Lapas

8.10.2022

Jer 1,4-10, Svētā Meinarda svētki

Jer 1,4-10

Dievs runā ar Jeremiju
manuskripts no Francijas 1357.g.

14. augusta svētdienā Baznīca Latvijā svin sava debesu aizbildņa svētā Meinarda dienu un kā pirmo lasījumu liturģija piedāvā pravieša Jeremija aicinājuma aprakstu. Pravieša dzīve labi parāda, kas ir aicinājums un tā ir īstenība, kas neapstājas, bet attīstas; saņemts aicinājums nav sastindzis laikā, bet ceļš, virziens, dzīves veids kopā ar Dievu. Bibilskais aicinājums saistās ar izvēlētību un Jeremijam tas ir izteikts vārdā “pazīšana” (Jer 1,5), un tā viņa gadījumā ir ļoti personiska pieredze un brīdis, kad Dievs parāda cik dziļi Viņš ieskatās pravieša būtībā. Kā neatteikt tādam Dievam, kurš ieskatās cilvēka dzīlēs. Dieva mīlestības pilnā iniciatīva pravietī izsauca spēcīgu apziņu, kas viņam deva stabilitāti, lai veidotu savu dzīves ceļu. Ja kāds jautātu pravietim, kāpēc viņš tik uzcītīgi sludina Dieva vārdu un panes visus pārbaudījums, tad atbilde ir, ka Kungs viņu ir aicinājis. Pravieša dzīvē šis aicinājums uzturēja viņu pretestībās un krīzēs.

Uz Kunga aicinājumu Jeremijs atbildēja ar vārdiem: “Ak, Kungs Dievs! Es nezinu, ko lai runāju, es esmu vēl zēns!” (Jer 1,6). Jeremija atruna nebija nepamatota, jo patiešām viņš bija kādus 18 gadus vecs un noteikti viņš pazina daudz nobriedušākus vīriešus ar autoritāti. Dievu neaptur cilvēka vājums, bet ieši pretēji, ļauj Viņam parādīt žēlastības darbību un to, ka pestīšana nāk no Dieva un nevis no cilvēka. Jeremijam bija jāsaprot, ka aicinājums ir Dieva iniciatīva un, ka tālāko tā piepildīšanu nodrošinās Kunga gādība, lai dāvana nekļūtu par cilvēka improvizāciju, bet dārgums, kuram jābūt uzticīgam. Dieva aicinājums iekļauj cilvēku plašākā pestīšanas plānā, kas pašam cilvēkam nav redzams. Tas nozīmē, ka pravietim nav jāmeklē spēks sevī, bet jāpaliek uzticīgam Dieva vārdam.

Jeremijs raksta, ka “Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei” (Jer 1,9). Rokas izstiepšana un uzlikšana ir varas nodošanas žests, tomēr Kungs nepieskaras viņa galvai kā tas tiek praktizēts joprojām liturģijā, bet mutei. Tas nozīmēja, ka Jeremijam nebūs jāvada tauta un jākļūst par kādu īpašu priesteri, bet vienkārši jābūt par pravieti. Kaut gan vārdi no fragmenta nobeiguma varētu liecināt par kaut ko citu (Jer 1,10), jo pēc tam seko visai spēcīgi un varas pilni vārdi. Pravieša uzdevums būs raut un plēst, izdeldēt un plosīt, celt un dēstīt. Tikai divi no šiem sešiem darbības vārdiem ir konstruktīvi, bet pārējie destruktīvi, kas norāda, ka Jeremija uzdevums būs norādīt tautai tās grēkus, maldus un draudēt par sekām par neatgriešanos. Viņa uzdevums bija sludināt nelaimi un tā nebija pravieša izvēle, bet Dieva lēmums, jo tautai tajā vēstures posmā tas bija nepieciešams. Šie vārdi ietver gan tiesu, gan cerību, bet lielāks uzsvars ir uz tiesu, kas īpaši raksturoja viņa kalpojumu. Lielākā daļa no grāmatas ir spriedums un tikai nedaudz cerības, un galvenokārt grāmatas vidusdaļā (Jer 29-33.nod.). Viscaur grāmatai šie seši darbības vārdi atkārtojas (Jer 12,14-17; 18,7-9; 24,6; 31,4-5.28.38.40; 42,10; 45,4), bet tie nav Jeremija, bet Kunga vārdi.

Jeremija aicinājuma apraksts nav domāts tik daudz kā aicinājuma modelis ticīgajiem vai veids kā pieredzēt Dievu, bet vispirms norāda mums kāpēc ar uzmanību jāklausās vai jālasa viņa vārdi. Mēs esam aicināti uzticēties Jeremija Dieva pieredzei, jo viņš ir kā izvēlēts trauks no kura jāsmeļas Dieva vārds. Grāmatas sākumā aicinājuma apraksts ir veids kā pieņemt pravieša vārdu autoritāti, kura nav viņa paša izdomājums, bet Dieva iniciatīva. Jeremija aicinājums atklāj divas savstarpēji saistītus elementus, ka Dieva pestīšanas vēsts ir svarīgāka nekā popularitāte starp saviem laikabiedriem un sludināšana izsauca pretestību. Visā Bībelē mēs varam atrast daudzas liecības, ka pravieši pieredzēja laikabiedru pretestību, bet palika uzticīgi vārdam un nākošās paaudzes skatījās uz viņiem daudz savādāk un pozitīvāk. Jeremija aicinājums parāda cik tas ir ierasti, ka cilvēks Dievam stāsta par savu vājumu, bet Dievs dāvā drosmi un iedrošinājumu nebaidīties no izaicinājumiem un kļūt daudz lielākam un spožākam cilvēkam. Turklāt Dievam ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri nelaužas pie amatiem, ietekmēm un manipulācijām, bet pieņem piedāvājumu paklausībā un uztver to kā aicinājumu. Ticības ceļā nav amatu un profesiju, kuras kāds iegūst, jo jūtas kādā nozarē labi, atbilstoši vai arī cer labi iekārtoties, bet Dievs vēlas cilvēkus, kas nemeklē sevi, bet ir gatavi savas dzīves pakārtot Kungam.


br. Jānis Savickis OFMCap

8.05.2022

Gudr 18, 6-9, svētdiena XIX, C

Gudr 18, 6-9

Gudrības jeb Sālamana gudrības grāmata
Ķēniņš Sālamans sēž ar scepteri rokās
manuskripts no 13.gs. Anglijas
7. augusta svētdiena turpina vairākas domas no iepriekšējās svētdienas par nakti, kurā tiks atprasīta dvēsele un par kļūšanu bagātam Dieva priekšā. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina ticīgos gatavoties Kunga otrreizējai atnākšanai. Evaņģēlijs aicina uz nomodu un saprašanu, ka materiālie labumi nav mērķis, bet līdzeklis, lai ieietu Dieva valstībā. Kristiešiem jābūt kā izraeliešiem, kuri nebija negaidīti pārsteigti par Pashas nakti, bet tika glābi, jo tika brīdināti. Gudrības grāmatas autors attēlo Izraelu pirmās Pashas laiku, kurā tauta saņēma pravietojumu un sagaidīja tā piepildīšanos (Gudr 18,6-9). Pestīšanas notikumu paredzējums tika dots patriarhiem un šie pravietojumi ļāva tautai sagaidīt savu glābiņu un naidnieku sakaušanu vienas nakts laikā (Gudr 18,7-8), kuras laikā Kunga tauta salika Viņam upuri un dziedāja “slavas dziesmas” (Gudr 18,9). “Šī nakts” (Gudr 18,6) ir labi zināmā nakts, kurā tika nogalināti Ēģiptes pirmdzimtie un tauta saņēma iespēju doties brīvībā. Jūdu tradīcijā svarīgas ir četras naktis un šī nakts ir viena no tām. Pirmajā naktī Dievs radīja pasauli, otrajā - atklājās Abrahamam, trešajā - nogalināja pirmdzimtos un glāba Izraela bērnus, bet ceturtā nakts vēl iestāsies un Dievs atbrīvos Izraela namu citu tautu starpā. Šī ceturtā nakts piepildījās Jēzū Kristū, bet katram personiskajā līmenī negaidītā brīdī, kad vajadzēs stāties Kunga priekšā. Gudrības grāmata ir viens no tiem bibliskajiem tekstiem, kuru var apbrīnot dēļ tā dažādības, kas raisa dažādas domas un idejas. Izraela vēsture Gudrības grāmatā (10-19.nod.) ir veids kā autors savā tagadnē vēlējās atcerēties un pieredzēt izceļošanas notikumu līdzīgi kā jūdi to dara arī šodien vai kristieši svin Euharistiju un atceras Kunga pashu. 

Gudrības grāmatā tiek pārstāstīti Pashas notikumi un savā veidā tiek pārlasīta Izceļošanas grāmata. Gudrības grāmata (11-19. nod.) attēlo Izceļošanu kā brīnumu virkni, kurā dabiskie elementi maina savas īpašības. Autors pārstāsta septiņus izceļošanas notikumus (Gudr 11,4-14; 16,1-19,9): ūdens brīnums Mesā, paipalu un mannas dāvana, bronzas čūska, uguns stabs, pirmdzimušo glābšana un Sarkanās jūras šķērsošana, kas sagatavoja derības noslēgšanu pie Sinaja kalna. “Dievišķības likums” (Gudr 18,9) šeit vairāk attiecas uz Pashas svētku iestādīšanas aprakstu (Izc 12) nekā uz visu Mozus likumu, kas tika dots Sinaja kalnā. Autors negribēja tikai atreferēt pagātni vai pielāgot sava laika cilvēkiem, bet parādīt atšķirību starp Izraela un Ēģiptes dēliem, un tāpēc izmantoja septiņs sērgas, lai ilustrētu šo atšķirību. Gudrais vērsa uzmanību, ka pestīšanas notikumiem nebija tikai ārēja nozīme, kuros Ēģiptieši redzēja Izraela laimi un glābšanu, bet arī tas, ka Dieva sods ēģiptiešiem ir iekšējās dzīves nopelns un nemorāla dzīve. Autors modificēja Piecu Mozus grāmatu vēsti. Ja Izceļošanas grāmatā ēģiptiešu pirmdzimtos nonāvē pats Dievs, tad Gudrības grāmatā to veic Logos-Vārds un tādā veidā autors cenšas parādīt, ka pasaulē valda Gudrība un Kārtība, un ja kāds šo harmoniju izjauc pats sevi soda.

Reliģija autora koncepcijā nav tikai cilvēku saite ar Dievu, bet arī ētiska kārtība pasaulē, kura ir universāla un neatkarīga no laikmeta pārmaiņām. Vēstures notikumi piedāvā dažādus piemērus, kas apstiprina mūžīgo kārtību. Dieva pedagoģija ir skaidra: tie, kas grēko, tie tiek sodīti ar savu grēku sekām. Autos 5-6 pantā apkopo Izceļošans gāmatas sākumu (Izc 1,22-2,10) uzsverot, ka ēģiptieši nogalināja ebreju bērnus izņemot Mozu un parāda šīs rīcības sekas. Ja ēģiptieši slepkavoja ebreju bērnus, tad Dievs to darīja ar ēģiptiešu pirmdzimtajiem; ja ebreju bērni tika slīcināti, tad ēģiptiešu karavīri tika noslīcināti Sarkanajā jūrā. Reliģija autoram ir ētiskā lēmuma avots, bet uzticības saglabāšana var prasīt no ticīgajiem drosmi un pilnīgu uzticību Dievam. Reliģiskā kulta priekšā ētiskā uzvedība apstiprina kulta patiesumu. Kults un ētika ir vienas ticības elementi un gudrais uzlūko to visu kā kaut ko pārlaicīgu.

Izraela izceļošana no Ēģiptes zemes un ieiešana apsolītajā zemē ir svarīgākais notikums ebreju Svētajos Rakstos. Bibliskajā tradīcijā tas bija visdramatiskākais Dieva darbs pestīšanas vēsturē, kurā tapa derības tauta. Šajā notikumā viņi nesaņēma tikai solījumu, bet arī zemi - kaut ko redzamu un taustāmu. Dievs atklāja savu vārdu un jaunu veidu kā veidot attiecības ar Viņu, tauta saņēma vadītāju - Mozu, likumu, tradīciju un Dieva klātbūtnes telti. Senajā pasaulē šie elementi - Dievs, zeme, vadonis un tradīcija - veidoja tautu un Izraels šādā kontekstā arī ieguva savu identitāti citu tautu starpā. Tāpēc arī Bībelē svētie autori atgriezās pie šī centrālā vēstures notikuma. Bībeles notikumu pārstāstīšana bija ierasta prakse jūdu rakstniekiem hellēnisma laikā (apm. 3-1 gs. pirms Kr.). Šie autori ne tikai apkopoja stāstus, bet pārveidoja tos, lai pielāgotu sava laika vajadzībām, lai tie atbilstu viņu retoriskajiem mērķiem. Sīraha Dēla grāmata (44-50. nod.) skatās uz Izraela vēsturi kā “augsti godājamu vīru” rīcību (Sīr 44,1). Gudrībs grāmata pārveidoja visu izceļošanas notikumu par sērgu virkni. Autors ņēma katru Ēģptes sērgu un rādīja kā Dievs dabiskos elementus (ūdens, gaisma, siseņi u.c.) izmantoja pret ēģiptiešiem un par labu izraeliešiem. Divu lietu salīdzināšana (gr. syncrisis) bija ierasta grieķu retorikā un gudrībā, un šeit šo pieeju izmantoja Gudrības grāmatas autors, lai salīdzinātu divas tautas un secinātu, kurā pusē darbojas Dievs. Dievs valda pasaulē un aizstāv savus kalpus, un pārveido dabas elementus, lai aizstāvētu savu tautu un sodītu Ēģipti.

Pirmdzimto nāvei ir liela loma Izceļošanas grāmatā. Pēc tam, kad Dievs aicināja Mozu (Izc 3-4. nod.), Kungs teica viņam, lai veic brīnumus faraona priekšā: “atlaid manu dēlu, lai viņš man kalpo, bet, ja tu liegsies viņu laist, redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto” (Izc 4,23). Tika uzskatīts, ka augstākajai dievībai ir tiesības uz pirmdzimto, kuru varēja upurēt tieši (Rad 22,1-19) vai rituāli (Izc 13,1-16; 34,19-20), bet vienmēr dzīvnieku viņu vietā. Izceļošanas grāmata skaidro ēģiptiešu pirmdzimto nogalināšanu kā sodu par to, ka faraons atteicās “atlaist manu dēlu”. Gudrības grāmata šo sērgu skaidroja daudz savādāk. Ja ēģiptieši mēģināja nonāvēt izraeliešu jaundzimušos, tad Dievs sodīja viņu bērnus (Gudr 18,5). Gudrības grāmata skaidroja to kā “taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja” (Gudr 18,7). Autors atskatoties uz Ēģiptes sērgām un izceļošanu vēlējās parādīt, ka Dievs ir taisnīgs un nevis nežēlīgs, un lai to izdarītu, tiek izdalīti trīs principi. Pirmkārt, Dievs lieto to īstenību, kas ir, lai sodītu ļaunos un svētītu labos (Gudr 11,5; 18,8); otrkārt, ļaunie tiek sodīti ar to, ko paši grēki (Gudr 11,16; 16,1) un, treškārt, daba iet kopsolī ar Dievu un taisnajiem. Otrajā grāmatas daļā un šīs svētdienas lasījumā mācība par Dieva apredzību ir svarīga, lai parādītu Dieva gādību un gudrību.

Fragmentā ir svarīgs teikums, kas veido tiltu starp gadsimtiem: “ar ko tu pretiniekus sodīji, ar to mūs aicinādams godā cēli” (Gudr 18,8). Šajā vietā un citviet šīs grāmatas nodaļās autors izmanto daudzskaitļa personas vietniekvārdus, lai identificētos ne tikai ar ticības kopienu, bet ar ticības tēviem. “Mūs” ir vārds, kas izsaka būtisku domu, kura saskaņā ar Izceļošanas notikumu attiecas uz visām paaudzēm pēc Mozus. Tāpēc arī Gudrības grāmatas autors jutās iekļauts Pashas nakts notikumā (Izc 13,8-9; At 5,3). Vai Derība tika noslēgta Pashā? Divi Vecās Derības teksti cieši saista izceļošanu no Ēģiptes ar Derības noslēgšanu Pashā. Pirmais fragments ir no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur Salamons svētnīcas iesvētīšanas lūgšanā par to runā (1 Ķēn 8,21) un pravietis Jeremijs paredzot Jauno Derību (Jer 31,32) izsaka šo domu. Jēzus Evaņģēlijā iedibina Jauno Derību Pēdējo Vakariņu laikā, kas piepildīja Jeremija pravietojumu (Lk 22,20; 1 Kor 11,25). Šīs svētdienas lasījuma nobeigums pietuvināja Bībeles cilvēkus Jaunās Derības pashālā mielasta idejai. Šajā teikumā interesanti ir tas, ka ticīgie nesaistās ar Dievu, bet savā starpā un ar solidaritāti labajā un ļaunajā, priekos un pārbaudījumos. Iespējams, jūdu kopiena Aleksandrijā, kura dzīvoja grāmatas autors, spēcīgi izjuta kopības nepieciešamību. Jūdu pulcējās uz lūgšanām un īstenoja derību savā starpā. Šāda kopība palīdzēja uzturēt modrības garu, kas Jaunajā Derībā uzmanību vērš uz Jēzus Kristus nākšanu gan Euharistijā, gan laika beigās. 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.28.2022

Māc 1, 2; 2,21-23, svētdiena XVIII, C

Māc 1, 2; 2,21-23

Mācību teicēja grāmatas sākums
manuskripts no Vācijas 14.gs. sākums
31. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģija kā pirmo lasījumu piedāvā fragmentu no Mācību teicēja grāmatas, kas ir maz sastopama dievkalpojumos, iespējams tāpēc, ka tās saturs ir visai provokatīvs. Vienīgā svētdiena gadā, kad izskan vārdi no šīs grāmatas ir tieši šī un kas atkārtojas ik pēc trīs gadiem. Šo grāmatu arī sauc par Koheleta un Ekleziasta grāmatu. Ebreju vārds “kahal” nozīmē “sapulcēties” vai “savākt” un tāpēc Kohelets ir pulcinātājs vai savācējs, kurš apkopo gudrību vai cilvēkus. Grieķu valodā “ekklesia” ir sapulce un "ekklesiastes" ir sapulcinātājs. Izprotot grāmatas nosaukumu var arī labāk izprast tās saturu un mērķi. Autors apkopoja dzīves gudrību, veica cilvēka dzīves izvērtēšanu, tās jēgu un vērtības. Kaut arī viņam nebija tik dramatiska dzīves pieredze par kādu viņš rakstīja, tas neliedza autoram izmantot apceri un novērojumus, lai plašāk paskatītos uz cilvēku eksistenci. Ekleziasts uzskatīja, ka ir jāiedziļinās un negāja kopsolī ar tiem, kas varēja teikt “liecies mierā”. Viņš labprāt izmantoja vārdu “redzēt”, lai izteiktu savu vērīgumu.

Par Mācību teicēja grāmatas (3.gs.b. -2.gs.sākums) autoru nekas nav zināms kā vien tas, kas atrodams pašā grāmatā, kur var iepazīt cilvēku, kurš atklāj savu un būtībā katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nav ilūziju. Eklezists cilvēka dzīvi redz ļoti dzidri, bet arī ar savām problēmām, spriedzi, pretrunām, kas ir daudzšķautņaina un netverama. Jautājumi, kurus uzdod šī grāmata un nemieru ko tā var izraisīt ir noderīgi dažādu ticības dzīves posmu pārvarēšanai. Visu pārdomu centrālais jautājums ir “kāda ir dzīves jēga?” Iepriekšējos gadsimtos pravieši Jeremijs un Ezehiēls apšaubīja kopīgo sabiedrības morālo atbildību par grēku un ļaunumu. Vēlāk Ījaba grāmata mēģināja atbildēt uz jautājumu par cilvēka personisko vainu, vai cilvēks cieš par saviem grēkiem vai nē, jo tā laika gudrība izdalīja labos un ļaunos saskaņā ar rīcību un pienākošos sodu. Ekleziasts savās pārdomās gāja vēl tālāk un jautāja, kam kalpo labklājīga un veiksmīga dzīve. Uz zemes taisnīgums var nenest labklājību un pēcnāves taisnīgā atmaksa vēl nav sasniedzama, un šis neskaidrais starpstāvoklis var nest eksistenciālo krīzi. Mācību teicēja grāmata ir krīzes grāmata, kas var izjaukt cilvēciskās, garīgās un teoloģiskās konstrukcijas, lai sagatavotu vietu jaunai idejai.

“Tukšība” cilvēka darbos, par kuru rakstīts grāmatā, šajā svētdienā apvienojas ar Evaņģēlija līdzību par bagāto muļķi un Jēzus mācību, ka nav jāraizējas par pasaulīgo mantu (Lk 12, 13-21). Jēzus vārdi: “pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12, 15) brīdina no krāšanas sev un aicina būt bagātiem Dievā (Lk 12,21). Pirmajā fragmenta teikumā ir grāmatas pazīstamākais teikums, kurā piecas reizes atkārtojas vārds “tukšība”. Šīs rindas ieved lasītāju un klausītāju ciešā saskarsmē ar saviem un pasaules uzskatiem un vienlaicīgi ieved tumsā. "Tukšību tukšība - viss ir tukšība” (Māc 1,2) tā sākas Mācību teicēja grāmata un tas ir dīvains veids kā ievest lasītāju pārdomās par dzīvi, kad atbilde tiek dota jau pašā sākumā un tikai pēc tam tiek uzdots jautājums par cilvēka dzīves jēgu (Māc 1,3). Atbilde ir sagaidāma, tā ir tukšība, ebreju valodā vārds “hebel”. Šis vārds gan iesāk (Māc 1,2), gan arī noslēdz (Māc 12,8) šo grāmatu. “Hebel” var tulkot kā vējšs, pūtiens, migla, dūmi, dvesma jeb tēls visam, kas ir nepastāvīgs. Bībelē vārds “hebel” bieži tiek lietots kā metafora kaut kam ātri gaistošam un iluzoriskam, un Rakstos cilvēka dzīve (Ps 39,5-12; 62,10; 78,33, Īj 7,16), vārdi (Īj 21,34) un fiziskais skaistums (Sak 31,30) var būt raksturoti kā “hebel”. 

Vārds "hebel" Bībelē pirmo reizi parādās Radīšanas grāmatas sākumā, kur Ādams un Ieva otrajam dēlam deva vārdu Ābels (ebr. hebel), kas simboliski un pravietiski paredz traģisko un pāragro taisnīgā cilvēka nāvi. Ābela vārds attēlo vispārējo cilvēka stāvokli, kas ir mirstīga būtne, īslaicīga un pārejoša. Citviet Rakstos "hebel" apraksta cilvēka dzīvi kā dvesmu (Īj 7,16; Sak 13,11; 21,6; 31,30; Ps 39,7.12; 62,10; 78,33; Sīr 41,11). Šādā kontekstā šīs svētdienas lasījuma sākums gūst dziļāku jēgu: "cilvēks (ebr. adam) ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, - tādam viņš ardod savu daļu! Arī tā ir tukšība (ebr. hebel)! Un liela nejaucība!" (Māc 2,21).  Ādama dēlu Ābelu nogalināja rūgtuma pilnais brālis Kains un Ābels nevarēja piedzīvot ilgu, jēgpilnu dzīvi. Līdzīgi katrs cilvēks uzsāk darbu kā Ādams (cilvēks), bet darbs atklājas kā tukšība un katrs no mums dzemdē Ābelu, pārejošu, īslaicīgi, gaisīgu darbu. Cilvēka darbs ir pārejošs, bet vērtīgs, tomēr tas nav kā Dieva darbs, kas ir visaptverošs, pastāvīgs un pamatīgs. 

Ironiski, ka Ekeziasts kā Bībeles gudrais domāja tik daudz, ka atklāja, ka gudrība ne vienmēr sniedz pareizas atbildes. Gudrajiem un muļķajiem ir līdzīgs liktenis un tie, kas “pūlējas ar gudrību, zināšanu un prasmi” (Māc 2,21) nevarēja ievākt garentētus augļus. Saskaņā ar Sakāmvārdu grāmatu “prātīgs vergs valdīs pār necienīgu dēlu un ar tā brāļiem dalīs mantojumu” (Sak 17,2), bet Ekleziasts vaimanā, ka pat pūliņi un gudra rīcība nenes pārliecību, kas ļauj kontrolēt īpašumu pēctečiem (Māc 2,19) un to var saņemt kāds, kas to nav pelnījis (Māc 2,21). Bībeles gudrības literatūrā ierasti taisnīgi un cienīgi cilvēki iegūs mantojumu: “Negadās taisnajiem nekas slikts, bet ļaundari nelaimes pilni” (Sak 12,21) un “Grēkdarus vajā ļaunums, bet taisnajiem top atmaksāts ar labu” (Sak 13,21). Ne vienmēr necienīgie piedzīvo traģēdiju, bet labumu pieredz cienīgie. Ekleziasts ievēroja, ka īstenību nevar paredzēt un katrs var piedzīvot vilšanos un palikt par muļķi. Nav nekāda izšķīruma starp labajiem un sliktajiem, un īstenības pieredze ir pretrunā ar morālām koncepcijām. Skatoties uz to visu Ekleziasts uzdeva loģisku jautājumu: “Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules?” (Mās 2,22). Autors domā, ka nāve izlīdzinās visu un cilvēka dzīves vieglums nāk no monotonas atkārtošanās un nāves.

39. psalms par cilvēka niecību ir vislabākais ievads šīs svētdienas lasījumam, jo psalmists ir sarūgtināts cilvēks, kurš mēģina saprast dzīves nepastāvību ar kuru sastopas katrs: “Cilvēks tik dvesma (ebr. hebel) vien ir” (Ps 39,6; sal. Ps 62,10). Ja no tālienes kaut kas var izskatīties interesants, tad pieejot tuvāk tas kļūst gaisīgs un netverams kā migla no tālienes tuvumā ir netverama. Cilvēks pasaulē pieredz vilšanos, jo izrādās, ka īstenība pieviļ, pāriet un ir bezjēdzīga. To arī Ekleziasts vēlas pierādīt. Šādu domas gājumu ir grūti saprast ticīgam cilvēkam un nav brīnums, ka Jaunajā Derībā uz šo grāmatu neviens no autoriem neatsaucās. Ekleziasts pārdomājot neizdibināmos dzīves noslēpums nonāca pie vairākiem secinājumiem. Ar prātu analizējot dzīvi viņš nevarēja atrast jebkādu apmierinošu jēgu un varēja teikt, ka viss ir tukšība. Dievs nosaka visus notikumus, bet cilvēks nespēj saskatīt šos likumus un Dieva darbusm pasaulē. Viņš vairāk runāja par reālo es nekā ideālo es. Ekleziasts nepieslējās pie Vecās Derības ticības vienprātības un kaut arī autors nenoliedz Dieva varu pār pasauli, viņš uzsver, ka tā ir nepieejama un neaptverama cilvēka prātam un ticībai.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka Ekleziasts bija ticīgs cilvēks, kurš uzticējās Dieva taisnībai un apredzībai. Ekleziasts piedāvā visiem zināmu gadījumu, ka dzīves laikā ieguldītie pūliņi ir velti un aiziet citiem. 3. gadsimta Jūdejā no visām pusēm lauzās iekšā lielvaras un apdraudēja cilvēku labklājību un mieru. Vai tā ir netaisnība, ka citi gūst labumu nepelnīti. Neskatoties uz gudrību un praktisko pieredzi, zināšanām un informāciju, un prasmēm jeb veiksmi, kas nāk no gudrības un zināšanām neviens nevar apiet nāvi un garantēt noturību. Vienīgi Evaņģēlijs deva atbildi: “jūsu pūles nav veltīgas Kungā” (1 Kor 15,58). Ko Ekleziasts var pateikt tiem, kam klājas labi un vēl jo vairāk slikti, vai tikai to, ka viss nāk no Dieva un viņu gaida tikai nāve? Tomēr viņš pats nedeva atbildes. Izraela vēsturē pamazām parādījās arvien spēcīgāka ticība augšāmcelšanās patiesībai, kas atvēra jaunu perspektīvu Ekleziasta pārdomām un Jēzū Kristū piepildījumu. Ekleziasts neatrisināja izvirzītās problēmas, bez izveidoja ceļu, kas sāk risināt šķietamu atrisinājumu piedāvājumus un kaut arī nesagaidīja Evaņģēlija vēsti, viņš tai gatavojās, jo uz uzdotajiem jautājumiem atbildēja tikai Jēzus Kristus. Ja citās Vecās Derības grāmatās Dievs runā, tad šajā grāmatā Dievs it kā klusē un autos novēro īstenību un pats runā, bet ne ar Dievu, bet par Dievu. Pasaule bez Evaņģēlija paliktu tumša, tukša, bez jēgas, mērķa un cerības, un tikia Kungs Jēzus ir iemesls, lai dzīvotu piepildītu dzīvi un nomiertu mierā.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.22.2022

Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Lk 19, 1-10

Jēzus aicina Zaheju kāpt lejā
Manuskripts no Nīderlandes
 1430.g.
Iepriekšējos gados Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām Pirmās Ķēniņu grāmatas fragmentu, 84. psalmu un lasījumu no Pirmās vēstules Korintiešiem, bet citās svētdienās ielūkojāmies jau divas reizes Lūkasa Evaņģēlija stāstā par Jēzus tikšanos ar muitnieku Zaheju*. Šajā svētdienā vēl vienu reizi apcerēsim šo notikumu, lai vēl dziļāk izprastu šo dzīvi pārveidojošo tikšanos ar Kungu saistībā ar šīs svētdienas svētkiem. Šajā lasījumā ir apslēptas svarīgākās Evaņģēlija vēstis un vērtības. Divas personas, Kungs un grēcinieks, satikās un piedzīvoja pestīšanu. Vārds Zehejs ebrejiski Zakkai jeb šķīsts, tīrs, nevainīgs ir pārsteidzošs šīs svētdienas Evaņģēlijam, jo viņš bija bagāts virsmuitnieks un cilvēki uzlūkoja viņu kā grēcinieku. Jēzu ejot garām kokam, kur bija uzkāpis Zahejs, lai redzētu (Lk 19,3.4.7: choraō) Jēzu, Kungs paskatījās (Lk 19, 5: anablepō) uz augšu. Evaņģēlists Lūkas izmantoja divus dažādus vārdus, lai apraktītu skatīšanos. Jēzus skatījās kā Kungs, kurš redz, kas notiek Zaheja sirdī un saprata, ka viņa rīcība nav tikai ziņkārības vadīta, “jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi” (1 Sam 16,7). Tēlaini skatoties Zaheja uzkāpušu koka var skaidrot, ka viņa dzīve nonāca sarežģītā situācijā no kuras viņš pats nezināja izeju un kā no tās nokāpt, un Kunga iniciatīva deva viņam atgriešanās impulsu.

Jēzus atbildēja uz Zaheja vēlmi ieraudzīt Viņu un gāja uz viņa māju. Pirmais, kas ir jāievēro, ka Zahejam bija liela vēlme un tas ir svarīgs šī stāsta elements un patiesība par katru cilvēku, jo cilvēki seko savām vēlmēm. Ja pozitīvi palūkojamies uz Jēzus vārdiem “Kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Lk 12,34), tad atklājam dziļu patiesību par cilvēku, kurš seko savām vēlmēm, bet paliek tikai jautājums, vai velme ir cēla, slikta vai greiza. Jo spēcīgāka vēlme, jo vairāk tā var pārvarēt dažādus šķēršļus un ierobežojumus. Zaheja vēlme ļāva viņam pārvarēt sava mazā auguma barjeru un ieraudzīt Kungu. Paliek jautājms kāda bija Zaheja vēlme, vai tikai ziņkārība vai kas vairāk. Noteikti, ka viņš nebija apmierināts ar savu dzīvi, jo savādāk ignorētu klaidoni, kurš staigā ar slimiem un nabadzīgiem ļaudīm. Viņš saprata, ka Jēzus viņam kaut ko var dot vai izdarīt. Jēzus ieraudzēja ne tikai Zaheju, bet arī viņa vēlmi un ne tikai uz to atbildēja, bet paplašināja un atklāja tās dziļumus pašam Zahejam. Viņā atklājās dažādas iespējas un muitnieks bija gatavs izdalīt pusi no savām mantām. Katrs grēcinieks, kurš dzīvo netaisnībā, var kādā dzīves posmā pieredzēt lielāku vēlmi pēc labā un taisnīgā, kas simboliski izpaužas došanās ceļā, sekošanā vai kā šajā Evaņģēlijā, kāpšanā kokā un mantas dalīšanā. Bagātnieki izvairās no smieklīgām situācijām, bet Zahejs tādā iegāja, bet tā vēl nebija atgriešanās. Jēzus vārdi “steigšus” izsaka Viņa lielās rūpes par cilvēka glābšanu “šodien” (19,5). Tekstā divas reizes ir vārds “šodien” un tam ir liela nozīme.

Vārds “jāpaliek” (Lk 19,5) uzsver paliekošu un reālu Kristus klātbūtni Zaheja namā, un tam ir liela nozīme Emausa stāstā (Lk 24,29)**, bet Jāņa Evaņģēlijā šis vārds izska vēstī par Jēzus Euharistisko klātbūtni: “Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā” (Jņ 6, 56, skat. 6,27). Zaheja dzīvē “pestīšana” īstenojās “šodien”. Vārdi “šodien” un “pestīšana” ir būtiski jēdzien, kuris evaņģēlists Lūkas lieto savā darbā. Šī "pestīšana šodien" notika maltītes laikā. Sēdēšana pie viena galda simbolizē vienotību un Jēzus izvēlējās šo zīmi, lai izteiktu savu vienotību ar mācekļiem un mācekļiem savā starpā. Jēzus kopība ar grēciniekiem bija pretrunā ar šķīstības priekšrakstiem, kas aizliedza jūdiem sēdēt pie galda kopā ar pagāniem un grēciniekiem. Jūdi domāja, ka Dievu pagodina ar attālināšanos no grēciniekiem, bet Jēzus rīkojās pretēji un parādīja, ka Dievu jāgodina daudz savādāk. Atgriešanās iesākas ar dziļu vēlmi sastapt Kungu un mazums, grēcīgums, ierobežojumi nav šķērslis, jo Kunga uzmanība pārvar visas barjeras un ieved Viņu mājās. Jēzus Zahejam teica, ka “man šodien jāpaliek tavā namā” un līdzīgi uzrunāja noziedznieku uz krusta: “šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23, 43).

Kristieši sākotnēji praktizēja maltītes sadraudzību un evaņģēlisti rakstot savus darbus mēģināja kristiešu draudzēm parādīt kādām jābūt šīm maltītēm, sadraudzībai un kalpošanai un kā jāsvin Euharistija. Evaņģēlists Marks uzsvaru liek uz Krustāsisto Kungu, ka Viņam jābūt centrālai Personai kristiešu kopienā un Euharistijā. Evaņģēlists Matejs arī pievēršas Jēzus centrālai lomai un grēku piedošanai, kas saistās ar euharistisko biķeri un aicināja kristiešus kalpot izsalkušajiem, izslāpušajiem, slimajiem, kailajiem un ieslodzītajiem (Mt 25). Apustulis Jānis rakstīja par “dzīvības maizi” (Jņ 6, 25-71) un kāju mazgāšanu Vakarēdiena laikā (Jņ 13), lai atpazītu Euharistijas laikā Kungu, kurš kalpo un mīl. Lūkasa Evaņģēlijā var atrast desmit mielastus, kas sagatavo Pēdējam Vakarēdienam. Trīs no tiem sāsta par Jēzus kalpojuma sākumu (Lk 5,27-39; 7,36-50; 9,10-17), četri mielasti bija Jēzus ceļā uz Jeruzālemi (Lk 10,38-42; 11,37-54; 14,1-35; 19,1-10), bet pēc Pēdējām Vakariņām divas maltītes: Emausā (Lk 24, 13-35) un īsi pirms debeskāpšanas Jēzus ēda zivis (Lk 23, 36-49). 

Evaņģēlistam Lūkasam Euharistijas pirmtēli ir Pēdējo Vakariņu aprakstā un stāstā par Emausu. Viņš uzsvēra atvērtību uz atraitēm vai spitālīgajiem (Lk 4, 26-30), muitniekiem (Lk 5,27-38) un šis svētdienas varoni Zaheju, kā arī maizes laušanu un dalīšanu ar nabagiem (Apd 2, 42-47), kas ir kā Euharistijas augļu nešana ārpus sapulces. Euharistijai jābūt kā Levija mielastam, kurš sāka sekot Jēzum (Lk 5,27-38), grēciniece, kura no Kunga saņēma vārdus farizeja Sīmaņa namā: “viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl” (Lk 7, 47), mielasts Marijas un Martas namā (Lk 10,38-42), pazudušā dēla atgriešanās bagātīgās dzīres (Lk 15, 1-2.11-32). Visos Evaņģēlijos Euharistijai un sadraudzībai bija jāved ticīgos uz kalpošanu kopienas ietvaros vai ārpus tās, bet Lūkasam visā stāstījumā mielastiem ir īpaši liela nozīme. Jēzu pat apsūdzēja, ka Viņš ir “izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs” (Lk 7, 34). Pārmetums, ka Viņš ir grēcinieku draugs (gr. philos) tieši attiecās uz Kunga draudzību un mīlestību. Rakstu mācītāji un farizeji neatteica tiem, kas bija jau nožēlojuši grēkus un bija gandarījis par tiem, bet Jēzus pieņēma un mīlēja grēciniekus vēl pirms viņu pārmaiņas un atgriešanās. Jēzus nenosodīja cilvēku, bet izrādīja iecietību un sirsnību, un pievērsās konkrētajai personai. Kā Jēzus bija klātesošs dažādos mielastos tā kristieši Euharistijā pie galda sastapās ar to pašu Krustāsisto, augšāmcelto un dzīvo Kungu, kurš vēlas būt kopā ar visu kopienu un katru ticīgo atsevišķi.***

Jēzus Kristus dzīvē, ciešanās un nāvē pestīšana kļuva taustāma, dzirdama un redzama, un daļa no pestījošajiem notikumiem turpina pastāvēt Baznīcā sakramentālā veidā. Kunga dzīves noslēpumi ir pamats sakramentiem un tas, kas bija redzams Pestītāja dzīvē caur Baznīcas kalpojumu ir pieredzams ticības dzīvē. Sakramenti ir kā Jēzus pestījošās darbības paplašinājums vēsturē un zīmes, ka Viņš pats ir klātesošs. “Baznīcas žēsti ir paša Kristus žesti, kurš noliecas pār cilvēka vājumu Baznīcā, tāpat kā Viņš noliecās pār kroplu ķermeni, pieņemot tādu kāds tas ir, lai to mainītu. Piemēram, vārdi, ar kuriem Viņš vērsās pie grēcinieka Zaheja - “Zahej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā” (Lk 19,5) - atkārtojas katrā Euharistijā, kad Jēzus aicina cilvēkus: “Es nāku pie tevis”. Euharistijā var arī piekļauties Jēzum cieši blakus kā māceklis, kuru Jēzus mīlēja, jo Viņš ir mūsos un mēs Viņā.”**** 

* Lk 19, 1-10 & Lk 19, 1-10
** Artūrs Džasts, Lūkas Evaņģēlijs 9:51 - 24:53, Rīga: Luterisma mantojuma fonds 2003, 750.lpp.
*** Gordon Lathrop, The four gospels on Sunday: the New Testament and the reform of Christian worship, Minneapolis: Fortress Press 2012, 47-51.lpp.; Bryan Spinks, Do this in Remembrance of Me: The Eucharist from the Early Church to the Present Day, London: SCM Press 2013, 14-15.lpp.
**** Christoph Schönborn, God Sent His Son: A Contemporary Christology, San Francisco: Ignatius Press 2010, 195.lpp.; Кристоф Шенборн, Бог послал Сына Своего: Христология, Москва: Христианская Россия 2003, 233-234.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.14.2022

Rad 18, 1-10a, svētdiena XVI, C

Rad 18, 1-10a

Trīs vīri apciemo Ābrahamu,
manuskripts no Anglijas,
tapis starp 1350-1374.g.
17. jūlija svētdienā Dieva vārds kā pirmo lasījumu piedāvā fragmentu no Radīšanas grāmatas, kurā Ābrahams un Sāra uzņem ciemiņu līdzīgi kā šīs svētdienas Evaņģēlijā Marija un Marta uzņēma Jēzu. Saskaņā ar Dieva plānu Ābrahamam jāiesāk svētības ceļš, kas neierobežojās tikai ar viņu, bet izpletīsies uz izvēlēto tautu, kas izcēlās no viņa un caur šo tautu sasniedza visas pasaules tautas. Dieva solījumi lika Ābrahamam vienmēr lūkoties nākotnē un tos stiprināja jaunas Dieva atklāsmes. Dieva solījums varēja likties absurds, jo vārdi, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu atdūrās pret īstenību, jo Sāra bija neauglīga (Rad 11,30; 16,1-12). Viegli ir saprast Ābrahama skumjas: “Kungs Dievs! Ko tu man dosi?! Es esmu bez bērniem [...] Tu man neesi devis pēcnācēju” (Rad 15,2-3). Ābrahams pieņēma Dieva vārdu, kurš apliecināja, ka visi solījumi palika spēkā. Lai īstenotu savu solījumu, Dievs atnāca pie Ābrahama ar labām vēstīm. Ja skatās vēl konkrētāk, tad Dieva ierašanās pusdienas svelmē, kad grūti bija ceļot, attiecas uz Sāru. Šis negaidītais apciemojums, pirmkārt, mainīja Sāras dzīvi: “Kur ir tava sieva Sāra?” (Rad 18,9), jo pēc gada dzemdēja dēlu.

Svešinieku apciemojumiem senatnē bija ļoti svarīga nozīme, jo ceļinieki nāca no citas vietas, pasaules un varēja pastāstīt jaunumus. Šādam bibliskam notikumam bija reāla ikdienas dzīves pieredze, kas šajā lasījumā iegūst pārdabisku līmeni. Tas ir meistarīgs apmeklējuma apraksts - ierašanās, ielūgšana un viesmīlība. Iepriekš Ābrahams pats bija ciemiņš un baudīja viesmīlīgu uzņemšanu pie ēģiptiešiem (Rad 12,10-20). Deviņdesmit deviņus gadus vecais Ābrahams ciemiņus pieņēma ļoti sirsnīgi un sagatavojo bagātīgu maltīti. Ābrahama pirmā rīcība bija acu pacelšana (Rad 18,2). Bībelē acu pacelšana liecina par tikšanos ar Kungu vai Viņa sūtni, un šie vārdi norāda par tā brīžu cēlumu. Saskaņā ar ieražu Ābrahams atnesa ūdeni, lai ciemiņi nomazgātu kājas un pēc tam lūdza viņus paslēpties koka ēnā. Ābrahams veltīja trīs viesiem lielu uzmanību un nodrošināja viņiem sava veida ciemiņu uzņemšanas rituālus. Viņa rūpība atraisīja viņā jaunus spēkus, kas ir kā pretstats viņa vecumam un nevarēja nākt tikai no viņa paša.

Ābrahams sagatavoja maltīti vairāk nekā bija nepieciešams trīs vīriešu pabarošanai. Trīs personām viens pagatavots teļš un daudzi plāceņi, kuriem izmantoja trīs mērus jeb ap 35 liturs miltus, bija par daudz. Ābrahama dāsnums nerimās un deva viņiem “krējumu un pienu” kopā ar “teļu” (Rad 18,8), lai gaļa būtu garšīgāka. Teļa gaļas liecina par zināmu Ābrahama labklājību un sabiedrisko stāvokli vai arī viņa lielu vēlmi dot ciemiņiem visu labāko, vai arī viss kopā. Teksts norāda, ka viņš pats neēda kopā ar viņiem, bet stāvēja viņiem blakus zem koka kamēr viņi ēda un viņš bija gan viesmīlis, gan arī saimnieks. Visa šī pārbagātība uzsver, ka viesmīlība atbrīvo cilvēkā mīlestību. Evaņģēlijā varam atrast pretēju stāju, kad Jēzus tika svaidīts ar alabastra eļļu un mācekļi neapmierināti sacīja: “Kādēļ tāda izšķērdība” (Mt 26,8; sal. Mk 14,4). Tuvajos Austrumos viesmilība goda lieta un ciemiņus pieņēma ļoti silti, bet bija viena tēma, kuru nepārrunāja un tā bija saimnieka sieva. Sāra neatradās ciemiņu tuvumā un nav klātesoša šajā ainā, bet paliek teltī, jo nepieklājās sievietēm ēst kopā ar vīriešiem. Šajā fragmentā ciemiņi zināja, ka Ābrahams ir precēts un nosauca sievas vārdu, un nekas neliecina, ka viņš ciemiņiem būtu par viņu ko stāstījis, zināja arī grūtības, ilgas un skumjas. Ābrahams neizrādīja izbrīnu. Šajā lasījumā Ābrahams pēdējo reizi saņēma solījumu par Īzāka piedzimšanu.

Trīs vīri ieradās “dienas karstumā” (Rad 18,1), kad parasti ceļinieki atpūtās un uzturējās ēnā, un tieši tāpēc viņu ierašanās ir negaidīta un pārsteidzoša. Kunga apciemojums dienas karstākajā daļā ir pretstatā ar Kunga ierašanos “dienas vēsumā” (Rad 3,8) pie pirmvecākiem, kuri slēpās no Dieva. Ābrahams viņu priekšā “klanījās līdz zemei” (Rad 18,2) un īsti nezina, kas viņi bija, bet saprata, ka viņi ir godājami viesi. Pret vienu viņš vērsās vienskaitlī ar vārdiem “Mans Kungs” (Rad 18,3) un stāstā vienskaitlis un daudzskaitlis mijās savā starpā. Ciemiņu jautājumu: “Kur ir tava sieva?” var salīdzināt ar Kunga vārdiem “Kainam: “Kur Ābels, tavs brālis?””, kurš atbildēja “Es nezinu! Vai es - sava brāļa sargs?” (Rad 4,9). Ābrahama atbilde ir daudz cienījamāka, kaut arī pats jautājums bija neatbilstošs saskaņā ar tā laika ieražām: “Redzi, teltī!” (Rad 18,9). Ābrahams rīkojās daudz labāk nekā pirmie cilvēki un uzsāka procesu, kas parādīja, ka grēka sekas neieved nolemptībā, bet var rīkoties savādāk, labāk.

Šīs svētdienas lasījums spēcīgi sasaucas ar Ābrahamu un viņa brāļadēlu Lotu. Radīšanas grāmatas autos parāda kā Ābrahams pieņem viesus (18. nod.) un kā sodomieši pieņem to pašu delegāciju (19.nod.) Fragmenta sākumā Ābrahams “sēdēja telts ejā” (Rad 18,1) līdzīgi kā “Lots sēdēja Sodomas vārtos” (Rad 19,1). Kad Ābrahams ieraudzīja vīrus, viņš “skrēja tiem pretī” (Rad 18,2) un arī Lots ieraudzījis enģeļus, izgāja “tiem pretī un noliecās ar seju līdz zemei” un uzrunāja viņus daudzskaitlī “mani kungi” (Rad 19,2). Šīs abas līdzības abos stāstos uzsvēr atšķirību kā katrs no viņiem sagaidīja ciemiņus. Ābrahams skrēja pretī un trīs vīrus uzrunāja ar vārdu “Kungs”, bet Lots vien formāli uzņēma un daudzskaitlī uzrunāja ar vārdu “kungi”. Vai tā ir būtiska atšķirība abu attieksmē? Ābrahams bija noslēdzis ar Dievu derību (17. nod.) un atzina Dievu, kurš parādījās viņam, bet Lots tai pat laikā dzīvoja Sodomā un nepazina Dievu. Abu vīru dzīves attālinājās ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Vēstule Ebrejiem komentējot šo rakstu vietu un ciemiņu pieņemšanu piekodina: “Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus” (13,2). 

br. Jānis Savickis OFMCap

7.06.2022

At 30, 10-14, svētdiena XV, C

At 30, 10-14

Miniatūrā attēlots Mozus un
izraelieši pie Jordānas upes.
Atkārtotā Likuma grāmatas sākums.
Manuskripts no 15.gs. pirmā ceturkšņa
Anglija
10. jūlija svētdienā Dieva vārds aicina uz žēlsirdību. Kā var īstenot Dieva žēlsirdības aicinājumu savā dzīvē (šajā svētdienā lasām līdzību par žēlsirdīgo samarieti)? Pirmais vārda liturģijas lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas uzsver domu, ka Dievam ir jābūt dzīves centrā, lai arvien vairāk sekotu Jēzus dzīves modelim un mācībai. Mozus atgādināja Izraelim, ka viņi nevar neņemt vērā Dieva prasības un aicināja pieņemt lēmumu (At 30,10-14), un brīdināja, ka izvēle ir starp lāstu un svētību, nāvi un dzīvību (At 30,15-20). Atkārtotās Likuma grāmatas mērķis bija atgādināt tautai, pirms ieiešanas apsolītajā zemē, ka ir nepieciešama paklausība un uzticība, lai īstenotu Sinaja kalnā noslēkto derību ar Dievu. Šajā grāmatā raksturīgi ir sava klausītāja uzrunāšana ar vārdu “tu” un tam ir savs retorisks spēks, kas vēlas izsaukt cilvēkā emocionālu atbildi, prasību pieņemšanu un aktualizēt to savā dzīvē. Atkārtotā Likuma grāmatā pēc likuma prezentācijas tiek aprakstīti derības rituāli (At 27) un oficiālais derības noslēgšanas dokuments (At 28). Pēc šīm nodaļām seko tāds kā sprediķis, kurš aicina uz uzticību derībai.

Grāmatā ir vairākas galvenās tēmas, kas ir svarīgas, lai izprastu šīs svētdienas lasījumu. Pirmkārt, Tora jeb Likums ir grāmatas centrālā tēma, kas tautai dod dzīvību, lai tā sasniegtu savu mērķi - svētumu (At 14,2.26; 28,9) un piederētu Kungam (At 7,6; 26.19). Dievs savu tautu iemīleja kā pirmais un gaida no tās mīlestības atbildi. Mīlestības sekas ir tautas vēlme pieņemt Kunga prasības ar visu sirdi un dvēseli (At 4,29; 6,5; 10,12). Dieva likums nav grūts (At 10, 12-13; 30,11-14), tomēr tauta ietiepīgi pretojās likuma prasībām (At 9,6-7.13.22-24; 10,16; 29,17-18). Otrkārt, grāmatā svarīga tēma ir apsolītā zeme un visi likumi ir jāpiepilda tieši tur. Treškārt, derība jeb sena ideja, kurā ietekmīgs valdnieks uzņemas rūpes par vājāku partneri, kurš sola paklausību un uzticību.

30. nodaļa veido daļu no Mozus aicinājuma nākamajai paaudzei nožēlot grēkus un izvēlēties dzīvi kopā ar Dievu saskaņā ar Viņa gribu. Dievs no savas tautas neprasīja kaut ko nesaprotamu vai nesasniedzamu. Izraela uzdevums nebija apslēpts vai nepieejams, vai aiz kādas nepārvaramas barjeras. Mozus apstiprināja, ka derības likumam nav nepieciešami īpaši kvalificēti skaidrotāji, speciālisti, bet drīzāk tas tika dots, lai katrs varētu zināt, ko Dievs sagaida no mums un kā varam Viņam paklausīt. Šie vārdi atbild uz iebildumiem, ka Toras prasības ir neiespējams izpildīt, jo tās ir pārāk prasīgas, neskaidras un tālas no Izraela ikdienas dzīves. 

Atkārtotās Likuma grāmatas 30. nodaļa kristiešu lasītājiem var būt pārsteigums, jo izrādās, ka derība, bauslības nosacījumi ir pilnībā īstenojami. Saskaņā ar kristīgo skatījumu un apustuļa Pāvila mācību likuma prasības cilvēks nevar pilnībā ievērot. Cilvēks nevar nopelnīt sev šķīstu stāvokli Dieva acīs, jo cilvēki nav pilnīgi un pēc grēkā krišanas ir grēka ievainoti ar tendenci uz kļūdām. Abrahamam zemes iemantošanas nosacījums ir ticība nevis likums, jo ja taisnību iemantotu ar likumu, tad ticība būtu lieka. Atkārtotā Likuma grāmata un Jaunā Derība pauž kopīgu viedokli, ka pestīšana ir Dieva žēlastības darbs. Dieva pestījošā žēlastība ir iedarbīga, jo tā dāvā svētumu.

30. nodaļa sasniedz augstāko punktu grāmatas pārdomās un aicina tautu pieņemt lēmumu, jo Izraelis ir brīvs, pieņemt vai nepieņemt Dieva pestījošo dāvanu vai pielūgt citus dievus. Mozus pārrunājot likumu pieejamību izmantoja iespēju, lai polimizētu ar citām reliģijām ar kurām tauta varēja nonākt tiešā saskarsmē. Mozus salīdzināja veidu kādā Dievs atklāj savas prasības Izraelim ar pagānu dieviem, ko tie dara divdomīgi pret saviem pielūdzējiem, bet vienīgais Dievs sevi izsaka ļoti skaidri. Dievs parādīja savu spēku un glābjošo gribu Eģiptē, bet tauta nespēja to saprast un paklausīt. Pamudinājums pieņemt pareizo lēmumu mēģina skaidrot galvenos iebildumus pret likuma ievērošanu. Pirmais iebildums ir tāds, ka tas, ka nevar ievērot derību, attiecas uz pārliecību, ka izaicinājums ir cilvēka gribā darīt labu nevis cilvēka iespējās darīt labu. Gribas lēmums ir izšķirošais nevis noskaņa cik labs ir cilvēks. Otrkārt, derības prasības nav mistiskas vai apslēptas, jo Dievs ir atklājis cilvēkiem savas gribas pamatprincipus: “Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa - spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu” (Mih 6,8).

Mozus skaidroja jaunajai paaudzei, kura dzīvoja jaunos apstākļos un centās likumus pielāgot un parādīt kā skaidrot likumu. Atkārtotā Likuma grāmata uzskata, ka varam ievērot likumu. Grāmata norāda uz cilvēka spējām un brīvās gribas spēku, ko Dievs mums ir devis, kad radīja mūs pēc sava attēla un līdzības. Mūsu izvēlēm ir sekas dzīvē un nāvē, un ar Dieva žēlastību mēs varam izvēlēties prieku un uzplaukumu, kad sākam dzīvot saskaņā ar Dieva vārdu. Jozus bija gatavs pārņemt tautas vadoņa pienākumus un turpināt šo tradīciju. Atkārtojot un skaidrojot Dieva darbību savas tautas vidū, Mozus apliecināja, ka Dievs bija darījis visu nepieciešamo savas tautas labā: izglābis no Ēģiptes verdzības, deva caur Mozu savu derību, izveda droši caur moābiešu zemi un tagad atkal atkārtoja derību.

Atkārtotā Likuma grāmatā ir spēcīgs katehētisks uzsvars, kas ietver muti un sirdi, un jau grāmatas sākumā tiek uzsvērts “Klausies, Izrael..” (At 6,4-9). Cilvēki domāja, ka likums var būt katra ticīgā mutē, ja viņš to atkārto un ļauj tādā veidā ieiet sirdī un iepludināt savā dzīvē. Šāda pieeja neprasīja dziļus eksistenciālus un filozofiskus vai visuma noslēpumu meklējumus, jo likums ir tik pat tuvu kā dzirdēšana un redzēšana. Tautai bija dota īsta iespēja izvēlēties un uzticība Kungam nebija nekas nesasniedzams. Divus negatīvus vārdus “nepiepildās” un “neiespējams” (At 30,11) ilustrē domas par debesīm un jūru (At 30,12-13), bet fragmentu noslēdz pozitīvs apstiprinājums. Atbilde negatīviem apgalvojumiem bija četri pretargumenti: ne pārāk grūti, ne pārāk tāli, nav debesīs un jūrā. Tēlainā valoda un ceļojums uz debesīm un pāri jūrai, lai meklētu patiesību (At 30,12-13) atspguļu daudzu seno cilvēku pārliecību, ka dzīves jēga ir tumšs noslēpums, kas bija izdiedelēts no dieviem. Derības tautai viss bija atklāts un patiesība par dzīvi un nāvi, labo un ļauno bija izteikts vārdos, ko Dievs runāja caur Mozu.

Ko mēs domājam par Svētajiem Rakstiem? Vai tie nav seni un nesaprotami teksi, un nesaistīti ar mūsu šodienas pasauli un dzīvi? Vai vieglāk nebūtu gaidīt kādu pārdabisku vai mistisku pieredzi, bet kamēr tās nav, var likties mierā? Atkārtotā Likuma grāmata izaicina mūsu uzskatus un maldus par Dieva vārdu un uzsver, ka tas ir tuvu mums. No Izceļošanas grāmatas mēs zinām, ka Dievs vēlas veidot attiecības ar savu tautu un šī doma vijas cauri visai Bībelei. Dievs dod mums savu vārdu, lai mēs tam varētu paklausīt un caur šo paklausību ir pieejama pestīšana. Dieva vārda mērķis ir veidot cilvēka attiecības ar Dievu, kurš glābj no verdzības. Apustulis Pāvils, atsaucas uz šīs svētdienas fragmentu, vēstulē romiešiem (10,5-13) skaidro, ka pestīšanai pietiek ar Jēzus Kristus pazīšanu. Dieva vārds nodrošina ticamu vēsta par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, un Svētie Raksti dāvā visas nepieciešamās patiesības ne tikai pestīšanas iepazīšanai, bet arī pieredzēšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.30.2022

Is 66, 10-14c, svētdiena XIV, C

Is 66, 10-14c

Miniatūrā apustuļa Jāņa vīzija par pirmās debes un
pirmās zemes beigām un
jaunās Jeruzālemes tapšana.
 Manuskripts no Francijas, tapis 13/14. gs. mijā
3. jūlija svētdienā pārdomāsim fragmentu no pravieša Isaja grāmatas, kas saskan ar Evaņģēliju, kur Jēzus sūtīja septiņdesmit divus mācekļus dziedināšanas un sludināšanas misijā un viņi īstenoja darbu par ko sludināja senie pravieši. Isaja vārdi piepildās šajā Evaņģēlijā. Isaja grāmatā var lasīt kā Dievs savai tautai solīja, ka kādu dienu iestāsies jaunās radības laiks: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā” (Is 65,17; sal. 66,22). Dieva radības labumu (Rad 1-2 nod.) sabojāja sātans un cilvēki (Rad 3-11 nod.), un grēks ienesa pasaulē nāvi. Pravietis sludināja, ka Izvēlētās tautas nepaklausība un Dieva atmešana atkārto radīšanas stāsta traģēdiju un sabojā radību. Tāpēc Isaja pravietoja par mesiānisku laikmetu ar jaunām debesīm un jaunu zemi. Jaunajā Derībā šī doma tiek turpināta (Rom 8,18-25, Atkl 21-22 nod.). Isaja grāmatas nobeigumā Dievs atbildēja neuzticīgajai tautai (65,1-66,24) un norādīja, ka par spīti tam, ka Viņš ir atklājies tai, viņi turpināja grēkot un uzticējās liekulīgais dievbijībai nevis patiesais ticībai un pielūgsmei.

66. grāmatas nodaļa ir pravieša pēdējais vārds un eshatoloģiskā laika pasludinšāšana. Nodaļas sākumā lasām, ka “Debesis ir mans tronis” (Is 66,1) un mums atklājas Dieva tēls kā pasaules radītājs, bet šīs svētdienas lasījumā redzam kā Dievs vēlas iesaistīties cilvēku dzīvēs. Isajam vēstures ritējums gāja līnijveidā un tas virzās nākotnē. Citās kulturās laiku uztvēra spirāļveidīgi, ik pēc laika viss atkārtojas. Dievs radīja pasauli un cilvēkus, lai tā dotos uz pastarā notikumiem un laiku piepildīšanos. Radītājs dos vēsturei piepildījumu. Trīs tēmas parādas Isaja pēdējā vārdā par Jeruzālemi: 1) Dievam patīk pazemīgie (Is 66,1-2); 2) Kungs iedrošinās ticīgos (Is 66,3-6); 3) Kungs atjaunos Jeruzālemi (Is 66,7-14a). Pravietis aprakstīja Jeruzālemi kā rūpīgu māti, kas ir gatava gādāt par bērniem. Cilvēki saņems mierinājumu, uzturu un audzināšanu. Visi priecāsies aptverot to, ka Dieva apsolījumi sāk piepildīties. Tiklīdz Jeruzāleme būs brīva no tiem, kas meklē rituālos atbalstu savai netaisnībai, tad pilsēta spēs piepildīt savu misiju un kļūs par visu ticīgo māti, bet kamēr ārišķības un liekulības vadīti cilvēki tur dominēs, tikmēr tas nenotiks. Isaja vairākās vietās grāmatā atsaucas Jeruzālemes meitām, bet tagad pilsētu raksturo kā māti visu svinību centrā.

Fragments sākas un beidzas ar vārdu “priecāties” un dāvā cerību cilvēkiem, kuri bija vīlušies un noskumuši, un tāpēc pravietis izmantoja spēcīgo Jeruzālems un Dieva kā mātes tēlu. Šis lasījums tika sarakstīts pēc Izreala atgriešanās Jeruzālemē no Babilonas trimdas pēc 538. g. pirms Kr. Iepriekš tauta dzirdēja iedvesmojošus pravietojumus par atgriešanos un zemes atjaunošanu, bet praksē ceļš un iekārtošanās tēvzemē bija smaga. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana kavējās un pilsētas mūri vēl gadsimtu gulēja gruvešos. Tauta izprata, ka trimdas laikā pilsētu (sievu) pameta tās vīrs (Dievs) un tās bērni bija noskumuši (Is 50,1; 49,14.20; 62,4). Šajā rakstu vietā Dieva sievišķais tēls uz Bībeles fona ir ļoti izteikts. Jaunajā pasaulē, kur Kungs būs īpaši tuvu cilvēkiem, Jeruzāleme vairs nebūs sagrauta, bet prieka, mīlestības un mierinājuma vieta. Šie visi tēli norāda uz Baznīcu un visu tās bagātību, kas dāvā savu lielāko un vienīgo dārgumu ticīgajiem - Jēzu Kristu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs novieto mūs uz ceļa, kas ved uz Jeruzālemi un šādā kontekstā Jēzus nozīmē septiņdesmit divus mācekļus, bet pravietis Isaja stāda mums priekšā atgriešanos godības pilnajā Jeruzālemē. Visas mūsu gaidas un cerības tiks pārsniegtas, bet jau tagad Baznīcā var pieredzēt Kunga tuvību.

br. Jānis Savickis OFMCap