Apd 5, 27b-32.40b-41, III lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 27b-32.40b-41

Eņģelis atbrīvo Pēteri no cietuma
Franciskāņu misāle
manuskripts no 14.gs. Parīzes

Lieldienu laika trešās svētdienas vārda liturģijā pirmajā lasījumā turpinām pārdomāt fragmentu no Apustuļu darbu grāmatas. Šīs svētdienas lasījums dod vēl vienu iespēju pārdomāt augšāmceltā Kunga jauno dzīvi Baznīcā, ticīgo kopienā. Agrīnā baznīca izturēja pirmo vajāšanu vilni ar spēcīgu ticību, vēlmi paklausīt Dievam un drosmīgu liecību par Jēzu. Jeruzalemes baznīca nebija klusa, dievbijīga kopiena, bet dinamiska un aktība, kas izraisīja opozīcijas pieaugumu. Jēzus sekotāji jau iepriekš bija apcietināti par to, ka mācīja svētnīcā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos (Apd 4). Tautas līderi bija dzirdējuši Pētera un Jāņa katehēzes un nevarēja viņus apturēt un lika viņus aizturēt jau otro reizi. Eņģelis atbrīvoja apustuļus no cietuma un sūtīja atpakaļ sludināt par Jēzu. Tautas elites apsūdzības un pārmetumi apustuļiem ir saprotami un viņus nodarbināja vairākas lietas. Sinedrija locekļi rīkojās tā it kā viņiem būtu neapstrīdama autoritāte pār apustuļiem. Pirmkārt, apustuļi neklausīja viņus un līderi nevarēja viņus ietekmēt ar savu statusu, reliģisko vai sabiedrisko statusu, vai skaļām prasībām.

Pirmajā reizē, kad arestēja apustuļus elite bija “noskaitusies” par augšāmceltā Jēzus sludināšanu (Apd 4,1), bet šajā reizē viņus motivēja “skaudība” (Apd 5,17). Augstie priesteri nopratināja apustuļus sinedrija priekšā, kas bija ietekmīgākā Jeruzālemes padome. Sinedrijā vadošie reliģiskie un politiskie vadoņi risināja lietas ar kurām romiešu varas iestādes negribēja nodarboties un bija atbildīga par mieru svētnīcas apkārtnē, ko arī šīs svētdienas lasījumā viņi mēģina īstenot. Augstais priesteris atgādināja aizliegumu sludināt (Apd 4,17-18), bet apustuļi klaji neklausīja šīm tiešajām pavēlēm. Viņi turpināja sludināt un piepildīja pilsētu ar mācību un vainoja tautas eliti Jēzus nāvē (Apd 5,28). Pirms nedēļas svētdienas lasījumā tika pieminēts, ka ticīgie pulcējās Sālamana kolonādē, bet šajā svētdienā uzzinam, ka vēsts bija izplatījusies daudz plašāk un tā bija kļuvisi par nozīmīgu publisku tēmu visā pilsētā. Tautas līderiem bija jāved Izraelis pa taisnības ceļiem, bet šeit viņi tika vainoti Dieva izvēlētā, mesijas nāvē. Augstais priesteris pat nevarēja nosaulkt Jēzus vārdu un lietoja vārdus “šis Cilvēks” (Apd 5,28) negatīvā veidā un distancējās no Viņa. Augstais priesteris nelietoja Jēzus vārdu, jo zināja, ka tam piemīt liels spēks (Apd 3,16;4,10) un nevēlējās to piesaukt. Tautas vadītāji izjuta barjeru starp sevi un apustuļiem, un tāpēc runāja par viņu mācību, kas līderiem bija nepieņemama.

Vēsts par Jēzu, kuru tautas vecākie gribēja apturēt ar romiešu rokām un apustuļu apcietināšanu tagad piepildīja Jeruzālemi. Mācība kļuva tik populāra un ietekmīga, ka nekas vairs nevarēja to ierobežiot. Tautas vecākie vairs nespēja kontrolēt un vadīt notiekošo, un bija visai izmisuši. Pēteris savā atbildē atkārto iepriekš izteikto domu, ka jāklausa vairāk Dievam nekā cilvēkam (Apd 4,19-20; 5,29). Jēzus apustuļus nosauca par “lieciniekiem” un Evaņģēlija sludinātājiem, kuriem jādarbojas “gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam” (Apd 1,8). Tas nozīmē, ka Dievs lika viņiem sludināt svētnīcā un viņi bija apņēmības pilni to turpināt. Pēteris lieto vārdu “jāklausa” un tādā veidā izsaka domu, ka apustuļiem tā ir morālā nepieciešamība. Pēteris bija gatavs pat mirt nekā nepaklausīt Kungam. Pēteris pasludināja, ka “Dievs ar savu labo roku viņu paagstinājis par Valdnieku [archeyon] un Glābēju [soter]” (Apd 5,31) un apliecināja, ka viņa līderis ir Jēzus un nevis tautas elite. Romiešiem imperātos bija vienīgais pasaules glābējs un dziedinātājs. Apustuļi bija veikuši savu radikālo izvēli starp Jēzus mācību un to, ko piedāvā pasaules elites.

Fragmenta noslēgumā tiek apkopota apustuļu pieredze un tautas vadītāju spiediens neko nemainīja viņu darbībā un attieksmē. Apustuļi priecājās, ka bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest. Bez prieka nav iespējama Evaņģēlija sludināšana. Apustuļu sludināšanas veiksme apbēdināja valdoši sabiedrības slāni, jo viņi juta, ka zaudē varu un kontroli pār savu tautu. Tautas līderi izmantoja politisko nevis garīgo varu, lai ietekmētu baznīcu, bet nesekmīgi. Brīdinājumi Pēterim, protams, attiecās uz visu baznīcu. Augstais priesteris pārmeta, ka apustuļi grib vainu par Jēzus asinīm uzvelt viņiem. Tā bija patiesā jautājuma būtība. Pēteris jau iepriekš sludināja, ka Jēzus Kristus bija Dieva vīrs, kuru jūdi piesita krustā, bet Dievs Viņu piecēļa no miroņiem (Apd 2,22-23; 4,10). Atbildība bija jāuzņemas tautas līderiem un Jēzus vārds bija nopietna problēma jūdu vadībai. Pētera vārdi “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Apd 5,29) Jaunās Derības kontekstā ir vieni no svarīgākiem, jo tie ir būtiski kristīgajai dzīvei un lai izprastu ticīgā cilvēka attiecības var valdošo varu. Briesmu un pretestības priekšā apustuļi nebija gatavo iet uz kompromisiem un pārrunāt Evaņģēlija patiesības, lai nodrošinātu sev personisko labsajūtu vai stabilitāti, bet apzinājās dziļo plaisu starp sevi un sinedrija locekļiem. Jaunajā Derībā ir skaidri pateikts, ka tas, kas noraida Dēlu, noraida Tēvu. Apustuļu atbilde ir apbrīnojuma un apstiprina Jēzus vārdus, kur Viņš saka, ka “laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis un ķengās jūs…priecājieties tajā dienā un dejojiet… jūsu alga ir liela debesīs” (Lk 6, 22-23). Ikdienas publiski un privāti apustuļi sludināja Evaņģēliju, ka Jēzus ir Kristus un šie izaicinājumi joprojām ir aktuāli.

br. Jānis Savickis OFMCap

Apd 5, 12-16, II lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 12-16

Pēteris un Jānis dziedina klibu ubagotāju 

Krāšņajos svētnīcas vārtos (Apd 3,1-10)

manuskripts no Francijas, 13.gs.

Lieldienu laiks ir jaunās Dieva tautas svētku laiks, jo Baznīcas noslēpums savus sākums smeļas no Pashas un tajā gūst savus spēkus. Ar savu pashālo upuri Kristus pulcināja savu tautu, kas iepriekš bija izkaisīta, veidoja to par vienu ģimeni, kuru uztur mīlestība un atdzīvina Svētais Gars. Baznīcas tēls, kas atklājas Lieldienu laika Dieva vārda liturģijā iepazīstina mūs ar Baznīcu, kas ir ciešā harmonijā ar Svētā Gara darbību. Tieši tāpēc Apustuļu Darbu grāmata ir īpaši vērtīga lasāmviela, kuru Lieldienu laika svētdienās lasām kā pirmo lasījumu. Otrajā Lieldienu svētdienā pirmais lasījums apkopo zīmju un brīnumu darbības augļus Baznīcas sākumā.

