Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-15, svētdiena XII, A

Rom 5, 12-15

13. psalma iniciāļi — “Muļķis sacīja savā sirdī: Dieva nav” — ierasti muļķa
tēls ir aizstāts ar Ādamu, kura muļķīgā nepaklausība nolādēja cilvēci.
Norādot uz koku, Dievs paziņo Ādamam, ka viņš var ēst visu Ēdenes koku
augļus, izņemot Labā un ļaunā atzīšanas koku, vēstījums, kas  ierakstīts Viņa
tīstoklī. No trauka izplūst ūdens straume, šī ir Pīšona, viena no Paradīzes 
upēm, kas apūdeņo dārzu. Manuskripts no Beļģijas, 1200.g.

Pāvils māca, ka likums atklāja grēka būtību kā naidīgumu un sacelšanos pret Dievu. Kristus parāda visu grēka pretīgumu un Viņa nākšana pasaulē atklāj dziļāku grēka nelietību, ka grēks ir ienaids pret Dieva mīlestības pilno gribu. Šajā lasījumā Pāvils salīdzina Ādama un Kristus svarīgākos darbus un šo darbu sekas. Šis salīdzinājums ataino divus paralēlus cilvēku ceļus, kuros tiek ievilkti viņu pēcteči: pirmie turpina kritienu, kas izsauc grēku un nāvi; otrie tiek ievesti taisnīgumā un pārpilnībā. Viena Ādama rīcība, kurš nepaklausībā gribēja būt līdzīgs Dievam, nesa nāvi visiem un tāpat viena Jēzus rīcība, caur pazemojošo krusta paklausību, nes viesiem jauno dzīvi, kas ir Dieva dzīve mūsos. No Ādama mēs mantojam kādu grūti raksturojamu, taču reālu attālināšanos no Dieva, ka mums kaut kas trūkst, lai attiecības ar Radītāju būtu autentiskas.

Mūsdienās grūtu izprast šo seno valodu par Ādamu un Kristu, kā viena cilvēka izvēle ietekmē visus pārējos, jo kad mēs domājam par vārdu “cilvēks”, tad uztveram to kā indivīdu un nedomājam sabiedrības vai cilvēces jēdzienos. Senie cilvēki un arī pirmo gadsimtu kristiešu, arī Baznīcas Tēvi, uzskatīja, ka pastāv viens cilvēks vienā dabā. Baznīcas Tēvi cilvēkus uzlūkoja kā kopienu analoģiski Trīsvienības vienotībai. Baznīcas Tēviem nebija grūtu saprast šo biblisko domu, ka viena cilvēka rīcība no pagātnes ietekmē visus, jo viņi to visu izprata kā dabas vienību visiem cilvēkiem.

Pāvils savā mācībā par vispārējo cilvēka apmaldīšanos grēkā uzsver grēka pārpersonisko un pirmsvēsturisko spēku. Ādama grēks bija fatāls visai cilvēcei. Vēstulē romiešiem varam ievērot, ka grēks ir kas vairāk nekā nešķīstība, kuru var novērst ar rituāliem vai netaisnība, kuru var labot ar noteikumiem, vai attīstības samezglošanās, kuru var pārvarēt ar pašpalīdzības metodēm. Grēks ir vēstures katastrofa, jo grēks atmet un novērš no Radītāja. Cilvēks pieredz tumsu, kuru nevar pārvarēt saviem spēkiem. Kristus nāve un augšāmcelšanās mūsos to var paveikt. “Taisnīgi un krietni, labie un gudri cilvēki nebaidās no nāves un nav no tās nobijušies, jo viņi uzlūko ar lielu cerību uz savu nākotni. Vienmēr apcerot savu nāvi kā pāriešanu un kā pēdējo dienu, kurā piedzimst Ādama bērni.”*

* Afrahats, Runa par nāvi un pēdējiem laikiem 22,1 / Demonstrationes, Exhortatoria XXII,1

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5,6-11, svētdiena XI, A

Rom 5,6-11

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no Austrijas, Institut für
Realienkunde - Universität Salzburg,1409.g.
Jesus at prayer at the Mount of Olives by Meister des  Hasenburg-Missales
(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early
Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

14. jūnija svētdienas Dieva vārda liturģijas otrais lasījums no Pāvila vēstules romiešiem grib izcelt pagātni, tagadni un nākotni; to, ko Dievs jau ir paveicis un kādu mīlestību atklājis Jēzū Kristū, lai jaunā gaismā izprast patreizējo laiku. Ne velti divas reizes šajā lasījumā tiek lietots vārds “tagad” (Rom 5,9.11). Gaidīt nākotni ar atbilstošu stāju pret tiesu. Visi šie trīs laiki ļauj integrēt kristīgo dzīvi, kurā Dieva ienaidnieku mīlestības brīnums ļauj būt drošam par savu tagadni un cerīgi skatīties nākotnē. Dievs mūs ir samierinājis un šīs patiesības pieņemšana ļauj cienīgi un mierīgi dzīvot nebaidoties par nākotni un nāvi, bet uzticīgi gaidot mūžību.

Šajā īsajā lasījumā divas reizes dzirdam vārdus “par mums”, kas būtībā nozīmē “mūsu labumam” un saistās ar Dieva mīlestības pilno iniciatīvu un Jēzus pestījošo darbu. Evaņģēlijs par Kunga ciešanām savā visīsākajā formā sastāv no diviem elementiem: notikums un tā pamatojums jeb “cieta” un nomira” “par mums”. Pirmais elements mums ir zināms, jo Evaņģēlijs mums vēsta par Kunga ciešanām un nāvi, bet vai šajā noslēpumā varam ieiet bez “par mums” atslēgas. Kunga krusta noslēpums mums ir pieejams tad, kad mūsos rodas atskārsme, ka tas patiešām bija mūsu dēļ, manis dēļ. Tas arī nozīmē, ka es nogalināju Jēzu un mani grēki viņu satrieca.

Mūsu dēļ Tēvs mīlestības vadīts atdeva savu Dēlu, kurš sevi dāvāja mums līdz pat savas miesas un asiņu ēšanai. “Par mums” attiecas uz visu cilvēci, mūsu pestīšanai, jo Kristus darbs pasaulē ir cieši saistīts ar mūsu nabadzību, “mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8), kuriem nepieciešama atbrīvošana un skaidra dzīve Dieva klātbūtnē. Pāvilam Dieva samierināšanas dāvana ir brīva mīlestības iniciatīva, kurā aktīvā puse ir Dievs un saņēmējs ir cilvēks. Dieva žēlastības un laipnības iniciatīva īstenojas tad, kad mēs esam grēcinieki un ienaidnieki (Rom 5,10-11).

Ienaidnieku mīlestība ir izteikta tuvākmīlestības bauslī, kas ir kristīgais zīmols, jo mūsu rīcībai pret tuvāko ir jāizriet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība pret mums nav tikai draugu mīlestība, bet arī ienaidnieku mīlestība. Savā izejas punktā Dieva mīlestība vispirms sastopas ar naidu un grēcinieku, bet Dieva ienaidnieku mīlestība mēģina pārvarēt ienaidu. Dievs grib ienaidniekus padarīt par draugiem un samaksa par to ir Jēzus Kristus nāve. Mums šī loģika arī ienes skaidrību, jo kristieša ienaidnieku mīlestība nav tikai ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem tik tālu, cik Dieva mīlestība aicina uz draudzību. Pāvils vēstules 5. nodaļā uzsver, ka krustā īpašā veidā atklājas mīlestību, jo parāda cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un bezgalīgā žēlsirdībā.

Pirmkristieši krusta vēsti uzlūkoja kā Dieva pieļautu notikumu, kuru pats Kungs piepilda ar negaidītu saturu un padarīja to par savas mīlestības zīmi, lai izteiktu savu neizmērojamo mieru un labumu jeb vēlmi neiet vardarbības ceļu. Krusts liecina par pierādījumu tam, ka Dievs ir gatavs iet mums pretī līdz pat nāvei. Dieva žēlastības primāts un iniciatīva Bībelē vienmēr ir pirmajā plānā. Kristietis, kurš pieņem ar ticību Jēzu Kristu savā dzīvē, saņem piedošanu no Dieva un var dzīvot labās attiecībās ar Viņu. Šīs dāvātās mīlestības prespektīvā Dievs vienmēr mūs apsteidz, un, ja grēkojam, Viņš mums piedod un atjauno, un aicina atzīt savu grēku. Dievs dara labu par spīti mūsu grēkiem un to mēs dziedām Lieldienu naktī “laimīgā vaina” - “felix culpa”, jo lai mūs glābtu, Dieva Dēls kļuva cilvēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija un Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pieskaitīts pie  praviešu Rakstiem un viņi neuzskata šo grāmatu par iedvesmotu. Daniēla grāmata ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju (1. un 8 -12. nod.); aramiešu (2-7.nod.) un 3. nodaļa, kurā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme, un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieka vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji vairs nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli un ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi, uzticību Viņam un atgriešanos pie Viņa.

Baznīcas doktors sv. Laurencijs no Brindizi sprediķoja par Dieva gādību un uzsvēra: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jaunekļu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam ar pateicību Kungu par radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14a, 36-41, IV lieldienu laika svētdiena, A

Adp 2, 14a, 36-41

sv. Pētera sprediķošana, manuskripts, Institut für
Realienkunde, Universität Salzburg, 1461.g.
Sermon of St. Peter -  Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

Ceturtajā Lieldienu svētdienā turpinām lasīt Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu un šajā lasījumā iepazīsimies ar Pētera Vasarsvētku sprediķa noslēgumu. Visa apustuļa runa noslēdzas ar apgalvojumu, ka Dievs Jēzu ir darījis par Mesiju. Ko Pēteris ar to gribēja pateikt? Jau pirms nedēļas lasījumā apustulis izmantoja 16. psalmu, lai pamatotu savus argumentus un šajā lasījumā pirmais teikums ir runas noslēgums (Apd 2,36), kur apkopo savu biblisko argumentāciju, jo caur savu augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Svaidīto. Vecās Derības ticība veidoja pieredzes apvārsni un veidu kā skaidrot Jēzus Kristus augšāmcelšanās vēsti. Viņš citē psamu (Ps 16,8-11), kurā Dāvids pauž savu prieku, redzot Kungu vienmēr sev priekšā, stāvam pie viņa labās rokas kā aizstāvi un solījumu par neiznīcību pēc nāves un nepamešanu ellē, bet nepārtrauktu prieku Viņa klātbūtnē. Pēteris noslēdza savu argumentu ar paziņojumu: "Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs darījis viņu par Kungu un Kristu" (mesiju/svaidīto) (Apd 2,36). Jēzus tituls “Kungs” šajā Rakstu vietā izskan ar lielu spēku, jo ir saskaņā ar Viņa mesiānisko un dievišķo identitāti. Šī Jēzus identitāte pestīšanas plānā sākumā atklājās ar Viņa piedzimšanu nabadzīgā silītē un piepildījās krusta un augšāmcelšanās notikumā.

Pētera runa ļoti aizkustināja klausītājus un viņi pātrauca viņa runu ar entuziasma pildu jautājumu: “Ko lai mēs darām, brāļi” (Apd 2,37). Klausītāji lieto vārdus “mēs” un “brāļi”, nevis tikai “es”, jo Pēteris viņus arvien dziļāk iesaistīja savā argumentācijā, veidoja attiecības un tuvināja viņus ticīgo kopienai. Pētera runa atvēra uz sarunu, jautājumiem un atbildēm. Ticība nav kaut kas tīri individuāls un cilvēks pats nevar to pieredzēt, jo apkārtējā pasaule ar savu spiedienu vienu personu var iedzīt stūrī un tāpēc ticības prieks ir jāpiedzīvo sabiedrībā. Šī ir ļaužu otrā iespēja pieņemt Dieva apmeklējumu (sal. Lk 1,68; 7,16). Pēteris nevēlējās uzsākt diskusiju un Jeruzalemes klausītāji neraģēja skeptiski kā Pāvila klausītāji Atēnās (Apd 17,32). Neviens neizteicās: cik loģiskas un labas idejas Pēteris izklāsta un šīs domas mēs apsvērsim. Apustuļi neizteica nekādas idejas, bet pārstāstīja notikumus, faktus un jaunu īstenību, ka Dievs darbojas savā Svaidītajā ar spēku, kas ir spēcīgāks par nāvi. Klausītāji dzirdēja faktus un vēlējās līdzīgā veidā atbidēt uz faktiem ar rīcību - ko lai mēs darām?

Klausītāji vērsās ar jautājumu pie tiem, kuri jau bija piedzīvojuši šo jaunumu un lūdza, lai viņiem parāda kādu nākamo soli jāsper. Šeit atklājas patiesība, ka “ticība nav jauku domu konstrukcija vai pat jauna apziņa; pirmkārt, un galvenokārt tā ir vienkārša darbība - viens solis vienlaikus.”* Pēteris atbildēja uz viņu jautājumu un aicināja nožēlot grēkus un kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu. Uzsvaru šeit tiek likts uz frāzēm “Jēzus Kristus vārds” un “Svētā Gara dāvanas”. Pēteris ilgi turpināja runāt. Cilvēkiem tiek piedāvāta otra iespēja pieņemt Kunga piedāvājumu un klausītāji pārliecinājās par Pētera argumentiem un tika kristīti un tajā dienā viņiem pievienojās apmēram trīs tūkstoši dvēseļu. “Bet kas man dos šī vārda spēku, kas novedis pie klausītāju glābšanas. Pēteris teica tikai vārdu Jeruzalemes iedzīvotājiem, un ar vienu tīkla iemetienu, ar ko mēs saprotam vārdu, zvejnieks noķēra daudzus tūkstošus (Apd 2,41). Mūsu skolotāji lieto tik daudz un tik cēlus vārdus, bet cik daudz tiek izglābti, pateicoties tam!?”** “Svētā Gara spēkā un no Tēva un Dēla gribas ar savas runas garīgo sietu noķēra trīs tūkstoši dvēseļu. Tik vareni darbojās visos apustuļos žēlastība”.***. 

Kur tas viss var īstenoties šodien? “Grēku piedošana [...] var tikt dota tikai Baznīcā, kurai ir Svētais Gars. Grēku piedošana ir šāda: lai grēka autors, gars, kas ir sašķelts pats sevī, nevaldītu mūsos un lai mēs, atbrīvoti no nešķīstā gara varas, kļūtu par Svētā Gara svētnīcu un tad, Viņa žēlastības attīrīti, mēs Viņu uzņemtu kā iemītnieku taisnības darbībai, vairošanai un piepildīšanai. [..] Pēteris sacīja pārsteigtajiem ļaudīm, kas tur bija, kuri nožēloja grēkus un vērsās pie Pētera un pārējiem apustuļiem: "Ko mums darīt, brāļi? Parādiet mums!" Pēteris tiem sacīja: "Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (Apd 2,38) Gan grēku piedošana, gan šīs dāvanas piešķiršana notiek Baznīcā, kurā bija Svētais Gars.”****

* Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 157.lpp.

** Sv. Gregors no Nisas, De deitate adversus Evagrium, Gregorii Nysseni Opera 334.

*** sv. Jeruzalemes Kirils, 17. katehēze 21, Pirmskristību un mistagoģiskās katehēzes.

**** sv. Augustīns, 71. sprediķis 20.33

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14, 22-28, III lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 14, 22-28

Pēteris sprediķo Jeruzalemē, grafika no Vācijas, 1582.g.
[Petrus predigt in Jerusalem] by Galle, Philippe - Herzog
Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA.

Baznīca Lieldienu laikā cenšas paildzināt Trīs Lielo dienu notikuma spēku, lai augšāmcelšanās patiesība iesakņotos ticīgo sirdīs. Nepietiek tikai atgādināt, bet vajag integrēt Pashas notikumu savā dzīvē, lai Kunga nestās prasības, nāves un augšāmcelšanās loģika cauraustu visu kristieša esmi. Trešajā Lieldienu svētdienā Dieva vārda liturģija iesākas ar Apustuļu darbu grāmatu, kurā dzirdam kā Pēteris uzreiz pēc Svētā Gara nosūtīšanas uzrunā jūdu svētceļniekus Jeruzalemē. Pēteris šajā lasījumā izmanto vienu svarīgu argumenti, lai uzrunātu ticīgos jūdus, ka Jēzus dzīvē viss notika saskaņā ar Rakstiem. Pēteris atsaucās uz 16 psalmu, kurā izteikta Dāvida cerība par izbēgšanu no nāves, kas viņam neizdevās, bet Jēzū Kristū šis psalms piepildījās un Viņš augšāmcelās. Pirmajās liecības par Augšāmceltā dzīvi mēs atrodam priecīgus saucienus un Pētera vārdos arī atrodam šādu liecību: “Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams” (Apd 2,24).

Pārsteidzoši, ka Svētā Gara nosūtīšana, kas atstāja tik neaptverami lielu iespaidu uz kristiešiem, Apustuļu darbos ir aprakstīta ļoti īsi (Apd 2, 1-4) un evaņģēlists Lūkas vairāk pievēršas liecinieku reakcijai (Apd 2, 5-13). Pēteris redzot visas šīs dažādās reakcijas uzreiz sāka šo notikumu skaidrot izmantojot piepildīšanās jēdzienus, lai Vecās Derības pravietojumi kļūtu saprotami Svētā Gara nosūtīšanas fakta gaismā (Apd 2,14-36). Lai saprastu, ko evaņģēlistam Lūkam nozīmē Svētais Gars, ir jālasa šī Pētera runa. Apustuļu darbos Svētā Gara dāvana ir kā pavediens stāstam par Baznīcas pirmsākumiem un nemitīgi var lasīt kā Gars iesaistās, lai mudinātu un vadītu Pēteri, apustuļus un Stefanu sludināt vēsti Jeruzalemē (Apd 2, 14; 4,8; 6,10).

Pēteris drosmes pilns sāka runāt un to darīja Svētā Gara spēkā, un viņa vēsti mēs saucam par kerigmu. Kerigma izsaka kristīgās ticības pamatnostādnes, kas mums vēsta par to, ko Jēzus paveica: kļuva cilvēks, nomira, augšāmcēlās mūsu pestīšanai un uzkāpa debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas. Apustuļu darbos lasām četras Pētera runas jeb kerigmas (Apd 2, 14-36; 3, 12-26; 4, 8-12; 5,17-40), kurās viņš apskata līdzīgas tēmas un savstarpēji tās papildinās, lai padziļinātos kerigmas izpratne ticīgajos. Pēteris pārliecinot klausītājus par Kunga augšāmcelšanos atsaucas uz 16 psalmu (Ps 16, 8-11), kur Dāvids dzied: “jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri!” (Ps 16,10). Dāvids nomira “un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai” (Apd 2,29).

Pravietojums piepildījās saskaņā ar Dieva gribu un plānu pateicoties Jēzus, Dāvida dēla kalpojumam, nāvei un augšāmcelšanai. Ticība augšāmcelšanai ir pamatā ticībai Jēzus Kristum un Dievam - Jēzus Kristus Tēvam; ticība augšāmcelšanai “tēlaini runājot [...] ir nagla uz kuras karājas visi pārējie ticības simbola pamati, iekšējā saistošā saite, kas satur visu pārējo kopā. Pārliecība, ka šis Jēzus ir gaidītais Mesija, varēja izteikt tikai no pashālās ticības perspektīvas.”* Lai šo pashālo spēku labāk uztvertu, vienmēr ir labi vērsties pie sīriešu Baznīcas tēva sv. Jēkaba no Sarugas (451-521), kurš savās poētiskajās un simboliskajās homīlijās raisa lasītāja iztēli un stiprina ticību:

"Kapā Viņš atstāja nespēku, kas bija Viņā ienācis,

un augšāmceļoties, Viņš tērpās vīrišķā spēkā.

Ciešanu nastu Viņš nolika malā kopā ar lina drānām

un neiznīcīgs piecēlās no kapa lielā spēkā.

Viņš noģērba brūces un sitienu rētas no muguras, ar kurām bija it kā tērpts,

un aizlienētos tērpus, ko Jāzeps Viņam bija devis, kad Viņu guldīja.

Viņš deva mieru sāpēm, ko bija nesis Golgātā,

jo nogurušais bija iemidzis, atpūties un tika uzmodināts varenā spēkā.

Viņš nolika malā krustā sišanas, ciešanu,

sāpju un brūču lielo nastu un piecēlās kā Varenais.

Viņš noņēma no sevis mirušā apmetni, kas bija Viņu apklājis,

un satina to un nolika kapā, lai tas tur paliktu.

Viņš notrausa no savas sejas spļāvienus un izsmieklu kopā ar sviedrautu,

un Viņš atmeta no sevis ciešanas un negodu un piecēlās kā uzvarētājs.

Tēvs Viņu apmeklēja un tumsā sniedza Viņam savu roku,

un neatstāja Viņu redzēt satrūdēšanu šeola mītnē.

Viņš iemiga no ciešanām un atstāja krustā sišanas nogurumu,

un Viņš bija atdusējies miegā un pēkšņi uzmodās augšāmcelšanās varenajā spēkā.

Viņa seja tika atsegta, kas bija aizsegta, it kā nespēkā,

un kā varens vīrs Viņš turpat samina nāvi zem savām kājām."**

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 309.lpp.

** Jacob of Sarug’s Homilies on the Resurrection, Translated with Introduction by

Thomas Kollamparampil, New Jersey: Gorgias Press 2008, Nr. 213-233

br. Jānis Savickis OFMCap