Jņ 13,31-33a.34-35, V lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 13,31-33a.34-35

Pēdējais Vakarēdiens: Jēzus ar apustuļiem pie galda, 
manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.
Last Supper: Christ and the apostles at table autors Michiel van der Borch -
1332  - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

18. maija svētdiena Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļas fragmentu, kura Jēzus dod jauno bausli. Evaņģēlists Jānis piecās nodaļās (13-17. nod.) raksta par Jēzus Pēdējo Vakarēdienu ar saviem mācekļiem, kur Viņš parāda brāļu mīlestības mēru kādu sagaida no saviem sekotājiem: “Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu” (Jņ 13,34) jeb līdz mīlestības pēdējām robežām, tātad līdz nāvei. Šim vakaram ir trīs svarīgi posmi un šajā svētdienā ielūkojamies īsi otrajā daļā: pirmajā Viņš parāda mācekļiem kāju mazgāšanas mācību (Jņ 13,2-30), tad Kungs sarunājas ar mācekļiem (Jņ 13-31-15,33), tad seko lūgšana Tēvam (Jņ 17). Ja pārējos Evaņģēlijos Jēzus ir attēlots vārdos ļoti skops, tad evaņģēlists Jānis apraksta Kunga garās runas un dialogus, un redzam Viņa tuvību ar Tēvu un pestīšanas ieceri.

Lasījuma sākums var pārsteigt ar Jūdasa personas pieminēšanu Lieldienu laikā, kad visi ciešanu notikumi no Lielās nedēļas jau ir aiz muguras, un to kā Jēzus ļauj brīvi darboties velna pārstāvim, kurš gribēja pazudināt Kungu. Brīdis, kad Jūdas iziet no Pēdējo Vakariņu nama, iesākas godības ceļš, došanās pie Tēva. Brīdī, kad Jūdas izgāja, rodas sajūta, ka Jēzus jūtas atvieglots un ir gatavs vēl vairāk atvērties saviem mācekļiem kaut arī apzinājās, kas Viņu gaida tālāk. Jēzus atvadu dāvana mācekļiem ir jaunas savstarpējās mīlestības bauslis, jo mīlestība tagad būs Viņa klātbūtnes vieta. Šajā vakarā Kungs sāka sludināt savu godību un skaidrot saviem mācekļiem, ka ciešanas ir Cilvēka Dēla slava (Jņ 13,31-32).

Jēzus savā uzrunā arī norāda uz to, ka cilvēka pestīšana nav tikai solījums vai cerība, bet īstenība, kas ir arvien tuvāk pateicoties tam, ka Kungs izlēma pieņemt krusta nāvi. Savas dzīves lielāko notikumu, kas bija ļoti personisks un dramatisks, Jēzus uzlūkoja to mūžības perspektīvā un Viņa ciešanas bija kā vislielākā pielūgsme, kuru salika Tēvam. Tomēr šis pagodinājums noveda pie atvadīšanos no savējiem un vientulības sāpēm viņu dēļ. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem var vārdu “bērniņi” (gr. teknia) (Jņ 13,33). Šis vārds Evaņģēlijā parādas divas reizes (Jņ 13,33; 21,5) un vairākas reizes Pirmajā Jāņa vēstulē, un šāds uzrunas veids atgādina patriarha vārdus, kurš atvadas no saviem tuviniekiem.

Sv. Bonaventura skaidrojot šo Rakstu vietu norāda uz “mācekļu nepilnību sekojot Kristum. Tāpēc viņš tos sauc par “bērniņiem”, tas ir, par vājiem ticībā, jo stipra ticība padara cilvēkus par “bērniem”, turpretī vāja ticība padara viņus par “bērniņiem”. [..] Un, tā kā viņi bija nepilnīgi, Kungs viņiem deva mīlestības zāles, lai viņi varētu mīlēt viens otru un viens otru atbalstītu. Šī iemesla dēļ tekstā teikts: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Tātad tas ir “jauns”, jo tam vienmēr jābūt svaigam sirdī un tāpēc, ka mīlestībai vienmēr jābūt parādā un tā nekad nenoveco. Vēstulē Romiešiem 13,8 lasām: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību.” Un Viņš izsaka mīlestības veidu: Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu. Tagad viņš mīlēja tā, ka mīlēja mūsu pestīšanu vairāk nekā savu dzīvību. Tāpat arī katram cilvēkam vajadzētu mīlēt sava tuvākā dzīvi vairāk nekā savu miesu. Jāņa Pirmajā vēstule 3,16 saka: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.””*

Jēzus ar saviem vārdiem vēlējās sagatavot mācekļus ticības dzīvei, kuri Viņam sekos, bet viņiem vēl nebūs pieejams tāds godības ceļš pie Tēva un tāpēc Kungs atbildēja uz viņu vēlmi ar dāvanu, kura ļauj viņiem kādreiz pievienoties Kristum Viņa godībā - mīlestības baulī. Bauslis, kur Jēzus atstāj saviem sekotājiem, ir dzīves veids un zīme, kas to izceļ un definē. Vārds “bauslis” šeit nav lietots kā ārējs likums, bet atklāsmes un Dieva pestīšanas plāna nozīmē, kurā Tēvs atklāj savu mīlestību. Šāds dzīves stils mācekļus jāpavada visu dzīvi līdzīgi kā Jēzus visu savas zemes dzīves laiku. Šie jaunā baušļi vārdi ir atklāsme, Dieva dāvana, kura vada ticīgo dzīves un balstās uz savstarpēju mīlestību, jo kas mīl brāli, tas dzīvo, jo mīlestība ir dzīvība un iespēja īstenot savu esības potenciālu.

Vecajā Derībā mīlestība pret brāļiem tiek mērīta saskaņā ar mīlestību pret sevi: “mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev 19,18). Jēzus piedāvā mīlestību jaunā veidā un brāļu mīlestība tiek mērīta saskaņā ar Jēzus piemēru un paraugu (Jņ 13,34). Tā būs Jaunās Derības būtības zīme, kas balstīta Jēzus mīlestībā pret cilvēci un jauns bauslis ir tāpēc, ka izsaka kristīgās kopienas ikdienu, kura saskaras ar pasaules savtīgumu un šajā pasaulē cenšas ienest mīlestību tādā pašā veidā kā Jēzus. Jēzus mīlestība pret mums ir vienmēr jauna, negaidīta, nesavtīga un neizsmeļama.

Sakramentu svinēšana un saņemšana ir visievērojamākā mīlestības tikuma izpausme. Pateicoties ticības pilnai un uzticīgai līdzdalībai Sakramentos arvien dzīvākā veidā piedalāmies mīlestības saitē starp Kristu un Baznīcu, Līgavaini un Līgavu. Sakramenti nozīmē un dara, pirmkārt, vienojošo darbību visam, kas ir sašķelts. Kunga mīlestība iekļauj mūs savā mīlestībā un prasa savstarpēju mīlestību pret sevi un piekrišanu Dieva gribai. Pēdējā Vakarēdienā, ciešā saistībā ar Euharistijas iestādīšanu, Kristus pasludināja jauno mīlestības bausli (Jņ 13, 34; 15,12). Jēzus saista mīlestību un Sakramentus, un uzsver to dialogālo, sabiedrību veidojošo un redzamo raksturu, lai mīlestība kļūtu redzama. 

* Sv. Bonaventura, Commentarius in Evangelium S. Ioannis, XIII, 46-47.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

2. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-18)

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Rad 22, 1-18, Lieldienu vigīlija

Rad 22, 1-18

Mandorlas formā attēlota Īzāka upurēšana, eņģelis aptur

 Abrahāmu, kad viņš grasījās upurēt Īzāku. Auns atrodas 

pa kreisi, lai tiktu upurēts Īzāka vietā. Manuskripts no 

Anglijas, 13.gs. vidus.

Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas otrais lasījums no Radīšanas grāmatas 22. nodaļas ir viens no pazīstamākajiem Bībeles tekstiem, kas nevar atstāt lasītāju vai klausītāju vienaldzīgu. Stāstā par Abrahamu (Rad 12-22.nod) svarīgs motīvs ir Abrahama un Sāras neauglība, un izrietošā no tā spriedze, jo Dievs solīja patriarham dēlu un daudzskaitlīgus pēcnācējus. Abrahams saskārās ar šķēršļiem: Sāra nonāca svešzemju ķēniņa harēmā (Rad 14. un 20.), Abrahama iesaistījās kārā (Rad 14), abi laulātie meklēja alternatīvas bērna iespējas (Rad 16) un neticēja iespējai, ka solījumi piepildīsies (Rad 17. un 18.). Visbeidzot piepildījās Dieva solījums un 21. nodaļā tas tiek aprakstīts un, pēc tam Dievs pārbaudīja Abrahamu, prasot salikt apsolījuma dēlu Īzāku upurī. Tadā veidā Abrahamam nācās pieredzēt Dievu, kurš šķietami runā sev pretī. Mēs kā lasītāji tiekam sagatavoti šādam notikumu pavērsienam, jo svētais autors no sākuma norāda uz Dieva nodomu, ka grib pārbaudīt Abrahamu.

Abrahama stāsta sākumā viņam ir jāpamet savu pagātne un šajā lasījuma sava nākotne, un abos gadījumos devās ceļā. Šajā lasījumā iepazīstamies kā Abrahams atjaunoja savu Dieva pazīšanu un izprata Kungu jaunā veidā. Sākumā Dievs viņam varēja likties kā uzticams ceļa biedrs, bet tagad atklājās, ka Dieva klātbūtne, kurai jātic arī pilnīgā tumsā un ka Viņu pilnīgi nesaprot. Šajā lasījumā iepazīstamies ar kristīgās ticības paraugu un nostājamies ticības drāmas priekšā, kas tiek pārbaudīta un ir konfliktā ar normālu dzīves ziņu un moralitāti. Dievs nav nežēlīgs vai absurdāls, bet šeit visa pamatā ir Dieva mīlestība, kura nākotnē nesīs augļus.

Kāpēc Dievs pārbaudīja Abrahamu? Dievs uzrunāja Abrahamu un viņš atbildēja “Es te!” - Bībeles kontekstā pārsteidzoši vārdi, kuri izsaka gatavību izpildīt Dieva vārdu (Lk 1,38). Dievs saka viņam “ej” - jeb burtiski “ej pats pie sevis”. Tas ir tas pats vārds ar kuru Dievs vērsās pie patriarha pašā sākumā (Rad 12,1) un tas tagad ir atkal jauns sākums, lai turpinātu savu ceļojumu, atgriežoties pie tā sākumiem un atjaunotu savu paklausību Dievam. Abrahams labi zināja, ka paklausība Dievam nozīmeja sava aicinājuma īstenošanu, bet tagad ceļš ir daudz nesaprotamāks kā iepriekš. Tā vairs nebija izceļošana no pagātnes saitēm, bet salikt upurī savu apsolījuma dēlu. Vai cilvēks, kas prot saraut ar pagātni spēs atteikties no spēcīgas nākotnes saites, sava dēla Īzāka?

Lasījumā neredzam nekādu Abrahama reakciju, nemēģina vienoties ar Dievu tādā veidā, kad lūdza par Sodomu (18,16-33) un neprasīja skaidrojumus, bet bija paklausīgs un rīkojās tā kā sava aicinājuma sākumā (Rad 12,1). Abrahams klusē un šī klusuma noskaņa vairāk uzmanības ļauj mums pievērsties stāstījuma detaļām: pieceļas agri no rīta, apseglo ēzeli, ņem līdzi divus kalpus un dēlu, malku upurim un devās ceļā. Bez vārdiem un emocijām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdiem: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7) un Abrahams atbilēja Īzākam: “Dievs pats sev sagādās jēru” (Rad 22,8). Dziļi vārdi par to, kam tulīt būs jānotiek. Viss tika sagatavots upura salikšanai un Īzāks ir pilnīgi paklausīgs, nekādā veidā nepretojas un nerunā par sevi. Varam nojaust par divām sajūtām: tēva mīlestību pret dēli un dievbijību. Visu šo notikumu vadīja Dieva vārds.

Dievs apturēja upura salikšanu, sagādāja upurdzīvnieku, upuris tika salikts un Īzāks palika dzīvs. Abrahams ieguva savu dēlu jaunā veidā, jo tagad viņš patiešām piederēja Dievam, kā Dieva dēlu. Tātad šis stāsts nav tikai par Abrahama ticību, bet par Dieva slavēšanu pateicoties kuram patriarhs atklāja dāvanu, ka dēls nav tikai dabiskās tēvišķības īstenošanas plāns, bet pārdabisko solījumu aktualizācija. Dēls, kuru viņš uzskatīja par savu, tagad vajadzēja pateikt “nē” un apzināties, ka viņš ir žēlastība. Ja šis stāsts uzslavētu tikai cilvēku, tad tas mums būtu neskaidrs un tāpēc šeit, pirmkārt, tiek slavēts Dievs.

Šis stāsts parāda attiecības starp Dievu un cilvēkiem, un kļūdīgi būtu apcerēt šo ticības pārbaudījumu skatoties tikai uz to, kas parādās pirmajā plānā. Jāievēro arī visa Izraela vēsture un pat mūsu pašu dzīve, pēc kā mēs ilgojamies, plānojam un daram. Visi iepriekšējie Dieva tēli, kuri cilvēkam deva dzīves orientierus, šī lasījuma gaismā izgaist. Nāk liela bezspēcība visa zaudēšanas iespējas priekšā, jo Dievs nav paredzams un mēģinājumi Viņu pielāgot savai iztēlei un plāniem beidzas ar neveiksmi, jo Dievs ir citāds. Dievs jau no Abrahama stāsta sākuma aicina viņu atmest pierasto. Kristietībā, kad domājam par ticību, mēs runājam par Dieva iemīlēšanu Viņa paša dēļ. Abrahams nemitīgi mācījās, ka Dievs nepielāgojās viņa ceļiem.

Dievs neveic pestīšanas darbu nerēķinoties ar cilvēkiem un prasa no viņa līdzdarbību Kunga plāna īstenošanā un vēstures ritējumā. Atbilde, kuru dod cilvēks uz Dieva aicinājumu nosaka šī plāna īstenošanos. Abrahama atbilde bija Kunga vārda un paša Dieva personas pieņemšana, kura uzrunāja viņu. Ticību Abrahama dzīvē raksturoja tas, ka runājušās personas attiecībās ar personu, kas klausās svarīgāk bija nevis tas, ko persona saka, bet pati Dieva persona, kuru pieņem vai arī atmet. Abrahams pieņēma Dievu personu un tad klausījās Viņa vārdu, devās ceļā, pieņēma solījumus un cilvēcīgi skatoties nonāca sava veida tumsā un šīs pieredzes augstākais punkts bija Īzāka upuris. Noslēpumainais Dievs atklājās un neskaidrie pestīšanas ceļi nosaka to, ka ticība vienmēr ir cilvēka brīvās gribas akts un tikai tas, kurš grib, tas tic; tikai tas, kurš mīl Dievu, pieņem Viņa vārdu, tic Viņam. Šajā ceļā grūtākais ir tas, ka Dievs šķietami iejaucas cilvēka autonomijā un sekojot viņa gribai vajadzēs atteikties no sava izdevīgā miera.

Abrahama vēsturi nevar ierobežot ikdienišķas vēstures ietvaros, ka kāds ir saņēmis žēlastību, dēlu un ar to viss beidzas. Ticīgie zina, ka pestīšana neapastājas pie žēlastības saņemšanas, bet ir dāvana, kas dota, lai augtu uz pilnīgākiem solījumiem, kuru dēļ ir jāsargā derība no paaudzes paaudzē. Viss pieder Dievam, pat bērni un ticības nodošana nākošajām paaudzēm var izdoties, ja bērni pieredz, ka viņu vecākiem Dievs ir svarīgāks par visu citu pasaulē. Svarīgi ievērot, ka mēs nevaram mākslīgi radīt šādas upurēšanas situācijas. Tās tiek prasītas no mums un tās parādas tad, kad mēs kalpojam Dieva lietām. Kristiešiem Jēzus Kristus ir jaunais Īzāks, kurš pats nemeklēja upuri, bet sludināja Dieva valstību, bet arvien skaidrāk atklājās, ka valstības vēsts nozīmē arī nāvi priekš Viņa, jo daudzi no Izraela viņam neticēja un gribēja no Viņa tikt vaļā. Jēzus pieņēma nāves perspektīvu. Viņa brīvo un patieso paklausību var izprast Izraela vēstures un īpaši Abrahama dzīves kontekstā. Jeruzalme atradās tajā pašā vietā, kur Īzāks tika sasiets. Šis vigīlijas lasījums piedāvā tādu stāstījumu, kurā žesti, priekšmeti un klusēšana ir svarīgāka par vārdiem. Līdzīgi kā Jēzus ciešanu un nāves aprakstā. Tas ir stāsts, kas raisa iztēli un vērš mūsu uzmanību uz žēlastību, dāvanu, augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdienas Dieva vārda liturģijas 

Palmu svētīšana Palmu svētdienā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus
Manuskripts no Francija

lasījumu komentāri:

1. Pravieša Isaja grāmata (Is 50, 4-7)

2. Psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

3. Apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

4. Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 28-40)

Filip 3,8-14, V gavēņa svētdiena, C

Filip 3,8-14

Jēzus un laulības pārkāpēja (Jņ 8,1-11),
manuskripts no Anglijas, 14.gs.

Piektās gavēņa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules filipiešiem 3. nodaļas, kurā Pāvils nevilcinās parādīt patieso kristīgās dzīves pilnību un norāda uz savu piemēru. Viņam svarīgi bija nostiprināt kristiešus un īpaši misionārus, lai neatgrieztos jūdaismā, jo bija tādi, kas Pāvila prombūtnes laikā draudzēs radīja apjukumu ar jūdaisma praksēm. Atgriešanās vecajā ticībā un apgraizīšana mazvērtēja piederību Kristum. Kristiešu izšķirošā identitāte slēpjas Jēzus Kristus personā, tomēr šis pilnības ceļš nav vēl sasniedzams un nemitīgi ir nepieciešami jauni pūliņi, kurus var salīdzināt ar sacensībām: “es dzenos uz mērķi - iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū” (Filip 3,14).

Lasījuma sākumā Pāvils rakstīja par Jēzus Kristus iepazīšanas pārākumu par visu (Filip 3,8). Pāvilam patiesas iepazīšanas (gnosis) motīvs ir ļoti tuvs un kad savās vēstulēs uzskaita tikumus, kuros parasti pirmā un pēdējā tikuma izvēle nav nejauša. Pirmais tikums ir ticība uz kuras tiek būvēts viss tikumu ansamblis, bet pēdējais norāda uz šī ansambļa piepildīšanos un pilnību, un tā ir mīlestība (sal. 2 Kor 8,7; 1 Kor 13,13) vai iepazīšana (Rom 15,13-14). Pirmajā vēstulē korintiešiem ticība, cerība un mīlestība ir centrālās tēmas un spilgti atklājas mīlestības himnā (1 Kor 13), tomēr Pāvils arī raksta, ka “tagad redzam neskaidri [...], bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi” (1 Kor 13,12). Pāvilam saistība starp mīlestību un iepazīšanu ir ļoti cieša, jo tā izpaužas pestīta un svētdarīta dzīve; starp abiem jēdzieniem pastāv saikne, jo iepazīt nozīmē iemīlēt un mīlēt nozīmē iepazīt konkrētā veidā.

Tāpēc apustulis raksta: “tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana” (Filip 3,8), jo mīlestības pamatā ir tas, ka Dievs mūs pirmos iemīlēja un iepazīšana nāk no Dieva, kurš pirmais mūs iepazina. Dieva iepazīšana nes pestīšanu un tā ir iespējama vienīgi pateicoties Viņa pestīšanas iniciatīvai Jēzū Kristū. Nedaudz tālāk Pāvils raksta: “es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu” (Filip 3,8) un tādā veidā uzsver, ka kristīgā dzīve, kura neapstiprina patiesību, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Cilvēks, kurš miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, ir tukša. Cik gan radikāli mainījās Pāvila reliģiskā dzīve “Kristus dēļ”, jo viņš pameta savu veco dzīvi, kuru saņēma no savas tautas, ģimenes un Gamaliela skolas, lai tiktu apgaismots ar Augšāmcelto Kungu. Ja kristietis ir patiess tikai sevī, priekš sevis, bet negrib būt patiess priekš mums, priekš citiem; ja negribam būt piepildīti ar Kungu savā ticībā, cerībā, mīlestībā un iepazīšanā, ciešanās un uzvarā, tad kaut kur nav notikusi tikšanās ar Kungu, izpalikusi mīlestība un iepazīšana.

Pāvils rakstot par savu ticību atsaucas uz “skriešanas” un “iegūšanas” tēliem. Sākumā Kristus dzinās pakaļ Pāvilam, bet pēc tam, kad tika “iegūts”, viņš pats sāka dzīties pakaļ Kungam. Jēzus meklēja Pāvilu un nevis otradāk, un tikai tad šī meklēšana apmainījās vietām. Tikšanās ar Kristu atvēra Pāvilam jaunu un negaidītu apvārsni, kura priekšā viss cits nobālēja (Filip 3,13). Pāvila skatiens bija vērsts nākotnē un jaunajā, ko dod Kristus un nevis tajā, kas jau bija aiz muguras, jo tāda ir kristīgā atgriešanās. Pāvils pirms savas atgriešanās mēģināja sasniegt taisnīgumu, kas nāk no likuma, bet tai pat laikā kristieši kļuva taisnīgi pateicoties ticībai Jēzum Kristum (Filip 3,9). Jūdi taisnību iegūst, bet kristieši saņem. Pāvila mērķis pēc žēlastības ienākšanas viņa dzīvē bija skriet Kristus virzienā un tā izskatījās visa viņa dzīve ne tikai aicinājuma brīdī. Apustulis lieto vārdu “dzīties” (gr. diokō) - mesties, ātri skiret, un tā ir skriešana, kura vēl nav atvedusi līdz mērķim un Pāvils kā labs skrējējs neatskatās, bet visu laiku vērsts uz priekšu. Tāda ir kristīgā atgriešanās, kura iepazīst un iemīl Kristu un nav vairs gatava atgriezties pie pagātnes dzīves modeļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 5, 17-21, IV gavēņa svētdiena, C

2 Kor 5, 17-21

Līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11-32), fonā ir dēla  
dzīve tālu no tēva, cūkas sile un priekšplānā tēvs, kurš 
dod svētību dēlam. Manuskripts no Lielbritānijas,
Oksfordas 1460-1470.g.
Oxford, Bodleian Library MS. Douce f. 4: 
https://digital.bodleian.ox.ac.uk/objects/7ee98cf2-1a1a-4ae2-993b-945911b65fc0/

Viena no tēmām, kas dominē gavēņa laikā ir aicinājums uz atgriešanos un samierināšanos ar Dievu, lai ieietu jaunā atklātības un autentiskas uzticības laikmetā. Tas nav laiks, kad tikai uzmodinām vainas sajūtu, lai pazemotu sevi kā likuma pārkāpējus, bet pateicoties atdzīvinošai Tēva mīlestībai, kura atklājās Viņa Dēla ciešanās un nāvē, mēs varam uzticēties Viņa žēlsirdībai, kas atjauno. Apustuliskā kalpošana izriet no mīlestības pret Kristu un nes jaunās radības augļus, jo Kristū Dievs samierināja grēcīgo pasauli ar sevi (2 Kor 5,11-6,10). Kristus solidaritāte ar grēcīgo cilvēci ļauj cilvēkiem ieiet solidaritātē ar Kunga paklausību un taisnību. Samierināšanās ar Dievu ir liela dāvana, kuras iniciators vienmēr ir Dievs un no Viņa puses tā ir nākusi ar augstu cenu par kuru nevar smietis. Šis samierināšanās piedāvājums cilvēkiem liek pieņemt lēmumu, vai arī atbildēt atklāti un ar atvērtu sirdi uz šo jauno dzīves situāciju. Cilvēks ir aicināts dāvāt savu sirdi nedalīti, brālīgi, brīvu no aizspriedumiem un viltus patiesībām; tā ir samierināšanās, kurai nepieciešams kalpot ar vārdiem un veltīšanos. Pāvils visā savā otrajā vēstulē korintiešiem piedāvā šo samierināšanu, jo ja esam saņēmuši Dieva mīlestību, tad vajag tai kalpot, veltīties, izplatīt un runāt par to.

Pāvila mācība par samierināšanos ir ļoti skaidra: tā ir Dieva nesavtīgi dāvāta iniciatīva: “Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis” (2 Kor 5,18). Šajā teikumā Dievs ir subjekts, bet mēs saņēmēji, grēcinieki un ienaidnieki. Dievs vērsies pie mums caur sava Dēla vaigu, kurš piekalts krusta kokā un lūdz mūs pievērsties Viņam, lai atrastu miera un vienotības saites. Sirds un brīvības atgriešanās spēks kalpo samierināšanai. Starp samierināšanās dāvanu un aicinājumu uz to, ir samierināšanās kalpojums. Šīs svētdienas lasījumā ir iekļauta visa Baznīcas samierināšanas teoloģija un izsaka vienlaicīgi tās stāju un saturu: “ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot [...] un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums” (2 Kor 5, 18-20). Šīs samierināšanās pamatā ir Kristus uzticēta kalpošana runāt Kristus vārdā un būt par Dieva balsi. Apustulis ir sūtītais, pilnvarotais pārstāvis, kurš saņēmis misiju un autoritāti iedarbīgi sludināt samierināšanas Evaņģēliju. Šajā lasījumā arī ir apkopots šīs vēsts saturs, kas ir ietverts samierināšanās zīmē - Kristus krustā.

Kam var kalpot šī dāvana ja mēs to nepieņemtu un neļautos Dieva iniciatīvai? Bibliskā atgriešanās notiek Baznīcas un draudzes ietvaros, un paredz cilvēku tikšanos, kuri norāda uz ceļu Jēzus vārdā: “Kristus dēļ mēs lūdzam - saņemiet šo izlīgumu ar Dievu” (2 Kor 5,20). Atgriešanās struktūras pamatā ir tas, ka citi, kuri runā Kristus vārdā, atver manas acis uz manu patieso situāciju un pasludina samierināšanos ar Dievu. Atgriešanās ir kas vairāk nekā labu apņēmību saraksts, bet gan dziļš notikums, kurš ieved Dieva vēsturē ar Viņa tautu un kas ir iespējama vienīgi pateicoties tikšanās pieredzei ar šo pestīšanas vēsturi. Atgriešanās arī paredz, ka cilvēks izbauda jaunumu, ko Dievs rada pasaulē. Kā varētu mainīt dzīves ritējumi un virzienu ja neredzētu un nenogaršotu Dieva darbus radīšanā un vēsturē, un kā tie piepildās manā dzīvē, un nepieredzētu prieku, kas iepriekš bija nepazīstams. Pateicoties Dieva darbībai atgriešanās ir iekšējā atjaunošanās, “jauns radījums” (2 Kor 5,17), darbs, kuru var salīdzināt ar pasaules radīšanu. Pateicoties atgriešanai cilvēks kļūst par jaunu radību Svētajā Garā

Pāvila kopdarbs ar Dievu bija vērsta uz ticīgo prieka pavairošanu un no savas personīgās pieredzes zināja, ka dziļākais prieks dzimst no samierināšanās ar Dievu caur Kristu (2 Kor 5,18-19). Viņš apzinājās, ka tieši tāpēc Dievs uzticēja viņam “samierināšanas kalpošanu”, lai kalpotu kristiešu kapienām, lai tās nemitīgi atjaunotu Dieva jauno derību ar cilvēkiem, kuru dēļ Kristus ir nomiris. Pāvils dzīvoja vienotībā starp savu iekšējo garīgumu un kalpojumu Baznīcai, un nebija viņā plaisas starp privāto un publisko dzīvi. Apustuliskais kalpojums viņam nebija kaut kāds funkcionāls pienākums saskaņā ar garlaicīgām instrukcijām, bet viņš pildīja Dieva vēstnieka funkciju nevis kā amatu, lai nodrošinātu sev iztiku, bet aicinājumu, misiju un iekšējo pienākumu. Pāvils savu dzīvi redzēja kā virzītu uz Kristus, lai atklāsmes zīmes padarītu ticamas arī viņa personā, kas atvieglotu liecības kalpojumu.

Samierināšana maina cilvēku nevis Dievu kaut tā prasa apbusējību, un iniciatīva vienmēr ir Dieva pusē un pārmaiņas var notiek tikai cilvēkā. Šīs svētdienas īsais lasījums attiecas uz mums tieši. Apustulis Jānis rakstīja: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimuši Dēlu” (Jņ 3,16), bet Pāvils šo domu izsaka vēl izteiksmīgāk: “Viņu mūsu dēļ padarīja par grēku” (2 Kor 5,21), lai Kristus nestu cilvēku “nē” Dievam. Vai tam ticam vai nē, vai patīk vai nepatīk, saprot vai nesaprot, vai derdz, ka kāds iejaucas manā “autonomijā” vai nē, Dievs darbojas un nāk mums pretī. Pārmaiņas, ko var ienest Dieva mīlestība mūsu dzīvēs pārsniedz mūsu egocentrismu un tā nav vienkārša vainas noņemšana, bet gan dziļa dzīves pārmaiņas un pārorientācija. Samierināta persona pārvar vecos vērtēšanas shematus un neiepazīst saskaņā ar pasaules politiskajiem dalījumiem. Samierināšana nāk pie mums no augšas, nesavtīgi un izplatās pa visu pasauli sākot ar Dieva iniciatīvu, krusta notikumu, ticīgo kopienu, cilvēci un pasauli. Samierināšana ir spēks, kas patiesi un konkrēti maina cilvēku iekšēji un ārēji, un vērš viņa skatienu uz Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 10, 1-6. 10-12, III gavēņa svētdiena, C

1 Kor 10, 1-6. 10-12

Mozus sit ar spieķi pa klinti, manuskripts no Parīzes
1320-1340.g.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem, lai mūsu uzmanību vērstu uz Dieva pedagoģiju Vecajā Derībā. Sākot ar šo un vairākām sekojošām gavēņa svētdienām Dieva vārds mūs vedīs cauri kristīgās atgriešanās tēmām un šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz to, kas ir paties grēks un kādai jābūt patiesai dzīves maiņai. Dievs vienmēr ir aicinājis savu tautu uz atgriešanos un tuvoties Viņam, bet attālināšanās no Viņa izsauc bailes un elku meklēšanu, līdzīgi kā to Izraelis darīja tuksnesī. Pāvils savas vēstules 10. nodaļu uzsāka ar atsaukšanos uz Bībeles pravietisko un gudrības tradīciju, kura bieži atskatījās uz Izvēlētās tautas vēsturi. Viņš atgādināja svarīgus bibliskos motīvus un gribēja, lai senie notikumi ir kā brīdinājums pret pārlieku pašpārliecinātību, kuras sekas var būt tāda rīcība kādu bija pieļāvis Izraels. Brīdinājums tiek sūtīts visiem, bet īpaši tiem, kuri uzskata sevi par stipriem: “tādēļ, kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt” (1 Kor 10,12).

Lasījuma sākumā Pāvils pārstāsta stāstu par Sarkano jūru Kristus notikuma un kristīgās kristības gaismā. Viņš redzēja šajā Vecās Derības izceļošanas notikumā Izraela kristības, kur tauta iegāja nāves ūdeņos un izgāja no tiem otrajā krastā dzīvi un augšāmcelti. Tāpat Jēzus tika kristīts Jordānas upē un no šī notikuma šis rituālais žests kristiešu dzīvēs simbolizē Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Ja esam kristīti Kristū, simboliski no jauna piedzīvojam Viņa ieiešanu nāvē un augšāmcelšanā, un tas analoģiski notika ar Izraela tautu Mozū. Mozus ir kā Jēzus pirmtēls un Izraela atbrīvošana no Ēģiptes verdzības ir aktuāla līdzība par kristiešu atbrīvošanu no grēka varas. Abos gadījumos darbojas viena un tā pati pestīšanas struktūra: verdzība, Dieva vadība, ūdens un jaunā identitāte.

Dziesmu dziesmas grāmtā lasām: “Mana dūja kalna plaisās, klints patvērumā - rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams” (Dz 2,14). Sv. Gregors no Elvīras šo Rakstu vietu komentē un saista ar Kristu, ka “šī klints ir Kristus: “tā klints bija Kristus”. Tāpēc Baznīca pulcējās Kristus aizsardzībā, lai piekļautos sienai, tas nozīmē, lai tiktu savienots ar Svēto Garu, kuru sauc par mūri, kura aizsardzībā izdzenam naidīgos dēmonus un uzvaram. Šeit Baznīca atbildot saka: “rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi”. Seja nozīmē Kunga nākšanu, kura balss nozīmē valstību.”* “Baznīcas mistiskajā tradīcijā šī plaisa klintī ir vienmēr redzēta kā jauns patvērumu, kur Līgavai tagad jāmājo, pārejot no sava nabadzīgā patvēruma sevī, kur viņa bija paslēpusies, uz šo ļoti dziļo alu Kristus miesā, mūsu “klintī” (1 Kor 10,4), kas ir rēta viņa Sirdī (Jņ 19, 34).”** Svētais Nisas Gregors savā darbā “Mozus dzīve” raksta: “Klints kā saka Apustulis ir Kristus, kura ir sausa un cieta neticīgajiem, bet ja kādam ir ticības žēlastība, kļūst par dzērienu izslāpušajiem un izplūst starp tiem, kuri Viņu pieņem."*** 

Vārdi par “garīgo dzērinu” (1 Kor 10,4) katru dienu tiek atkārtoti svētajā Misē, kad priesteris sagatavojot upura dāvanas paceļ biķeri un lūdzas: “Mēs slavējam tevi, Dievs, visas pasaules Valdniek, jo no tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko tev upurējam, šo vīnakoka un cilvēku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu”. Šajā lūgšanā mēs atzīstam, ka maize un vīns tiek ņemti no Radītāja nesavtīgā dāsnuma un tiek upurēti Viņam nevis šo lietu dabiskajā stāvoklī - graudi un vīnogas, bet padarīti par mūsu kultūras produktiem, “cilvēku darba augļi”, maize un vīns. Šīs dāvanas tiek atnestas, lai pieredzētu vēl lielāku pārveidošanos, lai kļūtu par “dzīvības maizi” (Jņ 6,35) un “garīgo dzērienu” (1 Kor 10,4), Kristus Miesu un Asinīm, Klini, kura ir klātesoša mūsu dzīvē.

* Sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio IV, 22.

** Blaise Arminjon, The Cantata of Love: A Verse by Verse Reading of The Song of Songs, San Francisco: Ignatius Press 1988, lpp.176.

*** Sv. Nisas Gregors, De Vita Moysis, II grāmata, 136.

br. Jānis Savickis OFMCap

Filip 3, 17-4,1, II gavēņa svētdiena, C

Filip 3, 17-4,1

Otrajā gavēņa svētdienā kā otrais lasījums ir piedāvāts fragments no Pāvila vēstules filipiešiem, kas iekļaujas šīs svētdienas Dieva vārda kompozīcijā, kur centrālā tēma ir atgriešanās, ticība un cerība. Pirmajā lasījumā iepazīstam Abrahama ticību (Rad 15, 5-12.17-18), Evaņģēlijā Kunga Pārveidošanos Tabota kalnā (Lk 9,28-36) un Pāvils aicina uz atgriešanos. Kam Pāvils pievērš uzmanību atgriešanās ceļā šīs svētdienas lasījumā? Patiesas kristīgas dzīves rādītājs ir apņemšanās ikdienas nest savu krustu un sekot Kristus pashālajam ceļam, vienojoties ar Kunga ciešanu un nāves pieredzē. Pretēja stāja ir pievēršanās zemiskām lietām, kas nostiprina egoismu, ķermeņa kultu, uzticību materiāliem labumiem un rīcība saskaņā ar cilvēcisko aprēķinu. Pāvils visu cilvēlka esību ievieto īslaicības perspektīvā un norāda uz nākotni, kā to lasām Evaņģēlijā par Kunga pārveidošanos, kas arī vērš skatījumu uz gaidāmo eksistenci. Kristieši ir debesu iemītnieki un tāpēc nav jābrīnās, ka varam justies nedaudz atsvešināti no pasaules, kurā cilvēki rīkojas un domā savādāk nekā Evaņģēlijs. Lai pasaules strāvas nepārņemtu ticīgā cilvēka dzīvi ir nepieciešama kristīgā cerība, kura mūsu skatījumu virza uz nākotnes apskaidrošanos un miesas pārveidošanos līdzībā ar Kristus augšāmcelto miesu.

Visās Pāvila vēstulēs Kristus krusta apcerei un vēstij ir galvenā vieta un šīs svētdienas lasījumā viņš raksta, ka “daudzi dzīvo tā… viņi ir Kristus krusta ienaidnieki” (Filip 3,18). Tie ir pārsteidzoši vārdi, jo apustulis apgalvo, ka daudzi kristiešu kopienas pārstāvji nesaprot krusta noslēpumu un rīkojas naidīgi pret krustu, un šis naidīgums izpaužas dzīves veidā un ikdienas stājā. Šo neizpratni par kristīgo dzīves veidu Pāvils identificē daudzviet savās vēstulēs, jo tas viņu uztrauca un viņš gribēja iepazīstināt ticīgos ar patieso Evaņģēliju. Kristus krusta ienaidnieki nebija tie, kas nepiederēja Baznīcai un varēja pārstāvēt dažādus grēcīgus vai maldīgus dzīves veidus, bet kristieši, kuri uzņēmās bezjēdzīgas un kaitīgas apņemšanās. Tie bija jūdaisma piekritēji draudzēs, kuri aicināja arī kristiešus, kuri izcēlušiem no pagāniem, apgraizīties un pestīties pateicoties darbiem un Likumam. Viņi neuzticējās Kunga mīlestībai, kura nemitīgi izplūda no Kristus krusta. Mūsu iekļaušanās Kristus Miesā caur kristībām un Euharistiju ļauj mums nest augļus ticībā, cerībā un mīlestībā, kas ved mūs pa mūsu miesas pārveidošanos “Viņa godības miesai” (Filip 3,21). Visos Sakramentos pieminam Kristus nāvi un augšāmcelšanos, un tie ir kā zīmes, kas norāda uz mūžīgo mērķi. Ja Sakramentos, īpaši Euharistijā, pasludinam Kristus nāvi, tad pateicoties ticībai un cerībai pieredzam, ka “piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20), kurš jau tagad Sakramentos “pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai” (Filip 3,21).

Tas, kas labiekārtojas savā miesā, tas kļūst par “Kristus krusta ienaidnieku” (Filip 3,18), bet tas, kas seko Kristum, gaida Viņa godpilno nākšanu no debesīm, kur jau ir kristiešu mājas. Pāvils uzskaita trīs īpašības, kas ir naidīgas krustam: “viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas” (Filip 3,19). Pāvils raksta par “krusta ienaidniekiem” un viens no apzīmējumiem ir tas, ka “viņu dievs ir vēders” (Filip 3,19). Šīs vēstules kontekstā “vēders kā dievs” nav tika daudz ēšanas baudas jautājums, bet gan vēlme pestīties ievērojot ēšanas priekšrakstus un dalot pārtiku šķīstā un nešķīstā ēdienā. Bez šī jūdaisma konteksta varam skaidrot šo Rakstu vietu tā: ja nesātība aiziet tik tālu, ka “dievs ir vēders”, tad tas var kļūt par smagu grēku, necienīgu un izsmej cilvēka dzīves pēdējos mērķus. Apmierināt savu nesamērojamo vēlmi pēc ēdiena pretojas sekošanai krustā sistajam Kristum un var pārvarēt ar apceri par krustu un gandarīšanu. Otrais ienaida darbs ir saistīts ar lepošanos ar apgraizīšanu un šīs paražas nesošo pestīšanas garantiju nevis Jēzu Kristu. Treškārt, šie kristieši sevi uzskatīja par pilnīgiem bez nekādiem sasniedzamajiem mērķiem un bija atkarīgi no šīs pasaules un var iztikt bez Jēzus Kristus.

Kristū Pāvils un visi kristieši var iepazīt Tēvu un tādā veidā savu pirmtēlu, un pateicoties tam kļūst redzama pārdabiskā cilvēka līdzība Dievam. Līdzīgi svētie ir kā redzamas ceļazīmes pie Kristus un Viņa personas atklājēji. Salīdzinot ar Kristu, viņi ir vāja atblāzma, bet jo vairāk viņi ļauj iepazīt Kristus gaismu. Svēto piemērs ir viens no viņu kulta iemesliem Baznīcā, jo labs piemērs tiešā veidā ietekmē dzīvas kristīgās morāles veidošnos vairāk nekā abstrakta mācība. Labs piemērs svētās personas dzīvē ir labākā katehēze vai sprediķis par kristrīgo dzīvesveidu. Apustulis Pāvils apzinoties savas īpašās žēlastības dāvanas varēja no saviem laikabiedriem pieprasīt: “topiet līdzīgi man” (1 Kor 4,16; 11,1; Filip 3,17). Pāvils visā gribēja sekot Jēzum Kristum un tāpēc uzdrīkstējās lūgt filipiešus, lai kļūtu par viņa “līdzsekotājiem” (gr. symmimetai, Filip 3,17) jeb viņa dzīves sekotājiem (Filip 1,30; 4,9; 2 Tes 3,7) un kopā ar viņu sekot pašam Kungam (1 Kor 11,1; 1 Tes 1,6). Šādas dzīves iznākums, kurā Pāvils ir vienots ar Augšāmcelto (Filip 3,10-11) un filipieši var sekot apustulim, ļauj īstenoties šīs jaunās dzīves dinamikai, kurā var no zemes ciešanām pariet pie debesu laimības. Kristiešu dzīvē ciešanas un vajāšanas Evaņģēlija dēļ tādā veidā var tikt pieredzētas ar prieku. Tas ir dziļš prieks, kurā ir liela cerība, kas ļauj dzīvot vienotībā ar Kungu un pēc nāves piedalīties Viņa augšāmcelšanā.

br. Jānis Savickis OFMCap