Apd 15,1-2.22-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Apd 15,1-2.22-29

22. maija svētdienā vārda liturģijā lasām svarīgu Apustuļu darbu grāmatas fragmentu. Evaņģēlists Lūkas kārtējo reizi labprāt apraksta ne tikai Baznīcas veiksmes stāstus, bet arī izaicinājumus, cīņas un konfliktus. Attiecības starp jūdu kristiešiem un pagānu kristiešiem bija viens no nopietnākajiem izaicinājumiem pirmbaznīcai. Ja apustulis Pāvils vēstulē romiešiem mēģināja pārdomāt teoloģiskās attiecības starp jūdiem un kristiešiem, tad Apustuļu darbos evaņģēlists Lūkas apraksta praktisko jautājumu risinājumu un veica svarīgu izšķiršanu. Tika nolemts, ka apgraizīšanas nepieciešamība un jūdu ēšanas priekšraksti nav saistoši tiem kristiešiem, kuriem nav jūdu izcelsme, bet ir nākuši no pagānu vides.

Baznīcai Antiohijā īpaši raksturīgs bija tas, ka tā bija izteikti jaukta ticīgo kopiena, kuru veidoja jūdi un bijušie pagāni. Šāda situācija radīja zināmu spriedzi un arī žēlastību un jaunumu. Pagāniem tika sludināts Evaņģēlijs bez prasības pieņemt jūdu tradīcijas un sākumā tas neradīja problēmas (Gal 2,11). Sākotnējā evaņģelizācijas prakse norāda, ka bija dziļa izpratne par Evaņģēlija sniegto brīvību un vispārību, kas iekļauj kristiešu pulkā dažādas izcelsmes cilvēkus. Apustuļiem bija skaidrs, ka tikai Kristus nes pestīšanu un nevis Likums un jūdu tautas rituāli. Baznīca izprata, ka ir brīva no cilvēku, tautu un dabiskajām saitēm, jo “nav ne grieķa,... ne verga, ne brīvā,.. ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,38). Tomēr Jeruzālemē bija ticīgo grupa, kas nepiekrita šādam skatījumam un uzskatīja, ka Mozus Likums ir nemainīgi aktuāls un izsaka Dieva derību ar tautu. Antiohijas kristiešu atvērtība bija nepieņemama arī daudzām citām jūdu kopienām un tas traucēja tām pieņemt Evaņģēliju.

Šis jautājums izsauca diskusiju starp Antiohijas un Jeruzālemes kristiešu kopienām. Tie, kuri ieradās no Jūdejas, mācija, ka tikai apgraizīšanās saskaņā ar Likumu var nodrošināt pestīšanu, bet Pāvils un Barnaba iebilda šādai mācībai (Apd 15,1-2). Jeruzālemē apustuļi risināja šo jautājumu un viņus rūpēja divas lietas: saglabāt Evaņģēlija vēsts vispārīgo raksturu un Baznīcas vienotību. Abas šīs lietas ir vienlīdz būtiskas un tāpēc tās jāņem vērā. Evaņģēlija vēsts pieejamība, universalitāte un atvērtība uz pagāniem ir raksturīga visai Baznīcai nevis kādai lokālai kopienai un tā izriet no Baznīcas dabas un Svētā Gara darbības. Universālās Baznīcas vienotību nodrošina Svētais Gars, kurš ir klātesošs kristiešu kopienās, sarunās, diskusijās un atbalsta izlīgumu, vienību un pretojas šķelšanās tieksmēm. Jūdiem atbilde uz jautājumu, ko darīt ar pāgāniem bija vienkārša: sākumā viņiem jābūt pieņemtiem jūdu kopienā ar apgraizīšanu un kristībām, un jāievēro Mozus likums. Pāvils un Barnaba iebilda šādam skatījumam.

Jeruzālemes koncils ir pirmais piemērs, kad Baznīcas vadītāji sapulcējās, lai izšķirtu svarīgus ticības mācības jautājumus. Svinīgs lēmums, kuru pieņēma Svētā Gara vadībā apustuļi un vecākajie izveidoja precedentu, kas periodiski atkārtojas visā Baznīcas vēsturē. Baznīca apzināja teoloģiskus, bibliskus un pastorālus argumentus, un Svētais Gars vadīja mācekļus tā, lai viņi pildītu Dieva gribu. Koncils nolēma neuzlikt pagānu izcelsmes kristiešiem smagumus, kas saistījās ar Mozus likumu ievērošanu izņemot to, kas attiecās uz kopienas dzīves mieru. Pirmkārt, nelietot pārtikā elkiem upurētu pārtiku, ko varēja iegādāties tirgū un bija ieejama barība trūcīgiem cilvēkiem. Jūdiem un daudziem kristiešiem tas bija ieļaunojums, jo dēmoniem upurēti ēdieni ir nešķīsti. Baznīcai izdevās atrast kompromisu, jo tā ir miera kopiena nemierīgajā pasaulē. Tas nenozīmē, ka nepastāv spiedzes un nesaskaņas, bet tās var pārvarēt ar lūgšanu un Svēto Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap