Apd 14, 21-27, V lieldienu laika svētdiena, C

Apd 14, 21-27

Pāvils un Barnaba
Stundu lūgšanu grāmata
manuskripts no Parīzes, 1410-1430.g.

15. maija svētdienā pirmais vārda liturģijas lasījums no Apustuļu darbiem piedāvā mums fragmentu, kurā var iepzīties ar pirmo apustuļa Pāvila misionārā ceļojuma vienu no epizodēm ap 45-48 gadu. Lasījums kopā sniedz iedvesmojošu un pozitīvu noskaņu, jo pagāni pieņēma ticību un nostiprinājās tajā, tomēr Evaņģēlija sludināšana šeit nav attēlota kā uzvaras gājiens, bet reālistiski ar izaicinājumiem un grūtībām. Pāvils un Barnaba savu misionāro darbību uzsāka Mazāzijā, kur viņiem labi gāja ar Evaņģēlija sludināšanu daudziem pagāniem un jūdiem, bet arī saskārās ar naidīgu attieksmi no pagāniem un jūdiem, kuri neticēja viņu vēstij un vajāja viņus no pilsētas uz pilsētu.

Evaņģēlists Lūkas ļauj mums ieskatīties Pāvila un Barnabas misionārajā metodē. Pirmais, ko viņi darīja, bija Evaņģēlija sludināšana Derbes pilsētā, kas nesa labus augļus un darīja “daudzus par mācekļiem” (Apd 14,21) kā to bija licis Jēzus (Mt 28,19). Pēc tam viņi atgriezās vairākās pilsētās, kur jau darbojās iepriekš, lai stiprinātu lokālās baznīcas ticībā. Viens no Pāvila vēstuļu galvenajiem uzdevumiem bija stiprināt un iedrošināt ticīgos. Lūkas nepiemin vēstuļu rakstīšanu, bet ļauj ieskatīties kā Pāvils praksē īstenoja šo ticības stiprināšanas darbu. Interesanti, ka viņi atgriezās pilsētās no kurām tikai nesen bija izdzīti (Apd 13,50-51) vai aizbēga no bailēm par savu dzīvību (Apd 14,5-6), vai arī tika nomētāti ar akmeņiem (Apd 14,19).

Jūdu pretestība pret Pāvila darību augstāko punktu sasniedza Listrā, kad viņu nomētāja ar akmeņiem “un domādami viņu jau nomirušu, vilka to ārā no pilsētas” (Apd 14,19). Atgriezties šajās pilsētās bija bīstama apņemšanās. Šajās pilsētās viņi publiski sludināja neticīgajiem jeb pagāniem, bet tagad ieradās privāti un uzrunāja ciešā lokā tikai kristiešus. Stiprinājums ticībā jaunatgrieztajiem ir ļoti svarīgs, jo bez garīgās vadības viņi varēja atgriezties vecajās ticībās un uzskatos. Tas lika arī viņiem iecelt vecākos jeb prezbiterus, lai vadītu šīs ticības kopienas, kuras bija pietiekoši lielas un stabilas. Šajā vietā lasām pirmo reizi šāda amata izveidošanu ārpus Jeruzālemes baznīcas.

Ticības pārbaudījumi lika viņiem uzsvērt jaunu aspektu mācībā, jo “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” (Apd 14,22). Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus teikto: “Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod” (Mt 7,14; sal.11,12). Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos parāda pārbaudījumu un ciešanu klātbūtni Dieva pestīšanas iecerē. Jēzus paredzēja bēdas un vajāšanas (Lk 10,3; 21,12-19; Jņ 15, 18-25) un Apustuļu darbos ticīgie jau to pieredzēja (Apd 7,56-60; 8,1-3; 9,23-25.29-30; 12,1-5). Cilvēki nav gatavi pārbaudījumiem un meklē savu labumu. Jūdi sargāja savu noslēgto pasauli un pretojās Evaņģēlijam iesaistot arī pagānus, bet apustuļi aicināja atvērt ticības durvis. Atvērtība, brīvība, atteikšanās no sastinguma ļauj Dieva žēlastībai ienākt cilvēka dzīvē, bet tai var sekot arī ciešanas.

Fragmenta beigās lasām par to kā Pāvils un Barnaba noslēdza misionāro darbu, kuru bija plānojuši un atskaitījās par to ticības brāļiem. Viņi ziņoja, ko Dievs caur viņiem darīja un godināja Dievu. Uzmanību viņi vērsa uz to, ko Dievs darīja un nevis uz saviem personiskajiem panākumiem, un uzsvēra kā Dievs atvēra ticības durvis pagāniem. Pāvilam un Barnabam nācās atzīt un pazemībā pieņemt, ka jaunās kristiešu kopienas uzāka savu dzīvi un viņi nevarēja tās vadīt, bet nācās tās tikai apciemot un stiprināt ticībā, un iecēla tajās vecākos. Tas viss pārsniedza viņu spēkus un tikai Svētais Gars varēja vadīt Baznīcu, kas tika nodibināta tik daudzās un atšķirīgās pilsētās, jo paši apustuļi visur nevarēja nokļūt. Apustuļu uzdevums bija panākt, lai katras pilsētas baznīca kļūtu par vienas Kristus Baznīcas vienotības zīmi, kas liecinātu par Kunga mīlestības darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap