Apd 7, 55-60
 |
| Stefana moceklība Franciskāņu Misāle, manuskripts no Parīzes, 14.gs. |
Septītās lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmajā lasījumā iepazīstamies ar Stefana moceklību. Apustuļu darbi mums piedāvā Pētera un Pāvila runas, bet neviena no tām nav tik spēcīga kā Stefana runa. Šī runa izsauca pretreakciju un Stefans tika nomētāts ar akmeņiem un kļuva par pirmo kristiešu mocekli. Dažādas jūdu sektas un vizionāris izaicināja tautas eliti, bet darīja to privāti vai no tālienes. Pirmie kristieši sacentās ar svētnīcas autoritātēm par Jeruzālemes jūdu ticību un tas arī noveda pie Stafana moceklības. Pārsteidzoši, ka tikai pats Jēzus un arī Stefans Jaunajā Derībā Mesiju sauca par “Cilvēka Dēlu” (Apd 7,56) un tādā veidā atsaucoties uz Psalmiem (8, 4-5; 110,1) un Daniela grāmatu (7,13). Vēl Jēzu identificē kā “Cilvēka Dēlu” Atklāsmes grāmatā (1,13; 14,14). Stefans redzēja Jēzus Kristus godībā Izraela vēstures svarīgāko punktu. "Cilvēka Dēls" Daniela grāmatā (7.nod.) iemieso, piepilda un aizstāj Dāvida pēcteča valdīšans solījumus. Paaugstinātais Mesija ir dievišķa persona un Stefans viņu pielūdza, kas parāda kā pirmie kristieši uzlūkoja Jēzu. "Cilvēka Dēla" tituls ietver sevī cilvēces un ciešanu idejas, Dieva attaisnojošo darbību un godību. Tie bija iecienītākie vārdi ar kuriem Jēzus aprakstīja sevi.
Jaunajā Derībā mazāk uzmanības tiek pievērsta vīzijām, mistiskām un ekstatiskām pieredzēm nekā Vecajā Derībā vai jūdu vidē. Tas saistās ar to, ka Jēzus netika uztverts kā vizionārs un nekrita ekstāzēs. Pirmajās kristiešu kopienās varēja sastapt šādus fenomenus, bet tie nebija bieži: Stefans (Apd 7,55), Pēteris (Apd 10,10-16) un Pāvils (Apd 22,17; 2 Kor 12,1). Stefans redzēja Jēzu “stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7,56), kas sasaucas ar Psalma vārdiem: “Kungs teica manam kungam, sēdi pie manas labās rokas” (Ps 110,1). Atšķiras vien vārdi par stāvēšanu un sēdēšanu, kas būtībā izsaka domu par novietojumu. Stefana gadījumā Jēzus stāvēšana norāda uz to, ka Kungs sveic savu moceklību pieredzošo sekotāju, kurš kā noziedznieks pie krusta (Lk 23,43), saņēm ielūgumu ienākt debesīs nāves brīdī. Jēzus stāvēja kā liecinieks, jo Stefans atzina Kristu cilvēku priekšā un tagad redz kā Kristus atdzina savu kalpu Dieva priekšā. Lieciniekam atbilstoša stāja ir stāvēšana. Stefanu notiesāja cilvēku tiesa, bet ataisnoja debesu tiesa ar Kungu Jēzu priekšgalā, kurš stāvēja pie Dieva labās rokas.
Stefana sludināšana veicināja saduķeju, farizeju un citu grupu apvienošanis pret kristiešiem. Ja Gamaliēls būtu iepriekš sastapis tika dedzīgus kristiešus, tad viņa attieksme nebūti tik iecietīga (Apd 5, 34-39). Farizeji pacieta jūdus, kuri ticēja Jēzum, kaut arī viņu uzskati likās greizi, bet tie nemainīja Mozus likuma ievērošanu. Farizeji un priesteri, kuri pieņēma Jēzus mācību turpināja rūpīgi ievērot likumu un jūdu kristieši dzīvoja saskaņā ar minimālajām likuma prasībām. Helēnizētie jūdu kristieši, kas ienāca izvēlētajā zemē un runāja par daudz brīvāku pieeju Izraela reliģiskajām tradīcijām. Farizejus biedēja iespēja, ka var tikt apšaubīta pati jūdu ticība un viņiem bija maza ietekme, lai jūdu diasporā mainītu šādu brīvu pieeju ticībai. Stefana pretinieki uztvēra viņa runu kā uzbrukumu īpašajai Dieva izpratnei, ka debesīs Viņam līdzās neviena nav. Visa šī aina parāda, kas atdala jaunu ticību no jūdaisma un tā ir goda atdošana Jēzum un farizejiem tas kategoriski bija nepieņemams. Kas bija godība Stefanam, tas oponentiem zaimi.
Stefana nāve dāvā piemēru kā Izraelis atmeta praviešus sākot ar Mozu. Viņa nāve atgādina Jēzus nāvi: viņš pieminēja Cilvēka Dēlu, izteica pēdējo saucienu, lūdza pāridarītājiem piedošanu un viņu “apglabāja dievbijīgi vīri” (Apd 8,2). Stefans savā nāvē sekoja Jēzum. Galvenā atšķirība nāves aprakstos ir tā, ka evaņģēlists Lūkas Jēzu attēlo kā to, kas paliek klusējošs apsūdzētāju priekšā, bet Stefans runā ļoti skaidri un spēcīgi (Apd 7, 1-53). Stefana runā piepildījās Jēzus vārdi: “es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runā” (Apd 21,15). Nāve ir biedējoša, bet asinsliecība Jēzus dēļ ir cienījama nāve un citiem ticīgajiem tā ir iedvesma kā nest savu krustu. Stefana moceklība un sekojošā ticīgo vajāšana Jeruzālemē neapturēja Dieva vārda izplatīšanos, bet Augšāmceltā vēsts paātrināja savu izplatību, jo Svētais Gars aktīvi darbojās ticīgo kopienā un turpina to darīt arī šodien.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru