Lapas

10.12.2021

Is 53, 10-11, svētdiena XXIX, B

Is 53,10-11

17. oktobra svētdienā Dieva vārds turpina aicināt sekot Jēzum Kristum un līdzīgi kā 19. septembra Evaņģēlijā, arī šajā svētdienā parādās strīds apustuļu starpā par to, kurš ir svarīgākais un neizpratne par to, kas ir Jēzus Kristus. Apustuļi vēl nedomāja par savu aicinājumu kā kalpošanu un mīlestības liecību. Šajā svētdienā pirmais lasījums no pravieša Isaja grāmatas atgādina, ka māceklim jābūt kalpam. Šāda pārsteidzoša domāšanas veida neizpratne un nepieņemšana liecina par mācekļa aklumu. Fragments no Isaja grāmatas ir ņemts no ceturtās un pēdējās cietošā kalpa dziesmas (Is 52,13-53,12) nobeiguma, kurā kalps pēc liela pazemojuma tiek paaugstināts. Šī ir garākā un noslēpumainākā no visām kalpa dziesmām. Tā apraksta kalpa noraidīšanu bez jebkādas ārējās pievilcības, nožēlojamu, nicinātu un uzskatītu par Dieva sodītu (Is 53,1-4). Kalps tiek nogalināts un apglabāts kopā ar grēciniekiem: “kā jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7). Pēc pašupurēšanās Dievs atjaunoja viņu un viņa nāve ļāva daudziem atgūt taisnīgumu, jo viņš nesa daudzu grēkus.

Pravietis Isajs prata Babilonas trimdā dzīvojošajai tautai parādīt savas ciešanas daudz dziļāk un ne tikai kā sods par senču grēkiem. Pravietis vēstīja, ka pārbaudījumi bija veids kā piepildīt izvēlētās tautas misiju kļūt par gaismu daudzām tautām. Viņš deva tautai cerību, ka tā atjaunosies. Tādā veidā pravietis izteica vienu no lielākajiem Bībeles paradoksiem, ka pestīšana un uzvara nāk caur neveiksmēm un zaudējumiem, godība caur pazemošanu, dzīvība caur nāvi, brīvība caur nebrīvi. Tā arī kristieši izprata Kunga krustu un kalpošanas jēgu. Vecā Derība bez Jēzus Kristus personas šos pravieša vārdus nevarēja izprast pilnībā. 

Šī cietošā kalpa dziesma ir ļoti dramatiska un noslēdzas ar kalpa triumfu, kas atgādina pateicības psalmus, bet ar zināmu atšķirību. Pateicības psalmos runā izglābtais cilvēks, bet šeit viņš klusē un Dievs pats apraksta kalpa atbrīvošanu. Turklāt pateicības psalmos cilvēki klausās izglābtā liecību, bet šeit cilvēki paši liecina par pieredzētajiem brīnumiem. Šis teksts no pravieša Isaja ļoti izteikti sasaucās ar Jēzu Kristu un Viņa ciešanu un nāves noslēpumu. Jaunajā Derībā uz kalpa dziesmu atsaucās vai citē vairāk nekā četrdesmit reizes. Pravietis norāda uz kalpa attaisnošanas un uzvaras četriem aspektiem: 1) Dievs padarīja kalpu par grēku upuri; 2) kalps redzēs savus pēcnācējus; 3) kalps attaisnos daudzus; 4) kalps saņems atlīdzību no Dieva. Vispārsteidzošākais šajā tekstā nav tas, ka kalps uzvedas kā jērs, neprasa taisnību vai atmaksu pāridarītājiem, bet gan tas, ka pat Dievs nevēlas atmaksāt ļaundariem un grib viņus glābt. Isajs raksta, ka “Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu - nolicis pats sevi par vainas upuri” (53,10). Vai Dievam patika šis pestīšanas līdzeklis - ciešanas, vai arī mērķis - pestīšana? Kungam prieku deva pestīšana. Dievam Tēvam, protams, ka nepatika nežēlīgā Dēla nāve, bet patika paklausība un spontāna savas dzīves atdošana par pasaules pestīšanu.

Ciešanu problēma ir viena no būtiskākajām katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Pirmkristieši ciešanas, vajāšanas un pārbaudījumus arī izjuta ļoti spēcīgi, un viņiem vēl bija jāskaidro un jāpiešķir jēga Jēzus Kristus baismīgajai nāvei. Kristieši tieši šo kalpa dziesmu atklāja kā ļoti noderīgu ceļrādi Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās skaidrošanai. Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Isaja kalpa dziesma nonāca kristiešu uzmanības centrā. Kad etiopiešu augstmanis lasīja Isaja grāmatas fragmentu (53,7-8), viņš jautāja Filipam, vai pravietis runā par sevi vai kādu citu, tad apustulis “ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam Evaņģēliju par Jēzu” (Apd 8,35).

Derības likums pieprasīja grēciniekiem sodu, bet sods šajā gadījumā nozīmēja Dieva radības iznīcināšanu. Dieva taisnībai jātiek īstenotai, un lai to izdarītu, Viņš dara kaut ko “netaisnu” un soda nevainīgu kalpu, vienīgo, kurš nebija nomaldījies. Jaunajā Derībā iepazīstam, ka bezgrēcīgais kalps ir Dieva Dēls, kurš nācis miesā un upurēja sevi par pasauli. Cietošā kalpa - Jēzus Kristus nāve iesāka Jauno Derību un tāpēc Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā paņēma vīna biķeri un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22,20). Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Jēzus piepildīja Vecās Derības prasību pēc taisnības un aizstāja to. Vecajā Derībā bija jāpaklausa vai jāsaņem sods, bet Jaunajā Derībā tiek dota iespēja dzīvot Svētajā Garā. Kristiešu aicinājums ir lūgt Svēto Garu, lai varētu savā dzīvē pieņemt Jēzus Kristus dzīves modeli, kurā uzticība Tēvam bija svarīgākā misija, lai varētu spontāni un mīloši kalpot, un citus cilvēkus vēstu pie Kunga.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.07.2021

Gudr 7, 7-11, svētdiena XXVIII, B

Gudr 7,7-11

Jēzus Kristus un Sālamans
Aizgājušajā svētdienā Dieva vārds aicināja pārdomāt kā būt par Jēzus Kristus mācekli laulāto attiecībās un attiecībās ar otru cilvēku, bet 10. oktobra svētdienā Evaņģēlijs vēstīs par to kā attiekties pret lietām. Lietām ir jākalpo cilvēkiem, kopējam labumam un Dievam. Gudrais atpazīt, ka lietas ir Dieva dāvana un ar tām ir jādalās un jāpasakās. Pirmais Vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Gudrības grāmatas, kur autors nonācis līdz secinājumam, ka scepteri, troņi, bagātības, dārgakmeņi, veselība, skaistums, gaisma (Gudr 7,8-10) nav salīdzināmi ar gudrības iepazīšanu. Sekošana Jēzum šādas gudrības gaismā ir daudz saprotamāka. Baznīcas sociālas mācības kompendijs ļoti radikāli uzsver, ka “Kristīgā pestīšana ir cilvēka pilnīga atbrīvošana, cilvēks ir brīvs gan no nabadzības, gan arī attiecībā uz mantas piederību.” [328]

Gudrības grāmata jeb Sālamana gudrības grāmatas tiek attēlots Sālamans, kurš meklēja gudrību no savas jaunības (Gudr 8,12; 1 Kēn 3,79), izrādīja cieņu gudrībai vairāk nekā pasaules labumiem un godam (Gudr 7,8-10; 1 Ķēn 3,11; 2 Hr 1,11) un pateicoties šādai gudrībai viņš saņēma bagātības, godu un ilgu dzīvi. To visu Sālamans saņēma pateicoties gudrībai, kas nāca no Dieva (Gudr 7,15; 1 Ķēn 3,12-14; 2 Hr 1,12). Gudrības grāmatas centrālajā daļā (7-9.nod.) Sālamans ir parādīts kā gudrais ķēniņš. Šīs svētdienas Rakstu vietu var uztvert kā autobiogrāfiju, kurā ķēniņš aicina sekot savas gudrības piemēram citus ķēniņus (Gudr 6,1.9.21).

Kā Sālamans nonāca pie šīs gudrības? 7. nodaļas sākumā autors raksta par parastu Sālamana piedzimšanu; viņš ir vienkāršs cilvēks un ne ar ko neatšķiras no saviem lasītājiem. Tomēr pienāca svarīgs brīdis, kurā lūgšana par gudrību mainīja viņa dzīvi. Jau no jaunības viņš lūdza Kungam gudrības dāvanu un viņa lūgšanas tika uzklausītas. Fragments sākas ar vārdiem: “Tādēļ lūdzos” (Gudr 7,7). Šie vārdi norāda uz Sālamana vīziju un lūgšanu no 1 Ķēniņa grāmatas (3,6-15; 8,12-53). Gudrības grāmatā lūgšana ir parādīta kā nepieciešamas līdzeklis, lai saņemtu Dieva dāvanas un gudrību.

Sālamans apzinoties cilvēces izcelsmi un mirstību (Gudr 7,1-6) lūdza sapratni un saņēma “gudrības garu” (Gudr 7,7). Grāmatas autos runā par “gudrības garu” nevis vienkārši par “gudrību”, lai uzsvērtu saņemtās dāvanas garīgo raksturu un to, ka gudrība ir saistīta ar Dievu. Gudrības grāmatā gudrība ir tā, kas ļauj pārvaldīt Dieva dāvanas, lai tās nevērstos pret cilvēku. Gudrība ir nepieciešama, lai labi izmantotu lietas, dāvanas, bagātības un veselību. Svētdienas Evaņģēlija gaismā par bagāto jaunieti, kuram bija grūti izšķirties starp laicīgiem un mūžīgiem labumiem, Gudrības grāmata piedāvā dzīves modeli katram Jēzus māceklim par to, cik svarīgi ir pieņemt gudrības garu, lai labi prastu izmantot pasaulīgos labumus un pat atteikties no tiem. “Baznīcas tēvi vairāk uzsvēruši to, ka ticīgajiem jāatgriežas un jāpārveido sava domāšana, nekā vajadzību mainīt sava laika sabiedriskās un politiskās struktūras" [Kompendijs: 328].

br. Jānis Savickis OFMCap

9.30.2021

Rad 2,18-24, svētdiena XXVII, B

Rad 2,18-24

3. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt laulības mīlestības un šķiršanās tēmu (Mk 10,2-16). Pirmajā lasījumā no Radīšanas grāmatas var iepazīt tādu laulības modeli kādu Dievs ir iecerējis. Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt, ka Dievs visu ko rada atzīst par labu esam, bet šīs svētdienas fragmentā parādās kaut kas negaidīts, jo Dievs saka, ka “nav labi”! Kāpēc tik nopietna izmaiņa Dieva uztverē? Tā bija Dieva empātija. Zvēri un radība nespēja apmierināt cilvēka vajadzības. Ādams jūtās vientuļš, bet šī nospiedošā noskaņa Ēdenes dārza plašumos bija zīme, ka tā nav vieta vienam pašam. “Labāk diviem nekā vienam” (Māc 4,9). Ja cilvēks savā dzīvē grib iemiesot radīšanas ieceri, viņam jāņem vērā, ka personiskā izaugsme nevar noritēt izolētībā, bet tikai kopienā ar citiem. Cilvēka vientulība nav tikai palīdzības trūkums, bet ir cilvēka esības būtiska problēma. ”Palīgs” šeit jāizprot ļoti plaši - viss, kas kalpo cilvēka iekšējai un ārējais attīstībai. Šī palīdzība nav domāta kā kalpone vai verdzene, bet savas patiesās identitātes īstenošana attiecībās. 

Iedvesmotais autors negribēja parādīt sievietes bioloģisko vai fizisko tapšanu, bet vēlējās pateikt "Kādu" būtni Dievs ir radījis! Vīrieti Dievs radīja no zemes un tas norāda uz to, ka cilvēks ir vājš, bet sievietes radīšanas apraksts uzsver to, ka viņa ir tā, kas papildina vīrieti. Vīrietim ir iespēja būt stiprākam. Kāpēc sieviete cēlusies no ribas? Vārdu “riba” vai “sāns”‘ Rakstos var sastapt ļoti reti un visā Vecajā Derībā šis tēls nekur neparādās. Vārds ”riba” var saistīties ar arhitektūru un sakrālo būvniecību, stūrakmeni, kurš nodrošina ēkas stabilitāti. Šāds skaidrojums varētu būt pamatots, jo Rakstos ir skaidri pateikts: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1 Kor 3,16). Vēl vienu skaidrojumu sniedza Tuvo Austrumu arheoloģiskie atklājumi, kuros uzietas māla figūriņas, kuras ir lipinātas izmantojot niedres, kuras kļuva par tādu kā tēla skeletu. Turklāt viena no šumēru dievietēm saucās Nil-til vai dzīves kundze vai ribas kundze.

Ribas tēla izcelsme ir neskaidra, bet jēga ir visai saprotama, jo saite starp vīrieti un sievieti ir vistuvākā un ir avots visām citām asins saitēm. Dievs iemidzināja vīrieti ne tāpēc, lai veiktu mikroķirurģisku operāciju, bet ļautu viņam piedzīvot dziļu izpratni par sevi. Būtībā viņš tika sadalīts divās daļās, bet tas nav nekas fizisks, bet norāde uz kādu svarīgu īstenību un prieku būt divatā. Jāuzsver, ka šis fragments nepavēsta mums tik daudz par materiālo sievietes tapšanu, bet viņas būtību un vērstību uz vīrieti. Ādamam tika atņemta riba no kuras Dievs veido sievieti un svarīgi, ka Ādams neizvirzīja pretenzijas Dievam par šo negaidīto pavērsienu viņa dzīvē, bet priecājās par iespēju veidot jaunas attiecības ar sievieti. Sieviete bija vīrieša zaudējuma auglis. Ievainots un grēcīgs cilvēks justu rūgtumu pret Dievu un sievieti, ka viņam kaut kas ir atņemts, bet pirms grēkā krišanas tas bija priecīgs notikums. Jēzus piedāvātais māceklības ceļš, kurš aicina uz mīlestību, piedošanu, pazemību un kalpošanu var īstenoties arī laulībā. Pirmvecāku pieredze liecina, ka zaudējums var būt par sākumu jaunām attiecībām. Egoisms un lepnība pretojas Dieva iecerei un vienīgi Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums var palīdzēt pieņemt šo māceklības un laulība dzīves stilu.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.22.2021

Sk 11, 25-29, svētdiena XXVI, B

Sk 11, 25-29

26. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pievērsties atmešanas, egoisma, skaudības un apgrēcības tēmai. Lasījums no Skaitļu grāmatas, Evaņģēlija un Psalma aicina atmest skaudību, kas traucē sekot Jēzum. Pirmais lasījums ir fragments no Skaitļu grāmatas, kas pavēsta par vienu ievērojamu notikumu no Izraēla tautas dzīves, kad viņi gāja no Siona kalna trīs dienas un derības šķirsts tika nests viņiem priekšā (Sk 10,33). Tomēr ceļā uz apsolīto zemi viņus šai brīdī nepavadīja prieka un cerības sajūta, bet viņi sāka kurnēt par grūtībām. Kungam neiepatikās šāda tautas attieksme (Sk 11, 1-6), jo Viņš bija atsvabinājis to no verdzības un deva brīvību. No tautas tika prasīta tikai ticība un spēja panest pārbaudījumus. Gaušanās kalngals tika sasniegts tad, kad viņi sāka atcerēties un idealizēt nebrīves laiku: “Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus” (Sk 11,5). Tā nebija pirmā reize, kad tauta kurnēja (Izc 15,22-24; 16,1-12; 17,1-7). Mozus šajā situācijā ir izmisis, jo apzinājās, ka atbildības smagums par tautu ir liels un pats netiek galā. Ko šādā situācijā iesākt? Uz šo jautājumu atbild šīs svētdienas lasījums un parāda arī cilvēcisko skaudību šīs problēmas atrisināšanās laikā.

Dievs Mozus smago situāciju atrisina pats un lika dalīties atbildībā un Kunga Garā starp cienījamiem vīriem. Atbildība tika uzlikta septiņdesmit vecajiem, kuri Gara saņemšanās brīdī “sāka pravietot” (Sk 11,25). Šis stāvoklis drīz pārgāja un šie vīri nekļuva par praviešiem kādus mēs pazīstam no Vecās Derības. Viņiem tika dota šāda pravietiska dāvana, jo atbildība par tautu nenozīmēja tikai vecajo autoritāti, bet arī atvērtību uz Kunga darbību un Gara vadību. Vara Izraēlī, pirmkārt, bija saistīta ar Dieva valdīšanu un šo varu nodrošināja Kunga Gara darbība tautas līderos. Kad Mozus nodeva Garu vecajiem, Saiešanas teltī nebija divi no vīriem. Viņi bija palikuši nometnē un tieši tāpēc mēs zinām viņu vārdus - Eldāds un Mēdāds; interesanti, ka tie, kurus iepazīstam nav klāt svarīgā notikumā un neuzzinām pārējo septiņdesmit vārdus. Kāpēc tā? Visdrīzāk tāpēc, ka arī viņiem “tika Gars...un viņi pravietoja nometnē” (Sk 11,26). Cilvēki nevarēja sekot līdzi tam, kas notiek Saiešanas teltī, bet to, kas viņu acu priekšā gan varēja redzēt. Gars pūš kur grib (Jņ 3,8). Viss šis notikums bija pārsteidzošs un kāds zēns par to pavēstīja Mozum.

Dievs šiem diviem vecajiem deva savu Garu un atgādināja visiem, ka Dievs apdāvina ikkatru ko vēlas un neierobežojas ar vietu vai personas atrašanos. Varbūt tieši tāpēc personvārdu Eldāds (Dievs mīl) un Mēdāds (mīlēts draugs) izcelsme saistās ar mīlestību Šāda brīva Kunga darbība daudziem ir neizprotama un pat nepieņemama, jo nav paredzama un kontrolējama. Kas notiktu, ja Kungs savu Garu dotu maziem, nabadzīgiem, neietekmīgiem cilvēkiem? Katoliskā Baznīca gatavojas uzsākt sinodālo ceļu un viens no uzsvariem ir aizmirsto cilvēku uzklausīšana: “Cik iespējams, jāiesaista lielāks cilvēku skaits, īpaši atstumtie un aizmirstie perifērijās.” Vai tas nebūtu draudoši ierastajai lietu kārtībai, ja sāktu runāt tie, kas jūtas atstumti? Svarīgi, ka Eldāds un Mēdāds nebija noskaņoti pret Mozu, bet vienkārši atradās citviet. Tomēr šī situācija sadusmoja Jozu, kurš lūdza Mozu, lai viņš “aizliedz viņiem” runāt (Sk 11,28). Katrs cilvēks, kas rūpējas par kopējo labumu un kārtību sabiedrībā uz šādu pavērsienu reaģētu līdzīgi, tomēr tur, kur darbojas Kunga Gars jāņem vērā svarīgas patiesības. Kaut arī varu pavada Gars, tomēr nevar pasludināt monopolu pār Gara darbību.

Mozus arī teica Jozum: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” (Sk 11,29). Jozus vārdi būtība bija vērsti pret pašu Dievu! Ja zēns par šo situāciju pastāstīja, tad Jozus kā jauns zēns noreaģēja. Vārds “greizsirdīgs” šeit norāda uz spēcīgu vēlmi iegūt kaut ko, kas pieder citam. Jozus vēlējās, lai Mozus ir tautas līderis un Eldāds un Mēdāds viņaprāt šo pozīciju apdraudēja. Savukārt Mozus priecājas par Gara darbību un vēlējās, lai pravietiskā dāvana attīstītos Izraēlī. Nav jābrīnās par Mozus reakciju, jo viņš bija noguris no atbildības nastas un tagad ticēja Kungam, ka dalīšanās Garā būs kā zāles nomocītas, apdraudētas un satrauktas līderības stiprināšanai. Jozus kā uzticams Mozus kalps nevarēja piekrists, ka daļa no tautas vadītāja varas tiek sadalīta un vēl šķietami tik haotiski. Kungs aicina dalīties ne tikai ar ietekmi, varu, cieņu un autoritāti, bet Garu. Izrādās, ka “es visu paveikšu pats” nav tas, ko Kungs vēlas no saviem kalpiem. Mūsdienās mēs arī runājam par cilvēku izdegšanu. Svēto Rakstu un Baznīcas tradīcijas gaismā nostāja, ka visu cilvēks vēlas paveikt pats ir kļūdaina un neļauj Dieva tautai attīstīties. Tieši tāpēc arī Baznīca uzsāk sinodālo ceļu, lai Dieva tauta Svētā Gara vadīta pieredzētu kopību un iespēju izrauties no vēlmes noslēgties.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.14.2021

Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans
19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2021

Is 50,5-9a, svētdiena XXIV, B

Is 50,5-9a

Sākot ar 12. septembri un noslēdzot ar 24. oktobri svētdienas vārda liturģijā pārdomāsim prasības, kuras nepieciešamas, lai sekotu Jēzum Kristum. Vārda liturģijas pirmajos lasījumos būs Vecās Derības teksti, kuri norādīs uz šo sekošanu, bet Evaņģēlijā redzēsim kā tā piepildās Jēzus Kristus personā. Pirmajā svētdienā uzmanība tiek pievērsta Pētera ticībai un Jēzus ciešanu paredzējumam (Mk 8,27-35). Pirmais lasījums ir no Isaja grāmatas. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta nobeigumu (Is 50,8-9b), jo līdzīga lasījuma izvēle ir paredzēta Pūpolsvētdienai (Is 50,4-7), kas šogada jau tika apcerēts. Pravietis Isaja laika posmā pēc 587.g gada, kad tauta tika deportēta, meklē Babilonas gūsta sāpīgās īstenības jēgu un izeju, un cenšas nostiprināt cerību, ka Izraelis atkal tiks atbrīvots. Pravietis piedāvā mācekļa jeb Kunga kalpa modeli, kura centrā ir uzticība Dievam. Pravietis bija pārliecināts, ka pastāv cita taisnība, kura nāk no Dieva, bet pasaules taisnība kalpo varenajiem. 

Jēzus laikā mesijas gaidīšana varēja nozīmēt daudz ko, jo Vecajā Derībā pestīšanas cerība nebija izteikti vērsta uz kādu konkrētu personu, bet uz pašu Dievu un Viņa valstības iestāšanos. Domas par to, kāds būs mesija ar laiku mainījās, papildinājās un precizējās, un varēja ļoti atšķirties savā starpā: sākot ar zelotu nacionālistiskajām cerībām par politisku un militāru uzvaru pār ienaidniekiem līdz rabīnu gaidām pēc jauna likuma skolotāja; citi gaidīja laika beigu augsto priesteri, Elijas atgriešanos, cilvēka dēļu un Dieva kalpu. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešās “Kalpa dziesmas” fragmentu, kurā kalps saskarās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot. Šajā Isaja grāmatas daļā (49,1 - 54,17) autora uzmanība svārstās starp Kunga kalpu (49,1-13; 50,4-9; 52,13-53,12) un Sionas atjaunošanos un atdzimšanu (49:14-50,3; 50,10-52:12; 54,1-17). Neskatoties uz pretestību un ciešanām kalps paliek uzticīgs savai sūtībai, lai vestu grēcīgo Izraeli atpakaļ pie Dieva, lai atjaunotu Jeruzālemi un derību.

Kalps izteica savu uzticību Kungam un vēlmi runāt Dieva vārdā, ciest un panest pretestību (Is 50,4-7). Kāpēc kalps bija gatavs tik radikālā veidā sekot Dievam? Viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un glābs (Is 50,8-9; šāda pārliecība parādās arī citviet: 49,4; 52,13-15; 53,10-12). Kalps ir tik pārliecināts par to, ko Dievs ir viņa pusē, ka izaicina savus pretiniekus apsūdzēt viņu (Is 50,8b), jo viņš zina, ka Dievs palīdzēs un apsūdzētājus atbilstošā laikā sodīs (Is 50,9). Drošība, ka Dievs ir kalpa pusē atgādina psalmos sastapto pārliecību, ka Dievs atbildēs lūgumus, tikai Isaja grāmatā tas izskan daudz spēcīgāk, tā it kā kalps atrastos cilvēku tiesas priekšā. Viņš pats aicina savus oponentus - kuri sit, spļauj un apkauno viņu - uz tiesu, jo ir pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un neviens nevar viņu notiesāt.

Kalpa pretinieki šādu uzaicinājumu uzskatīja par lieku, jo tiesas spriedums viņiem bija jau skaidrs, jo kalps bija zaudējis un parādīja to pieņemot sitienus un pazemojumus. Pretinieki neredzēja vajadzību atgriezties pie šī jautājuma. Tieši tāpēc šajā kontekstā kalpa vārdi izskan daudz spēcīgāk: “Kungs Dievs palīdz man” (Is 50,7). Kā tas īstenosies? Vai ir iespēja attaisnot kalpu? Šī rakstu vieta (Is 50,4-9) šo jautājumu atstāj neatbildētu. Tas, ka kalps ir pārliecināts, ka vajātāji saņems sodu vēl nav atbilde. Atbilde jāmeklē ceturtajā kalpa dziesmā (52,13-53,12) un Jēzus Kristus personā.

Kalps tiek izaicināts, bet tai pat laikā pārdomā Dieva aizsardzību un atmaksu, un atklāj, ka spēj stingi nostāties savās pozīcijās. Kurš notiesās viņu, ja Dievs ir viņa pusē? Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils raksta līdzīgu domu: “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? - Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? - Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rom 8,33-34). Kunga kalps zināja, ka paklausība Dievam vienmēr nes uzvaru. Izturība apsūdzētāju priekšā nav atraujama no uzticības Dievam un nevar balstīties uz saviem spēkiem. Šīs dzīves uzvaras un sakāves nav tas svarīgākais. Jēzus paklausība Tēvam un nāve tika atmaksāta ar neapturamu augšāmcelšanos, un Viņš turpina dzīvot savā pārveidotajā miesā Baznīcā.

Šis fragments atgādina ticīgajiem kādas nastas ir jāpanes kļūstot par Kunga mācekļi  un sekojot Viņam. Kalps ciešanas nepieņēma pasīvi, bet tās nāca pār viņu pateicoties tam, ka viņš runāja patiesību. Katra ticīgā dzīvē pienāk brīdis, kad uzticība Jēzum Kristum ir grūta un var nonākt neērtā tiesas priekšā. Šis fragments jautā, cik smaga var kļūt māceklības nasta. Tas ir jautājums uz kuru katram ticīgajam jāatbild pašam un tieši tāpēc pravietis Isaja raksta par sevi pirmajā personā, jo neviens cits manā vietā nepiedzīvos nāves un augšāmcelšanās pieredzi, uzticību Kungam; neviens cits nepieredzēs manā vietā to, ka bailes, vainas sajūta un vilšanās, ko var izsaukt ticības oponenti un iekšējie kārdinājumi, un apšauba mūsu ticību ir tukši un nepatiesi, jo Kungs mani vada, dāvā savu mieru. cerību un jauno dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.01.2021

Is 35,4-7a, svētdiena XXIII, B

Is 35,4-7a

5. septembra svētdienā Dieva vārds pavēsta, ka mums ir nepieciešama dzirdes dziedināšana, lai mēs varētu pieņemt Jēzus vārdus. Dieva vārds dāvā glābiņu un atbrīvo no vienas no lielākajām nebrīvēm cilvēka dzīvē un tā ir noslēgšanās sevī, rūpēs par savu autonomiju, bailēs, aizdomās un neuzticībā pret visu, kas ienāk no ārienes. Jēzus ar savu pestījošo vārdu vēlas cilvēku izraut no riņķošanas ap sevi un atvērt sirdi uz Dieva vārdu. Lasījums no Isaja grāmatas pavēsta par Izraēla atjaunošanos un atgriešanos no trimdas. Isaja grāmatas 34. nodaļā var lasīt kā Jūdas ienaidnieku mītnes zemes tiek pārvērsta tuksnesī, lai jau 35. nodaļā varētu izskanēt priecīgā vēsts, ka tuksnesis ir tā pārvērsts, ka Babilonas trimda beigsies un iziešana uz Sionu būs viegla. Parasti ceļinieku no Babilonas uz Izraēlu gāja pa ziemeļrietumu ceļu gar Eifratas upi un tad uz dienvidrietumiem caur Sīriju, lai izvairītos no tuksneša, kas atradās starp abām šīm zemēm. Pravietis Isajs paziņoja, ka tauta varēs doties taisni un ātri cauri tuksnesim, un Dievs dos ūdeni un drošību.

Pirmie 35. nodaļas vārdi ir “Lai līksmo” (Is 35,1) un visa nodaļa pievēršas šim priekam. Isaja grāmatas 35. nodaļa pievērš īpašu uzmanību Dieva kā pestītāja un atjaunotāja lomai, kur tauta atkal tiks izvesta brīvībā. Visas nodaļās centrālā vēsts ir atbrīvošana. Galvenie motīvi šajā nodaļā ir izceļošana, radīšana, aklums, kurlums, klibošana un dziedināšana. Tā bija tauta, kurai bija nepieciešama pestīšana un atgriešanās no trimdas pie Sionas kalna un Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana. Šīs svētdienas fragmentā tiek attēlota tautas došanās uz Sionas kalnu, kur Dievs atklās savu karalisko spožumu un pārveidos ciešanu nomākto cilvēku dzīves. Kad Kungs attaisnoja un atbrīvoja savu tautu, Viņš tuksnesi pārvērtīs mežā un plaukstošā ielejā (Is 35,1-4). Pārveides procesā aklie, kurlie, klibie un mēmie iegūs brīvību no šiem ierobežojumiem (Is 35,5-6a). Ūdens tēls norāda uz dzīves un debesu svētības atgriešanos.

Dziedināšanas brīnums ir cieši saistīts ar atgriešanos. Kungam svarīgāka ir cilvēka pārveidošanās un dziedināšana nekā tuksneša atdzīvošanās. Tuksnesis ir vieta, kur tauta var uzsākt atgriešanās ceļu un pieņemt Dieva vārdu. Tuksnesis ir atgriešanās vietas simbols un vide, kur var sastapties ar Dieva vārdu. Tuksnesis ir vieta, kur vājais saņem iedrošinājumu un bailes aizstāj drosme. Tuksnesī tiek noņemti šķērsli no ceļa. Kad tas notiek, tad ceļš uz Sionu kļūst par svētu un drošu ceļu. Brīnums notiek to dzīvēs, kuri pieņem iespēju atgriezties Sionā - tas norit tuksnesī, ceļojuma sākumpunktā. Izraēlim tuksnesim ir vairākas nozīmes. Tā ir vieta, kur notiek cīņa par brīvību (Rad 16,21; Izc 3,13) un kur Dievs māca tautu sev uzticēties, ved un baro viņus. Tuksnesis ir bīstama (Izc 14,3) un mežonīga vieta (At 1,19), kur viegli apmaldīties (Sk 32; Ps 107,4), tur dzīvo bīstami dzīvnieki (At 8,15) un ūdens trūkums (Izc 15,17). Tagad Dievs sola visu to mainīt.

Pārsteidzošās pārmaiņas un jaunās dzīves iespējas aizstāja nāves un baiļu īstenību, kas neļāva pieredzēt Dieva godību. Ūdens, auglība un veselība ir zīmes tam, ka Kungs sāks darboties. Miesas, redzes un dzirdes kaites liedza un joprojām daudziem neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Senatnē šādi cilvēki bija ļoti apdraudēti, neaizsargāti un bieži izstumti no sabiedrības. Trimdā dzīvojošā izvēlētā tauta jutās līdzīgi, jo bija bezpalīdzīga, vāja un nespējīga mainīt savus dzīves apstākļus. Pravietis rakstīja cilvēkiem, kuru sirdis bija nemiera pilnas un tāpēc teica: “Esiet stipri un nebaidieties” (Is 35, 4), jo Dievs ir blakus un Viņš ir tikai jāierauga. Dievs ir šeit un grib tevi glābt. Dieva ierašanās vai Viņa klātbūtnes atklāšana pārveido katru nespēju un trūkumu par brīnumainu pārpilnību. Lielākais brīnums ir ceļš mājup (Siona), māju pieredze, kur Dievs ir valdnieks. Dievs ierodas, lai dotu cilvēkam iespēju redzēt un dzirdēt, lai cilvēka maņas piepildītos ar gaismu un skaņu, lai varētu dzīvot patiesībā. Cilvēks alkst pēc piepildījumu un tikai Dievs to var dot. Cilvēks par pārpilnību pasakās Dievam tādā pašā veidā kā saņem - ar balsi, kājām un redzi. Vēsturiski skatoties tautas iziešana no Babilonas trimdas nebija tik spoža un tikai Jēzus Kristus ar savu dziedināšanas, piedošanas un atjaunošanas spēku īstenoja pilnībā pravieša Isaja vārdus un kristieši atklāja, ka Kungā piepildās mesiāniskās laika žēlastības.

br. Jānis Savickis OFMCap