Lapas

6.21.2024

2 Kor 5, 14-17, Svētdiena XII, B

2 Kor 5, 14-17

Apustulis Pāvils, manuskripts no Nīderlandes, 1400-1500.g. 
St. Paul - KB, National Library of the Netherlands,
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056119453

23. jūnija svētdienā turpinām lasīt fragmentu no Otrās Pāvila vēstules korintiešiem, kurā apustulis saista teoloģiskos apgalvojumus ar personiskiem un ļoti konkrētiem jautājumiem. Fragmenta sākumā Pāvils izmanto vispārēju apgalvojumu par Kristus nāves vērtību un prasību mums sadarboties ar Kungu, lai mēs būtu jauna radība un dzīvotu ar jauniem vērtēšanas un iepazīšanas kritērijiem. Pāvils bija sasniedzis pilnīgu saskaņu ar Kristu, jo saprata, ka Kristus nomira par visiem un arī par viņu (Gal 2,20) un tāpēc viņš vairs nedzīvoja sev, bet juta, ka viņam jādzīvo Kristum (2 Kor 5,15). Ja dzīve ir Kristum, tad arī Viņa mīlestībai un tā ietver arī ciešanas ar kurām jāsaduras Kunga dēļ. Šīs Pāvila vienotības ar Kungu rezultāts bija tāds, ka tie, kas uzlūkoja apustuli, varēja viņā ieraudzīt paša Kristus vaigu un arī ieticēt Pestītājam, un kļūt par Viņa dzīves dalībnieku.

Pāvila vārdi “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14) ir ļoti viegli skaidrojas ikdienas kristīgās dzīves perspektīvā, moralitātē un ētikā, kad ar savu rīcību un attieksmi esam gatavi apliecināt mīlestību Kristum un kalpot Viņam. Tā šos vārdus var uztvert, bet Pāvils šajos vārdos ieliek citu jēgu, kurā mēs esam atdalīti, izveidoti un iekšēji pamudināti ar patiesu un noslēpumainu spēku, kas ir mīlestība ar kādu Kungs mūs mīl. Šī mīlestība mudināja Viņu riskēt ar savu dzīvību, lai pasargātu mūs no grēka un nāves varas, un šī mīlestība mums tiek dota un dāvāta un ielieta mūsu sirdīs. Šī mīlestība ir pārveidojošs un dzīvs avots, kas darbojas tajos, kas mīl Kristu un Viņam seko. Tā ir jauna vērtību sistēma un jauns vērtēšanas veids, kas nav pieejams ārēji, rituālos un pavēlēs, bet caur dzīvi Kristū jeb patiesu aktīvu pievienošanos Viņam, kas izsauc dziļi iekšēju pārveidošanos. Jauns radījums ar jaunām vērtībām, spējām, izvērtēšanu, darbību un cerību. Šis dzīves veids ir atrodas arī citās Pāvila vēstulēs (Rom 6,10..; Kol 1, 15-20; Gal 6,15 u.c.).

Populāri izprasta apziņa par jauno radīšanu saistās ar pasaules beigām, bet tāpēc, ka reti kurš rēķinās ar tuvu pasaules galu, tad augšāmcelšanās, jauna pasaules radīšana ir vēl tālu. Tomēr Pāvilam tas viss jau ir noticis un tas ir kristībās, un kristības ir jaunā laikmeta vieta, kur sākas jaunā radība un tāpēc viņš varēja teikt, ka “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” ( 2 Kor 5,17). Pāvilam kristības ir pieredze, kurā notiek pāreja no vecās un slimās pagānu pasaules pie jaunās sabiedrības. Kristieša iekšējā vienotība un iesakņošanās Jēzus Kristus noslēpumā ļauj adekvāti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, lai cilvēki varētu veidot jaunu miesas kopienu, kas piepildas Kristus Miesā un dalībā Euharistijā. IV Euharistiskajā lūgšanā ir skaisti vārdi: “lai mēs vairs nedzīvotu paši sev, bet gan viņam, kas par mums nomira un augšāmcēlās” un priesteris tajos vārdos lūdzas par mums tagad, lai Svētā Gara darbība ļautu mums dāvāt pilnībā sevi mīlestībā un turpināt Kristus misiju pasaulē. Šie vārdi iedvesmojas no Pāvila vārdiem: “lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5,15).

Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju un mainītu mūsu nabadzību bagātībā, un noņemtu mūsu lāstu un grēku, lai mums dāvātu savu taisnību (2 Kor 5,21). Šī apmaiņa attiecas uz krustu un mēs dāvājam Viņam mūsu pašu nāvi, bet Viņš nodod savas nāves pestījošo žēlastību tik tālu, ka kopā ar Viņu mirstam: “Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši” (2 Kor 5,14). Pāvila kristību teoloģija uzsver līdzdalību un līdzināšanos Kristus nāvē un augšāmcelšanā (Rom 6, 3-11). “Viens mirst par visiem” un Jēzus pārmaina konfliktu par apmaiņu, kurā viens atdod dzīvību par visiem un Viņa dzīve visiem dāvā dzīvi un taisnīgumu. “Viens miris par visiem” un nāves jēdziens mainās: viena nāve ir visu grēku sekas; visu nāve ir atbrīvošanās no grēka nāves un atgriešanās pie dzīvības. Konflikts pārmainās izlīgšanā. Jēzus augšāmcelšanās ir arī radīšanas akts un tāpēc bibliski pareizi ir uztvert augšāmcelšanos kā jaunu sākumu, radību, “jauns radījums” (kaine ktisis, 2 Kor 5,17), kurā Dievs iesaistās pasaulē, bet nemaina radīšanas un brīvības kārtību, bet gan “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14).

Pāvils lieto spēcīgus jēdzienus un tēlus, lai izteiktu Dieva žēlastības darbību kurā grēcinieks atgriežas Tēva mājā, jo pateicoties atgriešanās žēlastībai cilvēks pieredz “jaunu radījumu”, darbu, kuru var salīdzināt ar pasaules un gaismas radīšanu. Atgrieztais kļūst par jaunu radījumu, kuru rada Svētais Gars, kurš veco cilvēku aizstāj ar jauno. Dievs ir mīlestība un iespēja mīlēt Viņā ir lielākā dāvana, pienākums ievērot lielāko bausli. Dieva mīlestība, kas tiek ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu (Rom 5,5), saiti, kas savieno un pārliecina mūs par mīlestību. Nebeidzami Kristus mīlestības darbi pret katru no mums un visiem, augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvana vieno ticīgos un mudina uz savstarpējo mīlestību. Kristus mīlestība nav kāds ārējs pamudinājums, bet pārsteidzoš un iekšējs mīlestības paskubinājums, jo kā savādāk reaģēt uz apbrīnojamo Dieva mīlestību pret mums. Tā ir dāvana, ka mēs varam mīlēt Dievā savu tuvākajā, palīdzot viņam, lai vinš mīlētu Dievu. Franciskānis Sv. Bonaventura “purpura sēdekli” no Dziesmu dziesmas grāmatas (Dz 3,10) salīdzina ar mīlestību, kas dara to, ka dvēsele kāpj pie Dieva, citā laikā pie tuvākajiem, pievēršas iekšējām lietām, vai arī tuvākā labumam ārējām lietām. Tāpēc vai nu ar prātu paceļamies pie Dieva vai Dievs skubina mūs doties pie tuvākajiem, beigās nonākam līdz “miera, mierinājuma un atpūtas vietai” (lat. locis pacis, solatii et quietis). (Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Collatio XXIII 31*c.).

br. Jānis Savickis OFMCap

6.14.2024

2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis
16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.05.2024

Svētdiena X, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 3, 9-15)

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 4, 13 - 5, 1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 3, 20-35)






Svētais Gars, manuskripts no Austrijas 1200-1300.g. Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/item/15501/007921

2 Kor 4, 13 - 5, 1, Svētdiena X, B

2 Kor 4, 13 - 5, 1

2 Vēstule Korintiešiem 4,13-5,4, lapas pirmā puse, senākais
saglabātais kodeks (P46) ar visām Pāvila vēstulēm, kas
rakstītas uz papirusa Ēģiptē, 3.gs.
2 Corinthians 4.13-5.4; 5.5-13 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY.
https://www.europeana.eu/item/1100/527

9. jūnija svētdienā kā otrais vārda liturģijas lasījums ir no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem un fragments ir ņemts no vēstules sadaļas, kurā apustulis uzskaita savas ciešanas un pārbaudījumus (2 Kor 4,7 - 7,4), kurus uztver kā līdzekli iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai. Atminoties visu, ko pieredzēja misiju ceļojumu laikā un ko redzēja pie citiem misionāriem, viņš rakstīja: “pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā” (2 Kor 4,11). Šāda Pāvila pieeja dāvā cerību, pasargā no šaubām un norāda uz mūžīgās dzīves perspektīvu (2 Kor 4,13 - 5,10), kurā pēc savas nāves kristieši vienojas ar Jēzu Kristu. Tomēr kristieši negaida šajā pasaulē, lai tā ar mūsu miesām, kas ir tās daļa, pazustu un ietu nebūtībā, bet lai pasaule un miesa kopā tiktu pārveidoti caur augšāmcelšanos, kas būs pilnīga un mūžīga, ietērpoties paša Dieva godībā. Šī gatavošanās notiek jau mūsos cīnoties ar grēku par dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas nozīmē, ka “uzvaram pasauli” (1 Jņ 5,4).

Ījaba grāmatā lasām vārdus, kas labi izsaka cilvēka dzīves trauslumu, ka esam: “kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti? … Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā” (Īj 4, 19.21). Tā ir visu cilvēku pieredze, ka mūsu miesas vājums liecina kā sagrūst “uz zemes celtā telts” (2 Kor 5,1). Telts tēls ir ņemts no nomadu dzīves veida, kas Bībeles pasaulei ir ļoti pazīstams un atsaucas uz ganu dzīves gājumu. Jūdas ķēniņš Hizikija 8. gadsmitā pirms Kristus raksturoja savu slimību: “Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu” (Is 38,12). Apustulis Pāvils arī izmantoja šos tēlus, lai aprakstītu savu nāvi, bet cilvēka trauslajā miesā redzēja jau mūžības pieskaņu un godpilno atjaunošanos.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās bibliskajā izpratnē tiek iztikeikta vārdos, lai uzsvērtu Dievu kā radītāju un dzīvības dēvēju “kas uzmodinājis Kungu Jēzu” (2 Kor 4,14, skat. Rom 8,11; Gal 1,1; Ef 1,20; Kol 2,12) un šie vārdi ir Dieva godpilns vārds - “kas uzmodinājis Kungu Jēzu”. Kamēr cilvēks savā miesā vēl nav augšāmcēlies, tikmēr līdzdalība augšāmcelšanā ir iespējama vienīgi pateicoties ikdienas “ārējā cilvēka iznīkšanai mūsos” (2 Kor 4,16). Nepieciešamās prasmes tiek apgūtas tikai tad, kad katru dienu pateicoties žēlastībai no jauna pielāgojamies augšāmcelšanās īstenībai. Pasaules cilvēki visdrīzāk neatpazīst augšāmcelto Kungu un dzīvo dzīvi labākajā gadījumāsarunās ar Viņu, nepieņemot Viņa personu. Cilvēkam nav dotas dabiskā veidā ieraudzīt augšāmcelto Kungu, bet dāvāts, lai ieraudzītu grēku, nāvi, kapu un gaismu savā dzīvē, lai tas paliktu kā nospiedums uz sirds jaunai dzīvei un piederībai. Opozīcija, kas pastāv starp ārējo un iekšējo cilvēku, un ietērpšanās jaunajā cilvēkā īpaši tiek apcerēta Otrajā vēstulē korintiešiem, kur ārējais cilvēks iznīkst, bet iekšējais atjaunojas no dienas dienā. Līdzīgi vēstulē efeziešiem tiek uzsvērts, ka iekšējam cilvēkam jāstiprinās Garā tā, lai Kristus mājotu mūsu sirdīs. Kristietim, kuram Kristus ir paties Kungs, Viņš sasniedz personas dziļumus un būtību, kas caurauž visas viņa pārdomas un sajūtas.

“Iekšējais cilvēks” Pāvilam nav stabila un izturīga personas iekšiene, bet drīzāk neredzama eshatoloģiska identitāte (2 Kor 4,16) un līdzīgi ir vēstulē romiešiem, 7. nodaļā, iekšējā persona nav saistīta ar sajūtām vai garīgo dzīvi, bet gribu. Ārējais cilvēks ir tāds, kura eksistence sasaistīta ar šo pasauli, bet šajā Rakstu vietā ir kas vairāk nekā tīrs pretnostatījums starp iekšējo un ārējo, un netiek parādīts kontrasts starp abiem, jo iekšējais nav opozīcijā ārējam. Iekšējais cilvēks ir jauns, eshatoloģiskās eksistences pilns, kam ir nākotne un kuram vēl ir jāaug. Pāvils savieno šo personu ar vēl neredzamo, kas manifistēsies nākotnē un tomēr jau pastāv. Pāvilam šeit nav tik ļoti svarīga atsevišku individuālu cilvēku iekšiene, bet raksta vairāk par iekšējo dimensiju un iekšējais viņam ir nākotne, kas gatavojas zem redzamās virsmas. Ārējais cilvēks dzīvo emociju piesātinātu dzīvi, bet uzsverot iekšējo cilvēku Pāvils grib, lai ticīgie mazāk vērības pievērstu citu viedokļiem un akceptācijai, bet tas, kas ir būtiski, ir ticīgo eshatoloģiskā cerība.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.31.2024

Svētdiena IX, B

Svētdienu gaidot:


1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 5, 12-15)

Marka Evaņģēlijs (Mk 2,23 - 3,6)










Attēlā: Jēzus dziedina cilvēku ar paralizētu roku, manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

At 5, 12-15, Svētdiena IX, B

At 5, 12-15

Dievs Mozum dāvā Desmit Baušļus, 

manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.

2. jūnija svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Atkārtotā likuma grāmatas, kurā tiek uzsvērta sabata dienas nozīmība. Tā ir nedēļas pēdējā diena, kuru iedibināja Dievs un lika Izvēlētai tautai to turēt par svētu, jo tā ir Kunga diena. Tajā dienā nav tikai jāatturas no darba, bet jāvelta laiks un domas Dievam, kurš ir visas dzīves un visu darbu Kungs. Ja sabats būtu tikai diena bez darba, tad tā būtu tāda kā mirusi vai zudusi diena, jo ja darbadienā cilvēks strādā savas iztikas nodrošināšanai, tad sabata diena ir dzīva, kad tajā valda Kungs, kas dod patieso dzīvību. Sabats nozīmē to, ka Dievs ir spēcīgāks par savu paša spēku ar kuru radīja pasauli un prata atturēties no darba. Līdzīgi cilvēks ir cilvēks tad, kad strādā un nestrādā, un ticīgs cilvēks ir tas, kas prot atpūsties, ar drosmi atrast laiku neko nedarīt un veidot sevī pašaizliedzības stāju, atvērtību uz apceri, apstāties klusumā un bezdarbībā, nedomāt tikai par savu efektivitāti, lai domātu, iepazītu sevi un atvērtos uz sarunu ar Dievu. Atkārtotās likuma grāmatas baušļu sarakstā pirmajā vietā ir nedalīta goda izrādīšana Dievam (At 5, 7-10) un starp pirmajiem diviem baušļiem un pārējiem, kas attiecas uz rīcību, ir trešais bauslis (At 5, 12-15): sabata atpūta ir redzams ticības apliecinājuma veids Dievam. Svarīgi, ka Bībelē, tas neattiecās tikai uz ģimenes galvu vai saimnieku, bet visiem ģimenes locekļiem, pat lopiem. Trešais bauslis Desmit baušļu sarakstā ir kā savienojošais posms, kas atgādina par visu klausītāju pestīšanu, jo atpūšas ne tikai kungi, bet arī kalpi jeb visi un tādā veidā vienmēr ir jāpārvar paverdzinoša stāja un mentalitāte, kas bija Ēģiptē.

Dievs ir radījis laiku un sadalījis divās daļās: sešas darba dienas un viena diena bez darba. Cilvēks var dzīvot laika ritējumā kurā ir noteikts ritms un notikumu izšķīrums. Ikdienas ir diena un nakts: “Uzlec saule [...] cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram” (Ps 104, 22-23), bet sabats ir “Kungam, tavam Dievam” (At 5,13). Sabats ir cits laiks, atšķirīgs un tātad svēts. Sabata ievērošana nozīmē ticības apliecināšanu, Credo, ka ne cilvēks ar saviem sasniegumiem virza pasauli, bet Dievs. Sabata baušļa skaidrotājiem gadsimtu laikā par galveno aspektu kļuva negatīvais - nedarīšana un tā rezultātā tiek mazvērtēts tas, kas sākotnēji bija pozitīvais aspekts: Dievs šo dienu izveidoja svētu, lai atgādinātu par Viņa darbiem glābjot no Ēģiptes verdzības. Atpūtai no ārējiem darbiem bija jākalpo tieši šai piemiņai. Jēzum bija svarīgāks pozitīvais aspekts: darīt labu, dziedināt. “Šajā divvienībā ticīgajam tiek dots Svētais Gars. Ar Svēto Garu mēs vairs neizšķiram starp to, ko Dievs dara savā Garā mūsus un ko mēs daram Viņa Garā Viņam. Izsakoties Evaņģēliski tas nozīmē to, ka vienlaicīgi mums ir sabats un nedēļas dienas, neatkarīgi no tā, vai dominē aktīva kontemplācija vai darbība kontemplācijas garā. Vai izsakoties vēl savādāk, neatkarīgi no tā, vai runa ir vairāk par mūsu rīcību Gara vadībā vai drīzāk par Gara darbību, ko mēs pieļaujam, sabata un darba diena saskan”.*

Atkārtotā likuma grāmatā sabats nav saistīts ar pasaules radīšanu, bet ar Izraela tautas atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un tiek uzsvērts šīs dienas atbrīvojošais raksturs. Mozus nedaudz atšķirīgāk skaidro trešo bausli no tā kā to var lasīt Izceļošanas grāmatā (Izc 20,8-11) Sabata diena nav tikai jāciena un jāatturas no darba, bet jāsvin, jo brīvības iegūšanu vienmēr ir jāatzīmē. Izceļošanas un Atkārtotā likuma grāmatā var ievērot Dieva rūpes par sabiedrības taisnīgumu pret vergiem, kuriem garantēja iespēju atpūsties. Abās grāmatās teoloģiskais pamatojums nedaudz atšķiras, bet nav arī viens otram pretējs. Izceļošanas grāmatā tiek uzsvērta Dieva atpūta pēc radīšanas darba pasaules sākumā, bet šīs svētdienas lasījumā pamatojums pārvirzās uz noteiktu vēsturisku brīdi, kad Dieva tauta izgāja no Ēģiptes spaidiem un pārmērīga verga darba. Atkārtotā likuma grāmatā sabata atpūta tik daudz neatdarina Dievu Radītāju visuma sākumos, bet izsaka Dieva tautas atmiņu par saņemto brīvību. Tādā veidā viņi pateicās Dievam Pestītājam par vēsturisko atbrīvošanas darbu no faraona nebrīves ar dažādu Dieva spēka zīmju palīdzību, kas izpaudās dažādās sodībās un izceļošanā jeb pashas naktī. Pilna atpūta un brīvība būs paradīzē, kas tiek saukta arī par mūžīgo mieru un tāpēc Likumā sabats ir pirmtēls debesīm.

* Hans Urs von Balthasar, You Have Words of Eternal Life: Scripture Meditations, San Francisco: Ignatius Press 1991, 167.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.15.2024

Rom 8, 14-17, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Rom 8, 14-17

Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze
1443-1445
The Trinity from the Coëtivy Hours - 
Chester Beatty Library, Ireland -
CC BY 
https://www.europeana.eu/item/1100/2464 




26. maija svētdienā Baznīcā svinam Svētās Trīsvienības svētkus un Dieva vārda liturģijas lasījumi iedrošina mūs, lai ticības gaismā apcerētu kādos veidos Dievs ir atklājies un kļūst klātesošs pestīšanas vēsturē un mūsu ikdienas dzīvē. Pirmajā lasījumā no Atkārtotā likuma grāmatas dzirdam Mozus runu Izraela tautai, kura izgāja no Ēģiptes un ir gandrīz jau uz Apsolītās zemes sliegšņa. Mozus aicināja tautiešus apzināties labvēlīgo Dieva klātbūtni. Evaņģēlijā Jēzus aicina mūs ne tikai palikt komūnijā ar Dievu, bet arī dot liecību par šo pieredzi. Šajā svētdienā pārdomāsim otro lasījumu, kurā Pāvils mudina mūs atvērt sirdis uz Svēto Garu, jo ja mūsu attiecības tiek Gara mīlestības pārveidotas, tad tās kļūst par dēla attiecībām ar Tēvu un brālīgas ar Kristu. Piedzimšana no ūdens un Gara padara cilvēku par Dieva bērnu un apustulis Pāvils ir Dieva bērna cieņas lielākais teologs un no šīs domas iznesa secinājumus kristīgajam dzīves veidam. Lai Dievs varētu adoptēt cilvēka bērnus, Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai vispirms atbrīvotu cilvēci no grēka un Likuma nebrīves, lai varētu tos pieņemt par bērniem. Vēstulē romiešiem Pāvils jauno mantojumu uztver eshatoloģiski un pilnīgs mantojums tiks dāvāts debesu godībā un tā būs dalība Dieva Dēla godībā.

Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.

Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.

Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**

Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.

* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V
** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētā Gara nosūtīšanas svētki

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 2, 1-11) 

104. psalms (Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Galatiešiem (Gal 5, 16-25) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 26-27; 16,12-15) 

Attēlā: Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu. Miniatūra komentē Jņ 15,26, manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija