Lapas

5.12.2022

Apd 14, 21-27, V lieldienu laika svētdiena, C

Apd 14, 21-27

Pāvils un Barnaba
Stundu lūgšanu grāmata
manuskripts no Parīzes, 1410-1430.g.

15. maija svētdienā pirmais vārda liturģijas lasījums no Apustuļu darbiem piedāvā mums fragmentu, kurā var iepzīties ar pirmo apustuļa Pāvila misionārā ceļojuma vienu no epizodēm ap 45-48 gadu. Lasījums kopā sniedz iedvesmojošu un pozitīvu noskaņu, jo pagāni pieņēma ticību un nostiprinājās tajā, tomēr Evaņģēlija sludināšana šeit nav attēlota kā uzvaras gājiens, bet reālistiski ar izaicinājumiem un grūtībām. Pāvils un Barnaba savu misionāro darbību uzsāka Mazāzijā, kur viņiem labi gāja ar Evaņģēlija sludināšanu daudziem pagāniem un jūdiem, bet arī saskārās ar naidīgu attieksmi no pagāniem un jūdiem, kuri neticēja viņu vēstij un vajāja viņus no pilsētas uz pilsētu.

Evaņģēlists Lūkas ļauj mums ieskatīties Pāvila un Barnabas misionārajā metodē. Pirmais, ko viņi darīja, bija Evaņģēlija sludināšana Derbes pilsētā, kas nesa labus augļus un darīja “daudzus par mācekļiem” (Apd 14,21) kā to bija licis Jēzus (Mt 28,19). Pēc tam viņi atgriezās vairākās pilsētās, kur jau darbojās iepriekš, lai stiprinātu lokālās baznīcas ticībā. Viens no Pāvila vēstuļu galvenajiem uzdevumiem bija stiprināt un iedrošināt ticīgos. Lūkas nepiemin vēstuļu rakstīšanu, bet ļauj ieskatīties kā Pāvils praksē īstenoja šo ticības stiprināšanas darbu. Interesanti, ka viņi atgriezās pilsētās no kurām tikai nesen bija izdzīti (Apd 13,50-51) vai aizbēga no bailēm par savu dzīvību (Apd 14,5-6), vai arī tika nomētāti ar akmeņiem (Apd 14,19).

Jūdu pretestība pret Pāvila darību augstāko punktu sasniedza Listrā, kad viņu nomētāja ar akmeņiem “un domādami viņu jau nomirušu, vilka to ārā no pilsētas” (Apd 14,19). Atgriezties šajās pilsētās bija bīstama apņemšanās. Šajās pilsētās viņi publiski sludināja neticīgajiem jeb pagāniem, bet tagad ieradās privāti un uzrunāja ciešā lokā tikai kristiešus. Stiprinājums ticībā jaunatgrieztajiem ir ļoti svarīgs, jo bez garīgās vadības viņi varēja atgriezties vecajās ticībās un uzskatos. Tas lika arī viņiem iecelt vecākos jeb prezbiterus, lai vadītu šīs ticības kopienas, kuras bija pietiekoši lielas un stabilas. Šajā vietā lasām pirmo reizi šāda amata izveidošanu ārpus Jeruzālemes baznīcas.

Ticības pārbaudījumi lika viņiem uzsvērt jaunu aspektu mācībā, jo “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” (Apd 14,22). Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus teikto: “Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod” (Mt 7,14; sal.11,12). Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos parāda pārbaudījumu un ciešanu klātbūtni Dieva pestīšanas iecerē. Jēzus paredzēja bēdas un vajāšanas (Lk 10,3; 21,12-19; Jņ 15, 18-25) un Apustuļu darbos ticīgie jau to pieredzēja (Apd 7,56-60; 8,1-3; 9,23-25.29-30; 12,1-5). Cilvēki nav gatavi pārbaudījumiem un meklē savu labumu. Jūdi sargāja savu noslēgto pasauli un pretojās Evaņģēlijam iesaistot arī pagānus, bet apustuļi aicināja atvērt ticības durvis. Atvērtība, brīvība, atteikšanās no sastinguma ļauj Dieva žēlastībai ienākt cilvēka dzīvē, bet tai var sekot arī ciešanas.

Fragmenta beigās lasām par to kā Pāvils un Barnaba noslēdza misionāro darbu, kuru bija plānojuši un atskaitījās par to ticības brāļiem. Viņi ziņoja, ko Dievs caur viņiem darīja un godināja Dievu. Uzmanību viņi vērsa uz to, ko Dievs darīja un nevis uz saviem personiskajiem panākumiem, un uzsvēra kā Dievs atvēra ticības durvis pagāniem. Pāvilam un Barnabam nācās atzīt un pazemībā pieņemt, ka jaunās kristiešu kopienas uzāka savu dzīvi un viņi nevarēja tās vadīt, bet nācās tās tikai apciemot un stiprināt ticībā, un iecēla tajās vecākos. Tas viss pārsniedza viņu spēkus un tikai Svētais Gars varēja vadīt Baznīcu, kas tika nodibināta tik daudzās un atšķirīgās pilsētās, jo paši apustuļi visur nevarēja nokļūt. Apustuļu uzdevums bija panākt, lai katras pilsētas baznīca kļūtu par vienas Kristus Baznīcas vienotības zīmi, kas liecinātu par Kunga mīlestības darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.04.2022

Apd 13, 14.43-52, IV lieldienu laika svētdiena, C

Apd 13, 14.43-52

Pāvils un Barnaba dziedina klibo
manuskripts no Austrijas, 1425-1435 g.*
Ceturtā Lieldienu svētdiena ikgadus ir veltīta Labajam Ganam un katru gadu lasām kādu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas. Šajā Svētdienā Kristus atklājas kā Jērs un Gans, kurš ved atbrīvoto tautu pie dzīvības avota. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas varam lasīt, ka Dievs vēlas ar jaunās dzīves dāvanu aplaimot visus cilvēkus. Ikkatrs, kas pieņem šo Dieva dāvanu var pieredzēt līksmību un Svēto Garu. Barnabas un Pāvila misijas sākums atgādina Jēzus misijas sākumu, jo kā Jēzus bija Tēva izvēlēts un Svētā Gara piepildīts (Lk 3,21-22), tā abi apustuļi bija Gara izvēlēti pravietot un doties misijā (Apd 13,2-4). Pēc tam, kad pār Jēzu nāca Svētais Gars, Viņu kārdināja velns un to Viņš atmeta (Lk 4,1-13), tā arī abus apustuļus misiju sākumā Kipras salā kāds mags, “velna bērns” kārdināja mācekļus (Apd 13, 4-12). Ja Jēzus mācīja sinagogās un Nācaretē pirmo reizi sludināja (Lk 4,15), tad Pāvils sludināja Kipras sinagogā (Apd 13,5) un pirmā lielā runa viņam bija Pisidijas Antiohijā. Ja Jēzus primo mācību Nācaretē priecīgi uzņēma, bet daudziem arī radās šaubas (Lk 4,22, 24-29), tad Pāvila katehēze Pisidijā sākumā bija labi uzņemta, bet drīz vien parādījās oponenti (Apd 13,44-45). Ja Jēzu izraidīja no sinagogas un “viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30), tad Pāvils pasludināja, ka “mēs vēršamies pie pagāniem” (Apd 14,46). Evaņģēlists Lūkas abās savās grāmatās šīs paralēles norādījis apzināti, lai parādītu, ka Baznīcas misija ir Labā Gana misijas turpinājums.

Šie notikumi veidoja pagrieziena punktu Baznīcas darbībā, jo apustuļi vērsās pie pagāniem un arī Apustuļu darbu grāmatā tas ir svarīgs pavērsiens. Jau iepriekš grāmatā izskanēja doma par Svētā Gara plašo darbību (Apd 2) un pagāna Kornēlija un viņa nama atgriešanos (Apd 10), tad tagad Pāvila un Barnaba kalpojums īstenojās vēl skaidrāk, jo jūdi viņus atmeta, bet pagāni viņus priecīgi pieņēma. Svarīgi šajā Labā Gana svētdienā ievēot, ka Barnaba un Pāvils darbojās kopā. Barnaba prata dalīties ar Pavilu savā pieredzē un apmācīja viņu, lai viņš varētu uzsākt savu sludināšanas ceļu. Labu līderi var izvērtēt saskaņā ar spēju atstāt aiz sevis sekotājus. Barnaba iedrošināja Pāvilu un nejuta vajadzību vienmēr būt pirmajā vietā. Ja fragmenta centrā redzam Pāvilu, tas nenozīmē, ka Barnaba būtu mazāk ietekmīgs, jo viņi bija viena komanda. Barnaba bija viens pirmbaznīcas pilāriem un viens no pirmajiem, kas ļoti nopietni sāka uztvert Evaņģēliju, kaut arī visdrīzāk nepazina Kungu Jēzu. Viņš bija gudrības un cerības pilns, un spēja pievilkt cilvēkus pie sevis. Pāvila dzīvē Barnabam bija izšķiroša nozīme, jo ja Ananija viņu nokristīja un iekļāva Baznīcas kopienā, tad Barnaba viņu ievadīja ticības dziļumos, saprata un iedrošināja Pāvilu.

Pāvila vēsts centrā bija Jēzus kā Kristus persona un solījums, kurš nācis saskaņā ar Dieva apsolījumu. Katehēzes par Jēzu neizsauca klausītājos sašutumu un tie neuztvēra, ka Pāvils sagrozītu Dieva solījumus, cerības pēc mesijas vai mācību par vienīgo Dievu. Sludinot par to, kas ir Jēzus un kādu pestīšanas darbu Viņš ir veicis, Pāvils izmantoja jūdiem labi zināmu valodu. Sākumā viņš pieminēja tautas nepaklausību un sacelšanos pret Dievu, un vienmēr ir iespēja, ka tas var atkārtoties, bet pirmās katehēzes laikā nevienam neko nepārmeta un pat nesludināja Evaņģēliju. Klausītāji lūdza Pāvilu turpināt nākamajā sabatā šo katehēzi un vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Pāvils un Barnaba novērtēja šādu ieinteresētību un redzēja tajā Dieva iedarbības zīmi.

Nākamajā sabatā “gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu” (Apd 13,44). Pāvila vārdi atsaucās ne tikai jūdu, bet arī pagānu sirdīs. Jāuzsver, ka Lūkasa vārdi par “visu pilsētu” ir hiperbola, jo Pisidijas Antiohijā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotājiem un visiem neiespējams bija sapulcēties. Jūdos sašutumu un skaudību radīja apstāklis, ka pagāni arī pievienojās klausītāju lokam. Atbildot uz visiem šiem pavērsieniem jūdi “sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus” (Apd 13,50) pret apustuļiem, jo kad pietrūka racionālu argumentu, tad efektīvas likās intrigas un ietekmīgas personas. Pirms nedēļas jūdu rūpīgi klausījās Pāvilu un nepretojās viņa mācībai, bet tagad pretojās viņam. Jūdi pagānus uztvēra kā cilvēkus no ārpuses, kuriem ticības jautājumos nav jāiejaucas un tie necienīgi, lai kļūtu par Dieva solījumu saņēmējiem. Jūdi neiesaistījās sarunās ar pagāniem, bet uzreiz vērsās pret Pāvilu, kas visdrīzāk nebija biblisks strīds, bet apvainojumu un pārmetumu virkne. Galvenais sašutums bija par to, ka Pāvils pagāniem atļāvās dod Dieva solījumus un katehēze par Jēzu tā arī otrajā sabatā netika skaidri pasludināta. Pirmo reizi savā misijā Pāvils nonāca izvēles priekšā un sapratis, ka jūdi viņu atmeta, sāka sludināt pagāniem, kuri “priecājās un slavēja Kunga vardu” (Apd 13,48). Cilvēku skaits, kas pieņēma Evaņģēliju varēja būt liels, jo vēlāk Pāvils un Barnaba atgriezās Pisidijas Antiohijā, lai stiprinātu brāļus ticībā. Evaņģēlija vēsts bija ir pievilcīga un atvērta uz visiem, kas vēlas to pieņemt, ka pretestība nevarēja to apturēt un tā nesa augļus. Labais Gans joprojām dāvā savu Garu, lai Kunga vārds varētu būt pasludināts laikā un nelaikā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

* St. Paul and St. Barnabas healing a cripple - Institut für Realienkunde, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/lv/item/15501/005279