1 Tes 3, 12-4,2, I adventa svētdiena, C

1 Tes 3, 12 - 4,2

Franciskāņu Misāle, Adventa pirmā sv. Mise, 122 psalms
iesākas ar "Ad te" un attēlots ir ķēniņš Dāvids nometies
uz cēliem altāra priekšā turot rokās savu kailo dvēseli.
Manuskripts no Flāmija, 1400.g. Uzglabāts Lielbritānijā.

Šogad Pirmajā Adventa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules tesaloniķiešiem. Šajā vēstulē, līdzīgi kā citās, apustulis apvieno teoloģiju un moralitāti, doktrīnu un praksi, taču centālā doma vēstulē tesaloniķiešiem ir tā, ka, ja mēs pēc Kristus otrās atnākšanas būsim augšāmcelti, tad jau tagad jāsāk dzīvot šo jauno dzīvi, lai sagatavoties šim pastarā dienas notikumam. Pāvils šo draudzi dibināja vairākus mēnešus iepriekš, bet šo jauno kristiešu situācija vēl nebija stabila un tāpēc viņš vēlējās viņus apciemot, bet nevarēja un uzrakstīja šo vēstuli, lai aizvietotu savu klātbūtni un iedrošinātu viņus nepagurt ticībā Jēzum Kristum. Pāvils ļoti piesaistījās cilvēkiem kurus sastapa misiju ceļos.

Lasījuma pirmā daļa ir uzticības pilna lūgšana, kas jaunajai Tesalonikas draudzei bija nepieciešama, lai nodrošinātu noturību un attīstību vienotībā, un to var sasniegt augot svētumā. Lasījuma otrajā daļā Pāvils dod padomus. Kristīgās dzīves ideāls un rīcības modelis nav izvēle starp labo un ļauno, bet nemitīgi izvēlēties arvien lielāku labumu: “Jūs zināt tos Jēzus Kristus mudinājumus, ko mēs jums esam devuši” (1 Tes 4,2). Pirmajā vietā Pāvils piemin mīlestības bausli, taču ne tikai pret kristiešiem, bet visiem, lai Baznīca arī ārpus savas vides sludinātu Evaņģēliju cilvēku siržu maiņai.

Pāvils aicināja pastiprināt tesaloniķiešu kristiešus “mīlestībā citam pret citu un pret visiem” (1 Tes 3,12) un darīja to lūgšanas veidā, lai šo būtisko tikumu pastiprinātu un lai būtu gatavi Kunga otrreizējai atnākšanai. Kristīgās dzīves pamats ir Kunga gaidīšana jeb tā ir dzīve, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, kuras avoti ir nākotnē. Pāvils dzīvoja gaidot Pastarā dienu un viņam pastāvība ticībā, mīlestība un svētums bija gatavošanās Kunga nākšanai, kurš sapulcinās izredzētos un ievedīs godībā. Kristiešiem ir jābūt svētiem Pastarā dienā augot arvien vairāk mīlestībā un rīkojoties saskaņā ar Evāņģēliju, lai Kungu sastaptu prieka un godības pilni.

br. Jānis Savickis OFMCap

Atkl 1,5-8, Kristus, visas pasaules Karaļa svētki, B

Atkl 1, 5-8

Kristus ar svētajiem, manuskripts no Nīderlandes 1474-1480

24. novembra svētdienā Baznīca svin Kristus, visas pasaules Karaļa svētkus un šogad kā otrais lasījums Dieva vārda liturģijā ir fragments no Jāņa Atklāsmes grāmatas sākuma. Šī vienīgā apokaliptiskā Jaunās Derības grāmata neapcer kosmiskos notikumus, bet skaidro vēsturskos notikumus un ticīgo attiecības ar Dievu Jēzū Kristū. Apokaliptiskās grāmatas tēlainā veidā attēlo pestīšanas drāmu konkrētu cilvēku dzīvēs un vēstures griežos, kuros Dievs ir vēstures Kungs. Jēzus Kristus uzveic ļaunuma spēkus un debesu Jeruzalemes liturģijā tiek svinēta šī uzvara, bet zemes Baznīca, kas pieredz grūtības un vajāšanas, var atrast mierinājumu un cerību apziņā, ka var pieredzēt garīgo vienotību ar triumfējošo debesu Baznīcu.

Šajā lasījumā pats Kungs atklājas ar četriem godpilniem tituliem, kas slavē Viņa augšāmcelšanos un šie tituli Bībelē attiecas tikai uz Dievu, bet šajā grāmatā atklāj arī Jēzus Kristus dievišķību. Pirmais no tiem ir “Es esmu” (Atkl 1,8), kas Jāņa Evaņģēlijā atsaucas uz Izceļošanas grāmatas vietu, kur Mozus pie degošā krūma pieredzēja Dieva atklāsmi un noslēpumaino būtību: “Es esmu, kas es esmu” (Izc 3,14).Otrs tituls sastāv no pirmā un pēdējā grieķu alfabēta burta - Alfa un Omega. Dievs aptver un piepilda ar jēgu visus burtus, vārdus un teikums cilvēka dzīvē. Lieldienu nakts liturģijā, kad jaunā uguns ir svētīta, Lieldienu svecē iezīmē šos burtus krusta augšā un apakšā, un tekošo gadu un saka: “Kristus vakar un šodien. Sākums un Beigas. Alfa un Omega. Viņam pieder laiks un mūžība. Viņam gods un valdīšana visos mūžu mūžos. Amen.” Grieķu burts Alfa izsaka sākuma jēdzienu, bet Omega “visu pilnību pilnība” (Pistis Sophia V, 136) Trešais tituls “kas ir un kas bija, un kas nāks” aptver tagadni, pagātni un nākotni. Tādā veidā autors grib atgādināt, ka Dievs ir visas vēstures Kungs un pārsniedz laiku, aptver to un pārsniedz. Ceturtais tituls ir “Visvarenais” jeb grieķiski “Pantokrator”, valdošais pār visiem.

Lai šos titulus un to nozīmi saprastu ir patiesi jātic Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumam. Neticīgais nevar saprast šo grāmatu. Ebreju Bībelē Dieva uzvara vēl ir nākotnē, bet evaņģēlistam Jānim un kristiešiem uzvara jau ir notikusi, un Kristus nāve un augšāmcelšanās pestīšanas laiku sākums. Jāņa Atklāsmes grāmata ir pēdējā Bībeles grāmata un ir pilna ar tēliem un simboliem, kas ņemti no pagātnes un Vēcās Derības bibliskās tradīcijas, lai lasītājos modinātu cerību. Šo grāmatu lasām arī liturģiskā gada beigās, lai uzlūkotu Kristu, pasaules valdnieku, kurš ir mīlošs pestītājs un glābj mūs no grēkiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ebr 9, 24-28, svētdiena XXXII, B

Ebr 9, 24-28

Kristus, George Minne 1921.g.
Christ autors Minne, George - Royal Institute for
Cultural Heritage, Belgium - CC BY-NC-SA.
https://www.europeana.eu/item/2048001/AP_10363174

11. novembra svētdienā turpinam lasīt vēstuli Ebrejiem un šajā svētdienā Baznīca piedāvā mums fragmentu no vēstules autora pārdomām par Kristus upuri (Ebr 9,11-10,39). Jeruzalemes svētnīcas Pārlūguma rituāls palīdz saprast Kristus upuri un ir jāņem vērā atšķirība, ka autors pretnostatī zemes un debesu svētnīcu, dzīvnieku un Kristus asinis; dzīvnieku asinīm ir ierobežota iedarbība, bet Kristus upurim ir mūžīga vērtība. Salīdzinot derību, kas tika noslēgta Sinajā un Kristus upura augļus, labi var redzēt atšķirības. Mozus pats apslacīja visu tautu, sakot: “Šīs ir tās derības asinis, ko Dievs ar jums noslēdzis” (Ebr 9,19-20; Lev 8,15). Uzsvars uz asinīm var pārsteigt mūsdienu cilvēku, bet jāņem vērā, ka ebrejiem “pēc bauslības, ar asinīm tiek šķīstīts gandrīz viss, un bez asins izliešanas nav piedošanas” (Ebr 9,22). Vēstulē Ebrejiem Kristus asinis ir dāvanas zīme tam kā Viņš ir dāvājis savu dzīvību. Pārlūguma rituāla kulminācijas brīdis ir tad, kad augstais priesteris ienāk Dieva klātbūtnē svētnīcas Vissvētākajā vietā un Jaunajā Derībā tas ir Jēzus, kurš ienāk debesu svētnīcā.

Dieva priekšā Kristus pārstāv visus solidaritātes ietvaros ar mums, kas izveidojās pēc Viņa iemiesošanās un dzīvošanas mūsu vidū. Vēstules autors “augstā priestera” jēdzienu izprot kā attiecības starp Jēzu un Dievu, un Viņa saiti ar tautu, un vienlaicīgi raksta par ciešanām un godību. Vecajā priesterībā starpniecības augšā kāpjošais elements bija primārs pār lejā kāpjošo elementu, kad priesteri upurēja dzīvniekus un lūdza piedošanu. Pilnīgi otradāk ir ar Kristu, jo Viņš tika Dieva iecelts par augsto priesteri, jo bija Dēls (Ebr 5,5-6). Viņa priesterība nāk no Dieva pie mums, pazemojoties, lai iedibināt pilnīgu īstenību un saiti starp Dievu un cilvēkiem. Vēstulē Dieva Vārds un priesterība ir apvienoti, jo autors atdzīst priesterības mācošo lomu, kas arī ir no augšas nākošas starpniecības elements, nevis cilvēku pūliņi un rituāli, bet Dieva darbs un žēlastība.

Svētā Gara spēkā Jēzus ar savu krusta nāvi sasniedza to mērķi uz kuru tiecās visi Vecās Derības upuri un mērķis bija cilvēka tikšanās ar Dievu. Jēzus kristus nāve dzēsa mūsu grēkus un tā var šķīstīt mūsu sirdis un ļauj mums pietuvoties Dievam, lai izteiktu Viņam patiesu godu un padarīt mūs par priesterisku tautu. Kristus iegāja pilnībā un mūžīgās attiecībās ar Dievu, un nodrošina mums starpniecību ar Dievu. Vēstule Ebrejiem apgalvo, ka ar savu nāvi Jēzus kļuva pilnīgs, ka ir augstais priesteris, mūsu pestīšanas vadītājs, pilnveidojot mūs, ļaujot mums pieredzēt dēlu un priesterisku saiti ar Tēvu dzīvē un nāvē. Tabernakula jeb vissvētākās svētnīcas vietas telpiskais konteksts, kas ir redzams prāta acīs, vēstules autors pārceļ ticīgo kopienu uz debesu svētnīcu, kas ir identiska tās līdziniekam uz zemes, jo zemes struktūra tika veidota pēc debesu struktūras parauga. Pēc tam kopienai ir ļauts būt lieciniekiem gan Kristus priestera ienākšanai šajā "lielākajā un pilnīgākajā teltī", gan uzlūkot Viņa paša svētās asinis.

Šīs svētdienas Evaņģēliju, kurā atraitne upurlādē iemet visu, kas viņai bija  saskan ar vēstules Ebrejiem lasījumu, jo Tēvs arī upurē savu vienīgo mīļoto Dēlu. Lasījuma noslēgumā, visa 28. pantā garumā autors ved auditoriju pāri laika un telpas plašumiem un tas, kas interesē mūs kā tas attiecas uz nākotni jeb mūsdienām. Kunga otrā atnākšana nebūs vairs saistīta ar grēku, bet to pestīšanu, kuri Viņu gaidīja un tāpēc ticīgo dzīvē vissvarīgākais ir piedalīties svētās Mises upurī, kurā Dievs turpina mums dāvāt sevi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ebr 7, 23-28, svētdiena XXXI, B

Ebr 7, 23-28

Jēzus Kristus, manuskripts no Austrijas 1400.g.

Jesus Christ autors Meister des Hasenburg-Missales

(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages

and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005337

3. novembra svētdienā lasām kā otro lasījumu fragmentu no vēstules Ebrejiem, kurā Kristus ir parādīts kā pilnīgs augstais priesteris. Šis vārds atrodas pašā vēstules centrā, kurā Kristus persona atklājas kā patiesais un pilnīgais priesteris. Var likties, ka Kungs ir tāls, majestātisks un nesasniedzams, tomēr būtībā ir tuvu cilvēkiem. Ja senatnē priesteri salika Dievam upurī dzīvniekus, tad Kristus upurī salika pats sevi “reizi par visām reizēm” (Ebr 7,27) un, lai to uzsvērtu vēstules autors šos vārdus atkārto piecas reizes (Ebr 7,27; 9,12.26.28; 10,10). Šis vienreizējais upuris tika salikts vienu reizi, konkrētā laikā un vietā, bet aptver visu īstenību un laikmetus. Tāpēc kristieši joprojām svin šo upuri kā aktīvu un iedarbīgu, apdāvina un baro ticīgo dzīves, un pestī visus cilvēkus. Kunga pestīšana ir nemitīgi ir klātesoša kristīgajos rituālos visās pasaules vietās un laikos.

Tikai Vēstulē ebrejiem Jēzus priesterības tēma ir attīstīta, lai parādītu, ka starpniecība un izpirkšanas upuris, kas saistīts ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, ir pārāks par bijušās augstās priesterības upurēšanas kalpošanu, kas tika veikta Jeruzalemes svētnīcā. Vairs nav nepieciešams ikdienas upuris, kas tiepriekš tika upurēts svētnīcā (Ebr 7, 23-27). Jēzus upuris nodibina debesu tabernakuli, jaunu un mūžīgu derību starp Dievu un ticīgajiem (Ebr 8,1-10,18). Vēstules Ebrejiem pamatdoma ir tāda, ka Vecās Derības upuriem bija jābūt saliktiem nepārtraukti, gadiem ilgi ik dienas. Šie upuri nevarēja atpirkt cilvēku, jo ja varētu, tad nevajadzētu šos upuris atkārtot. Kristus salika savas dzīves upuri pilnīgā brīvībā un atdodot sevi vienu reizi uz visiem laikiem. Viņa upuris apņēma visu Viņa esību, kas bija pilnīga un neatkarīga no laika, jo Upurētais tika Dieva paaugstināts mūžībā. Tāpēc Kristus ir visu iepriekšējo kultu upuru beigas un Viņš ir pēdējais un pilnīgais augstais priesteris. Jaunajā Derībā ir tikai viens priesteris Jēzus Kristus (Ebr 4,14; 7,22-28; 9,11; 9,24; 1 Tim 2,5) un viena priesteriskā tauta (1 Pēt 2,9), un tāpēc Rakstos neatradīsim Jaunās Derības priesterus tādā nozīmē kā Vecajā Derībā.

Trīs reizes piedēvējis Kristum mūžīgo priesterību “pēc Melhizedeka kārtas” (Ebr 5,6.10; 6,20), vēstules Ebrejiem autors uzsver, ka Melhizedeka priesterība bija agrāk un lielāka par Levitu priesterību. Tā kā Bībelē nav minēti Melhizedeka senči, vai viņa dzimšana vai nāve, viņš paliek “priesteris uz mūžiem” (Ebr 7,3), atšķirībā no Levītu priesteriem, kuri visi nomira un nevarēja mūžīgi turpināt savu amatu. Ābrahāms atdeva Melhizedekam desmito daļu no laupījuma no uzvaras pār "ķēniņiem" un saņēma no viņa svētību, tādējādi parādot, ka Melhizedeks ir lielāks par Ābrahāmu un viņa pēcnācēju Levītu (priesteru cilts galvu). Kad Melhizedeka loma ir izcelta, vēstule Ebrejiem turpina apgalvot, ka Kristus, būdams priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas, ir pārāks par jebkuru Levītu augsto priesteri. Viņš pastāvīgi ir priesteris un vienmēr dzīvo, lai aizlūgtu par tiem, kas tuvojas Dievam.

Jaunās Derības sakramentālā priesterība kalpo Dieva tautas vispārējais priesterībai. Vecajā Derībā priesteris bija starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Īpašs viņu kalpojums bija ieiešana Svētnīcā un upuru salikšana par cilvēkiem. Jēzus Kristus vienu reizi iegāja garīgajā Svētnīcā un Viņa Miesā notika Dieva tikšanās ar cilvēku, kas piepildījās Krusta noslēpumā vien reiz uz mūžiem. Jēzus Kristus nepiederēja nevienai priesteru paaudzei, bet tikai jūdas paaudzei. Pretēji mirstīgajiem priesteriem, kuri nebeidzami katrā paaudzē nevarēja piepildīt savu misiju, Kristus tiek pielīdzināts Melhizedekam, ķēniņam-priesterim, kurš svētīja Ābrahamu, Dieva tautas tēvu jeb visu paaudžu priekšteci. Kristus priesterība ir pārdabiska un pārsniedz levītu priesterību, kas bija mantota un rituāla. Kristus upurī lūgšana, pārlūgums, ciešanu pilns upuris veido vienotību. Pashālais nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir dievišķs darbs un tāpēc ir pilnīgs, vispārīgs un nekad nenoveco. Vārdiem “reizi par visām reizēm” (gr. ephapax) (Ebr 7,27) ir pārvēsturisks skanējums un attiecas uz mums visiem pateicoties Dieva visvarenībai, kurš veido ar mums komūniju Jēzū Kristū.

Vecās Derības kults nodrošināja starpniecību starp Dievu un Viņa tautu, kad cilvēka grēcīgums un trauslums prasīja nemitīgu šķīstīšanos, lai ieiešanu svētumā būtu iespējama. Vēstulē Ebrejiem tiek uzsvērts lūzuma punkts pestīšanas vēsturē, kad Jēzus parādījās uz vēstures skatuves, kura priesterība, kas pastāv uz mūžiem, ar vienreizēju Viņa upuri atvēra ceļu pie Tēva. Grēcinieka atgriešanās ir saistīta ar Sakramentiem, kuros cilvēks saņem no debesīm pārliecību, ka Kristus viņu stiprinās, svētdarīs un papildinās mūsu vājos pūliņus atgriešanās ceļā uz Tēva mājām. No mūsu puses ir pienākums sakramentāli “pavairot” šo vienīgo un pilnīgo upuri, lai šis vienīgais krusta notikuma ar no tā izejošās žēlastības varētu sasniegt katru cilvēku. Šie sakramentālie upuri neaizvieto vienīgo vēsturisko un personisko upuri, tieši pretēji, bet to stiprina un dara klātesošu mūsu ikdienā, kad dzīvojam dziļu sakramentālu dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jēk 2, 1-5, svētdiena XXIII, B

Jēk 2, 1-5

Apustulis Jēkabs kā svētceļnieks
manuskripts no Anglijas, 1270-1280.g.

8. septembra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ņemts no Jēkaba vēstules otrās nodaļas, kur apustulis brīdināja ticīgos nedot priekšroku bagātajiem un nediskriminēt nabagos. Lai gan pasaule nicina un apspiež nabagus, Dievs viņus pagodina un svētī ar bagātīgu ticību (Jēk 2,5; 1Kor 1,26-31). Jēkabs iepriekš vēstulē izklāstīja bagāto un nabago atšķirības (Jēk 1,9-11). Viņš skaidro kā bagātie izmanto savas pozīcijas, lai apspiestu vājos. Cilvēku diskriminācija nav savienojama ar ticību Jēzum Kristum. Šīs svētdienas lasījumā ir otrā no divām  atsaucēm uz Jēzu Kristu vēstulē (Jēk 1,1). Atsaucoties uz ”ticību uz godības Kungu Jēzu Kristus”, Jēkabs atsaucas uz Jēzus uzticību Tēva gribai. Jēzus uzticība kļūva par piemēru visiem ticīgajiem. Jēkaba ​​vēstulē ticība ir vērsta uz Tēvu, nevis uz Jēzu (skat. Jēk 2:19.23). Jēkabs ilustēja spilgtu diskriminācijas ainu: labvēlība, kas tiek parādīta bagātajiem uz nabadzīgo rēķina (2,2-4) un, kas vēl ļaunāk, šī diskriminācija notiek ticīgo sapulcē, kur tai nevajadzētu notikt.

Jēkabs apskata konkrētu situāciju, kurā var rasties priekšrokas došana bagātajiem: “Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās” (Jēk 2,2). Interesanta ir vārda “sinagoga” izvēle un nevis ierastāks kristiešu apzīmējums “ekklesia”. Šī ir vienīgā reize Jaunajā Derībā, kad kristiešu sapulce tiek identificēta kā “sinagoga”, kas norāda uz Jēkaba ​​kopienas tuvību tās saknēm Izraēla pasaulē. Vārds sinagoga (gr. synagōgē) var attiekties uz cilvēku sapulci vai uz ēku, kuru sauc par sinagogu. Vecajā Derībā šis vārds attiecās uz Izraela sapulci (Sk 16,3; Joz 22,16; Ps 74,2). Vārda lietojums Jēkaba vēsturē ​​(2,2) ir neskaidrs. Tas var atsaukties uz sinagogas ēku kā vietu, kur pulcējās agrīnie ticīgie vai nu kā baznīcas kopiena, vai kā ebreju kristiešu klātbūtne kopā ar nekristiešu ebrejiem (Apd 9, 2). Jebkurā gadījumā jūdaismam tradicionālā valoda šeit tiek izmantota, atsaucoties uz Kristum ticīgajiem.

Jēkabs sniedza piemēru tik skandalozai uzvedībai, ka ikvienam lasītājam ir jāpiekrīt, ka Jēzus sekotājiem tā nevajadzētu rīkoties. Savā ziņā Jēkabs izaicina pasaulē pieņemtās vērtības, kurā gods tiek piešķirts bagātajiem un varenajiem. Šis piemērs arī izaicina katru nākamo paaudzi pārvērtēt savu attieksmi pret cilvēkiem un izskaust jebkāda veida diskrimināciju. Netieši Jēkabs viņiem atgādina Jēzus mācību: nabagiem tiek apsolīts valstības mantojums (Jēk 2,5; skat. Mt 5,3). Jēkabs nelieto vārdu "bagātnieki", jo šo jēdzienu viņš attiecina tikai uz nekristiešiem, taču viņš atzīmē, ka viņam pirkstā ir zelta gredzens un viņš valkā smalkas drēbes. Otrs cilvēks ir nabags un tiek lūgts apsēsties uz zemes. Ebreju likumi prasīja, lai abas puses vai nu sēdētu vienā līmenī, vai stāvētu. Likums arī prasīja, lai, ja kāds būtu bagāts, viņš vai nu apģērbtu nabadzīgo vīrieti tā, kā viņš ģērbies, vai arī pats ģērbtos noplukātās drēbēs kā nabadzīgākais.

Jēkabs norāda, ka nabagi, par kuriem viņš raksta, ir materiāli nabagi, bet viņi ir nabagi tikai pasaules acīs. Dieva priekšā viņi ir bagāti ticībā. Tāpēc ne visi nabagi ir iekļauti svētībā, jo ne visi ir izvēlēti pestīšanai, lai mantotu valstību, bet tikai tie, kas mīl Kungu. Ironija bija tāda, ka ticīgie varēja spriest tā, kā to dara pasaule, nevis kā Dievs. Viņi nebija pamanījuši, ka cilvēks noplukušās drēbēs patiesībā ir bagāts Dieva acīs un ar savu rīcību viņi apvainoja nabagos, apvainojot tos, kurus Dievs ir izvēlējies par saviem mantiniekiem. Ja kaut kas tāds ielavās ticīgo kopienā, tad tas liecina par nepilnīgu un nenobriedušu ticību, jo pats Kungs, pirmkārt, vērsās pie nabadzīgajiem (Lk 4,18), ko pats izteica kalna sprediķī (Mt 5,3). Dieva vērtības skala ir saistoša visiem un ir pretēja tai, kas vērtē cilvēkus saskaņā ar dabiskajiem kritērijiem. Dievs pestīšanas vēsturē izteikti nostājās nabadzīgo pusē un viņus izvēlējās par bagātajiem ticībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 4, 17.20-24, svētdiena XVIII, B

Ef 4, 17.20-24

Kristus, manuskripts no Nīderlandes 1200-1250.g.
Christ - KB, National Library of the Netherlands , Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056122923

4. augusta svētdienā lasījumā no vēstules Efeziešiem apustulis Pāvils raksta par jauno un veco cilvēku. Kristietis ir patiesi jaunais cilvēks gan tajā, kas attiecas uz attiecībām ar jūdaismu, gan arī pagānu ticību un moralitāti (Ef 4, 17-24). Vēstule Efeziešiem uzsver šo otro aspektu, kas liecina par to, ka daļa Efezas kristiešu tika kārdināti ar atgriešanos pagāniskajā dzīves stilā un uzvedībā. Atgriešanās pie pagānisma varēja nozīmēt kādu reliģiskā sinkrētisma veidu, kas izpaudās izlaidībā, bet sabojāts dzīves veids var kļūt lipīgs. Tāpēc arī apustulis brīdināja par iespēju iepīties grēkā, nocietinātībā un vienaldzībā, jo “ne tā jūs esat iepazinuši Kristu” (Ef 4,20). Evaņģēlija jaunums liek pamest “veco cilvēku” un “ietērpties jaunajā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā” (Ef 4,24). 

Sv. Aleksandrijas Klements (150-212) savā darbā Protrepticus jeb "Aicinājums grieķiem" cīnās arī pret gnosticismu un raksta par šīs domāšanas bīstamību un praksi: “Stāsta, ka, lūk, viens no viņiem satika kādu ļoti skaistu no mūsu meitenēm un teica: “Ir rakstīts: dod tam, kas tevi lūdz” (Sal. Lk 6,30; Mt 5, 42), bet viņa ar cieņu atbildēja, pat neapzinoties vīrieša priekšlikuma izlaidību: “Laulības lietās tikai ar māti runā”. Ak biedējoša bezdievība! Tā lūk sagroza Kunga vārdus! Lūk, kā šie izvirtības un iekāres līdzzinātāji, kas ir kauns ne tikai filozofijai, bet visai dzīvei, patiesības viltotāji, vēl vairāk - tās grāvēji. [..] Šie trīsreiz nelaimīgie cilvēki uzskata sevi par miesīgās mīlestības kopienas noslēpuma priesteriem un tic, ka šī kopiena viņus vedīs uz Dieva valstību. Bet šāda veida kopiena ved tiešu uz prieka namiem” (III, 27, 1).

Kristus atdarināšanas būtība ir Viņa dispozīcijas pieņemšana un “lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū” (Filip 2,5), bet šī jaunā virzība cilvēkā nav iespējama tikai pateicoties Kristus piemēram, bet vispirms pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10; Ef 17,24). Tieši Kristus mājošana mūsos ir patiesais jaunās virziena avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva sauciens mūsos. Ja ietērpjamies Kristus būtībā, tad mūs saista vēl spēcīgāk darbība Dieva godam. “Jaunais cilvēks” apzīmē Kristus atjaunotu cilvēka dabu, kura ir pielāgojusies Augšāmceltajam un savu dzīvi īsteno trijās dimensijās: 1) sakramentālā dimensija, jo jaunais cilvēks veidojas kristībās (Rom 6,6; Gal 6,15); 2) ētiskā dimensija, jo patiesa cilvēka atjaunošana ir Kristus iesākata, kurā cilvēks pārveidojas saskaņā ar pravietiskajiem vārdiem, kuri solīja jaunu gara dvesmu, jaunu sirdi (Jer, Ez, Ps 50). Kristus ietekme atklājas jaunajā cilvēkā jeb ļauj atklāties jaunajā cilvēkā; 3) Baznīcas jeb kopienas dimensija ir labi parādīta vēstulē Efeziešiem, kur divas cilvēces daļas, jūdi un pagāni, veido jauno kolektīvo Cilvēku. Pāvilam Baznīca pasaulē ir kaut kas nesalīdzināmi jauns un pirmbaznīca uz antīkās pasaules fona bija patiess jaunums, un tā sevi uztvēra paši kristieši un arvien vairāk pagāni, kas uz viņiem skatījās. Kristieši tad nepazina mazvērtības kompleksu ar kuru mūsdienu sabiedrībā ticīgie var saskarties. Tas, ka kristieši bija sabiedrības avangards, nevis pasīvi gaisa jaucēji, mainīja pasaules vēsturi.

Jaunais cilvēks nekļūst par kādu attālinātu no pasaules gnostiķi vai konteplātiķi, bet dzimst konkrētā un aktīvā stājā, kas bija raksturīga Jēzum Kristum. Kristīgā morāle iziet no nāves un augšāmcelšanās loģikas, jo vienīgi pashālā loģika dod iespēju iepazīt un īstenot jauno dzīvi. “Jaunā radība” (Gal 6,15), “jaunais cilvēks” (Ef 2,15; 4,24) un “jauns, dzīves ceļš” (Ebr 10,20) saņem jaunu garu un maņas, lai Augšāmcelto uztvertu un tālāk nodotu vārdos, sakramentos un dzīvē. Cilvēks attiecībās ar Dievu piedzīvo divas pārveidošanās: “viena caur žēlastību, kad viņš ir attaisnots un no grēcinieka kļūst taisnīgs un svēts. Notiek tā, jo “novelciet no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem” (Kol 3,9) un ietērpjas jaunajā, “kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā” (Ef 4,24). Otra pārveidošanās ir pārveidošanās godībā, kad cilvēks nāk no zemes uz debesīm, no pasaules pie Kristus, no karojošās Baznīcas uz triumfējošo, no tuksneša uz Apsolīto Zemi” (Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, VIII).

br. Jānis Savickis OFMCap

Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1. lasījums no Pirmās Ķēniņu grāmatas (1 Ķēn 8,22-23.27-30)

Psalms (Ps 84 (83))

2. lasījums vēstules efeziešiem (Ef 2, 19-22)
2. lasījums no pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 3, 9b-11.16-17)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-22)
Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 1-10)



Attēlā: Marks Šagāls, 1956.g. Sālamans