Lapas

5.15.2024

Rom 8, 14-17, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Rom 8, 14-17

Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze
1443-1445
The Trinity from the Coëtivy Hours - 
Chester Beatty Library, Ireland -
CC BY 
https://www.europeana.eu/item/1100/2464 




26. maija svētdienā Baznīcā svinam Svētās Trīsvienības svētkus un Dieva vārda liturģijas lasījumi iedrošina mūs, lai ticības gaismā apcerētu kādos veidos Dievs ir atklājies un kļūst klātesošs pestīšanas vēsturē un mūsu ikdienas dzīvē. Pirmajā lasījumā no Atkārtotā likuma grāmatas dzirdam Mozus runu Izraela tautai, kura izgāja no Ēģiptes un ir gandrīz jau uz Apsolītās zemes sliegšņa. Mozus aicināja tautiešus apzināties labvēlīgo Dieva klātbūtni. Evaņģēlijā Jēzus aicina mūs ne tikai palikt komūnijā ar Dievu, bet arī dot liecību par šo pieredzi. Šajā svētdienā pārdomāsim otro lasījumu, kurā Pāvils mudina mūs atvērt sirdis uz Svēto Garu, jo ja mūsu attiecības tiek Gara mīlestības pārveidotas, tad tās kļūst par dēla attiecībām ar Tēvu un brālīgas ar Kristu. Piedzimšana no ūdens un Gara padara cilvēku par Dieva bērnu un apustulis Pāvils ir Dieva bērna cieņas lielākais teologs un no šīs domas iznesa secinājumus kristīgajam dzīves veidam. Lai Dievs varētu adoptēt cilvēka bērnus, Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai vispirms atbrīvotu cilvēci no grēka un Likuma nebrīves, lai varētu tos pieņemt par bērniem. Vēstulē romiešiem Pāvils jauno mantojumu uztver eshatoloģiski un pilnīgs mantojums tiks dāvāts debesu godībā un tā būs dalība Dieva Dēla godībā.

Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.

Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.

Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**

Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.

* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V
** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētā Gara nosūtīšanas svētki

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 2, 1-11) 

104. psalms (Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Galatiešiem (Gal 5, 16-25) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 26-27; 16,12-15) 

Attēlā: Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu. Miniatūra komentē Jņ 15,26, manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija

5.06.2024

VII lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 1, 15-17.20a.20c-26)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4, 11-16)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 17, 11b-19)








Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens. Armēņu manuskripts.

Apd 1, 15-17.20a.20c-26, VII lieldienu laika svētdiena, B

Apd 1, 15-17.20a.20c-26

Matijs tiek izvēlāts par Divpadsmito apustuli, 
manuskripts no Austrijas, 1425-1435
St. Matthias is chosen as an apostle - Institute of Material Culture
of the Middle Ages  https://www.europeana.eu/item/15501/005269

12. maija svētdienā kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas fragmentu par to kā mācekļi izvēlējās citu apustuli Jūdasa vietā. Jēzus atgriežoties pie Tēva iedibināja Divpadsmit apustuļu institūciju un pirms savas aiziešanas lika viņiem gaidīt Svātā Gara atnākšanu un norādīja viņu misijas vispārējo raksturu. Pienāca laiks viņiem uzņemties atbildību ar Pēteri priekšgalā, lai vadītu Baznīcu. Mācekļi tikās uz lūgšanu un ieguva izpratni par sevi un sāka saprast Rakstus. Par to liecina šīs svētdienas Pētera runa, kurš uzsvēra nepieciešamību papildināt apustuļu pulku, lai atjaunotu simbolisko skaitli "divpadsmit", kas pēc Jūdasa nodevības bija sarucis uz "vienpadsmit". Tuvojoties Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Raksti atgādina par visdažādākajām Gara dāvanām, kuras tiek mazākā vai lielākā mērā dāvātas visiem ticīgajiem, bet Apustuļu darbu grāmatā varam lasīt par Baznīcas kalpotāju uzdevumiem un funkcijām. Visi ticīgie atzina “divpadsmit apustuļu” autoritāti un jēdzieni “divpadsmit” un “apustuļi” evaņģēlistam Lūkasam ir identiski, jo apzīmē tos, kas visu laiku sekoja Jēzum Viņa publiskās darbības laikā sākot “no Jāņa kristības” (Apd 1, 22).

Lasījums sākas ar Pētera uzrunu mācekļiem, kurā viņš iedvesmas piepildīts un spēka pilns vēlējās sagatavoties Svētā Gara nosūtīšanai. Tas vairs nebija tas pats Pēteris, kurš iepriekš aizliedzās Kungu, bet Svētā Gara vadīts vīrs. Šī bija Pētera pirmā runa, kas pierakstīta Apustuļu darbu grāmatā, kurā tiek risināts jautājums kā izvēlēties nodevēja Jūdasa aizvietotāju. Šī runa noteikti bija emociju pilna, jo atmiņas par nodevību bija svaigas un neizdzēšamas. Jūdasa grēks bija lepnība, jo savus paša plānus uztvēra augstāk par Dieva plāniem. Pētera pieredze bija cita un viņš pārliecinājās, ka Dieva plāni nesamērojami ar savām iegribām. Jau īsi pēc Kunga augšāmcelšanās Pētera loma mācekļu starpā bija izteikta un arī kā pirmais uzņemās iniciatīvu uzrunāt pārējos mācekļus. Kā Pēteris novadīja šo atpazīšanas procesu? To viņš darīja ar autoritāti un bez liekiem priekšrakstiem, bet ticībā atcerējās pagājušos notikumus (Apd 1, 16-17), Dieva gribu atpazina caur Rakstu uzlūkošanu ticības gaismā (Apd 1,20), pieņēma lēmumu, kas bija kā kopīga paklausība Dieva vārdam (Apd 1, 21-22) un rīcība - mācekļa izvēle lūgšanas garā (Apd 1, 23-26).

Kāpēc tik svarīgi bija atjaunot šo “Divpadsmit”? Tas saistījās ar Baznīcas pašizpratni, jo pēc Jūdasa nodevības mācekļiem bija jāizvēlas viņa vietā jauns dalībnieks. Šo jauna mācekļa pievienošanu var izprast vienīgi kā sākotnējās Divpadsmit apustuļu funcijas pildīšanu, jo viņi bija eshatoloģiskie liecinieki Izraelim. Evaņģēlists Lūkas vēlējās arī uzsvērt, ka pastāv nepārtrauktība starp Jēzus publiskās darbības laiku un Baznīcas laiku, jo tāpat kā katrs dzīvs organisms, tā arī Dieva tautai nepieciešami pārmantojamības mehānismi. Lūkasam "Divpadmit" ir kā pastāvīgs atgādinājums tam, ko darīja un mācīja Jēzus Kristus un "Divpadmit" garantē autentiskas Jēzus vēsts saglabāšanu. Brīdis, kad cilvēkiem atkal tika dota iespēja atgriezties pateicoties Jēzus pestījošajai nāvei un bija nepieciešams, lai Divpadsmit apustuļi kļūtu atkal simbolisks skaitlis attiecībā pret divpadsmit Izraela ciltīm. Divpadsmit apustuļu institūcijas atjaunošana, kristību iespēja un mācekļu atgriešanās Jeruzalemē izveidoja Izraela tautas eshatoloģisko sapulci, ko ierosināja Jēzus un turpināja Kungam uzticīgā Baznīca. Jaunā tauta pulcējas uz atgriešanās nosacījumiem, kurus dāvā Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Mācekļu kopiena uzņēmās nest Jēzus un Evaņģēlija likteni, bet šīs kopienas identitāte bija ievainota, jo trūka viens elements, viens cilvēks, tomēr jaunais mācekļu pulks pēc šīs tikšanās varēja cerīgi uzelpot, jo paši varēja risināt savas problēmas saskaņā ar Rakstiem un veikt savas situācijas interpretāciju, ko iemiesoja Pēteris un tie, kas bija ar viņu. Pirmbaznīcas kopiena bija redzama sapulce ap Divpadsmit apustuļiem, kas sasniedza skaitli 120 (Apd 1,15), kurā katrs apzinājās labo un slikto, rūpes un prieku par citiem. Vai bija iespējams šādā skaitā ātri augošā kopienā uzturēt atbildību par ticību. Ticīgie apzinājās, ka Baznīcas pirmtēls nav vienkārša sapulce, ko vārds ekklēsia nozīmē, jo pasaulē pastāv neskaitāmi daudz sapulces. Baznīca ir iespējama vienīgi tad, kad tā lūdz un aicina Svētā Gara nākšanu, jo Tā zina, ka pati ar saviem spēkiem ir pilnīgi bezspēcīga un pati nespēj izveidot vienotību un viss var noslēgties ar sāncensību un intrigām.

Kandidātiem izvirzītie kritēriji uz apustuļa kalpojumu Jūdasa vietā bija dalība visā Kunga mācekļu vēsturiskajā ceļā un dinamikā kopā ar Jēzu (Apd 1,21-22) un nevis tikai noskatīšanās no malas vai zināšanas. Aicināšana arī nesaistījās ar žēlsirdību pret cilvēkiem, kuru vēlāk piemēros diakoniem vai laba slava sabiedrībā. Viss izvēlēšanas process iesākās ar lūgšanu un tas bija daudz svarīgāk nekā pati lozēšana, jo Dievs īsteno savus plānus un cilvēks tajos iekļaujas, un lūgšana ir svarīgāka sastāvdaļa. Mācekļi izvēlējās lozešanu, jo gribēja, lai lēmums būtu Dieva ziņā un nevis viņu pašu viedoklis vai stratēģija. Loze krita uz Matiju, jo viņš bija kopā ar Jēzus mācekļiem ne tikai dažas dienas, bet no paša sākuma līdz Debeskāpšanai. Izvirzītais nosacījums bija ļoti precīzs un tas nebija nekas individuāls, bet dalība Kunga mācekļu grupā. Matija aicināšanas mērķis bija liecināt par Kunga augšāmcelšanos. Evaņģelizācija ir prioritāte un nekas pašā Baznīcas iekšējā struktūrā nevar to aizkavēt, lai liecība par Jēzu Kristu varētu izskanēt.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.01.2024

VI lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4,7-10) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 9-17) 






Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens un Euharistijas iedibināšana, manuskripts no Francijas, 1175.g. a

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48, VI lieldienu laika svētdiena, B

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48

Pēteris Kornēlija namā, manuskripts no
Austrijas 
1425-1435.g.

St. Peter in the house of Cornelius - Institute of Material

Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period,

Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005277

5. maija lieldienu svētdiena sagatavo ticīgos Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem un šīs svētdienas pirmais lasījums pavēsta par Pētera misionāro darbību starp pagāniem, īsi pēc tam, kas saņēma atklāsmi, ka visa barība ir šķīstīta (Apd 10,9-16; Mk 7,19) un vēl šīs vīzijas pārsteigts pieņēma pagāna Kornēlija trīs sūtņus, kuri aicināja apustuli uz Cēzariju. Pēteris ar pārliecību, ka ir Svētā Gara vadīts devās pie Kornēlija un sekoja viņam līdzi arī citi Kunga mācekļi. Romietis Kornēlijs bija simtnieks (centurions), kas kalpoja impērijai un bija pagāns, bet tomēr bijās Dieva jeb bija jūdaisma praktizētājs, kas nepievienojās šai ticībai pilnīgi. Praksē tas izpaudās monoteistiskā ticībā un atmeta ticību daudzdievībai, un centās ievērot jūdaisma morālo likumu. Kad Kornēlijs sūtīja pēc Pētera, viņš apzinājās, ka apustulim būtu jālauž dažādi priekšraksti, tomēr Kungs caur redzējumu bija sagatavojis Pēteri uz tikšanos ar pagānu. Klausoties Kornēlija stāstu (Apd 10, 30-33), Pēteris vēl dziļāk izprata savu vīziju (Apd 10, 9-16), ka ne piederība kādai tautai vai ieražu ievērošana padara cilvēku tīkamu Dievam, bet gan tas, ka Dieva “bīstas un taisnīgi dzīvo” (Apd 10, 35).

Negaidīta Svētā Gara nonākšana un Pētera runas pārtraukšana bija zīme, kas apstiprināja pestīšanas žēlastības piešķiršanu pagāniem un ceļš uz misiju pie pagāniem tika atvēts. Jēzus debeskāpšanas dienā Kungs pasludināja, ka tie, kas Viņam ticēs runās jaunās valodās. Vasarsvētku dienā apustuļi sāka sludināt Evaņģēliju dažādās valodās, kuras iepriekš neprata. Kristus pashālais noslēpums piepildas Svētā Gara dāvanā, kas tika nosūtīts Vasarsvētkos pār jūdiem un pagāniem. Šī dāvana atjaunoja iepriekšējo Gara klātbūtni pasaulē, kas sagatavoja Kristus ienākšanu pasaulē un Izreala tautā. Visā Apustuļu darbu grāmatā Kornēlija un viņa ģimenes atgriešanās ir ar īpašu lomu pestīšanas vēsturē, jo tā ir pirmā Baznīcas atvēršanās uz pagānu pasauli. Pēc pagānu iekļaušanas Baznīcas pestījošajā kopienā mainās kristiešu sastāvs un tajā vairs nebija tikai ebreji, bet arī pagāni. Svētais Gars lika Pēterim bez kavēšanās doties pie Kornēlija uz mājām, kas jūdiem bija aizliegts un tas pats Gars lika, lai pretēji Mozus Likuma priekšrakstiem, nešķirot pagānus un jūdus (Apd 11,3). Pēkšņā Gara nākšanu Pētera runas laikā apliecināja, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama pestīšanai, jo ja pestīšanai būtu nepieciešama Mozus likuma ievērošana, Svētais Gars nenāktu pār neapgraizītajiem pagāniem. Svētais Gars atvēra Baznīcas vārtus pagāniem. Kornēlija gadījums atklāj saistību starp vārdu, ticību, atgriešanos, kristību un Svētā Gara dāvanu, un to, ka iniciatīva pilnībā ir Svētā Gara ziņā, jo bija jāatver ticības durvis pagāniem, kuras līdz šim bija aizvēris pats Dievs. Svētais Gars nāca pār pagānu ģimeni pat apsteidzot pašu kristību, kas ir nepieciešama, lai cilvēkus iekļautu Banīcā.

Apustuļu darbu grāmatā Svētā Gara loma ir aktualizēt un izplatīt pestīšanu, ko dāvā Jēzus Kristus un dot liecību par Kristu, jo vienmēr pestīšana tiek piedēvēta Jēzum Kristum. Apustuļu darbu grāmatā ir parādīts kā Kristus turpināja savu pestīšanas darbu savas Baznīcas draudzēs un Gars iesaistījās spēcīgā veidā izšķirošos Dieva pestīšanas plāna īstenošanas brīžos. Ar Svētā Gara nosūtīšanu nepietika, lai ar vienu reizi ļautu apustuļiem izprast vispērēju aicinājumu uz ticību un bija nepieciešams laiks un jaunas Svētā Gara iniciatīvas. Pirmais Svētā Gara notikums bija Jeruzalemē (Apd 2; 4,25-31), tad Samarijā (Apd 8, 14-17) un tas, par kuru lasām šajā svētdienā - Cēzarejā (Apd 10,44-48; 11,15-17) un vēl turpinājās (Ef 19,1-6). Katrā no šiem notikumiem bija pieredzama Svētā Gara iejaukšanās, kas izpaudās Dieva slavēšanā ar mēlēs dāvanām un pravietošanā. Svētais kapucīns un Baznīcas mācītājs Laurencijs no Brindizī (1559 -1619) pārdomājot Kornēlija personu raksta, ka “šis virsnieks kļuva par tādu kā pagānu pirmaugli (primitiae Gentium); bet tāpat kā visi nākošie ir līdzīgi pirmajiem augļiem (primitivis fructibus), tā arī mums ir jābūt līdzīgiem simtniekiem, ja gribam būt pestīti. Šis simtnieks bija pagāns, taču Kristus viņu neatmeta, jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2,4). Tāpēc Pēteris pie simtnieka Kornēlija atgriešanās saka: “Patiesi es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņu bīstas un ir taisns savos darbos” (Apd 10, 34-35). Tāpat šis simtnieks, tāpēc, ka bijās Dieva un bija ticības un taisnības pilns, bija Kristus pieņemts” (Feria quinta post Cineres, Homilia 177, IX).

br. Jānis Savickis OFMCap

4.23.2024

V lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 9, 26-31)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 18-24)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 1-8)

Apd 9, 26-31, V lieldienu laika svētdiena, B

Apd 9, 26-31

Jeruzalemē Barnaba ved Pāvilu pie apustuļiem. 
Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “es devos uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas” (Gal 1,18). Pāvils ieradās, lai “iepazītos ar Kēfu” (gr. historēsai Kefan) un grieķu vārdu “historēsai” var tulkot kā konsultācija, apspriešanās, iepzīties, apciemot. Lai vai kā mēs tulkotu šo vārdu, tad svarīgākais ir tas, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē, jo juta vajadzību tikties un tuvoties Jēzus mācekļiem un atzīt Pētera īpašo lomu. Vēlme satikties ar Pēteri norāda uz to, ka Pāvils bija par viņu daudz dzirdējis visdrīzāk arī pirms savas atgriešanās, kad vajāja Baznīcu un iepazina tās locekļus un uzbūvi, un svarīgi bija tas, ko viņš dzirdēja no ticīgajiem un Kristus mācekļiem. “Iepazīt” Pēteri nozīmē arī nepieciešamību iegūt viņa atbalstu un akceptāciju Pāvila evaņģelizācijas darbam.

Piektajā Lieldienu svētdienā kā pirmo lasījumu lasām Apustuļu darba grāmatas fragmentu par Pāvilu Jeruzalemē, kas piedāvā evaņģēlista Lūkasa skatījumu uz šo notikumu, kuru Pāvils pieminēja vienā teikumā (Gal 1,18). “Ieradies Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli” (Apd 9,26). Jeruzalemes kristieši ar labu vārdu neatcerās Pāvilu, bet arī līdz viņiem varēja nonākt ziņas par viņa atgriešanos un tāpēc nav jābrīnās, ka neuzticējās viņam, jo iepriekš viņa uzdevums bija iefiltrēties un iznīcināt kristiešu kopienas. Jeruzalemē joprojām jūdi naidīgi attiecās pret Jēzus sekotājiem un viņi nemitīgi domāja veidus kā apturēt jaunās ticības izplatīšanos. Nav jābrīnās par šo neuzticēšanos, jo iespējami bija gadījumi, kad naidnieki iemanījās iefiltrēties kristiešu starpā. Baznīcai neuzticība pret neofītiem varēja kļūt par nopietnu problēmu un Jeruzālemē šī problēma bija visasākā, jo šeit viedokļu dažādība bija visizteiktākā.

Viņu attieksme līdzinājās mācekļu reakcijai uz ziņām par Kunga augšāmcelšanos (Lk 24,11.41) un tikai šeit bija nedaudz cita veida augšāmcelšanās, kurai bija jānotic. Pāvilam šādā situācija palīdzēja Barnaba, kura attieksme bija pretēja Jeruzalemes Baznīcas stājai, kur lielākā daļa juta bailes un tas neļāva Pāvilam izveidot saiti ar viņiem. Jeruzalemē Pāvils tagad bija viens, jo iepriekšējie sabiedroti jūdi bija viņa ienaidnieki, bet kristieši baidījās no viņa un vienīgi Barnaba viņu pieņēma, un kā tas kristietībā notiek, viens cilvēks var ienest lielas pārmaiņas. Barnaba bija otrais cilvēks pēc Ananija, kurš viņu pieņēma kristiešu pulkā un pēc tam viss notika pateicoties Barnabam, jo viņu saprata, iedrošināja un ievadīja apustuliskajā kalpojumā.

Raksti neko nepiemin kāpēc Barnaba bija tik labvēlīgi noskaņots pret Pāvilu. Barnaba pēc dabas bija iejūtīgs, jo savu zemi pārdeva un iegūtos līdzekļus ziedoja trūcīgajiem un arī viņa vārds “Bar-nabba” nozīmē iepriecinājuma/mierinājuma/padoma dēls. Aramiešu vārds “bar” nozīmē “dēls” un “nabba” nozīmē “pravietis”. Pravieša uzdevums bija dot padomu, mierinājumu un pamudinājumu, un tā kā Pāvils bija nonācija grūtā dzīves situācija, Barnaba sniedza viņam atbalstu, izrādot uzticību un laipnību. Abi Kunga mācekļi bija diasporas jūdi un abiem bija līdzīgs iekšējās pārveides ceļš. Barnaba stādīja apustuļiem priekšā Pāvilu un uzsvēra trīs lietas, ka Pāvils ceļā uz Jeruzalemi redzēja Jēzu, ar viņu runāja un drosmīgi sludināja. Ja redzēšana un runāšana bija vairāk Pāvila iekšējā pieredze un atklāsme - Kristus parādīšanās (kristofānija), tad sludināšana bija ārējā zīme tam, kas bija noticis ar Pāvila sirdi un ieteica apustuļiem atzīt, ka iepriekšējais sludinātājs ir kļuvis par jaunu cilvēku un ir vērts viņu pievienot Kunga mācekļu pulkam.

Pāvils Jeruzalemē runāja un debatēja ar hellēnistiem, un viņi reaģēja uz Pāvilu tāpat kā Damaskā: mēģinot viņu nogalināt, taču, tāpat kā Damaskā, šī sazvērestība pret apustuli kļuva zināma. Tāpēc kristieši viņu aizveda uz Cēzareju un tajā ostas pilsētā uzsēdināja uz kuģa uz dzimto pilsētu Tarsu. Pēc tam, kad Pāvils tika drošībā nosūtīts uz savu dzimto pilsētu, evaņģēlists Lūkass lasījuma noslēgumā ievieto plašāku kopsavilkumu par Baznīcas dzīvi. Baznīca bija atbrīvota no helēnistisko ebreju naidīguma, ko izraisīja Pāvila sludināšana. Visos trijos Palestīnas reģionos — Jūdejā, Galilejā un Samarijā — Baznīca pieredzēja miera laiku.

Evaņģēlists Lūkas šajā Rakstu vietā vēlējās parādīt Pāvila ciešo saistību ar Baznīcu un attēlo viņu kā pareizas mācības sludinātāju. Lūkas arī rakstīja par Dieva vārda panākumiem un veltīgiem ienaidnieku uzbrukumiem Pāvilā Damaskā un Jeruzalemē, jo viņš spēja uzvarēt strīdos un, kad viņi mēģina rīkoties vardarbīgi, viņš spēj izbēgt no viņu nagiem. Lūkass, kurš iepriekš Apustuļu darbu grāmatā rakstīja par Stefana nāvi, zināja, ka kristieši ne vienmēr spēj izvairās no moceklības, taču viņš zināja, ka ar Kunga palīdzību viņi spēj dot liecību, kuru nekas nevar apturēt. Lūkas ietvēra arī tādu pozitīvu aspektu, ka uzbrukumi Baznīcai ir ne tikai lemti neveiksmei, bet Viņa pieredzēja mieru un uzplaukumu (Apd 9,31), un vajāšanas ļāva Evaņģēlijai izplatīties arvien jaunās vietās. Pāvilam Jeruzalemē draudēja un viņš tika nosūtīts uz Cēzareju un Tarsu. Šajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijs pavēsta par Jēzu kā patieso vīnakoku (Jņ 15,1-8) un šis pirmais lasījums no Dieva vārda liturģijas parāda kā šie Evaņģēlija vārdi piepildījās Pāvila dzīvē, kurš kā zars tika uzpotēts vīnakokam, svātajai Baznīcai. Ja Jeruzālemes kristieši baidījās no Pāvila, Kungs nebaidītās savu vajātāju aicināt un pievienot kristiešu pulkam, un šis zars nesa ļoti bagātīgus augļus.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.18.2024

IV lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 4, 8-12)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 3, 1-2)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 10, 11-18)




Attēlā: Labais Gans ar pazudušo avi, manuskripts "Speculum humanae salvationis" no Francijas (Bibliotheque nationale de France), 1370-1380.g.

Apd 4, 8-12, IV lieldienu laika svētdiena, B

Apd 4, 8-12

Apustuli Pēteri un Jāni iztaujā augstais priesteris 
 un Sinedrijs, manuskripts no Nīderlandes, 1372.g.*
Pirmbaznīcas entuziasms, drosme un ciešanas ir aprakstītas Apustuļu darbu grāmatā un lasījumi no tās tiek izmantoti Lieldienu laikā. Evaņģēlistam Lūkasam svarīgāk par faktiem bija iezīmēt noteiktu kristīgās dzīves virzienu un kā viņa rakstītā Evaņģēlija par Jēzu Kristu īstenojas ticīgo dzīvēs. Šīs svētdienas lasījums ir daļa no lielāka teksta, kurā attēlots noteikts process: Pētera arests, aizturēšana, nopratināšana, aizstāvība, nosodīšana un pēc tam brīdinājums pirms brīvlaišanas (Apd 4, 1-22). 4. nodaļas sākumā parādās pretestība pret Jēzus vēsti, tomēr tauta neklausāījās priesterus, bet pieņēma apustuļu mācību un mācekļiem bija jāskaidrojas tautas autoritāšu priekšā. Lasījumā mēs iepazīstamies ar Pētera atbildi, kuru var iedalīt divos apgalvojumos: klibais cilvēks visu priekšā ir nostājies vesels un atbildīgais par šo notikumu ir Jēzus Kristus, kuru paši cilvēki nogalināja, bet Dievs Viņu piecēla no miroņiem un tagad Viņā ir pestīšana un dzīvība.

Lasījumā sākumā ir teikums, kas skaidro kāpēc Pēteris tik labi un bezbailīgi sludina Evaņģēliju: “Svētā Gara pārņemts”. Šāda veida izteicieni ir vairākas reizes sastopami Jaunajā Derībā. Drosmīgas un tiešas valodas harizma nāk no Svētā Gara. Kaut arī Pēteris bija nemācīts un vienkārš cilvēks, viņš prata nostāties oponentu priekšā, bet nedarīja to tikai ar argumentu spēku, bet arī veselīgu gudrību un faktiem, un sauca lietas īstajos vārdos, zinot, ka par to nāksies samaksāt, jo draudēja kārtējais arests. Lasījuma pirmais teikums (Apd 4, 8) ir kā Pētera un Jāņa liecība Sinedrija priekšā (Apd 4, 1-22) un apustulis atbild uz jautājumu, kuru iepriekš uzdeva mācekļiem, kad tika izdziedināts klibais: ar kādu spēku un kā vārdā to darat? Šajā fragmentā Pēteris atbild, ka Svētā Gara spēkā un Jēzus Kristus vārdā, un Svētais Gars šeit tiek parādīts kā tas, kas padara apustuļus spējīgus drosmīgi liecināt ar vārdiem par Jēzu. Apustuļu darbu grāmata ir vienīgā Jaunās Derības grāmata, kas parāda Svētā Gara darbību Baznīcas pirmsākumos un būtībā ne Pēteris un ne Pāvils nav tās galvenie varoņi, bet Svētais Gars.

No sava Evaņģēlija sākuma nodaļām līdz Apustuļu darbu beigām Lūkas skaidri parādīja, ka Jēzus personai bija unikāla un neaizstājama nozīme Baznīcas dzīvē un sludināšanā. Savā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā Jēzus atklājās kā pasaules pestīšanas avots un kristīgās identitātes pamats (Apd 4,10–12; 28,31). Pēteris dažādos veidos atkārtoti sludināja, ka Jēzus bija atmests, notiesāts, krustā sists un priesteru un tautas noraidīts, tomēr tas bija nezināšanas dēļ (Apd 3,17). Stāstīja to cilvēkiem, kuru ieradās pēc brīnuma, kad klibais tika dziedināts un atkārtoja “tautas vadoņiem un vecajiem” (Apd 4,8), jo Pēteris vēlējās parādīt, ka Jēzus joprojām ir aktīvs, atgriež cieņu klibajam, dāvā jaunu ceļu (augšāmcelšanās, drosme, sirdsapziņas brīvība) un izjauc pieradumus pie kā turējās pašpārliecinātie tautas vadītāji. Pēteris neaizstāvēja sevi, bet aicināja ieraudzīt patieso Cilvēku, kurš ir visu notikumu ierosinātājs - Jēzus Kristus, kurš darbojas, neatstāj vienaldzīgu, apdraud stīvu un manipulatīvu reliģiozitāti, atjauno cieņu un izsauc bailes varenajiem.

Pēteris šajā lasījumā sniedz visas jaunās Evaņģēlija vēsts sintēzi. Jaunās Derības pants šajā sakarā nāk no Pētera apgalvojuma par Jēzu: “nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4,12). Pēteris lietoja psalmista vārdus par “atmesto akmeni” (skat. Ps 118,22) un atsaucas uz pravieša Joela teikto par vārdu, kuru ir jāpiesauc, lai saņemtu pestīšanu (Jl 3,5), bet tagad ne tikai Dieva vārdu, bet arī Jēzus vārdu (sal. Apd 2,21; Gal 3,5). Vārds ebrejiem nozīmēja atsaukties uz tā autoritāti un komūnija ar viņu.  Tas ir Jēzus vārds, kas nozīmē “Dievs pestī” un tāpēc no viņa vārda jāiziet visām pārdomām par pestīšanu un pie Viņā jāatgriežas. Mūsu pestīšana ir pats Jēzus, jo Pestītājs ir pestīšana un ne tikai mācība un solījums.

* St. Peter and St. John are questioned by the high priest and the Sanhedrin autors Jean Bondol - 1372 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056125579

br. Jānis Savickis OFMCap

4.09.2024

III lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:


1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 3, 13-15. 17-19) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 2, 1-5a) 

Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 24, 35-48) 


Attēlā: Augšāmcelšanās, 15.gs. beigas, manuskripts no Austrijas. Die Auferstehung autors Anonym (Künstler_in) - Albertina, Austria - Public Domain. https://www.europeana.eu/item/15508/DG1930_63

Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.
Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap