Lapas

6.30.2022

Is 66, 10-14c, svētdiena XIV, C

Is 66, 10-14c

Miniatūrā apustuļa Jāņa vīzija par pirmās debes un
pirmās zemes beigām un
jaunās Jeruzālemes tapšana.
 Manuskripts no Francijas, tapis 13/14. gs. mijā
3. jūlija svētdienā pārdomāsim fragmentu no pravieša Isaja grāmatas, kas saskan ar Evaņģēliju, kur Jēzus sūtīja septiņdesmit divus mācekļus dziedināšanas un sludināšanas misijā un viņi īstenoja darbu par ko sludināja senie pravieši. Isaja vārdi piepildās šajā Evaņģēlijā. Isaja grāmatā var lasīt kā Dievs savai tautai solīja, ka kādu dienu iestāsies jaunās radības laiks: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā” (Is 65,17; sal. 66,22). Dieva radības labumu (Rad 1-2 nod.) sabojāja sātans un cilvēki (Rad 3-11 nod.), un grēks ienesa pasaulē nāvi. Pravietis sludināja, ka Izvēlētās tautas nepaklausība un Dieva atmešana atkārto radīšanas stāsta traģēdiju un sabojā radību. Tāpēc Isaja pravietoja par mesiānisku laikmetu ar jaunām debesīm un jaunu zemi. Jaunajā Derībā šī doma tiek turpināta (Rom 8,18-25, Atkl 21-22 nod.). Isaja grāmatas nobeigumā Dievs atbildēja neuzticīgajai tautai (65,1-66,24) un norādīja, ka par spīti tam, ka Viņš ir atklājies tai, viņi turpināja grēkot un uzticējās liekulīgais dievbijībai nevis patiesais ticībai un pielūgsmei.

66. grāmatas nodaļa ir pravieša pēdējais vārds un eshatoloģiskā laika pasludinšāšana. Nodaļas sākumā lasām, ka “Debesis ir mans tronis” (Is 66,1) un mums atklājas Dieva tēls kā pasaules radītājs, bet šīs svētdienas lasījumā redzam kā Dievs vēlas iesaistīties cilvēku dzīvēs. Isajam vēstures ritējums gāja līnijveidā un tas virzās nākotnē. Citās kulturās laiku uztvēra spirāļveidīgi, ik pēc laika viss atkārtojas. Dievs radīja pasauli un cilvēkus, lai tā dotos uz pastarā notikumiem un laiku piepildīšanos. Radītājs dos vēsturei piepildījumu. Trīs tēmas parādas Isaja pēdējā vārdā par Jeruzālemi: 1) Dievam patīk pazemīgie (Is 66,1-2); 2) Kungs iedrošinās ticīgos (Is 66,3-6); 3) Kungs atjaunos Jeruzālemi (Is 66,7-14a). Pravietis aprakstīja Jeruzālemi kā rūpīgu māti, kas ir gatava gādāt par bērniem. Cilvēki saņems mierinājumu, uzturu un audzināšanu. Visi priecāsies aptverot to, ka Dieva apsolījumi sāk piepildīties. Tiklīdz Jeruzāleme būs brīva no tiem, kas meklē rituālos atbalstu savai netaisnībai, tad pilsēta spēs piepildīt savu misiju un kļūs par visu ticīgo māti, bet kamēr ārišķības un liekulības vadīti cilvēki tur dominēs, tikmēr tas nenotiks. Isaja vairākās vietās grāmatā atsaucas Jeruzālemes meitām, bet tagad pilsētu raksturo kā māti visu svinību centrā.

Fragments sākas un beidzas ar vārdu “priecāties” un dāvā cerību cilvēkiem, kuri bija vīlušies un noskumuši, un tāpēc pravietis izmantoja spēcīgo Jeruzālems un Dieva kā mātes tēlu. Šis lasījums tika sarakstīts pēc Izreala atgriešanās Jeruzālemē no Babilonas trimdas pēc 538. g. pirms Kr. Iepriekš tauta dzirdēja iedvesmojošus pravietojumus par atgriešanos un zemes atjaunošanu, bet praksē ceļš un iekārtošanās tēvzemē bija smaga. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana kavējās un pilsētas mūri vēl gadsimtu gulēja gruvešos. Tauta izprata, ka trimdas laikā pilsētu (sievu) pameta tās vīrs (Dievs) un tās bērni bija noskumuši (Is 50,1; 49,14.20; 62,4). Šajā rakstu vietā Dieva sievišķais tēls uz Bībeles fona ir ļoti izteikts. Jaunajā pasaulē, kur Kungs būs īpaši tuvu cilvēkiem, Jeruzāleme vairs nebūs sagrauta, bet prieka, mīlestības un mierinājuma vieta. Šie visi tēli norāda uz Baznīcu un visu tās bagātību, kas dāvā savu lielāko un vienīgo dārgumu ticīgajiem - Jēzu Kristu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs novieto mūs uz ceļa, kas ved uz Jeruzālemi un šādā kontekstā Jēzus nozīmē septiņdesmit divus mācekļus, bet pravietis Isaja stāda mums priekšā atgriešanos godības pilnajā Jeruzālemē. Visas mūsu gaidas un cerības tiks pārsniegtas, bet jau tagad Baznīcā var pieredzēt Kunga tuvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.21.2022

1 Ķēn 19,16b, 19-21, svētdiena XIII, C

1 Ķēn 19,16b, 19-21

Eliseja aicināšana:
pravietis Elija sastop Eliseju ar vēršu jūgu
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs.
26. jūnija svētdienā sākas lasījumu virkne, kurā turpmākās svētdienas līdz augusta vidum pārdomāsim Dieva valstības noslēpumus. Nākamajos svētdienas Evaņģēlijos sekosim līdzi Jēzum ceļā uz Jeruzālemi, kur Viņš devās īstenot savu pashālo misiju. Šajā svētdienā aplūkosim nosacījumus, kurus jāņem vērā tiem, kas vēlas sekot Jēzum. Vārda liturģijas lasījumi parāda skaidrus veidus kā sekot Kungam un šajā izvēlē nevar būt dalīta sirds vai aizgriešanās. Tieši tāpēc pirmais lasījums no 1 Ķēniņu grāmatas un Evaņģēlijs aicina aizliegties sevi. Šo rakstu vietu dēvē par “Eliseja aicinājumu” kaut arī tas notika bez vārdiem un aicinājuma brīdī notiek dziļa un dramatiska tikšanās, kuru saprot tikai abi dalībnieki un no ārpuses grūti ir ieskatīties, kas tur notika starp divām personām vai Dievu un cilvēku. Bet vai tā nenotiek ar katru aicinājumu? Elisejs to uztvēra kā aicinājumu "sekot" un to arī pieņēma. Eliseja aicināšana ir vienīgā Vecajā Derībā, kura ļoti cieši sasaucas, ir kā paraugs un atskaites punkts Jaunās Derības aicinājumiem.

Mēs neko nezinām par pravieša Elija izcelsmi, vai viņš bija bagāts vai nabags, ietekmīgs vai nemanāms, gudrs vai sekls. Elija Rakstos parādas negaidīti un uzreiz kā pravietis, bet ar viņa sekotāju Eliseju bija savādāk, jo sākumā iepazīstam viņu kā zemnieku uz kuru norāda Dievs. Elisejam piederēja “divpadsmit jūgi vērši” (1 Ķēn 19,19), kas liecina, ka viņš bija turīgs cilvēks un ateicās no stabilas un drošas dzīves, lai kalpotu pravietim Elijam. “Divpadsmit vērši” atgādina divpadsmit Izraeļa ciltis, kuras Elijam simbolizē divpadsmit akmeņi (1 Ķēn 18,31), kurām viņiem bija jākalpo. Pravietiskā amata nodošanas brīdis bija bez vārdiem un Elija uzsvieda Elisejam savu apmetni. Apmetnis senajos austrumos tika uztverts kā apģērbs ar brīnumainām īpašībām. Iepriekš grāmatā lasām, ka šis apmetnis aizsedza Elija sejo Dieva godības (ebr. šekina) priekšā, kurš gāja Horeba kalnā gar pravieti (1 Ķēn 19,13). Bībelē nav kāds raksturīgs pravietisks tērps, bet apģērbs bieži nozīmē oficiālo lomu sabiedrībā (Num 20, 25-26; 2 Sam 13,18; 1 Ķēn 22,10; Est 6,8-9; Izc 28).

Apmetņa uzmešana cilvēkam ir bērna adopcijas veids jeb forma kā kādas personas dzīve tiek iekļauta citas personas aprūpē un aizsardzībā (Sal. Rut 3,9). Elija uzmetot apmetni Elisejam pasludināja, ka tas ir viņa dēls, kalps un mantinieks. Pārliecība, ka apģērbam ir kādas īpašības, kas izsaka nēsētāja spēku ir atrodama arī Jaunajā Derībā, kur slimā sieviete pieskārās Jēzus drēbēm un tika izdziedināta (Mk 5, 25-34). Elisejs saprata šī žesta nozīmi un sekoja Elijam, bet pirms tam vēl lūdza: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” (1 Ķēn 19, 20). Elija tikai lika viņam pasteigties un neiebilda. Eliseja aicināšana par pravieti ir nepārprotama un nepieļāva nekādas atkāpes. Elisejam bija vien jāpieņem ielūgums un jāseko Elijam.

Elisejs pirms došanās ceļā vēlējās doties atvadīties no vecākiem un “noskūpstīt tēvu un māti” (1 Ķēn 19,20) un sarīkot dzīres. Tekstā nevar izlasīt iemeslu kāpēc viņš gribēja doties uz mājām, bet tikai to, ka Elija atļāva. Iemeslu var secināt no skūpstīšanas, kas biežāk saistās ar sasveicināšanos nekā atvadām un skūpsts starp tēvu un dēlu vai meitu ir atrodams vairākās Rakstu vietās pirms svētības saņemšanas (Rad 27,26; 31,28.55; 48,10), kas arī varētu attiekties uz šīs svētdienas fragmentu. Pēc tam Elisejs upurēja vēršus, lai sarīkotu svētku maltīti, kas pavadīja vecāku svētību. Netiek izteikts nekāds spriedums par šo kavēšanos sekot pravietim un izskatās, ka tas nebija tik būtiski Vecās Derības autoram. Svarīgi, ka Elisejs pameta visu un sekoja Elijam. Aicinājums paredz, ka cilvēku ir noķēris tas, kurš iet garām un bez atrunām pavelk sev līdzi. Jēzus Evaņģēlijā bija vēl radikālāks un neļāva atskatīties (Lk 9, 61-62), un šajā svētdienā domājot par negaidīto sekošanu Kungam jāatceras, ka centrā ir vēsts par Dieva valstību, kuras dēļ ir jāpieņem bezkompromisu lēmums par labu Kungam. Ja šāds lēmums ir pieņemts, tad kādā veidā tas tiek īstenots, tad tās jau ir detaļas un katra cilvēka dzīvē piepildas atšķirīgi.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.18.2022

Zah 12,10-12, svētdiena XII, C

Zah 12,10-12

pravietis Zaharija,
manuskrips no Francijas, 
1275 - 1300 g.
19. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā pārdomāsim Pētera ticības apliecību Jēzum un pirmo reizi, kad Evaņģēlijā izskanēja Kunga ciešanu paredzējums un aicinājums Viņam sekot. Šis Evaņģēlija fragments lasītāju uzmanību vērš pie Jēzus ceļa uz Jeruzālemi, kur arī Kungs pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Salīdzinoši nelielajā Zaharija grāmatā ir tik daudz tekstu, kas sasaucās ar Jēzu Kristu un šis pravietis ir evaņģēliskajos Kunga ciešanu aprakstos citēts īpaši daudz reizes: Kristus ir Labais Gans, atmests, caurdurts un satrieksts. Zaharija grāmatas fragments tika sarakstīts 4.gs. beigās pirms Kristus. Viena no pārsteidzošākajām vietām Vecajā Derībā ir šīs grāmatas 12. nodaļa. Pirmais lasījums no pravieša Zaharija grāmatas arī norāda uz to, kas notiks ar Jēzu Jeruzālemē, kur “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Zah 12,10). Tā arī būs vieta, kur Dievs izlies savu “žēlsirdības garu” (Zah 12,10). 

Romiešu simtnieks, kurš atradās krusta pakājē atzina: “Patiesi šis bija taisns cilvēks” (Lk 23,47) un apliecināja, ka viņu aizkustināja Jēzus nāves piemērs. Evaņģēlists Jānis savā darbā lielu uzsvaru liek uz skatīšanos un Kristus ciešanas apraksta ļoti meditatīvi, un parāda kā asins un ūdens iztecēšana no Kungs sāna ir kā liecība tam, ko viņš redzēja un piepildījās Zaharija pravietojums: “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Jņ 19,37; Atkl 1,7; Zah 12,10). Raksti tika uzskatīti par daudz uzticamākiem un svarīgākiem lieciniekiem nekā apšaubāma cilvēka liecība. Jānim skatīšanās ir pielīdzināta ticībai. Zīmīgi, ka Raksti turpināja piepildīties arī pēc Jēzu nāves. Jānis vēlas, lai Evaņģēlija lasītājs vai klausītājs vērīgi skatītos uz Jēzus mirušo miesu, lai saprastu.

Šīs svētdienas pravietojumā uzsvars tiek likts nevis uz Dāvida nama godību, bet uz izlīguma garu, kas valdīs pēdējās dienās, kad tas notiks ap to, ko ir caurdūruši (Zah 12,10). Šie ir ļoti mīklaini Vecās Derības vārdi un ne velti tos citēja evaņģēlists Jānis. Jānis vienīgais no evaņģēlistiem rakstīja, ka Jēzum uz krusta koka tika durts (Jņ19,33-37; sal. 1 Jņ 5,6; Atkl 1,7) un Atklāsmes grāmatā apustulis parāda, ka Kunga otrajā atnākšanā Viņš tiks atpazīts kā “caurdurtais” un tas apstiprinās to, ka ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš ir vienīgais Pestītājs un Tiesnesis.

Kāpēc pravietotais ķēniņš būs atmests? Pravietis Zaharija uz šo jautājumu tik skaidri neatbild kā Jaunajā Derībā, bet norāda uz atbildi. Visā pravieša grāmatā parādās doma par skaidru grēka apziņu un nepieciešamību šķīstīties no grēkiem pirms var būt kopībā ar Dievu. Ko tad Dievs darīs, lai atrisinātu šo problēmu? Jaunajā Derībā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai mūs šķīstītu no grēka. Jēzus Kristus mūsu vietā nomiera par mūsu grēkiem. Katrs, kas pieņem Jēzu var pieņem arī Viņa nāvi kā savu un Viņa dzīvi kā savu. Kāpēc sēras būs tik lielas kā Megido? Jo tā bija nozīmīga pilsēta Ziemeļizraelī un ar stratēģiski novietotiem laukiem, kur bija noritējušas daudz asiņainas kaujas, kas pazīstam arī kā Armagidona no Jāņa Atklāsmes grāmatas (16,16), kur notiks apokaliptiskā beigu cīņa. Kristīgā tradīcija šajā fragmentā redz arī laika beigas, kad tiks spriesta tiesa un cilvēki atradīties Kristus klātbūtnē. 

Atbrīvošanas diena būs arī šķīstīšanās un samierināšanās dienu, un Kunga žēlastība pamudinās cilvēkus pie Viņa. Kaut arī tauta atmeta Gana aizsardzību (Zah 11,8), bet tagad viņi sēros par padarīto un visu šo ceremonija vadīs Dāvida nams un priesteri. Grēku apzināšanās un lūgums pēc Dieva piedošanas izpaudīsies arī rūpīgā “uzlūkošanā”. Tauta skatīsies uz Kungu, bet ne tikai miesas acīm, bet arī garīgi pārvirzīs savu skatienu no grēkiem pie Viņa. Gara izliešana, kas parādās arī citu praviešu grāmatās (Ez 39,29; Jl 2,28-29), norāda uz Dieva vēlmi īpašā un neatkārtojamā veidā iezīmēt savu klātbūtni tautas vidū. Svētais Gars ir jāpiesauc, lai Jēzus Kristus personas uzlūkošana izsauktu vēlmi atgriezties un vēl vairāk Viņam piekļauties. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.08.2022

Rom 5, 1-5, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Rom 5, 1-5

Pāvils sūta vēstuli romiešiem, 
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Nedēļu pēc Vasarsvētkiem Baznīcā ikgadus svin Svētās Trīsvienības svētdienu. Šie svētki patreizējā formā mums pazīstami kopš 1570. gada, kad kļuva vispārīgi visā Baznīcā. Baznīcas tēvu laiku liturģija apcerēja Trīsvienību pestīšanas vēstures kontekstā un uzlūkoja Viņu kā dinamisku un darbīgu katrā dievkalpojuma brīdī, jo viss iziet “no Tēva caur Dēlu Svētajā Garā”. Svētki par godu Trīsvienībai parādījās atsevišķos reģionos, bet Romas pāvesti neatbalstīja šos svētkus. Pāvests Aleksandrs III (1159-1181) vēstulē Terdonas bīskapam skaidroja šādas nostājas iemeslus: “katru svētdienu, un pat katru dienu tiek svinēta Trijādības piemiņa”. Neskatoties uz to svētki izplatījās un pāvests Jānis XXII Avinjonas trimdā 1331. gadā apstiprināja to svinēšanu visā Romas katoliskajā Baznīcā, bet vēl ilgi netika plaši svinēta. Dieva vārda liturģija šogad piedāvā lasījumus, kuri aicina mūs nepalikt tikai pie pašas dogmas, bet meditēt par Trīsvienību kā komūnijas, dzīves un mīlestības noslēpumu. Pārdomāsim otro lasījumu no vēstules Romiešiem, kurā apustulis Pāvils apgalvo, ka ticības ataisnots cilvēks saglabā mieru “caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom 5,1). Līdzīgi kā Baznīcas Tēvu laikā arī mēs esam aicināti pārdomāt Trīsvienības noslēpumu pestīšanas vēstures perspektīvā un savās dzīvēs.

Vēstules sākumā (1-4.nod.) tiek uzsvērts, ka Dieva pestījošos solījumus var pieredzēt ticības dzīvē. 5. nodaļas pirmie pieci panti ir kā apcere par savastarpējo saistību starp Tēva, Dēla un Svētā Gara darbiem mūsu pestīšanā un dzīvēs. Apustulis Pāvils šīs svētdienas lasījumā vairāk vēlas rakstīt par savu iekšējo ticības pieredzi nekā par teoloģiskajām idejām un grib saviem adresātiem pavēstīt par žēlastības pieredzi. Pāvils grib, lai mēs pieņemtu jauno un pārsteidzošo Dieva atklāsmi, ka Viņa mīlestība mūsos ir uz palikšanu. Ja iepriekš starp Dievu un mums tika celti mūri gan dabiskie, gan grēks, kas lika šķēršļus kopībai ar Dievu, tad Jēzus Kristus iemiesošanās noārdīja šos mūrus un ar savu nāvi un augšāmcelšanos izdarīja to pašu ar nāvi. Starp Dievu un cilvēku nav vairs šķēršļu, un Svētais Gars var tikt ieliets cilvēku sirdīs. Mīlestība, kuru Dievs mums dāvā ļauj mums arī Viņam un tuvākajiem ar atbildēt mīlestību. Tā ir jauna mīlestības spēja, jo mīlestība ir arī zīme un atklāj jauno dzīvi.

Pāvils skaidro jaunās ticīgo attiecības ar Dievu, jo viņi ir ataisnoti un samierināti ar Dievu. Šajā fragmentā tiek uzsvērts mūsu miers ar Dievu. Romas kristiešiem miera vārdi varēja izsaukt pozitīvu atbildes reakciju, jo miers bija arī tas, ko Romas impērija solīja un dāvāja saviem pilsoņiem (Pax Romana). Tomēr Pāvils savā domā gāja daudz tālāk un uzsvēra mieru, kas neiekļaujas politiskās platformās. Dieva piedāvātais miers cilvēci samierina cilvēkus savā starpā ne tikai ārēji, bet iekšēji. Tāpēc arī vēstules sākumā Pāvils sveicināja savus lasītājus ar miera un žēlastības vārdiem (skat. Rom 1,7) un aprakstīja Dieva valstību ar saistībā ar taisnību, mieru un prieku (skat. Rom 14,17), un pašu Dievu sauc par “miera Dievu” (Rom 16,20). Mieru dāvā izlīgšana ar Dievu un tā ir tūlītāja ataisnošanas pieredze un dāvana. Jau pravietis Isaja redzēja saistību starp mieru un taisnību: “taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem!” (Is 32,17). Miers šeit jāizprot kā saskaņu starp divām personām un ne tik daudz cilvēka iekšējais miers, kara trūkums vai pat grēku piedošana. Miers ir vērtība, kura vienmēr ir attiecības ar kādu un jāuzlūko pozitivā gaismā. Šalom - šis vārds jūdiem izsaka taisnīguma stāvokli, kas izriet no ataisnošanas.

Pāvils aicināja lepoties ciešanās, bet kā to var panākt? Pirmkārt, tā laika sabiedrībā lepošanās bija pieņemama tikai tad, ja tā ir pieklajīga. Apustulis atbild uz šo lepošanās domu pakāpeniski, kas ļauj ciešanām pieiet pakāpeniski. Zinot, ka ciešanas rada izturību un pacietība veido izturību jeb raksturu, bet raksturs veidos cerību. Tātad tie, kas iztur ciešanas aug pacietībā un pacietība, kuru viņi mācās veido raksturu, kas rada cerību. Antīkajā pasaulē šāds domu gājiens nebeigtos ar cerību, bet tikai ar rakstura veidošanu. Ikdienas dzīves īstenība var veicināt to, ka ticīgie var svētdarīties un kļūt arvien līdzīgāki Kristum. Cerība Pāvilam norāda uz laiku beigām, jo ikdienas cilvēciskā cerība bieži beidzas ar apbēdinājumu un vilšanos, bet pastarā cerība nebeigsies negatīvi. Pārdabiskā cerība nenovedīs līdz rūgtumam, jo Dievs mūsu sirdīs ielies savu Garu.

Šajā īsajā lasījumā tiek pieminētas visas trīs svētās Trīsvienības personas un Viņu darbības pestīšanas augļi ticīgajos. Jaunās attiecības ar Dievu Tēvu dāvā mieru baiļu vietā, kas nāca no grēka un padara mūs par Dieva pretiniekiem. Ataisnošanu mēs iegūstam caur ticību Dēlam un Svētais Gars uztur mīlestību, lai mēs varētu pieredzēt pestīšanas augļus. Viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par pašiem nabadzīgākajiem, veltīja Svētā Gara godam, jo skatoties uz pūstošiem audiem un lipīgām slimībām, galvenā atbilde varēja būt, ka “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5), jo tik drūmos apstākļos svarīga bija pārdabiskā cerība un mīlestība. Ne velti apustulim Jānim un Pāvilam Dieva mīlestību dāvā Svētais Gars (Jņ 3,16; Rom 5,5; Ef 2,4-7), kurš izrauj mūs no nāves, saista un savieno ar pagodināto Kungu. No Dieva mums nāk svarīgas svētības: miers, pieeja Dievam, žēlastības, cerība un mīlestība. Apustulis Pāvils daloties savā ticības pieredzē ļoti labi zināja, ka ataisnotais cilvēks netiek atbrīvots no šīs pasaules likstām. Pārbaudījumi kristiešu dzīvē ļauj veidot izturību un raksturu, bet lai augtu žēlastībā nepietiek apstāties uz redzamiem panākumiem un personiskā izaugsme, bet vienmēr jāaicina svētā Trīsvienība, lai atjauno pestīšanas pieredzi un pārdabisko cerību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.02.2022

Jņ 15, 26-27; 16,12-15, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Jņ 15, 26-27; 16,12-15

Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu.
Miniatūra komentē (Jņ 15,26)
Manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija 
Vasarsvētki jūdu tradīcijā ir konkrēta diena, kas seko piecdesmit dienas pēc Pashas, bet kristīgie Vasarsvētki ir visas piecdesmit dienas pēc kristīgās Pashas. Vasarsvētki jeb grieķiski Pentēkostē, kas tulkojas “piecdesmit” sākotnēji tika izprasts kā skaitlis, kas apzīmē piecdesmit Lieldienu laika dienas, bet vēlākos gadsimtos attiecās tikai uz Vasarsvētkiem. Šī tradīcija ir senāka nekā Lielās Nedēļas svinības. Lieldienu laiks aicina pārdomāt pestīšanas noslēpumus un noslēdzas ar Svētā Gara nosūtīšanas jeb Vasarsvētkiem, kuros varam lūgts Svēto Garu, lai mēs visas apcerētās patiesības varētu pieņemt savā sirdī. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragments iepazīstina mūs par vienu no Svētā Gara apzīmējumiem - Patiesības Gars, kurš izsaka būtisku patiesību. Darbīgais un svētdarošais Gars mūsos vēlas veikt dažādas darbības un grib būt mācītājs, liecinieks un tiesnesis. Visu Viņa darbību apraksta evaņģēlists Jānis Jēzus atvadu runā.

Jēzus atvadu runā (Jņ 14-16) piecas reizes tiek pieminēts Svētais Gars, kur Viņš tiek atainots kā Paraklēts (aizstāvis, palīgs, mierinātājs): Kurš būs ar mācekļiem un mācekļos (Jņ 14,16-17); mācīs un atgādinās (Jņ 14,26); liecinās par Jēzu (Jņ 15,26-27); pārliecinās pasauli par grēku (Jņ 16,7-11) un ievedīs mācekļus visā patiesībā (Jņ 16,13-15). Pirmā Svētā Gara funkcija ir mācīt un atgādināt mācekļiem, ko Jēzus viņiem teica. Svētā Gara darbība nesaistās ar jaunas mācības vai atklāsmes došanu, jo Gars “nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks” (Jņ 16,13). Gars veicinās to, lai Kunga mācība iemājotu ticīgo apziņā, lai viņi paliktu vārdos (sal. Jņ 8,31; 15,7-8; 2 Jņ 9). Gars nedos nākotnes zināšanas, bet dos izpratni par to visu jauno, ko dod Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Svētā Gara uzdevums ir atklāt kristīgās dzīves jēgu un visā redzēt Dieva plāna zīmes, lai uz katru notikumu un laiku skatīties caur Jēzus Kristus Atklāsmes prizmu. Līdz Debeskāpšanai Svētais Gars mācekļiem bija Jēzus Kristus personā, bet līdz otreizējais Kunga atnākšanai Viņš būs mācekļos.

Svētais Gars mācīs iekšēji, jo nevar runāt pasaulē tiešā veidā, bet tai vietā lieto mācekļus. Paraklēts ir Patiesības Gars, kurš vada patiesības ceļā. Jēzum bija daudz kas sakāms mācekļiem, ko viņi Kunga zemes dzīves laikā nevarēja saprast, bet Gars to paveiks. Gars risinās problēmu kā jaunā un dziļākā veidā uzlūkot notikušo Atklāsmi. Kad Tēvs pasaulē sūtīja savu Dēlu, tad visa Atklāsmes pilnība mums tika dota, jo Jēzus ir pats Dieva Vārds, bet šis Vārds runāja dzirdamā veidā noteiktas kultūras ietvaros. Katrā laikmetā un vietā Gars neatklāj kaut ko jaunu, bet iemieso Dieva Vārdu no jauna katrā laikā un vietā. Efezā apustulis Pāvils piekodināja prezbiteriem: “Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi… esiet nomodā”, jo nāks viltus mācītāji (Apd 20, 28-31).

Baznīcas ganu instituācijas veidošanās bija cieši saistīta ar vēlmi nesagrozīt patiesību un viņiem tika uzticētas rūpes par patiesību. Apustuļa Jāņa kristīgajās draudzēs sākotnēji bija uzsvars, kuru iepazīstam šīs svētdienas Evaņģēlijā. Jānis uzsvaru lika uz Paraklētu, kas vada visā patiesībā, kas dots visiem ticīgajiem. Vēstures gaitā kāda no šīm tendencēm kristietībā ir bijusi stiprāka, bet karai no tām ir savi trūkumu. Gani, kuri sargā patiesību, bet baidās to iemiesot jaunā laikā un vietā, var padarīt to nesaprotamu un svešu. Gars ir dinamisks un redz labāk kā sastapties ar jauniem apstākļiem. Ja rodas starp diviem dedzīgiem ticīgajiem nesaprašanās, tad kas izšķirs, kurā virzienā Gars viņus ved. Tieši tāpēc Baznīcā abām tendencēm ir liela nozīme, jo tā vada kristiešus ar labu mācību tā, lai Gars varētu vadīt un Baznīca nemitīgi atpazītu ticīgo ceļus. Katrs ticīgais un kopienas ir aicinātas būt uzticīgas patiesībai un vienlaicīgi meklēt ceļus kā šo patiesību iemiesot savās dzīvēs, bet arī vienmēr būt gataviem saglabāt paklausību ganiem. Savukārt, gani ir aicināti uz atvērtību un dziļu patiesības pazīšanu. Svētais Gars ir visa šī procesa centrālā Persona, kurš vienmēr ir jāieaicina ticības dzīvē, lai tā augtu un ietu uz priekšu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.25.2022

Apd 7, 55-60, VII lieldienu laika svētdiena, C

Apd 7, 55-60

Stefana moceklība
Franciskāņu Misāle,

manuskripts no Parīzes, 14.gs.
Septītās lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmajā lasījumā iepazīstamies ar Stefana moceklību. Apustuļu darbi mums piedāvā Pētera un Pāvila runas, bet neviena no tām nav tik spēcīga kā Stefana runa. Šī runa izsauca pretreakciju un Stefans tika nomētāts ar akmeņiem un kļuva par pirmo kristiešu mocekli. Dažādas jūdu sektas un vizionāris izaicināja tautas eliti, bet darīja to privāti vai no tālienes. Pirmie kristieši sacentās ar svētnīcas autoritātēm par Jeruzālemes jūdu ticību un tas arī noveda pie Stafana moceklības. Pārsteidzoši, ka tikai pats Jēzus un arī Stefans Jaunajā Derībā Mesiju sauca par “Cilvēka Dēlu” (Apd 7,56) un tādā veidā atsaucoties uz Psalmiem (8, 4-5; 110,1) un Daniela grāmatu (7,13). Vēl Jēzu identificē kā “Cilvēka Dēlu” Atklāsmes grāmatā (1,13; 14,14). Stefans redzēja Jēzus Kristus godībā Izraela vēstures svarīgāko punktu. "Cilvēka Dēls" Daniela grāmatā (7.nod.) iemieso, piepilda un aizstāj Dāvida pēcteča valdīšans solījumus. Paaugstinātais Mesija ir dievišķa persona un Stefans viņu pielūdza, kas parāda kā pirmie kristieši uzlūkoja Jēzu. "Cilvēka Dēla" tituls ietver sevī cilvēces un ciešanu idejas, Dieva attaisnojošo darbību un godību. Tie bija iecienītākie vārdi ar kuriem Jēzus aprakstīja sevi.

Jaunajā Derībā mazāk uzmanības tiek pievērsta vīzijām, mistiskām un ekstatiskām pieredzēm nekā Vecajā Derībā vai jūdu vidē. Tas saistās ar to, ka Jēzus netika uztverts kā vizionārs un nekrita ekstāzēs. Pirmajās kristiešu kopienās varēja sastapt šādus fenomenus, bet tie nebija bieži: Stefans (Apd 7,55), Pēteris (Apd 10,10-16) un Pāvils (Apd 22,17; 2 Kor 12,1). Stefans redzēja Jēzu “stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7,56), kas sasaucas ar Psalma vārdiem: “Kungs teica manam kungam, sēdi pie manas labās rokas” (Ps 110,1). Atšķiras vien vārdi par stāvēšanu un sēdēšanu, kas būtībā izsaka domu par novietojumu. Stefana gadījumā Jēzus stāvēšana norāda uz to, ka Kungs sveic savu moceklību pieredzošo sekotāju, kurš kā noziedznieks pie krusta (Lk 23,43), saņēm ielūgumu ienākt debesīs nāves brīdī. Jēzus stāvēja kā liecinieks, jo Stefans atzina Kristu cilvēku priekšā un tagad redz kā Kristus atdzina savu kalpu Dieva priekšā. Lieciniekam atbilstoša stāja ir stāvēšana. Stefanu notiesāja cilvēku tiesa, bet ataisnoja debesu tiesa ar Kungu Jēzu priekšgalā, kurš stāvēja pie Dieva labās rokas.

Stefana sludināšana veicināja saduķeju, farizeju un citu grupu apvienošanis pret kristiešiem. Ja Gamaliēls būtu iepriekš sastapis tika dedzīgus kristiešus, tad viņa attieksme nebūti tik iecietīga (Apd 5, 34-39). Farizeji pacieta jūdus, kuri ticēja Jēzum, kaut arī viņu uzskati likās greizi, bet tie nemainīja Mozus likuma ievērošanu. Farizeji un priesteri, kuri pieņēma Jēzus mācību turpināja rūpīgi ievērot likumu un jūdu kristieši dzīvoja saskaņā ar minimālajām likuma prasībām. Helēnizētie jūdu kristieši, kas ienāca izvēlētajā zemē un runāja par daudz brīvāku pieeju Izraela reliģiskajām tradīcijām. Farizejus biedēja iespēja, ka var tikt apšaubīta pati jūdu ticība un viņiem bija maza ietekme, lai jūdu diasporā mainītu šādu brīvu pieeju ticībai. Stefana pretinieki uztvēra viņa runu kā uzbrukumu īpašajai Dieva izpratnei, ka debesīs Viņam līdzās neviena nav. Visa šī aina parāda, kas atdala jaunu ticību no jūdaisma un tā ir goda atdošana Jēzum un farizejiem tas kategoriski bija nepieņemams. Kas bija godība Stefanam, tas oponentiem zaimi.

Stefana nāve dāvā piemēru kā Izraelis atmeta praviešus sākot ar Mozu. Viņa nāve atgādina Jēzus nāvi: viņš pieminēja Cilvēka Dēlu, izteica pēdējo saucienu, lūdza pāridarītājiem piedošanu un viņu “apglabāja dievbijīgi vīri” (Apd 8,2). Stefans savā nāvē sekoja Jēzum. Galvenā atšķirība nāves aprakstos ir tā, ka evaņģēlists Lūkas Jēzu attēlo kā to, kas paliek klusējošs apsūdzētāju priekšā, bet Stefans runā ļoti skaidri un spēcīgi (Apd 7, 1-53). Stefana runā piepildījās Jēzus vārdi: “es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runā” (Apd 21,15). Nāve ir biedējoša, bet asinsliecība Jēzus dēļ ir cienījama nāve un citiem ticīgajiem tā ir iedvesma kā nest savu krustu. Stefana moceklība un sekojošā ticīgo vajāšana Jeruzālemē neapturēja Dieva vārda izplatīšanos, bet Augšāmceltā vēsts paātrināja savu izplatību, jo Svētais Gars aktīvi darbojās ticīgo kopienā un turpina to darīt arī šodien.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.21.2022

Apd 15,1-2.22-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Apd 15,1-2.22-29

22. maija svētdienā vārda liturģijā lasām svarīgu Apustuļu darbu grāmatas fragmentu. Evaņģēlists Lūkas kārtējo reizi labprāt apraksta ne tikai Baznīcas veiksmes stāstus, bet arī izaicinājumus, cīņas un konfliktus. Attiecības starp jūdu kristiešiem un pagānu kristiešiem bija viens no nopietnākajiem izaicinājumiem pirmbaznīcai. Ja apustulis Pāvils vēstulē romiešiem mēģināja pārdomāt teoloģiskās attiecības starp jūdiem un kristiešiem, tad Apustuļu darbos evaņģēlists Lūkas apraksta praktisko jautājumu risinājumu un veica svarīgu izšķiršanu. Tika nolemts, ka apgraizīšanas nepieciešamība un jūdu ēšanas priekšraksti nav saistoši tiem kristiešiem, kuriem nav jūdu izcelsme, bet ir nākuši no pagānu vides.

Baznīcai Antiohijā īpaši raksturīgs bija tas, ka tā bija izteikti jaukta ticīgo kopiena, kuru veidoja jūdi un bijušie pagāni. Šāda situācija radīja zināmu spriedzi un arī žēlastību un jaunumu. Pagāniem tika sludināts Evaņģēlijs bez prasības pieņemt jūdu tradīcijas un sākumā tas neradīja problēmas (Gal 2,11). Sākotnējā evaņģelizācijas prakse norāda, ka bija dziļa izpratne par Evaņģēlija sniegto brīvību un vispārību, kas iekļauj kristiešu pulkā dažādas izcelsmes cilvēkus. Apustuļiem bija skaidrs, ka tikai Kristus nes pestīšanu un nevis Likums un jūdu tautas rituāli. Baznīca izprata, ka ir brīva no cilvēku, tautu un dabiskajām saitēm, jo “nav ne grieķa,... ne verga, ne brīvā,.. ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,38). Tomēr Jeruzālemē bija ticīgo grupa, kas nepiekrita šādam skatījumam un uzskatīja, ka Mozus Likums ir nemainīgi aktuāls un izsaka Dieva derību ar tautu. Antiohijas kristiešu atvērtība bija nepieņemama arī daudzām citām jūdu kopienām un tas traucēja tām pieņemt Evaņģēliju.

Šis jautājums izsauca diskusiju starp Antiohijas un Jeruzālemes kristiešu kopienām. Tie, kuri ieradās no Jūdejas, mācija, ka tikai apgraizīšanās saskaņā ar Likumu var nodrošināt pestīšanu, bet Pāvils un Barnaba iebilda šādai mācībai (Apd 15,1-2). Jeruzālemē apustuļi risināja šo jautājumu un viņus rūpēja divas lietas: saglabāt Evaņģēlija vēsts vispārīgo raksturu un Baznīcas vienotību. Abas šīs lietas ir vienlīdz būtiskas un tāpēc tās jāņem vērā. Evaņģēlija vēsts pieejamība, universalitāte un atvērtība uz pagāniem ir raksturīga visai Baznīcai nevis kādai lokālai kopienai un tā izriet no Baznīcas dabas un Svētā Gara darbības. Universālās Baznīcas vienotību nodrošina Svētais Gars, kurš ir klātesošs kristiešu kopienās, sarunās, diskusijās un atbalsta izlīgumu, vienību un pretojas šķelšanās tieksmēm. Jūdiem atbilde uz jautājumu, ko darīt ar pāgāniem bija vienkārša: sākumā viņiem jābūt pieņemtiem jūdu kopienā ar apgraizīšanu un kristībām, un jāievēro Mozus likums. Pāvils un Barnaba iebilda šādam skatījumam.

Jeruzālemes koncils ir pirmais piemērs, kad Baznīcas vadītāji sapulcējās, lai izšķirtu svarīgus ticības mācības jautājumus. Svinīgs lēmums, kuru pieņēma Svētā Gara vadībā apustuļi un vecākajie izveidoja precedentu, kas periodiski atkārtojas visā Baznīcas vēsturē. Baznīca apzināja teoloģiskus, bibliskus un pastorālus argumentus, un Svētais Gars vadīja mācekļus tā, lai viņi pildītu Dieva gribu. Koncils nolēma neuzlikt pagānu izcelsmes kristiešiem smagumus, kas saistījās ar Mozus likumu ievērošanu izņemot to, kas attiecās uz kopienas dzīves mieru. Pirmkārt, nelietot pārtikā elkiem upurētu pārtiku, ko varēja iegādāties tirgū un bija ieejama barība trūcīgiem cilvēkiem. Jūdiem un daudziem kristiešiem tas bija ieļaunojums, jo dēmoniem upurēti ēdieni ir nešķīsti. Baznīcai izdevās atrast kompromisu, jo tā ir miera kopiena nemierīgajā pasaulē. Tas nenozīmē, ka nepastāv spiedzes un nesaskaņas, bet tās var pārvarēt ar lūgšanu un Svēto Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap