Rad 22, 1-2.9-13.15-18, II gavēņa svētdiena, B

Rad 22, 1-2.9-13.15-18

Pirms nedēļas pārdomājām gavēņa pirmās svētdienas lasījumu no Radīšanas grāmatas, kurā Dievs noslēdza derību ar Noasu, bet otrajā gavēņa svētdienā lasīsim par Ābrahama derību un šis derības noslēgšanas pēdējo posmu, kas ir saistīs ar  Īzāka upurēšanas aprakstu. Šis teksts svinīgi apstiprina Dieva derību ar Ābrahamu. Radīšanas grāmatas 22. nodaļa ir viens no komentētākajiem fragmentiem Vecajā Derībā. Šīs nodaļas stāstu aplūko arī kristīgā māksla, literatūra, filozofija un citas nozares. Šis fragments ieved lasītājus tādā ticības pasaulē, kurā nav nekādu citu balstu kā tikai Dieva vārds. Tāda ticība iet cauri tumsai un meklē jēgu notiekošajā, bet sastopas ar noslēpumu. Ābrahams piedzīvoja ticības pārbaudi trīs dienu garumā un klusumā. Dievs viņam teica: “Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, - Īzaku, ej uz Morijas zemi un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri uz kalna, kur es tev teikšu!” (Rad 22,2). Trīs Dienas Ābrahams gāja klusumā, kur nedzirdēja ne tikai Dieva vārdu, bet arī Īzāks klusēja un ierunājas tikai vienu reizi: “Mans tēvs...Re, uguns un malks, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7-8). Šis lasījums uzdod mums jautājumu par ticību, paklausību un savas gribas pakārtošanu Dievam, un upura lomu mūsu dzīvē.

Visa Ābrahama dzīve ir aprakstīta kā viens liels ticības pārbaudījums, bet vienīgā vieta, kur tiek pieminēts pārbaudījums ir šis fragments, kad Ābrahams  ir sasniedzis dzīves briedumu. Fragments sākas ar vārdiem: “Pēc tam Dievs pārbaudīja Ābrahamu” (Rad 22,1). Šie vārdi ir kā atslēga šim lasījumam; ļauj sagatavoties stāsta lasīšanai, jo mēs uzreiz saprotam, ka Dievs plāno pārbaudīt Ābrahamu un nevis izliet asinis. Protams, Ābrahams to nezināja un tāpēc mēs kā lasītāji sekojam līdzi kāda būs Ābrahama reakcija uz Dieva vārdiem. Šos vārdus var uztvert ne tikai kā šī lasījuma virsrakstu, bet arī kā norādi uz mūsu ticības dzīvi, kurā arī mēs piedzīvojam dažādus pārbaudījumus. Šajā ziņā mūsu un Ābrahama dzīve ne ar ko daudz neatšķiras. Paliek vien atklāts jautājums kā mēs izejam cauri ticības pārbaudījumiem: vai kā Ābrahams augam ticībā, vai arī paliekam pusceļā, apmierinoties tikai ar Dieva solījumiem un mieru, vai arī ar saviem ieskatiem kādai jābūt ticībai. Kāpēc cilvēks tiek pārbaudīts? Lai iepazītu sevi un īpaši to, ko vēl nezinu par sevi? Vai arī lai iepazītu kāds ir Dievs? Var likties, ka Dievs rada kādus apstākļus, lai ar mums spēlētos, bet vienmēr ir jāatceras, ka mūsu Dievs ir vienlaikus noslēpumains un arī vēlas mums atklāties. Ja mēs uzsākam sekot noslēpumainajam Dievam, tad arī jāuzņemas visi ar to saistītie riski, jo kas gan cits, ja ne pārbaudījums ir sekot noslēpumam?!

Lasot Radīšanas grāmatu mēs varam pārliecināties par Ābrahama ticību un pilnīgu paļaušanās uz Dievu, bet viņa ticība arī tika pārbaudīta. Iepriekš viņš izgāja no savas zemes, tēva mājām un pameta to, kas viņam bija tuvs un deva stabilitāti, un savu nākotni saistīja ar Dieva solījumu. Viņš iemācījās uzticēties Dievam un bija nobriedis ticībā, bet pienāca jauna un nebijuša Dieva iepazīšanas pieredze. Dievs aicināja Ābrahamu uz jaunu sākumu, uz jaunu izceļošanu. Kad Dievs pirmo reizi uzrunāja Ābrahamu un arī tagad, Dievs uzrunāja viņu: “ej” un Kungs viņam teica un rādīja, ko darīt tālāk (Rad 12,1; 22,1). Kopš pirmās reizes, kad Dievs uzrunāja viņu bija pagājis jau ilgs laiks, bet tagad dzīves izskaņā Dievs atkal viņu uzrunāja līdzīgā veidā. Šo fragmentu varam uzlūkot kā miniatūru un ļoti koncentrētu Ābrahama ticības ceļu sākot no tēva mājām līdz šim brīdim. Tikai šajā fragmentā viss notiek trīs dienu laikā. Iepriekšējo gadu šaubas un izlocīšanās mēs vairs neredzam, bet tikai paklausību bez  jebkādiem jautājumiem, līdzīgi kā ceļa sākumā (Rad 12). Tikai šajās trijās dienās viņš neies prom no pagātnes ģimenes, bet atteiksies no nākotnes ģimenes.

Lai saprastu kam izgāja cauri Ābrahams, mums jāņem vērā vairākas svarīgas lietas. Sākumā Dievs aicināja Ābrahamu  pamest tēviju (Rad 12). Tad vēl Dieva un Ābrahama gribas varēja saskanēt, solījumi bija iespaidīgi un sirdij tīkami. Lielā vecumā Dievs viņam dāvāja dēlu, lielāko dārgumu un solījumu piepildīšanās garantiju. Tomēr, ja viss beigtos ar šiem solījumiem, Ābrahams nebūtu ticības tēvs. Viņš būtu tikai Īzāka tēvs. Ticība nesaistās tikai ar iedvesmojošu sekošanu Dievam, kad Viņš sola to, ko paša sirds vēlas. Piepildīta ticība sākas tad, kad tiek dziļi mainīta sirds un dzīves stāja. Lai to īstenotu ir jāstājas Dieva priekšā ar vissmagāko upuri, dziļāko mīlestību un jāsniedz Viņam lielākā dāvana. Cilvēka dzīvē vienmēr ir jārēķinās ar to, ka ir kāda dzīves joma, kura Dievam netiek pilnībā atdota. Autentiskus upurus nesaliek vai neuzņemas bez mīlestības. Nevar salikt savu upuri nekā savādāk kā tikai no tā, ko mīl. Upurēt to, kas ir nebūtisks un ko nemīl ir pārāk viegli un liekulīgi. Īstu upuri var meklēt cilvēka visbūtiskāko interešu laukā un tas ir ļoti grūti. Ābrahamam tas bija dēls. Dievs lika Ābrahamam pamest visu, zaudēt solījumus un visu, ko viņš vēlējās; prasīja visu to upurēt; tas viss koncentrējās viņa dēla personā. Tāpēc Dievs lika upurēt tieši viņu. Vai Ābrahams, kurš iepriekš prata saraut ar savu pagātni, tagad pratīs atteikties no savās nākotnes cerībām un dēla. Būtībā Dievs prasīja Ābrahamam salikt upurī arī sevi pašu. Nav jābrīnās, ka šis fragments ir klusuma pilns.

Dēls Īzāks bija Ābrahama nākotne un cerība, taču dēls nebija tikai vecāku cerība, bet saskaņā ar Dieva apsolījumu, cerība, ka Ābrahams kļūs par lielas tautas tēvu un svētība visām pasaules tautām. Dievs pārbaudīja Ābrahamu viņa pēdējā, visdziļākajā dzīves sfērā, kurā viņš guva prieku par saviem dzīves un nākotnes plāniem. Ābrahams piekrita atdod visu savu esību, sapņus un plānus Dievam. Viņš devās ceļā bez lieku jautājumu uzdošanas. Ja mēs atsaucam atmiņa Ādamu un Ievu, kuri pārkāpa Dieva gribu, tad Ābrahams palika uzticīgs, pat ja neizprata Dieva gribu un savu nākotni. Ar savu gatavību upurēt savu dēlu Dievam, Ābrahams pestīšanas vēsturē ienes pirms viņa nebijuši cilvēka stāju Dieva priekšā -  ticība. Šādu ticību nepazina neviens cits cilvēks un šādu ticību mums piedāvā Svētie Raksti un sekošana Jēzus Kristum. Tā vairs nebija paredzama un cilvēka iegribām atbilstoša ticība, bet patiesa atvēršanās uz dzīvo Dievu. Ābrahams kļuva par ticības tēvu, jo iemīlēja Dievu vairāk par Viņa solījumiem, vairāk par savu iekšējo mieru un garīgumu. Ābrahams izgāja cauri tādam pārbaudījumam, kuros vajadzēja atbildēt, vai tic Dievam un mīl Viņu tāpēc, ka kaut ko saņem un plāno saņemt, vai arī tici Dievam paša Dieva dēļ.

Viņa ticības ceļš kļuva par katras ticības ceļa paraugu. Par šo paraugu katru gadu mēs lasām arī Lieldienas Vigīlijas vārda liturģijā. Šis lasījums ļoti vizuālā un pārliecinošā veidā atklāj mums stāstu par Dieva noslēpumaino, negaidīto, brīvo aicinājumu un cilvēka sarežģīto atbildi uz šo aicinājumu. Dievs pazīst cilvēka sirdi un tās piesaisti ierastajam un vecajam, un vēlas cilvēku ievest jaunā zemē. Dieva un cilvēka tikšanās rada tādu kā spriedzi, saspīlējumu un neziņu cilvēka sirdī. Mēs to saucas par pārbaudījumu, krīzi vai šaubām un tas ir process, kurā veidojam attiecībās ar Dievu, kurš ir Noslēpums. Dievs nav kaut kāds nejauši sastapts iedvesmas avots, bet ir Kungs, kurš vienīgais var no mums prasīt pilnīgu uzmanību, uzticību līdz pat prasībai neņem vērā neko no tā, kas mums ir tuvs un dārgs. Dievs ir neizprotams ne tikai ar mūsu prātu, bet vēl svarīgāk, ar visu savu esību mēs varam nesaprast pa kādiem ceļiem Viņš mūs ved. Kungs saka “manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kristieša priekšā ir izvēle, vai nu elastīgi un brīvi būt gatavam atstāt savu plānus un pieņemt Dieva gribu, kurš mūs mīl un vēl labu. Ja mēs pretojamies Dievam, tad mēs varam iesalt savu izdomu un priekštatu pasaulē. Tieši tāpēc arī Jēzus Kristus mums parāda ar savu krustu un augšāmcelšanos, ka stindzinošai nāvei, bailēm un raizēm par sevi nav varas pār mums, bet jaunai dzīvei kopā ar augšāmcelto Kungu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 9, 8-15, I gavēņa svētdiena, B

Rad 9, 8-15

Pirmajā gavēņa svētdienā katru gadu mēs lasām Evaņģēliju par Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kurā Kungs pieveic sātana viltību, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šogad pārdomāsim fragmentu no Radīšanas grāmatas stāsta par Noasu un grēka plūdiem. Plūdi bija šausminošas sekas cilvēku spītībai īsteno savu plānu par dzīvi Dieva radītajā pasaulē bez Dieva. Vecajā Derībā ūdens bieži ir iznīcības simbols. No tālākās pestīšanas vēstures mēs zinām par Sarkanās jūras ūdeni, kas vēlās pār ēģiptiešiem, kuri vajāja izraeliešus. No otras puses ūdens ir arī dzīvības simbols un šajā pašā Radīšanas grāmatā mēs lasām par Dieva Garu, kas “lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2) un piedalījās pasaules radīšanas darbā. Dievs nolēma izglābt mazu saujiņu cilvēku, lai veidotu jaunu cilvēci un pēc plūdiem noslēdza ar viņiem derību. Kāpēc Dievs izvēlējās tiešu Noasu? Viņš bija taisnīgs (Rad 6,9; 7,1) un paklausīgs (Rad 6,22; 7,5) Dieva priekšā. Dievs viņam solīja saglabāt radību līdzsvarā un vairs neappludināt zemi (Rad 9,11). Šīs derības mērķis bija atjaunot radību tā, kā tas bija iecerēts sākumā.

Ja mēs lasām Radīšanas grāmatu pēc pirmvecāku krišanas (3-9.nod.) varam pamanīt, ka šeit trūkst cerības. No vienas puses pastiprinājās iznīcinošie spēki, kuri nāk no cilvēku sabiedrības. Dievs pasauli nenoveda postā, bet cilvēks: “Kungs redzēja, ka pieaug cilvēka ļaunums uz zemes un viss, ko viņš veidojies, ik dienu savā sirdī domā tik ļaunu!” (Rad 6,5). No otras puses stāsts parāda, ka Dievs nepameta radību un atrada veidu kā glābt cilvēkus. Nebija tā, ka visi cilvēki bija pilnīgi sabojāti un ļauni. Šajā laikā Abela upuris Dievam bija patīkams, Hanohs staigāja ar Dievu un Noas izcēlās ar taisnīgumu Dieva priekšā. Tāpēc, ka pasaulē bija Noas, Dievs varēja noslēgt ar viņu un viņa pēctečiem derību. Viss cilvēces pagrimums noveda pie lielas šķīstījošas peldes, kas pateicoties Noasam un atjaunotajai pasaulei deva sākumu atjaunotai radībai.

Šajā brīdī pestīšanas vēsturē ļoti skaidri parādās trīs svarīgas patiesības - radība, iznīcība, jauna radība. Mēs-kristieši šīs trīs patiesības pārmantojām īpašā veidā kristību noslēpumā un visā kristīgajā dzīvē, kurā atdzīstam, ka esam grēcinieki, ļaujam nomirt vecajam cilvēkam mūsos, lai kopā ar Kristu kļūtu par jaunu cilvēku. Noasa derība ir jāuzlūko saistībā ar Ādamu, jo šī derība mēģināja atjaunot attiecības, kas tika izjauktas starp Ādamu un Dievu. Kaut Bībelē Dieva un Ādama attiecības nesauc par derību, tomēr droši var pieņemt, ka tā arī bija derība starp Dievu un cilvēci. Par to liecina kaut vai tas, ka šai derībai arī bija sava zīme - sabats, no darba brīva diena. Katrai derībai ir kāda zīme. Derība ar Noasu neattiecās tikai uz cilvēkiem, bet uz visu radību un šīs derības zīme bija varavīksne. Derība ar Noasu bija beznosacījuma Dieva solījums, kurā Viņš brīvprātīgi un žēlsirdīgi apņēmās piepildīt solījumus neskatoties uz pretestību no derības saņēmējiem.

Šāda Dieva uzticība un cilvēka neuzticība derībai saglabāsies arī visā pestīšanas vēsturē. Dievs apņēmās dāvāt labu labiem un ļauniem (Mt 5,45). Tas nenozīmē, ka Dievs veicina ļaunu vai piedalās grēka izplatīšanā, bet Viņš nolēma, ka būs pasaule, kurā ir grēks. Šādā pasaule nebūs tik ļoti svarīgi iznīcināt grēcinieku, bet gan viņu glābt. Dzīvojot šādā pasaulē rodas šaubas par tās jēgu, Dieva plāniem un pat vai Viņš vispār ir, jo cilvēki tiecas atdalīt labo no ļaunā, laimi no nelaimes, grēku no svētuma. Ja jau cilvēks to saprot, tad kāpēc Dievs tā nerīkojas? Saprāts savā ziņā apjūk pasaules pretrunu priekšā un ieļaunojas. Izrādās, ka arī šajā pasaules uztverē izpaužas pirmgrēka sekas, jo cilvēks nav žēlsirdīgs un mīlošs, bet tiesā, pazudina un labprāt vaino Dievu dažādās nedienās. Grēka ievainotā domāšana labprāt iznīcinātu ļauno un pat visu pasauli, bet Dievs tā nedomā un tāpēc vēlas visu atjaunot, jo Dievs ir mīlestība (1 Jņ 4,16).

Tas nebija nejauši, jo varavīksnes parasti parādās pēc negaisa. Vietās, kur Vecajā Derībā tiek pieminēta varavīksnes (Rad 9,8-17; Sīr 43,12; 50,7; Ez 1,28) parādās šī vārda pirmatnējā nozīme - karavīra vai mednieka loks. Daudzi uzskatīja, ka varavīksne bija simbolisks kareivja loks, kuru Dievs - Debespulku Kungs tagad nolika malā un tādā veidā padarīja par miera zīmi, kas nomierina vētru. “Raugies varavīksnē un sumini tās Radītāju! Tik ļoti daiļa tā ir savā košumā, ar godības loku tā debesis apliec, Visaugstākā roku savilkta.” (Sīr 43,11-12). Varavīksne radīja izbrīnu visos senajos cilvēkos un uzlūkojot to, viņiem radās pārdomas par dievišķā saiti ar cilvēkiem. Kad Noas pēc plūdiem izgāja no šķirsta un salika pateicības upuri, pats Dievs izvēlējās varavīksni par svētu derības zīmi. Varavīksnes ir Dieva žēlastības un mīlestības simbols. Jāievēro svarīga detaļa, ka šī zīme ir nav tik daudz domāta cilvēkiem, bet pašam Dievam, lai atcerētos “savu derību, kas starp mani un jums” un visu dzīvo, un lai vairs nebūtu ūdensplūdi (Rad 9,15).

Glābšanas ceļš gāja caur Noasu un viņa pēctečiem. Tomēr cilvēki pēc Noasa bija nepaklausīgi Dievam. Ābrahama ticība bija liela, tomēr arī viņa dzīvē bija daudzas nepilnības. Ādams, Noas un Ābrahams nebija tāds paklausīgs dēls, kādu solīja Dievs Radīšanas grāmatā: “Un es celšu ienaidu starp tevi [čūska] un sievieti, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! - viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!”(3,15). Jau pirmā derība parāda, ka cilvēce nevar dot pasaulei to, kas satrieks ļaunumu. Dievam pašam būs jādot tāds Cilvēks, kas būs pilnībā paklausīgs un taisnīgs. Noas ir Jēzus Kristus pirmtēls, kas atjaunos cilvēci. Ar šo stāstu Dievs vēlējās parādīt, ka noteiktā vēstures brīdī uz zemes būs tikai viens cilvēks, kas pilnīgi godinās un mīlēs Dievu. Viņš uzsāks jaunu cilvēci un atjaunos derību.

Kā šis lasījums par grēku plūdiem un derību sasaucas ar Jēzus kārdināšanas notikumu? Viens no skaidrojumiem mūs ieved Lieldienu svētku noslēpuma dzīlēs. Līdzīgi kā Noas ar savu ģimeni izpeldēja cauri nāvējošiem plūdiem tā Jēzus ne tikai atmeta visus velna kārdinājumus, bet arī pashas notikumos izgāja cauri grēka plūdiem, kuriem bija Viņš jāiznīcina. Tā nenotika. Kungs augšāmcēlās un uzvarēja nāvi. Līdzīgi kristībās ūdens simbolizē šo bezdibeni, kurā mēs identificējamies ar Jēzus svētumu, bet Viņš ar mūsu grēcīgumu un izejam cauri plūdiem atjaunoti. Visi mūsu grēki kristībās tiek iznīcināti un mēs sākam dzīvi kā jauna radība un jaunajā derībā.

Nākošajās svētdienās lasīsim par derību ar Abrahamu un trešajā gavēņa svētdienā Sinaja derība, bet ceturtajā gavēņa svētdienā iepazīsim Izraela neuzticību un izsūtīšanu, un piektajā gavēņa svētdienā dzirdēsim jaunās derības solījumu. Kāpēc tik svarīgi ir iepazīt un apcerēt visas šīs derības, kas mūs Jaunās Derības cilvēkiem ir tik tālas. Iemesli tam ir daudzi. Viens no svarīgākajiem ir tas, ka visi Svētie Raksti ir veidoti ap šīm derībām starp Dievu un cilvēku noteiktā secībā: Ādams, Noas, Abrahams, Mozus, Dāvids un Jēzus Kristus. Kristiešiem Euharistija ir Jaunās Derības zīme (Lk 22,20) un tas vien parāda, ka derības izpratne pestīšanas plānā nav mazsvarīga lieta. Varavīksne un Mozus Lieldienu jērs Jaunajā Derībā vairs tikai jaunā varavīksne vai jaunais jērs, bet Euharistija, pateicība, jaunā un mūžīgā derība.

Šis pestīšanas vēstures derības ceļš ir nepieciešams, lai nopietni gatavotos Lieldienu svētkiem, īpaši katehumeniem, jo viņi caur kristībām ieies Jaunajā Derībā. Lieldienu Vigīlijas kristību ūdens svētīšanas lūgšana izsaka kristīgo ūdens izpratni: “Dievs, tu ar neredzamu spēku brīnumaini darbojies caur saviem sakramentiem un savos darbos mums daudzējādi esi atklājis, ka ūdens ir Kristības žēlastības nesējs. Dievs, tu ar savu Garu, kas pār ūdeņiem lidinājies jau pasaules sākumā, jau tad devi ūdenim svētītāju spēku; tu, pat ūdens plūdus sūtot, esi vēstījis atdzimšanas kristību, jo plūdos grēkiem bija jāmirst, lai piedzimtu tikums...”* Tālāk tiek pieminēta Izraela pāriešana pār Sarkano jūru, Jēzus kristības Jordānā un Viņa pārdurtais sāns no kura izplūda asins un ūdens un noslēgumā Jēzus pavēle kristīt un atjaunot Svētajā Garā cilvēkus.

*Nr. 42, Romas Misāle, 1987. 317-319.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lev 13,1-2.44-46, svētdiena VI, B

Lev 13,1-2.44-46

14. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus dziedina spitālīgo, ko mēs varam izprast kā dziedināšanu no nāves bailēm. Spitālīgais Bībelē tika uztverts no vienas puses kā tas, kas vēl dzīvo, bet no otras bija atdalīts no vides, kura dod dzīvību - sabiedrība un reliģija. Nešķīstība simbolizē slēpšanos no sevis, bet šķīstība sevis atklāšanu. Tātad pārdomās par Vecās Derības priekšrakstiem no Levītu grāmatas, kuru lasīsim šajā svētdienā, mēs varam padziļināt savu izpratni par cilvēka garīgās dzīves būtību, kurā egocentrisms ir liela problēma. Vecās Derības priesteri bija ļoti jūtīgi par Dieva kultu un mūsdienu cilvēkiem to ir grūti izprast. Svarīgi bija mācīt cilvēkus būt uzmanīgiem pret visu, kas pasaulē nav saskaņā ar Dieva gribu. Jo tuvāka ir Dieva klātbūtne cilvēka dzīvē, jo spēcīgāk ir jūtama visa grēcīgā un nešķīstā traucējošā loma šajās attiecībās. Jūdiem Derības šķirsts bija šāda klātbūtnes zīme un tieši tāpēc rituālai nešķīstībai bija tik liela nozīme.

Slēpšanās no Dieva ir Levītu grāmatas 13. nodaļas viena no būtiskajām tēmām un sasaucās ar Radīšanas grāmatas 3. nodaļu. Cilvēka ķermenis simbolizē grēkā kritušo cilvēku, kurā darbojas egocentrisms. Pēc pirmgrēka cilvēki apģērbās, jo pēc krišanas grēkā miesa saistās ar kaunu un āda ir visārējākā cilvēka daļa, tā, kas vistiešāk sadūrās ar ārpasauli un no kauna bija jāapģērbjas. Gan Radīšanas (3. nod), gan arī Levītu grāmatā (13. nod) kauns par savu kailumu un sevis apsegšana sasaucas ar garīgo kaunu un slēpšanos no Dieva. Levītu grāmata (13.nod.) apzinās šo cilvēku stāvoklis Dieva priekšā un iedrošināja atjaunot attiecības ar Viņu. Tomēr grēcīgais cilvēks un grēka sekas ir nāve. To nevar novērst un vienīgais veids kā atjaunot sabojātās attiecības ar Dievu ir caur cilvēka garīgā stāvokļa atklāšanu Dieva priekšā. Mums tas visspilgtāk atklājas Kristību un Gandarīšanas un izlīgšanas (jeb grēksūdzes) sakramentā. Levītu grāmatas (13.nod.) mērķis ir vest cilvēkus Dieva klātbūtnē un vienlaicīgi pieņem patiesību, ka cilvēkam ir nelabojama tieksme slēpties. Radīšanas grāmatas kontekstā šis Levītu grāmatas fragments parāda, ka cilvēka pirmdzimtais grēks ir arī sabojājis Dieva kultu.

Vai cik tas nebūtu mūsdienu prasībām neatbilstoši, Levītu grāmata nenodarbojās ar slimību apturēšanu un slimnieku izolāciju, bet ar personu, apģērbu un dzīvesvietas rituālo šķīstību. Tomēr nevar noliegt, ka tam bija liela pozitīva ietekme uz sabiedrības veselību. Nešķīstos cilvēkus bija paredzēts turēt nost no svētām vietām un praksēm līdz slimības simptomi izzuda, un cilvēks tika rituāli šķīstīts. Šī rituālā šķīstīšana nedziedināja (atšķirībā no Nāmana, 2 Ķēn 5,14), bet sekoja tikai pēc atveseļošanās. Šis svētdienas fragments tiek ņemts no Levītu grāmatas sadaļas (13,1-46), kura nosaka regulācijas ādas slimībām un palīdz priesteriem atšķirt dažāda veida ādas slimības. Slimību instrukcija priesteriem deva vienkāršas vadlīnijas diagnozes noteikšanai gan nosakot slimību, gan paziņojot par izveseļošanos. Viņiem bija jāprot atšķirt nopietnas ādas slimības no mazām sūdzībām, kas ātri pārietu.

“Ja kāda cilvēka (ebr. adam) miesas ādā iemetas uztūkums...” (Lev 13,2). Šajā teikumā vārds “cilvēks” izsaka cilvēka miesas materiālo pusi, kura kļūdās un tai ir tieksme slēpties no Dieva un citiem cilvēkiem. Līdzīgi kā pirmvecāku āda bija vainas un kauna uzmanības centrā, tad tagad ādas slimības dod iespēju parāda nepieciešamību pēc cilvēka attīrīšanas. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā pirmgrēka sekas nekavējoties parādījās cilvēka ādā - “abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7), tā Levītu grāmatā tiek izmantotas grafiski pretīgas ādas slimības, lai attēlotu cilvēka netīrības stāvokli svētā Dieva priekšā. Līdzīgi kā pirmvecāki ātri panesa sekas par savu grēku: “Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza...” (Rad 3,23), tā nešķīstās personas saskarās ar savas slimības sekām: “Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts - lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes” (Lev 13,46). Tālākā līdzība starp abām grāmatām ir saistīta ar Noasu un grēka plūdiem, kas ir kā cilvēces šķīstīšanās notikums.

Mūsdienu Svēto Rakstu tulkotāji un seno valodu pazinēji dažādi tulko šis slimības un diskutē par spitālības izpratni vēsturē. Šo Levītu grāmatas daļu (13-14.nod.) bieži uzlūko ļoti medicīniski un tas ir saprotams, jo tajā apskata slimības. Viena no slimībām šeit ir norādīta kā spitālība. Bailes no spitālības un tās graujošās ietekmes ir sastopama Bībelē (Sk 12, 1-15; 2 Sam 3,29; 2 Ķēn 7,3-15, 2 Laik 26, 20-21). Neapskatīsim kas tās bija par ādas slimībām un kā mēs viņas varētu saukt mūsdienās, bet pievērsīsimies vairāk šī fragmenta garīgajai nozīmei. Fragmenta sākumā lasām, ka, ja kādam ir kāda nopietna ādas slimība, tas ir jāvēršas pie Mozus, Ārona vai citiem priesteriem. Kāpēc tieši pie viņiem? Ja pēc bērna piedzimšanas sievas šķīstīšanai (Lev 12,1-2) nebija nepieciešams priesteris, jo šo jautājumu pārzināja lielākā sabiedrības daļā, tad šajā gadījumā jādomā, ka priesteriem bija lielāka pieredze un zināšanas, lai noteiktu, kas tā ir par ādas slimību. Turklāt, ja izraeliešiem būtu šāda informācija, viņi paši spriestu par diagnozēm saskaņā ar savām interesēm un neņemtu vērā kulta vajadzības un priesterus. Priesteriem varēja arī uzticēt intīmāku ķermeņa daļu veselības stāvokli un nevis meklēt nejaušus vai šaubīgus ekspertus tautas vidū.

Spitālīgais pameta sabiedrību, valkāja saplēstas drēbes ar izpūrušiem matiem un sauc “nešķīsts, nešķīsts!”. Saplēstas drēbes simbolizē sēras un norāda uz saistību ar bēru rituāliem. Ne velti cilvēkam ir jāpamet sabiedrība. Tāpat arī tiek paredzēta mutes aizsegšana, jo tāds cilvēks nav cienīgs runāt un vien informēt, ka atrodas nāves varā. Cilvēks skaitījās miris, jo nāve iegāja vēl dzīva cilvēka ķermenī. Nešķīstais dzīvoja ārpus “nometnes‘ un tas norāda, ka “nometnei” jābūt šķīstai. Atrasties ārpus nometnes, kurā atradās Derības šķirsts, tika uztverta kā atdalīšanās no Dieva (Lev 10, 4-5; Sk 5, 1-4; 12, 14-15; 31,19-24; 2 Ķēn 7,3-15) un Viņa Derības, jo Dieva īpašā klātbūtne bija nometnē (Sk 5,3; At 23,14). Dzīve ārpus nometnes vēlāk vēsturē saistījās ar dzīvi ārpus ciema vai pilsētas mūriem (2 Ķēn 7,3-11). Tas bija traģisks notikums. Atrasties ārpus nometnes arī sasaucas ar Ādama un Ievas izraidīšanu no dārza (Rad 3,23).

Spitālīgais ir tēls dzīvei, kuru ir saindējusi nāve vai bailes zaudēt dzīvību. No šīm bailēm dzimst egoisms un rūpes tikai par savu izdzīvošanu nerēķinoties ar citiem. Jēzus dziedināja ar pieskārienu - attiecību izveidošanās zīmi. Dievs ir kaltēsošs mūsu pasaulē un ir gatavs tuvoties visiem cilvēkiem un pat šķietama bezizejas situācija neveido šķērsli Dievam, bet atklāj Viņa žēlsirdību, mīlestību un tuvību. Jēzus savas zemes darbības laikā bija daudz tuvāks tiem, kas atradās ārpus “nometnes” un tas neattiecas tikai uz spitālīgajiem, bet uz netiklēm, muitniekiem un grēciniekiem, jo viņiem bija daudz smagāka grēka pieredze un bija atvērti uz Kunga žēlastību. Viņi neslēpās “nometnē” kā tautas elite un viņiem patika atrasties Kunga klātbūtnē, viņi vairs neslēpās kā Ādams un Ieva. Jaunā Derība runā par savas miesas krustā sišanu, lai varētu augt Garā un patiesībā. Miesas darbi neļauj iematot Dieva klātbūtni (Gal 5,19-21). Ja cilvēks tic Jēzum Kristum, tad viņš atklāj un atkailina bez bailēm savu savtīgo sirdi, domas un rīcību Kunga priekšā.

Jāņem vērā, ka nešķīstība nebija personiskā grēka problēma: ka kāds ir sagrēkojis kādā noteiktā veidā un viņu piemeklē noteikta slimība. Vecās Derības domāšanā slimība un grēks bija saistīti, bet ne tādā ziņā, ka slimnieki maksāja par saviem grēkiem, bet drīzāk, ka slimība atspoguļoja vispārēju cilvēka nāves pieredzi, kas bija cilvēku grēka izsaukta (Rad 3). Jebkura veida slimība bija brīdinājums par nāvi un tās tuvumu. Bībele slimību neuzlūko automātiski kā nešķīstu. Tas attiecas uz konkrētām kaitēm. Cita veida slimie, piemēram, mēmie, aklie vai nedzirdīgie, netika izslēgti no kopienas. Tas ir interesanti, jo aklums un kurlums tika izmantos kā tēls grēka garīgajai un morālajai ietekmei uz cilvēku, bet spitālība gan ne. Kaut arī spitālība simbolizēja grēku, šīs slimības sekas bija sociāli un reliģiski drausmīgas. Ja mēs to ņemam vērā, tad Jēzus līdzcietība cietējiem izskatās vēl izteiktāka. Viņš ne tikai ignorēja viņu izslēgšanu no sabiedrības, bet tuvojās pie viņiem un pieskaras (Mk 1, 40-45) un tādā veidā noraidīja nešķīstības avotu, līdzīgi kā Viņš to darīja attiecībā pret pārtiku. Ar savu krusta noslēpumu un uzvaru pār nāvi Kungs atvēra Dieva valstības vārtus grēciniekiem un slimniekiem, un arī katram, jo nāves bailes un egoisms beidz nost katra cilvēka dzīvi un tikai atvēršanās uz Dievu var dziedināt cilvēka sirdi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Īj 7, 1-4.6-7, svētdiena V, B

Īj 7, 1-4.6-7

7. februāra svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus dziedina slimu cilvēku, savukārt pirmajā lasījumā iepazīsim fragmentu no Ījaba grāmatas, kurā ļoti plaši tiek aplūkots slima cilvēka stāja pret Dievu. Slimība var izsaukt visdažādākās reakcijas cilvēka dzīvē un parasti tās nav tās pozitīvākās. Ja sāk valdīt bailes, neziņa, noslēgšanās sevī vai arī izmisums - kā šīs svētdienas lasījumā, tad var ar kurnēšanu un koncentrēšanos uz problēmu nesamērīgi pārspīlēt slimības lomu dzīvē. Ciešanās svarīgākais ir vērsties pie Kunga, kurš vēlas dziedināt ne tikai miesu, bet kaut ko vairāk. Vecās Derības lielākais ciešanu piemērs ir Ījabs, kurš pazaudēja visu, kas deva viņam prieku un piepildījumu - bērnus, īpašumus, veselību, draugus un arī sieva no viņa novērsās. 

Sākotnēji šo situāciju viņš pieņēma ar pacietību: “Kungs deva, un Kungs ņēma - lai Kunga vārds ir slavēts” (Īj 1,21), “Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” (Īj 2,10). Doma, ka taisnīgais varētu ciest, nebija pieņemama. Ījaba draugi uzskatīja, ka nevainīgais nevar ciest, bet Ījaba viedoklis bija cits - viņš ir nevainīgs, tomēr arī cieš. Ījaba un draugu domas saskan par to, ka Dievs ir valdnieks, tomēr attiecībā pret sevi nepiekrīt un aizstāv savu nevainību. Draugi pārdomāja Sakāmvārdu grāmatā izteikto domu: “Taisnie lai gaida prieku, bet ļaundaru cerība iznīks” (10,28). Viņš iebilda draugu argumentiem, ka kaut kad dzīvē viņš ir pielaidis tādas vainas. Ījabs stāvēja divu ceļu priekšā, vai nu zaudēt ticību, vai arī pieņemt ticību, ka Dievs ir savādāks. Viņš pieņēma Dieva noslēpumu un to, ka Dieva taisnīgums atšķiras no cilvēka taisnīguma.

Ciešanu virzīts un nejūtot nekādu mierinājumi un atvieglojumu, Ījabs sāk uzlūkot pasauli, kurā draugi ir neuzticami un Dievs ir apspiedošs. Šādā pasaulē Ījabs neturēja mēli aiz zobiem un runāja visu, kas ir uz sirds. Viņš pats saka, ka “vārdi man samisas” (Īj 6,3) un “tādēļ es nesavaldīšu mēli, runāšu gara mokās, gaudošu dvēseles rūgtumu” (Īj 7,11). Ījaba emocionālie vārdi atstāj daudz spēcīgāku ietekmi un ir svarīgāki nekā racionālā pārliecība. Nav pārsteigums, ka viņa runa 7. nodaļā nav nopulēta, ar veiklām definīcijām un vienkāršām aprisēm, jo Ījaba, viņa draugu un Dieva cīņā nekas vēl nebija atrisināts. Ījaba satraukums radās no tā, ka viņš tika vilkts vairākos virzienos, bet nekur nevarēja atrast mierinājumu. Viņš ielūkojas sevī, savās ciešanās un savu personīgo spēku potenciālā, un atklāja, ka ir pārāk vājš, lai sev palīdzētu (Īj 6,1-13). Viņš meklēja palīdzību pie draugiem, bet viņi pameta viņu tad, kad atbalsts bija visnepieciešamākais (Īj 6,14-30). Viņš ieskatījās sevī atkal un secināja, ka nav pierādījumi par pretējo - tukšums, posts un bezcerība ir visas cilvēces liktenis. Viņš beigās skatījās uz Dievu, tomēr lielās ciešanas notrulināja viņa Dieva pieredzi un apturēja viņa saucienus (Īj 7,7-21). Radības galvenais plāns izskatās vairāk domāts nāvei nevis dzīvībai, Ījabs nelūdz neko no Dieva, bet vēlas palikt viens. Šajā runas brīdī viņš atradās neveiksmīgu attiecību vidū gan ar cilvēkiem, gan ar Dievu.

Šīs svētdienas Ījaba grāmatas fragmentā Ījabs ar rūgtām skumjām atskatās un apcer savu aizejošo dzīvi. Viņš pārstāja diskutēt ar draugu Elīfazu un atsāka žēloties. Dzīve ir īsa un nāve ir neizbēgama. Nāves pieredze dzīvē ir paralizējoša. Ījabs dzīvi salīdzināja ar smagu kalpošanu un algotu darbu (Īj 7,1-2) un sevi pašu ar strādnieka dzīvi bez atlīdzības un atpūtas (Īj 7,3-4) un noslēdz savu domu ar savu ciešanu un mirstības attēlu (Īj 7,6). Fragmenta pirmā daļa (7,1-4) rada iespaidu, ka dzīve ir nemitīga vergošana, bet 6. pantā viņš žēlojas nevis par dzīves nebeidzamo ceļojumu, bet gan par dzīves īsumu. Verdzības un smaga darba tēli palīdz Ījabam izteikt domu par dzīvi, kurā cilvēks ir vergs, parādnieks un ieslodzītais. “Kalps” (Īj 7,1) bija algots strādnieks, kurš salīdzinājumā ar zemes īpašnieku parasti bija nabadzīgs. Katrs jēdziens, kuru izmanto Ījabs attiecas uz cilvēkiem, kuru dzīves lielākā daļā ir pūlēšanās, kalpojot citiem, pakļaujoties to gribai, kuri ir ekonomiski spēcīgāki par viņiem. Viņu dzīves ir nabadzīgas, bieži tiek pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un bez nodrošinājuma. Tomēr šajā tekstā uzsvars tiek likts nevis uz šo cilvēku kalpību kā tādu, bet gan uz viņu ilgo gaidīšanu: “alkst, gaida, moku naktis, kad celšos? nakts velkas, apnicis grozos līdz rītausmai”.

Vismaz cilvēkiem ikdienas dzīvē ir pēc kā tiekties - kad pienāks vakars, jo tad strādniekiem izmaksāja dienas algu, lai varētu nopirkt pārtiku (Lev 19,13; At 24,15), bet Ījaba nākotne ir bezcerīga. Viņam likās, ka Dievam nerūp viņa dzīve. Dzīves tēls, ko piedāvā Ījabs, ir tāds strādnieks, kurš nokļuvis nemitīgā dzīves ritmā, ilgojas pēc nākotnes atpūtas brīža, kad par darbu tiks atalgots. Nākotne ir tik ļoti nepieciešama un dzīve ir kā nebeidzama ilgošanās, nekad nesniedz apmierinājumu un ir pārejoša. Ījabs pievērsās savai dzīves pieredzei un raksturo to kā “nicības mēnešus” (7,3). Salīdzinot sevi ar strādniekiem, kuru ilgojas pēc dienas beigām, lai atpūstos, Ījabs saasina savu pieredzi un runā par veltīgiem mēnešiem. Lai gan Ījabs šķietami izlaužas no mūžīgā drūmuma brīža, sasniedzot ilgoto vakaru, viņš atklāj, ka tas ir sliktāks par drudžaino dienu un tāpēc alkst, lai atkal nāktu diena (7,4). Ījaba dzīve ir bezjēdzīgo dienu un nakšu nebeidzams cikls.

Ījabs izmanto audēja atspoles tēlu (7,6), lai paustu savas dzīves sajūtu, kuru sabojājusi nāve. Uzsvars šeit tiek likts uz steigu, ātrumu un nevis uz kustību. Nav tik daudz svarīgi, ka Ījabs raugās uz savām atlikušajām dienām un redz, ka to ir maz, bet ka viņš nojauš, ka viņa dzīve rit garām, ātri un neizbēgami pretī nāvei. Tā ir sava veida paralizējoša nespēja mainīt savu likteni, ņemot vērā nomācošo sajūtu, ka dzīve lido garām. Savā ziņā tas ir nedaudz pretrunā ar to, ko viņš teica iepriekš, ka dzīve ir nebeidzama vergošana un niecība (7,3-4). Šeit Ījabs dzīvi pieredz kā nebeidzamu, bet nākamajā teikumā strauju un ātru. Loģiski domājot nebeidzams un īss ir pretēji jēdzieni, tomēr nāves priekšā divas šīs pieredzes norāda uz atšķirīgu, tomēr saistītu pieredzi. Tā ir Ījaba dzīves un nāves izjūta: no vienas puses sastingusi bezjēdzīga vergošana un veltīga esība, bet no otras puses dzīve ir samaitāta ar neizbēgamu nāvi, un dzīves ātrums un īsums kavē jēgpilnu rīcību

Aprakstīt cilvēku eksistenci kā verdzību nozīmē apšaubīt Dieva radīšanas plānu. Raksti māca, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un cilvēkam ir uzticētas divas svarīgas lietas: valdīt pār zemi (Rad 1,26.28) un sargāt un apstrādāt to (Rad 2,15). Izraēlis ticēja, ka cilvēkiem ir piešķirts cēls uzdevums rīkoties kā Dievam līdzīgiem. Cilvēki ir pārvaldnieki pār Dieva radīto pasauli, kas ļauj radībai piepildīt savu ieceri. Bībeles radīšanas teoloģija atšķiras no pagānu tautu izpratnes par pasauli. Piemēram, Divupes mītā Enūma Eliš jeb "Tas, kas augšā" stāsta, ka dievs Marduks nolēma radīt cilvēkus kā dievu vergus:

“Radīšu mežoni, vārds tam būs “cilvēks”.

Patiesi, mežoni-cilvēku radīšu es.

Lai dievu jūgu nes tas, kalpojot tiem,

Lai var tie dzīvot ērti!” (VI plāksne, 6-9)* 

Ījaba piedāvājums šajā brīdī it kā aicina Izraēli pārdomāt savu radīšanas izpratni. Caur savas pieredzes prizmu, viņš secina, ka Dieva radītā pasaule neatšķiras no tās, kuru ir izveidojis Marduks. Cilvēks ir nolemts smagam darbam, kas nes tikai nerimstošas sāpes un postu. Kā vergi cilvēki kalpo nežēlīgiem un vienaldzīgiem saimniekiem bez jebkādas atlīdzības par savu smago darbu. Ījaba žēlošanās draugiem sagatavo ceļu, lai vērstos tieši pie Dieva. Viņš nelūdza nekādu dāvanu un nepieņēma draugu padomu atzīt savu netaisnību. Viņš īsti nezināja, ko šajā brīdī jautāt Kungam. Vienīgais, ko viņš grib, lai Dievs viņu pamana, jo savādāk viss ir velti. Tik ļoti Dievs bija pārņēmis Ījaba alkas. Ījabs redzēja visu dzīvi kā cīņu un secina, cik bezcerīgas ir ciešanas. Viņš cilvēkus uzlūko kā vergus, kas bija pretēji Atklāsmei, kura cilvēku uzlūkoja kā apveltītu ar brīvu gribu, tomēr Ījaba doma saskan ar Mācību teicēja grāmata, kura uzsver, ka Dievs kontrolē visu.

Svētie Raksti nerada ilūzijas par cilvēka dzīvi un piedāvā mums cilvēku ceļus, kuri ir izgājuši bieži vien lielākiem pārbaudījumiem nekā mēs. Fragmenta sākumā Ījaba uzdotais jautājums ir pamatots: “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?” (7,1). Nogurums no dzīves, apmierinātības trūkums, ikdienas grūtības, miesas vājums un dzīves trauslums ved cilvēkus pie dažādiem cilvēciskiem vai galējiem lēmumiem un nav vietas kur patverties vai brīdis atelpai. Tas viss var pārņemt cilvēku, bet tādā veidā var palaist garām citu postu un tas ir grēks. Jēzus Kristus nāca šai pasaulē, lai “moku naktīm” nebūtu vairs varas pār mums, lai tās mūs nemocītu ar savu bezjēdzību, bet Kunga augšāmcelšanās dāvā jaunu dzīvi un apstiprina, ka mēs neesam vergi, bet Dieva bērni. Ījabs māca kā meklēt Dievu lielās sāpes un tukšumā, jo izrādās alkas pēc Dieva var būt lielākas nekā ciešanas un vientulība; izrādās, ka ciešanas atver ceļu uz Dieva dziļāku iepazīšanu; pie patiesāku un precīzāku jautājumu uzdošanas un noderīgāku atbilžu saņemšanas. No tālākās grāmatas gaitas mēs zinām, ka šī cīņa ar Dievu atvēra Ījabam plaši ticības un cerības acis (Īj 19,26-27). Pie dzīvā Dieva pieredzes viņš nonāca tāpēc, ka neskatoties uz visu, vienmēr centās visu attiecināt pret Dievu un neieslīga tikai savā rūgtumā. Ījabs ir Vecās Derības cilvēks, viņš nepazina Jēzu Kristu. Šajā ziņā mūsu situācija ir daudz līksmāka, jo Kungs ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos dāvā patiesu dzīvi, dziedināšanu un prieku.

* Enūma Eliš. Šumeru mīts. VI plāksne, https://tencinu.wordpress.com/2008/09/09/enuma-elis-sumeru-mits-vi-plaksne/

br. Jānis Savickis OFMCap