Lk 6, 39-45
Pēdējās trīs svētdienas mēs iepazīstam Jēzus mācības ētikas normas, kuru pamatā ir žēlsirdība. Jēzus šajā svētdienā pievēršas mācekļu atbildībai un izmanto vairākas metaforas, lai uzsvērtu jaunās dzīves augstos standartus un dažviet to dara ar zināmu humora izjūtu. 3. marta svētdienas Evaņģēlijs turpina iepriekšējo svētdienu vēsti par žēlsirdību, un Jēzus aicina savus klausītājus atteikties no notiesāšanas un citu nosodīšanas, jo šāda vaininieku meklēšana padara cilvēku aklu. Tikai mīlestība un žēlsirdība spēja atmaskot ļauno un parādīt tā smieklīgumu. Paškritika ir viens no instrumentiem, lai iepazītu sevi, savu ļaunumu un uzlūkotu sevi žēlsirdīgi, lai tāpat varētu uzlūkot citus cilvēkus, kurus pasaules loģikas skatījumā patīkami būtu nolikt gar zemi.
Šajā svētdienā iepazīsim īsas Jēzus mācības kā tik galā ar citiem cilvēkiem vai arī pašam ar sevi, un kā radikālās valstības vērtības pielāgot dzīvei. Evaņģēlija fragmentā ir divi tēli: redze un aklums, kā arī iešana no ārienes uz iekšieni. Vērojot savus darbus, vārdus un domas varam iepazīt, kas nāk no mūsu sirds, kas ar to notiek. Redzēšana norāda uz neviltotu īstenības uztveri, bet augļu nešana liecina par dziļām cilvēku pārmaiņām. Neviltota un skaidra realitātes uztvere ir nosacījums Dieva darbības lasīšanai un Atklāsmes pieņemšanai katra kristieša dzīvē.
“Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē?” (Lk 6,39). Šie vārdi attiecas uz mācītājiem un mācekļiem, un ļoti spēcīgi atgādina pirmajiem, ka viņiem jāspēj redzēt ceļš, pa kuru viņi iet. Veltīgi ir mācīt citus, ja pats neesi mācīts vai neesi atvērts uz formāciju vai “Gar[u] dveš, kur gribēdams” (Jņ 3,8). Aklo ceļš var beigties traģiski, ja skolotājs nepazīst pestīšanas ceļu. Turklāt, skolotajam ir ierobežotas zināšanas, lai aptvertu visus dzīves aspektus, to spēj tikai Kristus un tāpēc atvērtība uz Viņu šajā māceklības ceļā neaizstājama. Šajā māceklības ceļā Jēzus māca par citu cilvēku nekritizēšana. Tie, kas apzinās savas neveiksmes būs daudz saudzīgāki pret citiem. Tā kā šajā fragmentā Jēzus arī runā par mācīšanu, īpaši tas attiecas uz tiem, kas māca citus; mācot citus īpaši ir jādomā par sevis iepazīšanu patiesības gaismā.
Senajā Grieķijā vārds “hipokrites” (liekulis) sākotnēji attiecās uz aktiera profesiju un Jēzus vārdi savā ziņā atmasko “aktierus” un visu krāpšanas mehānismu, jo var izrādīties, ka kāds izturas ārēji un publiski pretēji tam kā sevi pazīst slepenībā un prezentē atklātībā. Vārdu “liekulis” evaņģēlists Matejs (15,10-14; 23,16) lieto attiecībā pret jūdu tautas vadītājiem, lai parādītu sagrozītu domāšanu, kas neļauj izprast Dieva likumu un noved pie pašmaldināšanas. Jēzus skaidroja to, ka cilvēks nevar noslēpt savu netaisnību un attieksmi pret patiesību, jo tā ved maldos. Viņu aklums attiecās uz Dieva baušļiem un, kas svarīgi, uz pašu spēju pieņem dzīvo Dievu savā dzīvē. Ja Kristus māceklis redz sevi kā labu vadītāju vai ir iecelts tādā kalpojumā, bet neapzinās savu aklumu, viņš vedīs cilvēkus neceļos kā “aklo vadonis” (Rom 2,19). Nevar vest citus cilvēkus tur, kur pats nav vēl bijis un tāpēc šis māceklības ceļš jāiet kopā ar Jēzu Kristu, kurš bija tur, kur mums jādodas.
Jēzus savā runā izmantoja spēcīgu valodu ar asiem pretstatiem. Šādas hiperbolas mūsdienās var likties pārsteidzošas, pat neizprotamas vai arī var likt kādam Jēzus mācību uztvert kā fanātismu. Jēzus vārdi ir jāvērtē bibliski un nevis saskaņa ar mūsu sadzīves valodu, jo Viņš ar saviem vārdiem nevēlas nevienu apdalīt, kritizēt, atbaidīt vai izsaukt vainas sajūtu. Kunga vārdu izcelsme ir jāmeklē Bībeles gudrības literatūrā, tiem ir pamācību un audzināšanas jēga. Jēzus izmantojot pretstatus parāda divus pretējus ceļus, dzīves plānus un darbības modeļus. Līdzīgi tas bija 17. februāra svētdienā (Lk 6, 20-26), kad lasījām par svētībām un bēdām. Jēzus vēlas mūs informēt un iedvesmot, un nevis ierobežot vai nosodīt. Gudrības kontekstā svarīgs ir kontrasts starp muļķību un gudrību, nāvi un dzīvību, kā tas ir Vecās Derības gudrības grāmatās.
Skarbos Jēzus vārdus mūsdienu lasītājs var arī uztvert kā sava veida provokāciju vai atgādinājumu atgriezties. Kādam var arī likties kā norāde uz nolemtību - tā tas nav. Jēzus ar saviem vārdiem necenšas kādam pateikt, ka “esi tāds, kas nevari nest labus augļus, tev nav nākotnes”. Jēzus vairāk vēlas vērst savu klausītāju uzmanību uz atgriešanos un ļoti izteiksmīgi parāda saiti starp to, kas ārienē un tas, kas iekšienē; Jēzus vēlas veidos savos mācekļos viennozīmīgu, radikālu un skaidru ticības dzīves stāju, un nevis remdena un neskaidra starpposma stāvokli. Kungs labi pazīst cilvēku kompromisu mākslu. Rūpīgi ir jāīsteno Jēzus vārdi savā dzīvē, lai nepienāktu dzīvē liela nesaskaņa starp iekšieni un ārieni, domām un vārdiem, darbiem un dzīvi. Atbilstība starp iekšējo stāju un ārējo izpausmi, sirdi un vārdiem ir kristietības viena no centrālajām vēstīm, jo pats Dievs sevi izpauda caur savu Vārdu, kurš kļuva par Cilvēku. Dievs neviltoti sevi atklāja. Dzīvnieki neprot melot, bet rīkojas saskaņā ar savu dabu, bet cilvēkus bieži ļoti ilgi jāvēro, lai saprastu, kas viņam ir uz sirds, vai viņi ir patiesi, jānovēro uzvedība un vārdi. Jēzus Kristus ir visdziļākais patiesības kritērijs ar kuru mums jāsastopas un jāmērī mūsu dzīves iekšējā un ārējā saskaņa, jo kristieša dzīvē un liecības nešanā “būtisks ir... Vārda realitātes kritērijs, kas jau ir iemiesojies un kas aizvien no jauna tiecas iemiesoties” (Francisks, Evaņģēlija Prieks, 233) mūsu dzīvēs.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru