Mk 9, 38-48
30. septembra svētdienā Jēzus mums atgādina par egoismu, iedomību un citu cilvēku atmešanu kādu savu šauru iemeslu dēļ. Ja Jēzus māceklis sāk pārāk koncentrēties uz savu un nevis uz Kunga plānu, viņš pārāk daudz skatās, kas viņam turas un neturas līdzās. Lekcionārija tulkojumā nav pamanāms viens simptomātisks apustuļa Jāņa vārdu atkārtojums viena teikuma ietvaros, bet citos tulkojumus to var redzēt: “Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums." Šāda intensīva atkārtošanās ir kā diagnozes izteikšana sev un Jēzum bija jāreaģē uz šo maldīgo domāšanu, kuru pieņēma mācekļi. Jēzus mācekļi ceļā pārrunāja dažādas sev aktuālas tēmas un izteica savas problēmas, un tas lika Kungam viņus mācīt par māceklību. Īpaši šai sakarā jāpievērš uzmanība tam, kas attiecas uz dažiem vārdiem: “vārds” (9, 38.39.41), skandalizo - apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā (9,42. 43.45.47) un uguns (43.48).
Fragments sākās ar pašpārliecinātu Jāņa paziņojumu, ka mācekļi redzēja kādu citu, kas Jēzus vārdā izdzen ļaunos garus un aizliedza viņam to darīt. Iemesls Jāņa sašutumam bija tas, ka šis cilvēks nebija no viņu vidus - “neturas pie mums”. 9. nodaļas sākumā lasām par Pārveidošanos kalnā, tur bija klāt trīs mācekļi un viņi varēja izjust īpašu misijas apziņu. Jēzus lika, lai šie trīs mācekļi nevienam par šo notikumu nestāstītu. Viņi neko neteica, bet netieši deva zināt, ka viņiem mācekļu vidū ir kāda īpaša vieta, par kuru viņi nevar runāt; viņus vieno kaut kas vairāk ar Kungu nekā citus. Šādā kontekstā liekas, ka Jānis tādā veidā centās pievērst sev uzmanību, provocēt jautājumus par savu īpašāko vietu mācekļu lokā, vai pat jautājumu, “kas notika Tabora kalnā?”. Jānis klusē par Tabora kalnu, bet ļaujas dažādos veidos uzsvērt savu personu, tā it kā būtu viens no galvenajiem kandidātiem uz vadošajām pozīcijām starp mācekļiem.
Mācekļi jutās izredzēti arī attiecībās pret citiem Jēzus klausītājiem. Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par sarunu ”kurš no tiem lielāks” (9,34). Tāds bija viens no mācekļu domāšanas veidiem šajā laikā, kad Jēzus jau sāka runāt par krusta nāvi, mācekļi nespēj pamanīt šo jauno domas virzienu. Šīs mācekļu iekšējās sarunas izlauzās uz ārpusi un viņi sāka savus kritērijus piemērot pret citiem cilvēkiem. Noslēgtā grupā vai grupā ar vienu šauru mērķi veidojas savdabīga valoda un domāšanas veids, kas izolē no plašākas Dieva realitātes (Sk 11,28; 1 Kor 12,3). Jāņa sūdzība Marka Evaņģēlijā ietvaros izklausās visai ironiski, jo mācekļi tikai nesen sāka nodarboties ar eksorcismiem, bet, lūk, viņiem kāds jau ir priekšā! Mācekļi nekavējās viņam aizrādīt un aizkavēt, kaut arī viņš to darīja veiksmīgi, tomēr svarīgākais bija tas, ka nepiederēja viņu pulkam. Mācekļiem pat varēja neienākt prātā doma iekļaut šo cilvēku savā grupā; viņiem jau tā savā starpā bija grūti izšķirt, kurš ir lielākais, bet te vēl aicināt kādu, kuram lielāka pieredze!
Jēzus reakcija pārsteidza mācekļus, jo Viņš lika neapturēt šo cilvēku (9,39). Šī atbilde atsauc atmiņā Mozu, kad pār septiņdesmit vecajiem nāca Gars, bet divi nebija ieradušies, bet Garu saņēma esot savrup, un Mozus neapmierinātajam Jozue teica: “Vai tu esi skaudīgs manis dēļ?” (Sk 11, 26-29). Jēzus savā mācībā solīja, ka tie, kas Viņa sekotājiem izrādīs labvēlību, saņems atalgojumu, bet tai pat laikā brīdināja, ka kristieši saņems sodu par nevērīgu attieksmi pret mazajiem. Vai šis sastaptais cilvēks varēja būt mazais? Dievam ļoti rūp cilvēki ar trauslu un vāju ticību, bet arī ar atvērtu sirdi, tādi, kas kāda iemesla dēļ ir pieķērušiem Jēzus vārdam, nes to dzīvē, bet vēl nav Jēzus tik tuvu sastapis kā mācekļi.
Mācekļi ar savu pašpārliecināto “Es” vēlējās dominēt pār citiem, bet Jēzus ļoti asi pret to vērsās, jo viņiem bija vairāk jāuztraucas par savu sirdi (Mk 7, 20-23), un nevis jāmeklē kādi mazie, lai tos “noliktu pie vietas”. Jēzus uzsvēra - izmantojot tēlaino amputācijas valodu - ka sirdij nepieciešama īpaša gudrība un tālredzīga pieeja. Labāk ir tagad sākt darbu pie savas iekšējās dzīves veidošanas, lai nepieļautu grēka dominēšanu sirdī un apjukumu brīdī, kad tuvojas krusta pieredze. “Prasības, negausība, nepieciešamība - individuālisma pretnostatīšana dzīvdarošai komunijai. Pašsaglabāšanās instinkts, uzurpācijas ambīcijas, pašapliecināšanās slāpes. Tas attālina no attiecībām, uzliek līdzāspastāvēšanai robežas, novērš līdzdalību. Tas kaitē brīvības centieniem, kas dod dzīvību. Tas cīnās pret mīlestību.”*
* Hristos Jannaras, Variācijas par Dziesmu dziesmu; Christos Yannaras, Variations on the Song of Songs 2005, 21 -22. lpp.; Христос Яннарас, Вариации на тему "Песни Песней" (эссе о любви).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru