Lapas

9.30.2019

Lk 17, 5-10, svētdiena XXVII, C

Lk 17, 5-10


6. oktobra svētdienā mēs noslēdzam septiņu svētdienu ciklu, kurā mēs varējām iepazīt kādi nosacījumi jāņem vērā, lai īstenotu savā dzīvē Kristus māceklību. Ja mēs atskatāmies uz visu šo laiku, mēs varam atminēties kādi ir šie māceklības nosacījumi: apgriezts savu pāraugušo “es” (Lk 13,22-30); pazemība pret tuvākajiem (14,1.7-14); radikāla Jēzus pieņemšana un novietošana dzīves centrā (14,25-33); autentiska atgriešanās (15,1-32); bagātību bīstamība (16,1-13); bagātības nevar būt kā vienīgais dzīves mērķis (16,19-31). Šosvētdien pēdējais Evaņģēlija fragments šajā ciklā aicina mūs pārdomāt savu ticību, kurai jāveido dzīvības pamats. Māceklības apziņas nostiprināšana palīdzēs nākamajās svētdienas pārdomātu Dieva valstības noslēpumu “mūsu vidū”. Evaņģēlijs ieved mūs ticības pieredzes pasaulē, kurā mums ir jārūpējas par tās pavairošanu, lai neiekristu vispusības vai bagātības atkarībās. Par bagātību un izolācijas briesmām varējām pārliecināties iepriekšējās divās svētdienās. 

17. Lūkasa Evaņģēlija nodaļa iesāk pēdējo stāsta daļu kurā Jēzus dodas uz savu galamērķi - Jeruzalemi, kur arī svinīgi Viņš iebrauks (Lk 19, 37-38). 17. nodaļā iesākas ar dažādām pamācībām un līdzībām. Nodaļas sākumā Jēzus runāja par nemitīgu piedošanu. Mācekļi saprata, ka ir nepieciešama liela ticība, lai piedotu, un tāpēc viņi jautāja par ticības pavairošanu. Māceklības ceļā bieži var pieredzēt savas ticības vājumu un nespēju saprast Kunga vārdus, un vēl jo vairāk to iedzīvināt ikdienā. Pirmajā lasījuma daļā Jēzus runāja par mācekļu ticību, kurai jābūt tik lielai kā sinepju graudiņam, lai veiktu lielus darbus. Šī līdzība mums atgādina, ka sēkla aug apslēpta kā Dieva valstība (Lk 13,18-19). Otrā daļa iepazīstina mūs ar līdzību par apzinīgo kalpu, kurš gaida savu kungu un ēd tikai tad, kad saimnieks ir pabeidzis ēst. Evaņģēlists lietoja šīs līdzības, lai uzsvērtu, ka kristīgais kalpojums ir pienākums un nevis kaut kas tikai ārišķīgas vai morāls. 

Ticība nodrošina šo kalpošanas un māceklības identitāti, jo ticība ved pie ticīgas rīcības, bet ticības trūkums noved pie trauksmes un bailēm (Lk 5,20; 7,9.50; 8,25.48). Lūkas raksta par ticību kā par uzticību un mācekļu lūgumu Jēzum “vairo mūsu ticību!” (Lk 17,5) burtiski var tulkot “pievieno mums ticību”, bet lūguma ir jēga: “padari mūs par uzticīgiem cilvēkiem” vai “dāvā mums ticību līdzās citām dāvanām, ko esam saņēmuši”. Mācekļi iepazīstot Jēzus mācību redzēja, ka viņiem, kā Dieva valstība iemītniekiem, ir jābūt uzticīgiem mazajās lietās (Lk 16,10-13). Tomēr ne tik svarīgs ir ticības lielums, bet ticība Dieva lielumam un varenībai. Maza, bet autentiska ticība. 

Šajā ticības ceļā var rasties kārdinājums padoties garīgajam lepnumam un tāpēc Jēzus deva šo piemēru par apzinīgo kalpu. Kad mēs veicam kādu uzdevumu, mēs nevaram apgalvot, ka esam veikuši ko vairāk nekā mums vajadzētu. “Nederīgs” (Lk 17,10) šajā kontekstā varētu nozīmēt “tas, kurš nenes ienākumus”. Šo pašu vārdu evaņģēlists Matejs lietoja rakstot par “nelietīgo kalpu”, kurš noslēpa savus talentus un kuru izmeta “ārējās tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 25,30). Pat mūsu labākais kalpojums nedod Dievam kādu ieguvumu un mums privilēģijas Viņa priekšā: “Jo kad es sludinu evaņģēliju, tas nav man par godu, bet tas man nepieciešami jādara. Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9,16). Labākajā gadījumā mēs izdarām tikai savu pienākumu.

Jēzus saviem mācekļiem atgādināja, ka viņiem ir atbildība Dieva priekšā. Pirmā no tām ir ticība, taču pareiza un autentiska ticība; otrā - pazemīga kalpošana. Evaņģēlists Lūkas ticību saista ar pestīšanu un atgriešanos “šodien” un “ikdienas”, jo mācekļiem ir jāsaskaras ar pasaules kārdinājumiem un nevis ar kādu abstraktu nākotni. Īpaši Lūkas uzsver spēju dalīties materiālajos labumus kā ticības un nožēla zīme (Lk 19,1-10). Kā divas svētdienas iepriekš mēs varējām pārliecināties, nauda pati par sevi nav ļauna, bet var kļūt par alkatības un viltus drošības līdzekli, kas nav saistīts ar mieru, ko dāvā Dievs. Kungs aicina uz nedalītu sirdi, kas ir gatava kalpot bez aprēķina un pretenzijām. Nevar kalpot Kungam ar algota strādnieka domāšanas veidu: kāds darbs, tāda samaksa, ne vairāk, ne mazāk; tas nav līgums. Jēzus vēlas, lai mācekļi drosmīgi un atbildīgi uzņemtos Valstības prasības, pilnīgi citā garā: prieka un pateicības garā. Lai dienas darbu noslēgumā neteiktu “beidzot”, “es vēlos šo dienu aizmirst”, bet vienkārši izpildīt savu pienākumu. Tomēr tas nenozīmē, ka pat vismazākais pienākums ir nenozīmīgs, viss ir ļoti labs, bet svarīgi sirdī pieņemt domu, ka es esmu Kunga kalps. 

br. Jānis Savickis OFMCap

9.23.2019

Lk 16, 19-31, svētdiena XXVI, C

Lk 16, 19-31

29. septembra svētdienā mēs turpinām pārdomāt Lūkasa Evaņģēlija 16. nodaļu, kurā varam iepazīt kāda ir jāveido mācekļa attieksme pret materiālajām lietām. Šajā svētdienā lasījumi uzvedina uz atziņu, ka visas lietas ir Dieva dāvana. Materiālie labumi paši sevī nav slikti, bet tos var slikti izmantot. Katrs atsevišķi un kā ticīgo kopiena, šo svētdien mēs esam kā “pieci brāļi” (Lk 16,28) no līdzības, pie kuriem Kungs vēršas ar nopietnu, bet arī ierastu vēsti: savas dzīves jēgu nevari būvēt ap lietām, jo tās var paverdzināt un vājināt Dieva klātbūtnes pieredzi. Līdzība par bagāto vīru un Lācaru turpina tēmu par bagātību bīstamību un to, ka tās pastiprina koncentrēšanos uz sevi. Jēzus līdzības motīvi senatnē bija plaši pazīstami: nākotnes izredzes tiem, kas izturas nevērīgi pret nabagiem ir drūmas.

Pasaulīgā komforta noskaņā bagātais vīrs izturējās bezjūtīgi pret nabagu un tas arī sagrāva viņa dzīves un nākotnes perspektīvas. Katrā laikmetā ir cilvēki, kas dzīvo izšķērdīgu un bezrūpīgu dzīvi, un nerūpējas par to, kas nokrīt no viņu galdiem. Bagātnieka purpura tērps bija īpaši grezns sevis prezentācijas veids. Jēzus šajā līdzībā apraksta ļoti ārišķīgu un krāšņu dzīvi. Kaut arī šis vīrs varēja kļūt bagāts ir negodīgiem līdzekļiem vai apspiežot nabagus, Jēzus par viņa vienīgo noziegumu uzskata to, kas viņš noveda Lācaru līdz bada nāvei un neko neizdarīja, lai to novērstu. Pārsteidzoši ir tas, ka bagāts cilvēks nepamana nabagu!

Līdzības sākumā mēs uzzinām nabaga vārdu - Lācars. Parasti stāstos parādījās bagātnieka vārds, bet šeit tas ir otrādāk. Vārds Bībelē izsaka dziļumus un personas dzīves vēsturi. Bagātnieka vārds netika minēts, jo viņam nebija personiskā dziļuma un saiknes ar cilvēka dzīves realitāti. Savu dzīvi viņš veidoja uz tukšuma bāzes un pazaudēja savas dzīves vadlīnijas, motīvus, un tā rezultātā palika bez vārda. Bagātnieks nokļuva izolācijā, kuru pastiprināja materiālie labumu, kas arvien spēcīgāk noslēdza viņu egoismā, atdalot no citiem cilvēkiem. Šis cilvēks sasniedza pretēju stāvokli, kas ir raksturīgs cilvēka dabai - vientulību, garlaicību un tukšumu, kas jau ir savā ziņā elles priekšvēstnesis.

Nabadzīgais Lācars nomira un devās pie Abrahama, bet bagātais vīrs tika apglabāts un nokļuva moku vietā. Līdz šim brīdim stāstījums gāja ierastā secībā, bet šeit parādās jauns elements. Vai bagātā vīra brāļi, kuri iespējams arī bija bagāti un bezrūpīgi, var tikt brīdināti par moku vietu pirms ir par vēlu? Abrahama atbilde ir skaidra: viņi tiek brīdināti gan Likumā, gan caur praviešu personām. Abrahams apliecināja, ka Vecajā Derībā bija pietiekoši daudz norāžu, lai mācītu cilvēkiem atbilstošu attieksmi pret dzīvi un nāvi. Tomēr tie, kas vēsti neuztvēra, nespētu pat pieņemt to no tā, kas pieceltos no mirušajiem. Ja ausis ir aizvērtas uz Rakstiem, tad “papildus” brīnumi var būt neefektīvi vai interpretēti pa savam.

Bagātā vīra nespēja ieviest dzīvē mīlestības un žēlsirdības baušļus neļāva viņam ieiet debesu valstībā. Jūdi cerēja, ka piederība tautai nodrošinās viņiem vietu valstībā, bet Jēzus uzsvēra, ka svarīgs ir dzīves veids un spēja redzēt (nabagus) un dzirdēt (Rakstus). Bagātais cilvēks necīnījās ar Dievu vai speciāli neapspieda nabagus, bet vienkārši nepievērsa tiem vērību. Tā ir bagātību bīstamā puse! Neredzēt un nedzirdēt! Vai pieciem brāļiem (Lk 16,28) jeb mums pietiks brīvības, lai saprastu un skaidri uzlūkotu savu un citu cilvēku dzīvi; vai izdosies pārvarēt izolāciju no Dieva vārda. 

Mūsdienu cilvēkiem, kuriem ir optimistiska nostāja pret pasauli, ir tieksme aizmirst par diviem brīvības aspektiem: “no vienas puses atbrīvošana, atsvabināšana, neiesaistīšanās; no otras puses atdošana, kalpošana, iesaistīšanās.” (Yves Congar). Jēzus savā līdzībā atgādina, ka pastāv melīga brīvības izpratne, kas neredz tālāk par galda malu, kur nebūtībā krīt drupatas suņiem. “Brīvība vienmēr saistās ir “riska” pieņemšanu; tā ir spēja uzdrīkstēties iet tālāk par skaidru un apzinātu mērķi.”* Jēzus savu cilvēkmīlestības kalpojumu īstenoja “līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,8) un augšāmcēlās no miroņiem, lai dāvātu mums jaunu dzīvību, lai parādītu ceļu pie Tēva, kas atbrīvo no mokošās apaugšanas ar sevi. 

* Karl Rahner, Meditations on Freedom and the Spirit, New York: The Seabury Press 1978, 21.lpp. 

br. Jānis Savickis OFMCap

9.16.2019

Lk 16, 1-13, svētdiena XXV, C

Lk 16, 1-13

Jau vairākas svētdienas pēc kārtas mēs Evaņģēlija lasījumos iepazīstam nosacījumus, kādi jāņem vērā, lai sekotu Jēzum. 22. un 29 septembra svētdienā mēs esam aicināti pārdomāt mūsu attieksmi pret materiālajām vērtībām. Iepriekšējās svētdienas līdzība par pazudušo dēlu parādīja mums, ka ir bīstami visas savas cerības balstīt mantā. Lietas mūs vienmēr pievelk. Tāpēc arī svarīgi ir veidot atbilstošu attieksmi pret lietām, un nevis bēgt vai karot ar tām, jo ar gudri izveidotu sirdi var tās labi lietot un ja Kungs aicina, arī ieturēt lielāku distanci vai pat atteikties no tām. Ir jābūt ļoti modram, lai materiālajiem labumiem neiedalītu Dieva vietu savā sirdī. Lietas vai nauda ir līdzekļi, lai veidotu sabiedrisko solidaritāti. Tieši tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs mums parāda, ka materiālās lietas var kļūt par brālības un sabiedriskās kārtības instrumentiem.

Jēzus saviem mācekļiem mācīja līdzību, kurā norādīja, ka viņiem ir materiālie labumi jāizmanto valstības vajadzībām. Līdzībā bagātnieks lika norēķināties pārvaldniekam par viņa darbību. Tomēr izrādās, ka pārvaldnieks mantu nepārvaldīja gudri. Senatnē pārvaldnieki tika nolīgti, lai apsaimniekotu bagātnieku īpašumus. Šādu pārvaldnieku mūsdienās var nosaukt par budžeta plānotāju vai pilnvaroto, kurš kontrolē finanšu plūsmas, lai varētu vairāk nopelnīt no īpašumu. Nauda nepiederēja pārvaldniekam, tomēr viņš to līdzīgi kā jaunākas dēls - no iepriekšējās svētdienas līdzības - izšķieda (Lk 15,13). Pārvaldnieku atlaida, bet viņš vēl paspēja iegūt labvēļus no savu darījumu partneru vidus. Kad bagātnieks dzirdēja, ko pārvaldnieks izdarīja, viņš izteica atzinību, jo viņš rīkojās viltīgi. Pārvaldnieks prata plāno uz priekšu, izmantojot materiālās lietas, lai nodrošinātu nākotni.

Šo līdzību var raksturot kā labu mācību ar sliktu piemēru. Jēzus nemācīja, ka Viņa mācekļiem jābūt negodīgiem, bet to, ka viņiem jāprot lietos materiālās lietas nākotnes garīgajiem labumiem. Jēzu neinteresēja veids kā pārvaldnieks atrisināja savu problēmu, bet stāja ar kādu centās nodrošināt savu nākotni. Vai mācekļiem arī nevajadzēja ar tādu pašu noteiktību rūpēties par valstības lietām? Ja pārvaldnieks domāja tikai par sevi, tad māceklis saskaņā ar valstības loģiku. Kā māceklim lietot naudu un lietas? Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta otrajā daļā lasām īsus Jēzus izteicienus, kas aicina pieņemt atbilstošu lēmumu, kas saistās ar radikālu nostāju un iekšējo modrību. Ar lēmumiem nesaskaramies tikai pirms kādiem lieliem notikumiem, bet ikdienas. Iespējams, ka ir daudzas izvēles un situācijas, kuras mēs neuztveram kā “lēmumu pieņemšanas situācijas”, jo tā ir ierasts; iespējams, ka šādas situācijas ir jāatpazīst, jo gan mazās, gan arī lielās lietās mēs varam nostāties starp godīgām un negodīgām izvēlēm, starp uzticību un neuzticību, savtīgum un cēlumu, labo un ļauno.

Kristus māceklim ir jāapzinās, ka viss, kas viņam pieder, ir Dieva dāvana. Viss, kas mums tiek dots nav domāts, lai mūs nomāktu, bet, lai mēs justos brīvi un viegli savās izvēlēs, lai dāvināšana nebūtu nekas smags un sāpīgs. “Cilvēks vai sabiedrība, kas absolutizē īpašuma nozīmi, kļūst par visradikālākās verdzības upuri. Nevienu īpašumu nevar uzskatīt par neitrālu saistībā ar tā ietekmi gan uz cilvēkiem, gan institūcijām. Īpašnieks, kas neapdomīgi kalpo saviem labumiem kā elkam (sal. Mt 6,24;19,21-26; Lk 16,13), kļūst par to īpašumu, un tie viņu paverdzina. Tikai tad, ja atzīst, ka materiālie labumi ir atkarīgi no Dieva, Radītāja, un par to mērķi nosaka kopīgo labumu, tiem var piešķirt atbilstošu funkciju kā derīgiem rīkiem cilvēku un tautu izaugsmē.” (181)*


br. Jānis Savickis OFMCap

9.10.2019

Lk 15, 1-32, svētdiena XXIV, C

Lk 15, 1-32

15. septembra svētdienas Evaņģēlijā dzirdam aicinājumu atgriezties tiem, kas vēl nav pieņēmuši radikālo lēmumu sekot Kristum. Grūtības, kas var rasties mācekļiem un par kurām dzirdējām iepriekšējās svētdienās var izprovocēt atkāpšanos no Jēzus. Tomēr arī tiem, kas ceļā nomaldījušies un attālinājušies no Kunga, Viņš iziet tiem pretī un aicina pie sevis. Cilvēks, kas uzgriež Dievam muguru, izsaka savu pašpietiekamības vīziju par savu dzīvi, Dievs tomēr nepadodas šī noraidījuma priekšā. Evaņģēlijs apstiprina, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Viņa prieks par grēcinieku atgriešanos ir neizsakāmi liels. “Muitnieki un grēcinieki” (Lk 15,1) tik izslēgti no reliģiskās kopības. Sakāmvārdu grāmata brīdina: “neej vienu ceļu ar tiem” (Sak 1,15), “kas turas ar muļķiem, tas izput” (Sak 13,20) vai “turies tālāk no vīra nelgas - gudrus vārdus tur nedzirdēsi” (Sak 14,7). 

Šosvētdien liturģijā tiek lasītas trīs līdzības no Lūkasa Evaņģēlija 15. nodaļas, tai skaitā līdzība par pazudušo avi, drahmu un pazudušo dēlu jeb žēlsirdīgo tēvu. Trīs līdzības par Dieva prieku dēļ grēcinieka atgriešanās. Lūkasa Evaņģēlija fragments ir viens no zināmākajiem un iemīļotākajiem visā Jaunajā Derībā. Pirmajās divās līdzībās uzsvars tiek likts uz patiesību, ka Kungs aktīvi meklē tos, kas ir pazuduši un pasīvi negaida, kad grēcinieki pie Viņa ieradīsies paši. Evaņģēlijā lasām, ka garīgā un morālā ietekme nāk no Jēzus un nevis otrādi.

Šeit apskatīsim pirmo līdzību. Ar šīm līdzībām Jēzus uzrunāja tos, kas Viņu apsūdzēja - farizeji un rakstu mācītāji, bet Viņš liek viņiem saprast, ka viņi nav Dieva draugi. Cilvēki, kuriem nebija cerības ieiet Dieva valstībā saņēma prieka vēsti, ka Kungs arī viņus uzlūko. Dievs ir ļoti noraizējies par grēcinieku nākotni un viņu atgriešanās iespējām. Jau iepriekš Jēzus pamatoja savu vēlmi runāt ar tiem, kas tiek atmesti no reliģiskās kopienas: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet tiem, kas slimi. Es esmu nācis ne taisnīgos saukt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk 5, 31-32).

Kunga vēlmi iet un meklēt cilvēkus atspoguļo gana tēls, kurš meklē vienu pazudušo avi. Kāds varētu jautāt, kāpēc jāmeklē viena aita, ja pārējās ir drošībā. Tomēr Dievs redz šo situāciju savādāk, jo Viņam katrs cilvēks ir svarīgs. Interesanti, ka līdzībā par avi vārds “gans” nemaz nav pieminēts, tomēr Jēzus klausītājam uzreiz rodas priekšstats par vienu no redzamākajiem Vecas Derības tēliem. Lauksaimniecības sabiedrībās gans bija ikdienas ainavas sastāvdaļa. Tieši gana tēls, viņa persona un darbs, palīdzēja Izraelim izprast Dieva garīgo nozīmi tautas dzīvē, tomēr uz gana tēlu noraidoši skatījās oficiālais jūdaisms. Senie pravieši nebaidījās no šī tēla. Ezehiēls pat raksta, ka pats Dievs būs gans un meklēs savas avis (Ez 34,11). 23. psalms pasludina, ka Kungs būs mans gans. Tie, kas klausījās Jēzus vārdus un sasaistīja tos ar Rakstiem, varēja piedzīvot lielu prieku, jo pazudušie nav vairs nolemti savai vientuļajai eksistencei, bet tiek meklēti; ne tikai anonīmi meklēti, ka tur kāds varētu būt, bet Kungs zina, kuru Viņš meklē.

Muitnieki vai nodokļu ievācēji tika nicināti kā romiešu iekarotāju līdzskrējēji, kuri guva arī sev materiālo labumu no tautiešu maksātajām nodevām. Nepatika pret tāda veida grēciniekiem tika uztverta tik nopietni, ka rabīni pat atteicās viņiem mācīt Likumu (Apd 10,28). Ēšana ar grēciniekiem tika uztverta ļoti saasināti. Ja cilvēki sēdēja pie viena galda, tas nozīmēja, ka viņi sveic, pieņem un atzīst otru cilvēku. Jēzus nāca, lai palīdzētu grēciniekiem, bet to Viņš nevarēja izdarīt nesatiekot viņus. Rabīni zināja, ka Dievs pieņem grēciniekus, kuri labojas, taču viņiem tā bija jauna ideja, ka Dievs ir tas, kas meklē un uzņemas iniciatīvu grēcinieku meklēšanā. Dievs ne tikai meklē, bet meklē kamēr atrod un cieši piekļauj pazudušo cilvēku sev klāt. Kungs piedzīvo lielu prieku un nekurn par pazudušajiem, bet ar savu prieku “aplipina” arī citus. Prieks par viena atrašanu aizēno visas skumjas un pāri plūstošā laime liek arī citiem dalīties šajā priekā. Jēzus vārdi bija pretstatā kādam jūdu teicienam, ka Dieva priekšā ir prieks, kad tie, kas kaitina Viņu pazūd no pasaules. Jēzus piedāvā citu Dieva tēlu.

Jēzus tādā veidā apliecināja, ka Viņš pārstāv Dievu. Farizejus un rakstu mācītājus tas tracināja. Viņi uzskatīja, ka Jēzus apiet likumu, noliedz Dieva taisnīgumu un apšauba Derību. Evaņģēlists Lūkas to labi saprata. Šie pārmetumi tika vērsti arī pret pirmajiem kristiešiem, un tāpēc Kunga žēlsirdība bija jānostiprina ar šādu skaidru Dieva tēla attīrīšanu. Dievs Tēvs, cilvēku meklētājs, vispilnīgāk sevi izpauda savā Dēlā, kuru sūtīja pazudušajā pasaulē. Ja Dēls ienāk visdziļākajos pasaules grēka dziļumos, ka pat runā par to, ka Tēvs Viņu ir pametis, tad redzam, ka Kunga cilvēka meklēšana ir radikāla un nopietna. “Dievs apliecina savu mīlestību uz mums, jo īstajā laikā, kamēr mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8). Jēzus cilvēkiem atklāja Dievu, kurš ir žēlsirdīgs. Jēzus krusta nāve bija lielākā liecība, ka Dievs ir pārsteidzošs un mīlošs, kurš nebaidās pat ienākt mūsu ciešanās un līdzi ciest ar mums un ne kā tas, kas tās noņem, bet ir klātesošs mūsu dzīvēs. 

br. Jānis Savickis OFMCap

9.02.2019

Lk 14,25-33, svētdiena XXIII, C

Lk 14,25-33

1.septembra svētdienā mēs tikām aicināti atteikties no lepnības un kalpot brāļiem un māsām 8. septembra svētdienā esam aicināti pieņemt nopietnā un izšķirošā veidā Jēzus personu. Kungs Jēzus ir jānovieto mūsu dzīves centrā un ar lielu mīlestību un aizrautību Viņš jāiepazīst. Neviens cilvēcisku attiecību veids, dziļums un noturība nevar būt svarīgāka par attiecībām ar Jēzu. Katram, kas izlemj sekot Kungam, ir jāapzinās savas izvēles nozīme, sekas un perspektīva. Jēzus vārdi tika vērsti pie mācekļiem, kas jau Viņam sekoja, bet Kungs vēlējās uzsvērt, ka katru dienu ir jāatjauno prioritāšu hierarhija savā dzīvē.

Jēzus vārdi šīs svētdienas Evaņģēlija pašā sākumā daudziem var likties neizprotami, šokējoša vai kāds tos var skaidrot ļoti vienpusīgi, un tāpēc svarīgi ir izskaidrot vārda “ienīst” nozīmi: "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14,26). Lai saprastu vārdu “ienīst” ir jāņem vērā, ka bieži caur dažādiem vārdiem un izteicieniem grieķu valodā, kurā ir uzrakstīta Jaunā Derība, caur tekstam “spiežas” ārā aramiešu valoda, kurā runāja Jēzus. Ebreju un aramiešu valodās nav pārākas pakāpes un tiek lietoti tikai viennozīmīgi vārdi. Tāpēc, lai pateiktu “mīlēt mazāk” tiek lietota pretēja nozīme vārdam “mīlēt” - “ienīst”. Mums tas var likties dīvaini un izklausīties drausmīgi. Tāpēc šo teikumu var tulkot ņemot vērā šo valodas īpatnību un vārda “ienīst” vietā lietot to, kas izsaka šīs vietas jēgu: "Ja kāds nāk pie Manis un nemīl mani vairāk par savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”

Jēzus vārdu gramatiskais skaidrojums nemazina Viņa vārdu spēku. Jūdiem vecāku cieņa bija augstākais pienākums un ģimene bija lielākais dzīves prieka iemesls. Skolotāji varēja prasīt cieņu, tomēr jūdiem tikai Dievs varēja atklāti prasīt tādu pieķeršanos sev kā to darīja Jēzus. Skolotāji regulāri pieprasīja lielu cieņu un pieķeršanos, bet ebreju tradīcijā tikai Dievs atklāti pieprasīja tik lielu ziedošanos, kā šeit saka Jēzus: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,5). Tomēr Jēzus doma ar to nebeidzas, Viņš aicina vēl uz ko vairāk - aicina nest “savu krustu” (Lk 14,27) - horizontālu baļķi, kuru nesa uz vietu, kur tiks izpildīts spriedums un pa ceļam stāvēs pūlis ar izsmējējiem. Neviens šādu likteni neizvēlas, bet Jēzus aicina mācekļus izvēlēties šāda dzīves veidu, kurā var sastapties ar noraidījumu. Cita veida izvēles varētu uzskatīt par puspabeigtām un nedrošām. Kungs vēlas, lai šī izvēle būtu izsvērta un atbilstoša katra spējām un aicinājumam. “Pirms ko ieprāto, prasi pēc padoma, pirms ej ar karu, izprāto visu!” (Sak 21,18).

Kungs izmantoja divas ilustrācijas. Viņš parāda, ka plānošana un upurgatavība ir neatņemama māceklības sastāvdaļā. Pirmā ilustrācija parāda torņa celšanas plānus: cēlājam jābūt drošam, ka spēs segt izmaksas. Līdzīgi māceklim jāapzinās māceklības pilnā cena. Otrā ilustrācija stāsta par Ķēniņu pirms kaujas; viņam jāspēj upurēt savu uzvaras vēlmi, ja viņš redz, ka nespēs uzvarēt. Šis princips ir svarīgs māceklības ceļā, jo jāspēj atteikties no visa Jēzus dēļ. Jēzus mācība ir skaidra un radikāla, tomēr Viņš nevēlas, lai sekotāji bez apdomas iesaistītos šajā ceļā. Trīs reizes Viņš atkārto “nevar būt Mans māceklis” (Lk 14, 26.27.33). Šie vārdi nosoda dalītās sirdis. Jēzus, protams, neattur mācekļus sev sekot, bet brīdina pret slikti apdomātu un bailīgu pieķeršanos.

Fragmenta beigās Jēzus vēl aicina atteikties no visa, kas pieder. Jūdiem bija tādas, kopienas, kur šādi noteikumi bija, bet jūdaismā vai grieķu-romiešu pasaulē šādus radikālus lēmumus noraidīja. Jūdi deva žēlsirdības dāvanas, bet neatteicās no īpašuma. No Jaunās Derības zinām, ka mācekļi nepalika bez īpašuma, bet dalījās ar visu, kas viņiem piederēja (Apd 2,44-45; 12,12). Jēzum bija svarīgi, lai ticīgie savu īpašumu nevērtētu augstāk par cilvēkiem, bet lai tas kalpo kopējam labumam. Māceklis nav kāds sezonāls brīvprātīgais, kurš piesakās pastrādāt uz saviem noteikumiem un saglabā savu koncepciju par patiesību. Māceklības ceļš nozīmē to, ka jābūt gatavam savas un ģimenes vēlmes pakārtos Kungam; māceklim jāprot aizliegties sevi. “daudz ļaužu gāja Viņam līdzi” (Lk 14,25) - Kungs vēlējās, lai viņi pārdomā kāpēc tieši viņi seko Jēzum. Viņš bija ceļā uz Jeruzalemei, kur sastapsies ar atmešanu un nāvi uz krusta. Krusta perspektīva ir māceklības centrā un Jēzus to neslēpj no viņiem. Viņš aicina rūpīgi un gudri izvērtēt kā es varu būt māceklis, lai pat kādā mazā kalpojumā es varētu ieliktu visu sirdi Kunga dēļ. 

br. Jānis Savickis OFMCap