Mk 12, 28b-34
Liturģiskā gada laikā īpaši vērīgi lasījām Marka Evaņģēliju. 4. novembra svētdienā Baznīca piedāvā mums fragmentu no pēdējās Evaņģēlija daļas. Marka Evaņģēliju var iedalīt trijās daļās: pirmajā daļā (Mk 1,1-8,26) šī gada laikā mēs varējām iesaistīties notikumu virpulī, kurā Jēzus nonāca konfliktos ar dažādiem cilvēkiem un izdzina ļaunos garus; otrajā daļā (8,27-10, 52) mēs samazinājām notikumu ātrumu un bija laiks, lai pārdomātu, kas ir Jēzus un kopā ar Viņu doties uz Jeruzālemi. Ja iepriekš evaņģēlists īpaši nepievērsa uzmanību datumiem, tad pēdējā Evaņģēlija daļā jau ir ļoti skaidri norādītas vietas un laiki. Trīs svētdienas pēc kārtas mēs varēsim pārdomāt Jēzus misijas beigu posms, strīdus ar oponentiem un pastarā jautājumu. Noteikti ir jāatceras, ka šajos fragmentos mēs esam ļoti tuvu krusta notikumiem.
Rakstu mācītājs Jēzum uzdeva saprātīgu un pieņemamu jautājumu jūdaismā: “Kurš ir no visiem augstākais bauslis?” (12,28). Šis jautājums neizklausījās provocējošs atšķirībā no citiem rakstu mācītajiem par kuriem mēs uzzinājām Marka Evaņģēlijā. Jēzus deva pareizu atbildi, kuru paņēma no Izraēla ikdienas ticības apliecības Šema. Jēzus uzsvēra, ka ir viens Dievs un Viņš ir jāmīl ar visu sirdi, dvēseli un spēku. Jēzus atbildot citēja divus Vecās Derības tekstus (At, Lev), kas bija dziļi klātesoši Izraēla garīgumā. Varēja gadīties, ka kāds varēja mīlēt tikai Dievu un neņemt vērā dzīves attiecību līmeni, un tāpēc Jēzus sasaista Dieva mīlestību ar tuvākmīlestību.
Svētie Raksti liecina, ka šo divu mīlestību atdalīšana dzīvē ienes maldus. Jo, ja cilvēks neievēro un ignorē to, kas notiek apkārt ar cilvēkiem, sabiedrību, radību un dabu vai kādu dzīves sfēru (ekonomika, kultūra u.c.), vai arī dažādiem procesiem sabiedrībā (netaisnība, nabadzība u.c.), ir jājautā kādam Dievam cilvēks tic? Ja kāds saka, ka mīl tuvāko un viņam kalpo, bet nemīl Dievu, cilvēks var nonākt elkdievības valgos. Dieva mīlestība neļauj otru cilvēku privatizēt un uzspiest savu šauro un īslaicīgo vīziju, bet liek otru uzticēt Dievam, kurš nemitīgi vēlas būt kopā ar katru cilvēku un ir sagatavojis katram vienreizēju dzīves plānu.
Cilvēkam dzīvē ir daudz dažādu vajadzību un darbības lauku, un šajā sakarā Jēzus aicina nepazust dažādos prasību un likumu mudžekļos, jo Dieva griba ir skaidra: mīlēt Kungu un cilvēkus. Jūdu likums bija detalizēti izstrādāts un aptvēra dažādas dzīves jomas, tomēr visam tam bija jēga tikai tad, kad nezūd no redzesloka mīlestības bauslis. Mīlestība tiek likta pirmajā vietā: “vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem” (12,33). Svarīgi ievērot, ka visa darbība notika Svētnīcas kontekstā, kura drīz zaudēs savu nozīmi. Vērīgiem Jēzus klausītājiem šī vēsts bija sadzirdama un tas palielināja viņu noraidošo attieksmi pret Viņu. Rakstu mācītājs pieņēma mīlestības baušļa primātu pār ceremonijām un upuriem, un tas norāda uz senu Vecās Derības tradīciju: “Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri” (Os 6,6).
Evaņģēlists cenšas uzsvērt, ka patiesa ticība Dievam nav jāīsteno tikai kulta praksēs (rituālā šķīstība, gavēņi vai upuri), bet morālā likuma ievērošanā jeb līdzcilvēku mīlestībā. Apzīmējums mīlēt “kā sevi pašu” (12,33) Jēzus vārdos iezīmē vēl vienu svarīgu aspektu mīlestības realitātē, ka mums ir jājautā kā mēs mīlam paši savi un varam tādā pašā veidā mīlēt citus. Veselīga cilvēka mīlestība pret sevi paredz labu motivāciju un saprātīgu attieksmi, un tādai jābūt attieksmei pret citiem. Ierasti Izraēlā “kaimiņš” nozīmēja tautieti, bet pirmajā gadsimtā jūdi sāka diskutēt, lai paplašināt šo jēdzienu. Lasot Lūkasa Evaņģēlijā līdzību par labo samarieti mēs varam uzzināt, kas ir tuvākais (10, 29-37). Bet vai var bauslis likt kādu mīlēt? Ja mūsu izpratnē mīlestība attiecas uz mūsu jūtām, bet jūtām nevar pavēlēt? Bībelē mīlestība nav jūtu sfēra, bet ir praktiska un ikdienišķa ģimenes dzīves solidaritāte.
Dievs Bībelē nav kā kāda izolēta Būtne, bet ir klātesošs savā tautā. Mīlestība Jēzus vārdos nav jāuztver tikai kā bauslis, bet kā nostāja, pilnīgs un neatsaucams lēmums. Baušļi norāda uz konkrētu rīcību, bet Jēzus mīlestības izpratne norāda uz pastāvīgu nostāju, kas uztur citas darbības. Nevar mīlēt saskaņā ar darba laiku, dievkalpojumu kārtību vai ģimenē - saskaņā ar kādu grafiku. Jēzus aicina šo domāšanas veidu cilvēkiem ieviest savās attiecībās, īpaši laulāto dzīvēs. Mīlēt nozīmē pateikt “Tikai tu!”, “es gribu tevi” un to Dievs māca katrai paaudzei un cilvēkam, jo Dievs man saka: “tikai tu”, bet arī esmu aicināts tā pat atbildēt. Tādā veidā, protams, parādās spriedze un patiesas dzīves drāmas, bet arī laime un prieks. Kungs aicina mūs pieņemt savās sirdīs šo mīlestības bausli, Kristus krusta patiesību, lai mūsu dzīvēs ienāktu žēlastība un jauna dzīve.
br. Jānis Savickis OFMCap