Lapas

9.22.2023

Filip 1, 20c-24.27a, svētdiena XXV, A

Filip 1, 20c-24.27a

Pāvils diktē vēstuli Filipiešiem atrodoties
romiešu apcietinājumā, attēls no 19/20.gs. mijas

Paul dictating his letter to the Philippians.

Phil. 1:1-11 - Museon-Omniversum, Netherlands - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/2021657/resource_document_museon_200426

24. septembra svētdienā otrais lasījums tiek ņemts no Pāvila vēstules Filipiešiem, kas nav ne dogmatisks vai morāla rakstura teksts, bet pastorāls un aicina kristiešus dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Kristieši saņem kristībās jaunu dzīvi un kļūst par Dieva bērniem, Kunga brāļiem un Svētā Gara mājokli. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā” (Rom 6,23) un viņam Kristus vārds ir visa viņa dzīve: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums” (Filip 1,21). Pāvilam “Kristus, jūsu dzīvība” (Kol 3,4), kas “apslēpta Dievā” (Kol 3,3), bet atklāsies visā pilnībā pastarā augšāmcelšanās notikumā garīgā un neiznīcināmā miesā (1 Kor 15, 42-45). Līdzināšanās Kristum ir Svētā Gara dāvana un darbs, kas uztur mūs Dievbērnu statusā. Senākā kristiešu izpratne par Kunga augšāmcelšanos (1 Kor 15) bija saistīta ar doma par Dieva darbu pateicoties kuram ticīgais var iegūt drošību kā pārvarēt savu nāvi un sasniegt savu cilvēcisko piepildījumu, lai “būtu ar Kristu” (Filip 1,23) un saņemt “līdzīgu Viņam godības miesai” (Kol 3,21).

Apustulis Pāvils rakstīja šīs svētdienas lasījuma rindas, atrodoties ieslodzījumā Romā (laika posmā no 61. līdz 63. g.). Šī īpašā situācija ir svarīga, lai saprastu vēstuli un lasījumu. Visticamāk, Pāvila ieslodzījums bija mājas arests, kas viņam būtu devis noteiktas privilēģijas, piemēram, tikties ar apmeklētājiem. Tomēr ir skaidrs, ka Pāvila teoloģiskās pārdomas ir atbilde uz nāves tuvošanos, kas bija šīs nepatīkamās situācijas potenciāls iznākums. Lasījuma pirmā daļa mums stāsta par paša Pāvila domām par viņa iespējamo nāvi no Romas varas iestāžu rokām. Viņš rakstīja no cietuma, nezinot, vai tiks atbrīvots un varēs atkal apmeklēt savu Filipas kristiešu draudzi. No ieslodzītā var sagaidīt bezpalīdzību un skumjas, tomēr Pāvils raksta ar neparastu brīvības sajūtu. Pāvils priecājas, ka, pateicoties filipiešu lūgšanām un Svētā Gara palīdzībai, viņa cerībai ir pamats. Pāvils rakstīja šo vēstules no vietas, kur satiekas cerības un ciešanas, viņš nepauda abstraktas domas, bet gan uzturējās romiešu cietumā, kur viņš gaidīja ziņas par notiesāšanu uz dzīvību vai nāvi.

Pāvils varēja pateikt, ka viņam nav nekas zaudējams un neko nevajag aizstāvēt un tāpēc, ka nevajag baidīties no kaut kā zaudēšanas, tad arī katra zaudēšana viņam ir ieguvums. Apustulis pieredzēja Tēva iepazīšanas dāvanu un Evaņģēlija vēsts viņā bija iesakņojusies tā, ka dzīvi uztvēra kā dāvanu un jo vairāk šo dāvanu dos, jo vairāk tā viņā nostiprināsies. Kad Pāvils rakstīja, ka viņam nav nekas zaudējams, bet no otras puses uzsvēra, ka kamēr dzīvo miesā, tikmēr viņam ir kaut kas ko pazaudēt. Pāvils negribēja mirt kā kāds noguris, atteicies no sava amata kalpotājs un negaidītu neko labu no šīs dzīves. Tieši pretēji, mīlēja Kristu un bija gatavs nomirt, lai sastaptu Viņu vai arī bija ar lielu dedzību kalpot Kristum kristiešos. Abas lietas viņam bija labas. Ne velti viņš aizstāvējās tiesas priekšā, lai netiktu notiesāts uz nāvi. Viņa nāve nozīmētu, ka Filipas kristieši pazaudētu viņa personas klātbūtni, kura viņiem bija vēl nepieciešama. Pastorālo mīlestību Pāvils atzina par kaut ko labāku nekā vēlmi vienmēr būt kopā ar augšāmcelto Kristu.

Pārsteidzoši, ka Pāvils vēstulē stingri uzstāja, ka nāve ir ieguvums: “jo dzīvot man nozīmē - Kristus un mirt man ir ieguvums.” (Filip 1,21). Tas ir ieguvums, jo viņš var būt kopā ar Kristu (Filip 1,23), kas ir “daudz labāk” nekā dzīvot. Kāpēc Pāvils tā rakstīja? Kāpēc viņam nomirt bija daudz labāk nekā dzīvot? Iespējams, Pāvils uzskata, ka šāda teoloģiskā doma var darboties kā stratēģija, lai tiktu galā ar pašreizējām ciešanām, kas saistītas ar dzīvošanu cietumā un vēlējās mierināt filipiešus, ka arī viņš pieredz grūtības un saprot viņus vai arī centās pārliecināt sevi, ka viss būs kārtībā, neskatoties uz nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem. Viņš nodeva filipiešiem spēcīgu vēstījumu, ka, lai gan Romas imperatoram ir vara, kas viņu ir ieslodzījusi un kontrolē viņa ķemeni, tomēr viņa nāve būs brīnišķīgs brīdis, kad viņš būs kopā ar Kristu.

Pretstatu starp dzīvi un nāvi Pāvils pārvarēja, jo viņa dzīves centrā ir Kristus. Viņš ilgojās pēc pilnas un piepildītas dzīves ar Kungu pēc nāves, bet apzinājās savas misijas īstenošanas pienākumu, kuru viņam uzticēja Kristus. Visu Pāvila dzīvi kopš atgriešanās caurstrāvo Kristus klātbūtne, kas veidoja viņu no iekšpuses, mudināja sludināt Evaņģēliju, pavadīja, mierināja un deva viņam savu Garu. Pāvils pārliecinoši teica, ka viņa dzīve ir Kristū. No šīs vienotības ar Kristu izplūda visi Pāvila garīguma aspekti. Baznīcas īstā vieta ir tur, kur atrodas Kristus (Kol 3,1) un tāpēc kristiešu ilgas, kā to vairākkārt pauž Pāvils, ir vērstas uz Kristus redzēšanu vaigu vaigā debesīs: „es kāroju atraisīties un būt ar Kristu” (Filip 1,23). Šī pieredze, ticība un ilgas koncentrējas uz Kristu un Viņa solījumu: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu… ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu” (Jņ 14, 2-3). Visas Baznīcas cerības balstās uz šo solījumu un tāpēc kristieša identitāte jāmeklē uzslietajā telī debesīs. Kungs ir arī klātesošs šai pasaulē, īpaši sakramentos, savā vārdā, nabagos, pāri visam Euharistijā. Baznīca pastāv vien pateicoties vienotībai ar Kristu un visu vienotība Baznīcā īstenojas Euharistijas noslēpumā.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.14.2023

Sīr 27, 30 - 28,7, svētdiena XXIV, A

Sīr 27, 30 - 28,7

Jēzus Sīraha Dēls māca, manuskripts no Nīderlandes, 1250-1300.g.
Jesus Sirach teaching - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands -
Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115594
17. septembra svētdienā Dieva vārda liturģija piedāvā kā pirmo lasījumu fragmentu no Sīraha Dēla grāmatas, kas rakstīta 185.g. pirms Kr. un kuru var uztvert kā visskaistāko ebreju ētikas kopsavilkumu. Savā grāmatā Sīraha Dēls atsaucas uz Toru jeb to interpretē, sniedzot dievišķas pamācības un šajā svētdienā pārdomā tuvākmīlestību. Lasījumā apskatītās tēmas ir savstarpēji saistītas ar daudziem Jēzus vārdiem. Bībelē praktiski nav ietverta starppersonu piedošana, bet Sīraha dēls raksta: "Piedod tuvākajam pārestību, un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties” (Sīr 28,2). Tādējādi autors uzstāja, ka grēks ir atturēties izrādīt žēlastību citām personām (Sīr 28,3-5). Sīraha Dēls uzsvēra, ka baušļu ievērošana ir cieši saistīta ar uzticību Derībai, autors skaidri saista derības un baušļu jēdzienus (Sīr 28,7). Izplatīts ir viedoklis, ka starp Veco un Jauno Derību pastāv nopietna atšķirība, jo Vecajā dominē - atriebība, bet Jaunajā - piedošana, tomēr šāds uzskats ir kļūdains, jo Jēzus atnāca nevis lai atceltu, bet piepildītu Rakstus un Kunga mācība izaug no Izraela tradīcijas. Jēzus atmeta to, kas lieks un saglabāja to, kas labs un autentisks. Vecā Derība salīdzinājumā ar apkārtējo tautu likumiem bija daudz tuvāk Evaņģēlijam, bet vēl bija jāgaida Dieva Dēla atklāšanās.

Sīraha Dēls rakstīja par pienākumu piedot citiem un neturēt aizvainojumu (Sīr 28,2-7). “Pārestība” (Sīr 28,2a) burtiski nozīmē “ievainojums”, “ievainots” vai “nepareizi darīts”. Interesanti kā šajā teikumā autors savienoja piedošana citiem ar Kunga piedošanu. Lai gan šie vārdi izklausās kristīgi (Mt 6,12, 14-15; 18,32-35; Mk 11,25; Lk 11,4; Jēk 2,13), pastāv seni ebreju teksti, kas satur līdzīgas idejas: "Mīliet viens otru no sirds; un, ja kāds pret jums grēko, runāj ar viņu mierīgi un savā dvēselē neturi viltu; un, ja viņš nožēlo grēkus un atzīstas, piedod viņam. Bet, ja viņš to noliedz, tad neesi emocionāls ar viņu, lai, saņemdams no tevis indi, viņš neuzņemas zvērestu, un tāpēc tu divkārši grēko... Bet, ja viņš ir nekaunīgs un neatlaidīgi dara pāridarījumu, tad piedod viņam no sirds un atstāj Dieva ziņā atriebību" (Gada Testaments VI, 3-7, Divpadsmit Patriarhu Testamenti*), “Kādā mērā cilvēks apžēlosies par savu tuvāko, tādā pašā mērā Kungs apžēlosies par viņu… Tāpēc esiet līdzjūtīgs savās sirdīs, jo kā cilvēks izturas pret savu tuvāko, tā Kungs rīkojas pret viņu” (Zebulona Testaments V, 3, Divpadsmit Patriarhu Testamenti**) un “Dievs piedod tam, kas piedod savam tuvākajam” (Rosh Ha-shanah, 17a***, Talmuds).

Sīraha Dēls norāda, ka tas, kurš tur ļaunu prātu uz otru, nevar gaidīt, ka Kungs viņu dziedinās no viņa paša sāpēm un grēkiem (Sīr 28,3). Tam, kurš atsaka žēlastību savam tuvākajam, nevajadzētu gaidīt, ka Kungs piedos viņa paša grēkus (Sīr 28, 4). Kamēr mēs esam žēlsirdīgi, Dievs ir žēlsirdīgs pret mums; bet, ja mēs neesam žēlsirdīgi pret citiem, Dievs nav žēlsirdīgs pret mums. Vajadzība nolikt malā naidīgumu un atturēties no grekošanas ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nāve un pagrimums var nākt priekšlaicīgi. Autors uzskata, ka grēks iedarbina nelabvēlīgu seku virkni, kas veido izdarītā grēka paplašinājums. Pēc Sīraha Dēla domām, atmaksas jēdziens ir viens no svarīgākajiem teoloģiskajiem pieņēmumiem, jo viņš nepieļāva iespēju, ka pēcnāves dzīvē varētu saņemt atlīdzību un sodus, viņš izstrādāja atmaksas doktrīnu, kas aptvertu šo pasauli. “Kas atriebjas, to atriebība gaidīs Kunga priekšā: Kungs pieminēs viņa grēkus, tik tiešām” (Sīr 28,1). Šie vārdi ir īpaši pamācoši, jo tas atspoguļo simetriju starp grēku un dievišķo spriedumu, kas ir raksturīga šī modeļa tiesiskajam aspektam. Sīraha Dēla skarbākie izteikumi par atmaksu grēciniekiem ir domāti tikai tiem, kas nenožēlo grēkus, kuri nekaunīgi pārkāpj Dieva priekšrakstus, jo citur viņš iesaka neatraidīt nožēlojošu grēcinieku, jo "mēs visi esam pelnījuši sodu" (Sīr 8,5). Fragments noslēdzas ar divkāršu atgādinājumu par atcerēšanos: “piemini”. Pirmajā reizē autors aicina pieminēt “galu” jeb pēdējās lietas (gr. eschata). Iemesls, kāpēc vajadzētu atcerēties “galu”, ir tas, ka Kungs visu sakārtos pirms cilvēka nāves. Sīraha Dēlam nāve ir izšķirošs faktors tam, kā viņš domā par atmaksas doktrīnu. Atcerēšanās tiek uzskatīta par glābjošu darbību (sal. Sīr 7,16.36; 8,5.7; 9,12; 14,12; 18,24-25; 38,20; 41,3). Jāatceras "baušļi", īpaši bauslis "mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Lev 19,18).

Sīraha Dēls izšķir divu veidu grēciniekus: viens ir nekaunīgais grēcinieks, kuru var sagaidīt tikai spriedums un sods no Dieva, bet otrs ir nepilnīgs, tomēr pamatā labi noskaņots grēcinieks. Iedvesmotais autors uzskata, ka vislabāk ir izrādīt līdzjūtību un pacietību pret otrās grupas grēciniekiem. Grāmatas norādes ir paredzētas, lai ieaudzinātu jauniešos empātiju, lai viņi, pamatojoties uz to, rīkotos ētiski. Autentiskas zināšanas par žēlsirdības un maigas mīlestības Dievu ir pastāvīgs un neizsīkstošs atgriešanās avots. Ja Kungs ir žēlsirdības pilns (Ps 111,4; Sīr 2,11), tad Dieva tauta ir aicināta būt tikpat žēlsirdīga (Ps 112,4). Sīraha Dēla un citu autoru mācība Otrā tempļa jūdaismā ir apkopota Jēzus pamācībā: "Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs" (Lk 6,36). Sīraha Dēlam bija plaša, lai gan netieša ietekme uz Jauno Derību. Izraela gudrības tradīcija gatavoja Evaņģēlija vēstij, jo tauta pieredzēja, ka Dievs piedeva grēkus un radās jautājums, vai cilvēki arī tāpat var piedot ar tik pat dāsnu sirdi? Ja Dievs pret mums attiecas ar mīlestību, kā mums rīkoties pret saviem brāļiem? Atbilde ir piedošanā, tomēr jāņem vērā, ka mūsu piedošanas spējas ir ierobežotas un nepieciešama Dieva ienākšana mūsu dzīvēs Jēzū Kristū. Mateja Evaņģēlijā baznīca tiek aicināta uz pazemību un tiek piedāvāti padomi par brālīgo labošanu un piedošanu (Mt 18,4.15-17.21-35), atkārtojot trīs Sīraha Dēla domas (Sīr 3,17-18; 19,13-17; 27,30-28,7). Lūkas līdzībā par bagāto muļķi un netaisnīgo tiesnesi (Lūkas 12,16-21; 18,1-8) attīstīta idejas, kas atrodamas arī Sīraha Dēla grāmatā (11,18-19; 35,17-21). Jēkaba vēstulē ir aplūkotas tādas tēmas kā dievišķā pārbaude un mēles kontrole (Jēk 1,12-15; 3,1-12), kas jau ir sastopamas Sīraha Dēla mācībā (2,1-6; 5,9-14). Sīraha Dēls (28,2-7) tuvojas Jēzus mācībai par piedošanu. Piedošana citiem ir nosacījums, lai saņemtu dievišķo piedošanu (Mk 11,25), savukārt žēlastības atteikšana aptur žēlastības gaidīšanu no Kunga (Mt 18,23-35). Ja Dievs piedod apvainojumus (Sīr 17:29), cilvēkiem būtu labi rīkoties līdzīgi (Lk 6,36-37).

* https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament in English, Volume 2 (Pseudepigrapha), ed. R. H. Charles, Oxford: Clarendon Press 1913. - 341-342.lpp.

** https://www.earlychristianwritings.com/text/patriarchs-charles.html ; The apocrypha and pseudepigrapha of the old Testament. - 330.lpp.


br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2023

Ez 33, 7-9, svētdiena XXIII, A

Ez 33, 7-9

pravietis Ezehiēls
manuskripts no Lielbritānijas, 1148.g.

Ezekiel from BL Harley 2803, f. 229 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_E102182b

Viena no Baznīcas īpašībām ir tā, ka tā rūpējas par tiem, kas ir nomaldījušies un tieši par to šodien mums pavēsta Evaņģēlijs (Mt 18, 15-20), lai atgādinātu, ka ticīgie nav atbildīgi tikai par sevi, bet arī par brāļu un māsu labumu. Par sarga lomu pret brāļiem raksta pravietis Ezehiēls. Pravietis kā sargs ir ļoti saprotams tēls, kaut arī Tuvajos Austrumos pravieši tā netika saukti, tomēr šis motīvs sastopams arī citās pravieršu grāmatās (Is 21, 6-10; 52,7; Jer 6, 17; Oz 9,8). Dievs šo pravieti iecēla par sargu Izraela tautai un viņam vajadzēja brīdināt grēciniekus, jo ja to nedarīs, viņš būs atbildīgs par viņu nāvi. 33. grāmatas nodaļā tiek sīkāk aplūkots sarga motīvs. 33. nodaļa atrodas starp Dieva sprieduma paziņojumiem (1.–32. nodaļā) un tautas atjaunošanu (34.–48. nodaļā), un šajā grāmatā, kur visa centrā ir Dieva vara, šī nodaļa ir rets cilvēka izvēles brīdis un iespēja pašam izlemt. Ezehiēla grāmatā dievišķā taisnība ir atjaunojoša, nevis sodoša un tā ir priecīgā vēsts. Jāņem vērā, ka Ezehiēls ir priesteris, kura ticība un vērtības veidojās ciešā saistībā ar priesteriskajā vidē valdošajām tradīcijām un tendencēm. Viņa izcelsme ietekmēja pieeju tam kā viņš rakstīja un piemēroja vispārējus morālos principus konkrētiem dzīves gadījumiem.

Kungs atgādināja Ezehiēlam par viņa uzdevumu būt par Izraēla ”sargu” (Ez 33,7, sal. 3,17-21). Sarga metafora ir aizgūta no militārās sfēras (Ez 33,2; sal. 1 Sam 14,16; 2 Sam. 18,24-27). Izmantojot analoģiju par sargu, kurš signalizē par ienaidnieka iebrukumu, Kungs paskaidroja, ka tie, kas neievēro signālu, ir atbildīgi par savu nāvi (Ez 33,1-5). Tomēr, ja sargs nespēj brīdināt grēciniekus par gaidāmo nolemtību, sargs ir atbildīgs par grēcinieka nāvi un grēcinieks saņem to, ko ir pelnījis (Ez 33,6). Tādā pašā veidā Ezehiēlam bija jābrīdina ļaunie, ka tuvojas tiesa. Kā sargs Ezēhiēls tiek informēts, ka viņš nav atbildīgs par cilvēku reakciju, bet gan par viņu brīdināšanu (Ez 33,7-9). Ja Dievs liek Ezehiēlam brīdināt ļauno cilvēku novērsties no savas netaisnības, bet pravietis atsakās nodot vēsti, tad pravietis būs atbildīgs par ļaunā asinīm. Tomēr, ja Ezehiēls brīdina ļauno, bet viņš ignorē vai noraida brīdinājumu, tad pravietis tiks atbrīvots no atbildības par ļaunā cilvēka lēmumu. Ezehiēls tiek brīdināts par to, ja viņš kā sargs redz zobenu nākam, bet nepūš ragu un cilvēki netiek brīdināti, zobens nāk un atņem viņu dzīvības.

Ezehiēla sarga amats nebija izveidots balstoties uz tautas vairākuma gribu, bet viņu iecēla Dievs. Kungam interesēja, lai pravietis būtu labs sargs un nevis ar lielu popularitātes līmenis tautā. Grāmatā nav teikt, ka pravietis būtu veiksmīgs Dieva gribas vēstnesis un neatkarīgi no tā, cik grūta bija vēsts, pravietis to pasludināja tieši tā, kā to saņēma. Dievs joprojām aicina cilvēkus par Dieva sargiem (Apd 1,8; 2 Kor 5,20). Parasti sargs pasargā no ārējiem spēkiem, tomēr ironiski ir tas, ka ienaidnieks ir pašu vidū. Pravietiskais uzdevums ir saistīts ar kritiku. Ezehiēlam ir jāatgādina ļaunajiem par to, cik tālu viņi ir atkrituši no derības, un par viņu ļaunuma sekām. Tas, ka ļaunie cietīs savas ļaundarības sekas, ir viens no grāmatas morālās loģikas pamatprincipiem, kas savieno cilvēku pastrādātos noziegumus ar sodu. Ja Mateja Evaņģēlijā (Mt 18,15-20) ir aprakstīta labošanas procedūra, lai kopienas loceklis uzņemtos atbildību par pārkāpumiem, tad Ezehiela grāmatā sekas tam, ka tas netiek darīts un sava veida negatīvā motivācija jeb bailes no soda. Kungs aicina ne tik ļoti baidīties pateikt kaut ko kļūdīgum, bet nepateikt neko.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.31.2023

Jer 20, 7-9, svētdiena XXII, A

Jer 20, 7-9

 Jeremijs lūgšanā, manuskripts no Nīderlandes, 1465
​​Jeremiah at prayer - 1465 - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056113886

Starp Vecās Derības praviešiem Jeremiju mūsdienu lasītājs var atklāt kā sev vistuvāko un cilvēciskāko, jo viņš piedzīvoja šaubas, cīņas un stīvēšanos ar Dievu. Izraelis nepazina līdz Jeremijam tādu pravieti kā viņš. Senākie pravieši reti runāja par sava aicinājuma personiskajām pieredzēm un tikai Jeremijs sāka atklāti par to rakstīt kā mēs to varam lasīt šīs svētdienas lasījumā. Tie pravieši, kas dalījās ar savu aicinājumu, norādīja arī uz noslēpumaino piespiešanu, kuru pieredzēja negaidītā brīdī un Kungs neļāva viņiem izmantot savas maņas un nekādi nevarēja pretoties. Jeremija grāmatā var atrast izteikumus, kas reālistiski apraksta šo stāvokli: “Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku” (Jer 6,11, sal. 15, 17; 20, 7). Jeremija dzīve salīdzinot ar citiem praviešiem izceļas ar lielāku piespiešanas aspektu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nebija brīvs savās izvēlēs Dieva priekšā. Viņš Dieva gribu īstenoja, bet kāds varētu  uztvert veidu kā viņš aprakstīja krīzes brīžus par zaimošanu (Jer 20, 7.14). Dieva gribai teikt nē var šķist kā zaimi, tomēr šeit jāskatās dziļāk, jo šeit ir apslēpta liela un kvēla mīlestība, kas arī savādāk nespēj reaģēt uz grūtībām un Kungu. Tas, ko viņš pieredzēja bija daudz spēcīgāks par viņu pašu: uguns, kas kvēloja un nevarēja to apdzēst vai savaldīt. Pravieša lūgšanas vārdi bija visai drosmīgi un īpaši tas izpaužas viņa pārdomās par savu aicinājumu.

Par kādu dzīves posmu pravietis rakstīja? Viņš pieredzēja cilvēku vienaldzību un kaut ko vēl spēcīgāku - Dieva “klusēšanu”. Jeremijs cieta no dubultas vientulības: tautas vidū un Dieva klātbūtnē. Jāuzsver, ka viņš nenožēloja savu aicinājuma izvēli, bet viņa gaušanās par vientulību un atmešanu bija tikai zīme tam, ka bija īslaicīgi apmaldījies savā dzīves ceļā. Uzticība savam aicinājumam un piesaistīšanās Kungam viņu nekad neatmeta, bet šaubu brīžos vēlējās vien nedaudz izpratnes un atbalsta vismaz no Kunga. Pravieša Jeremija vārdi Kungam: “Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties” (Jer 20,7) bieži tiek lasīti saistībā ar aicinājumu un dažādās liturģiskās svinībās ar mērķi uzsvērt izvēli par labu Dievam veltītai dzīvei, tomēr pašā grāmatā šiem vārdiem ir negatīva pieskaņa. Ebreju valodā burtiski šie vārdi tulkojas kā “piemānīji mani, uzliki man lamatas, izrādīji pret mani pārspēku”. Vārds “pierunāt”, kuru lietos Jeremijs saistās ar meitenes pavedināšanu. Dievs izturējās pret Jeremiju kā vīrietis, kurš pavedina meiteni, tāda kā meitenes naivuma izmantošanu, lai iegūtu viņu savā varā. Pravietis nonācis pie atziņas par savu aicinājumu sāka par to runāt un sūdzēties, jo nevēlējās pravietot, bet Kungs ieveda viņu lamatās, jo domāja, ka saņems ko citu. Pravietis neapsūdzēja sevi, ka kļūdīgi atpazinis savu aicinājumu. Viņš apzinājās, ka tas tā nav un atzinās, ka mēģināja atbrīvoties no šī kalpojuma, taču viņam tika uzticēts vārds bija kā iekšējais uguns, kas bija spēcīgāks par īslaicīgām emocijām. Viņam nekas cits neatlika kā kļūt par pravieti. Jeremijs uztvēra to kā piespiešanu, lai sekotu Kungam, kurš neteica, kas viņu nākotnē gaida: Kā tas var būt, ka Tu mani ievedi šādā smagā situācijā? Būtībā Jeremijs jutās piemānīts, jo viņam tika uzticēta misija, bet Kungs nebrīdināja viņu par paredzamajām briesmām un izmantoja to, ka viņš bija jauns un nepieredzējis.

Pravieša vārdi no vienas puses biedē, bet no otras - pievelk, jo izsaka satraukumu pravietī, kurš saprata, ka Kungs ir varens un bargs, tomēr Viņam var uzticēties. Katrs ticīgais var pieredzēt divejādas sajūtas, jo ievērojot Kunga likumus, Baznīcas dzīves ikdienu vai aicinājuma īstenību var nonākt sarežģītām situācijām. Tad var rasties pārmetumi un pretenzijas: Kungs, kāpēc ar mani tas notiek? Vai labāk neko neizvēties un nedarīt? Ko es tādu izdarīju, ka ar mani kaut kas tāds notiek? Vai tas ir kāds sods? Tie ir ļoti personīgi un spēcīgi jautājumi, jo pieskaras ticības dzīves pamatiem: es uzticējos Tev Kungs, pieņēmu tavu vārdu un solījumu, bet necerēju, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Šādas situācijas var izsaukt nožēlu par Kunga ceļu izvēli un neuzticību Viņa vārdam, jo ja tik slikti ir tagad, vai tālāk nebūs vēl grūtāk. Jeremija sūrošanās kļūst par lūgšanu un tas visu šo grūto pieredzi maina, jo pravietis paliek uzticīgs ticības garam kā to var lasīt Psalmos un Ījaba grāmatā, kur nelaimē tiek saglabāta ticība. Mēs arī varam justies, ka esam ļāvušiem ilūzijām par ticības ceļu un redzam, ka Baznīca un ticīgie nav tādi kādus cerējām sastapt, un sirdī ienāk vilšanās un neziņa. Tas, protams, nav tas, ko varētu gaidīt no pestīšanas žēlastības ceļa. Tā ir patiesa krusta pieredze un Svētie Raksti atgādina, ka tā nav viegla lasāmviela, kas nomierina un nes skaidrību, bet gan bieži rada nemieru un neziņu, jo ļauj mums nostāties Dieva noslēpuma priekšā. Ticības dzīve ar dažādajiem aicinājumiem nav nekāda privilēģija, kas atbrīvo no krīzēm un kāpšana pa karjeras kāpnēm, bet Dieva gribas pildīšana, kur Dieva vārds ir spēcīgs un patiess, kuru nevar ignorēt un pakārtot savām personīgajām interesēm, spītam vai vēlmei palikt malā. Kungs uztur savus bērnus žēlastībā un nobriešanā, lai viņi nepadotos īslaicīgām sajūtām un untumiem, bet paliktu uzticīgi Dieva gribai.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.24.2023

Is 22, 19-23, svētdiena XXI, A

Is 22, 19-23

sv. Pēteris ar atslēgām
manuskripts no Nīderlandes, 1250-1275

St. Peter holding a key - KB, National Library of the Netherlands,

Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056114188

27. augustā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas, kur aprakstīts kā viens no Dāvida nama pārvaldniekiem vārdā Šebna tiek nomainīts ar citu - Eljākīmu. Šis lasījums ļauj labāk izprast šīs svētdienas Evaņģēliju (Mt 16, 13-20), jo abos lasījumos izskan vārdi par atslēgu došanu, kas senatnē saistījās ar pārvaldnieka amatu, personu, kas ieņēma otro vietu valstī aiz ķēniņa. Eljākīms saņems “Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (Is 22, 22). Ja iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja uz atvērtību, tad šajā svētdienā šī doma, protams, paliek spēkā, tomēr tiek uzsvērts, ka Baznīca nevar pakļauties pasaules ietekmei. Pirmkārt, kristticīgajam jābūt ar ticību un izpratni par Jēzu Kristu, kas nav maldīga vai kļūdīga. Autentiskas ticības piemēru Evaņģēlijā parāda Pēteris, kurš arī saņēma atzinību no Kunga un “Debesu valstības atslēgas” (Mt 16, 19). Pravietojums Šebnam (Is 22,15-25) ir ievērojams, jo tie ir vienīgie Isaja vārdi pret kādu konkrētu personu. Isajs viņam uzbruka, jo Šebna vēlējās izcirst klintī sev kapa vietu, kas bija paredzēta dižciltīgajiem, kā arī uzstājās pret viņa ārišķīgo un grezno ratu izmantošanu (Is 22,16.18). Pravietis parādīja, ka viņš pats nekad neizmantos kapu, jo viņš tiks aizvests prom vardarbīgi un mirs gūstā. Līdz grāmatas 36. nodaļai Šebna bija nedaudz pazemināts amatā un viņu aizstāja Eljākīms, kā Isajs pravietoja (Is 22,20-24), bet Isaja vārdu pilnīga piepildīšanās faktiski nav Vecajā Derībā pieminēta, bet piepildījās Jaunajā Derībā.

Pravieši bieži vērsa savus vārdus pie sabiedrības vadības, jo vadītāji parasti noteica tautas virzību. Ticīgi vadītāji atnesa atjaunotni, bet ļaunie vadītāji nesa postu. Šebna un Eljākīms piedāvāja divus piemērus sliktas un labas vadības sekām. Šebna kalpoja par pils ierēdni un vārds “pārvaldnieks” (ebr. soken), kas tiek lietos lai aprakstītu viņa darbu, uzsver, ka Šebnas uzdevums bija uzticīgi pārraudzīt to, kas viņam nepiederēja. Viņa tituls “atbildīgs par pili” jeb “pār namu” raksturo vienu augstu amatu ar autoritāti, tomēr Šebna izmantoja savu stāvokli savā labā. Viņš izgreba sev milzīgu kapu, lai pēc viņa nāves citi viņu atcerētos kā izcilu cilvēku, taču Dievam bija citi plāni. Isajs paziņoja, ka Dievs iecels Eljākīmu kā Šebnas aizstājēju un Eljākīmu paaugstināšana un Šebnas pazemināšana amatā bija notikusi Sanheriba iebrukuma laikā (701.g. pirms Kr.). Eljākīma kalpa stāja ļāva viņam pienācīgi lietot savu autoritāti un viņš kā Dieva kalps un tēvs savai tautai, kuru vadītu ar līdzjūtību un nodrošinātu stabilitāti. Diemžēl Eljākīms arī neizturēja (Is 22,24–25), jo cilvēki pie viņa vērsās arvien vairāk, bet viņš nevarēja izturēt šādu slodzi. Pravieša Isaja vārdi bija brīdinājums: pat Dieva kalpiem ir savas robežas. Galu galā cilvēkiem bija jāmeklē sava drošība Kungā, nevis Eljākīmā vai kādā citā zemes vadonī. Taču Eljākīms nespēj izturēt atbildības nastu un atkal atklājās cilvēka centienu ierobežojumi.

Isajs iezīmēja uzticama pārvaldnieka tēlu, kurš apzinās, ka viņa uzdevums ir veicināt tautas labklājību. Eljākīms nemeklēja savu personisko labumu, bet bija Dieva nozīmēts savā amatā un saņēma Kunga kalpa titulu. Šis lasījums dod ieskatu kādam jābūt ideālam kalpam, kā laba tēva modelis, kas pārvaldītu Izraeli un atbild Dieva priekšā, un apzinas, ka viņam ir iebobežota Dieva dota autoritāte. Visinteresantākie ir vārdi par varas atslēgām, jo sasaucas ar Jaunās Derības tekstiem. Atklāsmes grāmatā Kristus ir parādīts kā “Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatver” (Atkl 3,7). Ja jūdi Isaja vārdus neuztvēra kā mesiāniskus, jo pārvaldnieks nevar reprezentēt mesiju, tad apustulis Jānis rakstot Atklāsmes grāmatu nedaudz pamainīja atslēgas piederību: no Eljākīma pie Dāvida un Kristus nenes atslēgu, kas atver Dāvida namu, bet paša Dāvida atslēgu. Isaja pravietojums Evaņģēlijā arī spēlē lielu lomu (Mt 16,19), lai aprakstītu Pētera autoritāti. Evaņģēlists Matejs atslēgas nepiedēvē Kristum, bet Pēterim un tas vairāk saskan ar Isaja pravietojumu, kur atslēgas ir karaļnama pārvaldniekam. Dāvida atslēgu Isajs pieminēja saistībā ar atbildību, jo atslēga bija svarīgs priekšmets, kas varēja būt ielikts jostā vai pārmests pār plecu, un uzsvēra Dieva doto atbildību, kas bija saistīta ar to, lai to izmantotu ķēniņa interesēs. “Aizvērt” un “atvērt” nozīmē tiesības pieņemt lēmumus, kurus neviens nevarētu ignorēt un tāda ir priekšvēsture atslēgas varas došanai Pēterim (Mt 16,19) un pēc tam Baznīcai (Mt 18,18), tomēr augstākā vara pieder Kristum (Atkl 3,7-8). Tikai Kungam Jēzum ir tiesības ievest cilvēkus valstībā un Viņa atslēga atklājās ciešanās un nāvē uz krusta, jo Viņš saņēma krusta atslēgu uz saviem pleciem, kas atver debesis.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2023

Is 56, 1. 6-7, svētdiena XX, A

Is 56, 1. 6-7

pravietis Isajs, manuscripts no Zalcburgas,
Austrija, 1432-1435
Isaiah - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 
https://www.europeana.eu/item/15501/005365
“20. augusta svētdiena turpina lasījumu ciklu par jauno kristīgās kopienas dzīvesveidu. Šajā svētdienā Evaņģēlija lasījums atklāj kā šī kopiena ir atvērta uz visiem cilvēkiem. Baznīcas locekļi tiek nosaukti par "bērniem" un "avīm"; par tiem, kas pieredz mīlestību un Dieva gādību.”* Kristiešiem ir jāspīd ar savu mīlestību uz visu pasauli. Evaņģēlijā Jēzus nepakļaujas mācekļu spiedienam un pieņem tradicionāli atmestu cilvēku un uzsāka ar viņu dialogu, kas ievedīs viņu ticībā. Lasījums no pravieša Isaja grāmatas ielūdz atmestos. Dieva vārda liturģijas ietvaros pravietis vēsta par Kanānas sievieti un visu cilvēku iekļaušanu Jēzus Kristus Mistiskās Miesas Svētnīcā, kas ir Baznīca. Dieva taisnība atklājas divās šķautnes: taisnīgumā jeb godīgā rīcībā un pestīšanā, jo Dieva taisnība ir vērsta uz labošanu, nevis tikai uz nosodīšanu (skat. Rom 3,21-26). Svešzemnieki iepazīs Kungu un pielūgs Viņu Svētnīcā: “lūgšanu namu visām tautām” (Is 56, 7), bet tas nebūs automātisks un ārējs notikums, bet tā būs eksistenciāla un morāla izvēle visiem tiem, kam būs atvērta sirds un tīra sirdsapziņa.

Kungs mudina savus ļaudis veicināt taisnīgumu un dievbijīgu dzīvi, jo apsolītā glābšana ir tepat aiz stūra. Īpašs uzsvars ir uz sabata ievērošanu un labu rīcību. Sabata ievērošana attiecas uz pirmajiem baušļiem un Dieva autoritātes atzīšanu, bet taisnīga rīcība uz baušļiem, kas veicina cieņu pret savu un citu cilvēku dzīvi, dzīvību un īpašumu. Pēc tam, kad Kungs ir uzsvēris nepieciešamību no jauna uzticēties Dieva likumam un tā sabiedriskā taisnīguma principiem, Kungs paziņoja, ka ir gatavs paplašināt derības tautas kopienas rindas (Is 56, 3–8). Kungs atvērs Svētnīcas durvis ārzemniekiem un einuhiem, kuri abi iepriekš bija izslēgti no pielūdzēju kopienas (At 3,1-8). No šī brīža personas etniskā piederība vai fiziski defekti vairs neizslēgs cilvēkus no kulta. Šī iespēja pievienoties ticīgo jūdu tautai atspoguļoja Salomana vēlmes īstenošanos, lai Svētnīca kļūtu par pielūgsmes centru visām tautām (1 Ķēn 8, 41-42).

Šīs svētdienas fragmentā lasām par svešzemnieku (Is 56, 3.6-7) un ebreju vārds, kuru lieto pravietis “ben-nekar” nozīmē svešinieku, kurš nedzīvo Izraelī jeb cits cilvēks, kuram nebija ieeja svētnīcā (Ez 44, 7.9), Pashas svētkos (Izc 12, 43), upuru salikšanā (Lev 22,25). Psalmu grāmatā varam lasīt dievbijīga jūda attieksmi pret šiem cilvēkiem: “Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku (ben-nekar) rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna” (Ps 144, 11). Pravietis Isajs pretēji šai domai parāda Dievu, kurš ved svešiniekus pie sevis uz Svētnīcu, kur viņi varēs pielūgt Kungu un salikt Viņam upuri. No tiem, kas tiek pielaisti pie Svētnīcas un baušļiem tiek prasīta ticības prakse: pirmkārt, sabata ievērošana (Is 56, 4.6), kas bija derības zīme ar Kungu (Izc 20, 8-11), atceres laiks par atbrīvošanu (Izc 23, 12; At 5, 12-15), atsauc atmiņā radīšanas notikumā iedibināto kārtību un to, ka Kungs par mums rūpējas (Izc 20,11) un svētuma zīme (Izc 31, 12-17). Otrkārt, iekļaušana derībā (Izc 56. 4.6) un, treškārt, tā rezultātā viņu priekšā atvērās Svētnīcas durvis, kur Kungs ar savu varu ļauj apiet kulta noteikumus, kas aizliegtu svešiniekiem piedalīties tajā. Svētnīcu atvēšana svešiniekiem senatnē nebija kaut kas pašsaprotams, jo ražādās reliģijās bija savi priekšraksti, normas, rituāli un piederība valstij, kas liedza šai sfērā lielu brīvību, bet Atklāsmes Dievs sola atvērtību.

Kunga tauta gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības laikā vienmēr ir saskārusies ar līdzdalībnieku problēmām. Mateja Evaņģēlijā Jēzus citē šo Rakstu vietu: “manu namu sauks par lūgšanas namu” (Mt 21, 13). Ja šo vārdu iecere bija Dieva solījums par Svētnīcu, tad Jēzus izmantoja šo pravietojumu kā apsūdzību jūdiem, jo svētnīca nebija kļuvusi par lūgšanu namu visām tautām, bet citējot pravieti Jeremiju Kungs teica, ka svētnīca ir kļuvusi par “laupītāju midzeni” (Mt 21,13; Jer 7,11). Pravietojuma piepildīšanās Vecajā Derībā tika gaidīta pēc Babilonas trimdas, tomēr vēstures notikumu gaitā piepildījās Jaunajās Derības ticīgo kopībā, kurā pagāni ieguva pieeju Dievam caur Jēzu Kristu (Ef 2,11-22; Gal 3,28). Šī Jaunās Derības kopiena vairs nav saistīta tikai ar Desmit baušļiem un sabata noteikumiem (Ef 2,15; Kol 2,16), jo Kristus ir piepildījis likumu (Mt 5,17). Kristus izveidoja tautu, kas ar Gara dāvanu ievēro bauslības būtību (Mt 22,37-40). Tai vietā, lai nest upurus uz Svētnīcu, jaunās derības tauta kļūst pati par Dieva Svētnīcu (Ef 2,21–22) un svin Vissvētāko upuri, kas padara iepriekšējos novecojušus (Ebr 7,27; 9,29). Tai vietā, lai ievērotu sabatu, šī jaunā pielūdzēju tauta caur ticību ieiet pastāvīgā “sabata atpūtā” (Ebr 4,3.9), kas atbrīvo viņus no centieniem izpatikt Dievam (Ebr 4,10).

* Mt 15, 21-28 https://www.facebook.com/notes/1222796491426826/

br. Jānis Savickis OFMCap

8.03.2023

Rom 9, 1-5, svētdiena XIX, A

Rom 9, 1-5

Apustulis Pāvils raksta vēstuli Romiešiem
manuskripts no Vācijas, 1441/1449**
13. augusta svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila vēstules romiešiem 9. nodaļas. Vēstules vidusdaļas nodaļās (9.-11.) Pāvils pamato, ka jūdiem un pagāniem jānāk pie Dieva ar vienādiem nosacījumiem. Vēstules 9-11. nodaļas ietver īpašu vēstures teoloģiju, kurai daudzus gadsimtus Baznīca nepievērsa uzmanību un arī mūsdienās kristiešiem ir nezināma. Ja šī vēstures teoloģija būtu palikusi klātesoša kristiešu teologu un ticīgo prātos, tad nekad nevarētu pastāvēt kristīgais antijūdaisms, kas galu galā padarīja iespējamu Aušvices nāves nometni. Pāvils šo teoloģiju uzsāka ar tā visa uzskaitīšanu, ko Dieva mīlestība dāvāja izvēlētajai Izraela tautai. Vislielākās ciešanas un skumjas Pāvilam sagādāja tas, ka Kristus izsauca ieļaunojumu lielai Izraela tautas daļa un viņš nespēja samierināties, ka tikai maza tautas daļa ieticēja Mesijam un veidoja Baznīcu. Pāvils jautāja sev kada ir jēga Dieva plānā lielākās tautas daļas neticībai.* Pāvils gribēja atbildēt uz jautājumu, kurš nodarbināja daudzus kristiešus. Kā Evaņģēlija vēsts saskanēja ar ebreju tautas priviliģēto stāvokli? Vai Dievs viņus noraidīja? Vai viņš bija mainījis savus plānus?

Pāvils savās vēstulēs nepopularizēja apgaismota un nesatricināma cilvēka idejas un pats domāja un rīkojās ar milzīgu enerģiju un degsmi. Viņam bija praviešu dedzība un viņu ļoti satrauca Izraela tautas situācija (Rom 9,1-3), kristiešu draudžu apstākļi (1 Kor 6,1-11) un radības ciešanas (Rom 8,18-23). Pāvils rakstīja arī par sirds mieru, bet tas nav stoiķu miers, kurā var paslēpties savā “es”. Tas ir miers, kas nāk no sekošanas Jēzum Kristum. Tas ir Svētā Gara miers.*** Apustuļa Pāvila vēstulēs pasaule nav neitrāla vai izplūdusi un arī personīgās reliģiskās jūtas viņš izpauž reti, jo viņa domāšanas veidu ietekmēja Izraela gudrības tradīcija ar savu dzīves-nāves duālismu, kopienas koncepcija (Dieva tauta), ekleziālā doma un orientēšanās uz Toru. Pat izpratnes formulēšanā par garīgo ekstāzi viņš izvairās no subjektīvisma. Viens no gadījumiem, kad Pāvils izsaka jūtas ir lasāms šajā svētdienā (Rom 9,2) un izrāda raizēs par savu tautu, bet arī šeit valodā izmanto “juridiskas metaforas” (sal. Rom 9,1.3; sal. 11, 1-2a). Pāvilu vairāk interesēja saprāts, griba un dalība Dieva atklāsmes notikumos un īstenībā (piem., Baznīca), kas izaug no šiem notikumiem.**** 

Šajā fragmentā Pāvils dalījās ar savas sirdsapziņas pieredzi apzinoties, ka Svētais Gars ir klātesošs viņa dzīvē un apliecināja savas dziļās sirds sāpes par to, ka lielākā daļa ebreju noraidīja Evaņģēliju. Viņa vēlme pēc viņu pestīšanas bija tik spēcīga, ka viņš gribēja, lai viņš tiktu nolādēts un atdalīts no Kristus par saviem tautiešiem, izraēliešiem. Pēc tam Pāvils uzskaitīja astoņas privilēģijas, kas piederēja Israēlim kā Dieva izvēlētajai tautai. Par savas runas ticamības liecinieku Pāvils ņēma savu sirdsapziņu, kas palika ciešā saistībā ar Svēto Garu. Sirdsapziņa ir neatņemama cilvēka personas sastāvdaļa un jaunums šajā pirmajā teikumā ir sirdsapziņas savienošana ar Svētā Gara darbību. Arī vārdi “es saku patiesību Kristū” parāda, ka abas dievišķās personas tiek piesauktas kā liecinieki apustuļa vārdiem. Ticība vēl spēcīgāk uzsver un paaugstina sirdsapziņas lomu, jo ticība apgaismo to un pateicoties tam tā kļūst skaidrāka. Pāvils pazīst pieredzi, kurā “sirdsapziņa apliecina Svētajā Garā” (Rom 9,1). Kristietim darboties saskaņā ar ticību un sirdsapziņu ir viens un tas pats. Ticība apgaismo sirdsapziņu, bet sirdsapziņa sargā ticību, jo ticības noslēpums labi tiek saglabāts “tīrā sirdsapziņā” (1 Tim 3,9).

Iepriekš vēstulē (Rom 8, 35.38) Pāvils uzsvēra to, ka nekas nevar ticīgo atdalīt no Dieva un Kristus mīlestības, bet šīs svētdienas fragmentā raksta pilnīgi ko citu, ka ir gatavs būt “nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem” (Rom 9,3). Pāvils bija gatavs būt nolādēts (gr. anathema), atsvešināts, atdalīts, lai kalpotu saviem brāļiem un savai Izraela tautai. Pāvila stāja atgādina Mozus rīcību, kas Sinaja kalna pakājē aizbilda par savu tautu: “piedod viņu grēkus, un ja ne - izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis” (Izc 32,32). Mozus bija gatavs tiks izdzēsts no dzīvības grāmatas, jo svarīgāk viņam bija tas, lai tautai tiktu piedoti grēki, tomēr Dievs neļāva Mozum sevi upurēt par tautu (Izc 32, 33-34). Pāvila un Mozus situācijas atšķiras, un Pāvila priekšā nestāvēja tik dramatisks notikums, tomēr tas nenozīmē, ka iekšējais pārdzīvojums viņam būtu mazāks nekā Mozum. Pāvila mīlestība un griba upurēt sevi par savu tautu nepiepildījās kādā īpašā veidā, bet ja pieņem viņa uzticību un moceklību, tad viņš atdeva savu dzīvību par to un palika dzīvības grāmatā.

Pāvils uzskaitīja svarīgus Izraela tautas dzīves elementus: 1) dēla tiesības (Izc 4,22); 2) godība (Izc 16,10; 24,17; 40,34; 1 Ķēn 8,11); 3) derības (Rad 15,18; 2 Sam 7,12-16; Jer 31,31-34); 4) bauslība (At 5,1-22); 5) dievkalpojumi, 6) apsolījumi (Mesija nākšana), 7) tēvi (Mat 1,1-16; Rom 1,3) un pievieno vēl, ka 8) Kristus miesā nāca no Izraela. Jāievēro, ka vārds “derība” šeit tiek lietots daudzskaitlī un tādā veidā Pāvils norāda uz derībām ar patriarhiem vai derības atjaunošanām Vecajā Derībā. No tēviem jeb Dāvida pēcnācējiem nāca lielākā žēlastība Izraelim, jo Kristus miesā nāca no viņiem, bet no otras puses Pāvils apliecina savu ticību Jēzus dievišķībai. Kunga piedzimšana miesā bija Viņa cilvēcības sākumu. Dievs izvēlējās Izraeli kā savas darbības vidi, kurā veica pestīšanu caur Jēzu Kristu, savu Svaidīto, Mesiju jeb Kristu. Vēstules romiešiem 9. nodaļa sākas ar dīvainu žēlabu un svinīguma apvienojumu. No vienas puses Pāvils vēlējās skaidri apliecināt kristiešiem, ka viņš sēro par Izraēlu, bet no otras puses pieminēja septiņas unikālas dāvanas, kuras Dievs bija uzticējis Izraēlam Sinaja kalnā. Nosauktās svētības, sākot no dēla tiesībām līdz patriarhiem, ir tās, kas iezīmē Izvēlēto tautas identitāti; tauta, kas ir nošķirta no citām tautām Kunga īpašajiem mērķiem. Taču ir arī astotā dāvana - Mesija - , un šeit radās problēma.​​​​ Pāvils pārdzīvoja, ka tik daudzi viņa tautieši bija atteikušies no šīs vainagojošās Dieva svētības viņa tautai (Rom 11,20.23). Katrs ticīgais arī ir aicināts nopietni ielūkoties sirdsapziņā un atpazīt, vai nav kādu svarīgu vai izšķirošu ticības vai morāles patiesību izslēdzis no savas dzīves.

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 193.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 255.lpp.

** Paul writing to the Romans - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_Q5RERZZZA4EIWMHFFUOVPLV5IDQMIGEC

*** Gerhard Lohfink, Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Liturgical Press 2022 - 332.lpp.

*** Klaus Berger, Identity and Experience in the New Testament, Minneapolis: Fortress Press 2003 - 132.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap