Lapas

9.14.2021

Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans
19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.08.2021

Is 50,5-9a, svētdiena XXIV, B

Is 50,5-9a

Sākot ar 12. septembri un noslēdzot ar 24. oktobri svētdienas vārda liturģijā pārdomāsim prasības, kuras nepieciešamas, lai sekotu Jēzum Kristum. Vārda liturģijas pirmajos lasījumos būs Vecās Derības teksti, kuri norādīs uz šo sekošanu, bet Evaņģēlijā redzēsim kā tā piepildās Jēzus Kristus personā. Pirmajā svētdienā uzmanība tiek pievērsta Pētera ticībai un Jēzus ciešanu paredzējumam (Mk 8,27-35). Pirmais lasījums ir no Isaja grāmatas. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta nobeigumu (Is 50,8-9b), jo līdzīga lasījuma izvēle ir paredzēta Pūpolsvētdienai (Is 50,4-7), kas šogada jau tika apcerēts. Pravietis Isaja laika posmā pēc 587.g gada, kad tauta tika deportēta, meklē Babilonas gūsta sāpīgās īstenības jēgu un izeju, un cenšas nostiprināt cerību, ka Izraelis atkal tiks atbrīvots. Pravietis piedāvā mācekļa jeb Kunga kalpa modeli, kura centrā ir uzticība Dievam. Pravietis bija pārliecināts, ka pastāv cita taisnība, kura nāk no Dieva, bet pasaules taisnība kalpo varenajiem. 

Jēzus laikā mesijas gaidīšana varēja nozīmēt daudz ko, jo Vecajā Derībā pestīšanas cerība nebija izteikti vērsta uz kādu konkrētu personu, bet uz pašu Dievu un Viņa valstības iestāšanos. Domas par to, kāds būs mesija ar laiku mainījās, papildinājās un precizējās, un varēja ļoti atšķirties savā starpā: sākot ar zelotu nacionālistiskajām cerībām par politisku un militāru uzvaru pār ienaidniekiem līdz rabīnu gaidām pēc jauna likuma skolotāja; citi gaidīja laika beigu augsto priesteri, Elijas atgriešanos, cilvēka dēļu un Dieva kalpu. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešās “Kalpa dziesmas” fragmentu, kurā kalps saskarās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot. Šajā Isaja grāmatas daļā (49,1 - 54,17) autora uzmanība svārstās starp Kunga kalpu (49,1-13; 50,4-9; 52,1353:12) un Sionas atjaunošanos un atdzimšanu (49:14-50,3; 50,10-52:12; 54,1-17). Neskatoties uz pretestību un ciešanām kalps paliek uzticīgs savai sūtībai, lai vestu grēcīgo Izraeli atpakaļ pie Dieva, lai atjaunotu Jeruzālemi un derību.

Kalps izteica savu uzticību Kungam un vēlmi runāt Dieva vārdā, ciest un panest pretestību (Is 50,4-7). Kāpēc kalps bija gatavs tik radikālā veidā sekot Dievam? Viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un glābs (Is 50,8-9; šāda pārliecība parādās arī citviet: 49,4; 52,13-15; 53,10-12). Kalps ir tik pārliecināts par to, ko Dievs ir viņa pusē, ka izaicina savus pretiniekus apsūdzēt viņu (Is 50,8b), jo viņš zina, ka Dievs palīdzēs un apsūdzētājus atbilstošā laikā sodīs (Is 50,9). Drošība, ka Dievs ir kalpa pusē atgādina psalmos sastapto pārliecību, ka Dievs atbildēs lūgumus, tikai Isaja grāmatā tas izskan daudz spēcīgāk, tā it kā kalps atrastos cilvēku tiesas priekšā. Viņš pats aicina savus oponentus - kuri sit, spļauj un apkauno viņu - uz tiesu, jo ir pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un neviens nevar viņu notiesāt.

Kalpa pretinieki šādu uzaicinājumu uzskatīja par lieku, jo tiesas spriedums viņiem bija jau skaidrs, jo kalps bija zaudējis un parādīja to pieņemot sitienus un pazemojumus. Pretinieki neredzēja vajadzību atgriezties pie šī jautājuma. Tieši tāpēc šajā kontekstā kalpa vārdi izskan daudz spēcīgāk: “Kungs Dievs palīdz man” (Is 50,7). Kā tas īstenosies? Vai ir iespēja attaisnot kalpu? Šī rakstu vieta (Is 50,4-9) šo jautājumu atstāj neatbildētu. Tas, ka kalps ir pārliecināts, ka vajātāji saņems sodu vēl nav atbilde. Atbilde jāmeklē ceturtajā kalpa dziesmā (52,13-53,12) un Jēzus Kristus personā.

Kalps tiek izaicināts, bet tai pat laikā pārdomā Dieva aizsardzību un atmaksu, un atklāj, ka spēj stingi nostāties savās pozīcijās. Kurš notiesās viņu, ja Dievs ir viņa pusē? Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils raksta līdzīgu domu: “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? - Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? - Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rom 8,33-34). Kunga kalps zināja, ka paklausība Dievam vienmēr nes uzvaru. Izturība apsūdzētāju priekšā nav atraujama no uzticības Dievam un nevar balstīties uz saviem spēkiem. Šīs dzīves uzvaras un sakāves nav tas svarīgākais. Jēzus paklausība Tēvam un nāve tika atmaksāta ar neapturamu augšāmcelšanos, un Viņš turpina dzīvot savā pārveidotajā miesā Baznīcā.

Šis fragments atgādina ticīgajiem kādas nastas ir jāpanes kļūstot par Kunga mācekļi  un sekojot Viņam. Kalps ciešanas nepieņēma pasīvi, bet tās nāca pār viņu pateicoties tam, ka viņš runāja patiesību. Katra ticīgā dzīvē pienāk brīdis, kad uzticība Jēzum Kristum ir grūta un var nonākt neērtā tiesas priekšā. Šis fragments jautā, cik smaga var kļūt māceklības nasta. Tas ir jautājums uz kuru katram ticīgajam jāatbild pašam un tieši tāpēc pravietis Isaja raksta par sevi pirmajā personā, jo neviens cits manā vietā nepiedzīvos nāves un augšāmcelšanās pieredzi, uzticību Kungam; neviens cits nepieredzēs manā vietā to, ka bailes, vainas sajūta un vilšanās, ko var izsaukt ticības oponenti un iekšējie kārdinājumi, un apšauba mūsu ticību ir tukši un nepatiesi, jo Kungs mani vada, dāvā savu mieru. cerību un jauno dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

9.01.2021

Is 35,4-7a, svētdiena XXIII, B

Is 35,4-7a

5. septembra svētdienā Dieva vārds pavēsta, ka mums ir nepieciešama dzirdes dziedināšana, lai mēs varētu pieņemt Jēzus vārdus. Dieva vārds dāvā glābiņu un atbrīvo no vienas no lielākajām nebrīvēm cilvēka dzīvē un tā ir noslēgšanās sevī, rūpēs par savu autonomiju, bailēs, aizdomās un neuzticībā pret visu, kas ienāk no ārienes. Jēzus ar savu pestījošo vārdu vēlas cilvēku izraut no riņķošanas ap sevi un atvērt sirdi uz Dieva vārdu. Lasījums no Isaja grāmatas pavēsta par Izraēla atjaunošanos un atgriešanos no trimdas. Isaja grāmatas 34. nodaļā var lasīt kā Jūdas ienaidnieku mītnes zemes tiek pārvērsta tuksnesī, lai jau 35. nodaļā varētu izskanēt priecīgā vēsts, ka tuksnesis ir tā pārvērsts, ka Babilonas trimda beigsies un iziešana uz Sionu būs viegla. Parasti ceļinieku no Babilonas uz Izraēlu gāja pa ziemeļrietumu ceļu gar Eifratas upi un tad uz dienvidrietumiem caur Sīriju, lai izvairītos no tuksneša, kas atradās starp abām šīm zemēm. Pravietis Isajs paziņoja, ka tauta varēs doties taisni un ātri cauri tuksnesim, un Dievs dos ūdeni un drošību.

Pirmie 35. nodaļas vārdi ir “Lai līksmo” (Is 35,1) un visa nodaļa pievēršas šim priekam. Isaja grāmatas 35. nodaļa pievērš īpašu uzmanību Dieva kā pestītāja un atjaunotāja lomai, kur tauta atkal tiks izvesta brīvībā. Visas nodaļās centrālā vēsts ir atbrīvošana. Galvenie motīvi šajā nodaļā ir izceļošana, radīšana, aklums, kurlums, klibošana un dziedināšana. Tā bija tauta, kurai bija nepieciešama pestīšana un atgriešanās no trimdas pie Sionas kalna un Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana. Šīs svētdienas fragmentā tiek attēlota tautas došanās uz Sionas kalnu, kur Dievs atklās savu karalisko spožumu un pārveidos ciešanu nomākto cilvēku dzīves. Kad Kungs attaisnoja un atbrīvoja savu tautu, Viņš tuksnesi pārvērtīs mežā un plaukstošā ielejā (Is 35,1-4). Pārveides procesā aklie, kurlie, klibie un mēmie iegūs brīvību no šiem ierobežojumiem (Is 35,5-6a). Ūdens tēls norāda uz dzīves un debesu svētības atgriešanos.

Dziedināšanas brīnums ir cieši saistīts ar atgriešanos. Kungam svarīgāka ir cilvēka pārveidošanās un dziedināšana nekā tuksneša atdzīvošanās. Tuksnesis ir vieta, kur tauta var uzsākt atgriešanās ceļu un pieņemt Dieva vārdu. Tuksnesis ir atgriešanās vietas simbols un vide, kur var sastapties ar Dieva vārdu. Tuksnesis ir vieta, kur vājais saņem iedrošinājumu un bailes aizstāj drosme. Tuksnesī tiek noņemti šķērsli no ceļa. Kad tas notiek, tad ceļš uz Sionu kļūst par svētu un drošu ceļu. Brīnums notiek to dzīvēs, kuri pieņem iespēju atgriezties Sionā - tas norit tuksnesī, ceļojuma sākumpunktā. Izraēlim tuksnesim ir vairākas nozīmes. Tā ir vieta, kur notiek cīņa par brīvību (Rad 16,21; Izc 3,13) un kur Dievs māca tautu sev uzticēties, ved un baro viņus. Tuksnesis ir bīstama (Izc 14,3) un mežonīga vieta (At 1,19), kur viegli apmaldīties (Sk 32; Ps 107,4), tur dzīvo bīstami dzīvnieki (At 8,15) un ūdens trūkums (Izc 15,17). Tagad Dievs sola visu to mainīt.

Pārsteidzošās pārmaiņas un jaunās dzīves iespējas aizstāja nāves un baiļu īstenību, kas neļāva pieredzēt Dieva godību. Ūdens, auglība un veselība ir zīmes tam, ka Kungs sāks darboties. Miesas, redzes un dzirdes kaites liedza un joprojām daudziem neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Senatnē šādi cilvēki bija ļoti apdraudēti, neaizsargāti un bieži izstumti no sabiedrības. Trimdā dzīvojošā izvēlētā tauta jutās līdzīgi, jo bija bezpalīdzīga, vāja un nespējīga mainīt savus dzīves apstākļus. Pravietis rakstīja cilvēkiem, kuru sirdis bija nemiera pilnas un tāpēc teica: “Esiet stipri un nebaidieties” (Is 35, 4), jo Dievs ir blakus un Viņš ir tikai jāierauga. Dievs ir šeit un grib tevi glābt. Dieva ierašanās vai Viņa klātbūtnes atklāšana pārveido katru nespēju un trūkumu par brīnumainu pārpilnību. Lielākais brīnums ir ceļš mājup (Siona), māju pieredze, kur Dievs ir valdnieks. Dievs ierodas, lai dotu cilvēkam iespēju redzēt un dzirdēt, lai cilvēka maņas piepildītos ar gaismu un skaņu, lai varētu dzīvot patiesībā. Cilvēks alkst pēc piepildījumu un tikai Dievs to var dot. Cilvēks par pārpilnību pasakās Dievam tādā pašā veidā kā saņem - ar balsi, kājām un redzi. Vēsturiski skatoties tautas iziešana no Babilonas trimdas nebija tik spoža un tikai Jēzus Kristus ar savu dziedināšanas, piedošanas un atjaunošanas spēku īstenoja pilnībā pravieša Isaja vārdus un kristieši atklāja, ka Kungā piepildās mesiāniskās laika žēlastības.

br. Jānis Savickis OFMCap