Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans

19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap