Is 45, 1.4-6, svētdiena XXIX A

Is 45, 1.4-6

Kīrs, Persijas ķēniņš pasludina Babilonas trimdas beigas

un pavēl atjaunot Jeruzalemes svētnīcu, manuskripts no

Nīderlanes 1372.g.

 Cyrus, king of Persia, proclaims the end of the Babylonian Captivity and

orders a temple to be built in Jerusalem by Jean Bondol - 1372

- KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Dievs ir apsolījis, ka Viņa godpilnā pestīšana ir pasaules nākotne, un Viņš visu vēsturi virza šajā virzienā. Pravietis Isajs to apliecina savas grāmatas 45. nodaļas 1.–7. pantā. 18. oktobra svētdienas pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ietilpst pestīšanas pravietojuma kategorijā un šī fragmenta centrālā vēsts ir pārliecība par pestīšanu. Isaja paziņoja, ka Kunga vārds sasniedza Persijas valdnieku Kīru (Is 45,1–7) un nosauca Kīru par „savu svaidīto”, lietojot ebreju vārdu “mašiah”, no kura cēlies vārds „mesija”. Vecajā Derībā šis jēdziens visbiezāk attiecās uz ķēniņiem, pāris reizes uz priesteriem (Lev 4,3.5.16; 6,22) un praviešiem. Ja skatāmies uz šī vārda tehnisko nozīme, tad Vecajā Derībā šis vārds tiek lietots attiecībā uz valdošu valdnieku. Svaidīšanas darbība simbolizē to, ka kādam tiek piešķirta spēja kaut ko darīt.

Svaidīšana norādīja uz to, ka Kungs ir izraudzījies kādu cilvēku īpašam mērķim. Tas patiešām ir pārsteidzoši un neparasti, kādam arī šokējoši, ka Dievs pagānu valdnieku nosauc par svaidīto. Persijas Kīrs bija viens no lielākajiem iekarotājiem pasaules vēsturē un sāka valdīt 559. gadā pirms Kristus, un kad 530. gadā viņš krita kaujā, visa Tuvo Austrumu teritorija (izņemot Ēģipti) atradās persiešu kontrolē. Kīra dēvēšana par „mesiju” ir vienīgais gadījums Bībelē, kad kāds kas nepieder Izvēlētajai tautu tiek tā apzīmēts. Protams, nozīme, kas vēlāk tika saistīta ar jēdzienu „mesija” — pestīšanas nesēju —, šeit vēl nav ar tādu saturu. 2. psalmā svaidīšana ir saistīta ar ķēniņa kronēšanu, taču tas ir izraēliešu ķēniņš. Kungs Kīru izmantoja, tāpat kā iepriekš bija izmantojis pagānu Asīrijas un Babilonas valstis, lai īstenotu savus nodomus, jo Viņš ir Kungs pār savu tautu un visu pasauli.

Vēstījums Kīram ietver gan uzdevumu, gan solījumu. Pirmais no tiem tika iezīmēts jau Isaja grāmatas 44,28. pantā ar vārdiem: "viņš pildīs manu gribu". Solījums iedalās divās daļās. Dievs apliecina Kīram, ka Viņš pats dosies tam līdzi un iztaisnos tā ceļus. Dieva klātbūtnes rezultāts ir tas, ka Kīrs gūs panākumus savā iekarojumu gājienā līdzīgi kā tas ir 2. psalmā. Kīram uzdevums tiek dots Izraēla dēļ un viņš atbrīvos tautu no Babilonas trimdas. Pestīšanas vēsturē notiek arī interesants pavērsiens, jo tas, ka Kīrs kļuva par Dieva svaidīto jeb Izraēla ķēniņu, lai veiktu konkrētu uzdevumu un atbrīvotu Izraēlu no Babilonas trimdas, nozīmē saiknes pārraušanu starp Kunga politisko rīcību Dieva izredzētās tautas labā un Dāvida dinastijas monarhiju. No tā izriet, ka saikne ar monarhiju tiek sarauta pilnībā — gan Izraēlā, gan Jūdā. To, ko Dievs savulaik paveica ar Izraēla ķēniņa starpniecību, Viņš tagad var paveikt ar svešas varas, kura pieder pie citas tautas un citas reliģijas, starpniecību. Tādējādi Dieva tautai tiek atņemta politiskā vara. Līdz ar pravietojumu par Kīru Izraēls kā Dieva tauta pārstāja būt tauta, kurai piemīt politiskā vara. Šim lūzumam nebija jāgaida Kristus atnākšana; tas notika jau tobrīd.* 

Šīs svētdienas lasījums ir vienīgais tāda veida teksts Bībelē, kas attiecas uz kādu pagānu. Pravieša Isaja skatījumā Dieva iecerēs ietilpst viss notiekošais un ļaunums nav ārpus Dieva kontroles, bet Viņš to izmanto lielākam labumam. Tādēļ nekas nespēj atņemt Dievam kaut niecīgāko daļiņu no Viņa iecerētajiem rezultātiem. Visspilgtāk tas parādas krusta noslēpumā, kad pašu briesmīgāko ļaunumu, kādu vien esam pastrādājuši, Dieva Dēla nonāvēšanu, Dievs ir pārvērtis par savu pestīšanas avotu. Dievs izvēlējās pagānu valdnieku, kuram dāvāja misiju iznīcīnāt Babilonas valdīšanu un ļaut  Dieva tautai atgriezties tēvijā. Dievs Kīru izvēlēja līdzīg kā Mozu, lai viņš izvadītu tautu no Ēģiptes verdzības. Pravietim Isajam tā ir jauna izceļošana, bet atšķirīga no tās kā tas notika Mozus gadījumā, jo Kīra misija bija ļoti ierobežota un viņš pats īsti nezināja, ka pilda Dieva gribu par labu Izraēla tautai. Kīram bija tikai viens uzdevums konkrētā vēsturiskā situācijā: atgriezt tautu no Babilonas trimdas savā zemē. Līdzās šim pārsteidzošam notikumam ir vēl pacilājošāka vēsts, ka tikai Dievs ir visuma Radītājs un valdnieks.

* Claus Westermann, Isaiah 40–66: A Commentary. Philadelphia: The Westminster Press, 1969. 161.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 25, 6-10a, svētdiena XXVIII A

Is 25, 6-10a

Jēra pielūgšana Sionas kalnā, manuscripts no Nīderlandes,1460.g.
Adoration of the Lamb on Mount Sion by the 144-thousand;
St. John the Evangelist (1st of 2) - 1460 - KB, National
Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Vecās Derības praviešu vārdus par Izraela nākotni var ietvert apgalvojumā, ka Dievs veido savu tautu no jauna. Kunga darbos un būtībā ir Izraela, tautu un katras personas nākotne. Šīs svētdienas lasījumā pravietis Isajs raksta par Dieva pestīšanu un Viņa dāvanām apokaliptiskā veidā un tēlaini. Dievs Sionas kalnā visām tautām sarīkos lielu mielastu un šis mielasta apraksts atgādina kronēšanas svinības, kad ķēniņš sāk savu valdīšanu. Krāšņa un neparasta mielasta rīkošana nozīmē, ka Dievs dāvā savu laipnību un žēlastību savos darbos, kas ļauj dzīvot piepildīti. Skumjas vairs nebūs cilvēku pieredzes daļa. Nāves arī vairs nebūs, jo tā apdraud dzīvību un pārstās valdīt. Tautas, kuras padosies Dieva valdīšanai un rūpēm, vairs nepiedzīvos nelaimes.

Šajā lasījumā visspēcīgāk ir uzsvērta universālisma ideja. Līdzās skaistam mielasta aprakstam ir ielūgums “visām tautām” un “viesiem vaigiem”. Dalība šajās svinībās būs ne tikai dod sātu, bet arī atbrīvot no apsega, kurš aizklāj cieņu un iepazīšanu. Viss negatīvais, arī nāves un skumjas tiks uzlūkots jaunā veidā. Tas vairs nebūs izmisīgs vai traģisks skatiens, bet jaunās zīmes pozitīvais skatiens uz īstenību. Lasījuma centrā ir doma par apspiestības un šašķeltības pārvarēšanu, jo Dievs grib sapulcināt visas tautas ap savu galdu, savas godības svētajā kalnā, kur cilvēki vairs nerisinās savas šaurās intrigas un vairs nenobīdīs malā nevēlamos ļaudis. Dievs visiem cilvēkiem izrāda iejūtību, dāvā dzīvību un sagatavo mielastu. Vairs nebūs apspiestība un bezkaunība, bet miers un brīvība; ciešanas un nāve tiks uzvarēta, un visi atzīs Kungu par vienīgo Dievu un pestītāju. Šī cerība nebalstās uz cilvēka spējām, bet tikai uz Dievu.

Bibliskais vīna motīvs attēlo mesiānisko pestīšanas laiku. Dziesmu dziesmas grāmatā lasām: “Es ienācu savā dārzā, māsa mana, līgava, savācu mirres un balzāmu, ēdu šūnas ar medu, dzēru vīnu un pienu. Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie” (Dz 5,1). Vīns Rakstos simbolizē prieku un īpašā veidā tas atklājās pirmajā Jēzus zīmē Galilejas Kānā. Šīs svētdienas lasījums izsaka cerību, ka Dievs uzsāks savu galīgo valdīšanu un pēc Viņa intronizācijas sekos liels mielasts Siona kalnā. Šī mielasta laikā Izraels atjaunosies godībā un visas tautas tiks ielūgtas un pievienosies svinībām. Mielasta laikā tiks sarautas skumjas un ciešanas saites, kas šķeļ un nospiež tautas, un pasaulē iestāsies pēdējo laiku nebeidzamais prieks. Pravietim Isajam tā vēl bija tāla nākotne, bet Jēzus uzsvēra, ka šie laiki jau ir iestājušies. Beigu laiku prieks ir iesācies un mielasts ir pieejams. Visu daudzo detaļu vidū izceļas pārsteidzoša vēsts, ka Dievs “izpostīs nāvi…noslaucīs asaru no visu vaigiem” (Is 25,8). Nāves nāve nonozīmē ilga zemes dzīvi, bet jauna lietu kārtība, kur vairs nav nāves un ciešanas diktatūra. Tas ir Dieva dāvanu laiks un kristiešiem tā ir Euharistija, kurā mācāmies citu esības veidu, kurā jaunā dzīve Kungā ir visa centrā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 25 (24), 4-9, svētdiena XXVI A

Ps 25 (24), 4-9

Ornamentāli dekoratīvs iniciālis no 13.gs. Ziemeļfrancijas
Bībeles manuskripta.
https://www.e-codices.unifr.ch/en/vad/0332/65v

27. septembra svētdienā Dieva vārda liturģijā dziedam fragmentu no 25. psalma, kas ir sava veida Izraela ticības apliecināšanas lūgšana. Pirmā patiesība ir Dievs, kurš atbrīvo un ir to pierādījis ar saviem darbiem, īpaši izvedot savu tautu no Ēģiptes nebrīves un ļāvis pieredzēt pestīšanu konkrētiem cilvēkiem. Jēzū Kristū pestīšana un atbrīvošana tiek piepildīta un ir pieejama visiem. Psalma fragmentā no visām iespējamajām nebrīvēm tiek pieminēts grēks (Ps 25,7), bet tekstā, kuru šajā svētdienā nelasām, atrodam arī postu un mokas (Ps 25,18), uzbrukumus un ienaidniekus (Ps 25,2.19).

25. psalmā spēcīgi tiek uzsvērts, ka Dieva likums ir dāvana, kas ved cilvēku pa krietniem ceļiem un palīdz izvairīties vai izkļūt no nelaimēm. “Ar ceļu [jāizprot] dievišķie baušļi, kā psalmā: “savas takas man iemāci!” (Ps 25,4), tas ir, iedvesmo mani Kungs ar Taviem baušļiem.”* Ceļa motīvs atkārtojas psalmu grāmatā vairākkārt un palīdz psalmistam izteikt savu ticības dinamiku. Kāds cilvēks var izmantot ceļa motīvu savās pārdomās? Noteikti tas, kurš atrodas kādā izejas punktā un šī psalma varonis ir nabadzīgs un morāli nepilnīgs, un sauc uz Kungu. Psalmā vārds “patiesība” spēcīgi sasaucas ar vārdu “ceļš”, jo Dieva patiesība nav abstrakta teorija, bet atklājas ceļā, kurā ir jādodas. Tas ir Evaņģēlijs, jo Kungs nāk pie mums tur, kur mēs esam un no mums tiek sagaidīta uzticība, atvērtība un pazemība.

Lūgums pēc ceļa parādīšanas psalmā savijas ar vārdiem “atceries”, “nepiemini” (Ps 25, 6-7). Jāatceras tas, ko nevar dotajā brīdī ieraudzīt. Grēcīgais cilvēks grib ienākt Dieva svētuma sfērā un to var, jo Dievs ir žēlasirdīgs un labvēlīgs. Uzticība Kungam ļauj izvairīties no māņu ceļiem un izraut no sirds cerību par to, ka neredzamais Dievs nepievils. Dievs veido nākotni ar savu vārdu un apsolījumiem, un tāpēc cilvēks var uzticēties Viņam. Dievs paliek uzticīgs saviem vārdiem un apsolījumiem, ko var iepazīt no svētās vēstures notikumiem, kur Kunga žēlastība spēcīgi darbojās: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu! Atveries savu žēlsirdību, Kungs un savu žēlastību, jo tās pastāv uz mūžiem! (Ps 25, 5-6). Cerēt uz Dievu nozīmē iet Kunga vārdu norādītajā ceļā un neļaut sevi nostumpt uz citiem ceļiem, kas neved uz pestīšanu.

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam, U V, XXVIII, 8.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 13, 8-10, svētdiena XXIII A

Rom 13, 8-10

Baznīca, manuskripts no Austrijas 13.gs.
Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Church - Institute of Material Culture of the 
Middle Ages and the Early Modern Period, 
Austria - CC BY-NC-ND.

Apustulis Pāvils Baznīcu uzlūko kā harismātisku Kritus Miesu, kur katram ir sava vieta un loma, un šīs svētdienas lasījumā viņš aicina aktīvi pakrizēt tuvākmīlestības bausli. Upurgatava dzīve veido kristieša identitātes kodolu, kas īstenojas pazemībā ar gatavību kalpot mīlestībā citiem. Ja kristietis sevi Dieva priekšā pozicionē kā upurgatavu, tad arī grib sevi upurēt saskaņā ar Dieva darbības modeli, kas atklājās Jēzū Kristū. Lietojot visas saņemtās dāvanas kristietis ņem vērā to, ka visi pieder katram un katrs visiem, un tas ir kā vienā miesā savstarpēji sadarbojas dažādi elementi.

Visi baušļi tiek ietverti mīlestības bauslī un šajā bauslī ir ietverta Dieva atklāšanās, kurā Viņš mūs iemīlēja līdz pat beigām. Ja kristietis mīl, tad izpilda visus baušļus, bet kas tā ir par mīlestību? Tā nav savtīga un uz sevi vērsta mīlestība, kuru motivē saņemtie glaimi un īslaicīgi stimuli, un kurā savstarpēji pievelkas simpātiju vadīti, bet tā ir cita veida mīlestība, kurā esam gatavi zaudēt sevi.

Pāvils norādīja kā kristietim vajadzētu dzīvot un piemin pamatbausli: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Baušļos ietvertie aizliegumi ietver arī pozitīvo vērtību, pretēju grēkam un uzsver radošo elementu: laulības saites stiprināšana, cieņa pret cilvēka dzīvību, labklājību un īpašumu. Vienīgais parāds citiem ir mīlestība. Mīlestība ir Svētā Gara dāvana, kas ļauj veidot kopienu un raksturo to. Šī mīlestība nav veids kā ieticēt sapnim par vispārēju cilvēces mīlestību un neskaidriem vēlējumiem. Pāvilam mīlestība attiecas uz konkrētu kopienas dzīvi.

Kad apustulis rakstīja šo vēstuli, viņš romiešu baznīcu vēl nepazina, bet bija skaidrs, ka komunikācijā ar viņiem varēja izmantot pienākumu jēdzienus, jo jūdu izcelsmes kristieši pazina Likumu, bet pagānu izcelsmes kristieši pazina pilsoņu pienākumus. Tāpēc Pāvils lieto vārdu “parāds”, lai iezīmētu katra kristieša pienākumu mīlēt brāļus un māsas viena Kristus Miesā. Pāvils raksta par mīlestību kā pienākumu un pārādu, taču mīlestība nevar būt kā atmaksa, jo tā nav kā preču apmaiņa starp cilvēkiem, bet Likuma piepildījums.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 12,1-2, svētdiena XXII A

Svētā Mise; Pastarā tiesa; Kristus uz varavīksnes uzmodina
mirušos Dievmātes un Jāņa  Kristītāja klātbūtnē;
divi eņģeļi tur ciešanu rīkus; četri eņģeļu ved dvēseles
uz debesīm; velni velk pazudinātos uz elli. Manuskripts no
Nīderlandes, 1400.
Heinrich Seuse writing his 'Horologium Sapientiae'; God the Father inspiring
him; Holy Mass; the Last Judgement: Christ on a rainbow raises the dead
in the presence of Mary and St. John the Baptist; two angels holding
instruments of the Passion; four angels bringing souls to heaven;
devils dragging the damned into hell - 1400 - KB,
National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Rom 12,1-2

30. augusta svētdienā otrajā Dieva vārda liturģijas lasījumā turpinām iepazīt vēstuli romiešiem un šajā svētdienā lasām 12. nodaļas sākumu, kas visas vēstules kontekstā iesāk tās pēdējo daļu (Rom 12,1-15,13), kurā Pāvils apskata svarīgākos kristīgās dzīves pienākumus morālajā un eksistenciālajā līmenī. Ja pirmajās vienpadsmit nodaļās apustulis rakstīja daudz teoloģiskāk un teorētiskāk, kas daudziem lasītājiem var likties atrauti no Baznīcas ikdienas dzīves, tad sākot ar šīs svētdienas lasījumu Pāvils iedegas pārdomās par kristīgās dzīves darbiem. Baznīcu viņš attēloja kā harismātisku Kristus Miesu, kas atgādina Izraeli. Baznīcā katram ir sava īpašā un priviliģētā vieta (Rom 12,1-8).

12. nodaļā Pāvilam izejas punkts ir pārliecība par kristīgās dzīves upurēšanās raksturu jeb kā salikt upurī Dievam visu savu esmi, lai pielāgotos Kunga iecerēm un nevis šīs pasaules modeļiem. Lasījuma pirmajā daļā būtisks ir vārds “miesa” (gr. sōma), kas jaunajā Bībeles tulkojumā ir aizstāts ar “sevi pašu”, bet katoļu tulkojumā tiek saglabāts: “Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums!” (Rom 12,1). Pāvils ievērojot pravietisko vārdu no Vecās Derības, kurā nemitīgi dzirdam aicinājumu savienot Dieva kultu ar dzīvi, ticību ar taisnīgumu, lūgšanu ar ikdienu, vēlas, lai kristieši arī atbildētu uz Dieva žēlastību ar sevis upurēšanu un ne tikai ar ārējiem upurēšanas rituāliem. Dievam jāatdod visu savu esmi kopā ar taisnības darbiem un mīlestību, tad mēs veicam garīgo dievkalpojumu.

Pāvilam kristīgās dzīves un moralitātes būtība ir savas dzīves pārveidosāna Dievam dāvātā kultā. Šīs kristīgās stājas auglim jābūt pazemībai, kas dzimst no Dieva dāvanu pieņemšanas, apziņas, ka viss saņemtais ir no Dieva un vēlme kalpot citam. Kristietība nenāk no šīs pasaules un arī neko nedara pretēju radībai, jo tā arī ir Dieva radīta. Pāvils uzsvēra spēcīgas apziņas nepieciešamību, kas ir iesakņota Kristū, ka viena kopiena ir viena miesa savienota brālīgā mīlestībā un pilda pretmeta lomu, kādu kristīgajai kopienai ir jāieņem pret pagānu sabiedrību (Rom 12,2; Filip 2,14-15).

Kad Dievs vēlas ielauzties mūsu dzīvē, tad Viņš var izspiest mūsu sapņus un nākotnes plānus, tad varam redzēt cik spēcīgi turamies pie savām idejām un iecerēm. Tā ir varas un autoritātes ciņa mūsos. Jēzus mācīja, ka ikvienam, kurš vēlas nonākt Viņa klātbūtnē, ir jāseko Viņam un jāuzņemas savs krusts. Tas nozīmē to, ka nevar izvairīties no grūtiem lēmumiem, kas var izsaukt ērtību mazināšanos, ieradumu laušanu, rīcību pretēju sabiedrības ieskatiem un vairākuma rādītajam piemēram. Tāpēc Pāvils raksta par konkrētu kristīgo stāju: “Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba - to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom 12,2).

Šī lasījuma vārdi un izteicieni ir liturģiski: upuris, svēts, patīkams un Dieva kalpojums, bet atšķirībā no ierastā šo vārdu lietojuma reliģiskajos rituālos, Pāvilam viss ir atjaunots Kristū. Dievkalpojums paliek, bet atšķirībā no reliģiskā kulta vairs nav līdzeklis Dieva labvēlības iekarošanai, bet ir atbilde iepriekš dāvātajai žēlsirdībai. Par kādu upuri Pāvils raksta, kad lieto vārdus “dzīvu, svētu un Dievam tīkamu”. Pirmkārt, šeit nav pieminētas lietas, bet dzīve. Pāvils to skaidro lasījuma otrajā daļā, kura uzsvars ir uz “miesu” ar visām konkrētas personas attiecībām, ar to kā tā sevi izpauž pasaulē un ne tikai kāda, pat viscēlākā, cilvēciskuma daļa, bet viss cilvēks. Tas ir redzams un noteikts kults, un ne tikai kaut kas iekšējs. Kristīgā liturģija nevar būt atrauta no dzīves un ticīgā cilvēka ikdienā nevajadzētu notik nekam, ko iepriekš nepieredzētu liturģijā, jo tajā nenotiek nekas, kam nebūtu saistība ar dzīvi. To var noformulēt sekojoši: lūgšanas un liturģijas dzīvē nepastāv traucējumu, koncentrēšanās spēju un domu novēršanās problēma, bet gan vairāk jāraizējas kā mēs ikdienas dzīvi varam piesūcināt ar kalpošanu un sevis upurēšanu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 65 (64), 10-14, svētdiena XV A

Psalms 65 (64) 10-14

Radīšana. Manuskrips no Francijas, 1325.g.

La Création. by Chrétien Legouais. Traducteur - 1325 - National Library 

of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

12. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā Baznīca mūs ieved Dieva valstības noslēpumos un ar lielu cerību uzlūko to kā Kunga vārds var nest augļus, un izmanto sējēja un sēklas tēlus, lai mēs varētu apcerēt kā mūsu sirdis ir atvērtas vai aizvērtas uz vārdu. Liturģijā šajā dienā tiek dziedāta 65. psalma beigu daļu ar refrēnu, kurā atkārtojam vārdus: “Sēkla nes augļus labā zemē”. Dievu īpašā veidā lūdzam, lai svētītu ražu un šajā psalmā dzirdam vārdus par “gada vainagošanu” (Ps 65,12), kas svētdienas Svētās Mises kontekstā iegūst morālo aicinājumu. Katra svētdienas Svētā Mise ir gada vainagojuma svinēšana, kuras ikgadējā kulminācija ir Lieldienās. Lūgums Kungam svētīt mūsu ražu un sirds piepildīšana ar prieku nozīmē, ka mēs esam saistīti īpašā veidā ar tiem, kuriem šāda raža nav. Mēs lūdzam Kungu piepildīt mūsu klētis, lai mēs izrādītu dāsnumu nabagiem un visiem tiem, kuru sirdis nepieredz Dieva darbu.

Psalma izcelsme saistās ar pavasari, kad Jeruzalemes svētnīcā dziedāja Dievam pateicību par dabas dāvanām. Pavasarī daba atjaunojas un ir dzīvības pilna. Dievs savā mīlestībā un labumā cilvēkiem piedod grēkus un atgriež pie sevis, un tāpat Viņš uztur un atdzīvina dabu. Prieks par ūdens un dzīves dāvanu ir uz psalmista lūpām, un ne velti šajā īsajā psalmā viņš ūdeni piemin četras reizes un tādā veidā uzsver ūdens lomu dzīvības radīšanā un nodrošināšanā. Visu pārējo svētību esība par kuriem priecājas cilvēki - ganības, avis, labība (Ps 65, 12-14) - ir atkarīgas no ūdens dāvanas. Baznīcas dzīvē ūdenim arī ir līdzīga nozīme, jo viss sākas ar Kristībām. Baznīcas tradīcijā pirmā panta vārdi “Dieva upe ir ūdens pilna” (Ps 65,10) attiecas uz Baznīcu un svētajiem: “Upe ir svētā Baznīca [...], tas ir, svētā Baznīca ir garīgo dāvanu pilna”* un “Ūdeņi ir svētie Baznīcā [...], jo svētajā Baznīcā Kungam kalpojošā tauta pieaug gan nopelnos, gan skaitā”**. Straumes ir sprediķotāji***, kuri dāsni sēj vārdus cilvēku sirdīs, lai tās nestu atgriešanās augļus un Kristību ūdeņi jaunos ticīgos iekļautu Baznīcas tecējumā.

Saskaņā ar Isajas grāmatas 55. nodaļu, Dieva vārds neiziet un neatgriežas, nesasniedzot paredzēto iedarbību, un tāpat skaistais dabas cikla, kas apraksts 65. psalmā apstiprina, ka, kad Dieva vārds iziet, tas neatgriežas tukšā. Abos lasījumos ražas simbolika apraksta Dieva vārda ietekmi. Psalma autors ievēro to, ko mēs varam palaist garām un neievērot: pirmkārt, Dieva dāsnumu, kas izpaužas visu dzīvo lietu auglībā. Mūsu darbi atšķiras no Dieva darbiem, jo dzīves pilnību ar grēku mēs graujam un sadrumstalojam, un ja kaut ko veidojam, tas var būt vērsts pret citiem. Kā mums būt par dzīvības nesēju pasaulē? Iekļauties Dieva pestīšanas plānā un būt par Viņa rīku. Kas var mums palīdzēt darīt Dieva darbus? Šis psalms dod vienkāršu atbildi, lai mūsu lūgšanas būtu nesavtīgas, pielūgsmes un apbrīnas pilnas par Dieva darbiem. 

Katrā Svētajā Misē mēs slavējam Dieva darbu visumā, piemēram, kad priesteris sagatavo upurdāvanas un paceļ biķeri ar vīnu un nedaudz ūdeni, saka: "Slavēts esi, Kungs, Visuma Dievs, jo no Tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko Tev upurējam - vīnakoka un cilvēku roku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu." Un ticīgie atbild: "Lai Dievs ir mūžam slavēts". Šie vārdi ir pārsteidzoši, jo Dieva un cilvēka darbs savijas auglīgā darbā. Dievs dāvā graudus un vīnakoku, un cilvēki ar savu darbu tos pārveidotā veidā atnes uz baznīcu kā maizi un vīnu. Dievs dāvā savas dāvanas un liek cilvēkam tās pārveidot un pilnīgot. Ldzīgi Dievs dāvā cilvēkiem dzīvību, lai to ar savu darbu sevī un ap sevi pilnveidotu. Svētajā Misē mēs upurējam mūsu darbu, lai ar prieku ieraudzītu kā Dievs mums uzticas radīšanas darba turpināšanā un šo labo darbu svētdara.

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, LII, 5.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam A, XLI, 19.

*** Allegoriae in universam Sacram Scripturam R, XX, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap