Apd 5, 27b-32.40b-41, III lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 27b-32.40b-41

Eņģelis atbrīvo Pēteri no cietuma
Franciskāņu misāle
manuskripts no 14.gs. Parīzes

Lieldienu laika trešās svētdienas vārda liturģijā pirmajā lasījumā turpinām pārdomāt fragmentu no Apustuļu darbu grāmatas. Šīs svētdienas lasījums dod vēl vienu iespēju pārdomāt augšāmceltā Kunga jauno dzīvi Baznīcā, ticīgo kopienā. Agrīnā baznīca izturēja pirmo vajāšanu vilni ar spēcīgu ticību, vēlmi paklausīt Dievam un drosmīgu liecību par Jēzu. Jeruzalemes baznīca nebija klusa, dievbijīga kopiena, bet dinamiska un aktība, kas izraisīja opozīcijas pieaugumu. Jēzus sekotāji jau iepriekš bija apcietināti par to, ka mācīja svētnīcā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos (Apd 4). Tautas līderi bija dzirdējuši Pētera un Jāņa katehēzes un nevarēja viņus apturēt un lika viņus aizturēt jau otro reizi. Eņģelis atbrīvoja apustuļus no cietuma un sūtīja atpakaļ sludināt par Jēzu. Tautas elites apsūdzības un pārmetumi apustuļiem ir saprotami un viņus nodarbināja vairākas lietas. Sinedrija locekļi rīkojās tā it kā viņiem būtu neapstrīdama autoritāte pār apustuļiem. Pirmkārt, apustuļi neklausīja viņus un līderi nevarēja viņus ietekmēt ar savu statusu, reliģisko vai sabiedrisko statusu, vai skaļām prasībām.

Pirmajā reizē, kad arestēja apustuļus elite bija “noskaitusies” par augšāmceltā Jēzus sludināšanu (Apd 4,1), bet šajā reizē viņus motivēja “skaudība” (Apd 5,17). Augstie priesteri nopratināja apustuļus sinedrija priekšā, kas bija ietekmīgākā Jeruzālemes padome. Sinedrijā vadošie reliģiskie un politiskie vadoņi risināja lietas ar kurām romiešu varas iestādes negribēja nodarboties un bija atbildīga par mieru svētnīcas apkārtnē, ko arī šīs svētdienas lasījumā viņi mēģina īstenot. Augstais priesteris atgādināja aizliegumu sludināt (Apd 4,17-18), bet apustuļi klaji neklausīja šīm tiešajām pavēlēm. Viņi turpināja sludināt un piepildīja pilsētu ar mācību un vainoja tautas eliti Jēzus nāvē (Apd 5,28). Pirms nedēļas svētdienas lasījumā tika pieminēts, ka ticīgie pulcējās Sālamana kolonādē, bet šajā svētdienā uzzinam, ka vēsts bija izplatījusies daudz plašāk un tā bija kļuvisi par nozīmīgu publisku tēmu visā pilsētā. Tautas līderiem bija jāved Izraelis pa taisnības ceļiem, bet šeit viņi tika vainoti Dieva izvēlētā, mesijas nāvē. Augstais priesteris pat nevarēja nosaulkt Jēzus vārdu un lietoja vārdus “šis Cilvēks” (Apd 5,28) negatīvā veidā un distancējās no Viņa. Augstais priesteris nelietoja Jēzus vārdu, jo zināja, ka tam piemīt liels spēks (Apd 3,16;4,10) un nevēlējās to piesaukt. Tautas vadītāji izjuta barjeru starp sevi un apustuļiem, un tāpēc runāja par viņu mācību, kas līderiem bija nepieņemama.

Vēsts par Jēzu, kuru tautas vecākie gribēja apturēt ar romiešu rokām un apustuļu apcietināšanu tagad piepildīja Jeruzālemi. Mācība kļuva tik populāra un ietekmīga, ka nekas vairs nevarēja to ierobežiot. Tautas vecākie vairs nespēja kontrolēt un vadīt notiekošo, un bija visai izmisuši. Pēteris savā atbildē atkārto iepriekš izteikto domu, ka jāklausa vairāk Dievam nekā cilvēkam (Apd 4,19-20; 5,29). Jēzus apustuļus nosauca par “lieciniekiem” un Evaņģēlija sludinātājiem, kuriem jādarbojas “gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam” (Apd 1,8). Tas nozīmē, ka Dievs lika viņiem sludināt svētnīcā un viņi bija apņēmības pilni to turpināt. Pēteris lieto vārdu “jāklausa” un tādā veidā izsaka domu, ka apustuļiem tā ir morālā nepieciešamība. Pēteris bija gatavs pat mirt nekā nepaklausīt Kungam. Pēteris pasludināja, ka “Dievs ar savu labo roku viņu paagstinājis par Valdnieku [archeyon] un Glābēju [soter]” (Apd 5,31) un apliecināja, ka viņa līderis ir Jēzus un nevis tautas elite. Romiešiem imperātos bija vienīgais pasaules glābējs un dziedinātājs. Apustuļi bija veikuši savu radikālo izvēli starp Jēzus mācību un to, ko piedāvā pasaules elites.

Fragmenta noslēgumā tiek apkopota apustuļu pieredze un tautas vadītāju spiediens neko nemainīja viņu darbībā un attieksmē. Apustuļi priecājās, ka bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest. Bez prieka nav iespējama Evaņģēlija sludināšana. Apustuļu sludināšanas veiksme apbēdināja valdoši sabiedrības slāni, jo viņi juta, ka zaudē varu un kontroli pār savu tautu. Tautas līderi izmantoja politisko nevis garīgo varu, lai ietekmētu baznīcu, bet nesekmīgi. Brīdinājumi Pēterim, protams, attiecās uz visu baznīcu. Augstais priesteris pārmeta, ka apustuļi grib vainu par Jēzus asinīm uzvelt viņiem. Tā bija patiesā jautājuma būtība. Pēteris jau iepriekš sludināja, ka Jēzus Kristus bija Dieva vīrs, kuru jūdi piesita krustā, bet Dievs Viņu piecēļa no miroņiem (Apd 2,22-23; 4,10). Atbildība bija jāuzņemas tautas līderiem un Jēzus vārds bija nopietna problēma jūdu vadībai. Pētera vārdi “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Apd 5,29) Jaunās Derības kontekstā ir vieni no svarīgākiem, jo tie ir būtiski kristīgajai dzīvei un lai izprastu ticīgā cilvēka attiecības var valdošo varu. Briesmu un pretestības priekšā apustuļi nebija gatavo iet uz kompromisiem un pārrunāt Evaņģēlija patiesības, lai nodrošinātu sev personisko labsajūtu vai stabilitāti, bet apzinājās dziļo plaisu starp sevi un sinedrija locekļiem. Jaunajā Derībā ir skaidri pateikts, ka tas, kas noraida Dēlu, noraida Tēvu. Apustuļu atbilde ir apbrīnojuma un apstiprina Jēzus vārdus, kur Viņš saka, ka “laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis un ķengās jūs…priecājieties tajā dienā un dejojiet… jūsu alga ir liela debesīs” (Lk 6, 22-23). Ikdienas publiski un privāti apustuļi sludināja Evaņģēliju, ka Jēzus ir Kristus un šie izaicinājumi joprojām ir aktuāli.

br. Jānis Savickis OFMCap