Lapas

1.19.2022

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10, svētdiena III, C

Neh 8, 1-4a.5-6.8-10

Nehemijs,
manuskripts no Nīderlandes, 1297 - 1320.g.
23. janvāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus Nācaretes sinagogā lasa Svētos Rakstus un pasludināja, ka ir piepildījušies pravieša Isaja vārdi (Lk 4,4-21). Pirmajā lasījumā ir fragments no Nehemija grāmatas, kur arī tiek svinīgi pasludināti un lasīti Svētie Raksti. Šajā svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt to, kā atbildēt Kungam ar prieku. Kristīgajā tradīcijā Nehemijs ir viena no tām Vecās Derības personām, kurām ir mazāk pievērsta uzmanība, bet jūdu tradīcijā viņam ir liela nozīme. Baznīcā mēs reti varam dzirdēt lasījumus no Ezras-Nehemija grāmatām un vienīgais lasījums svētdienā, kuru lasa ik pēc trīs gadiem, ir tieši šīs svētdienas fragments. Ezras un Nehemija grāmatas ir Izraela tautas atdzimšas hronika un īpaši šīs svētdienas lasījums attēlo kā dievkalpojumā tika nostiprināta tauta apziņa un misija lasot “Mozus bauslības grāmatu” [ebr. sēfer tôrat Mōšeh] (Neh 8,1), kas visdrīzāk saistījās ar Likumu un stāstiem par Izraela tautas sākumu no radīšanas, patriarhiem, izceļošanu no Ēģiptes un apmešanos apsolītajā zemē. Lai tik daudz tekstus izlasītu nepietika ar pusi no dienas un tāpēc tautai lasīja būtiskākās Rakstu vietas.

Nehemijs dzīvoja laikā, kad tauta piedzīvoja dziļu krīzi, centās izprast savu vietu pasaulē un atjaunoties. Nehamijs atgriezās tēvzemē no Persijas, kur bija pārticis cilvēks ar stabilu dzīvi, tomēr izvēlējās kalpot Izraela tautai un tās atjaunošanai. Viņš aktīvi iesaistījās Jeruzālemes mūru atjaunošanās darbā. Tauta tika sapulcināta uz Būdiņas (Sukot) svētkiem pēc tam, kad tika pabeigti Jeruzālemes mūra atjaunošanas darbi. Pēc atgriešanās no Babilonas gūsta, kur bija dzimušas jau pāris paadzes, grūti bija atjaunot senās reliģiskās un sabiedriskās dzīves ieražas. Tieši Babilonā jūdi sāka pierakstīt seno reliģisko tradīciju. Priesteri, pravieši un rakstnieki rūpīgi veidoja grāmatas, kuras ar laiku kļuva par sinagogas un kristiešu Svētajiem Rakstiem. Svešumā tapa Tora (Piecas Mozus grāmatas) un praviešu grāmatu apkopojums.

Darbība, kura aprakstīta lasījumā noritēja 445. gadā pirms Kristus, trīspadsmit gadus pēc atgriešanās no Babilonas gūsta. Priesteris Ezra izsludināja reliģisku ceremoniju rudenī un visdrīzāk jaunā gada svinību ietvaros. Ceremonija ir ievērojama ar to, ka tas ir senākais Vecās Derības liturģijas apraksts, kurā tiek lasīts Mozus likums Būdiņu svētkos (At 31,10-13). Vīrieši un sievietes tika sapulcināti Ūdens vārtu laukumā, kas visdrīzāk bija pilsētas galvenais laukums, un pa šiem vārtiem pilsētnieki gāja uz tuvāko ūdens avotu. Ūdens vārti atradās tieši pretī Jeruzālemes svētnīcai. Tas nebija svētnīcas pagalms, bet pilsētas sabiedriskās dzīves centrs, kur Dieva gudrība īpaši grib uzrunāt cilvēkus, jo “Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi, kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas” (Sak 1,20-21; sal. 8, 3).

Tora tika lasīta un skaidrota (Neh 8,8), ko visbiežāk skaidro ar to, ka ebreji vairs nerunāja ebreju valodā, bet lietoja aramiešu valodu, un tāpēc Rakstu ruļļi uzreiz arī tika tulkoti un skaidroti. Iemesls šādai situācijai bija tas, ka ilgā dzīve Babilonā lika aizmirst dzimto valodu un pieņemt aramiešu valodu, kura bija ziemeļrietum semītu valoda, līdzīga ebreju valodai, kuru lietoja kā starptautisku saziņas līdzekli Asīrijas, Babilonas un Persijas impērijās. Publiska valsts dokumentu lasīšana Tuvajos Austrumos bija ierasta prakse un interesanta ir līdzība starp šo Rakstu vietu un persiešu rituāliem un to ietekme uz jūdiem.*

Lasīšanu priesteris Ezra iesāka ar svētības vārdiem un lasīja Toru no rīta līdz dienas vidum. Likuma klausīšanās izsauca tautā spontānu grēku nožēlas atbildi, bet tautas vadītāji iedrošināja priecāties par derības atjaunošanu: “jūsu patvērums ir prieks, ko dod Kungs!” (Neh 8,10). Dieva tauta savu identitāti meklēja Kunga pielūgšanā un tas bija svarīgi, jo viņi nevarēja lepoties ar panākumiem politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, un tāpēc prieku, cerību un mieru varēja meklēt dievkalpojumu svinēšanā, kuros atminējās Dieva darbus un gaidīja Dieva pestījošos darbus nākotnē. Interesanti, ka šāda lietu kārtība ir saglabājusies Jaunajā Derībā un Baznīcas dzīvē. Jēzus lasīja vārdu sinagogā saskaņā ar šo sen iedibināto liturģiju.

Sākot ar šo dienu, kad tautas politiskais līderis Nehemijs un priesteris Ezdra sapulcināja tautu Jeruzālemē un nolasīja Toras vārdus, iesākās jauna dzīve Izraela tautai. Viņi mainīja savu dzīvi un noslēdzās arī garīgā Babilonas trimda. Sakopotā Izraela tautas tradīcija grāmatās un ziņas par pagātni, praviešiem, izpratne par dievkalpojumiem un morāli ļāva viņiem atsaukties, lasīt, pārdomāt un iemiesot dzīvē Kunga Likumu. Svarīgi ņemt vērā, ka ticības dzīvē parādījās jauns būtisks elements, jo Izraelis kļuva par grāmatas tautu. Grāmata kļuva par tautas dzīves galveno orientieri un svētos tekstus pavadīja mācības, katehēzes un sprdiķi, lai skaidrotu Toru un praviešus. Praviešus aizvietoja gudrie, rakstu zinātāji un skolotāji.

Vārdi “visa tauta kā viens” (Neh 8,1) parāda cik vienoti bija ļaudis noskaņoti klausīties Likumu, taču tā nebija pēkšņa vēlme vai no augšas uzpiesta līderu griba, jo jau iepriekš tika izveidots “paaugstinājums” (Neh 8,4), kas liecina par nopietnu gatavošanos un iekšējo vēlmi pieņemt Toru. Uzmanīga klausīšanās un sirdsapziņas izmeklēšana īpaši spilgti uz to norāda. Lasījums parāda savienojumu, kurā cilvēki dedzīgi vēlas būt mācīti un mācītājs grib un spēj piepildīt cilvēku vajadzības un ilgas. Tauta sapulcējās pie Ūdens vārtiem, jo vēlējās dzert "garīgo dzērienu"** no Svēto Rakstu avota. Priesteris lika ēst, dzert un priecāties par Dieva labajiem darbiem un izteikt pateicību par Dieva vārda klausīšanos. No vēstures zinā, ka šī derības atjaunošana netika īstenota. Šie svētki ir kā priekšvēstnesis Kristus atnākšanai un publiskai sludināšanai, kas atnesa pestīšanu un brīvību no grēka, un arī dziļu un patiesu cilvēku atbildi uz šiem vārdiem "šodien". Katru reizi, kad Vecajā Derībā var lasīt par "šo dienu", tad šie vārdi norāda uz Jēzu Kristu, kurš piepildījās Viņa dzīvē un var atkārtoties arī mūsu dzīvēs "šodien".

*Mark Whitters, The Persianized Liturgy of Nehemiah 8:1–8, in: Journal of Biblical Literature, Vol. 136, No. 1 (Winter 2017), pp. 63-84.
** Romas Misāle, vīna upurēšanas lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.12.2022

Is 62,1-5, svētdiena II, C

Is 62,1-5

Dziesmu dziesmas grāmatas komentārs
Līgavainis (Kristus) un Līgava (Baznīca)
manuskripts no Lielbritānijas
1125 - 1174.g.
16. janvāra svētdienā vēl atskan Kunga Kristību svētku motīvi. Baznīcas liturģijā Kunga Piedzimšanas, Parādīšanās, Kristību svētki veido vienu lielu pestīšanas noslēpumu, un tāpēc austrumu Baznīcā runā par Parādīšanās svētkiem daudzskaitlī. Senā austrumu liturģija redzēja dažādus Jēzus dzīves notikumus kā epifāniju: piedzimšana, austrumu gudro pagodināšana, kristības un Jēzus brīnums Galilejas Kānā, kur Kungs atklāja “savu godību” (Jņ 2,11), bet senajā Gallijas liturģijā arī maizes pavairošanas brīnums. Tas ir iemesls kāpēc svētdienā pēc Kunga Kristīšanas svētkiem Dieva vārds aicina pārdomāt Jēzus brīnumu Kānā. Jēzus ar savu pirmo zīmi parādīja, ka bez “vīna” jeb Svētā Gara cilvēlks nevar pieredzēt patiesu prieku. Dzīve bez prieka, piepildījuma un pārveidošanās ir vairāk pakļauta skumjām, tukšumam un pamestībai. Vārda liturģijas pirmais lasījums ir ņemts no Isaja grāmatas, kas ļauj ielūkoties Vecās Derības ilgās pēc pestīšanas, miera, prieka un mīlestības.

Dievs solīja Izraelim, ka atjaunos Jeruzālemi un izliks “pamatus safīros… torņus ar ahātiem… vārtus ar rubīniem… sienas ar dārgakmeņiem” (Is 54,11-12) un atgriezīs tautu no trimdas mājās. 539. gadā pirms Kristus Persijas ķēniņš Kīrs ļāva tautai atgriezties dzimtenē, atdeva svētnīcas piederumus un arī finansiāli iedrošināja atjaunot svētnīcu. Atgriežoties Apsolītajā zemē tauta nepiedzīvoja neko ārēji spožu. Zeme bija tuksnešaina un dažādi ļaudis tur jau dzīvoja. Sākuma grūtības bija izaicinošas, jo bija jānodrošina sev pārtika, mājvietas un jāatjauno reliģiskā dzīve svētnīcā, kuru atjaunot nelikās iespējams iepriekšējā izmērā. Pravietis Isajs sludināja, ka pārveidošanās un jauns vārds iezīmēs priecīgu vienotību ap Jeruzālemi.

Pravietis tēlainā valodā aprakstīja Jeruzālemes jauno vārdu. Rakstos var atrast vairākas vietas, kur pilsētas vai vietas tiek pārsauktas un tas saistījās ar notikumiem ap šīm vietām (Rad 35,6-7) vai arī pēc iekarošanas (Sk 32,41-42; Ties 18,29, 2 Sam 12,28) un pēc pilsētas atjaunošanas (Sk 32, 37-38), kas sasaucas ar šīs svētdienas lasījumu. Tā kā Siona ir personificēta, tad svarīgi izprast īpašvārdu maiņu. Vārdus mainīja pēc augstākstāvošās autoritātes gribas pirms kalpojuma uzsākšanas (Rad 41, 45; Dan 1,7). Vārda maiņa bija veids kā valdnieks apstiprināja savu varu pār padoto. Svarīga vārdu maiņa norit saistībā ar Kunga un tautas derību. Pirmais piemērs ir Abrams un Sāraj (Rad 17,15), kuri mainīja vārdus uz Ābrahams un Sāra, un šī pārmaiņa tieši saistīta ar derības solījumiem.

Vecajā Derībā vārds raksturo cilvēka būtību un vārda maiņa norāda uz cilvēka dabas un būtes pārveidi. Dieva darbība šajā ziņā nav ārēja, bet ir nopietna un pamatīga, jo Viņš veidos jaunu tautu līdzīgi kā tas bija mainot Ābrahama un Jēkaba vārdus un dibinot jaunu tautu. Šī ir vienīgā vieta Isaja grāmatā, kur tieši Dievs dod jaunu vārdu! Pravietis vēlējās uzsvērt, ka Dievs aktīvi piedalījās Jeruzālemes pestīšanā un pilsētas mūžīgā pagodināšanā. Kaut arī Jeruzāleme ir vientuļa un pravietis Isaja raksturo to kā pamestu un izpostītu (Is 62,4), viņš sola, ka tās vārds nākotnē mainīsies. Svarīgi, ka pamestība un izolācija beigsies, un to sauks “es tevi iekāroju!” jeb ”viņa man labpatīk” (Is 62,4). Pravietis tādā veidā vēlējās uzsvērt dziļo saiti, kas pastāvēs starp Sionu un Dievu.

Tēls, kurā Dievs savās rokās tur Jeruzālemi (Is 62,3) sasaucās ar senajos Tuvajos Austrumos izplatīto praksi attēlot dievību, kura ir kronēta ar pilsētas mūriem, bet šeit Kungs tur pilsētu sev priekšā un nevis uz galvas. Kroņus jūdu kāzu ceremonijās lietoja līgavainis un līgava līdz pat 70. gadam kad tika nopostīta Jeruzāleme. Šāds attēlojums saistās ar Dieva vēlmi veidot jaunas attiecības ar savu tautu un to cieši uzlūkot. Bībelē attiecības ir ļoti labi attēlotas un cenšas atbildēt un jautājumu, kādas ir labas un kādas ir sliktas attiecības. Dievs vēlas veidot labas attiecībasas savu tautu. Isaja grāmatā var redzēt kā cilvēki, kuri bija attālinājušies no Kunga nodēvēja sevi par “pamestiem” un “izpostītiem”. Kad tauta nedzīvojot saskaņā ar derību, tad īpašās attiecības ar Dievu izjuka un cilvēki pieredzēja izmisumu un vientulību pasaules izaicinājumu priekšā. Attiecības netika sarautas, bet viņi juta, ka to bija paveikuši un atpakaļceļa nav. Tauta bija mainīga, bet Dievs tāds nav un savus mīlestības solījumus neatsauca. Tieši tāpēc Viņš vēlējās mainīt savas tautas pašizdomātos depresīvos nosaukumus un uzsvērt to, ko vienmēr ir teicis, ka Kungam labpatīk tauta un tā Viņam ir kā līgava.

Šajā fragmentā varam iepazīt cilvēku vēsturi no Dieva skatpunkta. Dievs vēlas Jēzū Kristū parādīt cik ļoti Viņš mīl un vēlas atjaunot sagrauto cilvēku dzīvi. Cilvēkiem ir tieksme ieslīgt pamestības noskaņā, bet Dievs ienāk dzīvēs, lai mainītu šādu domāšanu un atklāj kaut ko pretēju tam kā cilvēks sevi redz. Dievs mīl! Lai uzrunātu cilvēku, kurš bieži ir sapinies emocijās, Kungs lieto arī līdzīgu valodu un savu mīlestību izsaka laulāto mīlestības jeb emocionālos vārdos. Kad Dievs saka, ka “viņa man labpatīk” (Is 62,4), Viņš uzsver, ka pār tevi vairs nevalda pagātne un Viņš tevi pārdēvē vai pārdefinē saskaņā ar savu mīlestības gribu. Dievs vēlas sākt ar tagadni, lai pārrakstītu nākotni, kas netiek vairs definēta saskaņā ar pamestības un bezcerības noskaņu, bet ar tuvām attiecībām un mīlestību, un apliecina, ka “es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu” (Ebr 13,5).

Vecajā Derībā vietās, kur tiek lietots laulību attiecību tēls tautas saitei ar Dievu, Dieva partners vienmēr ir kopiena un nekad indivīds. Šādi savu tautu redzēja Dievs un nevis cilvēks, un tāpēc vēlas atjaunot savu tautu. Jēzus Kristus iemiesošanās ir kā laulība starp dievišķo un cilvēka dabu. Jaunais vārds Jeruzālemei kristīgajā tradīcijā attiecas uz Baznīcu un tās iemītnieki ir kristieši, jo Kristus ir savas Baznīcas līgavainis (Ef 5,22-32). Šīs svētdienas fragments kristiešiem atklāj Jēzus Kristus lielās rūpes par jaunās Jeruzālemes godu, kas ir kā Viņa līgava un Viņa dedzīgās rūpes par savu tautu piepildīsies tad, ka Baznīca uzplauks savā skaistumā un svētumā. Dziesmu dziesmu grāmata aprakstīta laulību ceremonija, kurā līgava tiek kronēta (Dz 3,11), bet Sakāmvārdu grāmatā sieva tiek raksturota kā “vainags savam vīram” (Sak 12,4). “Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība” (Dz 7,7). Dziesmu dziesmā līgavainis nepārmet, nekritizē, nekomentē un nemāca kā dzīvot, jo viņš zina, ka līgava sevi visu atdos mīļotajam. Līgavainis vēlas vien teikt cik viņa ir skaista, apburoša un mīlama. Kunga mīlestība pret savu tauti neaprakstāmi liela un šo intīmoto tēlu piepildījums ir atrodams Euharistijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.05.2022

Apd 10, 34-38, Kunga Kristīšanas svētki, C

Apd 10, 34-38

Pēteris sludina un Svētais Gars
 nonāk pār Kornēliju un viņa namu,
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs. I puse
9. janvāra svētdienā svinām Kunga Kristīšanas svētkus, kuros Dieva vārds atklāj Jēzus Kristus būtību, ka Viņš ir mīļotais Tēva Dēls, kurš nācis, lai īstenotu pasaulē savu misiju. Kunga kristības Jordānā ir pavērsiens Viņa dzīvē un publiskās darbības sākums. Šogad otrais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no Apustuļu darbu grāmatas, kas veido fragmentu no apustuļa Pētera runas sākuma romiešu pagāna Kornēlija mājā. Pēteris sludināja apustulisko kerigmu un tas atgādina iepriekšējos sprediķus (Apd 2,14-40; 3,11-26 u.c.), taču šajā lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus darbību pirms krustā sišanas. Šāda lasījuma izvēle saistīta ar Kunga Kristīšanas svētkiem, kuros svarīgs ir tieši Jēzus publiskās darbības sākuma posms. Pētera katehēze pagāniem bija pēdējā, ko varam izlasīt Apustuļu darbos un atšķiras no citām ar to, ka Dievs nešķiro cilvēkus jūdos un pagānos, bet ikviens ir Dievam pieņemams, kas ir dievbijīgs un rīkojas taisnīgi.

Šie Pētera vārdi bija revolucionāri, jo atcēla aizspriedumus pret pagāniem, kas bija jūdu tautā. Jau Vecajā Derībā bija pazīstama doma, ka pagāni var piedzīvot pestīšanu (Rad 12,3; Jonas grāmata) un Dievu uztvēra kā “visa Saimnieku” (Gudr 6,7;8,3). Vecajā Derībā jūdi bija Dieva izvēlētā tauta un saņēma Viņa solījumus un atklāsmes. Pēteris paziņoja, ka Dieva pestīšanas plāns ir sācis savu ceļu pie visām tautām. Pēteris sludināja evaņģēlija vēsts kopsavilkumu, ko viņš bija sludinājis Jeruzalemē. Šīs svētdienas fragmentā varam lasīt par Jēzus publiskās dzīves sākumu: sākot ar Kunga kristībām un īpaši uzsverot Jēzus dziedināšanas kalpojuma spēku, kurš arī atbrīvo no velna varas. Evaņēlista Lūkasa skatījumā tas, ko Pēteris grasījās teikt, patiešām bija nozīmīgs gadsimtiem ilgi pastāvējušu aizspriedumu atcelšana. Tas nenozīmē, ka Dievs nevar izvēlēties kādas personas sava pestīšanas plāna īstenošanai, bet tas nozīmē, ka savas izvēles neveic saskaņā ar tautību.

Evaņģēlists Lūkas fragmenta sākumā uzsver, ka “Pēteris sāka runāt, sacīdams” (Apd 10,34) jeb burtiski “atvēra savu muti un Pēteris teica”. Šādā veidā autors vēlējās parādīt cik nozīmīgi vārdi tagad sekos un līdzīgi Jēzus iesāka Kalna sprediķi (Mt 5,2; sal 13,35) vai arī apustulis “Filips atdarījis savu muti, un iesākdams ar šiem Rakstiem, sludināja [etiopietim] Jēzu.” (Apd 8,35). Savu runu Jēzus iesāka ar vārdiem, ka “Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10,34) un atceļ dalījumu starp jūdiem un pagāniem. Piederību cilvēkam neizšķir cilvēka izcelsme, bet lēmums pieņemt Dieva gribu un līdz ar to mainīt savu dzīvi. Tas, ka Dievs ir “Kungs pār visiem” (Apd 10, 36) ļāva Pēterim ienākt pagāna mājā, jo Jēzus ar savu piemēru arī “gāja un darīja labus darbus” (Apd 10,38). Pēteris savā mājas katehēzē vēlējās pavēstīt par brīnišķīgo piederības pieredzi un identificēšanos ar Jēzu. Pētera runā ir izteikta arī evaņģēlista Lūkasa teoloģijas kopsavilkums. Dievs nav vienpusīgs, bet pieņem jebkuru, kurš bīstas un rīkojas taisnīgi. Tādā veidā Pēteris tieši uzrunāja pagānu Kornēliju un viņa namu, un neskatoties uz viņa tautību, apstiprināja, ka Dievam ir pieņemams katrs, kurš atklāsmi saņem ar Izraela tautas starpniecību un rīkojas taisnīgi. Miers, ko Dievs pasludināja Izraelim caur Jēzu bija domāts visiem cilvēkiem.

Pētera vārdi “Jūs to zināt” (Apd 10,37) norāda uz to, ka Jēzus publiskā darbība bija zināma arī daudziem pagāniem. Tas, ka Svētais Gars nāca pār Jēzu nenozmīmē tikai Kunga kristības, kuru laikā Gars nolaidās pār Viņu (Lk 3,20-22), bet arī Jēzus runu Nāzaretē: “Kunga Gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani” (Lk Lk 4,18; 4,14). Jēzus misija bija sludināt “prieka vēstis nabagiem”, “atbrīvošanu gūstekņiem”, "akliem acu gaismu” un “salauztos darīt brīvus” (Lk 4,18-20; Is 61,1-2). Tas nozīmē, ka viņi zināja daudz ko par Jēzu un Viņa Svētā Gara apsolījumu. Iespējams, viņi dzirdēja arī Filipa sludināšanu (Apd 8,40). Pēteris apzinājās, ka Kornēlija namā bija jau dzirdēta vēsts, jo tā tika sludināta visā apsolītajā zemē sākot ar Jāņa Kristītāja darbību. Neviens, kas dzīvija tajā laikā un apmeklēja sinagogu nevarēja nedzirdēt par notiekošo. Pētera vēsts bija īpaša arī ar to, ka vēsts bija pats Jēzus! Šajā runā neparādās aicinājums uz atgriešanos un tāpēc tā nav ierasta misionārā runa un tas varētu liecināt, ka Kornēliju nevajadzēja papildus aicināt uz atgriešanos.

Dieva labvēlības tēls bija īpaši piemērots pagānu klausītājiem, kuri savā dzīvē piedzīvoja aizsardzību un labvēlību Kornēlija namā. Ko Pēteris uzsver savā runā? Pirmkārt, to, ka Dievs nedala cilvēkus saskaņā ar tautībām; otrkārt, Dievs pieņem katru cilvēku, kas Viņa bīstas un darbojas taisnīgi. Svarīgi uzsvērt, ka abas šīs patiesības iet roku rokā, jo Dievs neuzlūko cilvēku tikai dēļ viņa darbiem, bet arī ticību un pazemību. Treškārt, Jēzus ir sūtītais, kurš nes mieru un ir “Kungs pār visu”; ceturtkārt, Pēteris pieņem, ka klausītāji zināja par Jēzus zemes dzīves darbību. Šī plašā un priecīgā vēsts atvēra durvis pagāniem, lai arī viņi varētu pieredzēt valstības noslēpumus. Kristieši pēc Svētā Gara nosūtīšanas veidojās par mīlestības kopienu, kura spēcīgi turēja apustuļu mācību, lūdzās un veidojas ģimeniskas saites savā starpā, rūpējās par nabagiem un bija drosmīga attiecībā ar apkāresošo pasauli un veica misiju ne tikai jūdu kopienās visā plašajā Romas impērijā, bet arī uzrunāja pagānus. Šī atvērtība nenācās viegli, tomēr Svētais Gars ļāva Baznīcai pieņemt atvērtu darbības modeli. Uz līdzīgu atvērtību Dieva vārds aicina arī šajā svētdienā, jo izlaušanās no ieslēgšanās savā "es" ir viens no lielākajiem varoņdarbiem cilvēka dzīvē un Baznīcā to mums šogad palīdz veikt Sinodālais ceļš.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.30.2021

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Austrijas, 1435-1445
2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

12.23.2021

Sīr 3,3-7.14-17a, Svētās Ģimenes svētki

Sīr 3,3-7.14-17a

Jēzus Kristus un Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Nīderlandes 1250 - 1275
26. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Šogad šie svētki, kas ikgadu tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem, iekrīt dienā pēc Kristus Piedzimšanas svētkiem. Abas svētku dienas Dieva vārda lasījumos uzmanību vērš uz Svēto Ģimeni, tomēr vienmēr jāatceras, ka Jēzus Kristus persona ir centrālā. Svētās Ģimenes svētkos Baznīca vēlas ticīgajiem parādīt vidi kādā auga Dieva Dēls. Sīraha dēla grāmata (ap 180. G. pirms Kr.) vienā no savām pamācībām aicina pārdomāt godbijību pret tēvu un māti. Vecāku-bērnu attiecībām bija liela loma gudrības literatūrā senajos Tuvajos Austrumos. Cieņa pret vecākiem, līdzīki kā citās reliģijās un kultūrās, ir viens no Izraela ticības pamatprincipiem, jo desmit bauši māca: “Godā savu tēvu un māti” (Izc 20,12; At 5,16). Vecāku nicināšana un ignorēšana tika uzskatīta par nopietnu pārkāpumu vairākās Vecās Derības vietās (Mozus grāmatas, Sakāmvārdos un Malahija grāmatā). Interesanti, ka tikai helēnistiskajā laikmetā, kad dominēja grieķu kultūra, jūdi sāka rakstīt pamācības par desmit baušļu pielietojumu ikdienas dzīvē (Sīraha dēla grāmata, Kumranas tekstā Musar leMevin). Helēnistiskā kultūra centās sakārtot, regulēt un izdalīt dažādas autoritātes, un Dievam (dieviem), valdniekiem un vecākiem bija svarīgākā loma. Jūdi gan uzsvēra vērtību hierarhiju saskaņā ar desmit baušļiem: pirmajā vietā Dievs (Sīr 1,11-30) un otrajā vecāki (Sīr 3,1-16).[1] Daži rabīni pat skaidroja Likumu tā, ka bērni tika pielīdzināti tēva vergiem un pat viņiem bija vara pār dzīvību un nāvi. Sīraha dēls neko pat līdzīgu nerakstīja, bet drīzāk pretēji, jo uzsvēra mīlestību, cieņu un rūpes. 

Patiesa ticība paredz, ka cilvēks bīstas Dieva un viena no šīs ticības obligātajām sekām ir attieksme pret vecākiem. Svarīgi, ka ceturtais bauslis ir pirmais no tiem, kas attiecas uz pienākumiem pret cilvēkiem un vienīgais, kas ietver solījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod” (Izc 20,12). Sīraha dēla grāmatā autors sola, ka ceturtā baušļa ievērošana var dot ilgu mūžu, grēku piedošanu un citas svētības. Bērni, kuri godina savus vecākus (Sīr 3,14), krāj dārgumus, ļauj piedzīvot prieku no saviem bērniem un ilgu mūžu (Sīr 3,4-6). Sīraha dēls uzsvēra, ka tas “Kas pamet nelaimē tēvu - ir kā zaimotājs, kas sanikno māti - Kunga nolādēts” (Sīr 3,16). Slikta attieksme pret novecojušiem vecākiem varēja būt bieža problēma par kuru atklāti vajadzēja runāt, jo jau Mozus grāmatās necieņa pret vecākiem tika nopelta. Sods par necieņu bija paredzēts bargs. (Izc 21,17; At 27,16; Lev 20,9). [2] Vārdos “gandara par grēkiem” parādas izvēlētās tautas izpirkšanas un starpniecības mācības paši sākumu (Sīr 3,3-4), kam būs liela loma vēlākos laikos pestīšanas vēstures laikos. Šāds ģimenes attēls palīdzēja veidot vēlāk savu ģimeni, kurā varēja ieviest ģimenes lomu modeli, kuru varēja pieredzēt bērnībā. Ģimenē jauniešiem mācīja kā veidot attiecības un tika uzsvērts, ka viņu vecāki turpina būt klātesoši kopienas sociālajā un reliģiskajā dzīvē. Savā ziņā tā nebija tik daudz mīlestība, bet drīzāk savstarpējā atkarība. Sīraha dēla grāmatā ir uzsvērta dievišķā, vecāku un sabiedriskā autoritāte pār dēlu. Grāmatā pārdomas ir vērstas pie dēliem, lai viņi saglabātu tēvu tradīciju.[3] Sabiedrības miers un solidaritāte cilvēku starpā bija svarīgas Sīraha dēlam. Viņam rūpēja ikdienas dzīves norises, paredzama un konfortabla dzīve, kurā ģimenes dzīvei bija svarīgākā vieta sabiedrībā, jo ikdienas dzīve nav tik ļoti sabojāta ar pasaules vilinājumiem.

Ko šīs svētdienas fragmentā var lasīt par māti? Māte ir pieminēta trīs reizes (Sīr 3, 4.6.16), bet tēvs divas reizes vairāk (Sīr 3,3.5.6.7.14.16). Sīraha dēls raksta par ikdienas dzīvi un cilvēku attiecībām, un viņa pamācībām ir izglītojošs raksturs, kuras ir vērsts pie jauniešiem, kuri gatavojas pieaugušo dzīvei un attiecībām ar sievietēm. Māte parādās tikai saistībā ar tēvu un vienmēr otrajā vietā. Tēvs ir tas, kas grāmatas mācībā runā (Sīr 3,1.12), bet māte nekad neizsaka vārdu. Autors bija vairāk ieinteresēts tēvā un viņa audzinātāja lomā, bet šajās mātes pārdomās ir klātesoša tikai kopā ar tēvu. Nekas netiek minēts par mātes audzinošo lomu. [4] No 1390 grāmatas pantiem 105 jeb 7% attiecas uz sievietēm. Sieviete tiek parādīta un vērtēta divos pretstatos - laba un slikta sieviete: no vienas puses laba sieva, māte (Sīr 3,1-16), atraitne, meita, un no otras puses slikta sieva, laulības pārkāpējam un prostitūte. Sīraha dēla sievietes uztvere atspoguļo viņa laikmetu, kurā sieviete ir attēlota attiecībās ar vīrieti un laba sieviete tiek slavēta, taču jāuzmanās no sliktas sievietes. [5] Sieviete ir aicināta būt par vīrieša biedreni un māte, kuras cieņa ir ļoti liela un pielīdzināma cieņai pret tēvu. Sīraha dēls skaisti raksta par cieņu pret māti un izmanto retus vārdus: “kas māti godina, ir kā dārgumu krājējs” (Sīr 3,4) un līdzīgā veidā Jaunajā Derībā apustulis Pāvils raksta par labo darbu krāšanu bagātniekiem: “Liec viņiem darīt labu, lai viņi kļūtu bagāti labos darbos, lai ir augstsirdīgi un devīgi, tā sakrājot sev stingru pamatību nākamībai, lai tādejādi dzīvotu īstu dzīvi” (1 Tim 6,18-19). Dievs uzvedību pret vecākiem uzskatīja par mērauklu, kas norādīja uz attiecībām starp sevi un cilvēkiem, un tie, kas necienīja vecākus, necienīja sevi. Tā bija pašiznīcinoša uzvedība, jo cilvēks pats sevi notiesāja Dieva priekšā un atdalīja sevi no dzīvības avota. Kāpēc Baznīca piedāvā Svētās Ģimenes svētkos šo Vecās Derības lasījumu? Šis fragments ļauj izprast Jēzus Kristus vēlmi padod sevi Jāzepam un Marijai, kurš kā Dieva Dēks pakļaujas baušļiem, pieņem derības tautas tradīcijas un dzīvo "īstu dzīvi" (1 Tim 6,19). 

[1] Jeremy Corley, Respect and Care for Parents in Sirach 3:1-1, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 139.
[2] Friedrich V. Reiterer, The Influence of the Book of Exodus on Ben Sira, in: Intertextual Studies in Ben Sira and Tobit, Washington 2005. P. 102.
[3] Thomas R. Elssner, “The wisdom teaches their sons” (Sir 4:11). And the daughters? - Sons of Ben Sirach, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 176-177.
[4] Jacques Vermeylen, Occasions when Wisdom replaces the Mother as Educator in Sirach and the Related Literature, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 203-204.
[5] Jolanta Judyta Pudełko, Od pogardy do idealizacji – obraz kobiety w Księdze Syracha, in: Biblica et Patristica Thoruniensia, Tom 8, Nr 2 (2015), s.68.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.18.2021

Mih 5,1-4a , IV adventa svētdiena, C

Mih 5,1-4a

Pravietis Miha,
manuskripts no Rēgensburgas 1465.g.
Ceturtās adventa svētdienas Dieva vārda liturģijas lasījumi pietuvina klausītājus Kunga atnākšanas noslēpumam un uzsver Viņa pazemīgo ierašanos. Pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas šo pazemību attēlo ar Mesijas dzimšanas vietas atklāšanu: “Bētleme…vismazākā no Jūdas ciltīm” (Mih 5,1). Kad pravietis Miha rakstīja šos vārdus, vēl bija jāpaiet kādiem astoņiem gadsimtiem līdz Kunga piedzimšanai. Pravietis dzīvoja sarežģītā laikā, jo daļu no izvēlētās tautas jeb ziemeļu valsts jau bija iekarojusi Asīrijas lielvalsts, bet neatkarību vēl saglabāja Jūdeja ar savu galvaspilsētu Jeruzālemi. Mazajām Asīrijas kaimiņu valstīm tas bija baiļu un neziņas laiks. Šajā laikā Asīrijas valsts ietekme pieauga un 722. gadā tā iekaroja Samariju, kas bija ziemeļu valsts galvaspilsēta, bet 701. gadā ielenca Jeruzālemi, kas bija visdraudīgākais laiks dienvidu valstij. Pravietis Miha darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahaza un Hiskija valdīšanas laikā (no 750 līdz 687.g. pirms Kr.), bet no praviešiem viņa laika biedri bija Ozeja, Isaja un Amos.

Tajos saspringtajos laikos, kad Asīrijas lielvalsts tīkoja iekarot zemes, bet Jūdejas valstī bija daudz iekšējo problēmu, nevienlīdzības un ārišķības, Dievs sūtīja pravieti Mihu ar vēstījumu tautai. Grāmatas divās vietās pravietis raksta par atbrīvošanu un šīs svētdienas lasījumā netiek pieminēts nākotnes “ķēniņš”, bet gan valdnieks. Šajā pestīšanas vēstures posmā vārdu “svaidītais/mesija” vēl nelietoja, to sāka izmantot tikai pēc Babilonas gūsta beigām. Miha pravietoja par Dāvidam līdzīgu ideālo valdnieku, kura darbībā svarīgāka būs viņa persona, misija, vārdi un darbi, un nevis tituli. Svarīga detaļa Mihas pravietojumā ir tā, ka pestīšana nāks no maza miestiņa: “Bētlemes Efrata” (Mih 5,1), no kura cēlies ķēniņš Dāvids un nevis no galvaspilsētas. Tas norāda, ka jaunais valdnieks nebūs saistīts ar līdzšinējo varas struktūru un savstarpējiem sakariem, kuri bija izveidojušies Jeruzālemē. Kāpēc Bētleme šeit ir ar paplašinātu nosaukumu “Bētlemes Efrata”? Miha vēlas atšķirt Bētlemes iedzīvotājus un norādīt uz Dāvida pēctečiem. Cilšu izdalīšanai bija liela nozīme. Interesanti, ka pravietis Miha pats bija no Morešetas (Mih 1,1), kas atradās netālu no Bētlemes un uz notikumiem valstī skatījās no provinces perspektīvas, nevis kā laika biedrs Isaja - no galvaspilsētas Jeruzālemes skatupunkta.

Šis svētdienas fragmentā Miha pravieto par Kādu, kas nāks kā gans un ieviesīs mieru. Skaisti un tēlaini iepriekš grāmatā viņš apraksta kā šis miera laiks nākotnē iesāksies: “pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem” (Mih 4,3). Miha īpaši vēlējās sasaistīt gana tēlu ar mieru un pasludināt, ka šis gans “pats būs miers” (Mih 5,4). Jaunajā Derībā šis motīvs arī parādās, kur Jēzus dāvā savu mieru (Lk 24,36; Jņ 14,27; 20,19; 21,26). Apustulis Pāvils skaidro, ka Kristus nāve ienesa mieru starp Dievu un ticīgajiem, un atjaunoja attiecības starp viņiem (Rom 5,8-11; 2 Kor 5,18-21; Ef 2,14-17; Kol 1,20-22). Jēzus Kristus ievadīs valstību sūtot Svēto Garu par sapulcinātajiem mācekļiem, ganīs savas avis, dāvās viņiem visu nepieciešamo, garīgo barību un sargās viņus (Jn 10, Ebr 13,20; 1 Pēt 5,4). Jēzus Kristus valdīs Dieva spēkā un neizmantos cilvēku manipulācijas un kontrolējošo izdomu.

Mateja Evaņģēlijā lasām par austrumu gudrajiem, kuri ieradās Jeruzālemē meklēt jaundzimušo ķēniņu, bet no Miha grāmatas (5,2) viņi uzzināja precīzu dzimšanas vietu - Bētlemi. Balstoties uz šo norādi un zvaigznes vadību, gudrie devās un patiešām atrada bērnu Jēzu (Mt 2,3-12). Herods izmantoja šo rakstu vietu un devās nogalināt Bētlemes jaundzimušos, lai nepieļautu jauna ķēniņa izaugšanu. Pestīšanas plāns tomēr ir daudz dziļāks un pārsteidzošāks nekā cilvēku plāni un ļaunums. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kā jauno Dāvidu, avju ganu, kurš dos mieru un drošību no ienaidniekiem. Jēzus ir Dieva dāvana visai pasaulei, kura ir ielenkta un nezina kā izglābties.

br. Jānis Savickis OFMCap

12.06.2021

Sof 3, 14-18a, III adventa svētdiena, C

Sof 3, 14-18a

Pravietis Sofonijs ar grāmatu
Trešā adventa svētdiena aicina uz prieku un īpaši skaidri tas atklājas vārda liturģijas lasījumos. Pirmais lasījums no pravieša Sofonija grāmatas (7.gs. pirms Kr.) mudina uz līksmību, jo Kungs ir klātesošs un uzveic ļaunā varu, kas cilvēkos iedveš bailes. Pravieša Sofonija grāmata ved savus lasītājus cauri divām pestīšanas vēstures drāmām: bojāeju un atjaunošanos, un šajā svētdienā lasīsim fragmentu no vārdiem par atjaunošanos. Pravietis Sofonijs pasludināja Kunga dienu un Izraēļa atjaunošanu. Līdzīgi kā par vairākiem mazajiem praviešiem, tā arī par Sofoniju nav atrodamas daudz ziņas. Pašā grāmatas sākumā (Sof 1,1) lasām Sofonija ģenealoģiju, no kuras var secināt, ka viņš visdrīzāk ir cēlies no Dāvida pēctečiem. Sākot savu grāmatu ar cilts koku četrās paaudzēs, pravietis parāda, ka viņš ir uzticīgs Kunga apsolījumiem un pieder savai tautai, pravieto saskaņā ar Dieva gribu. Grāmata kopumā ir visai drūma, bet pašās beigās pravietis iedrošināja tautu “dziedāt”, “gavilēt”, “priecāties” un “līksmoties” par Dieva pestījošo darbu. Viņš ļāva saviem lasītājiem iztēloties Dieva svētību un aicināja priecāties. Šis mudinājums nerodas no pašu cilvēku darbības un nopelniem, bet pateicoties Dieva klātbūtnei. Soda laiki ir beigušie un ienaidnieki aizdzīti, un Dieva mīlošā klātbūtne ir reāla un “aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18).

Lai labāk izprastu šo pravietojumu ir jāņem vērā, ka “Kunga diena” jeb šajā fragmentā vienkārši “tā diena” ir ierasts jūdu izteiksmes veids, kas attiecās uz jebkuru svētnīcas kalendāra svētku dienu vai svētku laiku (Pashas svētki, Vasarsvētki u.c., skat. Lev 23). Vārdiem “Kunga diena” bija pozitīva un svinīga pieskaņa, kas saistījās ar sabiedrisko un liturģisko dzīvi. Sofonijs savā grāmatā šo dienu gan neattēlo kā priecīgu, bet kā soda dienu, tomēr grāmatas noslēgumā apstiprina, ka Kungs atjaunos attiecības ar savu tautu un iemājos tās vidū. Pravieša grāmatai cauri vijas liturģiskā nots un Kunga tiesa tiek aprakstīta kā liturģiski svētki (“Kunga diena”). Laiku piepildījumā tautas būs sagatavotas patiesai Dieva pielūgšanai ar “šķīstām lūpām” (Sof 3,9). Šķīsta/tīra/patiesa/skaista valoda ir liturģijas valoda, kura jau divus tūkstošus gadus izskan visos pasaules nostūros. Pazemīgie tiks glābti un sapulcināti pielūgsmes vietā (Sof 3,11-12) un svētkiem (Sof 3,17). Sofonija eshatoloģiskā cerība lūkojas tuvības atjaunošanā starp Dievu un Viņa tautu pateicoties liturģiskām svinībām atbilstošā vietā (Siona, Jeruzāleme) un pateicoties pārbaudījumiem, kas atjaunotu un nostiprinātu vienotību ticīgo starpā. Šāds skatījums uz īstenību atgādina debesu liturģiju, kas atklājas arī ticīgajiem, kas vēl dzīvo miesā.

Šajā svētdienā pravietis raksta par to, ka Kungs būs tautas “vidū” (Sof 3,15.17) un šie vārdi pasludina kristiešiem iemiesošanās noslēpumu. Kristīgajā tradīcijā Baznīca un arī Marija tiek identificēta kā Sionas meita un šo domu ļoti skaidri izsaka Katehisms apcerot lūgšanu “Esi sveicināta”: “Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. "Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū." (Sof 3, 14.17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, Derības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir "Dieva mājoklis pie cilvēkiem" ( Atkl 21, 3). "Žēlastības pilnā" sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 2676). Baznīca ir Sionas meita, kas nodrošina Kunga klātbūtni savas tauta vidū.

Pozitīvais Sofonija grāmatas nobeigums iezīmē patiesību, ka Kunga dienā Dievs svētīs Jeruzālemi un tautas. Dievs sapulcinās izkliedētos un novietos tos sev līdzās kā Izraēla Ķēniņš (Sof 3,15). Pestīšana būs tik iespaidīga, ka pats Dievs pievienosies šim priekam (Sof 3,17). Ja pravieša Isaja grāmatā mesiāniskā persona ir parādīta kā kāds īpašs tēls, tad Sofonijs neizdala nevienu personu kā tikai Dievu, derības Kungu. Viņš ir Ķēniņš un valdnieks, kurš uzturēsies tautas vidū. Kā Dievs var tā iemājot cilvēku vidū? Ja skatās no Vecās Derības perspektīvas, šie vārdi tādā veidā nav piepildījušies.  Šis nobeiguma skaistais atjaunošanas tēls ienes saskaņu un mieru, jo ir skaidrs, kas valdīs un tas ir Dievs, kurš pakļaus visus naidniekus. Nebūs vairs iemeslu baiļoties, jo izbeigsies visas apspiedēju viltības. Dieva mīlestība ir pārsteidzoša un liela, jo Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu. Dieva Dēls, Jēzus Kristus nāca pasaulē, dzīvoja līdzās cilvēkiem, tika nogalināt un augšāmcēlās. Apustulis Jānis šo priecīgo patiesību ir izteicis visdziļākajā veidā rakstot par Jēzu Kristu kā Vārdu, kurš iemājo mūsu vidū un ir Dievs. Kristiešu prieks nebeidzas ar Jēzus Kristus personu, bet turpinās un palielinās iepazīstot Svētā Gara personu, kurš tiek sūtīts mūsu vidū un sirdīs, lai atdzīvinātu mūsu ticību Jēzum Kristum. Kungs valda un ir mūsu vidū tikai tad, kad Svētais Gars iemājo savā tautā.

br. Jānis Savickis OFMCap