Apustuļu darbu grāmatas sākumā dzirdam Pētera sludināšanu un trīs tūkstošu cilvēku kristības, un pēc tam evaņģēlists Lūkas pievērsās tam kā ticīgie dzīvoja un kā veidoja savā starpā attiecības (Apd 2, 42-47). Šajā svētdienas lasījumā ir fragments no notikumiem, kuros darbojas Pēteris un Jānis un kā attiecas pret citiem (Apd 3,1-5,42). Vēsturiski skatoties tas ir pirmais apustuļu gads Jeruzālemē pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kuru Lūkas ļoti idealizē un apraksta kā laiku kurā ticīgajiem bija “vienprātība” (Apd 1,14; 2,46; 4,24; 5,12).

Pirmais, ko lasām šajā fragmentā, ir par brīnumiem un piezīmi par vietu - Sālamana kolonāde, kur kristieši mēdza pulcēties. Viņi bija jau izdalīti tautā kā atsevišķa grupa un ar tādu reputāciju, ka cilvēkos radās no vienas puses sajūta, ka viņiem nevar pievienoties, bet no otras - piepulcējās. Pateicoties daudzajām zīmēm Jeruzālemes iedzīvotāji cienīja apustuļus un viņu biedrus (Apd 5,12-13) un tas neļāva tik viegli ietekmīgajiem jūdiem vērsties pret viņiem (Apd 4,21; 5,26). Dziedināšanas kalpojums veicināja apustuļu autoritātes pieaugumu. Visdrīzāk apustuļi domāja, ka Jeruzālemes svētnīcā tiks atjaunots Izraelis un tāpēc sākotnēji tajā daudz uzturējās.

Pēc tam, kad Lūkas aprakstīja apustuļu autoritāti kopienas lokā: mācībā un ietekmē pār materiālajiem labumiem, nāvē un dzīvībā, tad tagad evaņģēlists parāda apustuļu publisko ietekmi. Viņu uzturējās Sālamana kolonādē svētnīcā un staigājot pa ielām. Sālamana kolonādē bija visai plaša pulcēšanās vieta, kas norāda, ka liela ticīgo grupa tur pulcējās kopā. Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Pēteris un pārējie apustuļi bija patiesi divpadsmit Izraeļa cilšu vadītāji. Viņš mēģināja parādīt spriedzi starp bijību, kuru iedvesa apustuļi un nevēlēšanos viņiem tuvoties un pieskārties, bet tikai, “lai Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem.” (Apd 5,15). Senajā pasaulē cilvēki domāja, ka ēna ir savienota ir cilvēku. Piemēram, jūdu likumā atrunā gadījumu, ja kāda ēna pieskaras līķim, tad viņš kļūst nešķīsts tik pat cik pieskārtos tieši.

Kas varēja tie, kas neuzdrīkstējās pievienoties apustuļiem? Tas laikam nozīmēja, ka neviens liekulis vai neticīgais neuzdrīkstējās viņiem pievienoties, un īpaši pēc tam, kad Hananja un Safīra “izaicināja Svēto Garu” un izlikās (Apd 5,1-11). Tie, kam nebija problēmas ar izlikšanos un divkosību labprāt pievienojās apustuļiem. Dievs neļāva meļiem un liekuļiem pievienoties Baznīcai. Ātrais ticīgo skaita pieaugums bija raksturīgs pirmbaznīcai (Apd 2,41.47; 4,4; 6,1.7; 9,31). Zīmes un brīnumi apstiprināja, ka Dieva Vārds ir savas tautas vidū. Dievs veidoja Baznīcu neskatoties uz biedējošo atgadījumu ar Hananju un Safīru, jo Baznīca netiek veidota saskaņā ar reklāmas un mārketinga staratēģijām, kas piedāvā patīkamu produktu, bet harmonijā ar Dieva vārda spēku un Svēto Garu. Slikti viedokļi, bailes un vajāšanas nevar apturēt Dieva Garu, kurš vēlas glābt grēciniekus un atklāt viņiem Jēzu Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 36, 16-17a.18-28, Lieldienu vigīlija

Ez 36, 16-17a.18-28

Ezehiēls pravieto par dzīvības ūdeni

manuskripts no 13.gs. otrās puses

Anglija

Lieldienu nakts vigīlijas vārda liturģijas pēdējais un septītais Vecās Derības lasījums ir ņemts no pravieša Ezehiēla grāmatas. Ezehiēla grāmatas vārdi ir nozīmīgs brīdis Bībeles vēsturē un ir kā saskarsmes vieta starp Veco un Jauno Derību. Lasījumā var iepazīties ar Dieva solījumu neuzticīgajai tautai, kurai Viņš bija gatavs piedot grēkus un sapulcināt atkal kopā. Nākotne ir iesakņota Dieva gribā atjaunot Izraeli un padarīt iespējamu Kunga klātbūtni cilvēku starpā. Pestīšana šajā lasījumā ir parādīta kā atjaunošana un apvienošanās, bet grēks kā tas, kas šķeļ un izkaisa. Pravietis Ezehiēls sludināja arī sodu par grēkiem, tomēr nevis lai mazinātu vai salauztu cerību, bet lai atbrīvotu no ilūzijām par nākotni, ka pati svētnīca un Dāvida dinastija var atrisināt tautas problēmas. Tikai brīvība no ilūzijām var nest patiesu cerību un gatavību pieņemt Dieva apsolījumus un jaunumu. Izraeli pievīla tas, uz ko viņi paļāvās, bet viņi aizmirsa par cilvēka sirds dziļumiem un Dieva ielaišanu tajos. Tāpēc arī Dievs vēlējās iedibināt jauno derību, lai cilvēks vērstu savu uzmanību uz mīlestību. Nākotnes solījums ir skaidrs un beznosacījumu, jo Dievs tika daudz negaidīs Izraela atgriešanos, bet izies ar iniciatīvu un dāvās piedošanas žēlastību.

Ezehiēla grāmata pārdomā zemes zaudējuma krīzi un jaunās izredzes senajai Jeruzālemei. Ezehiēla grāmatas 33-37. nodaļas satur interesantākos un aizkustinošākos solījumu no grāmatas. 36. nodaļā mēs varam lasīt par Dieva solījumu sapulcināt cilvēkus no tautām un attīrīt viņus no nešķīstības un elkiem, aizvietos viņu akmens sirdis ar miesas sirdi un dāvās viņiem garu, kas ļauj sekot baušļiem. Šīs liturģijas lasījums veido grāmatas kodolu un šī vēsts apkopo visu grāmatas vēsti (Ez 36,16–38). 36. nodaļu veido divas daļas. Pirmajā daļā (36, 1-5) pravietis solīja svētību Izraelim, kurš piedzīvis zemes atjaunošanos, bet otrajā daļā (36,16-38) - tautas šķīstīšanu un atdzimšanu. Kāpēc tautai bija nepieciešama atjaunošanās? Dievs sodīja tautu par tās grēkiem ar Babilonas trimdu. Izraelis bija aizvainojis Dievu ar slepkavībām un elkdievību, un sods izpaudās tautas izklīdināšanā starp tautām - trimdā, tomēr Kungs neplānoja tautu atstāt svešatnē. Svarīgākā šķīstīšanās bija saistīta ar atteikšanās no elkdievības, lai uzticīgi ievērotu Kunga likumu. Tauta atgriezīsies savā zemē, Dievs to šķīstīs, pārveidos un viņi sekos Kungam. Ezehiēla apsolījums piepildījās pēc atgriešanās apsolītajā zemē, kad līdz pat Jezus Kristus laikam Izraels bija uzticīgs vienīgajam Dievam un pats neapgānīja svētnīcas kultu. Ezehiēls šos grēkus aprakstīja ļoti izteiksmīgi: apgānīja zemi ar savu rīcību un aptraipīja Dieva vārdu pagānu priekšā. Lai atjaunotu savu vārda godu, Dievs vēlējās arī šķīstīt un apvienot tautu. Trimdas laiks deva iespēju laboties, lai mainītu savu sirdi un garu. Šajā pravietojumā Ezehiēls parāda divas perspektīvas: konkrēto atgriešanās no Babilonas gūsta un mesiānisko laiku piepildīšanās.

Ezehiēls iedvesmojās no Atkārtotā likuma grāmatas pravietojuma par “sirds apgraizīšanu” (At 30,6) un sludināja, ka pēc trimdas cilvēki tiks apslacīti ar “šķīstu ūdeni” (Ez 36,25) saistībā ar grēku piedošanu (Ez 36,25.29) un jaunās sirds un jaunā gara dāvanu (Ez 36,26). Dieva Gars ļaus paklausīt Dieva gribai un atjaunot derības kopienu. Lai līdz šādai izpratnei Vecās Derības ticīgie nokļūtu bija jāpaiet zināmam laikam, jo sākotnēji Gara darbību izprata vairāk ārēji un psiholoģiski, kas izpaudās fizisku spēku un prāta spēju pastiprinājumā, lai īstenotu noteiktu misiju (soģi aizsargāja tautu, ķēniņi valdīja, pravieši sludināja). Vēlākā laika posmā tik pamanīts Gara morālās darbības aspekts (Ps 51 un Gudrības grāmatā), bet visdziļākā veidā atklājās Ezehiēla grāmatā kā nākamo mesiānisko laiku solījums (Ez 36,26-27). Pieaugošā apziņa par Dieva Gara klātbūtni ļāva svētajiem autoriem īsi pirms Jēzus Kristus ienākšanas pasaulē atskatīties uz visu pestīšanas vēsturi kā Gara darbības lauku.

Baznīca uzlūko Ezehiēla vārdus kā pravietojumu par kristībām, kurās cilvēki tiks “slacīti ar šķīstu ūdeni”, kas attīrīs Izraeli un tautas no grēkiem, dāvās Svēto Garu, kas atjaunos sirdis un ļaujs piepildīt mīlestības likumu. Ūdens ne tikai uztur dzīvību, bet arī ļauj saglabāt tīrību. Līdzīgi Dieva darbība šķīstī cilvēku no ļaunā, kas apgāna. Ūdens simbolika ir ļoti viegli saprotama un piemērojama morālajai šķīstībai. Piemēram, roku mazgāšana nozīmē to, ka cilvēks ir bez vainas un zīme tam, ka nedara neko ļaunu. Ūdens šķīstījošā funkcija piepildījās kristības ūdenī, kad Jānis Kristītājs kristīja “ūdenī uz atgriešanos no grēkiem” (Mt 3,11), jo “tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 3,21).

Baznīcas tēvi Ezehiēla vārdos redzēja norādi uz kristību attīrošajiem ūdeņiem. Fragmenta noslēgumā pravietis pievērsās derībai, kad Dieva likums netiks ievērots tikai ārēji, bet izrietēs no sirds. Tas būs iespējams tāpēc, ka Dievs pārveidos cilvēka sirdi, spējīgu uz cēlu un spontāni labu rīcību. Tā rezultātā starp Dievu un cilvēku izveidosies cieša saite kas būs spēcīgāka par dabiskajām saitēm cilvēku starpā. Tā būs patiesa derība, kuru precīzi izsaka pravietis Jeremija: “jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs” (Jer 11,4). Ja mēs meklējam vienu no Vecās Derības svarīgajām idejām, tad “derība” ir viena no tām un līdzās tai ir arī “Likums” (Tora), “solījumi” un Jaunajā Derībā īpašs uzsvars ir likts uz “valstības” piepildīšanos. Ideja, kas vijas cautri visai Bībelei un, kas nav tik precīzi formulēta kā “derība” vai “likums”, ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū: “Savu Mājokli es likšu starp jums, es neatstāšu jūs” (Lev 26,12). Fragments noslēdzad ar līdzīgiem vārdiem: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs!” (Ez 36,28, sal. Izc 6,7).

Pirmatnējā cilvēku harmonija ar Dievu, sevi un cilvēkiem tiek atjaunota ar derību, taču problēma bija tā, ka derība bija nepastāvīga. Cilvēks ir pārsteidzošs radījums un kaut arī zināja, ka derība ir laba un izvēlējās elkus, nespēja to ievērot. Dievs nevēlas uzspiest savu gribu bez mūsu piekrišanas. Pravietis Ezehiēls ļauj izprast apustuļa Pāvila vārdus no vēstures romiešiem, ka pats likums nepalīdz pestīties. Pestīšanu var pieredzēt tikai Jēzū Kristū un pravietis Ezehiels ļoti pietuvināja un gatavoja Izraeli Kristus nākšanai. Ezehiels bija patiess katehumenu un kristiešu pravietis, jo visa liturģija un īpaši kristību liturģija ir simbolu pilna no šīs grāmatas. Dievs vēlas pārveidot cilvēka dziļāko būtību, lai mainītu domāšanas, gribas, jūtu, sirdsapziņas un vēlmju avotus. Jauna sirds, ko solīja pravietis, ir jauns domāšanas, lēmumu, jūtu darbības veids, kas atpazīst Dieva darbību un iedvesmas, bet akmens sirds ir tāda, kas ir nejūtīga pret Dievu un Viņa balsi. Jēzus Kristus veica pilnīgu atjaunošanu, jo apvienoja dažādās tautas savā miesā.

Ezehiēlam Gars bija morālās dzīves avots un stiprinātājs. Svētais Gars ir kā enerģija ar kuru Dievs palīdz īstenot savus apsolījumus un Jaunajā Derībā Gars ir dzīvības princips, kas veic ticības un morālo atjaunošanu. Morālā atjaunošanās notiks personiskajā un kopienas līmenī, un noritēs trijos posmos. Sākumā būs šķīstīšanās no grēkiem (Ez 36,25), kas ietver sevī savas situācijas, atbildības un vainas apzināšanās ar vēlmi saņemt un piedzīvot piedošanu. Šķīstīšanās būtu neiedarbīga ja cilvēks paliktu tāds kāds viņš ir un tāpēc svarīga ir dzīves veida un personas maiņa, un tāpēc tiek solīta “jauna sirds”, “jauns gars” un “miesas sirds” (Ez 36,26) dāvana, kas ir gars, kurš cilvēku padara jūtīgu un atsaucīgu uz Dieva aicinājumiem. Trešajā posmā Dievs sola pastāvīgu Gara dāvanu, Dieva spēku, kas ticīgo padara spējīgu būt uzticīgam Dievam. Jaunais likums, kas ir Svētais Gars darbojas caur mīlestību un ļauj īstenot jauno dzīvi ikdienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 19, 28-40, Pūplsvētdiena

Lk 19, 28-40

Jēzus iejāšana Jeruzālemē
manuskripts tapis Ziemeļfrancijā,
Arrasa pilsētā ap 1300 .g.

Pūpolu jeb Palmu svētdienā atceramies svinīgo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, kas visspilgtāk atklājās senās Jeruzālemes baznīcas liturģiskajā tradīcijā, kas ir atnākusi arī līdz mūsu dienām. Romas Baznīcā šī svētdiena sākotnēji tika saukt par Kunga Ciešanu svētdienu, kad lasīja ciešanu aprakstus ne tikai šajā svētdienā un lielajā piektdienā, bet arī trešdienā un pat Pashas naktī. Kunga Ciešanu svētdiena uzsver Jēzus Kristus pashālā noslēpuma dinamiku, kurā atklājas Viņš kā kalps un ķēniņš. No priecīgā Evaņģēlija par Mesijas procesiju un triumfu Dieva vārds ieved mūs lasījumos par cietošo Kunga Kalpu. Jēzus iejāšana Jeruzālemē ir dažādu simbolu un tēlu pilna un saistās ar Veco Derību. Ja lasa visu Lūkasa Evaņģēliju, tad var pamanīt, ka viss teksts apraksta Jēzus ceļu uz Jeruzālemi no Galilejas caur Samariju, kas Kungam bija kā ilgstošs krusta ceļš, bet tagad sasniedza savu kulmināciju. Visi gājiena dalībnieki tika iesaistīti šajā pēdējā Jēzus ceļojumā, kurā arī mēs esam aicināti pievienoties.

Jēzus noteiktā savā darbības brīdī, “kad piepildījās laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9,51). Sāka piepildīties Jēzus vārdi, kad Viņš raudāja par Jeruzālemi: “jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 13,35). Piepildījās arī vārdi no Jēzus piedzimšanas: “Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14). Visa notikuma aina iesākās vietā, kur tika sagaidīta pestīšanas piepildīšanās (Zah 14,4-9). Betfāges un Bētānijas ciemi atradās pāris kilometru attālumā no Jeruzālemes un Olīvkalna. Abas vietas atradās romiešu ceļā no Jērikas uz Jeruzālemi. Betānija bija Jēzum zīmīga vieta, jo tur dzīvoja Viņa draugi - Marija, Marta un Lācars. Olīvkalnam bija liela nozīme pravietojumos, jo no turienes nāks Mesija (Zah 14,4). Notikuma liecinieki un pirmie kristieši, kuri lasīja Evaņģēliju, redzēja pravietojuma piepildīšanos, ka Kungs “pēkšņi nāks uz savu namu, Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!” (Mal 3,1).

Savu ieiešanu Jeruzālemē sagatavoja un piepildīja pravieša Zaharija vārdus: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisnīgs un glābējs - pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa!” (Zah 9,9). Uz zirga pilsētās iejāja karavadoņi un tie, kas valdīja ar spēku, bet Jēzus vēlējās būs kalps un tāpēc izvēlējās dzīvnieku, kurš smagi strādā un nes smagumus. Cilvēki redzot šādu ainu saprata pravietisko simbolismu un acīmredzami pat ēzelīša īpašnieks izprata situāciju un iedeva savu dzīvnieku mācekļiem.

Drēbju izklāšana zem valdnieka kājām bija veids kā sveicināt ķēniņu (2 Ķēn 9,13). Cilvēki, kas bija atnākuši no Galilejas izplūda priekā par varenajiem darbiem, kurus viņi redzēja un slavēja Jēzu kā ienākošo ķēniņu, kuram būs Dieva valdīšanas autoritāte. Jēzus iepriekš sevi speciāli nesauca par kungu, lai nearadītu lieku ažiotāžu. Evaņģēlists Marks raksta par “Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,9-10) nevis par Jēzu kā jauno ķēniņu. Lūkas šo domu izteica daudz precīzāk, jo valstība paredz arī “Ķēniņu, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19,38, sal. Ps 118,26). Cilvēki varēja gaidīt kādu Jēzus veiktu varas apvērsumu, bet viņiem bija jāviļās, jo nekas tāds nenotika. Jēzus savus mācekļus iepriekš brīdināja pret neadekvātām ilgām par varu, kas ar Viņu notiks Jeruzālemē, tomēr iegāja pilsetā ļoti neparastā veidā, kas varēja likts domāt, ka Jēzus valdīs.

Visas četras Evaņģēlija grāmatas attēlo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, bet katrs evaņģēlists uzsvēra atsevišķas detaļas. Evaņģēlists Lūkas uzmanību pievērsa notikumu saistību ar Olīvkalnu, kas atradās pāris kilomentrus no Jeruzālemes. Stāts sākās ar Jēzus pietuvošanos Olīvkalnam, kur Viņš uzgāja kalnā un ejot uz Jeruzālemi nokāpa no tā, un Viņa acīm pavērās skats uz pilsētu. Evaņģēlists Lūkas Apustuļu darbu grāmatā Olīvkalnu piemina kā vietu no kuras Jēzus tika pacelts debesīs (Apd 1,12) un gaidīja, ka šī būs vieta, kur Viņš atgriezīsies (Zah 14,4). Jēzus tika atmests, jo izvēlējās būt par pazemīgu un nabadzīgu kalpu un nevis efektīvu un varenu pasaules valdnieku. Tādu Cietošo kalpu mēs iepazīsim lielajā nedēļā, kurā pārdomāsim pestīšanas noslēpumus, kura ceļš mums arī ir jāizvēlas, lai piedzīvotu mieru un brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap