IV lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 4, 8-12)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 1-2)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 10, 11-18)




Attēlā: Labais Gans ar pazudušo avi, manuskripts "Speculum humanae salvationis" no Francijas (Bibliotheque nationale de France), 1370-1380.g.

Apd 4, 8-12, IV lieldienu laika svētdiena, B

Apd 4, 8-12

Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris 

 un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.*

Pirmbaznīcas entuziasms, drosme un ciešanas ir aprakstītas Apustuļu darbu grāmatā un lasījumi no tās tiek izmantoti Lieldienu laikā. Evaņģēlistam Lūkasam svarīgāk par faktiem bija iezīmēt noteiktu kristīgās dzīves virzienu un kā viņa rakstītā Evaņģēlija par Jēzu Kristu īstenojas ticīgo dzīvēs. Šīs svētdienas lasījums ir daļa no lielāka teksta, kurā attēlots noteikts process: Pētera arests, aizturēšana, nopratināšana, aizstāvība, nosodīšana un pēc tam brīdinājums pirms brīvlaišanas (Apd 4, 1-22). 4. nodaļas sākumā parādās pretestība pret Jēzus vēsti, tomēr tauta neklausāījās priesterus, bet pieņēma apustuļu mācību un mācekļiem bija jāskaidrojas tautas autoritāšu priekšā. Lasījumā mēs iepazīstamies ar Pētera atbildi, kuru var iedalīt divos apgalvojumos: klibais cilvēks visu priekšā ir nostājies vesels un atbildīgais par šo notikumu ir Jēzus Kristus, kuru paši cilvēki nogalināja, bet Dievs Viņu piecēla no miroņiem un tagad Viņā ir pestīšana un dzīvība.

Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.

No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.

Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu.  Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.

* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579

br. Jānis Savickis OFMCap

III lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 3, 13-15. 17-19) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 2, 1-5a) 

Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 24, 35-48) 

Attēlā: Augšāmcelšanās, 15.gs. beigas, manuskripts no Austrijas. Die Auferstehung autors Anonym (Künstler_in) - Albertina, Austria - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/15508/DG1930_63

Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.

Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts no Itālijas, 1440-1445.g.

Is 54,4a.5-14, Lieldienu vigīlija

Is 54,4a.5-14

Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts Francijas, 1325g.
Résurrection du Christ. autors Chrétien Legouais. Traducteur -1325 - National
Library of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.
https://www.europeana.eu/item/9200519/ark__12148_btv1b100521650

Lieldienu Vigīlijas ceturtajā lasījumā no Isaja grāmatas ir jāievēro maigā Kunga tuvība savai tautai, jo Radītājs ir mūsu līgavainis. Pirmie trīs lasījumi Vigīlijas vārda liturģijā stāsta par trīs notikumiem, kurus var dēvēt par trīs naktīm, kurās Dieva darbība ir kā gaisma, kas spīd tumsā: radīšanas nakts, Abrahama nakts un izceļošanas no Ēģiptes nakts. Nākošie četri lasījumi ir ņemtu no praviešu grāmatām, kuri vēsta par nākošo pravieti un varētu arī skaidrot tos kā praviešu gaišo vēsts pasaules tumsā. Pirmie divi lasījumi no Isaja grāmatas un sekojošie no Baruha un Ezehiela grāmatas atsaucas uz Babilonas trimdas laiku, kad tauta pieredzēja lielu eksistenciālu krīzi dēļ savas netaisnības, Dievs tautai solīja atdzimšanu, kas īstenosies pateicoties mesijas personai, kas uzņemsies visas grēku sekas līdz pat soda pieņemšanai un nāvei. Dievs šim mesijam apliecinās savu uzticību un atgriezīs viņu dzīvē. Šī lasījuma centrālie vārdi ir “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs” (Is 54,5).

Babilonas trimdas laikā, kad likās, ka viss ir beidzies, Dievs apstiprināja savu derību caur pravieša Isaja vārdiem un apliecināja, ka pat grēks nevar atcelt vai mainīt Dieva iejūtīgo mīlestību pret savu tautu. Pravietis Isajs ar pārsteidzošu vieglumu savij dažādas ticības patiesības, kuras ierasti mēs atdalām un apskatām atsevišķi: Dievs radīja pasauli un radīja arī Izraeli. Pravietis rakstīja par radīšanu un Izraela atbrīvošanu no Ēģiptes nebrīves vienā teikumā. Radīšana un atpestīšana saplūst kopā un gadrīz var to uzlūkot kā vienu Dieva pestījošās darbības dramatisko aktu.* Iespējams, radīšanu un pestīšanu pravietis savija kopā tāpēc, ka Izraelis atradās jaunā vēsturiskā situācijā, kurā konfrontējās ar milzīgo Babilonas impēriju un atsaukšanās uz Dievu un Viņa spēku bija jāveido vēsturiski daudz plašāk nekā iepriekš, kad tauta mazākā vai lielākā mērā redzēja tikai sevi.** Tagad viņiem bija nepieciešama daudz plašāka vēsturiskā un kosmiskā pasaules aina un tāpēc pravietis spēja šajā fragmentā savīt kopā intīmu Dieva mīlestību, pasaules un tautas radīšanu un pestīšanu.

Ticība tēvu Dievam ir praviešu darbības pamatlieta. Abrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs pats izvēlējās savus kalpus, kura vārdā pravieši darbojās, sludināja un īstenoja Viņa plānus. Dievs vada vēsturi un tautas. Lai aprakstītu šādu Dievu, pravieši atsaucās uz vēsturi un izmantoja cilvēku valodu un simbolus: Kungs ir ķēniņš, gans, draugs, līgavainis, tēvs. Pravieši arī aprakstīja distanci, kas pastāv starp Dievu un cilvēkiem, un uzsvēra to, ka šo klusēšanu pārvar Dieva uzsāktais dialogs un atklāšanās cilvēkiem. Dievs vēlas ar savu tautu uzsākt mīlestības sarunu un caur savu tautu ar visām tautām. Šis mīlestības dialogs, kuram Dievs ir uzticīgs, izveidojās derības ietvaros, bet cilvēks no savas puses bieži to lauza, bija neuzticīgs, vājs un grēcīgs. Šāda Dieva izpratne praviešiem ļāva iedziļināties cilvēku dzīvē un uzsvērt tās cieņu, jo Kungs nāca pie cilvēka, lai paceltu pie sevis.

Šajā pravieša Isaja grāmatas daļā četras reizes tiek pieminēta derība un šajā lasījumā tas skaidri izskan: “Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies” (Is 54,10). Babilonas trimdas iemītnieki nebija aizmirsuši pravieša Jeremija sludināto derības atjaunošanu, kuru solīja veikt Kungs (Jer 31,31-34). Derības pazīmes ir pilnīga Kunga lojalitāte pret savu tautu, kas Rakstos bieži tiek minēta kā līgava, un Kunga mīlestība pret viņu kā līgavainim (Is 54, 7-8). Derība ir pilnīgi brīvi dota Dieva dāvana, žēlastība Izraelim, kurā visu dara Dievs un kura žēlsirdīgā mīlestība ir lielāka nekā jebkāda cilvēka neuzticība. Isajam nācās atsaukties pat uz Noasa derību (Rad 9,9-11), lai uzsvērtu gaidāmo trimdinieku atgriešanos Jeruzalemē un šo notikumu lielumu. Tas nozīmē, ka šī atgriešanās neattiecās tikai uz pašu Izraela tautu, jo Noasa derība bija ar visu cilvēci, bet abas derības attiecas uz visu cilvēci un veido tās vēsturi. Ne velti pravietis Isajs uzsvēra, ka Izraela Pestītājs ir pasaules Radītājs. Pravietis jaunos - trimdas apstākļos interpretēja radīšanas un Noasa derības notikumu (Rad 1 un 9) un apstiprināja, ka Izraela izvēlētība un Dāvida dinastija paliek tā kā pestīšanas lēmums saglabāt visu radību dienu un nakti. Dievs saglabā savu uzticību pret tautu neskatoties uz savu spriedumu, bet šī uzticība ir arī garantija tam, ka žēlsirdīgais Dievs visu atjaunos un uzturēs.

Isajs bieži atgriezās pie Jeruzalemes motīva, ko sauca arī par Sionas meitu, kas simbolizē visu tautu. 54. grāmatas nodaļā Jeruzalemes idealizācija ir tēls trūkumam un pamestībai. Pateicoties iepriekšējo praviešu tēliem, Jeruzaleme tiek attēlota ar daudzām sievišķīgām īpašībām. Neauglīga sieviete (Is 54, 1-3), kas atgādina Sāru, kura saņēma solījumu, ka Abrahama pēcnācēju skaits būs nesaskaitāms. Pamesta sieviete (Is 54, 4-8), kuras jaunība atgādina Ēģiptes gadus un atraitnes posmu - Babilons trimdu. Tomēr šī situācija nebūs ilga, jo Dieva-Līgavaiņa mīlestība ir neizmērojami liela un mūžīga. Miera derība, kuru Kungs atjaunos, pārsniegs Abrahama derību (Is 54, 9-10) un pat Noasa derību ar visu cilvēci. Jeruzalemes atjaunošana ir garantija tam, ka Kungs dāvā pestīšanu savai tautai (Is 54, 11-17) un miers, taisnība un laime būs tās iedzīvotāju mantojums. Šajā Rakstu vietā pravietotā derība no vienas puses ir pestīšanas solījums un nevis tikai kā vienreizējs notikums, bet stāvoklis, kuram jāturpinās kā jauna pasaules kārtība un arī šeit var ievērot līdzību ar Noasa derību pēc grēka plūdiem, jo lietu kārtība tiek raksturota ar vārdu “miers” (ebr. šalom): miera derība. Jauno derību apstiprinās uz neatsaukšanu un tiks izveidota jaunās dzīves kopiena un mīlestība starp Dievu un Viņa tautu.

Isaja grāmatā ļoti izteiktā veidā visam tekstam vijas cauri vārds “svētais”, kuru pielīdz serafini un Dievs tiek saukts par “Izraela svēto”. Šajā vārdā ir ietvertas divas domas: “mysterium tremendum” jeb noslēpums, kas liek nodrebēt un “mysterium fascinosum” jeb valdzinošais noslēpums.*** “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs, Pulku Kungs ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu” (Is 54,5). Vissvētais Dievs atklāj savu svētumu un tādā veidā svētdara tautu savam godam un pestīšanai. Dieva bardzība nav spontāna vai kāda kaprīze, bet Viņa dusmas ir zīme, ka ir iesaistījies cilvēku dzīvē personiski un dusmas iet kopā Viņa žēlastībai, kurās Viņš grib tikt vaļā no grēka. Pravieša Isaja grāmatā ir vairākas vietas, kurās Dievs runāja ar savu tautā tā kā nekad iepriekš (Is 40, 27; 41,10; 49, 14-16a; 54, 7.10) un pietuvojās savai tautai savos vārdos viņai tik tuvu izvairoties no visa tā, kas var izsaukt bailes, lai neatbaidītu tos, kas krituši garā. Pravietis mazina Dieva dusmu lielumu pret Izraeli un paredzamo sodu.

Dievs pravietim Isajam šajā lasījumā ir Radītājs, Pulku Kungs, Pestītājs, Izraela Svētais, visas zemes Kungs un Viņa vārdi ir maiguma pilni un apliecina, ka Dievs nevar aizmirst pirmo mīlestību (Mal 2, 14-15). Dievišķais Līgavainis runā tādā kā monologā un atzīstas savā mīlestības stāstā, kurā bija arī distance, bet divas reizes uzsvēra, ka attālums bija īss, kas ilga tikai “īsu brīdi” (Is 54,7.8). Dievs savu vaigu slēpj tikai uz brīdi un sods nekad nav Viņa pēdējais vārds un klusēšana ir neilga, bet Viņa mātišķā mīlestība (ebr. rahamim) ir milzīga, kas ir pretējs “brīdim”. Dievs mums atklājas un ienāk mūsu dzīvēs, lai mūs mainītu. Mīlestība maina to, pie kā tā tiek vērsta. Cilvēka tumsības var izgaismot un iedegt Dievs, kurš vēlas ienākt cilvēka netaisnībā, grēkā, bezcerībā un bezjēdzībā, lai dāvātu jaunu dzīvi, cerību, prieku un mieru. Tas viss var dzimt mūsos pateicoties Līgavaiņa dāvātai žēlastībai.

* Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume I: The Theology of Israel's Historical Traditions, Edinburgh: Oliver and Boyd 1973, lpp.137.

** Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume II: The Theology of Israel's Historical Traditions, New York: Harper & Row 1965, lpp.241.

*** Jānis Vanags, Baisais, valdzinošais svētums // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, "A" daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2016. gads 70. sējums 1. numurs, 7-14.lpp. http://archive.lza.lv/LZA_VestisA/70_1/2_Janis%20Vanags.pdf

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdiena, B

Svētdienu gaidot

1. lasījums no

Jēzus iejāj Jeruzalemē, manuskripts no Oto III
Evaņģēlija, Vācija 1000.g.

Isaja grāmatas (Is 50, 4-7)

22.psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

2. lasījums no Pāvila vēstules Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

Marka Evaņģēlijs (Mk 11,1-10)

V gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no Jeremija grāmatas (Jer 31,31-34)

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no  Austrijas, 1455-65.g.

2. lasījums no Vēstules Ebrejiem (Ebr 5, 7-9)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 12, 20-33)

Jesus at prayer at the Mount of Olives - Institute of Material Culture 

of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - 

CC BY-NC-ND. https://www.europeana.eu/item/15501/005637C

Ebr 5, 7-9, V gavēņa svētdiena, B

Ebr 5, 7-9

Sakramentu alegorija, Jēzus kā vīna spiedējs, šis attēlas parāda attiecības
starp Kristus Asinīm un Sakramentiem. Tā ir ka spēkstacija, kas nodrošina
septiņu Sakramentu žēlastības.
Manuskripts no 16.gs. Vācijas.

Piektajā gavēņa svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir fragments no vēstules Ebrejiem daļas (Ebr 3,1-5,10), kura skaidro Kristu kā augsto priesteri, kurš ir ticams un žēlasirdīgs, un atklāj Kristus pilnīgās starpniecības īstenošanas nosacījumus starp Dievu un cilvēkiem. Tas ir iespējams, jo Kungs ir “žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris” (Ebr 2,17). Lasījums ir viens saturā bagāts teikums. Vēstule Ebrejiem grib parādīt nemainīgo ticības pamatu kristiešiem uz kuru var balstīt savu uzticību un prieku, un šis pamats ir Jēzus, augstais priesteris, kurš uzticas Dievam un ir žēlsirdīgs. Vēstules autors attēlo Kristu kā pilnīgu starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, un parāda Viņa spēju dalīt ar cilvēkiem viņu vājumu un spēju nākt palīdzēt. Šo divu aspektu apraksts atklāj Kunga identitāti un tuvību Dievam un cilvēkiem. Šīs svētdienas lasījums parāda divus Kristus priesterībai raksturīgus aspektus: iedarbīga starpniecība pie Dieva un solidaritāte ar cilvēkiem. 

Neviens Jaunās Derības teksts tik daudz un dziļi neapskata Jēzus nāvi kā vēstule Ebrejiem, bet autors neraksta kā apustulis Pāvils vai Jānis, kuri Kristus zemes dzīves ceļš skaidroja mīlestības pilnā pavērsienā pie cilvēkiem, bet kā atpirkšanas sakārtošanu, kas tiek izprasta reliģiskā kulta ietvaros. Vecā Derība ir kā konteksts kurā var izprast, kas notiek, bet jau daudz augstākā līmenī un nevis vairs Jeruzālemes svētnīcā, bet debesu svētnīcā. Vēstule Ebrejiem piedāvā rituālu domāšanas veidu, kas mūsdienu cilvēkam ir kas grūti uztverams, bet tiklīdz cilvēki atklāj rituālu nozīmi, tad arī šī vēstule kļūst aizraujoša, jo izrādās, ka pestīšana var īstenoties rituālā. Jēzus upurī nesalika ārējās dāvanas kā Vecās Derības priesteri, bet savu vājumu un bailes, un Kungs pāriet no rituāliem upuriem ar materiālām lietām pie eksistenciāliem upuriem: bailes un paklausību.

Kristus kā priesteris ir ar līdzjūtīgu sirdi un to autors vēstulē atgādina vairākas reizes (Ebr 2,4.18; 4,15) un šajā Rakstu vietā tiek pamatots šis apgalvojums un, tāpēc Kungs tiek, pirmkārt, parādīts savā zemes dzīvē. Pieredze šajā pasaulē un ciešanas ļāva Viņa iziet cauri līdzjūtības skolai kopā ar cilvēkiem viņu cilvēciskajā vājumā un trauslumā, bet pēc augšāmcelšanās Kunga miesa ir pagodināta un nav pakļauta ciešanām. Pirmajā pantā (Ebr 5,7) autors uzvēra “lūgšanas un saucienus pēc palīdzības”. Bībeles kontekstā vārds “lūgšanas” šeit nozīmē lūgšanu, kas izriet no vajadzības, kas var tik izteikta svētnīcā un privātās lūgšanas, bet vārds “saucieni” nozīmē lūgumu pēkšņā vajadzībā, lai saņemtu atbrīvojumu no soda vai jebkādas nelaimes. Abi vārdi izsaka līdzīgu domu un parāda, ka šeit tiek aprakstīta uzstājīga, ilga, izturīga un pazemīga lūgšana. Kristus savas lūgšanas raidīja Dievam, kurš “spēj izglābt no nāves” (Ebr 5,7). Dieva spēks ir pretstatā Kristus nespēcībai, kurš atradās uz dzīvības zaudēšanas robežas un kā augstais priesteris saliek Dievam upuri ar savu pilnīgo paklausību pats sevi tik draudošā situācijā. Jēzus lūgšana nāves priekšā šajā Rakstu vietā parādīta kā liturģiska darbība, kā upura salikšana, taču viņa upuris nebija par saviem grēkiem, jo Viņam nebija grēku (Ebr 4,15), bet gan Viņa vājums un nespēks tiek upurēts. Kristus priesteriskais upuris bija Viņa dedzīgā lūgšana nāves priekšā, kad arī pieredzēja savu solidaritāti ar cilvēkiem.

Kādā veidā Dieva Dēls iemācījās “paklausību ciešanās” (Ebr 5,8)? Pirmkārt, ir jāuzsver, ka nav jāizprot šie vārdi tā it kā iepriekš Viņš nav bijis paklausīgs vai arī iemācījās tikai Ģetzemenes dārzā. Jēzus ir Dieva Dēls un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, un arī savā zemes dzīvē tāds bija un ciešanas ir šīs paklausībs sekas. Visas ciešanas bija kā neatņemama Viņa paklausības sastāvdaļa un “iemācījās” šeit nozīmē to, ka labi zina, kas ir paklausība Dieva gribai nevis ārēji un akli, bet ļaušanās šai gribai. Cilvēku dzīvē pastāv zināma atšķirība starp to, kas ir teorētiska paklausība un to, kā labprāt paklausīt. Kristus ciešanas tiek aprakstītas kā priesterisks akts, kas uzņemas pirms nāves cilvēcisko trauksmi un padara to par lūgšanu upuri. Jēzus negribēja Dievam uzspiest savu gribu. Cilvēka dabai, kas ir grēka ievainota, jāmācās paklausība, lai varētu atgriezties un uzturēt attiecības ar Dievu.

Šīs svētdienas lasījums atklāj Kristus pashālo paaugstināšanos un parāda Viņu kā priesteriskās starpniecības veicēju. Kristīgajai lūgšanai jābūt apustuliskai un ir jāizsaka rūpes par tuvākā pestīšanu. Lūgšanai jābūt Kristus garā, kurš “savas zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām” (Ebr 5,7) lūdzās par mums un nemitīgi debesīs un Euharistiskajā Upurī nāk kā starpnieks starp mums un Tēvu. Kristū izpirkšana, pārlūgums, aizbildniecība un starpniecība mijas un caurvijas, un šie jēdzieni pāriet viens otrā: izpirkšana kļūst par garīgu lūgšanu un aizbildniecība kļūst par dzīves upuri, kas salikta paklausības un mīlestības stājā. Kristus upurī lūgšana, lūgumi un ciešanu pilns paklausības upuris veido vienu veselumu, un Viņā lūgšana kļūst par miesu. Miesa nozīmē cilvēcisko tendenci, lai dzīvē gaidītu tūlītēju apmierinājumu un rezultātu. Vārdi, kurus izteica Jēzus Ģetzemenes dārzā ir garantija mums, ka Viņš pieredzēja vājumu un bailes Dieva prasību priekšā, juta ieļaunojumu no ciešanām, kas izskatījās, ka ir pretrunā ar Dieva uzticību un labumu. Kungs pieredzēja miesu ne tādā veidā, ka tai padevās, bet sajuta, ka tā bēg no ciešanām pat nākotnes labuma priekšā. Šādā situācijā Jēzus saprata, ka tikai lūgšanā var meklēt uzticību un iepriecinājumu.

Autors gan nepiemin nevienu konkrētu lugšanu no Jēzus dzīves, bet intensīvu lūgšanu apraksts atgādina Kunga lūgšanas Dievam pirms nāves sākot no Ģetzemenes dārza, kur uzsāka savu upuri un arī Viņa vārdos uz krusta. Evaņģēlisti gan nepiemin, ka Jēzus Ģetzemenes dārzā lūdzoties kliedza un raudāja, tomēr tiek uzskatīts, ka šī vieta vēstulē Ebrejiem attiecas tieši uz Ģetzemeni, bet var arī ietver citas Kunga daudzās lūgšanas. Jēzus kā cilvēces augstais priesteris pārvar priekš mums bailes no nāves un ir tuvu mūsu bailēm ar savu izpratni un līdzjūtību. Mēs baidāmies no nāves, slimībām, neveiksmēm, dažāda veida zaudējumiem, nodevības, attiecību trausluma un par visu, kas mums ir dārgs. Bailes var izsaukt dumpi un nepaklausību, un Jēzus pārvarēja to visu pilnībā caur uzticību Dievam, bet cilvēks glābjas naudā, varā un godā, lai pārvarētu savas bailes no nāves. Jēzus mūs māca, ka vienīgais veids, lai uzveiktu bailes ir uzticība Tēvam visās dzīves situācijās un īpaši tajās, kas ir patiešām grūtas: slimībā, neveiksmēs, ciešanās.

br. Jānis Savickis OFMCap

IV gavēņa svētdiena, B

Nikodēms apciemo Kristu, John La Farge 1909.g. 
Smithsonian American Art Museum

1. lasījums no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas (2 Hr 36, 14-16. 19-23)

2. lasījums no Pāvila vēstules Efeziešiem (Ef 2, 4-10)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 3, 14-21)

Ef 2, 4-10, IV gavēņa svētdiena, B

Ef 2, 4-10

 Bronzas čūskas pacelšana. Ilustrācijā kreisajā pusē redzama nekaunīga
čūska, kas vijās ap krustu, un četras citas čūskas, kas rāpo pa zemi. Labajā
pusē ir izraēlieši, kurus vada Mozus. Mozum ir nūja uz pleca un viņš ar
svētības žestu virza bronzas čūskas virzienā.
Manuskripts no Štutgartes, 1477.g.*

4. gavēņa svētdienā Pāvils vēstulē Efeziešiem uzsvēra kristīgo pamatpatiesību: “žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību” (Ef 2,8). Pāvils vēstules otrās nodaļas pirmajā pusē (Ef 2,1-10) skaidro, kas ir Dieva Tēva atklāšanās savā Dēlā un kādas ir sekas grēcīgajai cilvēcei, kura tiek aicināta dzīvot Jēzus Kristus dzīvi. Šī doma vijas cauri Pāvila vēstulēm, kur viņš rakstīja par Dieva pestīšanas darbu, kas aptver gan jūdus, gan pagānus. Cilvēces bezcerīgais grēka stāvoklis mainījās pateicoties Dieva iniciatīvai, kura “žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ… ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, - žēlastībā jūs esat izglābti” (Ef 2,4-5). Ar Kristus augšāmcelšanos un Svētā Gara pieņemšanu kristieši tiek aptverti ar Dieva dzīvinošo spēku. Protams, nevar noliegt arī īstenību, ka dzīvojam ļoti saspringtā laikā starp “jau tagad” un “vēl nē”, starp Dieva noslēpumaino iemājošanu mūsu vidū un gaidāmo Viņa atnākšanu. Tā ir savdabīga mūsu pastārā situācija, kurā mēs ienācām pateicoties Jēzum Kristum.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās nav kaut kāds izņēmums ar mērķi izveidot cilvēku attiecības ar Kungu, bet attiecas uz visiem un Dievs ar Jēzus augšāmcelšanos iesāka visu augšāmcelšanās procesu. Visu cilvēku augšāmcelšanās un eshatoloģiskā pieredze bija skaidra pirmajiem lieciniekiem, kuri gaidīja ātru vispārēju augšāmcelšanos. Pirmbaznīca apzinājās šo domu un Kristu raksturoja kā pirmo “no aizmigušajiem” (1 Kor 15, 20), “pirmdzimtais daudzu brāļu vidū” (Rom 8,29), kā pirmdzimto “starp mirušajiem” (Kol 1,18; Atkl 1,5) un “dzīvības Valdnieku” (Apd 3,15) vai pirmais, kas “augšāmcēlies no mirušajiem” (Apd 26,23). Šīs rakstu vietas norāda ļoti izteikti uz saistību starp Kristu un mūsu augšāmcelšanos (1 Tes 4,14) un uzsvēra, ka visi ticīgie ir iekļauti Jēzus augšāmcelšanās procesā.

Šis process norit visos Sakramentos, kuros svinam Kristus ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, un Sakramenti ir zīmes, kas norāda un ved uz mūžīgo mērķi. Sakramenti mūs izrauj “no tumsas varas un ieved sava mīļotā Dēla valstībā” (Kol 1,13) un nodrošina “Kristu mūsos - dievišķās godības cerību” (Kol 1,27). Pateicoties Sakramentiem zinām, ka Dievs “ar Kristu atdzīvina mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos [un] līdz ar Kristu augšāmcēlies” (Ef 2, 5-6). Caur Sakramentiem kristieši pieder jaunajam laikam, “pēdējā stunda” (1 Jņ 2,18) un ir jau ar Kristu “sēdināti debesīs” (Ef 2,6). Jaunajā Derībā mēs saņemam “ķīlu” (Ef 1, 14), ko Vecajā Derībā cilvēki tikai gaidīja un pateicoties Sakramentiem un īpaši Euharistijai, esam iekļauti Kristū un mums ir līdzdalība Viņa dzīvē. Kopā ar apustuli Pāvilu katrs ticīgais var teikt, ka esam jau augšāmcēlušies un jau sēžam pie Dieva labās rokas (Ef 2,6).

* Die Aufrichtung der ehernen Schlange - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_SWZFSIMC6TAPZP4W2BEOY3757VQ6E62R

br. Jānis Savickis OFMCap

III gavēņa svētdiena, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22)

Izceļošanas grāmatas (Izc 20, 1-17)

2. lasījums no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem (1 Kor 1, 22-25)

 Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-25)

1 Kor 1, 22-25, III gavēņa svētdiena, B

1 Kor 1, 22-25

Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa (Jņ 2, 13-22), manuskripts
no 13.gs. sākuma, Minhenes Psalteris.

Trešajā gavēņa svētdienā kā otro Dieva vārda liturģijas lasījumu Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no Pirmās Pāvila vēstules Korintiešiem, kur apustulis izmanto pretstatus starp pasaules gudrību un krusta vēsti. Pretmeti caurvij šo lasījum, kur Pāvils raksta par gudrību, spēku un inteliģenci un pretī noliek muļķību, ieļaunojumu un vājumu. Ja pirmie vārdi attiecas uz pasaules darbību, tad sekojošie - Dieva darbību. Viss notiek šajā pretmetā līdz brīdim, kad izrādās, ka viss apgriežas otradi un Dieva muļķība ir gudrāka un vājums spēcīgāks. Pāvils izmanto anitēzes pieeju: muļķība un vara, pasaules gudrība un Dieva gudrība, vājums un spēks, cilvēku gudrība un Dieva spēks. Pāvils nemitīgi atkārtoja, ka Dievs izvēlējās vājus un nabadzīgus cilvēkus, kuri neko neprot, lai pasaulē veiktu savus darbus (1 Kor 1, 18-31). Pasaules gudrie un prātīgie ir aizņemti ar savas gudrības izkopšanu. Krusta vēsts antīkajā reliģiskajā un kulturālajā vidē asociējās ar vājumu.

Kāpēc Pāvils korintiešiem tik neatlaidīgi sludināja par Kunga krustu? Viens no iemesliem bija tas, ka Atēnās viņam neizdevās evaņģelizēt kā cerēja, jo nesludināja par Krustāsisto un tā rezultātā viņa vārdi nenesa tādus augļus kā gaidīja. Svarīgi, ka viņš nonāca pie pārliecības par krusta mācību un tās sekām sludināšanā. Jūdi un pagāni krustam jeb krusta vēstij gāja garām vienaldzīgi un neievēroja to, ka tieši tur vieskaidrāk atklājas Dievs. Viņi atklāsmes Dievu atmeta pilnībā, bet iemesli bija dažādi. Jūdiem Krustāsistais Kristus bija ieļaunojums, klupšanas akmens (gr. skandalon), bet pagāniem muļķība (1 Kor 1,23). Grieķu valodā vārds “skandalon” nozīmē lamatas, traucēkli, šķērsli. Bībeles valodā šis vārds apzīmē to, kas ir šķērslis ticībai vai tas, kas neļauj ticēt. Tas nav kāds tiviāls iegansts vai aizbildinājums, bet nepārvarams šķērslis un jūdiem tas bija krusts. Tam bija vairāki iemesli un viens no tiem bija tas, kāda ir krusta saskaņa ar Rakstiem un kā Dievs var dāvināt pestīšanu bez Likumu. Pāvils redzēja, ka krusts jūdu izpratnē pretojās Dieva dabai, kurš saskaņā ar viņu viedokli, varēja atklāties tikai spēka zīmēs jeb redzamā, izšķirošā un konkrētā darbā, kas maina pasauli. Tāda bija jūdu gaidītā Dieva ienākšana vēsturē un pēdējo laiku piepildīšanās. Tas bija pretēji krusta vājumam.

Pāvilam bija skaidra jūdu nepārvaramā attieksme un tāpēc viņam vairāk interesēja grieķi, jo viņiem krusts bija neracionāls. Krusts viņiem nebija kāda kļūda, bet veselā saprāta izsmiešana, bet tas arī nav kaut kas ar ko būtu jācīnās, jo krusts vienkārši ir nejēdzība, kurai nav jāpievērš uzmanība. Sludinātai Evaņģēlijai nav pat jēga piegriezt vērību, jo ir bez jebkādas racionāls loģikas. Grieķiem arī bija muļķība mīlestība, kuru Kungs parādīja uz krusta, kas bija žēlsirdīga, neaptverama un iejūtīga, jo viņu izpratnē Dievs nav spējīgs uz kaislīgu mīlēšanu. Nesatricināmība un līdzsvarotība (gr. apatheia) bija svarīga dievības īpašība pie kā cilvēkam pašam ir jātiecas.

Kad Pāvils rakstīja, ka Kristus ir mūsu Gudrība (1 Kor 1, 24), tad domā, ka Viņš ir mūsu gudrības mērķis un iemesls. Intelektuālas spekulācijas var pievilt, jo “pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu Viņa gudrībā” (1 Kor 1,21) un neatklāja Viņa klātbūtni un rūpes radībā. Pāvils rakstīja par pagāniem, kas neiepazina Dievu kā Radītāju un Kungu. Tāpēc Dievs atklāja sevi, lai ticīgos glābtu “ar muļķīgu sludināšanu” (1 Kor 1,21). Krusta sludināšana atšķir kristiešus no citu reliģiju pārstāvjiem un izceļ kristīgo unikalitāti (1 Kor 1,22-24). Pagāni veidoja dažādas reliģiskās sistēmas pie kurām cauri gadsimtiem turējās. Jūdi, kuri nepieņēma Jēzu Kristu palika pie tādas Dieva un mesijas izpratnes, kas atbilda viņu ieskatiem. Pagāni balstījās uz prāta spējām un Kristu uztvēra kā muļķību, bet jūdi kā ieļaunojumu, jo gaidīja pilnīgi savādāku mesiju. Abos gadījumos rezultāts bija līdzīgs, jo Kristus tika atmests, jo cilvēki savus spriedumus balstīja uz savas cilvēciskās gudrības un neatzina dievišķo gudrību.

Lasījums iesākas ar darbības vārdiem, kurus Pāvils lieto, lai aprakstītu to, kas atšķir kristiešus no grieķiem un jūdiem: “jūdi prasa (gr. aiteō) zīmes un grieķi meklē (gr. zēteō) gudrību… mēs sludinām (gr. kēryssō) krustā sisto Kristu” (1 Kor 1,22-23). Pirmais darbības vārds attēlo jūdu meklēšanu, kur cilvēks nemeklē pats sevi ar saviem spēkiem, bet lūdzas, jo Dievu neiegūst, bet var tikai lūgt, lai Viņš atklātos. Grieķu meklēšana bija ieslēgta cilvēkā un Dieva meklēšana saistās ar iepazīšanu saviem spēkiem izmantojot jautājumus un argumentus. Kristiešiem raksturīgs ir tas, ka Dieva atklāsme un patiesība ir vēsturisks notikums un tāpēc par to var tikai stāstīt un liecināt. Kristiešiem Dievs kā dāvana, kuru pieņem ticībā. Kristietis pielāgojas notikumam un ir viņam paklausīgs, un nevis padara par savu interešu un ambīciju instrumentu. Krusta noslēpums ir viens no grūtākajiem un pretojas visām interpretācijām, jo vispirms tas ir jāpieņem visā tā nedabiskumā, skaistumā un draudīgumā, necenšoties to racionalizēt, lai padarītu par savu īpašumu.

Kad Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt visām tautām, Viņš piekodināja: “Mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt 28,20) un tas nozīmē, ka paši nevar neko izvēlēties, pielāgot vai izlaist kādu daļu, jo Jēzus mācīja, pat ja tas pārsniedz cilvēciskās robežas, jāuzlūko visā tās pilnībā. Vai tas ir ēri vai neērti, mācekļiem ir jānodod cilvēkiem Evaņģēlija vēsts visā tās pilnībā. Pāvils centās savā sludināšanā to īstenot, lai Evaņģēlijs sasniegtu jūdus un pagānus, bet arī labi saprata, ka abi domāšanas veidi nespēj pieņemt Kristus krusa vēsti, jo bija pārāk šauri. Nedalīta Evaņģēlija vēsts bija nesasniedzama jūdiem un pagāniem, jo Jēzus persona prasīja no parastā cilvēka, kas pieder dabai, pakļauts nāvei, nogurumam un meklē savu izdevīgumu, pārāk daudz, bet Krustāsistā spēkā tas ir iespējams. Kristiešiem šis noslēpums ir ļoti svarīgs un tas ir jāīsteno savā dzīvē, jo pasaule nepazīst šo nomišanas spēku. Šī nomiršana un viss, kas ar to saistīts ir mums dāvāts, lai nomērdētu veco cilvēku un gaidītu augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap