Mk 8, 27-35
Pagājušā gada otrajā adventa svētdienā mēs uzsākām pārdomāt Marka Evaņģēlija pašu sākumu un tajā komentārā tika norādīti divi datumi, viens no šiem datumiem bija 16. septembris. “Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (Mk 8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas.”* Tātad šī svētdiena nav tikai diena, kad jāiedziļinās Evaņģēlija vēstī, bet jātuvinās tai ar šo apziņu, ka ir noiets garš ceļš, gandrīz gads, kura laikā bija jācīnās par savu ticību, jāsastopas ar grūtībām un noslēpumu, un tagad ir pienācis laiks īpaši nopietni atzīties ticībā. Tomēr šī ticības apliecības iespēja neļauj gulēt uz lauriem, jo sākot ar šo svētdienu Evaņģēlijs virza mūsu pārdomas uz krustu.
Marka Evaņģēlijs ir “steidzīgs” teksts, un šajā svētdienā un plašāka stāstījuma ietvaros (8,22-10,52) tas samazina ātrumu. Jēzus vairs nav vienīgi tas, kas ceļo pa pilsētām un miestiem, bet, pirmkārt, ir tas, kas vada savus mācekļus “ceļā” un viņi sāk nopietni apgūt Jēzus mācību. “Ceļš” (hodos) ir šīs Evaņģēlija daļas viena no centrālajām domām un ne tikai šeit, bet pirmatnējā Baznīcā šīs vārds izteica kristiešu dzīves veidu. Šajā Evaņģēlija daļā tiek nedaudz atklāts mesijas noslēpums un tas notiek ceļā, kur mācekļi klausās par Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Evaņģēlija daļa sākās ar Pētera atzīšanos ticībā, ka Jēzu ir Kristus (8,29), bet beigās Bartimejs nosauc Jēzu par Dāvida dēlu (10,47). Viņiem bija tikai daļēja taisnība. Jēzus trīs reizes mēģināja saviem mācekļiem piedāvāt skaidrojumu, ko nozīmē būt par mesiju un skaidroja to ciešanu kontekstā (8,31-38; 9,30-37; 10,32-45). Par ciešanām Viņš runāja “atklāti” (8,32) un “bez līdzībām” (4,34). Svarīgi ievērot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus trīs reizes runā par savām ciešanām. Nākamajās svētdienās aplūkosim citas Jēzus norādes uz savām ciešanām. Kunga mācības būtība ir tā, ka mesiānistiskais karalis valdīs no krusta.
Pētera vārdi “Tu esi Kristus” (8,29) ir ļoti nozīmīgi. Šis Jēzus tituls parādās jau Evaņģēlija pašā sakumā (1,1). Grieķu vārdam Christos ebreju valodā atbilst vārds Mašiah - svaidītais. Vecajā Derībā šāds tituls tika piedēvēts Dieva svaidītiem karaļiem; svaidīti tika arī priesteri. Tomēr Vecās Derības grāmatās tikai pravietis Daniels rakstīja par svaidīto valdnieku (Dan 9,25), bet citi pravieši nesaistīja nākotnes valdnieku ar šo titulu. Jēzus laika biedri izteikti gaidīja mesiju no Dāvida cilts, kas atbrīvos tautu kā politisks un militārs līderis. Romieši nepaciestu šādas publiskas pretenzijas no kāda cilvēka, jo impērijā mesijas tituls saistījās ar revolucionārām atbrīvošanas cīņām no Romas varas; romieši uz šādām ambīcijām un provokācijām reaģēja ļoti ātri un efektīvi.
Marka Evaņģēlijā visam, kas notiek ap šo vārdu ir zināma divdomība, jo Jēzus vēlējās paturēt šo savas personas aspektu noslēpumā (8, 29-30) un arī savienot šī vārda izpratni ar krusta nāvi. Nopratināšanas laikā jūdu tautas elite jautāja Viņam, vai Viņš ir mesija un atbildēja “Es esmu” (14,62), un par šo zaimošanu (14, 64) tika notiesāts uz nāvi. Pētera vārdiem bija liela nozīme un tie skaidri definēja Jēzus mesiānisko būtību, tomēr viņš neizprata tos pareizi (8,32). Šie vārdi nebija ceļa beigas, mērķa sasniegšana, ka beidzot atrada īstos vārdus, bet brīdis, kad jāiet tālāk. Apgalvojums, ka Jēzus ir mesija ir pareizs, tomēr nepilnīgs, jo pastāvs briesmas, ka var turpināt domāt cilvēciskās kategorijās, kas velk projām no krusta.
Marka Evaņģēlija teksta centrālā vietā mēs varam lasīt Pētera ticības apliecību. Pētera ticība šajā brīdī bija ļoti nepieciešama, jo vairums cilvēki nespēja atklāt patieso Jēzus identitāti un tautas elite spēcīgi iestājās pret Viņu. Cilvēku domas par Jēzus mesiānismu bija maldīgas. Viss Evaņģēlijs norādīja uz šo vietu un no šīs vietas viss turpinās. Līdz šim brīdim tika uzdots jautājums: “kas Viņš ir?”, bet pēc Pētera credo evaņģēlists Marks savu stāstījumu vērš krusta un augšāmcelšanās virzienā. Kopš šī brīža parādās jautājumi: “kāda veida mesija Viņš ir un ko nozīmē Viņam sekot?” Pēc Pētera credo Jēzus sāka mācīt, ko nozīmē būt par mesiju: Jēzus bija patiess misija, brīvs no politiskās pieskaņas un arī neapmierināja cilvēku viltus gaidas; mesijas personā sastapās ciešanu un godības elementi. Cilvēki gaidīja kādu krasu pavērsienu ar mesijas ierašanos; juta, ka nāk kaut kas jauns, pārdabisks un pārsniedz visu iepriekšējo. Jēzus mācība bija spēkpilna (1,27) un viss Marka Evaņģēlijs cenšas parādīt pirmajiem kristiešiem “citādību”, atšķirību, svešumu un grūtības Jēzus sūtības izpratnē, jo tikai ejot “ceļu” pa kuru ved Kristus, ticīgais var tuvoties Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru