Lapas

9.14.2021

Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans
19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2021

Is 50,5-9a, svētdiena XXIV, B

Is 50,5-9a

Sākot ar 12. septembri un noslēdzot ar 24. oktobri svētdienas vārda liturģijā pārdomāsim prasības, kuras nepieciešamas, lai sekotu Jēzum Kristum. Vārda liturģijas pirmajos lasījumos būs Vecās Derības teksti, kuri norādīs uz šo sekošanu, bet Evaņģēlijā redzēsim kā tā piepildās Jēzus Kristus personā. Pirmajā svētdienā uzmanība tiek pievērsta Pētera ticībai un Jēzus ciešanu paredzējumam (Mk 8,27-35). Pirmais lasījums ir no Isaja grāmatas. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta nobeigumu (Is 50,8-9b), jo līdzīga lasījuma izvēle ir paredzēta Pūpolsvētdienai (Is 50,4-7), kas šogada jau tika apcerēts. Pravietis Isaja laika posmā pēc 587.g gada, kad tauta tika deportēta, meklē Babilonas gūsta sāpīgās īstenības jēgu un izeju, un cenšas nostiprināt cerību, ka Izraelis atkal tiks atbrīvots. Pravietis piedāvā mācekļa jeb Kunga kalpa modeli, kura centrā ir uzticība Dievam. Pravietis bija pārliecināts, ka pastāv cita taisnība, kura nāk no Dieva, bet pasaules taisnība kalpo varenajiem. 

Jēzus laikā mesijas gaidīšana varēja nozīmēt daudz ko, jo Vecajā Derībā pestīšanas cerība nebija izteikti vērsta uz kādu konkrētu personu, bet uz pašu Dievu un Viņa valstības iestāšanos. Domas par to, kāds būs mesija ar laiku mainījās, papildinājās un precizējās, un varēja ļoti atšķirties savā starpā: sākot ar zelotu nacionālistiskajām cerībām par politisku un militāru uzvaru pār ienaidniekiem līdz rabīnu gaidām pēc jauna likuma skolotāja; citi gaidīja laika beigu augsto priesteri, Elijas atgriešanos, cilvēka dēļu un Dieva kalpu. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešās “Kalpa dziesmas” fragmentu, kurā kalps saskarās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot. Šajā Isaja grāmatas daļā (49,1 - 54,17) autora uzmanība svārstās starp Kunga kalpu (49,1-13; 50,4-9; 52,1353:12) un Sionas atjaunošanos un atdzimšanu (49:14-50,3; 50,10-52:12; 54,1-17). Neskatoties uz pretestību un ciešanām kalps paliek uzticīgs savai sūtībai, lai vestu grēcīgo Izraeli atpakaļ pie Dieva, lai atjaunotu Jeruzālemi un derību.

Kalps izteica savu uzticību Kungam un vēlmi runāt Dieva vārdā, ciest un panest pretestību (Is 50,4-7). Kāpēc kalps bija gatavs tik radikālā veidā sekot Dievam? Viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un glābs (Is 50,8-9; šāda pārliecība parādās arī citviet: 49,4; 52,13-15; 53,10-12). Kalps ir tik pārliecināts par to, ko Dievs ir viņa pusē, ka izaicina savus pretiniekus apsūdzēt viņu (Is 50,8b), jo viņš zina, ka Dievs palīdzēs un apsūdzētājus atbilstošā laikā sodīs (Is 50,9). Drošība, ka Dievs ir kalpa pusē atgādina psalmos sastapto pārliecību, ka Dievs atbildēs lūgumus, tikai Isaja grāmatā tas izskan daudz spēcīgāk, tā it kā kalps atrastos cilvēku tiesas priekšā. Viņš pats aicina savus oponentus - kuri sit, spļauj un apkauno viņu - uz tiesu, jo ir pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un neviens nevar viņu notiesāt.

Kalpa pretinieki šādu uzaicinājumu uzskatīja par lieku, jo tiesas spriedums viņiem bija jau skaidrs, jo kalps bija zaudējis un parādīja to pieņemot sitienus un pazemojumus. Pretinieki neredzēja vajadzību atgriezties pie šī jautājuma. Tieši tāpēc šajā kontekstā kalpa vārdi izskan daudz spēcīgāk: “Kungs Dievs palīdz man” (Is 50,7). Kā tas īstenosies? Vai ir iespēja attaisnot kalpu? Šī rakstu vieta (Is 50,4-9) šo jautājumu atstāj neatbildētu. Tas, ka kalps ir pārliecināts, ka vajātāji saņems sodu vēl nav atbilde. Atbilde jāmeklē ceturtajā kalpa dziesmā (52,13-53,12) un Jēzus Kristus personā.

Kalps tiek izaicināts, bet tai pat laikā pārdomā Dieva aizsardzību un atmaksu, un atklāj, ka spēj stingi nostāties savās pozīcijās. Kurš notiesās viņu, ja Dievs ir viņa pusē? Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils raksta līdzīgu domu: “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? - Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? - Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rom 8,33-34). Kunga kalps zināja, ka paklausība Dievam vienmēr nes uzvaru. Izturība apsūdzētāju priekšā nav atraujama no uzticības Dievam un nevar balstīties uz saviem spēkiem. Šīs dzīves uzvaras un sakāves nav tas svarīgākais. Jēzus paklausība Tēvam un nāve tika atmaksāta ar neapturamu augšāmcelšanos, un Viņš turpina dzīvot savā pārveidotajā miesā Baznīcā.

Šis fragments atgādina ticīgajiem kādas nastas ir jāpanes kļūstot par Kunga mācekļi  un sekojot Viņam. Kalps ciešanas nepieņēma pasīvi, bet tās nāca pār viņu pateicoties tam, ka viņš runāja patiesību. Katra ticīgā dzīvē pienāk brīdis, kad uzticība Jēzum Kristum ir grūta un var nonākt neērtā tiesas priekšā. Šis fragments jautā, cik smaga var kļūt māceklības nasta. Tas ir jautājums uz kuru katram ticīgajam jāatbild pašam un tieši tāpēc pravietis Isaja raksta par sevi pirmajā personā, jo neviens cits manā vietā nepiedzīvos nāves un augšāmcelšanās pieredzi, uzticību Kungam; neviens cits nepieredzēs manā vietā to, ka bailes, vainas sajūta un vilšanās, ko var izsaukt ticības oponenti un iekšējie kārdinājumi, un apšauba mūsu ticību ir tukši un nepatiesi, jo Kungs mani vada, dāvā savu mieru. cerību un jauno dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.01.2021

Is 35,4-7a, svētdiena XXIII, B

Is 35,4-7a

5. septembra svētdienā Dieva vārds pavēsta, ka mums ir nepieciešama dzirdes dziedināšana, lai mēs varētu pieņemt Jēzus vārdus. Dieva vārds dāvā glābiņu un atbrīvo no vienas no lielākajām nebrīvēm cilvēka dzīvē un tā ir noslēgšanās sevī, rūpēs par savu autonomiju, bailēs, aizdomās un neuzticībā pret visu, kas ienāk no ārienes. Jēzus ar savu pestījošo vārdu vēlas cilvēku izraut no riņķošanas ap sevi un atvērt sirdi uz Dieva vārdu. Lasījums no Isaja grāmatas pavēsta par Izraēla atjaunošanos un atgriešanos no trimdas. Isaja grāmatas 34. nodaļā var lasīt kā Jūdas ienaidnieku mītnes zemes tiek pārvērsta tuksnesī, lai jau 35. nodaļā varētu izskanēt priecīgā vēsts, ka tuksnesis ir tā pārvērsts, ka Babilonas trimda beigsies un iziešana uz Sionu būs viegla. Parasti ceļinieku no Babilonas uz Izraēlu gāja pa ziemeļrietumu ceļu gar Eifratas upi un tad uz dienvidrietumiem caur Sīriju, lai izvairītos no tuksneša, kas atradās starp abām šīm zemēm. Pravietis Isajs paziņoja, ka tauta varēs doties taisni un ātri cauri tuksnesim, un Dievs dos ūdeni un drošību.

Pirmie 35. nodaļas vārdi ir “Lai līksmo” (Is 35,1) un visa nodaļa pievēršas šim priekam. Isaja grāmatas 35. nodaļa pievērš īpašu uzmanību Dieva kā pestītāja un atjaunotāja lomai, kur tauta atkal tiks izvesta brīvībā. Visas nodaļās centrālā vēsts ir atbrīvošana. Galvenie motīvi šajā nodaļā ir izceļošana, radīšana, aklums, kurlums, klibošana un dziedināšana. Tā bija tauta, kurai bija nepieciešama pestīšana un atgriešanās no trimdas pie Sionas kalna un Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana. Šīs svētdienas fragmentā tiek attēlota tautas došanās uz Sionas kalnu, kur Dievs atklās savu karalisko spožumu un pārveidos ciešanu nomākto cilvēku dzīves. Kad Kungs attaisnoja un atbrīvoja savu tautu, Viņš tuksnesi pārvērtīs mežā un plaukstošā ielejā (Is 35,1-4). Pārveides procesā aklie, kurlie, klibie un mēmie iegūs brīvību no šiem ierobežojumiem (Is 35,5-6a). Ūdens tēls norāda uz dzīves un debesu svētības atgriešanos.

Dziedināšanas brīnums ir cieši saistīts ar atgriešanos. Kungam svarīgāka ir cilvēka pārveidošanās un dziedināšana nekā tuksneša atdzīvošanās. Tuksnesis ir vieta, kur tauta var uzsākt atgriešanās ceļu un pieņemt Dieva vārdu. Tuksnesis ir atgriešanās vietas simbols un vide, kur var sastapties ar Dieva vārdu. Tuksnesis ir vieta, kur vājais saņem iedrošinājumu un bailes aizstāj drosme. Tuksnesī tiek noņemti šķērsli no ceļa. Kad tas notiek, tad ceļš uz Sionu kļūst par svētu un drošu ceļu. Brīnums notiek to dzīvēs, kuri pieņem iespēju atgriezties Sionā - tas norit tuksnesī, ceļojuma sākumpunktā. Izraēlim tuksnesim ir vairākas nozīmes. Tā ir vieta, kur notiek cīņa par brīvību (Rad 16,21; Izc 3,13) un kur Dievs māca tautu sev uzticēties, ved un baro viņus. Tuksnesis ir bīstama (Izc 14,3) un mežonīga vieta (At 1,19), kur viegli apmaldīties (Sk 32; Ps 107,4), tur dzīvo bīstami dzīvnieki (At 8,15) un ūdens trūkums (Izc 15,17). Tagad Dievs sola visu to mainīt.

Pārsteidzošās pārmaiņas un jaunās dzīves iespējas aizstāja nāves un baiļu īstenību, kas neļāva pieredzēt Dieva godību. Ūdens, auglība un veselība ir zīmes tam, ka Kungs sāks darboties. Miesas, redzes un dzirdes kaites liedza un joprojām daudziem neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Senatnē šādi cilvēki bija ļoti apdraudēti, neaizsargāti un bieži izstumti no sabiedrības. Trimdā dzīvojošā izvēlētā tauta jutās līdzīgi, jo bija bezpalīdzīga, vāja un nespējīga mainīt savus dzīves apstākļus. Pravietis rakstīja cilvēkiem, kuru sirdis bija nemiera pilnas un tāpēc teica: “Esiet stipri un nebaidieties” (Is 35, 4), jo Dievs ir blakus un Viņš ir tikai jāierauga. Dievs ir šeit un grib tevi glābt. Dieva ierašanās vai Viņa klātbūtnes atklāšana pārveido katru nespēju un trūkumu par brīnumainu pārpilnību. Lielākais brīnums ir ceļš mājup (Siona), māju pieredze, kur Dievs ir valdnieks. Dievs ierodas, lai dotu cilvēkam iespēju redzēt un dzirdēt, lai cilvēka maņas piepildītos ar gaismu un skaņu, lai varētu dzīvot patiesībā. Cilvēks alkst pēc piepildījumu un tikai Dievs to var dot. Cilvēks par pārpilnību pasakās Dievam tādā pašā veidā kā saņem - ar balsi, kājām un redzi. Vēsturiski skatoties tautas iziešana no Babilonas trimdas nebija tik spoža un tikai Jēzus Kristus ar savu dziedināšanas, piedošanas un atjaunošanas spēku īstenoja pilnībā pravieša Isaja vārdus un kristieši atklāja, ka Kungā piepildās mesiāniskās laika žēlastības.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.25.2021

At 4, 1-2.6-8, svētdiena XXII, B

At 4, 1-2.6-8

Pēdējā augusta svētdienā Dieva vārda liturģija pirmajā lasījumā piedāvā fragmentu no Atkārtotā likuma grāmatas. Lasījums ir daļa no plašākas Mozus runas un cenšas apkopot visu, ko grāmatā Mozus ir teicis, lai tautu pēc iespējas labāk sagatavot dzīvei jaunajā zemē. Atkārtotā likuma grāmata uzrunā tautu pirms ieiešanas zemē, kur tā no klejotāju tautas pārtaps par tautu ar savu zemi. Izraēlim bija nepieciešama izpratne un līdzekļi, lai skaidrotu un piemērotu Likuma prasības dažādām jaunām dzīves situācijām. Mozus šādu skaidrošanas tradīciju iedibināja, bet piekodināja ievērot baušļus nepieliekot neko klāt un nenoņemot neko nost (At 4,2).

Mozus atgādinājums turēt derību ir ļoti pārdomāts teksts (At 4,1-40), jo viņš pārrunājis iepriekšējos notikumus un tagad uzrunāja tautu par tagadni un nākotni, kas ļautu Jozum ievest tautu apsolītajā zemē labāk sagatavotu. Kaut arī viņi lūkojās saņēma apsolīto zemi, viss bija atkarīgs no paklausības: vai Izraēlis ievēros šos Mozus vārdus? Tātad zeme bija cieši saistīta ar paklausību. Svarīgi, ka baušļi bija jāievēro - tie, kurus Mozus mācīja un apstiprināja. Šis nosacījums, lai ieietu zemē bija aktuāls arī Babilonas trimdas laikā. Izraēlis bieži savā vēsturē nostājās izvēles priekšā. Ja izvēlējās neievērot baušļus, tad cieta zaudējumos un pat pazaudēja zemi. Paklausība bija veids kā piedzīvot derības svētības - Dieva tuvības pestījošais spēks un patiesa taisnīguma pazīšana. Jāņem vērā, ka Atkārtotajā likumu grāmatā paklausība tiek prasīta no sirds (6,5; 10,16) un tas ļoti atšķiras no šauras un sausas paklausības normām.

Mozus skaidroja Likumu, kuru viņiem bija jāņem sev līdzi, jo Mozus pats neiegāja zemē, bet runāja ar viņiem pie Jordānas upes un tāpēc skaidroja tautai to visu, lai bez viņa klātbūtnes viņi varētu dzīvot. Tāpēc Mozum bija tik svarīgi īsā un koncentrētā veidā pavēstīt par Likumu. Pirmkārt, viņš uzsvēra paklausību likumam un skaidroja to saistībā ar gudrību. To ko citas tautas vēl joprojām meklē, Izraēlis bija atradis Dieva gribas atklāsmē uz Sinaja kalna. Dievs atšķīra Izraēli no citām tautām (Izc 33,16) un šajā fragmentā tiek precizēts, ka dievišķā gudrība ir tā, kas viņus izdala starp tautām. Mozus atgādināja, ka Dieva griba tika dota Likumā pie Sinaja Kalna (Izc 20,18-19) un svarīgi bija uztvert būtību, ka gudrības pamatā ir Dieva bijība (Izc 20,20). Svētie Raksti ļoti skaidri pavēsta, ka “Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps 111,10).

Lasījuma otrajā daļā (At 4,6-8) Mozus sniedza pamatojumu kāpēc Izraēlim ir atšķirīgs aicinājums un identitāte salīdzinot ar citām pasaules tautām. Izraēlis izšķirīgā un apzinātā veidā izvēlējās paklausību Dievam atklāti citu tautu priekšā. Mozus uzsvēra pretstatu starp derības tautu un citam tautām. Viņš iecerēja, ka Izraēlis apžilbinās citas tautas, jo tās redzēs kāda veidā derība tiek praktizēta izvēlētajā tautā. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem. Divas reizes vienā teikumā 

Mozus lieto frāzi “gudrs un saprātīgs” (At 4,6). Ierasti Bībeles likuma tekstos nerunā par gudrību un saprātību. Tas vairāk attiecas uz Bībeles gudrības grāmatām. Šie vārdi norāda uz apzinātu, pārdomātu un pragmatisku rīcību. Piemēram, Radīšanas grāmatā Jāzeps bija “saprātīgs un gudrs vīrs” (Rad 41,33.39). Viņu neapbrīnoja par to, ka viņš ir dievbijīgs vai kārtīgs Dieva pazinējs, bet gan tāpēc, ka efektīvi darbojās pasaules lietās. Līdzīgi Mozus aicināja Izraēli nebūt tikai šauri un ierobežoti reliģiozai tautai, bet arī efektīvi darboties pasaulē kā viena tauta. Ja tauta būs paklausīga Dievam, tā piedzīvos labklājību un veiksmi. Mozus uzsvēra, ka paklausība Dievam pasaulē patiešām darbojas un ir vērts par to rūpēties. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem.

Šis lasījuma arī uzsver to, ka Dieva gudrība ir pārāka par cilvēka gudrību, bet kārdinājums tāds, ka citu tautu priekšā Izraēlis varētu justies mazvērtīgāks, jo tautu pasaulīgā gudrība varētu būt pārāka. Tā mainās un pielāgojas laikiem un apstākļiem. Dieva dotā gudrība nav tāda un tā paliek nemainīga pasaules tendenču priekšā. Ja ievēro Dieva doto Likumu, tad arī pasaules lietās var darboties daudz labāk un patiesāk, līdz pat tādam līmenim, ka apkārtējām tautām jāatzīst, ka Izraēlis patiešām saņēmis Likumu un gudrību no Dieva. Līdzīgas izvēles priekšā stāv katra laika ticīgie, jo izvēle ir ļoti nopietna. Pasaules gudrība ir ļoti pārliecinoša, racionāla un efektīva, bet Dieva dotā gudrība patiesa un attiecas uz personas un cilvēku attiecību pašiem centrālajiem jautājumiem un problēmām. Ja izvēlas Dievu, tad arī pārējās lietas sakārtojas saskaņā ar radīšanas kārtību, bet jā nē, tad sāk valdīt vara, ietekme, apspiešana un grēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2021

Joz 24, 1-2a.15-17.18b, svētdiena XXI, B

Joz 24, 1-2a.15-17.18b

22. augustā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums tiek ņemts no Jozus grāmatas nobeiguma. Lasījumi no šīs grāmatas reti sastopami Svētās Mises lasījumos. Šajā svētdienā noslēdzas Evaņģēlija lasījumu cikls no Jāņa Evaņģēlija Euharistiskās runas un uzdod izšķirošu jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Jēzus jautāja saviem klausītājiem, jo viņi sāka kurnēt par smagajiem vārdiem par Kunga Miesas un Asins ēšanu. Jozus grāmatas noslēgumā arī izskan jautājums tautai, vai tā vēlas palikt uzticīga Kungam vai iet savus ceļus. Zinot iepriekšējo paaudžu uzvedību, kad cilvēki bija gatavi ļoti viegli pieslieties citiem dieviem (Izc 32; Sk 25), Dievam bija ik pa laikam jāatjauno derība ar tautu. Divas pēdējās Jozus grāmatas nodaļās apraksta tautas pārveides procesu. Jozus gatavojās mirt un tauta atradās situācijā, kur viņiem pašiem bija jātiek galā ar savu dzīvi bez ievērojama līdera. Jozum bija liela autoritāte tautā, kuru saņēma no Mozus un pateicoties savai uzticībai Dievam. Viņš ierādīja Izraela ciltīm zemi un izšķīra strīdus, bet, iespējams, vissvarīgāko lomu nospēlēja viņa rūpēs par tautas uzticību Dievam. Viņš parādīja, ka karalaukā izcīnītās uzvaras nav svarīgākas par uzvarām garīgajā cīņā un uzticības saglabāšanu Dievam. Šī spriedze starp uzticību Dievam un pasaulīgu aprēķinu Izraela vēsturē turpinājās līdz pat Jēzus Kristus laikam.

24. nodaļā Jozus uzsāka savu runa ar vēsturisku pārskatu par Izraela senčiem sākot ar Terahu, Ābrahama tēvu. Pirmā priekšteča izvēle ir netipiska, jo ierasti varēja gaidīt Ābrahama vai Jēkaba pieminēšanu, bet šī detaļa uzsver to, ka tautas ceļš sākās kā svešu dievu pielūdzēju cilts. Vai viņi vēlējās pie tā atgriezties? Jozus uzrunāja tautu, kura jau bija pametusi Ēģiptes nebrīvi,  pārgājusi Jordānas upi un apmetusies amoriešu zemē. Mozus pieredzot Kunga klātbūtni vadīja tautu ārā no verdzības un Jozus pabeidza Mozus iesākto darbu. Tagad Jozus apgalvoja, ka ir pienācis pēdējās izvēles laiks: kādam dievam vai dieviem kalpos izraēlieši? Vai tas būs vienīgais Dievs vai arī dažādi dievi? Tauta atbildēja ar skaļu Jahves pieņemšanu par savu Dievu. 

Visu šo situāciju var uzlūkot kā liturģisku notikumu kurā tauta jaunajā mītnes zemē atjauno derību ar Dievu. Līdzīgi kā Mozus Atkārtotā likuma grāmatā runāja pirms savas nāves, atgādinot par Dieva uzticību un tautas grēkiem, un brīdināja palikt uzticīgiem Kungam un derībai, tā Jozus veica derības atjaunošanas rituālu, bet atšķirībā no Mozus nesvētīja tautu un neiecēla sev pēcteci. Izceļošanas laikā tauta ar Kungu atjaunoja derību četras reizes. Mozus vadībā pirmo reizi Sinaja kalna pakājē (Izc 24) un otro reizi Moāba zemē (At 29,1), un arī divas reizes Jozus vadībā Ēbāla kalnā pēc uzvaras pār Jēriku un Aju (Joz 8,30-34) un notikumā, kuru lasām šajā svētdienā. Vecajā Derībā var atrast četras īpaši svarīgas un vērienīgas derības atjaunošanas ceremonijas un katra no tām apstiprina derības likumus, bet arī iesāk jaunu posmu Izraela vēsturē (Izc 24,1-8; 2 Ķēn 23,1-3.21-22; Nah 8,5-9). Šīs svētdienas lasījums ir viens no šiem četriem svarīgajiem notikumiem. Katrā no tautas sapulcēm tika uzskaitīti Dieva darbi vai lasīts likums un tika apstiprināta tautas uzticība Kungam. Jozus pielika punktu pagātnei, kas saistījās ar izceļošanu no Ēģiptes verdzības un zemes iekarošanu un iezīmēja nākotni, kurā tauta apmetās apsolītajā zemē.

Dievs prasīja tautai izvēlēties vai Teraha dievus, vai jaunos Kanānas zemes dievus, vai vienīgo Kungu. Izvēle bija jāveic katrai ģimenei atsevišķi kā to parādīja Jozus ar savu piemēru: “es un mans nams - mēs kalposim Kungam!” (Joz 24,15). Kaut arī Izraelis bija tauta, tomēr derība bija ģimenes lieta un tā arī ir Jaunajā Derībā (Apd 16,31). Jozus laikā vēl bija dzīvi Dieva darbu liecinieki, kuri varēja apstiprināt Jozus vārdus un veidoja pamatu derības attiecībām ar Dievu. Liecinieki derību nodeva nākamajām paaudzēm. Līdzīgi Jaunās Derības liecinieki, kuru pamatu veidoja apustuļi, kuri bija Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās līdzgaitnieki, ticību nodeva tālāk un tā joprojām ir dzīva un aktīva Baznīcā. Īpaši tas saistās ar Euharistijas iedibināšanu un Baznīcas ticību Jēzus Miesas un Asins klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm. Šī dzīvā ticības pieredze ir arī jānodod no paaudzes paaudzē un katrs ticīgais var sadzirdēt jautājumu: “Vai jūs arī gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Palikt pie Kunga ļauj uzticība, viņa pestījošo darbu pazīšana Svētajos Rakstos un ticības dzīvē, atvērtība uz lieciniekiem, skaidri uzlūkota pagātne ar vecajiem dieviem no kuriem Kungs ir atbrīvojis un grib atbrīvot un iekļaušanās Baznīcas ģimenē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.02.2021

Lk 1, 39-56, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētki

Lk 1, 39-56

Šogad 15. augusta svētdienā Baznīcā svinām Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas un Māras zemes karalienes svētkus. Dieva vārda liturģijā, kas veltīti Dievmātes godam parasti tiek uzsvērts Marijas kā Dieva mātes loma pestīšanas vēsturē. Tas ir noslēpums, kurā satiekas debesis un zeme, Dievs un cilvēks, pestīšanas vēsture un tagadne. Lūkasa Evaņģēlijā Dievmātes tēls ir izteiksmīgs un autors īpaši pievērš lasītāju uzmanību viņas ticībai. Evaņģēlists Marijas apciemojumu pie Elizabetes sasaista ar Vecās Derības notikumu, kurā Derības Šķirsts tika pārnes no vienas vietas uz citu (2 Sm 6,1-14). Starp šīs svētdienas Evaņģēliju un Samuela grāmatas fragmentu pastāv zināma līdzība, jo tiek lietoti līdzīgi vārdi, tēmas un atrašanās vietas. Lūkas uzlūkoja Mariju kā dzīvo Derības Šķirstu, kura sevī nes Dievu un Kungu.

Elizabete bija tā, kas atpazina šo noslēpumu un Dieva solījumu piepildīšanos, un viņa slavēja Kungu ar vārdiem, kuri līdzīgā veidā bija izskanējuši pestīšanas vēsturē: “Visaugstais Dievs lai tevi slavē, meita, vairāk par visām sievām uz zemes” (Judt 13,18), Mozus svētība Izraelim: “Svētīts tavas miesas auglis” (At 28,4). Elizabete norādīja uz Marijas ticību, kas bija pretstatā viņas vīra Zaharija šaubām. Šā senajā tekstā parādās patiesība, ka Marijas loma pestīšanas plānā nav kāda mākslīga un izpušķota vai vēlāk ieviesta, bet svarīga liecība pirmkristiešiem par viņas ticību. Evaņģēlists uzskatīja Mariju par nozīmīgu pestīšanas vēstures varoni un tāpēc novieto viņu līdzās Abrahamam - ticības tēvam.

Marijas slavas dziesma Kungam (Magnificat) ir ļoti spēcīga, jo kaut vai vārdi, ka Kungs “nogāzīs varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos” (Lk 1,52) parāda, ka tā nav tikai priecīga  un mierinoša dziesma, bet īstenību satricinoši vārdi, ka Dievs ir patiess valdnieks un ienes savas pārmaiņas pasaulē. Lietu kārtība tiek apgriezta kājām gaisā vai pilnīgi neparedzamā veidā tiem, kas domā spēka un dominēšanas kategorijās. Marija lūkojās uz pestīšanas vēsturi un īpaši uz Izraela atbrīvošanos no Ēģiptes verdzības, un gaidīja to, kas īstenosies ar Jēzus Kristus darbības sākumu un Dieva valstības pasludināšanu. Marija savu slavas dziesmu izveidoja no Vecās Derības tekstiem un īpaši izmantoja Samuela mātes Annas vārdus: “Mana sirds gavilē Kungā...” (1 Sam 2,1-10). To, ko šī slavas dziesma māca katram ticīgajam ir prasme redzēt īstenību no divām perspektīvām. Pirmkārt, ieraudzīt kā Dievs ir dzīves lielo notikumu veidotājs, kā Viņa žēlastība darbojas personiskajā dzīvē un vēsturē un, otrkārt, kā cilvēks atbild Dievam ar savu dzīvi, vārdiem un pateicību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.28.2021

1 Ķēn 19,4-8, svētdiena XIX, B

1 Ķēn 19,4-8

8. augusta svētdienā vārda liturģija atgādina, ka Euharistija ir īstens stiprinājums šaubās, krīzēs un ikdienas dzīvē. Lai dziļāk izprastu šīs svētdienas Evaņģēliju par Jēzu, kurš saka: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ 6,48), pirmais lasījums parāda pravieti Eliju, kurš Kunga stiprināts atgūstas no nopietnas krīzes un nospiestības. Šis fragments vēlas pamācīt garīgi un teoloģiski savus lasītājus vairāk nekā iepazīstināt ar vēstures notikumiem, bet tie arī ir jāzina, lai izprastu, kas ar pravieti bija noticis šajā stāstā. Elija sūtība bija viena no visgrūtākajām Vecajā Derībā, jo visu dzīvi viņš cīnījās ar Izraela valdniekiem un aizstāvēja ticību vienīgajam Dievam pret elkdievības kārdinājumiem. Šajā cīņā viņš arī nogura un tikai pateicoties Kunga stiprinājumam izturēja līdz beigām.

Lai saprastu šīs svētdienas fragmentu ir jāzina plašāks notikumu konteksts. Pirmās Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā varam lasīt par Dieva un pravieša Elija lielo uzvaru pār Bālu, Ahābu un Īzebeli. Elija dzīvoja un darbojās ļoti sarežģītā Izraela vēstures laikā, kad valdīja ķēniņš Ahābs (871-852 g. pirms Kr.). Ahābs apprecējās ar feniķiešu valdnieka meitu Īzebeli, kura ieradās no pagānu zemes ar savām ieražām un elkdievību. Īzebeles skaistums bija apbūris ķēniņu un viņš padevās viņas kaprīzēm un iegribām, tai skaitā arī feniķiešu reliģiskajām praksēm. Radās spriedze starp Izraela Dieva ticību un pagānu kultiem. Pagānu reliģijas prasības mainīt dzīvi un morālo stāju bija minimālas un vienkāršiem un vājiem cilvēkiem feniķiešu elkdievība varēja likties vieglāka un pievilcīgāka. Šādos apstākļos Elija bija sasaucis Karmela kalnā pagānu dieva Bāla un Ašēras praviešus, “kas ēd pie Īzebeles galda” (1 Ķēn 18,19). Viņš izaicināja šos praviešus, uzveica un Kungs iznīcināja viņus. Elija parādīja, ka Izraela Dievs ir vienīgais varenais Kungs. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo pravietis burtiski riskēja ar visu. Viņam nebija simtprocentīga drošība, ka Kungs viņu uzklausīs.

Pēc šīs varenās spēka demonstrācijas Elija saņēma draudus no Īzebeles un izbijies, vīlies,  šaubu pilns par savu misiju un Izraela nākotni bēga uz tuksnesi prom no Ahāba un Īzebeles zemes. Tuksnesi nekontrolēja karaļnams, bet tā bija riskanta vieta, jo tur nav ne cilvēciskā, ne arī pārtikas spēcinājuma. Iepriekš jau Elija bija pavadījis laiku tuksnesī (1 Ķēn 17,1-7), bet šoreiz viņš bija pilnīgi izsmelts un izdedzis. Viņš sevi izsmēla un lielu enerģiju zaudēja strīdā Karmela kalnā, un kaut arī viņš vinnēja, viņš nesaņēma uzmundrinājumu, uzslavu vai pateicību. Cīņa vēl nebija noslēgusies, jo Elija bija joprojām apdraudēts un vajāts. Lasījumā Ahābs un Īzebele nav tieši pieminēti, bet viņi ir ļoti spēcīgi un draudīgi klātesoši Elija krīzes pieredzē. Valdnieki jutās politiski apdraudēti, jo, viņuprāt, Elija apdraudēja viņu autoritāti.

Šādā gara stāvoklī viņš pat vēlējās mirt (1 Ķēn 19,4). Drosmīgais un uzticīgais pravietis pieredzēja bailes un šaubas. Nomocīts un sarūgtināts viņš iemiga, jo viņam nebija spēka nekam citam. Gulēšana norāda uz kontroles trūkumu, bet arī laiks, kad Dievs var darboties. Kungs viņu neatstāja šajā depresīvajā stāvoklī, bet apmeklēja viņu ar savu vārdu un barību. Lielākā daļa no fragmenta darbības norit Elija miega laikā, kur eņģelis aicina pravieti ēst sagatavotu maizi un ūdeni. Dieva sūtīts enģēlis pieskārās pravietim, pavēlēja ēst un baroja viņu. Elija paēda un devās gulēt otro reizi, jo izdegšana bija ļoti liela. Eņģelis pabaroja viņu otro reizi un pravietis atguva spēkus, lai dotos tālā ceļā uz Horeba kalnu, lai turpinātu savu misiju.

Kāpēc Elija pieredzēja tādu izdegšanu? Viens no iemesliem bija tāds, ka viņš bija ļoti dedzīgs un kaislīgi un uzticīgi sekoja Kungam viens pats. Šī uzticība viņam kļuva bīstama. Viņš riskēja tāpēc, ka Izraelis bija neuzticīgs un dumpojās pret Dieva praviešiem. Viņš nonāca tādā situācijā pateicoties savai ticībai un drosmei un kļuva par karaļnama ienaidnieku. Viņa apdraudētība palielinājās arī pateicoties izolācijai, jo viņš bija palicis viens bez atbalsta un biedriem. Pat eņģeli sākumā viņš neuztvēra kā kādu uz ko var paļauties, jo bija atradis no personu palīdzības.

Praviešu dzīves viena no traģēdijām bija viņu misijas neizpratne no to puses, pie kuriem viņi tika sūtīti, un tāpēc viņi var pieredzēt vientulību, ciešanas un šaubas. Elija šajā ziņā bija ļoti izsmelts, jo depresija, bēgšana, nāves alkas, neveiksmes sajūta apspieda viņa vēlmi dzīvot. Šādu un līdzīgu tumšu noskaņu ienākšana cilvēka sirdī ir iespējama katram ticīgajam. Dievs nebija tas, kas lika viņam pastiprināt šādu drūmu pieredzi, bet bailes - tās bija draudīgi lielas. Pravieša nāvīga depresija nav sveša mūsdienu cilvēkam, kad gribas būt tālu no citiem, palikt rūgtumā un nospiestībā. Tomēr Dieva eņģelis viņu modināja, stiprināja un pārveidoja bēgšanu par misijas turpinājumu. 

Svarīgi, ka Dieva sūtītais eņģelis netramdīja un neapsūdzēja Eliju, nedeva racionālus un pārliecinošus padomus un uzmundrinājumus,  sākumā tikai “pieskārās” (1 Ķēn 19,5) pravietim un vienkārši aicināja piecelties un ēst. Nevietā būtu lasīt morāli vai stāstīt par plāniem, jo pravietim bija nepieciešama vienkārša tuvība un atbalsta žesti un pārtika. Eņģelis pat nenorādīja viņam uz maizi un ūdeni, bet ļāva pravietim pašam ieraudzīt to, kas atrodas viņam blakām. Izrādās, ka pasaulē viss nav tas tik biedējošs un drūms, bet arī silts un spēcinošs kā maize galvgalī un atsvaidzinošs kā “ūdens krūka” (1 Ķēn 19,6). Kristīgā tradīcija šo notikumu uzlūko kā Euharistijas pirmtēlu. Euharistija ļauj atgūt drosmi un spēku, tad, kad cilvēks ir izsmelts un vājš. Kad Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvības maize, Viņš arī domā šādu pieredzi, kurai izgāja cauri pravietis Elija un kādu pieredz katrs cilvēks kādā dzīves posmā. Euharistija ir barība, kas dāvā stiprinājumu, kad izdegšana, depresija, nogurums, bailes un citas drūmas pieredzes gūst virsroku. Kungs Euharistijā ļoti dziļā, personiskā un neuzbāzīgā veidā ienāk eksistences dziļumos, lai dāvātu savu žēlastību un atspirdzinošu klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap