Rom 8, 8-11, V gavēņa svētdiena, A

Rom 8, 8-11

Pirmais medalions pavēsta par Lācara nāvi: Marija un Martu,
nometoties uz ceļiem pie Jēzus kājām un otrajā: Lācars
piecelts no miroņiem. Manuskripts tapis Itālijā, Boloņā 13.gs.
uzglabāts Bodleian Libraries, University of Oxford.

Piektajā gavēņa svētdienā lasām vēstules romiešiem 8. nodaļas fragmentu par dzīvi Garā. Ja iepriekšējā vēstules nodaļā Pāvils iezīmēja nelaimīgo cilvēka stāvokli grēka un nāves nebrīvē, tad šajā nodaļā apustulis pāriet pie kristiešiem, kuri jau ir attaisnoti un Gara piepildīti. Jaunā Gara kārtība, Gara likums, kas dod dzīvību Jēzū Kristū aizstāja iepriekšējo grēka un nāves kārtību. Mozus ārējais Likums nenesa pestījošo principu, bet Kristus nākot pasaulē grēcīgās miesas veidā un saliekot sevi upurī par grēku salauza grēka varu un miesas dziņas. Kristū atklātais Dieva spēks paveica to, ko Likums nevarēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves varas. No šī laika vienotībā ar Kristu cilvēks var pieredzēt iekšējo garīgo dzīvi. Grēka sekas izsauc fizisko un garīgo nāvi, bet Kristū gara dzīve cilvēkā var atjaunoties. 8. vēstules nodaļa ir ļoti pacilājoša un priecīga, jo galu galā ir iespējama mūsu dzīves svētdarīšana (Rom 8,1-17) un šajā nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē apdāvināt kristieti ar pārdabisku dzīvi. Jaunā kristieša esme ļauj piepildīt visu, ko Dievs sagaida: dēla attiecības ar Dievu. Pāvilam nav tik svarīgi, ka miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei, bet viņam būtiski ir tas, ka gara dzīve ir patiecoties Kristus taisnībai. Pāvila garīgās dzīves izpratni un pieredzi nosaka Gars, jo viņš pats piedzīvoja cilvēka nespēju grēka priekšā, nepieciešamu apziņu, lai atvērtos uz žēlastību. Apustulis savās vēstulēs parāda likuma nepietiekamību pestīšanai. Cilvēks savos klejojumos dažādos veidos centās panākt mieru un vienotību, bet tikai Kristū to var atrast. 

Pāvils ļoti skaidri savās vēsturēs raksta par Kunga nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un iemājošanu debesīs jeb to, kas mums tagad ir aktuāls un pieejams: sakramentālo noslēpumu pamatprincipiem kā aktuāliem Dieva pestīšanas darbiem mūsos. Mūsu ataisnošana, svētdarīšana un jaunā dzīve Kristū ir Dieva žēlastības dāvana un šādas dāvanas mūsu brīvajai gribai ir kā spēcīga prasība, lai svētdarītu savu dzīvi, ietērpjoties jaunajā taisnīgumā, mirstot kopā ar Kungu, lai kādreiz mūžībā būt kopā ar Viņu (Rom 8,9-17). Šis jaunais kristīgais esības veids ir iespējams ne tikai pateicoties Jēzus piemēram, bet vēl lielākā mērā pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10). Kunga iemājošana mūsos ir šīs jaunās dzīves avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva aicināmums mūsos. Tāds cilvēks var no jauna sadarboties ar Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš nāk pie viņa, lai iemājotu sirds dzīlēs kā svētnīcā (Rom 8,9-11; 1 Kor 3,16-17; 6,19). Kristietis kļūst zināmā mērā par līdzatbildīgu par savu pestīšanu. Kristus upuris ir neaizstājams, jo bez tā, no sava grēka stāvokļa mēs nevarētu glābties, bet tas nenozīmē pilnīgu cilvēku aizstāšanu ar Kristus darbu. Upuris tika salikts mūsu vārdā un tas nenozīmē, ka nav nekas jādara savas pestīšanas labā. 

Pāvils pretstata “miesu” Dieva pārvaldītajai sfērai un, kas dzīvo šajā sfērā, ļauj Dievam noteikt viņu dzīves gaitas. Kristieši ir saņēmuši Dieva Garu kristībās un tāpēc viņi ir Garā, jo šis Gars mājo viņos. Diemžēl ne visi ticīgie dzīvo saskaņā ar Dieva Garu un Pāvils diezgan tieši saka, ka šādā gadījumā cilvēkam nav Kristus Gara un tādējādi viņš nepieder Dievam. Sv. Laurencijs no Brindizi to ļoti skaidri izsaka: “Kristus valda cilvēkā ar žēlastību, velns ar grēku: Kas grēko, tas ir grēka vergs [Jņ 8,34], velna vergs: Jo, kam paklausa, tam arī kalpo [2 Pēt 2,19]. Tā kā pasaulē joprojām ir tikai divas valstības: Kristus valstība un velna valstība, un katrs cilvēks ir vai nu no Kristus valstības, vai no velna, mums, brāļi, jācenšas saprast, kurai valstībai katrs no mums pieder. Svētais Pāvils saka, ka, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam [Rom 8,9], ka tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [Rom 8,14]; jo, kam ir cilvēka gars, ir cilvēks un nevar būt cilvēks bez cilvēka gara; tātad tas, kam ir Dieva un Kristus Gars, ir patiess kristietis; bet tas, kam ir velna gars, ir velna dēls: Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat pildīt sava tēva gribu (Jņ 8,44). Bet šīs lietas ir apslēptas; pievērsīsimies acīmredzamākajām: pēc to augļiem jūs tās pazīsiet [Mt 7,20].”* Grēka pārņemtam cilvēkam likums liekas kā nebrīve, jo viņš ir bezspēcīgs pret tā prasībām un uztver likumu kā kaut ko ārēju un nepiederošu savai identitātei. Dieva likums prasa mīlestību, bet grēks velk pretējā virzienā, bet Gara ietekmē paliekošam cilvēkam viss ir savādāk, jo viņš tiek apdāvināts ar mīlestības dinamiku un likums vairs nav nebrīve, bet brīvība jeb kaut kas iekšējs. 

 * Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica tertia in Quadragesima, homilia 358, III.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 5, 8-14, IV gavēņa svētdiena, A

Ef 5, 8-14

Sv. Asīzes Francisks saņem stigmas no sešspārnaina
krusāsista serafa un, visdrīzāk, brālis Leons kā šī notikuma
liecinieks. Manuskripts no Šveices 1337.g. Provinzarchiv
Schweizer Kapuziner Luzern https://www.e-codices.unifr.ch/en/pal/L/77v

Ceturtajā gavēņa svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no vēstules efeziešiem, kurā Pāvils brīdina par dažāda veida pagāniskām pārmērībām kristiešu starpā un raksta par tumsas un gaismas bērniem. Ja vēstules pirmā daļa pievēršas dogmatiskajiem jautājumiem (Ef 1,15-3,21), kuros tiek definēta kristīgā identitāte, dzīve Baznīcā un noslēpums, kuru Baznīca mums atklāj. Otrajā daļā (Ef 4,1-6,20) ir pamācības ticīgajiem, lai neiztēlotos kristīgo dzīve āprus Baznīcas vienotības. Apustulis uzskaita dažādus grēkus, kas atkārtojas ar dažādu intensitāti katrā kristiešu paaudzē. Iedarbīgs līdzeklis pret grēku ir ticības padziļināšana Kristum ar pilnīgu apziņu par jauno kristīgo identitāti un personisko atgriešanos: “jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8). Piederība Kungam neierobežojas tikai savā individuālajā ticības ceļā, bet saistās ar liecību un tāpēc jāņem vērā ieļaunojuma skandāls. Ļauna rīcība var izsaukt ieļaunojumu un tāpēc jācenšas pēc vienotības ar Kristu, kas īstenojas redzamā dzīvē un lūgšanā. Tāpēc šīs svētdienas lasījumu var arī uzlūkot kā norādes kā veidot ticības dzīvi sabiedrībā, kurā notiek saskarsme ar pagāniem (Ef 5,6-17).

Kristus atnestā pestīšana bibliskajā tradīcijā tiek aprakstīta kā Dieva gaismas uzvara pār tumsu, kurā sten cilvēki. Šādu tumsas gaismas valodu jau sastopam Vecās Derības sākumā, kurā Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5). Evaņģēlisti arī izmanto šo simboliku un šo ceļu gāja arī Pāvils, kurš pestīšanu apraksta kā pāreju no tumsas valstības uz gaismas valstību. Daudzviet Jaunajā Derībā dzirdam šādu gaismas attēlojumu, jo gaisma ir elements, kurā norit kristīgā dzīve un rod piepildījumu. “Dievs ir gaisma un Viņā nemaz nav tumsas” (1 Jņ 1,5) un Kristus ir pasaules gaisma (Jņ 8,12; 9,5), un spīd tumsā, jo Viņš ir patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku un caur ticību, mēs, kas bijām tumsā, tagad esam “gaisma Kungā” (Ef 5,8). “Miegs ir kūtrums, kā pie Pāvila: “Celies, kurš guli” (Ef 5,14), tas ir, kas kūtruma dēļ izvairās no noderīgiem darbiem”* un “gaisma ir ticīgie, kā pie Pāvila: “Tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5,8), tas ir, apgaismoti tikai Kristū”.** Pārejo no gaismas uz tumsu vainagojas uzvedības maiņā (Ef 5,8-9). Pāvils savās vēstulēs ik pa laikam izmantoja šo pretmetu “iepriekš un tagad” (Sal. Rom 6,19; 2 Kor 5,17; Ef 5,8; Tit 3,3-7) un pretnostata pagānu iekāri un Gara augļus (Gal 5,19-26). Baznīcas darbs ir piedalīties Kristus darbā, kurš izrauj cilvēkus no tumsības varas un ieved mīļotā Dēla valstībā ( Kor 1,13). Ticīgie varēja tikt izrauti no tumsas varas vienīgi pateicoties tam, ka Kristus gaisma ne tikai apgaismoja ar lielu spēku mūsu tumsības, bet iegāja tās spēkā. Kristus varēja nedzert no biķera, bet pieņēma Tēva gribu un piekrita nonākt tumas varā un atdeva savu dzīvību. Lai Kunga gaisma patiešām mirdzētu, tumsai ir sevī jāuzņem gaisma un tikai tādā veidā tumsa tiek uzvarēta. Visa Kristieša dzīve ir kā izraušanās no šīs tumsas: “dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8).

Sv. Laurencijas no Brindizi raksta: “Mani brāļi, “visam ir savs laiks un viss paiet savā laikā zem saules” [Māc 3,1]; pēc ziemas nāk pavasaris un vasara. Līgavainis saka: “Tagad… ziema ir pagājusi, lietus ir pārgājis un prom…atnācis koku apgriešanas laiks” [Dz 2, 11-12], laiks rūpēties par saimnieka vīna dārzu, lai saņemtu denāru par dienas darbu [Mt 20,1-16)]. “Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosiem tā, kā pieklājas dzīvot dienā” [Rom 13, 12-13]. “Jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā, dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess” [Ef 5,8-9]. Ir pienācis pavasaris, kad visa daba atdzīvojas: debesis, zeme, pļavas, lauki, koki; “tā arī mēs staigājam jaunā dzīvē” [Rom 6,4]. Ja kopā ar Pēteri pūloties visu nakti šīs pasaules dzīlēs neko nenoķērām, iemetam tīklu laivas labajā pusē pēc Kristus pavēles un noķeram lielu skaitu zivju [Lk 5,5-6]. Ja kreisajā pusē strādājām veltīgi, tad uzsākam darbu labajā pusē ar lielu ieguvumu, krājam sev mantu debsīs. Pavasara laiks ir laiks, kurā ārsti parasti nodarbojas ar miesas ārstēšanu”.*** “Sirdis šķīstījoša ticība māca ticīgos, kā atpazīt slimību, kā atrast slimības iemeslu, kā ieticēt ārstam, kā meklēt zāles un pieņemt nopelnu pietiekamību no Kristus nopelniem un no Svētā Gara žēlastības. Tāpēc caur ticību un ar to apvienotu mīlestību droša ir cerība nākošajai laimei. Tāpēc tikai ticība “atdala gaismu no tumsas” [Rad 1,4], kā lasām efeziešiem 5,8: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā”. Tāpēc ticība dziedina, šķīsta, paceļ un veido dievveidīgu (lat. deiformat) cilvēka cerību un mīlestību ar darbiem.” ****

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam D,XXV, 2.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam L, LIII, 4.

*** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homilia 318, IX.

**** st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio A, Collatio VII 13*a.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 1-2.5-8, III gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 1-2.5-8

Svētā Ženevjēva no Parīzes (419/422-502/512) svaida

ticīgos, manuskrips no 1455.g. Viduslaiku attēlos viņa bieži

 tiek parādīta kā tā, kas svaida Parīzes iemītniekus, lai viņi  

saņemtu svētību, dziedināšanu un garīgo mierinājumu. 

St. Genevieve of Paris anointing the faithful by Master of Jean Rolin II -

1455 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Trešajā gavēņa svētdienā atgriežamies pie Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas un ja pirmajā nedēļā lasījām šīs nodaļas vidu, tad šajā, tās sākumu, kur apustulis izceļ Kristus ataisnošanu jeb izlīgšana ar Dievu, kas ļauj pārvarēt grēku un kas ir pieejams katram ticīgajam. Kristus atvēra mums pieeju Dieva draudzībai un darīja to vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Pāvils gribēja parādīt, ka Kristus pārbagāti laboja pirmgrēka sekas. 5. nodaļā viņš parāda, ka krusts ir īpaša mīlestības atklāsme, ko Tēvs dāvā cilvēcei un ir mīlestības liecība. Tā ir mīlestība, kas izlieta ticīgo sirdīs caur Svēto Garu un šī mīlestība ir Dieva mīlestība ar kuru Viņš mūs mīl. Nav jābrīnās, ka Jēzus ir gatavs mirt par grēcinieku un cik šī mīlestība šādā perspektīvā ir neizprotama un pārsniedz mūsu gaidas. Dievs mīlot grēcinieku ir gatavs uz sava Dēla nāvi. Tāda ir Tēva mīlestība un tāda ir atklāsmes būtība.

Pāvils savās vēstulēs apcerēja gara augļus un pirmajā vietā viņš izceļ mīlestību, kas nav tikai kā pirmais auglis dažādos sarakstos, bet dzemdē un aptver visus pārējos gara augļus. Tas, kurš mīl, piepilda visu Likumu (Rom 13,8), bet tas vēl nav viss, jo tas, kas mīl, arī dalās ar Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir ielieta caur Svēto Garu sirdīs un padara mūs par Dieva dēliem un meitām. Dieva dāvana mums Jēzū Kristū un atgriešanās piedāvājums ir kā neredzama mīlestības dāvana, kas ielieta mūsu sirdīs un šo mīlestību varam uztvert kā bibilsko žēlastības jēdzienu. Krustāsistā atklātā mīlestība ir žēlastība un neredzami apdāvina ar mīlestības žēlastību. Kristietis ir aicināts atbildēt Tēvam un godināt Viņu ar visu savu dzīves vēsturi, lai tajā īstenotu dievišķo plānu. Krusta nāve ir zīme tam cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un neizmērojamā mīlestībā. Tā ir liecība par mīlestību, kas ir spēcīgāka par nāvi. Dieva mīlestība, Jēzus mīlestība un kristieša mīlestība fokusējas Svētajā Garā, jo tas, kas grib piederēt Jēzum Kristum, tam ir jādzīvo Garā. Gars ir dievišķā mīlestība, kas ļauj Dēlam būt vienotam ar Tēvu un tādā veidā ļauj mums iemērkties Dieva dzīves avotos.

Dieva mīlestība mūsu sirdīs ir saite, kas mūs savstarpēji vieno un pārliecina mīlēt. Šī mīlestība paredza arī ienaidnieku mīlestība, kas ir kā indikators tam, vai mūsu mīlestība patiešām izplūst no Dieva un atbilst Dieva mīlestības kritērijam. Dieva mīlestība ienākot pasaulē sastapās ar pretestību jeb grēciniekiem, bet šīs mīlestības mērķis ir pārvarēt šo naidīgumu, jo Dievs grib no ienaidniekiem izveidot draugus un dara to par Kristus nāves cenu. Tāpēc kristīgā ienaidnieku mīlestība nav ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem par tik, cik Dieva mīlestība aicina viņus uz draudzību ar ticīgajiem. “Bet ir nepieciešams, lai dvēselē tiktu iespiests patiesības zīmogs (signum veritatis imprimatur in animam), caur ko dvēsele kļūst arī “par slēgtu dārzu, par aizzīmogotu avotu” [Dz 4,12]. Pirmais zīmogs ir tas, ka tai jābūt nesaraujamā mīlestības saitē, proti, kad dvēsele tā mīl, ka teiks: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Bēdas, bailes,vajāšanas, bads” utt. [Rom 8,35] - ne tāpēc, ka cilvēks nevarētu atkrist no mīlestības, bet gan tad, kad tā notiek, viņš nedomā nekad grēkot. Otrkārt, lai būtu neierobežota dievišķā dāvana, lai varētu mīlēt visu, ko mīl Dievs, gan draugus, gan ienaidniekus, gan svešiniekus, gan tuviniekus. Tāpēc lasām: “Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5]. Jo caur to dvēsele izplatās (diffundit), lai mīlētu visu labo un tikai labo.”*

Nav jābrīnās, ka viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par visnabadzīgājajiem sabiedrības pārstāvjiem, tika veltītas Svētajam Garam un tādā veidā pūstošo un rētaino slimnieku miesu uzlūkoja šo vārdu gaismā: “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5). Sv. Didims Aklais pārdomājot svaidīšanu ar eļļu raksta: “Es izliešu savu Garu pār visu miesu” [Jl 3,1][...] “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5] un “Tavs vārds ir kā izlieta eļļa” [Dz 1,3]. Izlietā eļļa, kas izplūst no trauka, tālu ness savu smaržu. Kad Pestītājs uzturējās tikai Izraela zemē, tad rakstīja: “Izraelī liels ir Viņa vārds” [Ps 75,2) - Viņa vārds bija it kā traukā. Kad Viņa vārds kļuva “pārsteidzošs visā zemē” [Ps 8,2] un piepildījās vārdi: “Kā Tevi vārdi, Dievs, tā arī Tava godība sasniedz zemes malas” [47,11], tad kļuva kā izlieta eļļa.”**

Šī mīlestības eļļa izlīst no trauka un pārsteidz pasauli, jo kristīgā mīlestība sākotnēji ir vienvirziena, beznosacījuma un neatkarīga no atbildes. Kristietībā mīlestība nesākas ar atbildes mīlestību, bet dāvanas iepazīšanu un pieņemšanu. Abpusēja mīlestība sākas tad, kad iesākas atbilde beznosacījuma mīlestībai, jo mīlestība, kas gaida atbildi un rod tajā motivāciju ir ierobežota, nepastāvīga un nosaka robežas. Tas ir arī aicinājums kristietim apdāvināt citus, izlieties pār citu kā eļļai, kuras smaržu nevar ierobežot. “Ticība Dievam nav iespējama bez ticības cilvēkam. Kristietība to pauž savā ticības apliecībā: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Šī ticība Dieva uzticībai cilvēkam, kā arī šim cilvēkam Jēzum, ir tik paradoksāla, ka tā ir iespējama tikai Dieva Gara spēkā: “Es ticu uz Svēto Garu.” Šīs ticības paradokss slēpjas mūsu ticībā, ka Dievs uzticas cilvēkam, kamēr mums gandrīz nav iemeslu uzticēties “cilvēkiem”, citiem un sev pašiem. Atkārtojot daudzas Vecās Derības atbalsis, Pāvils to izsaka šādi: “Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).”***

* st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio B, Collatio XXIII 11a-11b.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.206 [Ps 34]

*** Edward Schillebeeckx, Interim Report on the Books Jesus and Christ. The Collected Works of Edward Schillebeeckx Volume 8, London: Bloomsbury 2014. - 98.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 1, 8b-10, II gavēņa svētdiena, A

2 Tim 1, 8b-10

Sv. Pāvils ar bīskapu Timoteju, manuskripts no Lielbritānijas
 Bodleian Libraries, University of Oxford, 1240-1250.g.

Otrajā gavēņa svētdienā lasām Pāvila 2. vēstuli Timotejam, kurā apustulis iedrošināja viņu iedegt no jauna sevī Dieva dāvanas un žēlastības, kuras saņēma apņemot apustuliskā kalpojuma amatu. Pāvils Timoteju aicināja uz drosmi un spēku pārbaudījumu priekšā. Dievs cilvēku aicina nevis dēļ viņa darbiem, bet brīvprātīgi, savas žēlastības spēkā, kas atklājās Jēzū Kristū, kurš uzveica nāvi un aktualizēja nemirstību. Pāvils cieta Evaņģēlija dēļ un nekautrējās no savām ciešanām, un Timotejam arī nav par ko raizēties, jo saņemot sludinātāja, apustuļa un Evaņģēlija mācītāja amatu, Dieva dāvātā izturība šajā ceļā nodrošinās izturību. Mēs zinām par visiem pārbaudījumiem apustuļa ceļā. 2. vēstule Timotejam tiek atzīta par pēdējo Pāvila rakstīto vēstuli un priekš mums tā ir kā sava veida apustuļa testaments. Šajā vēstulē ir apslēpta Pāvila pēdējā griba, kurā uzsvars tiek likts uz Timoteja lojalitāti un aicina viņu uz uzticību un izturību aicinājumā, un atbildīgi rūpēties par savu amatu.

Šo vēstuli Pāvils rakstīja ieslodzījumā un viņam vairs nebija reālu cerību uz glābiņu, jo gaidīja nāves soda izpildi. Jāievēro, ka Pāvils rakstot no cietuma Timotejam nesūdzējās par savu likteni, pasauli un cilvēkiem, bet iedrošināja viņu. Tie bija spēcīgi vārdi, jo Pāvila situācija apēnoja Timoteja nākotnes scenārijus, jo viņam arī būs jāsadurās ar grūtībām un vajāšanām ne tikai no Romas varas iestādēm, bet arī no viltus mācītājiem Baznīcā. Viņš aicināja Timoteju pārvarēt savu nedrošību un jaunības biklumu. Apustuļiem ticības piedzīvojuma jēga un nozīme bija skaidra. Jēzus viņiem stāstīja par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi pie krusta. Viņš vēlējās mācekļus sagatavot Golgātas drāmai un savas nāves patiesās nozīmes izpratnei.

Ciešanas nāca komplektā ar aicinājumu, kad Jēzus aicināja Pāvilu būt par savu apustuli (Apd 9,16), un cietumā šis aicinājums sasniedza kulmināciju, jo Pāvils savā miesā piepildīja to, kas trūka Kristus ciešanās Baznīcas labā (Kol 1,24). Timotejam pavērās iespēja piedalīties šajā žēlastībā. Šo lasījumu Baznīca mums piedāvā kā iedrošinājumu neatlaidīgi pildīt mūsu gavēņa apņemšanās. Pāvils savās vēstulēs bieži uzskaitīja savas un citu kristiešu ciešanas kā Kristus ciešanu papildinājumu un ne jau tāpēc, ka Kristus ciešanām kaut kas trūktu, bet gan tāpēc, ka Kristus Miesas, Baznīcas, locekļiem ir jāpiedalās cietošā Kristus noslēpumā. Pāvila vārdi šajā svētdienā ir svarīgi tiem, kas gatavojas kristībām un mums visiem: “Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svētu aicinājumu” (2 Tim 1,9) un “mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir gan iznīcinājis nāvi, gan ar evaņģēliju gaismā cēlis dzīvību un neiznīcību… ” (2 Tim 1,10). 

Pāvila pamudinājums atgādina himnu (2 Tim 1,9-10), kurā Dieva glābšanas nodomam tiek piedēvētas trīs īpašības. Pirmkārt, glābšana ir dāvana. Tāpat kā Pāvils vēstulē romiešiem, arī šajā vēstulē ir skaidrs pretstats starp cilvēka darbiem un Dieva žēlastību. Otrkārt, glābšana īstenojas Jēzū Kristū. Treškārt, iniciatīva izriet no visas mūžības un neaptveramiem Dieva plāniem. Lai gan šī pestīšana tika atklāta Jēzus Kristus glābšanas darbā, Dievs to bija vēlējies jau no visas mūžības. Dievs dod mums aicinājumu uz svētumu nevis mūsu pašu nopelnu dēļ, bet tā ir žēlastība. Dieva plāns ir iekļauts šajā aicinājumā, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā Jēzū Kristū. Šajā kontekstā Pāvils runā par “noslēpumu” un domā par dievišķo plānu, kas gadsimtiem ilgi bija apslēpts, bet tagad ir darīts zināms visiem Kristū. Kāds ir šis plāns? Kunga uzvara pār nāvi un dzīvības dāvanas atklāšana Lieldienu uzvarā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-19, I gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 12-19

Priesteris tur biķeri. No tā galvas izaug zaļš koks ar krustu
centrā. Tas simbolizē atpestīto Ādamu Kristū. Kaila sieviete
kreisajā pusē ir jaunā Ieva, kas tur ābolu, kas ir dzīvības
auglis jeb Kunga miesa. Kreisajā pusē divpadsmit lūdzēji,
kas pārstāv Ādama ciltsrakstu. Eņģelis ved ceļinieku (Ādamu?)
ar maisu/nastu un spieķi pie altāra kā Dieva žēlastības zīme.
Manuskripts no Lielbritānijas, flāmu izcelsme1435.g.

Gavēņa pirmajā svētdienā otrais Dieva vārda lasījums ir no Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas, kas veido vēstules centrālo daļu (5-11.nod.). Kristus atvēra mums ceļu uz draudzību ar Dievu. Apustulis skaidro Kristus veikto attaisnošanu, kas ir izlīgšana ar Dievu, tā pārvar grēku, ir pieejama katram cilvēkam un visai cilvēcei. Pieņemot Jēzu Kristu cilvēks saņem mieru, kas ļauj dzīvē pieredzēt paļāvību uz Dievu nāves priekšā un uzticīgi gaidīt mūžību. Šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz visas cilvēces pestīšanu un Pāvils salīdzina Jēzus nāves sekas ar Ādama izgāšanos. Pāvils vēlējās parādīt, ka Kristus izlaboja ar uzviju pirmvecāku grēku un tā sekas. Jēzus Kristus ir Dieva atbilde grēka un nāves ienākšanai pasaulē. Ar lielu prieku apustulis aprakstīja lielu pretstatu starp grēka sekām un Dieva žēlastību, kas cilvēkiem dāvāta caur Jēzu Kristu. Likums nevarēja dzēst grēku, bet deva lielāku grēka apziņu. Kungs nodrošina nepieciešamo spēku, lai pārvarētu grēku un dāvā dzīvi, kas ir varenāka par nāvi. Ādama nepaklausībai Jēzus pretī liek savu paklausību un tāpēc Kungu var nosaukt par jauno Ādamu, kura darbība un spēks ir tik liels, ka viss ko Viņš dara, var nosaukt par jauno radību.

Pāvila vēstulēs varam lasīt par kristīgo un biblisko izpratni par cilvēka grēku, un svarīgs teksts šai ziņā ir šīs svētdienas lasījums. Pirmajā teikumā: “caur vienu cilvēku grēks ienāca pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši” (Rom 5,12). Grēks šeit ir attēlots kā kaut kāds pārpersonisks un pārvēsturisks spēks. Pagānam tas liktos kaut kas mitoloģisks, ja grēku uztvertu kā personu, bet Pāvils to šeit tā nedomā, jo viņam grēks ienāca pasaulē caur personisku un vēsturiski sagrēkošanu: "Nāve valdīja no Ādama [Rom 5,15a], dodot sākumu iznīcinošai varai [..]; dzīvības valstība atnāca un iznīcināja nāves varu un iesākās jauna piedzimšana, jauna dzīve un cita eksistences forma, mūsu pašu dabas pārmaiņa."* Kristus žēlastība pārmaina mūs no grēciniekiem uz taisnīgajiem, no grēka vergiem uz Dieva dēliem, no solidāriem ar Ādamu pie solidāriem ar Kristu.

Pāvils vēlējās piedāvāt saviem lasītājiem noteiktu sintēzi un plašu vispārēju izklāstu. Viņš salīdzināja divus ceļus: viens uz leju (Ādams) un otrs uz augšu (Jēzus). Abos ceļos ir sava veida solidaritāte un sava veida auglīgums: Ādama auglīgums izpaužas grēkā, tā potenciāla atbrīvošanā un cilvēces nospiešanā. Jēzus piedāvā citu ceļu, tik nepierastu grēka loģikai. Šeit auglība arī nāk no viena avota Kristus, kas izplešas pa pasauli. Pāvils izveidoja šādu plašu vīziju par diviem avotiem - Ādams un Kristus - , kurā pirmais ir pretstats otrajam. Ādams met savu ēnu pār Kristu, bet Kristus gaisma izgaismo Ādamu. Pāvils šeit neraksta par Ādama grēka iemesliem, bet tas nenozīmē, ka tos nezina, jo “nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ” (Gudr 2,24). Kristīgajā pestīšanas pieņemšanā cilvēces solidaritātei ir principiāla loma, jo kā Ādamā visi grēkoja, tā Kristū visi atpirki. Šī saistība neiet tikai no pirmvecākiem uz visiem pēcnācējiem un ne tikai no Kristus uz konkrētajiem atpirktajiem, bet tā drīzāk ir noslēpumaina savstarpēja saite, kas vieno visus ticīgos (Rom 12,4).

Šīs svētdienas lasījumā netiek tikai salīdzināts Ādams un Kristus, bet viņu lielākie darbi ar visām sekām. Kristus paklausība iznīcināja Ādama nepaklausības sekas. Katrs no šiem cilvēkiem ienes pasaules vēsturē kaut ko savu, kurā tiek ievilkti visi citi viņu pēcteči. Ādams ar vienu kritienu ievelkt visus grēkā un nāvē. Jēzus ar krusta upuri pavelkt cilvēkus taisnībai un dzīves pārpilnībai. Pāvils uzsvēra paklausības un žēlastības pārākumu pār nepaklausību un grēku. Šī salīdzinājuma dialektika “viens par visiem un visi par vienu” darbojas divās pretējās nozīmēs. Mūsu solidaritāte ar Ādamu un ar Kristu. Kristus paklausība spēcīgā veidā nosaka, kas ir jaunais Ādams un kontrastē ar veco Ādamu. Jēzus nāve un Viņa misija bija paklausības misija. Evaņģēlists Jānis bieži atkārto, ka Kristus pilda Tēva gribu, kurai bija uzticīgs kārinājumā, agonijā un uz krusta. Krusts bija paklausības kulminācija un brīdis, kad Viņš pilnībā atklājās pasaulei. Pāvilam Krusta paklausības akts ir centrālais Kristus dzīvē, bet Ādamam centrā ir nepaklausība.

Šajā svētdienā Evaņģēlijā lasām par Jēzus kārdināšanu un tā izsaka Viņa nemitīgo cīņu ar tumšajiem ļaunuma spēkiem, kas apņem mūs no pirmgrēka un pārpludina pasauli. Šī cīņa kļūst ļoti konkrēta un redzama, kad Jēzus sadurās ar grēcīgiem cilvēkiem, kas Viņu atmet un nevarēja panest Viņa taisnīgumu. Šī cīņa kā process aptver visus Evaņģēlijus un palīdz daudz dziļāk izprast Jēzus nāves noslēpumu. Jēzus kārdināšana tuksnesī atklāj Kunga pilnīgo viengabalainību un tas ir īpaši svarīgi ticīgajiem pasaulē, kur visu var uztvert divdomīgi un tāpēc mums ir jābūt ļoti pateicīgi Viņam par lielo skaidrību, kuru Viņš grib ienest mūsu dzīvēs. Kunga kārdināšana arī tieši norāda uz vēstules romiešiem fragmenta izskaņu: “caur viena cilvēka paklausību daudzi tiks darīti taisni” (Rom 5, 19b).

* sv. Gregors no Nisas, Pashālās homīlijas: In Christi resurrectionem I, 277.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 6-10, VI svētdiena, A

1 Kor 2, 6-10

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no
Francijas 12.gs.b. un 13.gs.
Bibliothèque nationale de France,
Département des manuscrits, Latin 796, fol. 88r.

15. februāra svētdienā turpinām lasīt pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļu, kurā Pāvils uzsvēra, ka Dieva spēks ir izveidojis ticības pamatus Korintā, kas nevar tikt uztverta kā cilvēku gudrības izpausme. Pāvils izcēla Jēzus Kristus jaunumu un negribēja ticības izpaltīšanos saistīt ar polēmiku ar pagānu vai jūdu uzskatiem, kas saistījās ar katrai no šiem diviem pasaules skatījumiem raksturīgo racionālo argumentāciju. Apustulis Pāvils Jēzus Kristus pieņemšanu uzskata par patiesas gudrības augli, un nevis spēcīgu argumentu plūdumu un uzvaru pār šķietami vājākiem argumentiem. Pasaules gudrības modelis iepotēts kristiešu vidū var radīt dažos pārliecību par savu gudrību, briedumu un pilnību jeb pārliecību par savu pārākumu un citu uztveri kā nenobriedušus bērnus. Pāvilam centrā ir krusts kā Dieva gudrības izpausme, kas nav pieejama pasaules gudrajiem un tas ir Dieva plāns pasaules vēsturei, ko Viņš pats ir izveidojis no sākuma un ko Viņš pats zina. Pāvila atteikšanās no šis pasaules gudrības (1 Kor 1) nekādā veidā nenozīmē racionālas skaidrības vai argumentācijas noliegšanu. Pāvila domāšanas veids var likties sarežģīts. Viņam dievišķie noslēpumi nav iracionāli, bet atklājas cilvēka dziļumos pateicoties Dieva Garam. Kristīgais misticisms nenozīmē padošanās iracionalitātei, bet apziņa par Dieva ceļu neizdibināmo dabu.

Sv. Lionas Irenejs (130-202) savā grāmatā “Pret herēzijām” rakstīja par līdzīgām noskaņām pāris kristiešu paaudzes vēlāk, kad ticību apdraudēja dažādas mācības, kas neatzina Svētos Rakstus un Tradīciju. Šeit citētajā fragmentā tiešā veidā nav norādes kāda varēja būt situācija Korintā, bet gan līdz kam šāds domāšanas veids var novest: “kad viņus atspēko ar Rakstiem, viņi apsūdz šos pašus Rakstus, it kā tie nebūtu pareizi vai autoritatīvi, un, ka tie ir divdomīgi un ka patiesību no tiem nevar izvilkt tie, kas nepazīst tradīcijas. Jo viņi apgalvo, ka patiesība netika sniegta ar rakstisku dokumentu palīdzību, bet gan ar dzīvu balsi: tāpēc arī Pāvils teica: “Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst" (1 Kor 2,6). Un katrs no viņiem domā par gudrību, ko pats sev izdomājis. [..] Bet, atkal, kad mēs atsaucamies uz tradīciju, kas cēlusies no apustuļiem un kas saglabāta pateicoties prezbiteru pēctecībai baznīcās, tad viņi iebilst pret Tradīciju, sakot, ka viņi paši ir gudrāki ne tikai par prezbiteriem, bet pat par apustuļiem, jo ​​viņi ir atklājuši plašāku patiesību. Jo [viņi apgalvo], ka apustuļi sajauca bauslības lietas ar Glābēja vārdiem”*

Pāvils Korintā jau bija noskaņots, ka kristīgā sludināšana nevar atgādināt filozofu un politiķu runas. Viņš nebija negatīvi noskaņots pret filozofiju un retoriku. Viņš uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāpieņem Kristus persona ar visu savu esmi un tas nozīmēja, ka šajā procesā iekļaujas arī intelektuālas spējas, gudrību un zināšanas, kas ir Dieva dāvana. Savās vēstulēs apustulis centās izprast Dieva dziļumus un kristiešiem tās skaidrot, bet viņš zināja, ka tas viss arī paliek ārpus racionālajām robežām. Kristus krusts pieņemts ar ticību veido atslēgu, kas ļauj saprast Veco Derību un visu pasaules vēsturi. Kaut vai tas, ka Jaunajā Derībā tiek atkārtots jēdziens godība (gr. doxa) saistībā ar Jēzu Kristu, kas Vecajā Derībā attiecās uz Vienīgo Dievu (Ebr 13,21; 1 Pēt 4,11; Atkl 5,12; 1 Kor 2,8; Jēk 2,1; Tit 2,13). Kad Vecajā Derībā lasām par Dieva atklāsmi, tad tas vienmēr ir par to kā Viņš pasaulē rada tautu, kas arī Viņam pieder, bet netiek atklāta vai skaidrota nozīme. Dieva dziļumi ir Dieva apslēptais pestīšanas plāns un atklāsmes mērķis vienmēr ir, lai Dievs iegūtu savu tautu pasaulē, kas kļūst par svētību visām tautām un šajā svētībā patiesā Dieva daba ir atvērta visiem. Šeit arī Jaunajā Derībā parādās Kristus krusta, kas ticīgajiem Baznīcā un personiski ir jāintegrē savā dzīvē, lai krusta grudrību atklātu pasaulei caur savu dzīvi.

Pāvils pretojās vēlmei reducēt Evaņģēliju līdz cilvēku gudrības līmenim, bet viņš necentās ierobežot patiesu kristīgo gudrību, kas atklājas nobriedušā ticībā. Viņam svarīgi bija, lai pasaules gudrība nebūtu kā ievads Dieva noslēpumos, bet lai ticīgie pēc iespējas vairāk būtu caurstrāvoti ar noslēpumu. Ticīgajam nevajag racionalizēt noslēpumu, izraut to no ticības loģikas un ievietojot to mūsu ikdienas dzīves kategorijās un prasībās. Noslēpumam ir jānosaka ticība nevis ticībai jādiktē savi kritēriji noslēpumam. "Pilnīgie" (1 Kor 2,6), par kuriem raksta Pāvils, šajā kontekstā ir tie, kas sapratuši krusta muļķību un padara to par savas dzīves mērauklu. Pāvilam ticībai vienmēr ir jāatgriežās pie Kristus krusta un nemitīgi jāsinhrozinē savas stājas tā gaismā. Svētais Asīzes Francisks dzīvoja šajā ticības loģikā līdz viņam atklājās krustā sists sešspārnains serafs un sv. Bonaventura raksta par šo garīgo pārveidošanos: “Ja pārejai jābūt pilnīgai, jāizbeidzas visai intelektuālai aktivitātei un visas pieķeršanās pilnīgi pārveidojas un vēršas uz Dievu. Tas ir kaut kas noslēpumains un ļoti apslēpts, ko neviens nezina ja to nesaņem. Nedz arī nesaņem neviens, kas nevēlas, kā vien tas, kura sirdī iedegta Svētā Gara uguns, kuru Kristus sūtīja uz zemi. Tāpēc Apustulis saka, ka šo mistisko gudrību atklāj Svētais Gars” (sal. 1 Kor 2,10).** Tāpēc sv. Francisks raksta: “lai viņi apdomā, ka pāri visam viņiem vajadzētu vēlēties Kunga Garu un Viņa svēto darbību”.***

Evaņģēliskā gudrība ir dāvana, kas atšķiras no pasaulīgās domāšanas. Saskaņā ar Dieva gudrību dzīvība dzimst no nāves, valda tas, kas kalpo, brīvība un laime ir atkarīgo no spējas sevi upurēt citiem bez ieguvumu un zaudējumu kalkulācijas, un piemērs un modelis ir skaidrs, tas ir Kristus. Dieva gudrība nav intelektuālās spējas, bet biblisko pārliecības kopums, kas veido kristīgo apziņu un vada dzīvi. Tā ir nemitīga vēršanās pie Kristus, kas ļauj Viņam aktualizēt katra ticīgā neatkārtojamo dzīves plānu. Šeit ar prātu pieņemamās teoloģiskās patiesības nav noteicošās, bet gan pats Dieva plāns, kuru Viņš grib mums uzticēt un kas no mums prasa pilnas brīvības un atbildības stāju. Viens no kristīgās mācības pamatprincipiem ir pārliecība, ka bez Dieva dāvanām nevar iepazīt Dieva lietas. Baznīcas garīgā tradīcija to cauri gadsimtiem ir izcēlusi, jo ja patiesi lūdzies tad arī esi teologs un Dievu var iepazīt tikai esot komūnijā ar Viņu. Tikai Svētā Gara vadībā varam saņemt patiesu un dzīvu Kristus noslēpumu iepazīšanu, kas var autentiski un dziļi mainīt kristieša dzīvi.

* Sv. Lionas Irenejs, Adversus Haereses III, 2, 1-2.

** Sv. Bonaventura, Itinerarium mentis in Deum VII, 4.

*** Sv. Asīzes Francisks, Regula Bullata X, 9.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 1-5, V svētdiena, A

1 Kor 2, 1-5

sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut
für Realienkunde - Universität Salzburg 
1190-1200.g.
St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

8. februāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļas, kurā Pāvils raksta par Krustā sisto Kristu. Apustulis vēlējās risināt nesaskaņu un dalījumu problēmu Korintas baznīcā, un tāpēc arī norādīja uz sevi kā krusta gudrības vēstnesi. Jūdiem un grieķiem tā bija grūti saprotama valoda, jo Pāvils nerunāja kā filozofs ar mērķi iztapt grieķiem vai kā sludinātājs, lai iegūtu jūdu uzticību, bet pilnīgi savādāk, “lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1 Kor 2, 5). Dieva spēks veidoja ticības kopienu Korintā un nevis cilvēku gudrības plānu īstenošana.

Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).

Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.

Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.

Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.

Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.

Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*

* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.

br. Jānis Savickis OFMCap