Rom 12,1-2, svētdiena XXII A

Svētā Mise; Pastarā tiesa; Kristus uz varavīksnes uzmodina
mirušos Dievmātes un Jāņa  Kristītāja klātbūtnē;
divi eņģeļi tur ciešanu rīkus; četri eņģeļu ved dvēseles
uz debesīm; velni velk pazudinātos uz elli. Manuskripts no
Nīderlandes, 1400.
Heinrich Seuse writing his 'Horologium Sapientiae'; God the Father inspiring
him; Holy Mass; the Last Judgement: Christ on a rainbow raises the dead
in the presence of Mary and St. John the Baptist; two angels holding
instruments of the Passion; four angels bringing souls to heaven;
devils dragging the damned into hell - 1400 - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Rom 12,1-2

30. augusta svētdienā otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā turpinām iepazīt vēstuli romiešiem un šajā svētdienā lasām 12. nodaļas sākumu, kas visas vēstules kontekstā iesāk tās pēdējo daļu (Rom 12,1-15,13), kurā Pāvils apskata svarīgākos kristīgās dzīves pienākumus morālajā un eksistenciālajā līmenī. Ja pirmajās vienpadsmit nodaļās apustulis rakstīja daudz teoloģiskāk un teorētiskāk, kas daudziem lasītājiem var likties atrauti no Baznīcas ikdienas dzīves, tad sākot ar šīs svētdienas lasījumu Pāvils iedegas pārdomās par kristīgās dzīves darbiem. Baznīcu viņš attēloja kā harismātisku Kristus Miesu, kas atgādina Izraeli. Baznīcā katram ir sava īpašā un priviliģētā vieta (Rom 12,1-8).

12. nodaļā Pāvilam izejas punkts ir pārliecība par kristīgās dzīves upurēšanās raksturu jeb kā salikt upurī Dievam visu savu esmi, lai pielāgotos Kunga iecerēm un nevis šīs pasaules modeļiem. Lasījuma pirmajā daļā būtisks ir vārds “miesa” (gr. sōma), kas jaunajā Bībeles tulkojumā ir aizstāts ar “sevi pašu”, bet katoļu tulkojumā tiek saglabāts: “Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums!” (Rom 12,1). Pāvils ievērojot pravietisko vārdu no Vecās Derības, kurā nemitīgi dzirdam aicinājumu savienot Dieva kultu ar dzīvi, ticību ar taisnīgumu, lūgšanu ar ikdienu, vēlas, lai kristieši arī atbildētu uz Dieva žēlastību ar sevis upurēšanu un ne tikai ar ārējiem upurēšanas rituāliem. Dievam jāatdod visu savu esmi kopā ar taisnības darbiem un mīlestību, tad mēs veicam garīgo dievkalpojumu.

Pāvilam kristīgās dzīves un moralitātes būtība ir savas dzīves pārveidosāna Dievam dāvātā kultā. Šīs kristīgās stājas auglim jābūt pazemībai, kas dzimst no Dieva dāvanu pieņemšanas, apziņas, ka viss saņemtais ir no Dieva un vēlme kalpot citam. Kristietība nenāk no šīs pasaules un arī neko nedara pretēju radībai, jo tā arī ir Dieva radīta. Pāvils uzsvēra spēcīgas apziņas nepieciešamību, kas ir iesakņota Kristū, ka viena kopiena ir viena miesa savienota brālīgā mīlestībā un pilda pretmeta lomu, kādu kristīgajai kopienai ir jāieņem pret pagānu sabiedrību (Rom 12,2; Filip 2,14-15).

Kad Dievs vēlas ielauzties mūsu dzīvē, tad Viņš var izspiest mūsu sapņus un nākotnes plānus, tad varam redzēt cik spēcīgi turamies pie savām idejām un iecerēm. Tā ir varas un autoritātes ciņa mūsos. Jēzus mācīja, ka ikvienam, kurš vēlas nonākt Viņa klātbūtnē, ir jāseko Viņam un jāuzņemas savs krusts. Tas nozīmē to, ka nevar izvairīties no grūtiem lēmumiem, kas var izsaukt ērtību mazināšanos, ieradumu laušanu, rīcību pretēju sabiedrības ieskatiem un vairākuma rādītajam piemēram. Tāpēc Pāvils raksta par konkrētu kristīgo stāju: “Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba - to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom 12,2).

Šī lasījuma vārdi un izteicieni ir liturģiski: upuris, svēts, patīkams un Dieva kalpojums, bet atšķirībā no ierastā šo vārdu lietojuma reliģiskajos rituālos, Pāvilam viss ir atjaunots Kristū. Dievkalpojums paliek, bet atšķirībā no reliģiskā kulta vairs nav līdzeklis Dieva labvēlības iekarošanai, bet ir atbilde iepriekš dāvātajai žēlsirdībai. Par kādu upuri Pāvils raksta, kad lieto vārdus “dzīvu, svētu un Dievam tīkamu”. Pirmkārt, šeit nav pieminētas lietas, bet dzīve. Pāvils to skaidro lasījuma otrajā daļā, kura uzsvars ir uz “miesu” ar visām konkrētas personas attiecībām, ar to kā tā sevi izpauž pasaulē un ne tikai kāda, pat viscēlākā, cilvēciskuma daļa, bet viss cilvēks. Tas ir redzams un noteikts kults, un ne tikai kaut kas iekšējs. Kristīgā liturģija nevar būt atrauta no dzīves un ticīgā cilvēka ikdienā nevajadzētu notik nekam, ko iepriekš nepieredzētu liturģijā, jo tajā nenotiek nekas, kam nebūtu saistība ar dzīvi. To var noformulēt sekojoši: lūgšanas un liturģijas dzīvē nepastāv traucējumu, koncentrēšanās spēju un domu novēršanās problēma, bet gan vairāk jāraizējas kā mēs ikdienas dzīvi varam piesūcināt ar kalpošanu un sevis upurēšanu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 65 (64), 10-14, svētdiena XV A

Psalms 65 (64) 10-14

Radīšana. Manuskrips no Francijas, 1325.g.

La Création. by Chrétien Legouais. Traducteur - 1325 - National Library 

of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

12. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā Baznīca mūs ieved Dieva valstības noslēpumos un ar lielu cerību uzlūko to kā Kunga vārds var nest augļus, un izmanto sējēja un sēklas tēlus, lai mēs varētu apcerēt kā mūsu sirdis ir atvērtas vai aizvērtas uz vārdu. Liturģijā šajā dienā tiek dziedāta 65. psalma beigu daļu ar refrēnu, kurā atkārtojam vārdus: “Sēkla nes augļus labā zemē”. Dievu īpašā veidā lūdzam, lai svētītu ražu un šajā psalmā dzirdam vārdus par “gada vainagošanu” (Ps 65,12), kas svētdienas Svētās Mises kontekstā iegūst morālo aicinājumu. Katra svētdienas Svētā Mise ir gada vainagojuma svinēšana, kuras ikgadējā kulminācija ir Lieldienās. Lūgums Kungam svētīt mūsu ražu un sirds piepildīšana ar prieku nozīmē, ka mēs esam saistīti īpašā veidā ar tiem, kuriem šāda raža nav. Mēs lūdzam Kungu piepildīt mūsu klētis, lai mēs izrādītu dāsnumu nabagiem un visiem tiem, kuru sirdis nepieredz Dieva darbu.

Psalma izcelsme saistās ar pavasari, kad Jeruzalemes svētnīcā dziedāja Dievam pateicību par dabas dāvanām. Pavasarī daba atjaunojas un ir dzīvības pilna. Dievs savā mīlestībā un labumā cilvēkiem piedod grēkus un atgriež pie sevis, un tāpat Viņš uztur un atdzīvina dabu. Prieks par ūdens un dzīves dāvanu ir uz psalmista lūpām, un ne velti šajā īsajā psalmā viņš ūdeni piemin četras reizes un tādā veidā uzsver ūdens lomu dzīvības radīšanā un nodrošināšanā. Visu pārējo svētību esība par kuriem priecājas cilvēki - ganības, avis, labība (Ps 65, 12-14) - ir atkarīgas no ūdens dāvanas. Baznīcas dzīvē ūdenim arī ir līdzīga nozīme, jo viss sākas ar Kristībām. Baznīcas tradīcijā pirmā panta vārdi “Dieva upe ir ūdens pilna” (Ps 65,10) attiecas uz Baznīcu un svētajiem: “Upe ir svētā Baznīca [...], tas ir, svētā Baznīca ir garīgo dāvanu pilna”* un “Ūdeņi ir svētie Baznīcā [...], jo svētajā Baznīcā Kungam kalpojošā tauta pieaug gan nopelnos, gan skaitā”**. Straumes ir sprediķotāji***, kuri dāsni sēj vārdus cilvēku sirdīs, lai tās nestu atgriešanās augļus un Kristību ūdeņi jaunos ticīgos iekļautu Baznīcas tecējumā.

Saskaņā ar Isajas grāmatas 55. nodaļu, Dieva vārds neiziet un neatgriežas, nesasniedzot paredzēto iedarbību, un tāpat skaistais dabas cikla, kas apraksts 65. psalmā apstiprina, ka, kad Dieva vārds iziet, tas neatgriežas tukšā. Abos lasījumos ražas simbolika apraksta Dieva vārda ietekmi. Psalma autors ievēro to, ko mēs varam palaist garām un neievērot: pirmkārt, Dieva dāsnumu, kas izpaužas visu dzīvo lietu auglībā. Mūsu darbi atšķiras no Dieva darbiem, jo dzīves pilnību ar grēku mēs graujam un sadrumstalojam, un ja kaut ko veidojam, tas var būt vērsts pret citiem. Kā mums būt par dzīvības nesēju pasaulē? Iekļauties Dieva pestīšanas plānā un būt par Viņa rīku. Kas var mums palīdzēt darīt Dieva darbus? Šis psalms dod vienkāršu atbildi, lai mūsu lūgšanas būtu nesavtīgas, pielūgsmes un apbrīnas pilnas par Dieva darbiem. 

Katrā Svētajā Misē mēs slavējam Dieva darbu visumā, piemēram, kad priesteris sagatavo upurdāvanas un paceļ biķeri ar vīnu un nedaudz ūdeni, saka: "Slavēts esi, Kungs, Visuma Dievs, jo no Tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko Tev upurējam - vīnakoka un cilvēku roku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu." Un ticīgie atbild: "Lai Dievs ir mūžam slavēts". Šie vārdi ir pārsteidzoši, jo Dieva un cilvēka darbs savijas auglīgā darbā. Dievs dāvā graudus un vīnakoku, un cilvēki ar savu darbu tos pārveidotā veidā atnes uz baznīcu kā maizi un vīnu. Dievs dāvā savas dāvanas un liek cilvēkam tās pārveidot un pilnīgot. Ldzīgi Dievs dāvā cilvēkiem dzīvību, lai to ar savu darbu sevī un ap sevi pilnveidotu. Svētajā Misē mēs upurējam mūsu darbu, lai ar prieku ieraudzītu kā Dievs mums uzticas radīšanas darba turpināšanā un šo labo darbu svētdara.

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, LII, 5.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam A, XLI, 19.

*** Allegoriae in universam Sacram Scripturam R, XX, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-15, svētdiena XII, A

Rom 5, 12-15

13. psalma iniciāļi — “Muļķis sacīja savā sirdī: Dieva nav” — ierasti muļķa
tēls ir aizstāts ar Ādamu, kura muļķīgā nepaklausība nolādēja cilvēci.
Norādot uz koku, Dievs paziņo Ādamam, ka viņš var ēst visu Ēdenes koku
augļus, izņemot Labā un ļaunā atzīšanas koku, vēstījums, kas  ierakstīts Viņa
tīstoklī. No trauka izplūst ūdens straume, šī ir Pīšona, viena no Paradīzes 
upēm, kas apūdeņo dārzu. Manuskripts no Beļģijas, 1200.g.

Pāvils māca, ka likums atklāja grēka būtību kā naidīgumu un sacelšanos pret Dievu. Kristus parāda visu grēka pretīgumu un Viņa nākšana pasaulē atklāj dziļāku grēka nelietību, ka grēks ir ienaids pret Dieva mīlestības pilno gribu. Šajā lasījumā Pāvils salīdzina Ādama un Kristus svarīgākos darbus un šo darbu sekas. Šis salīdzinājums ataino divus paralēlus cilvēku ceļus, kuros tiek ievilkti viņu pēcteči: pirmie turpina kritienu, kas izsauc grēku un nāvi; otrie tiek ievesti taisnīgumā un pārpilnībā. Viena Ādama rīcība, kurš nepaklausībā gribēja būt līdzīgs Dievam, nesa nāvi visiem un tāpat viena Jēzus rīcība, caur pazemojošo krusta paklausību, nes viesiem jauno dzīvi, kas ir Dieva dzīve mūsos. No Ādama mēs mantojam kādu grūti raksturojamu, taču reālu attālināšanos no Dieva, ka mums kaut kas trūkst, lai attiecības ar Radītāju būtu autentiskas.

Mūsdienās grūtu izprast šo seno valodu par Ādamu un Kristu, kā viena cilvēka izvēle ietekmē visus pārējos, jo kad mēs domājam par vārdu “cilvēks”, tad uztveram to kā indivīdu un nedomājam sabiedrības vai cilvēces jēdzienos. Senie cilvēki un arī pirmo gadsimtu kristiešu, arī Baznīcas Tēvi, uzskatīja, ka pastāv viens cilvēks vienā dabā. Baznīcas Tēvi cilvēkus uzlūkoja kā kopienu analoģiski Trīsvienības vienotībai. Baznīcas Tēviem nebija grūtu saprast šo biblisko domu, ka viena cilvēka rīcība no pagātnes ietekmē visus, jo viņi to visu izprata kā dabas vienību visiem cilvēkiem.

Pāvils savā mācībā par vispārējo cilvēka apmaldīšanos grēkā uzsver grēka pārpersonisko un pirmsvēsturisko spēku. Ādama grēks bija fatāls visai cilvēcei. Vēstulē romiešiem varam ievērot, ka grēks ir kas vairāk nekā nešķīstība, kuru var novērst ar rituāliem vai netaisnība, kuru var labot ar noteikumiem, vai attīstības samezglošanās, kuru var pārvarēt ar pašpalīdzības metodēm. Grēks ir vēstures katastrofa, jo grēks atmet un novērš no Radītāja. Cilvēks pieredz tumsu, kuru nevar pārvarēt saviem spēkiem. Kristus nāve un augšāmcelšanās mūsos to var paveikt. “Taisnīgi un krietni, labie un gudri cilvēki nebaidās no nāves un nav no tās nobijušies, jo viņi uzlūko ar lielu cerību uz savu nākotni. Vienmēr apcerot savu nāvi kā pāriešanu un kā pēdējo dienu, kurā piedzimst Ādama bērni.”*

* Afrahats, Runa par nāvi un pēdējiem laikiem 22,1 / Demonstrationes, Exhortatoria XXII,1

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5,6-11, svētdiena XI, A

Rom 5,6-11

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no Austrijas, Institut für
Realienkunde - Universität Salzburg,1409.g.
Jesus at prayer at the Mount of Olives by Meister des  Hasenburg-Missales
(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early
Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

14. jūnija svētdienas Dieva vārda liturģijas otrais lasījums no Pāvila vēstules romiešiem grib izcelt pagātni, tagadni un nākotni; to, ko Dievs jau ir paveicis un kādu mīlestību atklājis Jēzū Kristū, lai jaunā gaismā izprast patreizējo laiku. Ne velti divas reizes šajā lasījumā tiek lietots vārds “tagad” (Rom 5,9.11). Gaidīt nākotni ar atbilstošu stāju pret tiesu. Visi šie trīs laiki ļauj integrēt kristīgo dzīvi, kurā Dieva ienaidnieku mīlestības brīnums ļauj būt drošam par savu tagadni un cerīgi skatīties nākotnē. Dievs mūs ir samierinājis un šīs patiesības pieņemšana ļauj cienīgi un mierīgi dzīvot nebaidoties par nākotni un nāvi, bet uzticīgi gaidot mūžību.

Šajā īsajā lasījumā divas reizes dzirdam vārdus “par mums”, kas būtībā nozīmē “mūsu labumam” un saistās ar Dieva mīlestības pilno iniciatīvu un Jēzus pestījošo darbu. Evaņģēlijs par Kunga ciešanām savā visīsākajā formā sastāv no diviem elementiem: notikums un tā pamatojums jeb “cieta” un nomira” “par mums”. Pirmais elements mums ir zināms, jo Evaņģēlijs mums vēsta par Kunga ciešanām un nāvi, bet vai šajā noslēpumā varam ieiet bez “par mums” atslēgas. Kunga krusta noslēpums mums ir pieejams tad, kad mūsos rodas atskārsme, ka tas patiešām bija mūsu dēļ, manis dēļ. Tas arī nozīmē, ka es nogalināju Jēzu un mani grēki viņu satrieca.

Mūsu dēļ Tēvs mīlestības vadīts atdeva savu Dēlu, kurš sevi dāvāja mums līdz pat savas miesas un asiņu ēšanai. “Par mums” attiecas uz visu cilvēci, mūsu pestīšanai, jo Kristus darbs pasaulē ir cieši saistīts ar mūsu nabadzību, “mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8), kuriem nepieciešama atbrīvošana un skaidra dzīve Dieva klātbūtnē. Pāvilam Dieva samierināšanas dāvana ir brīva mīlestības iniciatīva, kurā aktīvā puse ir Dievs un saņēmējs ir cilvēks. Dieva žēlastības un laipnības iniciatīva īstenojas tad, kad mēs esam grēcinieki un ienaidnieki (Rom 5,10-11).

Ienaidnieku mīlestība ir izteikta tuvākmīlestības bauslī, kas ir kristīgais zīmols, jo mūsu rīcībai pret tuvāko ir jāizriet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība pret mums nav tikai draugu mīlestība, bet arī ienaidnieku mīlestība. Savā izejas punktā Dieva mīlestība vispirms sastopas ar naidu un grēcinieku, bet Dieva ienaidnieku mīlestība mēģina pārvarēt ienaidu. Dievs grib ienaidniekus padarīt par draugiem un samaksa par to ir Jēzus Kristus nāve. Mums šī loģika arī ienes skaidrību, jo kristieša ienaidnieku mīlestība nav tikai ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem tik tālu, cik Dieva mīlestība aicina uz draudzību. Pāvils vēstules 5. nodaļā uzsver, ka krustā īpašā veidā atklājas mīlestību, jo parāda cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un bezgalīgā žēlsirdībā.

Pirmkristieši krusta vēsti uzlūkoja kā Dieva pieļautu notikumu, kuru pats Kungs piepilda ar negaidītu saturu un padarīja to par savas mīlestības zīmi, lai izteiktu savu neizmērojamo mieru un labumu jeb vēlmi neiet vardarbības ceļu. Krusts liecina par pierādījumu tam, ka Dievs ir gatavs iet mums pretī līdz pat nāvei. Dieva žēlastības primāts un iniciatīva Bībelē vienmēr ir pirmajā plānā. Kristietis, kurš pieņem ar ticību Jēzu Kristu savā dzīvē, saņem piedošanu no Dieva un var dzīvot labās attiecībās ar Viņu. Šīs dāvātās mīlestības prespektīvā Dievs vienmēr mūs apsteidz, un, ja grēkojam, Viņš mums piedod un atjauno, un aicina atzīt savu grēku. Dievs dara labu par spīti mūsu grēkiem un to mēs dziedām Lieldienu naktī “laimīgā vaina” - “felix culpa”, jo lai mūs glābtu, Dieva Dēls kļuva cilvēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija un Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pieskaitīts pie  praviešu Rakstiem un viņi neuzskata šo grāmatu par iedvesmotu. Daniēla grāmata ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju (1. un 8 -12. nod.); aramiešu (2-7.nod.) un 3. nodaļa, kurā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme, un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieka vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji vairs nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli un ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi, uzticību Viņam un atgriešanos pie Viņa.

Baznīcas doktors sv. Laurencijs no Brindizi sprediķoja par Dieva gādību un uzsvēra: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jaunekļu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam ar pateicību Kungu par radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap