Lapas

11.27.2017

Mk 13, 33-37, I adventa svētdiena, B

Mk 13, 33-37

Ar pirmo adventa svētdienu sākas jauns liturģiskais gads, adventa laiks un sāksim visa gada garumā pārdomāt Marka Evaņģēliju. Pirmkārt, jāuzsver, ka divas pirmās adventa svētdienas pievērš mūsu uzmanību beigu jautājumiem. Tātad, advents ir sadalīts divās daļās. Mūs tagad interesē pirmā daļa, jo šajā priecīgajā gaidīšanas laikā uzmanība tiek pievērsta nākotnei, otrreizējai Kunga atnākšanai. Adventa un Kristus piedzimšanas laika centrā ir Iemiesošanās noslēpums, un tāpēc arī pārdomāsim šo noslēpumu no dažādiem skatpunktiem. Savukārt jaunais liturģiskais gads ir laba iespēja dziļāk iepazīt evaņģēlista Marka teoloģisko vēsti, jo klausoties to visa gada gājumā varam ievērot tam raksturīgās īpašības, kādā veidā viņš mums parāda Kristu, Baznīcu un kristīgo dzīvi. Māksliniekiem, rakstniekiem un mūziķiem ir sev raksturīgais izpausmes stils un detaļas, tāpat ir arī ar evaņģēlistiem. Mēs esam aicināti ne tikai orientēties dažādos mākslinieciskos stilos, bet arī mūsu četru evaņģēlistu teoloģiskajā stilā un detaļās.

Adventa pirmās svētdienas lasījumā darbība 13. nodaļā norit Jeruzalemes svētnīcā pēc tam, kad Jēzus pretinieki atkāpās un Viņš pamet svētnīcu, lai tur vairs neatgrieztos! Tās ir Viņa ciešanu priekšdienas un savus mācekļus brīdina par nākotni. Viens no iemīļotajiem skaitļiem evaņģēlistam Markam ir “trīs”. Šajā nodaļā ir trīs aicinājumi, kuri atkārtojas trīs reizes: “skaties” (13, 5.9.23), trīs beigu zīmes (13, 14.24.29) un trīs aicinājumi būt nomodā (13, 33.35.37). Dominē arī konflikta motīvs, sākot no kariem un dabas katastrofām (13, 7-9) līdz tiesas procesiem un Jeruzalemes izpostīšanai (13, 9-11.14-16), un sasniedz kosmisku līmeni; vajāšanu apraksts Jēzus vārda dēļ (13, 9.13) un brīdinājums pret viltus mesijām (13, 21-22), un seko negaidīta Cilvēka Dēla atnākšana (13, 26-36). Šī nodaļa norāda, ka konflikts ar kuru sastapās Jēzus, kļūs par mācekļu dzīves sastāvdaļu. Šajā nodaļā ir ietvertas galvenās Marka Evaņģēlija tēmas, kuras var sastapt visās iepriekšējās nodaļās.

Šīs svētdienas fragmenta kontekstā mums ir jāiemācās ļoti svarīgs grieķu vārds - “kairos”, kurš parasti tiek tulkots kā “laiks”, taču jāņem vērā, ka grieķu valodā ir vēl citi vārdi, kas apzīmē laiku (chronos, aion, hemera, semeron). Marka Evaņģēlijā šis vārds sistemātiski parādās piecas reizes (1,15; 10, 29-30; 11,13; 12,2; 13,33). “Kairos” attiecas uz pagātni vai nākotni, bet uzsvars nav uz mērāmo laiku, bet uz to, kas notiks. Tas nav ilgums, bet atbilstošs laiks, veids, notikums, kaut kas svarīgs, iespējas, kādas personas parādīšanās. Iespējams, vislabāk to ataino Mācību teicēja grāmata (3,2-8):

“laiks dzimt un laiks mirt, 
laiks strādāt un laiks plūkt stādus, 
laiks nokaut un laiks dziedināt, 
laiks graut un laiks celt, 
laiks raudāt un laiks smiet, 
laiks sērot un laiks diet, 
laiks mest akmeņus un laiks akmeņus vākt, 
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām, 
laiks meklēt un laiks zaudēt, 
laiks glabāt un laiks sviest prom, 
laiks saplēst un laiks šūt, 
laiks klusēt un laiks runāt, 
laiks mīlēt un laiks nīst, 
laiks karam un laiks mieram.” 

“Kairos” īpašā veidā attiecas uz Jēzus Kristus atklāšanos pasaules vēsturē un aktīvu misijas uzsākšanu (Mk 1,15), bet tāpat tas attiecas uz laika beigām, kad Viņš atnāks tiesāt pasauli. Tas nav laiks, kas plūst (chronos). Tas ir laiks, kurā varam paveikt kaut ko svarīgu un lielu, un tam nav nepieciešami lieli laika (chronos) resursi, bet pietiek ar pieskārienu mūžībai, jo Kungam tūkstoš gadi kā viena diena (2 Pēt 3,8) vai niecīgas lietas var kļūt par lielāko dāvanu Kungam (Mk 12, 41-44). Jāņem arī vērā, ka Jēzus tautieši laiku uztvēra daudz savādāk nekā mēs. Dzīve, tāds laiks, viņiem nozīmēja attiecības ar cilvēkiem. Iespēja satikties personīgā līmenī bija svarīgs laika elements. Satikšanās ar Dievu bija vissvarīgākā tikšanās un tas īpaši saistījās ar Dieva darbību cilvēka dzīvē, tas nozīmē, žēlastības laika atnākšanu. Adventa kontekstā šis “atbilstošais laiks” mums nozīmē “liturģisko laiku”, vai vēl precīzāk “liturģijas laiku”. Baznīcas liturģiskajā gadā ir īpaši laiki, un advents ir viens no tiem. Tas nozīmē, ka Kungs reāli darbojas un aicina uz modrību īpaši šajos gada posmos. Mēs dzīvojam tādā vēsturiskā laikā, kuru arī var nosaukt par “atbilstošu”, jo tas mums ir dots, unikāls un neatkārtojams.

Evaņģēlija pamudinājums “skatīties” un līdzība par durvju sargu apkopo visas trīspadsmit Evaņģēlija nodaļas un parāda kāda ir galvenā tēma 13. nodaļā. Trīskāršais brīdinājums nākamajā nodaļā attieksies uz mācekļiem Ģetzemenes dārzā un viņu trīskāršo iemigšanu (14, 34.37.41). Ģetzemenes dārzā ir zināms saspīlējums starp Jēzu, kurš ir nomodā un mācekļiem, kuri guļ. Trīskāršā modināšana norāda uz Jēzus vēlmi būt kopā ar savu kopienu, bet šī vēlme nav abpusēja. Mācekļi ceļoja ar Viņu kopā, redzēja brīnumus un klausījās Viņa vārdos, tomēr Viņi nesaprata un bija pilnībā nesagatavoti piedalīties Mācītāja pārbaudes stundā tāpat kā durvju sargs no līdzības. Jēzus vēlējās viņus apvienot, bet redzēja, ka miegs izkaisīja katru uz savu pusi (skat. Mk 14, 50).

Mācekļiem viss iesākās ar miegu, bet beidzās ar bēgšanu. Tas mums norāda, ka modrība, evaņģēliskā “skatīšanās” ienes dzīvē būtiskas pārmaiņas. Es varu būt kristietis, bet palikt tikai laika ritējumā, piesaistīts pie hronometra, bet varu atvērties uz Kunga piedāvāto dzīves veidu, kurā Viņam vienmēr ir atbilstoša vieta. Kungs neļauj dzīvei izkaisīties pa sekundēm, kuras nevar salasīt kopā, saprast jēgu un “kāpēc es visu to daru”, bet jau tagad ļauj pieredzēt Dieva valstību, sajust sirds ilgu piepildījumu.

Iemesls, kāpēc jāuztur modrība ir tas, ka mēs nezinām, kad Kungs atkārtoti nāks, bet mēs zinām, kad ir atbilstošs laiks (kairos) un tas ir tagad. Modrība nozīmē atvērtību uz attiecībām ar Jēzu Viņa kopienā, krusta nešanu un liecību, bet ne vienam pašam, bet kopā ar brāļiem un māsām. Esam aicināti atmest miegu, apkārtējo hipnozi un būt nomodā, lai atbilstošā laika īstenošanos prastu ieraudzīt jau tagad, jo mēs esam dzimuši vienreizējā gadsimtā un Kungs dod visu nepieciešamo, lai to ieraudzītu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

11.20.2017

Mt 25, 31-46, svētdiena XXXIV, A - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki


Mt 25, 31-46

Pēdējā liturģiskā gada svētdienā Baznīca svin Kristus, visas pasaules Karaļa svētkus un piedāvā mums lasījumu, kas attiecas uz šo svētku saturu. Evaņģēlija fragments apkopo vairāku svētdienu lasījumu tēmas un noslēdz gadu, kura laikā pārdomājām Mateja Evaņģēlija teoloģisko vēsti mūsu šodienai. Lasījumā ir parādīta Kunga otrreizējā atnākšana un visu tautu sapulcinšāna tiesas priekšā. Turpinās motīvs, ka pestīšanu un piederību Dieva valstībai nevar ierobežot vārdiskās deklarācijās vai ticības apliecinšānā Kristum, bet tai arī ir jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos. 

Lasot šo Evaņģēlija fragmentu var just zināmu kopienas noskaņu, jo Cilvēka Dēla sarunā ar vienu un otru grupu atspoguļojas abpusēja pazīšana un tuvība. Tiesa nav parādīta kā nepazīstamu cilvēku satikšanās vai nejaušu garāmgājēju saskriešanās. Ko tas viss varētu nozīmēt, kur ir vieta neticīgajiem, citu reliģiju pārstāvjiem? Sākumā jāuzsver, ka Matejs Evaņģēliju rakstīja konkrētām kristiešu kopienām, kurām bija savas grūtības. Paliksim šajā pirmo kristiešu kopienu līmenī, tiem, kuriem Evaņģēlijs tika adresēts tieši, lai palūkotos uz šo tiesas aprakstu no nedaudz cita skatpunkta nekā tas ir ierasti. 

Kas ir šie izsalkušie, svešinieki, slimie un ieslodzītie? Pirmā doma ierasti ir tāda, ka tie ir visi cilvēki, kuri atrodas šādā dzīves situācijā un viņos mums ir jāredz Jēzus, un noteikti tas tā ir. Šāds skaidrojums ir atbilstošs un ļauj sakārtot mūsu attiecības ar pasauli saskaņā ar Kunga gribu. Taču, vai Evaņģēlists Matejs rakstot Evaņģēliju nevarēja domāt par kaut ko citu, daudz tuvāku mācību pirmo kristiešu kopienai? Vēl vienu reizi ir jāuzdod šis jautājums, kas ir šie cilvēki, kuri ir tik tuvi Jēzum? 

Pirmkārt, aplūkosim vārdu “brālis” Mateja Evaņģēlijā. “Brālis” nekad nav nekas vispārīgs un cilvēci aptverošs, bet norāda uz radniecību vai ticības brāļiem. Otrkārt, Jēzus sauc savus mācekļus par “maziem” un vismazākajiem”. Treškārt, Jēzus runā: “Kas jūs uzņem, tas uzņem mani; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.” (Mt 10, 40). Šīs svētdienas fragmentā ir iekļauta līdzīga doma: “ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40). Svarīga šajā kontekstā ir palīdzības sniegšana Kunga mācekļiem. Tas, kurš palīdz mācekļiem un viņus pieņem, tas pieņem pašu Jēzu. Ceturtkārt, “tautas” (gr. ethnos, ebr. goijim) jūdaismā attiecas uz pagāniem. 

Jau šie četri punkti norāda, ka “vismazākie brāļi” Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā nav visi pasaules iedzīvotāji, bet Jēzus sūtītie mācekļi, kuri vakaros ir izsalkuši, kuriem nav pajumtes, kuri cieš trūkumu, vajāšanas un ieslodzījumu. Tiesas apraksta jēgu var meklēt Jēzus misijā, kad viņš sūta savus mācekļus sludināt Dieva valstību. Kad Matejs rakstīja Evaņģēliju, viņš ņēma vērā to, ka Evaņģēlijs būs jau pasludināts visām tautām (Mt 24,14; 28,19) un pagānu vidū dzīvos kristieši – ticības liecinieki, kuri bija nabadzīgi, apspiesti un vajāti. Kristieši veidos kopienas pagānu sabiedrībās un liecinās par Jēzu. No pagāniem, kuriem bija saskarsme ar kristiešiem, tiesas dienā netiek prasīts pārāk daudz, bet gan cilvēcīga attieksme pret kristiešiem. No kristiešiem tiek prasīts daudz vairāk par vārdiem, jo no viņiem tiek prasīts dzīvesveids un skaidra nostāšanās Jēzus pusē. 

Tiesa pār tautām notiks saskaņā ar to, kā pagāni izturējās pret kristīgās ticības sūtņiem un kristiešu kopienām. Ja tām palīdzēs kaut vai ar ūdens malku (Mt 10, 40), tad palīdzēs pašam Jēzum un tādā veidā iemantos Debesu valstību. Ja nepalīdzēs, tad nepiederēs valstībai un tiks atmesti. Cilvēka Dēls 25. nodaļā identificējas ar saviem mācekļiem, sekotājiem un kopienām. Jēzus, protams, ir arī visu trūcīgo aizstāvis, tomēr vissvarīgākais Viņam šajā pasaulē ir tas, ka tajā ir klātesoša Viņa tauta, jo tikai pateicoties kristiešiem var patiesi palīdzēt šīs pasaules trūcīgajiem. Mācekļi arī ir pakļauti tiesai, bet šeit tiesa attiecas uz pagāniem, kuri vēl nav patiesi iepazinuši Jēzus vēsti. 

Kā redzams, Evaņģēlists Matejs ļoti labi zināja, kādos apstākļos attīstās kristiešu draudzes pirmajā gadsimtā. Tām bija jāpieredz dažādas grūtības (bads, izsalkums, slimības, cietums un svešums) un nevis ikdienišķas problēmas, bet patiesa kalpošana Evaņģēlijam. Kristiešiem šajā laikā klājās ļoti grūti, viņi tika vajāti, pameta savas mājas un arī tika ieslodzīti. Mūsdienās situācija nav daudz mainījusies. Mēs dzīvojam mierā un stabilitātē, un dabīgi, ka vēlamies vairāk uzsvērt tiesas aprakstā labdarības elementu, bet vēstures perspektīvā mēs drīzāk dzīvojam izņēmuma situācijā. Mūsdienas kristiešu vajāšanas ir ļoti plašas visā pasaulē un mūsu uzdevums ir ne tikai par to zināt, bet runāt un aktualizēt šo tēmu vai pat meklēt iespējas konkrēti palīdzēt. Tas, kas attiecas uz mūsu vietu sabiedrībā, esam aicināti liecināt par Jēzu tādā veidā, lai pagāni apkārt ieticētu Evaņģēlijam, ja pat neieticētu, tad vismaz gūtu iespēju izrādīt attiecībā pret mums labu gribu un darbus.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.13.2017

Mt 25, 14-30, svētdiena XXXIII, A


Mt 25. 14-30


19. novembra svētdienā turpinām pārdomāt kārtējo lasījumu par pastarā dienu. Pēdējā laika Evaņģēlija fragmenti uzrāda dažādus trūkumus ticības lietās un cenšas kristiešu uztveri novirzīt no šaura skatījuma uz savu dzīvi pie Tēva sagatavotajām bagātībām. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums no Mateja Evaņģēlija atgādina līdzību par diviem kalpiem (24, 45-51), jo tekstā parādās saimnieks, kurš dodas projām un kaut ko uztic saviem kalpiem. Abām līdzībām ir raksturīgs ilgs gaidīšanas laiks un problēma, kurš būs sagatavojies uz atnākšanas brīdi? Atšķirība līdzībās ir tāda, ka līdzībā par diviem kalpiem tiek pateikts, kāds ir šīs gatavības kritērijs: "uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā" (24, 45). Šīs svētdienas lasījums jau tieši nedod šādu norādījumu, ko iesākt ar gaidīšanas laiku, bet aicina pārdomāt dažādu iespēju izmantošanu.


Talents senatnē bija ļoti liels naudas apjoms, bet Evaņģēlija kontekstā norāda uz konkrētām Debesu valstības prasmēm un iespējām. Iespējas, kas tiek dotas mācekļiem var ļoti atšķirties pēc rakstura un lieluma, bet kopīgs ir tas, ka tās ir uzticīgi jāizmanto līdz kamēr saimnieks atgriezīsies. "Gatavība" nozīmē uzticīgi izpildīt savus mācekļa pienākumus neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi. Saimnieks ir tas, kas piešķir atbildību. Kalps to nedara, jo citādāk tāds māceklis izvēlētos sev tādu talentu, ka pēc tam varētu sūroties, ka nevar panest, ka citiem iet labāk; vai arī uzlikt sev tik vieglu talentu un veiksmīgi visu paveiktu, ka pat vēl pietiktu laiks greizi paskatīties uz "neveiksminiekiem". Māceklim ir jāpieņem Kunga dotie talenti, nevis jāveido Dieva gribai paralēli projekti. Tātad, Kungs līdzībā nerunā par pasaulīgu naudas vienību, tā nav arī dāvana, ko mēs varētu kontrolēt, vai spēja ar kuru mēs varam lepoties, bet mūsu pestīšanas notikuma pieņemšana. Ja nebūtu mūsu dzīvē šāda Dieva dāvātā talenta, tad mēs paliktu mazu un ierobežotu notikumu varā, un nevarētu attīstīt patiesi dzīvu un rosīgu ticību.

Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām. Neskatoties uz to, ka līdzībā sākotnējais atbildības līmenis un attīstības iespējas ar saņemto talentu palīdzību bija atšķirīgas, divi pirmie kalpi saņēma no kunga līdzīgu atzinību. Mazāks talentu apjoms neatbrīvo no atbilstošas piepūles. Trešais kalps neprata atpazīt savu saimnieka nodomu un kalpošanas vietā izvēlējās drošību. Cerot neko nesalaist grīstē viņš apstājās pie nekā nedarīšanas.

Iepriekšējā svētdienā uzsvērām moralitāti, tad šo svētdien it kā izejam citā līmenī. Šo divu svētdienu ietvaros var pat pieņemt tādu domu, ka moralitāte ir kā atspēriena punkts, pamats, lai turpinātu būvēt kristīgās dzīves ēku. Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to. Greiza loģika būtu tāda, ka radošums būtu apmainīts ar moralitāti vietām. Ja mēs uz mūsu radošuma būvētu moralitāti, tad varētu sanākt visai bēdīgs sekas. Tas nav patiesības ceļš, bet šādi eksperimenti mūsdienu pasaulē ir iecienīti.

Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā. Mēs neesam kā mazi bērni smilškastē, kuriem vecāki neļauj būvēt smilšu pilis, jo visu laiku paši rāda, kā viņi to bērnībā darīja un kā ir labāk un pareizāk. Tā var tikai ierobežot radošo garu. Kungs nav tāds. Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu. Kalna sprediķī (Mt 5-7) Kungs parāda mums īstenību, ko nevar ierobežot priekšrakstos, kur nav piespiešanas un ar baušļiem vien var nepietikt. Viņš ir "aizceļojis" un mums pašiem ir jāpārdomā, ko iesākt. Dzīvu attiecību veidošana ar Kristu liek cilvēkam iet tālāk par baušļiem, bet tie var būt kā atspēriens. Tādam māceklim ir jāpazīst savs Kungs un jājūt Viņa vēlmes. Tās ir daudz dziļākas attiecības nekā tikai prasības un aizliegumi.

Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem. Uzmanība visbiežāk tiek pievērsta trešajam kalpam. Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt. Uzticība Kungam noslogotajā dzīvē var nelikties pārāk radoša, tomēr tā ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara pasaules smilškastē.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.06.2017

Mt 25, 1-13, svētdiena XXXII A

Mt 25, 1-13

12. oktobra svētdienā tiks lasīts Evaņģēlijs par desmit jaunavām, kuras izgāja pretī līgavainim un centās uzturēt gaismu savās lampiņās. Šī līdzība vēstures gaitā ir ļoti plaši un dažādi interpretēta, un to var uzlūkot arī kā visu Mateja Evaņģēlija teoloģiskās domas krustpunktu, jo dažādas tēmas un domas ļoti dziļā veidā ir sakoncentrētas šajā īsajā fragmentā. Lasot šo līdzību var pārdomāt katru vārdu un motīvu, kas parādās tekstā un atminēties, kas ir dzirdēts pēdējā gada laikā klausoties liturģijā Mateja Evaņģēliju. Uzmanību var pievērst tādiem vārdiem kā lampa, satikt līgavaini, nesaprātīgas, gudras, eļļa, kavēšanās, iemigt un gulēt, pusnakts, piecelties, kāzu mielasts, aizvērt durvis, kungs, kungs atver mums un es jūs nepazīstu. Vai šie vārdi un to jēga neiederas dzirdētajos Rakstu fragmentos visa gada garumā un manā dzīvē?

Šī līdzība uzsver modrības un gatavības nepieciešamību. Mateja Evaņģēlijā 23-25. nodaļa ietver Jēzus pastarā (eshatoloģisko) runu, un tāpēc līdzība par desmit jaunavām ir tikai viens no tekstiem, kas uzsver gatavību Kunga atnākšanai. Evaņģēlists izceļ tādus motīvus kā "prakse" un "ievērošana", kas attiecas uz visu, ko Jēzus ir mācījis visā Mateja Evaņģēlijā. Eshatoloģiskās runas sākumā (23,3-4) un beigās (25,45-46) ir uzsvērts, ka tikai darot kristiešu dzīvei raksturīgus darbus cilvēks pastarā tiesu sagaidīs sagatavots. Šīs nodaļas dod plašāku gaidīšanas noskaņu. Kaut arī gaidīšana var likties tik attāla no ikdienas dzīves pieredzes un modrība attiecībā uz beigu jautājumiem šķiet nesasniedzama cilvēciskās piesaistīšanās zemes lietām dēļ, Kungs ar spēku māca par šīm lietām un atgādina, ka tas tiešām ir svarīgi.

Līdzība turpina gatavības motīvu no iepriekšējās nodaļas, kas īpaši skaidri redzams teikuma atkārtojumā – 24,42 un 25,13 – "Tāpēc esiet modri, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs atnāks" un "Tāpēc esiet modri, jo nezināt ne dienu, ne stundu!" Ja šādi atkārtojumi tekstā parādās, tad tie norāda uz kaut ko ļoti būtisku, un tā kā tie nav bieži sastopami, mēs esam aicināti divreiz nopietnāk pievērsties gatavības tēmai. Jēzus runa māca, kāda stāja ir jāieņem gaidot Kunga atnākšanu. Lampiņas tēlam ir izšķiroša nozīme, jo cilvēku dalījums tiek veikts saskaņā ar lampiņu lietošanas prasmi. Ieiešana Debesu valstībā nav automātiska darbība.

Ja atgriežamies pie domas, ka līdzība zināmā mērā apkopo Mateja Evaņģēlija teoloģiskās tēmas, tad īpaši var norādīt uz Jēzus kalna sprediķi (Mt 5-7), jeb pirmo Jēzus runu, kas uzskaita kristīgās dzīves morālās stājas. Saistība starp pirmo un pēdējo Jēzus runu ir ļoti cieša, jo parāda, kas ir kopējs starp morāli un eshatoloģiju – tiesa tiks balstīta uz darbiem. Evaņģēlija tekstā tiek precizēti šie darbi (25, 31-46). Tēmu saistība starp kalna sprediķi un līdzību parādās atdalīšanas motīvā. Labo darbu darītāji ir aktīvi un izvēlas konkrētus izaicinājumus. Nesaprātīgs cilvēks ceļ māju uz smiltīm (7,26), nenes augļus (7,19) un pats svarīgākais: "Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies Debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu". (9,21)

Līdzība liek pārdomāt lielo atšķirību, kāda pastāv starp gatavību un negatavību. Svarīgs motīvs līdzībā ir līgavaiņa kavēšanās. Tas, ka visas līgavas gaidīšanas laikā iemiga norāda uz to, ka nevajag nepārtraukti būt trauksmes stāvoklī, bet vienkārši ir jārūpējas par zināmu nodrošinājumu. Šeit var jautāt, kas ir šī eļļa - caurlaides līdzeklis Debesu valstībai? Tā ir vienīga vieta Mateja Evaņģēlijā, kur ir pieminēta eļļa, bet daudzviet ir vārdi ar līdzīgu nozīmi – gaisma un lampa. Ja apskatām, kādā kontekstā tiek lietoti šie vārdi, tad atklājam, ka eļļa ir labie darbi un Tēva gribas pildīšana (5,14-16).

Jāuzsver, ka tiesa par mūsu darbiem notiks no "ārpuses", no Debesīm. Varam nojaust, ka Debesu skatījums uz mūsu rīcību atšķiras no mūsu domāšanas veida; atšķiras no mūsu darbu uztveres un no tā, kādu vērtību mēs tam dodam. Valstības pieņemšana nevar palikt labu nodomu līmenī. Līgavas savā starpā neatšķīrās, līdzīgi mēs savā dzīvē nodarbojamies ar lietām, ko dara lielākā daļa sabiedrības. Būtiska atšķirība ir tā, ka mēs esam aicināti savā dzīvē būt atvērti uz mūžību. Eļļu var raksturot kā ticību, dzīvi, kura tiek veidota uz klints un nepakļaujas haotiskām pārmaiņām. Iespējams, visprecīzākais vārds, kas palīdzēs saprast, kas ir "eļļa" mūsu dzīvē, tas ir "svētdarošās žēlastības stāvoklis" (Sīkāk Katoliskās Baznīcas Katehismā).

Ja uz šo līdzību skatās visa gada un Mateja Evaņģēlija perspektīvā, tad nodrošinājums, eļļa, varētu būt viss sadzirdētais un pieņemtais Dieva vārds, katra šī gada svētdienā. Līgavaiņa vārdi: “Es jūs nepazīstu!” norāda uz visu dzīves nopietnību. Šie vārdi ir visspēcīgākie iespējamie vārdi cilvēces vēsturē, jo, ja Dievs, mūsu Radītājs, mūs neatpazīst, tad esam atmesti uz mūžiem un neviens cits nespēs mūs atpazīt un pieņemt. Nepazīšana attiecas arī uz Dieva vārdu, uz to, kā Dievs mūs uzrunā un kā mēs atbildam. Ja nav nekad iepriekš bijusi saruna, dialogs ar Dieva vārda palīdzību; ja manā latviešu valodā nav ienācis Dieva vārda dialekts un manā sirdī Dieva vārda eļļa nenes gaismu,tad sanāk, ka nav izveidotas prasmes runāt tajā pašā valodā kādā runā Dievs. Aicinājumu esmu saņēmis, bet tomēr distance ir palikusi. Tāpēc Kungs šajās nedēļās aicina uz atgriešanos? Vai esmu sācis šogad krāt eļļu savā sirdī un rūpējos par svētdarošo žēlastību, kurus nevaru atdot citiem vai aizņemties?

br. Jānis Savickis OFMCap