Lk 19, 28-40, Pūplsvētdiena

Lk 19, 28-40

Jēzus iejāšana Jeruzālemē
manuskripts tapis Ziemeļfrancijā,
Arrasa pilsētā ap 1300 .g.

Pūpolu jeb Palmu svētdienā atceramies svinīgo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, kas visspilgtāk atklājās senās Jeruzālemes baznīcas liturģiskajā tradīcijā, kas ir atnākusi arī līdz mūsu dienām. Romas Baznīcā šī svētdiena sākotnēji tika saukt par Kunga Ciešanu svētdienu, kad lasīja ciešanu aprakstus ne tikai šajā svētdienā un lielajā piektdienā, bet arī trešdienā un pat Pashas naktī. Kunga Ciešanu svētdiena uzsver Jēzus Kristus pashālā noslēpuma dinamiku, kurā atklājas Viņš kā kalps un ķēniņš. No priecīgā Evaņģēlija par Mesijas procesiju un triumfu Dieva vārds ieved mūs lasījumos par cietošo Kunga Kalpu. Jēzus iejāšana Jeruzālemē ir dažādu simbolu un tēlu pilna un saistās ar Veco Derību. Ja lasa visu Lūkasa Evaņģēliju, tad var pamanīt, ka viss teksts apraksta Jēzus ceļu uz Jeruzālemi no Galilejas caur Samariju, kas Kungam bija kā ilgstošs krusta ceļš, bet tagad sasniedza savu kulmināciju. Visi gājiena dalībnieki tika iesaistīti šajā pēdējā Jēzus ceļojumā, kurā arī mēs esam aicināti pievienoties.

Jēzus noteiktā savā darbības brīdī, “kad piepildījās laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9,51). Sāka piepildīties Jēzus vārdi, kad Viņš raudāja par Jeruzālemi: “jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 13,35). Piepildījās arī vārdi no Jēzus piedzimšanas: “Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14). Visa notikuma aina iesākās vietā, kur tika sagaidīta pestīšanas piepildīšanās (Zah 14,4-9). Betfāges un Bētānijas ciemi atradās pāris kilometru attālumā no Jeruzālemes un Olīvkalna. Abas vietas atradās romiešu ceļā no Jērikas uz Jeruzālemi. Betānija bija Jēzum zīmīga vieta, jo tur dzīvoja Viņa draugi - Marija, Marta un Lācars. Olīvkalnam bija liela nozīme pravietojumos, jo no turienes nāks Mesija (Zah 14,4). Notikuma liecinieki un pirmie kristieši, kuri lasīja Evaņģēliju, redzēja pravietojuma piepildīšanos, ka Kungs “pēkšņi nāks uz savu namu, Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!” (Mal 3,1).

Savu ieiešanu Jeruzālemē sagatavoja un piepildīja pravieša Zaharija vārdus: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisnīgs un glābējs - pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa!” (Zah 9,9). Uz zirga pilsētās iejāja karavadoņi un tie, kas valdīja ar spēku, bet Jēzus vēlējās būs kalps un tāpēc izvēlējās dzīvnieku, kurš smagi strādā un nes smagumus. Cilvēki redzot šādu ainu saprata pravietisko simbolismu un acīmredzami pat ēzelīša īpašnieks izprata situāciju un iedeva savu dzīvnieku mācekļiem.

Drēbju izklāšana zem valdnieka kājām bija veids kā sveicināt ķēniņu (2 Ķēn 9,13). Cilvēki, kas bija atnākuši no Galilejas izplūda priekā par varenajiem darbiem, kurus viņi redzēja un slavēja Jēzu kā ienākošo ķēniņu, kuram būs Dieva valdīšanas autoritāte. Jēzus iepriekš sevi speciāli nesauca par kungu, lai nearadītu lieku ažiotāžu. Evaņģēlists Marks raksta par “Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,9-10) nevis par Jēzu kā jauno ķēniņu. Lūkas šo domu izteica daudz precīzāk, jo valstība paredz arī “Ķēniņu, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19,38, sal. Ps 118,26). Cilvēki varēja gaidīt kādu Jēzus veiktu varas apvērsumu, bet viņiem bija jāviļās, jo nekas tāds nenotika. Jēzus savus mācekļus iepriekš brīdināja pret neadekvātām ilgām par varu, kas ar Viņu notiks Jeruzālemē, tomēr iegāja pilsetā ļoti neparastā veidā, kas varēja likts domāt, ka Jēzus valdīs.

Visas četras Evaņģēlija grāmatas attēlo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, bet katrs evaņģēlists uzsvēra atsevišķas detaļas. Evaņģēlists Lūkas uzmanību pievērsa notikumu saistību ar Olīvkalnu, kas atradās pāris kilomentrus no Jeruzālemes. Stāts sākās ar Jēzus pietuvošanos Olīvkalnam, kur Viņš uzgāja kalnā un ejot uz Jeruzālemi nokāpa no tā, un Viņa acīm pavērās skats uz pilsētu. Evaņģēlists Lūkas Apustuļu darbu grāmatā Olīvkalnu piemina kā vietu no kuras Jēzus tika pacelts debesīs (Apd 1,12) un gaidīja, ka šī būs vieta, kur Viņš atgriezīsies (Zah 14,4). Jēzus tika atmests, jo izvēlējās būt par pazemīgu un nabadzīgu kalpu un nevis efektīvu un varenu pasaules valdnieku. Tādu Cietošo kalpu mēs iepazīsim lielajā nedēļā, kurā pārdomāsim pestīšanas noslēpumus, kura ceļš mums arī ir jāizvēlas, lai piedzīvotu mieru un brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap