I gavēņa svētdiena, C

At 26, 4-10

Atkārtotās Likuma
grāmatas sākums,
 manuskripts no Lielbritānijas,
tapis ap 1148.g.

Šogad gavēnī Dieva vārds aicinās mūs uz izlīgšanu un šī vadošā tēma piepildīsies Lieldienu svinībās, kurās priecājamies par mūsu izlīgšanu ar Tēvu. III, IV un V gavēņa svētdienā izlīgšanas tēma tiks īpaši uzsvērta Lūkasa Evaņģēlija lasījumos, kuros tiek slavēta Dieva žēlsirdība: līdzība par vīģes koku, kas nenas augļus (Lk 13,1-9), pazudušo dēlu (Lk 15,13.11-32) un stāsts par laulības pārkāpēju, kura saņēma piedošanu (Lk 8,1-11). Katru gadu gavēņa pirmā svētdiena apcer Jēzus kārdināšanu tuksnesī (Lk 4,1-13), kurā Kungs noraida visas ļaunā gara viltības un apliecina savu vienotību ar Tēvu. Dieva vārds šajā svētdienā ir kā uzticības un ticības katehēze. Pirmais lasījums no Atkārtotā Likuma grāmatas iepazīstina ar Izraela tautas Credo/Es ticu jeb mazo vēsturisko ticības apliecību. Izraela tautas ticības pamatu veido Dieva darbība vēsturē, kurā tauta pieredzēja atbrīvošanu no verdzības un ieiešanu apsolītajā zemē par ko tā slavē un pateicas Kungam.

Atkārtotā Likuma grāmata tapa laikā (7/8 gs. pirms Kr.), kad ticību Izraela Dievam apbraudēja apkārtējo tautu reliģijas un ticīgie norobežojās no ārējās ietekmes un centās dot atbildi, kas īpašs un atšķirīgs ir viņu ticībā. Šajā grāmatā ir fragments, kuru bieži sauc par “mazo pestīšanas ticības simbolu”. Lūgšanas ievadā atklājas, ka tā ir zemnieka lūgšana, kurš saliek upuri Dievam (At 26,2-3), bet tā nav vienkārša lūgšana. Tā nav tik daudz privāta pateicības lūgšana par ražu, bet tautas “mēs”, kurā izsaka savu kopējo ticības pieredzi. Šajā ticības apliecībā ir ietverti svarīgākie notikumi Izraela vēsturē. Sākumā tiek pieminēti vārdi “mans tēvs” (At 26,5) - patriarhs Jēkabs, kurš bija ceļojošs aramietis un nonāca Ēģiptē, kur pateicoties viņam izveidojās liela tauta, kura pēc zināma laika tika paverdzināta, bet piedzīvoja atbrīvošanu. Izraela atmiņu veido trīs tēmas: 1) tautas vēsture ir iesakņota riskā un ceļošanā, jo kā nomada tauta viņu dzīve bija neparedzama, bet Jēkabs to stabilizēja. 2) Izceļošanas notikumā var skatīt trīs posmus: apspiešanu, izmisīgu lūgumu un Dieva aktīvā darbība (At 26,6-8). Ticība, ka Dievs iesaistas tautas dzīvē un pārveido tās sirdis. 3) Ticības izklāsta kulminācijā tiek apstiprināts brīnumainais zemes dāvanājums kā piepildījumu senču solījumiem, kas īstenojās kā atbrīvošanas sekas no Ēģiptes (At 26,9-10).

Šajā ticības simbolā var ievērot divas svarīgas lietas. Pirmkārt, “mēs” nozīmē iekļaušanos plašā ticīgo sabiedrībā ne tikai aktuālajā laikā, bet arī paaudzēs iepriekš un tās, kuras nāks, un kā tā ticība tiek nodota nākošajām paaudzēm. Otrkārt, tā ir saites apzināšanās par kopējo vēsturisko pieredzi, kas tautu ir padarījis par to, kas tā ir: darbīga Dieva pieredze, kurš ir tēvu Dievs un kuram nes pirmos zemes augļus un pateicību. Šis pats teksts ticīgam jūdam bija notikums un pavēsta par svarīgu vēsturisku komūniju ar Dievu. Šī ticības apliecība nav abstrakta, bet ļoti konkrēta, jo Dievs redz cilvēka nepieciešamības, dzird lūgšanas, atbrīvo un ieved apsolītajā zemē un nevis ir vienkārši visu zinošs, žēlsirdīgs, varens un visur esošs. Īsā un aprakstošā veidā tiek izteikta ticība, kurā Dievs vēstures ritējumā darbojas un tādā veidā nosaka tautas ticības veidu un izpratni par Dievu un Viņa tēlu. No vēstureiska apraksta un arī neizmantojot filozofisku valodu un argumentus Izraela tautā veidojās kaut kas līdzīgs dogmai, ka ir viens Izraela Dievs un nav citu dievu, jo vēl iepriekš pastāvēja ticība, ka katrai tautai ir savs dievs (monolatrija).*

Jūdiem katri svētki, īpaši Pasha, ir atcerēšanās un atmiņas svētki. Mišnas** priekšrakstos (2-3 gs. pēc Kr.), kas attiecas uz Pashas svētkiem var lasīt: “Katram katrā paaudzē ir jāuzlūko sevi tā, it kā pats esi izgājis no Ēģiptes” (Passachim X 5). No svētku dalībiekiem neprasīja, lai tikai skatītos pagātnē, bet lai iejustos tajā, kas bija noticis, lai tādā veidā godinātu Dievu un atjaunotos ticībā. Izraelis nemitīgi lūkojās pagātnē ar lielu rūpību, kas nebija raksturīgs citām tautām. Senās tautas redzēja savā vēsturē zelta laikus pie kuriem vēlējās atgriezties un vadoņi saistīja savu varu ar šiem cildenajiem pimsākumiem, bet Izraelis vienkārši saka: “aramiešu klejotājs ir mans tēvs” (At 26,5). Vai tauta var vēl konkrētāk un realistiskāk domāt par savu pagātni? Izraelis nedzīvija ilūzijās par savu pagātni un kura gan senā tauta savu vēsturi ir interpretējusi kā nebeidzamu kurnēšanu, pretestību un nepaklausību Dievam. Nav citas tautas, kura tik atklāti runāja par savu neticību un neuzticību Dievam.***

Gavēnis ir laiks, kurā var apcerēt pestīšanas vēsturi, kas savu kulmināciju sasniegs Lieldienu vigīlijas naktī. Šīs svētdienas lasījums ir ļoti noderīgs, lai iesāktu šo liturģisko laiku, jo koncentrētā veidā apkopo svēto vēsturi, kurā patriarhu klejošanā dzīve, uzturēšanās Ēģiptē, izceļošana, zemes iekarošana un apmešanās ir centrālie notikumi. Izraela pestīšanas vēsturē tauta mācījās savu kopienas un individuālo ticību, ka Dievs ir Izraela Kungs. Pat ja Kungs izcēla vai izvēlējās kādu personu kādam konkrētam uzdevumam pestīšanas vēsturē, šī rīcība kalpoja visai tautai. Izraelietis uzlūkoja sevi kā visas tautas locekli. Tas radīja jautājumu kā kopiena un indivīds saistīti savā starpā? Izraelieši zināja, ka tautai ir ciešas saites savā starpā un Jēkabs bija uzlūkots kā kopīgais priekštecis. Dievs neatklājās tautai nesaistītā veidā ar īstenību, bet dara to ikdienas dzīves notikumos. Tīcība nav neskaidra garīga pieredze, bet norit cilvēku dzīvēs. Jēzus Kristus tika kārdināts trīs reizes un atbild ar Svētajiem Rakstiem, kas patiesi ir izdzīvoti un pieņemti un padarīti par savas atmiņas galveno atskaites punktu.

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 28-29.lpp.

** https://tezaurs.lv/Mi%C5%A1na

*** Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznan 2015, 216-217.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 27, 4-7, svētdiena VIII, C

Sīr 27, 4-7

Jēzus, Sīraha dēls saņem grāmatu

no sava vectēca, Jēzus.

Manuskripts no Boloņas Itālijā

13.gs.

27. februārī Dieva vārda liturģija turpina iepriekšējā svētdienā iesākto domu par piedošanu un žēlsirdību. Jēzus aicina sākt ar sevi, lai iepazītu savu ļaunumu un savu nabadzību, lai pamanītu savus vārdus un darbus un kā tie ietekmē apkārtējos. Ja cilvēks spēj novērtēt savu vājumu, tad arī ir atvērts pieņemt Dieva piedošanu un žēlsirdību, un mainīt attieksmi pret cilvēkiem. Katram, kas vēlas atklāt ļaunumu savā dzīvē ir jāatklāj savs aklums un nespēju ieraudzīt savu grēku un nepieciešamību saņemt piedošanu. Aptumšots skatiens uz īstenību redz daudzviet ļaunumu, neievēro labo un cilvēks arī līdzīgi rīkojas. Pirmais lasījums ir ņemts no Sīraha dēlas grāmatas, kurā autors apcer cilvēka domāšanas procesu kā viņa vērtības mēru: “Kā auglis liecina par koku dārzā, tā pausta doma - par cilvēka sirdi” (Sīr 27,6). Sīraha dēls brīdina par grēcīgām personām (Sīr 26,28-27,15) un uzsver, ka runas veidā var pārbaudīt cilvēka raksturu (Sīr 27,4-7) kā siets, kas sijā graudus vai kā krāsns, kas apdedzina māla traukus. Runa atklāj cilvēka pašdisciplīnu.

Sīraha dēla grāmatas lasījums papildina šīs svēdienas Lūkasa Evaņģēliju (6,39-45), kurā Jēzus māca, ka “katru koku pazīst pēc tā augļiem” (Lk 6,44). Vecajā Derībā “augļi” bija ierasta metafora, lai apzīmētu cilvēka rīcību un tās sekas (Is 5,2; Sīr 27,6). Šīs svētdienas fragmentā autors apraksta cilvēka dzīves pārbaudīšanu un kā tēlu piedāvā sietu (Am 9,9), podnieku cepli (Is 29,16; 45,9; Jer 18) un koka kopšanu (Sak 1,31; 11,30; 12,14; 13,2; 18,20; 27,18). Autors lieto trīs reizes vārdu “domāšana” (grieķu logismos) (Sīr 27, 4b.6b.7a) un šis vārds nozīmē arī rēķināšanu, aprēķinu, apsvēršanu, spriešanu, argumentāciju, pārdomas un spēja izdarīt loģiskus secinājumus. Vienu reizi Sīraha dēls lieto vārdu “dialogismos” (Sīr 27, 5b), kas nozīmēt norēķinu veikšana, svēršanu, aprēķinu, argumentāciju, diskusiju, sarunu, apsvēršanu un domu Jēdziens "dialogismos” ietver prāta darbību, kas apsver noskaidrojamus faktus un izdara secinājumus, īpaši matemātiskus vai saistītus ar uzņēmējdarbību, lai aprēķinātu būtiskus procesus un nepakļaujas emocijām.*

Bībeles gudrības tradīcijā ne tikai Dievu pats atklājas un var iepazīt radības kārtībā, un tas ļauj iepazīt Dieva varu pār dabu un cilvēkiem, bet pati radība un no dabas ņemtie tēli un līdzības var kļūt par piemēru un iedvesmu taisnīgai dzīvei. Domāšanas salīdzināšanai ar sietu ir tāda jēga, ka cilvēka vainas, “atkritumu” (Sīr 27,4) paliek pēc runāšanas un kurus dzird tas, kas klausās. “Atkritumu” ir acīmredzami visiem, kas klausās. Podnieka tēls parāda kā cilvēks izvērtē “ceplī” citu personu “domu gājumu” (Sīr 27,5) jeb patiesā sarunā ļauj izteikties un noformulēt savus uzskatus. Lauksaimniecības tēls, kas arī bija svarīgs senajam cilvēkam, ilustrē kā augļi atklāj cik labi koks tiek kultivēts un aprūpēts, tā runa parāda cilvēka sirds domas vai viņš ir disciplinēts, trenēts un ar taisnīgu prātu. Fragments noslēdzas ar aforismu “Necildini vīru, neiepazinies ar viņa domām, jo cilvēkus vērtē pēc domu gaitas” (Sīr 27,7), kas apkopo visu lasījumu un secina, ka nevar slavēt cilvēku, kura runa nav pārbaudīta. Sīraha dēls uzsvēra gudrības prioritāti un tās aktīvu klātbūtni dabā, vēsturē un Likumā. Viņam svarīgi bija mācīt, ka sava runas dāvana ir jāpārvalda (Sīr 19,4-17; 20,5-8; 23,12-15; 27,4-6 u.t.t.) un arī jāpilda savi dzīves uzdevumi. Jēzus Kristus arī aicina uz šādu izvērtēšanu, bet atgādina, ka jāsāk ar sevi.

* The New International Dictionary of New Testament Theology, Pri - Z, Vol. 3, ed. Colin Brown, Grand Rapids 1981. - 820-823.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23, svētdiena VII, C

1 Sam 26, 2.7-9.12-13.22-23

"Dāvids paņēma šķēpu un
 ūdens krūku no Saula galvgaļa" (1 Sam 26,12)
manuskripts no Austrijas, 1463.g.

20. februāra svētdienā Dieva vārdā turpinām pārdomāt Kunga žēlsirdību, bet šajā svētdienā Evaņģēlijs aicina sekot Dieva žēlsirdībai pasaulē, kas cilvēkam var šķist neiespējama un pārāk radikāla. Mīlestība pret ienaidniekiem liek uzlūkot otru cilvēku kā dāvanu un tuvinieku. Pirmais lasījums no Pirmās Samuela grāmatas aicina atzīt, ka tikai Dievs var sodīt un atriebt cilvēkus. Nespēja mīlēt brāļus attālina no Dieva žēlsirdības, jo ja zūd vēlme un izpratne sekot Kunga piemēram, pats cilvēks attālinās no Kristus mīlestības modeļa savā dzīvē. Samuela grāmatas lasījumā varam iepazīties ar notikumu, kurā galvenie varoņi ir Dāvids un Sauls Zifas tuksnesī, kur Dāvids saudzēja un nenogalināja ķēniņu Saulu. Līdzīgs notikums ir aprakstīt 24. grāmatas nodaļā, kur darbības centrā ir ala, kurā arī Dāvids neizmantoja iesēju un nenogalināja Saulu, kurš viņu vajāja, lai nogalinātu. Abu fragmentu būtība ir līdzīga, bet atšķiras detaļas.

26. nodaļā Sauls ienāca ar savu karaspēku Dāvida teritorijā un šeit vairs nebija alas kur paslēpties no Saula, bet Dāvids brīvi pārvietojās pa tuksnešainajiem plašumiem. Šajā apvidū Dāvids niet slēpties tumšas alas vidū, bet ieiet nakts tumsā Saula karapulka nometnes vidū. Sākot ar 16. grāmatas nodaļu stāstījums pievēršas Saula un Dāvida konfliktam, kurā jaunais vīrietis nerada draudus ķēniņam, bet Sauls bija tādas kā vajāšanas mānijas pārņemts un vēlējās nogalināt Dāvidu. Visas šīs nodaļas gatavo lasītāju sadursmei starp abiem varoņiem, bet Dāvids veiksmīgi no tās izvairās. Stāsta intriga tiek parādīta arī šajā svētdienā, jo atklāts paliek jautājums: vai Sauls saglabās savu troni, vai arī Dāvids svinēs savas valdīšanas sākumu? Notikumi bija ievilkušies un tauta (un arī grāmatas lasītāji) pacietīgi gaidīja, jo zina, ka iznākumā Dāvids būs ķēniņš. Izraelim neinteresēja tikai rezultāts, bet arī mokošais un iespaidīgais veids kā notika varas pārdale. Šīs svētdienas lasījumā Dāvids vēl neaizvieto ķēniņu, bet māca mums kaut ko lielāku.

Sauls ar savu karaspēku un miesasargiem, kuriem bija jābūt nomodā, bija iemiguši. Dievs sūtīja Saulam “dziļu miegu” (1 Sam 26,12). “Dziļš miegs” (Rad 2,21) nāca pār Ādamu, lai radītu ievu un “Ābrahamam uzkrita dziļš miegs” (Rad 15,12) un viņš saņēmna Dieva apsolījumus. “Dziļais miegs” ir veids kā Dievs ļāva Dāvidam justies droši, bet Saulam trausli. Miegs ir zīme caur kuru Dievs darbojas Dāvida labā un padara Saulu nespēcīgu un bezpalīdzīgu. Šo situāciju varēja uztvert kā Dieva dotu iespēju nogalināt ienaidnieku. Dāvids tika mudināts nogalināt Saulu, bet viņš atteicās pacelt roku pret Dieva svaidīto ķēniņu. Viņš tikai paņēma šķēpu un ūdens krūzi, kas tuksneša apstākļos varēja būt bīstami dzīvībai, jo bez šīm lietām nevar izdzīvot. Dāvids otro reizi nodemonstrēja, ka pat ja viņam bija iespēja viņu nogalināt, viņš to nedarīja un tāpēc arī atgrieza šķēpu (1 Sam 26, 22). Dāvids Saulam nebija paveicis neko sliktu un šāda dzīvības saudzēšana to atgādināja ķēniņam un arī to valdnieks pats rīkojas nelietīgi.

Kāpēc tik svarīgi ir uzsvērt šos divus notikumus tuksnesī, ka Dāvids nenogalina savu nāvīgo ienaidnieku? Nākamais ķēniņš Dāvids, kuram būs jāaizvieto Sauls, atteicās nogalināt ķēniņu un ieņemt troni, jo ja jau viņš ir Dieva izvēlēts valdnieks, tad Dievs darīs visu nepieciešamo, lai viņš valdītu. Dāvids atteicās sagrābt varu un varas pārnesi risināt saskaņā ar saviem impulsiem. Atturība, ko Dāvids izrāda šajā disciplinētājā gaidīšanā atgādina, ko Jēzus mācīja kalna sprediķī, ka “Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” (Mt 5,5). Dāvids uzskatīja, ka Saula nāvi var izsaukt kāds pārdabisks iemesls, bruņota cīņa vai dabiskā nāve, bet pats nevēlājās to izraisīt. Dāvids izprata Dieva darbību šādos dažādos veidos un novecošanu, naidnieku armiju, slimības, negadījumus vai brīnumainus notikumus uzlūkoja kā Dieva darbu. Atšķirībā no Saula, Dāvid ir taisnīgs un uzticīgs, un viņš uzsver savu nevainību un to, ka Dievs viņa dzīvi sargā un izglābs. Dāvidam īsti vairs neko no Saula nevajadzēja, bet viņš visu gaidīja no Dieva. Dāvids pēdējo reizi uzrunāja ķēniņu un norāda uz savu taisnīgumu, kuru Kungs novērtēs un atmaksās ar uzviju. Līdzīgi arī mēs esam aicināti atklāt mīlestību pret ienaidniekiem kā veidu kā būt līdzīgiem Tēvam (Lk 6,36). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 17, 5-8, svētdiena VI, C

Jer 17, 5-8

pravietis Jeremija,
14.gs. manuskripts no Lielbritānijas

6. februāra svētdienā Evaņģēlijs parādīja, ka bez Jēzus Kristus mēs savā dzīvē mazgājam tukšus tīklus (Lk 5, 2.5) un vienīgi Kungs var mūs piepildīt. Tikai Jēzus klātbūtne un paklausība Viņa vārdam var dot mūsu darbiem auglību. Līdzīgi arī 13. februāra svētdienā Dieva vārds apliecina, ka svētīgi ir cilvēki, kuri uzticas Kungam, bet nelaimīgi tie, kas novēršas no Viņa un izvēlas taustāmus labumus. Šīs svētdienas varda liturģijas pirmajā lasījumā tiek piedāvāts fragments no pravieša Jeremija grāmatas, kurā parādīts viens no galvenajiem bibliskās atklāsmes pamatprincipiem, ka jāpaļaujas vienīgi uz Dievu. Šīs svētdienas vārdi ir universāli un uzsver uzticību Kungam, kurš ir visu svētību avots. Uzticības vēsts priekšā pat nobāl vēsturiskie apsvērumi un iemesls kāpēc pravietis saviem tautiešiem atgādināja par uzticību, jo šīs ir mūžīgas patiesības visām paaudzēm. Jāatgādina vien, ka 6. gadsimtā pirms Kristus Jeremijs bija dramatisku notikumu aculiecinieks, jo tika nopostīta Jeruzāleme un pagrima Jūdas valsts.

Šis fragments sasaucas arī ar 1. psamu, kurš liturģijā seko uzreiz pēc Jeremijas grāmatas lasījuma. 1. psalmā arī tiek uzsvērts, ka paļāvība uz Kungu dos svētīgu un auglīgu dzīvi, bet pretēja uzvedība nes iznīcību. Pat tēli tiek lietoti līdzīgi: Jeremijs raksta svētīgajam, ka “Tas augs kā koks, pie ūdeņiem stādīts” (Jer 17,8), bet psalmists: “Tas augs kā koks, stādīts pie ūdens straumēm” (1 Ps 1,3). Abās rakstu vietās svētība tiek attēlota kā auglīgi piekrastes koki, savukārt, izžuvuša un nokaltuša augu valsts ilustrē nolādēto likteni. Ja psalmā uzsvars tiek liks uz bauslības ievērošanu un tiek salīdzināts taisnīgais un grēcinieks, tad Jeremijs vēlējās vērst lielāku uzmanību uz paļāvību. Tā ir svarīga detaļa, kas jāpamana, jo, lai arī molālei ir liela nozīme attiecībās ar Dievu, tomēr paļāvība veido šīs attiecības. Šī patiesība tiek uzsvērta arī Sakāmvārdu grāmatā: “Bijāt Kungu - zinību pamats!” (Sak 1,7) un “Paļaujies uz Kungu no visas sirds - uz paša sapratni vien nepalaidies” (Sak 3,5).

Derības tautai svarīgi bija balstīt savu kopienas dzīvi uz paļāvību, bet praksē iezīmējās divi ceļi: taisnīgais un ļaunais. Jeremija klausītājiem vārdi par “Sausuma gadiem” (Jer 17.8) bija atgādinājums par dzīves līdzsvara un attiecību mazināšanos cilvēku starpā, jo sausā klimatā augs tikai tie augi, kas tiek laistīti. Tas bija tēls tam, ka paļāvība uz Kungu veicina dzīvību neskatoties uz neizbēgamajiem bēdu brīžiem. Ja šādas paļāvības nav, tad arī bēdas un pārbaudījumi ir sāpīgāki, izmisīgāki un bezjēdzīgāki. Kungs ne tik daudz pasargā no grūtībām, bet dāvā spēkus pārvarēt grūtības. Tie, kas nepaļaujas uz Kungu nepamanīs pat labas izmaiņas kā “tuksneša ērkšķis” (Jer 17,6) neuzziedēs pēc lietus. Pārsteidzoša ir pravieša mācība, ka viņi nespēs pieredzēt regulāras sezonālas pārmaiņas, kas dod dzīvi nesošu ūdeni un saraujas karstumā un sausumā. Tādi krūmi paliek dzīvi tuksnesī, tomēr savā ziņā timdā. Lāsts nāk pār tiem, kas savu dzīvi iekārtojuši autonomā režīmā no Dieva un nocietinās savā pašpietiekamībā. Pārmaiņu pieredze ar paļāvību uz Dievu ir kaut kas tāds, kad ļauj uzplaukt ticīgā cilvēka dzīvei un iesakņoties Viņa gādībā. Pārbaudījumu un krīžu cikli dzīvē ļauj cilvēkam pieņemt lēmumus, jo cilvēkam ir jādzīvo lēmumu pieņemšanas procesā, tas ir viņa pastāvīgais stāvoklis. Paļāvīgais cilvēks uzdod Kungam un sev jautājumu: kā es vislabākajā veidā varu pieņemt doto situāciju? Ko Kungs no manis vēlas? Tāds cilvēks nobriest savās izvēlēs un atvērtībā uz Kungu. Šādi jautājumu ļauj uz dzīvi paraudzīties ar jaunu skatījumu un nekopēt savas iepriekšējās izvēles, jo Dievs aicina uz jaunu, piepildītu, auglīgu un radošu dzīvi.

Derības paradosks ir tāds, ka mēģinājums nodrošināt savu dzīvi uz savtīgiem pamatiem nes zaudējumus, bet paļāvība uz Dievu, kas ietver paklausību un pat rīcību pretēju saviem ieskatiem, ir veids kā atrast (Mt 10,39) un izglābt (Lk 9,24) savu dzīvību. Šī neparastā patiesība ir būtiska, lai izprastu derību ar Dievu. Attiecības ar Dievu nevar būt manipulējamas, aprēķinātas un vieta, kur meklēt tikai sevi. Bībeles gudrība vienmēr piedāvā izvēli un šajā fragmentā pravietis Jeremijs arī savus lasītājus sagatavo lēmuma pieņemšanai starp gudrības vai muļķības ceļu, bet šo izvēli arī var izprast kā lēmumu starp paklausību vai nepaklausību, taisnīgumu vai ļaunumu, paļaušanos uz Kungu vai cilvēku. Lēmumiem ir sekas ar kurām jārēķinās. Paļāvība uz Kungu ir dzīves galvenais princips, kas dāvā auglību un iekšējo spirgtumu. Pravieša Jeremija tēlu par kokiem, kas aug pie ūdens lietoja psalmists un pravietis Ezehiēls, kurš pierakstīja savu vīziju kā no svētnīcas “sliekšņa apakšas tek ūdens[:] Upes abos krastos augs dažādi augļu koki - lapas tiem nevītīs, tiem netrūks augļu, ik mēnesi tie dos jaunu ražu, jo tie veldzēsies no svētvietas! To augļi būs ēšanai un lapas dziedināšanai” (Ez 47,1.12). Šie dzīvības ūdeņi ieplūst Nāves jūrā un attīra pārsālīto un nedzīvo ūdeni, lai tur arī varētu uzplaukt dzīvība. Kungs līdzīgi vēlas darīt ar mums un atjaunot mūsu sausās sirdis ar savu klātbūtni Sakramentos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 6, 1-2a.3-8, svētdiena V, C

Is 6, 1-2a.3-8

Isaja vīzija:

serafims šķīstī pravieša lūpas 

ar degošu ogli no altāra, 

Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.

6. februāra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt ticīga cilvēka aicinājuma noslēpumu un norāda uz divām personām: pravieti Isaju un apustuli Pēteri. Abos gadījumos aicinājuma brīdis tiek attēlots kā tikšanās ar Kungu, sava grēcīguma un niecības apzināšanos, un izbrīns. Pirmais vārda liturģijas lasījums ir ņemts no pravieša Isaja grāmatas, kurā atklājas ļoti zināma Vecās Derības aicināšanas aina, kas notika 8. gadsimta vidū. Svētajos Rakstos aicinājums saistās ar viendabīgu dzīves orientēšanos. Praviešu dzīvēs tas īstenojās ļoti izteikti, jo pirmā tikšanās un Kunga vīzija dramatiskā veidā mainīja viņu dzīves. Skaidri to var redzēt Isaja grāmatas 6. nodaļā, jo pravietis kļuva par Dieva vēstnesi. Katru pravieti raksturo viņa aicinājums un šajā nodaļā var atrast to, ko savā pravietiskajā misijā Isajs īstenoja. Piecās no sešpadsmit praviešu grāmatām ir aprakstītas Dieva vīzijas. Isaja, Ezehiēls, Daniēls, Amos un Zaharijs pierakstīja savas vīziju pieredzes, bet pravieši Abdijs un Nahums piemin tikai to, ka viņiem bija šāda pieredze, tomēr to neaprakstīja. Isaja aicinājuma vīzija ietver četrus būtiskus aspektus: pravietis redzēja Dieva godību, atzinās savā grēcīgumā, saņēma šķīstīšanos un pozitīvi atbildēja uz Dieva aicinājumu.

Pirmais, kas ir jāiztēlojas lasot šo fragmentu ir tas, ka Isaja atrodas Jeruzālemes svētnīcā, kur norit dialogs starp zemes svētnīcu un debesu liturģiju. Isaja redzējums balstās Jeruzālemes svētnīcas iekšējā izkārtojumā un viņš atradās pie kolonnas pie ieejas svētnīcā lūgšanu laikā. Dieva vārds ieved mūs ainā, kurā jauna cilvēka ierastais svētnīcas apmeklējums pārtop mistiskā pieredzē. Tas bija ierasts svētnīcas apmeklējums, kurā Isaja vairs neredzēja tikai rituālo ārējās izpausmes, bet neizsakāmi plašu Dieva klātbūtni Izraela tautas dzīvē. Isaju aizrāva šis liturģiskais notikums, kurā viņš tika aiznests citā dimensijā. Svarīgi, ka pravietis Isaja nepalika pie tā cik skaista ir liturģija, bet gan bija gatavs atklāt un pieņemt Dieva klātbūtni. Pravietis šajā vīzijā pieredzēja Dieva svētuma spozmi un ķēnišķīgo majestāti un spēku, bet Dievs palika nesasniedzams un neaprakstāms. Pravietis stāvot Dieva godības priekšā saņēma negaidītu atklāsmi un atskārsmi savā apziņā, ka ir necienīgs un grēcīgs cilvēks. Tas nebija pietiekošs šķērslis, lai Dievs no viņa atkāptos un Viņš pārveidoja pravieti. Svarīgi, ka Isaja tika aicināts nesavtīgi un brīvi neskatoties uz viņa necienību. Dievs šķīstīja Isaju un viņš bija gatavs kļūt par Dieva pravieti.

Fragmenta sākumā parādās Dieva atklāšanās elementi, kas bija klātesoši Sinaja kalnā. Vārdi, ka “sliekšņu pamati trīcēja” (Is 6,4) atgādina zemestrīci, kas norāda uz Dieva ienākšanu šīszemes īstenībā. Dārdoņas troksnis svētnīcā bija no smagajām durvīm, kas tika atvērtas ar saullēktu, lai uzsāktu ikdienas rīta dievkalpojumus. Dūmi kā mākoņi (Izc 19,16) apslēpa apžilbinošo Dieva noslēpumu un arī nedaudz to atklāja. Serafimi ebreju valodā (serafim) nozīmē kaut ko degošu: “Tu dari vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas sev par kalpiem! (Ps 104,4). Isaja grāmata ir vienīgā, kura šiem “ugunīgajiem” tēliem piešķir personas aprises, kas kalpo Dievam. Dieva priekšā pat serafimi sevi apslēpj. Serafimu attēlojuma pamatā ir desmit menoras vai svečturi, katrs ar septiņām lampām, kas dega ar bieziem vīraka dūmiem. Serafimi sauca trīs reizes “svēts”, apliecinot, ka Dievs ir “kadoš” jeb “Cits” nekā mēs sagaidam, bet Viņš arī ir Izraela Dievs, tuvu savai tautai. Dievu nevar iedabūt šīs pasaules rāmjos. “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs - visa zeme pilna Viņa godība” (Is 6,3) levītu priesteru kora dziesma svētnīcas liturģijā. Vārdā “godība” arī varam atklāt kādu interesantu ebreju vārdu “kabod”, kas nozīmē arī “smags”. Šī lasījuma kontekstā varam saskatīt, ka kaut kas smags krīt no debesīm un apgaismo pasauli, un šī gaisma pārklāj visu pasauli. Šāda pieredze ticīgajiem bija Jeruzālemes svētnīcā: “Mūžam slavēts viņa godības vārds! Viņa gods piepilda visu zemi!” (Ps 72,19).

Dieva tuvošanās Isajam izauc šaubas, bailes un izbīli. Viņš bija apjucis, jo koncentrējās uz savu necienību, tomēr Kungs ļāva Isajam izrauties no strupceļa. Serafims pieskarās Isaja mutei ar kvēlojošu ogli un tādā veidā veica darbību, kas šķīstīja viņu no grēkiem, lai šis tik būtiskais cilvēku attiecību rīks - mute - kalpotu pravieša misijai. Šajā lasījumā parādās ticības nobriešanas process un savas vietas atpazīšana Dieva pestīšanas plānā. Pravietis sajuta savu saiti un solidaritāti ar Izraela tautu, un atzina savu atbildību. Šī atbildības mošanās ļāva viņam uzņemties smago misiju un darboties pretēji pieņemtajām tendencēm sabiedrībā - iet pretī straumei. Tas notika ne tikai tāpēc, ka Dievs viņu atbalstīja, bet arī tāpēc, ka Isaja redzēja sevi kā savas tautas locekli un nenovērsās no tās grēkiem un neuzticības, bet atpazina tos pašus grēkus savā dzīvē. Grēks liek cilvēkam klusēt un nesludināt Dieva darbus, un tikai pēc šķīstīšanas un grēku piedošanas Isaja bija gatavs atvērt muti, lai runātu Dieva vārdus. Šajā svētdienā Svēto Rakstu lasījumi piedāvā pārdomāt aicinājumu lielu cilvēku dzīvē, kas var kļūt par iedvesmu mums pārdomāt mūsu kristīgās dzīves aicinājumu. Pravietis Isaja ļoti svinīgā veidā tika aicināts kļūt par Dieva vārda sludinātāju tautai. Katrs aicinājums sākās ar šīs plaisas ieraudzīšanu starp Dievu un sevi, tomēr Kungam tas nav šķērslis mūs uzrunāt. Kur mēs varam pieredzēt kaut ko līdzīgu? Pirmkārt, tā ir liturģuja. Euharistiskajā lūgšanā serafimu trīskāršais “svēts” - Sanctus jeb trisagion ir balstīts šajos Isaja grāmatas vārdos. Euharistijā notiek tikšanās starp Dievu un cilvēku, kur noslēpumaina Kunga klātbūtne zem maizes un vīna zīmēm ienāk ticīgā cilvēka dzīvē un šī klātbūtne mūs vienmēr uzrunā un gaida mūsu atbildi, un pieskarās mūsu lūpām.

br. Jānis Savickis OFMCap