savās avīs. Kā zīmogu gredzens, kas tiek iespiests vaskā, tā apslēptais Gara zīmogs tiek iespiests ar eļļu uz svaidīto ķermeņiem kristībās; līdz ar to viņi tiek iezīmēti kristību noslēpumā.” (De Virginitate 7.6). Efrēms uzsvēra, ka svaidīšana atstāj piederības zīme; kā aita ir īpašnieka iezīmēta, tā ticīgais saņem Svētā Gara zīmi ar eļļas starpniecību. Viņš arī izmanto interesantu pērļu nirēju tēlu un salīdzina viņu ar kristāmo, kura ķermenis arī tiek iesvaidīts ar eļļu un iegremdēts ūdenī, lai meklētu Kristu, Pērli. Kristāmie arī atdarina Kristu, kurš pats iegāja kristību ūdenī kā pērļu nirējs “un piecēla no ūdens pestīšanas dārgumus Adama dzimumam” (De Virginitate 7.10). Efrēms redzēja Vecās Derības svaidījuma pirmtēlus, kas piepildījās Jaunajā Derībā, jau olīvu lapā, ko balodis atnesa uz Noasa šķirstu (Rad 28,18), kad Mozus svaidīja Āronu (Lev 8,12), Saula (1 Sam 10,1) un Dāvida svaidīšana (1 Sam 16,13) un spitālīgo svaidīšana kā daļa no viņu šķīstīšanas (Lev 14,1-20). Efrēms kā poēts izmantoja dažādus vārdus, lai aprakstītu kristīgo iniciāciju un īpaši svaidīšanu: zīme, zīmogs, nospiedums, ieziest un attiecīgi izsaka šos lietvārdus darbības vārdos.* Kristietis saņēmis Svēto Garu svaidīšanā no vienas puses iegūst jaunā cilvēka identitāti, piederību, bet no otras puses šī svaidīšana aicina uz darbību, lai ticīgais kļūtu par gaismu pasaulē.
*Nathan Witkamp, Tradition and Innovation. Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 267-270.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
3.09.2023
Izc 17, 3-7, III gavēņa svētdiena, A
Izc 17, 3-7
 |
| Mozus sit ar spieķi pa Horebas klinti un izplūst ūdens Manuskripts no Austrijas, 1465-1475.g. |
Izceļošanas grāmatā ar 16. nodaļu sākas garš stāsts par Izraela ceļojumu caur tuksnesi, kas bija izšķirošs laiks tautas pašizpratnes un ticības identitātes veidošanā. Starp Sarkano jūru un Sinaja kalnu Izraelis piedzīvoja kārdinājumus (Izc 15,22-19,2), bet Izceļošanas grāmatas aprakstā svarīgāk par ģeogrāfisko novietojumu ir tas, ko Raksti vēlas pavēstīt lasītājam, jo šajā ceļā no tautas puses tika apšaubītas viņu attiecības ar Dievu. Refidīmas novietojums arī nav zināms, vien tas, ka šī apstāšanās vieta nebija tālu no Horeba jeb Sinaja kalna. Izraela nākama nometnes vieta pēc mannas un paipalām bija tieši Refidīmā, vieta, kura nevarēja būt pārāk tālu no Sinaja/Horeba kalna. Šīs vietas nosaukšana par Masa un Meriba ir simboliska darbība, jo abi vārdi tulkojas kā “pārbaudījums” un “strīds”. Horeba klints vēlāk būs Dieva atklāšanās (teofānijas) vieta (Izc 3,1; 33,6; At 1,2.6.19; 1 Ķēn 8,9; 19,8). Dievs bija apņēmies Izraeli pieņemt par savu tautu, bet izceļošanas gaitā sākās parādīties šaubas, vai tādi paši nolūki bija tautai, pieņemt Dieva vadību. Dievs uz kurnēšanu un šaubām atbildēja ar savas varenības parādīšanu (sūtot paipalas un mannu, ūdeni un uzvaru kaujā).
Tautai nebija ūdens sev un lopiem, un sāka pieprasīt, lai Mozus viņiem dotu ūdeni. Svarīgi, ka ūdeni viņi nelūdza, bet pieprasīja un izvirzīja kā prasību un izrādīja gatavību sadumpoties tā it kā viņiem bija tādas tiesības, bet vēlāk prasība pārauga kurnēšana: “Kāpēc tu vedi mūs no Ēģiptes” (Izc 17,3). Kurnēšana nozīmēja to, ka viņi sāka apšaubīt to, ko Dievs bija viņiem darījis un arī savu pūliņu bezjēdzību. Kāda jēga bija pamest Ēģipti un doties neskaidrā ceļā? Izejot no verdzības važām un atgūstot brīvības garšu ir jāpieliek arī sava piepūle, jo viens no šī ceļa elementiem ir ilgas pēc nebrīves laika: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!” (Izc 17,7). Netiek apšaubīts kāds izceļošanas plāna elements vai detaļa, bet viss ceļš un tā jēga! Šādas šaubas Izraeli piemeklēja ne tikai ūdens trūkuma laikā vai izceļošanā no Ēģiptes verdzības, bet varam tās atrast citviet Bībelē un tās ir tādas, kas šķiet tautu pavada visur, īpaši grūtos apstākļos. Interesanti, ka šaubas un vērienīga Dieva darbība var būt gandrīz vai vienlaicīga, jo tauta pieredzēja Dieva varenos darbus pārceļojot Sarkano jūru un saņemot mannu, bet ja atgadās kaut kas negaidīts, tad atdzimst šaubas. Ceļš uz brīvību ir īpaši padots dažādiem kārdinājumiem un šīs svētdienas lasījums piedāvā ieskatu vienā no šādiem notikumiem.
Tai vietā, lai uzticētos Dievam, viņi pārbaudīja Dievu. Varam ievērot trīs tautas kļūdas kādas cilvēks pieļauj attiecībās ar Dievu. Pirmkārt, ultimatīva ūdens pieprasīšana parāda kā cilvēks vēlas, lai Dievs darbojas saskaņā ar maniem noteikumiem, bet ir brīži, kad jāgaida pacietīgi Dieva lēmumi un darbība. Otrkārt, tauta apšaubīja Dieva aizsardzību un jautāja, kāpēc viņi tika izvesti ārā no Ēģiptes, un prasīja Mozum: “vai lai nogalētu mūs?” (Izc 17, 3). Mūsu ikdienā tas notiek, kad pārbaudījumos turam aizdomās Dievu, ka Viņš vēl mums ļaunu un atkārtojam pirmvecāku grēkā krišanas ceļu, ka Dievs kaut ko grib mums atņemt, ierobežo vai grib mūs no kaut kā laba atturēt. Vienmēr ir jāatceras, ka pestīšanas plāns joprojām darbojās un mēs esam uz kāda liela izceļošanas ceļa un Kungam var uzticēties. Treškārt, viņi apšaubīja Kunga klātbūtni, kuru Viņš apsolīja (Izc 17,7) un šāds kārdinājums var piemeklēt jebkuru ticīgo, bet Dievs vienmēr ir uzticīgs. Izraela šaubas bija nepamatotas un tādā veidā atklājās viņu ticības problēma, ka viņi nevarēja atcerēties to kāds ir Dievs un ko Viņš viņu labā darīja, dara un darīs.
Ko nozīmē pārbaudīt Dievu? Pārbaudīt Dievu nozīmē izvirzīt ultimātu, kurā mēs izlemjam, kas uzskatāms par Dieva klātbūtnes pierādījumu, un pēc tam izlemjam par Dieva klātbūtni vai neklātieni, pamatojoties uz to, vai Dievs ir izturējis mūsu izvirzīto pārbaudi. Būtībā Dieva pārbaude ir prasība, lai Viņš pielāgotos mūsu kritērijiem un kļūtu atbildīgs un atskaitītos mūsu priekšā, un tādā veidā nododot savu varu mums. Pašsaprotami, ka cilvēks stāv Dieva priekšā lūgšanā, klātbūtnē un kalpošanā, bet nevienam neienāktu prātā likt Dievam nostāties kāda priekšā un taisnoties.
Dievs atbildēja pozitīvu un deva tautai ūdeni. Ūdens izplūšanas brīnums no klints neatklāj tikai rūpes par izslāpumu, bet arī piesūcina vietu ar ūdeni un tādā veidā parāda šīs vietas kosmisko nozīmību un norāda uz drīzumā sekojošo Dieva atklāšanos (teofāniju) kalnā. Seno Tuvo austrumu tautu mitoloģijās svētie kalni bija ūdens avoti. Fragments noslēdzās ar cilvēku jautājumu: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?” (Izc 17,7) un šis jautājums parāda būtiskas raizes par Dieva klātbūtni. Bībeles cilvēks zina, ka Dievs ir klātesošs visur jeb “tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, visiem, kuri sauc viņu patiesi” (Ps 145,18), bet spēcīga bija pārliecība, ka Dievs ir tuvu un vieglāk pieejams īpašās vietās (Ps 84,1-4). Tautas vajadzība pietuvoties Dievam atklāj šo divejādo attieksmi un ūdens jautājums tajos platuma grādos bija īpaši aktuāls un atklāja cilvēkiem patiesu Dieva klātbūtni, jo Viņš bija aizsargātājs un uzturētājs.
Baznīcas tēvi Horeba klintī un mannas tēlā redzēja Euharistijas pirmtēlu, un manna ir tēls maizei un ūdens no klints vīnam. Šī skaidrošanas tradīcija iesākas ar apustuli Pāvilu. Jaunajā Derībā uz šo Rakstu vietu atsaucas Pāvils vēstulē korintiešiem: “visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus” (1 Kor 10,4). Pāvils ticībā redzēja, ka Kristus bija klātesošs Izraela tautā jau pirms iemiesošanās, un starp klinti un Kristu tika izveidota identifikācija. Šī klints ir kā pirmtēls Kristus pestījošajai darbībai nākotnē. Šo klinti uzlūkoja arī saistībā ar kristībām, tomēr Euharistijas motīvs Baznīcas tēviem ir tuvāks* un līdz ar apustuli Pāvilu Baznīca redz Euharistiju, kas dod dzīvību šīs pasaules garīgajos tuksnešos un Kunga klātbūtne šajā sakramentā ir droša un īsta.
*Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 150-151.lpp.
3.01.2023
Rad 12, 1-4a, II gavēņa svētdiena, A
Rad 12, 1-4a
 |
| Dievs, noliecies no debesīm, sūta Ābrahāmu no sava tēva nama meklēt jaunu zemes (Rad 12,1) manuskripts no 14.gs. pirmā ceturkšņa, Parīze |
Pēkšņi šīs pieaugošās nepaklausības un haosa vidū iestājas pauze un 12. nodaļa iesāk pilnīgi citu stāstu, paralēlu redzamajai vēstures pamatlīnijai. Radīšanas grāmata vairs nevēsta par cilvēci kā tādu, taču sašaurina universālas lietas un problēmas, nerunā plaši par pasauli, grēku un cilvēci, bet sāk stāstu par konkrētu personu - Ābrahamu un viņa ģimeni, un tādā veidā Dievs uzsāka pasaules pārveidi ar vienu cilvēku, noteiktā vietā, laikā un apstākļos. Lasot šīs svētdienas lasījumu jāatceras, ka Dievs sāk ar vienu konkrētu cilvēku, bet nevēlas ar viņu ierobežoties un Viņa plāns turpinās līdz pat manam “es” un cilvēkiem, kas sekos pēc manis.
Jāpievērš uzmanība šīs svētdienas fragmentā “svētībai”, jo tai ir liela loma radīšanas stāstā (Rad 1,22.28; 3.2). Tas, ka pasaules radīšanas un Ābrahama stāstā parādās svētības jēdziens norāda uz to, ka ir sācies jauns sākuma ar Ābrahama personu. Dieva iniciatīva atkal nonāk pirmajā plānā, jo Viņš vēlas, lai pasaulē ienāktu Viņa svētība. Ja tādā veidā skatās uz svētību, tad var saprast, ka tā vēlas aptvert visu pasauli, lai radība kļūtu tāda kādu Dievs to radīja - labu un uzticīgu Dievam. Kad cilvēki, kas pieņem Dieva svētību pulcējas, tad jo intensīvāk šī svētība valda viņu vidū un nostājas pretī visam, kas neuzticas Dievam. Dievs vēlas radīt jaunu vidi, kurā Viņa svētība var darboties, tomēr tas nav iespējams bez izceļošanas un tieši tāpēc Ābrahams izceļoja no savas zemes un ļaudīm. Jāievēro, ka Ābrahams seko Kunga vārdiem ar uzticību pretēji tam kā rīkojās iepriekšējās cilvēku paaudzes.
Parasti tiek teikt, ka Dievs aicināja Ābrahamu un viņa dzīve tiek uzlūkot kā modelis ticības darbībai ticīgā cilvēka dzīvē, bet tas, kas ir jāievēro, ka Rakstos netiek lietoti vārdi “Kungs aicināja Ābramu”, bet “Kungs teica Ābramam” (Rad 12,1). Aicinājuma sākums ir jāmeklē Dieva vārdā, kurš personiski uzrunā, mudina un aicina Ābrahamu ļoti konkrētā veidā. Līdzīgi Dievs radīja runājot ļoti konkrēti: “Dievs teica: Lai top gaisma” (Rad 1,3). Dieva uzruna iesāka Ābrahama stāstu un izvilka viņu no nezināmības un vēstures tumsas gaismā; tika pacelts viens cilvēks, kurš ne ar ko nav iepriekš izcēlies, viens no neskaitāmiem cilvēkiem, bet Dieva vārds izcēla cilvēku no ēnas un ļāva uzsākt dzīvi Dieva pestīšanas plānā. Būtiski šajā sarunā, ka parādas vārds “tu”, kas tiek lietots starp divām personām, kas iet vienu ceļu. Dievs neaicina uz kādām privilēģijām vai individuālu pestīšanu, bet vienmēr uz kalpošanu un atbildību par sabiedrību vai pat visu cilvēci.
Fragmenta sākumā tiek pieminēti trīs elementi: zeme, dzimtene un nams, kas norāda uz ģeogrāfisku vietu, kultūru un konkrēto dzīves vidi no kurienes Ābrahams tiek aicināts. Mūsdienās mēs teiktu, ka Ābrahams tiek aicināts atstāt savu identitāti, jo viņam bija jāatstāj viss, kas viņš bija. Tāds aicinājums ir tik radikāls un atklāj, ka Dieva vārds nav nekas triviāls, bet visaptverošs un neprasa no Ābrahama kaut ko vienu un izlaiž citu, bet visu. Vai Dieva vārds gribēja viņu izraut no lieliskas dzīves ar labām perspektīvām. Iepriekš tekstā varam atrast norādi, ka ne viss bija tik spoži, jo Ābrahama sieva “Sāraj bija neauglīga, viņai nebija bērnu” (Rad 11,30) un senajā sabiedrībā tas bija svarīgs fakts, jo pēcnācēja trūkums bija liela nelaime un cerības trūkums par personisko un saimes nākotni. Iespējams, ka Ābrahamam nebija arī savas zemes, jo vieglums ar kuru viņš pārvietojās varētu par to liecināt (Rad 11,31; 12,5).
Dieva vārds Ābrahamu uzrunāja ļoti personiski, jo vēlējās mainīt to, kas viņš bija un arī atsaucās uz viņa cerības trūkumu, jo viņam nebija ne dēla, ne arī zemes, bet tikai kustamais īpašums. Dievs pazīstot to, kas viņam ir un kā nav, uzsāka ar Ābrahamu dialogu visas dzīves garumā un prasīja zināmas lietas atstāt un piedāvāja arī to, kas viņam nevarēja būt (pēcnācēji), bet viņš vēlējās, taču citā kvalitātē (tautu tēvs). Kunga solījumi bija ļoti vispārīgi, jo padarīt “par lielu tautu” (Rad 12,2) ir viena cilvēka prātam neaptverams lielums, tomēr zemes solījums ir daudz saprotamāks. Ābrahamam bija jākļūst par lielu tautu, bet indivīds pats nevar parādīt to, kādu jaunu sabiedrību Dievs vēlas izveidot. Tātad sākumā ir viens cilvēks, bet kulminācija jauna sabiedrība, jo pestīšana un miers vienmēr paredz kādu ļaužu kopumu. Šeit Dieva Atklāsme ļoti skaidri parāda, ka Dieva tauta nav bezveidīga masa, bet tai vienmēr jābūt kā Ābrahamam jeb tautai kurā indivīds tiek aicināts īstenot savu misiju Dieva tautas ietvaros.
Ja uz Ābrahama aicinājumu skatamies praktiski, tad Kungs viņam solīja divas lietas: kļūt par lielas tautas ciltstēvu un iegūt zemi, bet personiskajā līmenī, lai to visu īstenotu, no viņa tika prasīt ticība un paļāvība uz Dievu. Ābrahams bija aicināts radikāli pārmainīt savu dzīvi bez nestaļģisku atskatīšanos uz pagātni un pamest visas iepriekšējās drošības (nams, zeme, tuvinieki). Kas būs Ābrahana galvenā dzīves garantija un identitātes balsts? Tas ir Dieva vārds un ticība, jo tagad Ābrahams nedzīvo saskaņā ar savu plānu, bet solījumu, kas virza nākotnē par kuru viņš vēl neko nezina. Pirmais, ko Kungs viņam teica bija “Ej projām” (Rad 12,1) un tikai pēc tam norāda ceļu. Sākumā ir uzticība, bet pēc tam skaidrākas norādes. Ticības ceļš nav tas, kurš zinot iepriekš mērķi pats plāno ceļu, bet Dievs norāda uz mērķi un ceļu.
2.24.2023
Rad 2,7-9; 3,1-7, I gavēņa svētdiena, A
Rad 2,7-9; 3,1-7
 |
| Ādams un Ieva Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas ilustrācija tapusi ap 1000 gadu, Anglijā, Kenterberijā |
Ja cilvēka izveidošana Radīšanas grāmatas 1. nodaļā uzsver Dieva pārpasaulību, tad 2. nodaļā uzsvars tiek likts uz Dieva tuvību cilvēkiem. “Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem (ebr. ‘adāmāh) cilvēku (ebr. ādām) un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (Rad 2,7). Ebreju vārdu “izveidoja” (ebr. jātzar) lieto podniecībā un atspoguļo biblisko tēlu, kurā Dievs ir podnieks, kurš veido Ādamu no zemes māla. Bibliskie autori un arī senie Tuvie Austrumi vairāk bija ieinteresēti personas veidošanas procesā un tās identitātē nekā paša ķermeņa veidošanas procesā. Babilonas mitoloģijā dievi veidoja cilvēkus, lai tie viņus apkalpotu, bet Bībelē Dievs veido cilvēkam auglīgu dārzu, lai cilvēks tajā dzīvotu. Ebreju valodā dārzu apzīmē vārds “gan”, kas izsaka vienkāršu aramzemes lauku vai Divupes apstākļos labi apūdeņota zeme, un tas parāda, ka šis dārzs nebija kaut kāda brīnumaina vieta, kur viss tiek pasniegts uz paplātes. Kļūdīgā dārza izpratne saistās ar grieķu tulkojumu, jo “gan” tika pātulkots ar “paradeisos” - paradīze. Protams, ka šis dārzs ir noslēpumains. Dārzā atradās koks ar augļiem un lai izprastu šo simboliku jāņem uzreiz vērā, ka Bībelē koka tēli saistās ar gudrību un noteiktu dzīves veidu kā to varam lasīt 1 Psalmā, kur jau dzīvi pieredzējis ticīgais ar viedumu un distanci uzlūko savu dzīves ceļu un redz to kā straumi, kuras krastā aug koki, kuru lapas nenovīst un augļi ir garšīgi, bet netaisnīgie pieredz postu. Bībelē iepazīšana nav tikai intelektuāla darbība vai kolekcionāra untums, bet visaptveroša personas rīcība, kurā ir ietverta griba, jūtas un darbība, un tāpēc iepazīšanu var uztvert kā dziļu un radikālu dzīves ceļa izvēli.
Radīšanas grāmatas 3. nodaļa ir vienai no nozīmīgākajām nodaļām visā Vecajā Derībā, kas ir stāsts par grēkā krišanu, kura sekas risina visa tālākā Atklāsme. Šī nodaļa ir cieši saistīta ar 2. nodaļu, ja Dievs rada cilvēku pēc sava tēla un līdzības, tad 3. nodaļā viss tiek apgriezts kājām gaisā. Dieva iedibinātajā kārtībā (Rad 1-2) Ādams ir Dieva pārstāvis pasaulē, kurš pilda Viņa gribu un pirmā cilvēka uzdevums bija šo gribu nodot Ievai, savai sievai, lai kopā valdītu pār dzīvniekiem un radību. 3. nodaļā dzīvnieks-čūska sāk valdīt pār Ievu un Ieva radības gribu nodeva Ādamam, kurš to pieņēma, un visi trīs izaicināja Dieva iedibināto kārtību. Nodaļa sākas ar čūsku, bet kā lai interpretē šo tēlu? Ebreju valodā vārdam “čūska” (nāhāš) ir daudz nozīmju; no vienas puses tas ir mazs dzīvnieks kas kož papēdī (Rad 49,17), bet no otras puses lielais mītiskais jūras leviatāns (Is 27,1), kas tika uztverts kā ļaunum un haosa iemiesojums (Am 9,3). Bībelē čūskai gandrīz vienmēr ir negatīva pieskaņa, iespējams, daļēji tāpēc, ka ebreju darbības vārda forma, kas uzrakstīta ar tiem pašiem līdzskaņiem (nāhāš - nhš) nozīmē “burt”, “zīlēt”. Čūskas identifikācija ar ļaunuma spēkiem bija raksturīga Tuvo Austrumu tautām, piemēram, ēģiptiešu Saules dievs Rā katru vakaru nolaidās uz rietumiem un cīnījās līdz rītausmai ar haosa-čūska Apepu, kas bija galvenais dēmons vai ļaunuma dievība Ēģiptes reliģija. Senajām tautām čūska bija arī gudrības simbols, dzīvnieks ar zināšanām. Šajā Rakstu vietā mums netiek skaidrota čūskas motivācija, bet tā ļoti skaidri grib iesēt šaubas uz Dieva vārdu un iedveš domu Ievai, ka Dievs ir melis un rezultātā pirmvecāku aizdomas pret Dievu pārtapa izpratnē, ka Viņš maldina, ir liekulīgs un apspiež patieso Ādma un Ievas dievišķo potenciālu.
Uzmanību ir vērts pievērst vārdiem, ka Ādams “bija kopā ar” Ievu (Rad 3,6) un bija klusi klātesošs un visā sarunas laikā ieņēma pasīvu stāju un neaizsargāja uzticēto dārzu no visa, kas apgāna tā svētumu. Uzreiz pēc pirmgrēka apraksta, Radīšanas grāmatas autors pievēršas grēka tūlītējai iedarbībai uz pirmvecākiem: “viņiem abiem atdarījās acis, un viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7) un neatraduši savu dievišķumu atklāja savu vājumu un ievainojamību. Atbilde uz tik lielu eksistenciālu pavērsienu viņu dzīvē bija smieklīgi neadekvāta: vīges lapa un gurnauti. Ja čūska bija viltīga un gudra (ebr. arum), un varētu likties, ka gudrības ceļš tiks atklāts cilvēkiem, tad rezultātā nekas tāds netika sasniegt un viņi ieraudzīja vien savu kailumu (ebr. erom). Te var saskatīt zināmu vārdu spēli: no cerībām uz “arum” pie “erom”. Ļoti plaši skatoties uz pirmgrēka problēmu ir jāatceras, ka tā nebija vien nepaklausība vai aizliegtā augļa apēšana, jo šī rīcība var tikt uzskatīta par noziegumu, nepaklausību, bet tie grēki izsaka pašu pirmgrēku, kas bija lēmums būt kā Dievam un tādējādi graujot dievišķo cilvēka aicinājumu. Ādams un Ieva sevi sāka uztvert kā pasaules kārtības centru un avotu, kas ir krasā pretstatā tam, ko sevī ietver cilvēku aicinājums. Dievs ir visas gudrības avots un Dieva bijāšana ir gudrības sākums (Sak 1,7). Bībelē gudrībai tiek pievērsta liela uzmanība, lai ieviestu kārtību dažādās dzīves sfērās (runā, lēmumos, attiecībās ar sevi, cilvēkiem un Dievu, ģimenē, pārvaldīšanā u.t.t). Cilvēks iekļaujoties Dieva gudrībā uztver tās doto kārtību, tiecas pēc tās, saglabā to, veicina to, iegūst un praktizē. Pirmvecāki ar savām izvēlēm atdalījās no Dieva gudrības un uzsāka savu ceļu, kas ir neatkarīgs no Radītāja. Grēka būtību var izprast svētuma gaismā, kurā valda Dieva mīlestība un griba, un biedējošajā grēkā cilvēks dievišķo pats sevi un pamet Tēva mājas, bet Jēzū Kristū tajās var atgriezties.
br. Jānis Savickis OFMCap
2.17.2023
Lev 19, 1-2.17-18, VII svētdiena
Lev 19, 1-2.17-18
 |
| Levītu grāmatas sākums, Dievs uzrunā Mozu, priekškara priekšā tiekoties ar Kungu teltī manuskripts no 12.gs./13.gs. sākums, Lielbritānija |
Jāievēro, ka cilvēki domā, ka svētums ir kaut kas uz ko dievbijīgiem cilvēkiem jātiecas, tomēr šajā Levītu grāmatas fragmentā “esiet svēti” norāda, pirmkārt, uz to, ka Dievs pasludina tautu par svētu, citādu, jo tā Viņš ir vēlējies un tas ir status, ko viņš dod un to nevar iegūt vai pazaudēt ar labām pūlēm vai neveiksmēm. Gramatiski izsakoties šeit primāra nav pavēles izteiksme, bet īstenības izteiksme. Jāuzsver, ka lielākā daļa svēto lietu - svētnīcas priekšmeti, vietas (Sionas kalns, Jeruzāleme), abstraktāki jēdzieni, kas izsaka zemi un tautu, un laiks (sabats) - nav ar morālām īpašībām, kādas var piedēvēt cilvēkam; tās ir lietas! Levītu grāmatas 19. nodaļā, pirmkārt, tiek uzrunāta plašāk izprasta Izraela tauta un tikai pēc tam var apskatīt šos vārdus attiecinot tos uz individuāliem jūdiem. Izraela tautai svētums nozīmē, ka Dievs atklājas cilvēkiem caur savām attiecībām ar Izvēlēto tautu. Ja tauta būs uzticīga Derībai, tad tā tiks svētīta, bet ja nē, tad sodīta. Atkārtotā likuma grāmata norāda uz izvēli starp “dzīvi un labklājību” un “nāvi un postu” (At 30). Tomēr lai vai kādu izvēli Izraelis veiktu, viņi paliktu svēti, jo Dieva raksturu var atpazīt caur to kā Viņš apgājās ar tautu nevis tautas morālās uzvedības pilnību.
Ja skatamies tālāk, ko nozīmē šeit svētums, tad tas lielā mērā te ir saistīts ar visu likumu ievērošanu un nevis ar daļēju likuma ievērošanu. Iepriekšējā grāmatas nodaļā (Lev 18) šie likumi tika attiecināti uz tautu un ja iepriekš svētums bija saistīts ar “svētām lietām” (Lev 6, 16-27; 7,6; 10,13; 16,24) un tikai vienā vietā ar tautas svētumu, kuru var pazaudēt pieskaroties aizliegtām lietām (Lev 11,44-45), tad tagad svētums attiecas uz personu kopumu un kā viņi pilda likumu. Ebreju vārds “svēts” ietver sevī atdalīšanas ideju un paredz to, ka Izvēlētajai tautai jāatšķiras no apkārtējām tautām. Jaunaja Derībā un grieķu valodā svētuma izpratne atšķiras no Vecās Derības, jo grieķu vārds “hagios” nenozīmē to pašu ko ebreju vārds “kadoš”. Pētera vēsturē izskan pirmā gadsimta svētuma nozīme: veltīts Dievam nevis atdalīts. Kunga aicinājuma vārdi būtībā daudz neatšķiras no Kunga baušļiem, kurus deva Kungs Sinaja kalnā, kad lika tautai kļūt par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6). Svētuma iemesls ir vienkārš, jo Dievs ir svēts un tie, kas identificējas ar Kungu, tie pārstāv Viņu pasaules priekšā un cenšas liecināt par Dieva īpašībām un būtību individuālā un kopienas līmenī. Kopīgais Dieva un cilvēku svētumā ir “atdalīšanas” ideja, bet citādi Dieva svētums atšķiras no cilvēku svētuma, jo Dievam nav jāievēro baušļi kā tas jādara cilvēkiem. Baušļi paši par sevi nesniedz svētumu, bet tikai to kopums, kas izpaužas sabiedriskajā taisnīgumā. Svētuma ideja neierobežojas ar “atdalīšanas” ideju un ja Dievs ir svēts, tad svētums ir kaut kas neizsakāmi vairāk.
Mīlēt tuvāko ir iespējams, bet vai ir iespējams mīlēt tuvāko kā savi pašu? Tāda mīlestība ir neiespējama līdz kamēr visādu veidu un līmeņu egoisms netiek uzveikts. Tas liek domāt par upura jēdzienu, kurā dzīvnieki tiek salikti cilvēku labā, bet lai ievērotu mīlestības bausli ir jāsaliek cits upuris: jāveic pašupurēšanās šī vārda visdziļākajā nozīmē. Tā kā upuris ir svēts, tad cilvēks, kurš dzīvo ar pašupurēšanās attieksmi ir svēts. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir šī fragmenta kulminācijas vārdi un daudzi uzskata šos vārdus par Likuma centrālo principu. Šo vārdu nozīmību izceļ tas, ka tos citēja Kungs Jēzus un apustulis Pāvils, kad mācīja par attieksmi pret tuvākajiem (Mt 22,39-40; Rom 13,9). Kalna sprediķī Jēzus izmantoja tuvākmīlestības bausli, lai skaidrotu citas likuma prasības. Sarunā ar jauno bagāto cilvēku Jēzus arī apkopoja likuma prasības un lai tās ilustrētu, stāstīja līdzību par labo samarieti. Jēkabs sauca šo bausli par “ķēnišķo” (Jēk 2,8), bet Pāvils romiešiem un galatiešiem saka, ka šis bauslis apkopo likumu (Rom 13,9; Gal 5,14). Izceļošanas grāmatā tauta tiek nosaukta par izvēlēto un padarīta par svētu. Izpratne, ka izvēlētība dod svētumu un baušļu ievērošana dod svētumu var radīt zināmu spriedzi, jo var izrādīties, ka grēcinieks ir svētās tautas loceklis, bet ir svarīgi pieņemt domu, ka “būt” un “vajadzēt” savijas kopā. Šīs svētdienas lasījumā jāredz abi šie aspekti: no vienas puses dāvana, bet no otras - prasība, tomēr jāievēro, ka iepriekš Levītu grāmatā tiek apskatīti dažādi priekšraksti un jāuztver aicinājums uz svētumu kā nopietna prasība morālajai un dievbijības dzīvei, lai tas, kas tiek dāvināts (“būt”), īstenotos tajā, ko prasa baušļi (“vajag”). Lai šo patiesību labāk saprastu ir jāatceras, ka dāvana tiek dota, lai iemīlētu tās Devēju un ar mīlestību pieņemtu baušļus.
br. Jānis Savickis OFMCap
Abonēt:
Ziņas (Atom)