Mk 1, 1-8
Otrā adventa svētdienā sastopam Jāni Kristītāju, bet īpašu uzmanību pievērsīsim pirmajam lasījuma teikumam, kurš palīdzēs ne tikai padziļināt adventa izpratni, bet arī jauno liturģisko gadu Marka Evaņģēlija kontekstā. Var likties, ka Marka Evaņģēlijs neiederas adventa laikā, jo tekstā neatradīsim Jēzus bērnības aprakstu. Jāatceras, ka pirmās divas adventa svētdienas vairāk pievēršas Kunga otrreizējais atnākšanai. Šajā svētdienā svarīgs ir cerību piepildīšanas motīvs. Vecās Derības cilvēki gaidīja mesiju tāpat kā mēs tagad gaidām Kungu. Jānis Kristītājs ir tas Vecās Derības cilvēks, kas īpašā veidā pieredzēja cerību piepildīšanos, un tāpēc viņš var būt ļoti labs pavadonis ceļā pie Kunga.
Senatnē varēja sastapt tādas lielu cilvēku biogrāfijās, kurās izlaida varoņu daudzus dzīves gadus, un iesāka ar publiskās dzīves aprakstu. Ja Evaņģēlists Matejs un Lūkas pievērsās Jēzus bērnībai, tad Markam savā ziņā tam nav laika. Ja skatās uz visu pirmo nodaļu un salīdzina, piemēram, ar Lūkasa Evaņģēlijā atbilstošu vietu, kur Jēzus uzsāk publisko darbību, redzam, ka Marks izsakās ļoti īsi, konkrēti un lakoniski. Jēzus dodas no vienas vietas uz otru. Viss notiek “tūdaļ”, “nekavējoties”, bet grieķu valodā tas ir viens un tas pats vārds (euthys), kas parādās deviņas reizes pēc kārtas šajā nodaļā un ir tieši saistīts ar vārdiem: “Sataisiet Kungam ceļu, dariet taisnas (eutheias) Viņa takas!” (Mk 1,3). Pirmie teikumi jau norāda kāds ir šī Evaņģēlija ātrums un varam saprast, kāpēc Jēzus cēlās ļoti agri no rītas, lai lūgtos (1, 35). Kaut gan tālākā gaitā notikumu temps samazinās, tomēr šis vārds (euthys) tekstā parādās vairāk nekā četrdesmit reizes, kas ir vairāk nekā visās Jaunās Derības grāmatās kopā.
Evaņģēlijs nav tikai biogrāfija, bet, pirmkārt, jau prieka vēsts, kuras uzdevums ir panākt, lai lasītājs nonāktu līdz ticībai uz Jēzu Kristu kā Mesiju un Dieva Dēlu, vai, ja cilvēks ir jau ticīgs, padziļināt ticību. Pirmais teikums ir jāuztver kā visa Marka Evaņģēlija virsraksts, ievads, kuru veido septiņi grieķu vārdi, kuriem katram ir liela nozīme. Pirmais vārds grieķu valodā ir “sākums” (arche), kas atgādina Radīšanas grāmatas pašu sākumu. Līdzīgi kā Radīšanas grāmatā iesākas cilvēka vēsture, tā šeit ir jauns sākums, un tas saistās ar Jēzus atnākšanu. Pēc tam grieķu tekstā seko vārdi “Evaņģēlijs”, “Jēzus Kristus”, “Dieva Dēls”. Izlaižot vārdu “Evaņģēlijs” par kuru vērts lasīt pāvesta Benedikta XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes I”, 51-63.lpp., jāuzsver divi Jēzus tituli – Kristus un Dieva Dēls.
Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas. 16. septembra svētdienā nonāksim līdz Pētera vārdiem, bet simtnieka vārdus dzirdēsim Pashas svētku kontekstā, taču netiks lasīts Marka Evaņģēlijs.
Šie ievadvārdi ir kā ieejas durvis visam Evaņģēlijam un atgādina, ka vienmēr ir jādomā par “sākumu”, par Evaņģēlija sākumu, par Jēzu Kristu un Viņa vārdiem. Nopietna pieeja “sākumam” nozīmē sadalīt laiku, atzīt, ka pastāv laikmets, kas beidzas un sākas cits. Pagātne ir aizgājusi, bet nākotne var dot lielas iespējas. Šis laika “lūzums” patiešām ir jāsvin un šajā adventa laikā mēs esam aicināti tam sagatavotiem, un pats svarīgākais – piedalīties. Dievs katram labam sākumam dod savas žēlastības. Sākums kopā ar Jēzus Kristu ir svarīgākais no visiem iespējamajiem sākumiem.
Tāpēc arī Jēzus sūta savus mācekļus, lai viņi sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Ļaunais vēstures gaitā centās traucēt Dieva pestījošajam darbam, bet Kungs iedrošina savu kopienu pārvarētu barjeras, kas atdala cilvēkus vienu no otra un sola atjaunot radības sākotnējo harmoniju. Marka Evaņģēlijs atšķirība no citiem neiesākas noteiktā vietā,bet tuksnesī ar Jāni Kristītāju priekšgalā. Tuksnesī jūdu tauta piedzīvoja savus svarīgākos vēsturiskos notikumus un pārbaudījumus, un tāpat arī mēs Marka Evaņģēliju iesākam ar šādu vidi, kura liek padomāt par jaunu sākumu un jautājumu, kādā dzīves punktā es atrodos? Tuksnesis var būt mierīga vieta, ja cilvēks vēlas vienkārši izolēties (9, 41), izdzist (4, 21-22), nokalst (11, 21), bet, ja nonācis šajā vietā atbild uz Kunga aicinājumu un seko Viņam, tad uzreiz ar abām kājām nonāk Evaņģēlija pasaulē, kas ir dzīvīga un virzās nemitīgi uz priekšu. Viss notiek “tūdaļ” (euthys)! Vai es izvēlos labo, vai atmetot ļauno, vai atgriežos, pieķeros pirmajai mīlestībai (Atkl 2,4) un “sākumam”, vai arī vēlos atgriezties Ēģiptes nebrīvē. Katrs brīdis ved tuvāk uz tikšanos ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu un Jānis Kristītājs šajā otrajā adventa svētdienā mums par to atgādina.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru