Mk 10, 2-16
7. oktobra svētdienā pārdomāsim Evaņģēlija fragmentu par laulības šķiršanu un Dieva valstību. Jēzus Evaņģēlijā turpina ceļu uz Jeruzālemi, lai sastaptos ar savu krustu, un tieši šādā kontekstā Jēzus māca savus mācekļus. Pēc mācības par kalpošanu, pieņemšanu un ieļaunošanu, Jēzus runā par laulību un bērniem. Laulība šajā fragmentā ir parādīta kā Jēzus mīlestības, pazemības un kalpošanas viena no centrālajām tēmām, un šķiršanās ielaužas laulāto dzīvē tad, kad lepnuma, egoisma un skaudības jūtas sāk dominēt un nomāc Jēzus dzīves stilu, kuru esam aicināti pieņemt. Evaņģēlists Marks uzsver, ka laulības ticīgajam ir veids kā pieņemt savā dzīvē Dieva valstības. Laulības iemieso Jēzus misijas vēsti, jo balstās uz abpusēju sevis dāvināšanu un sevis aizliegšanu. Valstības prasības ir lielas un attiecas uz visām cilvēku dzīves jomām, īpaši uz attiecībām.
Mozus atļāva šķirties, jo cilvēku sirdis bija nocietinātas un nespēja izprast Dieva plānu ģimenei, bet Jēzus uzsvēra, ka Dieva valstībai nepieciešama visas dzīves atdošana, lai iekļautos Dieva radīšanas sākotnējā iecerē un radīšanas plānā, un tādā veidā pašā Dievā. Evaņģēlists Matejs raksta, ka mācekļiem tas likās tik grūti, ka viņi izteica viedokli, ka vieglāk ir vispār neprecēties. Jēzus vārdi par laulību laikabiedriem bija ļoti radikāli; Romas impērijas izlaidīgajā vidē, līdzīgi kā mūsdienu cilvēkam, šie vārdi izklausās pārāk spēcīgi. Tomēr jāņem vērā, ka Jēzus vārdi pirmo reizi kopš grēkākrišanas laika nopietni un dziļi aizstāvēja sievieti, kura bija atstāta vīrieša varā un bieži viņas stāvoklis atgādināja priekšmeta likteni, un aizstāvēja patieso Dieva gribu, kas bija maskēta aiz ieradumiem un bija grūti atpazīstama. Nepietiek dzīvē atsaukties uz tradīciju vai ieražu, bet vajag to balstīt pirmatnējajā iecerē, jo ārējās formas bieži var veicināt pasivitāti, stīvumu, seklumu un slinkumu. Kungs aicina ielūkoties sirdī: “Esiet tādā pārliecībā [domā, spriedumā, attieksmē] kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5).
Jēzum šī sākotnējā iecere ir balstīta derībā, uzticībā. Viņš pats izvēlējās savu ceļu, kurā nonāca līdz krustam. Kungs palika uzticīgs, nenožēloja savu izvēli un iedibināja jaunu un dziedinošu derību. Vīrietis, kas izvēlas savienoties ar vienu sievieti dāvā viņai sevi visu un uzsāk ceļu, ļoti riskantu, bet pestījošu ceļu, kas caur krustu ved uz augšāmcelšanos, dzīves pashu, sava grēka un egoisma nonāvēšanu. Tieši tāpēc arī laulība Marka Evaņģēlijā ir parādītas kā patiesa sekošana Kristum. Kristus piedāvātais ceļš aicina meklēt dziļāk un uzņemties arī zināmu risku, nepārtraukti atklājot, ka dzīvē ir stabilas un trauslas lietas. Kā tāda ievainojama laulības institūcija var būt par Dieva valstības zīmi un ticīgā dzīves stila modeli? Jēzus parādīja, ka laulība nav jāizprot kā tikai kontrakts, morāla vai psiholoģiska saite, bet jāievieto tā Dieva derības un radības kontekstā. Laulība kā pirmā mīlestībā (Atkl 2,4), radošā mīlestība, kas bija bez atrunām un izlikšanās, pašaizliedzīga un atbrīvojoša, un nekad vienmuļa, bet vienmēr jauna un atklāta, un, kas svarīgi, balstīta žēlastībā.
Kā pretstatu Jēzus spēcīgajiem vārdiem, evaņģēlists Marks piemin Kunga rūpes par bērniem. Jēzus šajā fragmentā otro reizi runā pretēji valdošajam domāšanas veidam. Bērni nav anonīmi dzīves varoņi, bet laulības dzīves auglis un viņi ļoti smagi cieš no šķiršanās. Svarīgi Jēzum bija pateikt patiesību par valstību, ka tā ir jāpieņem bērna vienkāršībā un uzticībā. Bērni ir paklausīgi vecākiem un tāpēc Jēzus norāda uz viņiem kā paraugu tiem, kas vēlas ieiet Debesu valstībā un uzsāk nopietnas attiecības. Bērni norāda ne tikai uz uzticību debesu Tēvam, bet arī gatavību piedzīvot dzīves trauslumu. Marka Evaņģēlijā tā ir viena no retajām vietām, kur Jēzus ir sašutis un izrādās, ka Kunga ceļā uz Jeruzālemi ir lietas, kas Viņu var apturēt. Jēzus Evaņģēlijā dažreiz lieto vārdu “bērns”, kas nozīmē “vienkāršs ticīgais”, un tieši tāda ticība uzrunā Kungu. Bērni ir kā modelis visiem, kas pieņem Dieva valstību. Ja cilvēks saglabā bērna attieksmi pret Dievu, viņš nevar atļauties ģimenes dzīvē akli dominēt, bet iemieso tajā Dieva sākotnējo ieceri.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru