Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1. lasījums no Pirmās Ķēniņu grāmatas (1 Ķēn 8,22-23.27-30)

Psalms (Ps 84 (83))

2. lasījums vēstules efeziešiem (Ef 2, 19-22)
2. lasījums no pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 3, 9b-11.16-17)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-22)
Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 1-10)



Attēlā: Marks Šagāls, 1956.g. Sālamans

svētdiena XVI, B

14. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Jeremija grāmatas (Jer 23, 1-6)

2. lasījums no Pāvila vēstules efeziešiem (Ef 2, 13-18)


Attēlā: Piecu tūkstošu paēdināšana, 1550.g. autors Hans Brosamers.
IV. Bitte: Die Speisung der Fünftausend autors Brosamer, Hans - Herzog Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA. https://www.europeana.eu/item/89/item_U56TFRTO3YMYHHNPO7ZHSWWCJZIKLJHP

Ef 2, 13-18, svētdiena XVI, B

Ef 2, 13-18

Pāvils uzrunā efeziešus, manuskripts no Nīderlandes

1250-1300 

St. Paul speaking to the Ephesians - KB,National Library of the

Netherlands,Netherlands - Public Domain.

21. jūlija svētdienā lasām kā otro vārda liturģijas lasījumu fragmentu no vēstules efeziešiem 2. nodaļas, kurā apustulis uzsvēra vienotību Baznīcā starp jūdiem un pagāniem (Ef 2, 11-22), jo gnostiskie maldi iespaidoja Evaņģēlija patiesību izpratni un draudēja saraut saiti ar Izraeli, ienesot plaisu starp jūdiem un kristiešiem, kuri vēl neieticēja Kristum, un pašu kristiešu starpā. Pāvils apzinājās šos draudus un tāpēc brīdināja, lai netiek zaudēts pestīšanas vēstures ticības pamats. Jaunais cilvēks - Jēzus Kristus tikai vienu reizi ienāca cilvēces vēsturē miesā, lai to atjaunotu un apvienotu. Tikai Kristus miesā, kas vēsturiski no Kristus iziet, tiek dāvāts Svētais Gars. Jēzus Kristus upurējās uz krusta, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11, 52). Viņš upurējās, lai atceltu grēka šķeļošo spēku un “mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcēlies” (Rom 4,25), lai mūs samierinātu ar Tēvu un iekļautu savā lielajā ģimenē, kurā “pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15). Šī vienotība Svētajā Garā ir Augšāmcelšanās dāvana. Senajā pasaulē jauninājumi, jaunums nebija nekas apsveicams, bet kaut kas aizdomīgs, dumpiniecisks un mazāk vērtīgs. Cieņa un saprātīgums tika piedēvēts tikai tam, kas vecs un sens. Pagāni kristiešiem pārmeta, ka pasaulē ienesa bezjēdzīgu un noziedzīgu jaunumu un nicina seno dzīves veidu. Pateicoties šādai attieksmei izplatījās vēl spēcīgāka kristiešos apziņa, ka viņi pārstāv patiešām kaut ko jaunu un paši ir jaunums pasaulei. Šī doma īpaši spēcīgi parādās apustulim Pāvilam, kad viņš raksta par kristībām (2 Kor 5,17) un kristības ir kā iziešana no vecās un slimās pagāniskās pasaules uz jauno sabiedrību. Vēstulē galatiešiem viņš rakstīja par kristītajiem kā “jaunu radību” (Gal 6,15) un vēstulē efeziešiem “jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un nedomā šeit tikai par indivīdu, bet Baznīcu, kurā pulcējas jūdi un pagāni, kas ienes pasaulē kaut ko nebijuši jaunu.

Šīs svētdienas lasījums ir neparasti skaistas Pāvila pārdomas par Kristu. Pāvils rakstīja “jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi” (Ef 2,13), tomēr neprecizē kāda iemesla dēļ un kāpēc mēs bijām tālu. Par tuvību un attālinājumi runā vispārīgi bez konkrētiem piemēriem. Protams, ka attālināšanās no Dieva ir pirmajā vietā, kam seko plaisa starp diviem cilvēkiem un jūdiem un pagāniem jeb dalīšanās reliģiski, etniski un politiski, kas izsauc naidīgumu un neuzticību. Uz Jeruzalemes svētnīcas sienas, kura atdalīja iekšējo pagalmu, kur pulcējās jūdi, no ārējā, bija uzraksti trijās valodās (ebreju, grieķu, latīņu), kas aizliedza pagāniem ienākt svētnīcas teritorijā, kas paredzēta tikai Dieva tauti un draudēja citiem ar nāves sodu: “Lai neviens pagāns neiet aiz svētnīcas balustrādēm. Kas tiks tajā pieķerts, pats sev būs nāves iemesls, kas pēc tam sekos”. Kristus savā krustā apvienoja dažādus cilvēkus un nojauca mūri, kas viņus sadala, un uz Viņa Krusta uzraksts trijās valodās aicināja cilvēkus atzīt Kristu par pestītāju. Dievam miers ar pasauli maksāja ļoti dārgi, bet Viņš samaksāja šo cenu savā Dēlā, kura asinīs tika noslēgts miers starp debesīm un zemi.

Miers par kuru rakstīja Pāvils īstenojās virzībā pie Dieva un nevis pie vienkāršas tautu tuvošanās viena otrai. Jūdiem un pagāniem bija jāieiet jaunā attiecību līmenī, “lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un šis ceļš nav cilvēciskās stratēģijas līmenis, bet gan vēršas pie Dieva, no horizontālā uz vertikālo, kas var nodrošināt cilvēka un pasaules jaunumu. Mieru nebūvē uz vienkāršas tuvošanās pamata, bet uz pārmaiņām, jo miers prasa kopīgu tiekšanos vienā virzienā un kopēju darbu, un nevis parastu neskaidru dalīšanos ar savu pieredzi. Pāvils uzsvēra miera īstenošanu caur krustu un tas nenozīmē tikai to, ka miers īstenojas ar lielām pūlēm, bet nepieciešama uzvara pār grēku, nesavtīgām dāvanām, piedošanau, sevis dāvināšanu un ateikšanos no visa veida vardarbības. To visu ietver vārds “krusts” un katram ticīgajam un Baznīcai ir skaidrs ceļš, kurš jāiet, lai pieredzētu mieru. Miers neiekrīt rokās pats no sevis un tam ir nepieciešama iniciatīva, meklējumi un jautājumu virkne. Svarīgi ir pieņemt domu, ka mīlestībai ir jāapņem viss šis process un šī mīlestība ir iepazīta Dieva darbojas un Kristus krustā, kas ir ļoti konkrēta un vēsturiska. Sevi un pasauli nepārveido tāpēc, lai pēc tam to iemīlētu, kad būs sasniegta harmonija un laime, bet mīl pirms tas viss vēl ir noticis vai saniegts.

Kas tas ir par mieru? Šeit jāatsaucās uz biblisko jēdzienu “šalom”, kas parasti tiek tulkota kā “miers”, bet sākotnēji nozīmē izsaka pilnību vai stāvokli kurā nekas netrūkst. Šī vārda nozīme ir tik plaša, ka var attiecināt gan uz parastām ikdienas vajadzībām, gan arī dziļākajām eksistenciālām vēlmē un ticības ilgām. Kad Pāvils saka, ka Kristus ir mūsu miers, viņš rūpējas par mieru Baznīcā, ko tajā laikā veidoja jūdi un pagāni. Tas nav tikai garīgs miers, kuru cilvēks pieredz savā sirdī, kad dzīvo mierā ar Dievu un sevi, bet tā ir “miera saite” (Ef 4,3), tas, kas ir redzams, “taustāms”, publisks un attiecības veidojošs. Tas, ka Kristus ir mūsu miera, nenozīmē, ka Viņš nav vien Tas, kurš ienes mieru, bet Viņš ir nepieciešams mieram, jo spēj to patiesi nodrošināt un uzturēt. Pāvilam miers saistās ar Kristus krustu un arī Baznīcu - “vienā miesā” (Ef 2,16), jo miers nāk no Dieva, veido Baznīcu un pēc tam caur Baznīcu sasniedz visus cilvēkus un pasauli. Kristiešu aicinājums ir nest mieru un būt par "miera rīku", kā to lasām franciskāniskajā lūgšanā par mieru.

Kristus “mūsu dvēseles iezīmēja ar savām asinīm, atbrīvoja ieslodzītos no aizvērtas bedres, izlauza caurumu mūrī, iznīcināja zobena asumu, dzēsa lāstu un piesita pie sava krusta [sal. Kol 2,14], sapulcināja izklīdinātos un izklīdināja dumpiniekus, pabaroja izsalkušos un padzirdīja izslāpušos, atvēra acis aklajiem un atgrieza veselību slimajiem, iztaisnoja kuprainos un darīja, ka klibie varēja staigāt, pasargāja no nepatikšanām, dziedēja rētas un ārstēja mūsu vājumus, dzēsa mūsu attālinājumu [sal. Ef 2,13], paņēma mūs no izkaisītības un darīja, ka kļuvām par Viņa mājvietas dēliem.”* “Viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem” [Dz 2,9]. Izpētām, ko nozīmē mūris, ko logs, ko nožogojums caur kuru Kungs noklausās. Svētīgais apustulis parāda mūri kā Kunga miesu, kad saka: darījis par vienu un noārdījis šķērsli - ienaida sienu, lai šos divus apvienotu vienā [sal. Ef 2, 14-15]. Dāvids salīdzina Kunga miesu ar mūri, kad saka: kā grūstošu sienu, kā ļodzīgu žogu [Ps 62,4], jo liekas, ka šis mūris tika nojaukts krusta matērijā”.** “Baznīca ir Kristus miesa kā to uzsver Apustulis [sal. Kol 1,24], kas saka: un Viņš pats Miesas galva jeb Baznīca [Kol 1,18]. Tad Viņam tika sniegts uzticīgas mīlestības skūpsts, kad divi vienā miesā [sal. Rad 2,24; Mt 19,5; Ef 5,31] tika apvienoti, tā ir patiesība un miera apskāvienos apvienoti kopā kā saka Dāvids: savienojās patiesība un miers [Ps 85,11]. Patiesība no zemes dīgs [Ps 85,12], tā ir Kristus miesa dzimusi no Mātes Jaunavas, kuras izcelsme ir no zemes. Miers raudzīsies no debesīm, tas ir Dieva Vārds, kurš teica: Es esmu miers [Lk 24,36; Jņ 20,19.21.26], par kuru runā Apustulis: Viņš ir mūsu miers [Ef 2,14], un tas pats Vārds saka: savu mieru es jums dodu [Jņ 14,27]”.***

* Afrahats, Demonstrationes, Exhortatoria 14,31 (652,1- 653,13).

** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio VI, 6.

*** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio I, 7.

br. Jānis Savickis OFMCap

svētdiena XV, B

14. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Amosa grāmatas (Am 7, 12-15)

2. lasījums no Pāvila vēstules efeziešiem (Ef 1, 3-14) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 6, 7-13) 

Ef 1, 3-14, svētdiena XV, B

Ef 1, 3-14

Jēzus Kristus, manuskripts no Anglijas, tapis pēc 1340.g. 

14. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā kā otro lasījumu lasām Pāvila vēstules efeziešiem sākumu, kurā apustulis mēģina atbildēt uz Efezas un arī citu Mazāzijas draudžu ticības izaicinājumiem. Pāvils no šī reģiona saņēma labas vēstis, tomēr netrūka arī satraucošas ziņas. Jaunajās kopienās parādījās tādas tendences, kuras vēlāk nosauca par gnostiskām. Šis vārds ir radies no grieķu vārda gnosis - zināšanas, iepazīšana un aptvēra domāšanas virzienu, kurā izredzētie un ievadītie slepenās mācībās iepazīst dievišķos noslēpumus. Gnosticisma domāšas veids apdraudēja kristiešus ar to, ka varēja aizēnot Kristus mācības skaidrību un no tās izrietošo morālo mācību. Tikai izredzētie ar “iepazīšanas atslēgām” varēja būt droši par savu pestīšanu, bet citu liktenis bija nedrošs vai nezināms. Šādas tendences parādījās arī Korintā (1 Kor 13,2). Mazāzijas iedzīvotāji un tai skaitā kristieši bija labvēlīga augsne gnosticisma ietekmei, kur sajaucās pagāniskā mistika un mistērijas, un jūdu apokalipe, izveidojās izpratne par duālistisku cīņa starp labo un ļauno. Šo spekulāciju rezultātā veidojās pesimistiks skatījums uz pasauli un ikdienas dzīvi, vairojās minējumi par noslēpumiem, kuri pieejami tikai Dieva izvēlētiem cilvēkiem un tika izceltas būtnes, kas atradās starp Dievu un cilvēkiem, kā eņģeļi. Vēstule efeziešiem cenšas atbildēt arī uz šiem konkrētiem vēsturiskiem un reliģiskajiem izaicinājumiem.

Šīs svētdienas lasījums ir fragments no plašākas Pāvila doktrinālās mācības (Ef 1,3-3,21), kur viņš svinīgā tonī sludināja par Jēzu Kristu. Līdzīgi kā citās Pāvila vēstulēs (Filip, Kol) arī šeit viņš mums piedāvā skaistu kristoloģisku himnu, kurā apdzied Dieva pestīšanas plānu (Ef 1, 3-14) un uzver, ka visa pasaule pieder Kristum, kura noslēpumi īstenojas Baznīcā. Dievs noslēpumainā veidā ir ieplānojis cilvēces pestīšanu un “izredzējis mūs Kristū pirms pasaules radīšanas” (Ef 1,4) un “iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu” (Ef 1,5). Tā kristieši skatās uz pestīšanas vēsturi, kurā Kristus maina visu un Dieva plāns īstenojas: “laikiem piepildoties, visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū” (Ef 1,10). Pasaules radīšana ir pakārtota Kristus iemiesošanai un sagatavo Viņa atnākšanas ceļu. Pāvils uzsvēra, ka esam izvēlēti jau pirms pasaules radīšanas līdzīgi kā iemiesošanās notikums. Pastāv cieša vienotība starp radību un pestīšanu, ko atnesa Kristus. Pestīšanas starpnieks ir arī radīšanas starpnieks. Baznīcas tēviem, kuri cīnījās ar gnosticismu bija ļoti svarīgi uzsvērt, ka Pestītājs ir arī Radītājs vienā personā, jo Viņš nemitīgi turpina savu darbu. Radība ir pirmā Dēla un Gara misija, un tai seko pestīšana, un apustulis centās norādīt uz šo divu dinamiku saistību. Vēsts par Jēzu Kristu kļūst par patiesu Afla un Omega, un iegūst universālu raksturu, ne tikai konkrēta vēsturiska notikuma atklātā personā, bet pestīšanas starpnieks piepilda visas lietas. Sākumā kā radīšanas starpnieks un beigās jaunās radības starpnieks.

Apustulim Pāvilam “piepildījums” cieši saistās ar noslēpumu, kas īstenojas Baznīcā. “Laiku piepildījums” (Ef 1,10; Gal 4,4) un noslēpums atklājas tāpēc, ka Dieva tauta bija nobriedusi Kristū piedzīvot paši savu pilnību. Tas nozīmē, ka pats Kristus ir Dieva pilnība, kas mums atklājas un sevi dāvā, un attiecībā uz Baznīcu tas nozīmē, ka Dieva tauta kļūst par Kristus Miesu un tiek piepildīta ar Dieva pilnību, kura nāk savā Dēlā. Doma, ka augšāmceltajā un debesīs uzkāpušajā Jēzū Kristū visa radība sasniedz savu kulmināciju kristiešu apziņā parādījās ļoti agri, jo Viņā viss sasniedz pozitīvu rezultātu un tas nozīmē, ka sākotnējais plāns īstenojās Kristū. Pāvils šajā lasījumā vēlas mums atklāt noslēpumu, ka Baznīcā visiem cilvēkiem ir pieejama Dieva dēlu un meitu identitāte caur adopciju, pieņemšanu, kas iepriekš bija tikai Tēva mīļotā Dēla privilēģija, kura dēļ viss tikai radīts debesīs un virs zemes. Tas viss Dieva plāna apredzībā, radīšanas iecerē, piepildīsies laiku beigās, kad visas lietas tiks sapulcinātas Kristū, kas ir to sākums un arī visa cilvēces vēsture sasniegs savu kulmināciju caur Viņa zemes dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Kristus atnāca vēstures beigās, lai to apkopotu un sasniegtu visus cilvēkus, kuri paši nevarēja nonākt pie tiešas Dieva apceres un tāpēc Viņš pats atklājās Jēzū Kristū. Neredzamais Dievs atklājās un ļāva sevi iepazīt. Himna, ko lasam šajā svētdienā izsaka vispārējo pestīšanas vēlmi kāda bija Dievā no pasaules sākuma un neatrodam norādes, ka pār cilvēkiem ir akls un neizbēgams liktenis, kuru Dievs nolika pirms pasaules radīšanas; nav kāda scenārija, kas soli pa solim apraksta cilvēku dzīves, kas noteiktas no augšas un ir zināms, kas nonāks peklē un kas paradīzē. Nē! Tas, ko Dievs brīvi un dāsni ir sagatavojis cilvēkiem aiz mīlestības pret viņiem, ļauj pieredzēt Dieva bērnu miera un prieku.

br. Jānis Savickis OFMCap

svētdiena XIV, B

7. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Ezehiēla grāmatas (Ez 2, 2-5) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 12, 7-10) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 6, 1-6) 

2 Kor 12, 7-10, svētdiena XIV, B

2 Kor 12, 7-10

Jēzus sludina, iespiedgrafika no Vācija 1500-1625.g.

Jesus predigt. autors Unbekannt  (Formschneider) - Herzog August

Library, Germany - CC BY-SA. https://www.europeana.eu/item/

168/item_ZT32YTPJVSSTARDFMRXOR2DL3AKK4PY4

7. jūlija svētdienā Baznīca piedāvā aplūkot Pāvila attiecības ar Korintas draudzi, kas ir aprakstītas Otrajā vēstulē korintiešiem. Pāvilam svarīgākais šajās attiecībās bija savstarpējā uzticība ar korintiešiem un viņš pacietīgi panesa visas apsūdzības, un uz tām centās reaģēt. Atskatījās uz savu dzīvi un atpazina tajā daudzas patiesas rūpes izpausmes par ticīgajiem, kas liecināja viņam par labu (2 Kor 11,1-12,18). Šajās vēstules nodaļās valoda un rakstīšanas stils kļūst vēl tiešāks un atspoguļo iekšējo dialogu ar vēstules saņēmējiem. Pāvila kritiķi Korintā parādījās pēc viņa pirmās misionārās darbības šajā pilsētā 51-52. gadā. Tie bija kaut kādi misionāri, kas pretojās Pāvila mācībai un draudzē ienesa apjukumu. Šādā situācijā apustulis, kaut arī atradās Meķedonijā (Apd 20,1), aizstāvējās, jo Korintas kristieši varēja pieņemt šo ienācēju ticību un riskēja iekrist doktrinālās un morālās divdomībās (2 Kor 11, 3-4). Tas arī bija iemesls, kāpēc Pāvils uzrakstīja Otro vēstuli korintiešiem un pamatoja savu darības veidu.

Lasījums sākas ar vārdiem par "dzeloni" apustuļa miesā (2 Kor 12,7) un šo vārdu nozīmi daudzi ir vēlējušies izprast. Kas tas bija par dzeloni miesā un sātana enģeli, kurš viņu sita? Vārds “miesa” ietver miesīgo ciešanu saturu un tāpēc jāatmet kādas iekšējās ciešanas, sirdsapziņas pārmetumus vai lielas raizes. Pāvils nedaudz tālāk raksta par savu vājumu (2 Kor 12,9), kas  "dzeloņa" interpretāciju varētu virzīt pie tādām kaitēm kā acu slimība, stostīšanās, dzirdes problēmas, išiass vai kolikas, bet citas problēmas ir mazāk iespējamas. Lai vai kāda būtu diagnoze, Pāvils šo dzeloni uztvēra kā apgrūtinātāju un pat ar dēmonisku izcelsmi (2 Kor 4,4; 1 Tes 2,18), kas traucēja sludināt Evaņģēliju, tomēr viņš nonāca līdz pārliecībai, ka Kungs to ir pieļāvis līdzīgi kā tas bija Ījabam (Īj 1,12; 2.6). Otrā metafora - sātana eņģelis jeb sūtnis var attiekties uz kādu vajātāju vai īpaši naidīgi noskaņotu ienaidnieku. “Kaitējums no ienaidniekiem ir kā dārgakmeņi ar nebeidzamu vērtību debesīs. Mūsu ienaidnieki mūs bagātina: Mīliet savus ienaidniekus, jo - kaut arī paši negrib - apdāvina ar lielākajām žēlastībām: spēks top pilnīgs nespēkā un pretestība pilnveido”*, jo “cilvēks dzīvo ne pateicoties laicīgiem, zemes un šķietamam labumam, bet pateicoties visām Dieva žēlastībām”.**

Kāpēc Kungs ļautu kaut kam tādam notikt? Pirmkārt, Pāvils saprata, ka Kungs vēlējās tādā veidā ierobežot viņa lepnību un atzīstas tajā vismaz divas reizes, un apstiprina, ka viņam bija rakstura tendence uz iedomību. Augšāmceltā ienākšana Pāvila dzīvē skaidroja, ka ataisnošana ir par brīvu un par apustuli viņš kļuva bez nopelniem, un tāpēc viņa vājības, pat tās visslēptākās, pieder pie Dieva paradoksālās darbības. Saskaņā ar šo loģiku, liels krustā sistā Dēla nespēks atklājas varenā pestījošā mīlestībā atdodot savu savu dzīvību Tēva rokās. Izprotot šo paradosku, Pāvils nebaidījās lepoties ar savu vājumu un citām ciešanām, kuras pieredzēja “Kristus dēļ” (2 Kor 12,10). Cilvēcīgi skatoties šajās pieredzēs nav nekas ar ko var lepoties, tomēr Pāvils skatījās uz to visu ar skaidru ticības apziņu, ka, jo vairāk kristietis nepaļaujas uz saviem paša spēkiem, jo vairāk kļūst noderīgs un cauredzams rīks Dieva rokās. Tikai tādā veidā Kunga rīcībā ir kāds, kas var atklāt Dieva varenību un ļauj tai iemājot savā dzīvē. Tas, kas konfrontējas ar ciešanām Kristus dēļ nes sevī mirstošā Kristus mīlestību.

Pāvils rakstīja: “Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību” (2 Kor 12,9). Vārds “pietiek” (gr. arkein) neparādās citviet apustuļa vēstulēs un tā nav ierasta viņa valoda un nesaskan ar viņa raksturu. Viņš bija tāds cilvēks, kuram ar kaut ko nepietiktu, jo viņa dzīvā un impulsīvā persona ar plāniem, sava apustulskā kalpojuma izpratni un neatkāpšanos briesmu priekšā bija pretēja šādam mēram, "pietiek". Šie Kunga vārdi viņam bija grūti, bet tomēr viņš tos pieņēma. Pāvils saprata, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem un arī par viņu (Gal 2,20), un tāpēc vairs nevarēja dzīvot tikai sevis dēļ un juta, ka jādzīvo Kristus dēļ (2 Kor 5,15). Ja dzīvot Kristum nozīmē dzīvot Viņa mīlestībai, tad tas ietver arī ciešanas un ar tām jāsaduras Viņa dēļ, un tā rezultātā jebkurš, kas sastapsies ar apustuli, ievēros viņā Kristus vaibstus un ieticēt Kungam. Tagad ir skaidrs, kāpēc Pāvils nonāca līdz šādām domām, lai lepotos ar savu vājumu un atklātu mums paradoksālo Dieva darbību pestīšanas vēsturē. Baznīca arī tagad turpina šo paradoksālo loģiju, lai liecinātu par Dieva pestījošo spēku, kas piepildas tās locekļu kalpojuma vājumā.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria sexta post Cineres, homilia 181, I

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena XIII, B

30. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Gudrības grāmatas (Gudr 1,13-14; 2,23-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 8, 7.9.13-15) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 5, 21-43) 

2 Kor 8, 7.9.13-15, Svētdiena XIII, B

2 Kor 8, 7.9.13-15

Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm, attēls no Romas
Marcelīna un Pētera katakombas, 4.gs.

30. jūnija svētdienā turpinām lasīt Otro Pāvila vēsturi korintiešiem un šī lasījuma centrā ir vārdi, ka Jēzus “būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus” (2 Kor 8,9). Kristus nevis ar savu visvarenību uzvarēja mūsu nāvi, bet uzveica to parādot savu bezspēcību, jo šo nāvi varēja uzveikt tikai no iekšienes un tikai tā, ka no Kunga izgāja Dieva spēks, lai ienāktu mūsos no krusta un Euharistijas. Pāvils vēlējās, lai ticīgie atdarinātu Kristus dzīvi un šīs vēstules kontekstā tas attiecās uz materiālā atbalsta sniegšanu trūcīgajiem ticības brāļiem un tādā veidā apliecinātu savu brālības garu. Pāvils pieredzēja neparasti dāsnu Maķedonas kristiešu atbalstu Jeruzalemes baznīcai un apustulim šeit mazinājās grūtību un raižu slogs, jo šī laipnība dāvāja viņam prieku un cerību. Otrās vēstules korintiešiem divās nodaļās (8-9.nod.) ir attēlots šis priecīgais tonis (2 Kor 8,1-6). Viņš pārliecinājās, ka Evaņģēlija sludināšanas pūliņi Maķedonijā nebija veltīgi un viņam bija cerība, ka līdzīga iniciatīva, pateicoties Tita kalpojumam, nesīs svētīgus augļus arī Korintā un Ahajā (2 Kor 8, 6-15).

Spēja dalīties ar Dieva žēlastībām (gr. charis tou Theou) ir pretmets grēkā krišanai (Rom 5,15) un mūžīgās dzīves dāvana ir pretēja grēkam, kas nes nāvi (Rom 6,23). Žēlastības darbs (2 Kor 8,6) ir arī žēlsirdības darbs, kuru izsauca vajadzība savāk ziedojumus Jeruzalemes draudzes nabadzīgajiem (2 Kor 8, 4.6.19). Pāvils rakstīja par atšķirībām starp bagātajiem un nabagajiem, vergiem un kungiem, bet no otras puses norādīja, ka katram jāpaliek tajā dzīves situācijā kādā viņus sasniedza kristīgās dzīves aicinājums. Tomēr pāri visam Kungs mūsu dēļ kļuva nabags (2 Kor 8,9), jo salika pilnigā upurī pats sevi, bet mūsu bagātība ir šī upura pieņemšanā un dot atbildi ar sava paša upuri. Tādā veidā tiek parādīta mīlestība un var ietekmēt attiecības sabiedrībā. Kristīgajām draudzēm arī bija jāvingrinās šajā mīlestībā un Kristus bija paraugs mīlestībai, kas var atdot dzīvību mīlestībā par citiem. Pāvils bieži atgādināja, ka jādomā par citu labumu un ne paša ieguvumiem.

Pirmie Jaunās Derības teksti, kuros varam lasīt par Jēzu Kristu, Dieva Dēla, iemiesošanos, atrodami Pāvila vēstulēs (Rom 1,3; 8,3; 2 Kor 8,9; Gal 4,4; Filip 2, 6-11). Svētajos Rakstos ir vārdi par Kristus starpniecību un šī doma atsaucas uz apmaiņas jēdzienu. Jēzus personā notiek šī noslēpumainā apmaiņa starp Dievu un cilvēkiem, bet tā nav apmaiņa starp Viņa dievišķību un mūsu cilvēcību, ko vēlāk apcerēs grieķu Baznīcas tēvi un liturģijā raksturo kā “pārsteidzošu”. Tā, pirmkārt, ir apmaiņa starp Viņa bagātību un mūsu nabadzību kā par to rakstīja Pāvils (2 Kor 8,9). Tā ir apmaiņa starp Viņa spēku un mūsu vājumu (2 Kor 13,4) un šī apmaiņa norit starp Viņa pilnību un mūsu niecību (Ef 3,19), tomēr pilnību mums dāvā Kungs, kas “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības… kļūstot paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,7-8). Pāvils pasludināja iemiesoto, krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu; viņa kerigmas/vēsts centrā ir Jēzus dzīves krustā sišanas fakts. Viņš saviem klausītājiem un lasītājiem par Jēzus nerunāja savādāk kā ar krustu (Gal 3,1), un krustu neuzskatīja par kādu nodaļu Jēzus biogrāfijā, bet gan kā glābšanas notikumu. Kristus paklausība un sevis iztukšošana (Filip 2,6–9; Rom 15,3; 2 Kor 8, 9) Pāvilam ir jau esošā un aktuālā un nevis vēsturiskā Jēzus attieksme un tas ir noteicošais viņa vēstī.

Pāvils atgādināja par trīskāršu žēlastību (gr. charis), kurai jāmudina korintiešiem darīt labu. Sākumā viņš rakstīja par žēlastību, kur (1) Baznīca saņēma Maķedonijā (2 Kor 8, 1-6), kas var kalpot par piemēru citiem un (2) korintieši arī var uzplaukt žēlsirdības daros līdzās citām šīs draudzes dāvanām (2 Kor 8,7) un (3) beigās norāda uz Kristus piemēru, kuram ir jāaizkustina korintiešu sirdis (2 Kor 8,9). Žēlastība ir Dieva dāvāts spēks, lai atdotos cilvēkiem un tāpēc Pāvils organizēja ziedojumu vākšanu. Jēzum mīlestība daudz maksāja (2 Kor 8,9) un Viņš sevi nostādija nāvējoša apdraudējuma stāvoklī (1 Kor 1,13; Gal 2,20). Pagānu savtīguma, nežēlības un izmisuma vidū Jēzus pašaizliedzīgā mīlestība spīdēja no viņa krusta. Dažādās valodās Jēzus ciešanas un nāvi sauc par viņa “kaislībām” (piem., ang. passion), jēdziens, kas apvieno intensīvu mīlestību ar mirstošā ciešanām, ko tās nes mīļotājam. Dramatiski to apraksta evaņģēlists Marks, kur varam izsekot Jēzus nelokāmo apņemšanos, kas padarīja viņu neaizsargātu līdz pat galam, neskatoties uz to, ka viens no viņa mācekļiem Viņu nodeva, otrs viņu noliedza, bet pārējie aizbēga. Pāvils atsaucās uz Kristus solidaritāti un mīlestību, bet neuzspieda materiālās palīdzības sniegšanu citai draudzei, jo svarīgāka ir nesavtīga dāvanam, kuru saņemam no Dieva un uz kuru ir jāatbild ar savu dāsnumu.

br. Jānis Savickis OFMCap