5.26.2018

At 4, 32-34. 39-40, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

At 4, 32-34. 39-40 

27. maija svētdienā Baznīca svin Vissvētās Trīsvienības svētkus. Šie svētki ik gadu seko nedēļu pēc Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, lai svinētu Kristīgās mācības ticības pamatu - Trīs Personas Dievā: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Svētā Trīsvienība pasaulei atklājās Jaunajā Derībā, un tāpēc interesanti ir tas, ka liturģiskajos lasījumos puse ir no Vecās Derības (At, Ps) un otra puse ir no Jaunās Derības (Rom, Mt). Pārdomāsim pirmo lasījumu no Atkārtotā Likumu grāmatas (At), lai uz Dieva pakāpenisko atklāšanos cilvēkiem paskatītos no Vecās Derības cilvēka perspektīvas. Izraēla aicinājumu var raksturot kā unikālu, jo neviena cita tauta nav pieredzējusi tādu Dieva ienākšanu tās dzīvē. Šīs svētdienas lasījums ir kā svinīga uzrunu par Izraēla izredzētību un šis fragments tiek uzskatīts par vienu no Atkārtotā Likumu grāmatas teoloģiskajiem centriem.

Lasījums stāsta par laikiem, kad Izvēlētā tauta izceļoja no Ēģiptes, lai izbeigtu četrsimt ilgus gūsta gadus. Dievs izvēlējās Mozu, lai viņš ievestu tautu brīvībā; Dievs veica lielus darbus Ēģiptē un apliecināja savu varenību, un tauta devās uz Apsolīto zemi. Ceļā Mozum vajadzēja paciests tautas kaprīzes un atgādināt par Dieva godību. Mozus uzsvēra patiesību, ka ir viens patiess Dievs un nav neviena cita dieva. Mozus un Izvēlētā tauta dzīvoja daudzdievības pasaulē, un ticība vienam Dievam bija kaut kas nebijis; daudziem ticība vienīgajam Dievam varēja būt grūti saprotama. Izraēlis sākumā ticēja Ābrahama, Izāka un Jēkaba Dievam, un pieņēma domu, ka citām tautām ir savi dievi, tomēr Izraēļa ticības ceļš noveda viņus pie atziņas, ka citi dievi nepastāv un tie ir tikai elki un cilvēku izdomājums. 

Šis fragments parāda īpašu tautas pieredzi: Dieva izvēlētību (4,34) un atklāsmi (4,33.35). Dievs radikāli jaunā veidā atklājās Izraēlim. Citu tautu dievi varēja izvēlēties kādu cilvēku, lai viņu svētītu; parasti tas bija valdnieks, kura izvēlētību pavadīja propaganda, lai pamatotu varas dievišķo izcelsmi. Šie dievi neinteresējās par vienkāršiem mirstīgajiem un neatklāja savu iekšējo dzīvi, vai arī to, kas viņiem patīk un kas nepatīk. Cilvēkiem pašiem vajadzēja uzminēt kā pielabināt kādu dievu, izdomāt kādu plašāku dieva plānu cilvēka dzīvei. Izraēla Dievs uz šo Tuvo Austrumu elku fona izvēlējās atklāties un izdarīja to caur savu likumu un savos darbos. 

Vecajā Derībā Izvēlētā tauta apbrīnoja Dieva mīlestību un rūpes par sevi; tauta juta savu izredzētību un īpaši lielu Dieva labvēlību pret sevi. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dievs pagātnē ir veicis tik daudz brīnumus savai tautai un arī nākotnē to nepametīs. Izraēlis atsaucas uz radīšanas darbu, tomēr īpaši spēcīgi uzsver sastapšanos ar Kungu Sinaja kalna pakājē. Visu Dieva zīmju mērķis, ko redzēja tauta izceļošanas laikā, bija parādīt, ka Kungs ir vienīgais Dievs un nav citu. Izvēlētajai tautai bija jānostiprinās ticībā, ka ir viens Dievs, lai atklāsmei būtu stabils pamats un tā varētu attīstīties. Patiesība, ka ir viens Dievs tautai nebija jāpieņem tikai ārēji, bet iekšēji, sirdī un saprātā, lai saprastu kāpēc ir jāseko Dieva baušļiem: lai tauta dzīvotu laimīgu un ilgu dzīvi, un ar savu dzīvi liecinātu, ka viņu Dievs ir patiess un vienīgais. 

Izraēlis, neskatoties uz Dieva klātbūtni, nespēja uzreiz atteikties no ierastās dzīves. Pagāja kāds laiks kamēr viņi apzinājās savu īpašo stāvokli citu tautu vidū un nonāca līdz tādai ticībai Dievam, ka spēja ar ironiju skatīties uz citu tautu elkiem. Atkārtotā Likumu grāmata brīdina pret apostāziju un uzsver paklausību un uzticību Dievam, jo tikai tā var izdzīvot pestīšanas vēsturi kurā atklājas Dievs. Lai sagatavoti augsni ticībai Svētai Trīsvienībai bija nepieciešami daudzi gadsimti un var gadīties, ka kādam laikam jāpaiet to dzīvē, kuri atraduši vienīgo Dievu šodien. Atkārtotā Likumu grāmata atgādina, ka Dieva iepazīšanas ceļā vajag iepazīt pestīšanas vēsturi, kura parāda cik īpašs ir Bībeles Dievs, cik apbrīnojams ir Izvēlētās tautas ceļš kopā ar Kungu, lai uz tāda pamata dziļi sirdī pārdomātu Dieva noslēpumu un dzīvotu saskaņā ar Viņa gribu. Kungs ļaus tādam cilvēkam iepazīt sevi tuvāk, atklās savu iekšējo dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.15.2018

Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B


Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34 

20. maijā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus. Šī notikuma nozīme ir tik liela, vispusīga un dziļa, ka ietekmē kristiešu personisko un kopienas dzīvi jau divas tūkstošgades ar nemainīgu spēku un pavasari. Svētdienas liturģija piedāvā svarīgus lasījumus par Svēto Garu - šosvētdien nedaudz tiks apskatīts 104. psalms. Šis psalms apraksta Dieva radīšanas darbu kosmosā soli pa solim, tādā kārtībā, kā tas ir aprakstīts Radīšanas grāmatas sākumā (1,1-2,4). Psalmā nav vārds “labs”, kas daudzas reizes izskan radīšanas stāstā, tomēr vēsts ir skaidra: radība ir ļoti laba. Kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz to kā labu, bet cilvēks bieži redz tikai postu, nekārtību un ļaunumu. Psalmists uz pasauli skatījās ar Dieva acīm un tāpēc spēja redzēt Dieva plānu attiecībā uz visu radīto realitāti. Ja kāds uz pasauli skatās ar sagrozītu skatienu, tad 104. psalms aicina paskatīties uz to vēl vienu reizi, bet jau ar skaidru skatienu (Apd 9,18). Psalms ielūdz uz pasauli skatīties ar plašāku skatienu, Dieva acīm, jo, kad Dievs skatās uz pasauli, Viņš redz visu (Rad 1,31), līdzīgi kā psalmists, lai redzētu prieku, skaistumu un labumu. 

Var likties, ka psalmi ir Vecās Derības teksti un tie neko labāku nevar pateikt par Svēto Garu kā tas ir atklāts Jaunajā Derībā. Tomēr jāņem vērā, ka Veco Derību Baznīca no paša sākuma interpretē Jaunās Derības gaismā un tas pats Gars ir darbojies visā pestīšanas vēsturē. 104. psalma skaidrošanas tradīcija ir cieši saistīta ar Vasarsvētkiem, jo atgādina, ka Dievs Baznīcas veidošanā turpina pasaules radīšanas darbu. Dievs rūpējas par pasauli un cilvēkiem, un mēs arvien vairāk iepazīstam kā Radītājs to dara un kādā veidā mēs esam daļa no Dieva plāna. Šī psalma domas līniju un skatījumu uz realitāti skaisti papildina sv. Asīzes Franciska Saules dziesma*.

Jāuzsver, ka psalmists nav tikai emocionāli aizkustināts, bet, pirmkārt, viņš ir ticīgs cilvēks, kas pielūdz Dievu; viņa uzmanība vairāk ir vērsts uz Dieva radīšanas darbu un tās atkarību no Radītāja, un nevis šauri izprasts dabas krāšņuma estētiskais baudījums. Dieva slavēšana ir šī psalma pamatā; slavēšana ir veids kā mēs varam iepazīt Dievu, kurš rada pasauli kā Dieva mīlestības izpausmi, mīlestības vēstuli. Baznīca ir īpašs Dieva darbs cilvēku pestīšanas plānā, kuru arī ir jāuzlūko ar Dieva acīm, lai redzētu pāri grumbām un sīkumiem, kuriem gribas pievērst pārlielu lielu uzmanību. Gars aicina Baznīcā redzēt jaunu radības darbu, jaunu dārzu, kurā katrs var atjaunoties garā. 

Psalma sākumā izskan doma par Dieva lielumu un šī doma vijas cauri visam tekstam. Dievs ir radītājs, un šo spēku un savas rūpes atklājas mūsu ikdienā. Atklājot un ieraugot to, ticīga cilvēka sirdī var rasties patiess pateicības sauciens. Dieva darbu daudzums un dažādība liek priekā nemitīgi pielūgt Dievu, jo radīšanas darbs nav iesaldēts tālā pagātnē, tad ir aktuāls arī šodien. Dievam ir viens plāns visai radībai un pat, ja tā ir daudzveidīga un mūsu acīs var likties pretrunīga, tomēr radības pretmeti (nakts-diena, zeme-jūra u.t.t.) liecina par Dieva darba lielumu un harmoniju. Vienums un daudzums Dieva plānā neliecina par konfliktu vai neveiksmi, bet gudrību. Dievs nerada pasauli mehāniski un bez mīlestības, bet kā Tēvs, kuram rūp bērni un vēlas uzturēt ar cilvēkiem dialogu (Rad 1-2, Ps 145). 

Baznīca cauri gadsimtiem šo psalmu uzlūko kā Dieva valstības slavinājumu, kurā valdīs taisnība un Dieva Gars atjaunos cilvēku: “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns” (2 Kor 5,17). Dievs par cilvēku nerūpējas tikai fiziskajā līmenī, bet arī iekšējā, garīgā līmenī. Svētais Gars ir tas, kas “atjauno zemes vaigu (Ps 104,30), dāvā jaunu dzīvi Jēzū Kristū: “Jo dzīvības gara likums Kristū Jēzū mani atbrīvojis no grēka un nāves likuma” (Rom 8,2). Psalmists slavē Garu Radītāju un Baznīca pievienojas šim slavinājumam, jo Gars joprojām darbojas, īpaši tas parādās Vasarsvētku dienā, kad tika pasaulei atklāta Baznīca. Svētais Gars piedalījās radīšanas darbā, bet cilvēka pestīšanas darbs ir kā otrā radīšana, un Baznīca ir jauna valstība, kopiena, bagāta un krāšņa īstenība, kuru Gars rada, uztur un vada cauri vēsturei. Cilvēks šajā īstenībā piedzīvo atjaunošanos un rod patvērumu, līdzīgi kā to kādreiz pieredzēja Ēdenes dārzā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.07.2018

Jņ 17, 11b-19, VII lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 17, 11b-19

13. maija svētdienā, nedēļu pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, Evaņģēlijs atklāj Jēzu Kristu kā Baznīcas vienotības avotu. Jēzus lūdz savu Tēvu, lai Viņš uzturētu mācekļus svētumā. Bibliskajā izpratnē svēts ir tas, kas ir atdalīts, un šeit skaidri parādās šī doma, ka Jēzus sekotāji atšķirās no pasaules. Vispirms svētums attiecas uz vienotību, kuru viņi saņem no Tēva un Dēla. Mācekļi ir aicināti pievienoties šai Trīsvienības vienībai, lai savu dzīvi izdzīvotu atvērtībā, tuvībā, uzticībā un drošībā. Jēzus lūgšana par vienotību paceļ ļoti augstu māceklības standartu, ne mazāk un ne vairāk kā vienotība starp Tēvu un Dēlu. Svarīgi uzsvērt, ka šī vienotība ir iespējama “vārdā”. 

Lai šīs svarīgās patiesības pavēstītu, apustulis Jānis sava Evaņģēlija 17. nodaļā ietver tās visgarākajā Jēzus lūgšanu, kura tiek saukta par “Augstā priestera lūgšanu”, jo Jēzus tajā atklājās kā priesteris, kurš lūdzās ne tikai par savu tautu, bet arī par sevi. Šī nodaļa arī noslēdz Jēzus pēdējo vakariņu uzrunu (13-17. nodaļa), kuras beigās mēs dzirdam Jēzus misijas būtību šajā pasaulē: ka Viņš ir Dēls, kurš ir uzticīgs savam Tēvam, un šo uzticību piepilda krusta upurī.

Jēzus uztic Tēvam visus savējos, un lūdz, lai Tēvs viņus sargātu un svētītu. Kas notiks ar mācekļiem, ja Gans viņus pametīs? Vai vienotība bez Gana redzamās neklātienes ir iespējama? Jēzus viņus uztic Tēvam un tā ir visdrošākā garantija vienotībai. Tomēr aizsardzība ir ļoti nepieciešama, jo cīņa ar ļauno mācekļiem vēl būs priekšā un no tās nevarēs nekādā veidā aizbēgt. Jēzus mācekļiem būs jācīnās ar ļaunuma uzbrukumiem un jāatsit tie, lai pasauli atgūtu Kristum. 

Jēzus ar pasauli šeit izprot neticības zonu un neticības cīnītājus, bet ne ģeogrāfisku vietu; pasaule šajā fragmentā ir garīga nostāja. Jēzus mācekļi šādai pasaulei, šādam cilvēku lokam nepieder. Tas nenozīmē, ka pasaule pati sevī ir slikta - tāda doma būtu ļoti kļūdaina. Jēzus vārdos “pasaule” iegūst ļoti personisku pieskaņu, un tāpēc šeit tā nav jāsaprot kā pasaules noliegšana, bet kā īstenība aiz kuras slēpjas konkrēti cilvēki, kas atmet un ienīst Jēzu, un Viņa mācību. Apustuļa Jāņa teoloģijā Dievs Tēvs ir parādīts kā tas, kas mīl pasauli (3,16) un sūta pasaulē savu Dēlu, lai to glābtu (1,29;3,17; 4,42), dāvātu savu dzīvību (6,33.51; 12,35) un ienestu tajā savu gaismu (8,12; 9,5; 11,9; 12,46). 

Jēzus ir uzvarētājs, tomēr šīs uzvaras īstenošana vēsturē un cilvēku dzīvē tiek uzticēta mācekļiem un visai Baznīcai. Jēzus darbs ir gandrīz jau pabeigts un Viņš lūdzas par saviem sekotājiem. Kā gans Viņš atdod savu dzīvību par savām avīm (10,17) un lūdzas, lai ganāmpulks paliktu nesadalīts. Jēzus upurim ir jāstiprina un jāsvēta mācekļi, un jāmodina viņos upurgatavību, lai viņi varētu turpināt Kunga iesākto darbu. 

Jēzum īpaši rūpēja mācekļu vienotība; Viņš vēlējās, lai mācekļi piedzīvotu savstarpējo tuvību un vienumu - tā kā Dēls un Tēvs to piedzīvo. Mācekļi paliek pasaulē - vidē, kurā viņi sastapsies ar neticību un cinismu, un, kas vēl nepatīkamāk, ar naidīgi noskaņotiem cilvēkiem (15,18-27). Jēzus sekotāju jeb Baznīcas misija ir sava veida izaicinājuma mešana pasaulei (16,8-11), lai no meliem izvilktu visus, kas mīl un meklē patiesību, un pievienotu viņus ganāmpulkam, un arī lai novilktu ļaunuma dekorācijas, lai atklātos siržu nodomi (Lk 2,35). Jēzus neaicināja cilvēkus piedzīvot zaudējumus: “Kas ir tas, kas pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls?” (1 Jņ 5,4).

Jēzus uztraucās par mācekļu vietu pasaulē, jo ticības ceļš ir bīstams, un tāpēc lūdzās par pavadību un aizsardzību viņiem. Jēzus viņiem deva savu vārdu (17,14), kas ir būtisks līdzeklis, lai liecinātu un izturētu Kunga klātbūtni pasaulē. Kunga vārdā var meklēt patvērumu: “Stiprs tornis ir Kunga vārds, turp skrien taisnais un ir glābts!” (Sak 18,10). Kunga vārdā var patverties un atpūsties tad, kad māceklis ir noguris, un atrast patvērumu, kad viņš tiek vajāts, lai paceltos pāri ienaidniekiem un nostiprinātos pret tiem. Vienotība ir vide, kurā šis vārds var darboties un būt iedarbīgs (Ebr 4,12). Vienotības pretstats ir izkaisītība, sašķeltība, atomizācija u.t.t. Jēzus zina, cik neaizstājama ir vienotība un šo vēsti ļoti skaidri vēlas nodot visiem mācekļiem katrā gadsimtā un paaudzē. Jau no Ādama un Ievas dienām, Babeles laikiem cilvēki ir izvēlējušie savas šaurās intereses un izolāciju, bet Kungs Jēzus aicina atklāt un pieņemt to, ko mēs esam zaudējuši un sirdīs nemitīgi alkstam - vienotību ar Dievu un cilvēkiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.03.2018

Jņ 15, 9-17, VI lieldienu laika svētdiena, B

Jņ 15, 9-17

Pagājušosvētdien Evaņģēlijs noslēdzās ar vārdiem “kļūstat mani mācekļi” (Jņ 15,8), bet 6. maija svētdienā turpināsim lasīt šos Jāņa Evaņģēlija vārdus, kur Jēzus mācekļus jau nosauks par draugiem. Fragmenta sākumā vīnakoka simboliku nomaina mīlestības tēma. Draugi iepazīst Jēzu daudz dziļākā veidā nekā kalpi; šīs attiecības nebalstās uz zināšanām vai pieraduma, bet veidojas dziļi personiskās attiecībās ar Kungu un kopienas sadraudzībā. Jēzus pirms savas pashas, t. i., savas aiziešanas pie Tēva, atstāja saviem draugiem tuvākmīlestības bausli. Jēzus sākumā runāja par Tēva mīlestību pret Dēlu un pēc tam par Dēla mīlestību pret mācekļiem, un sekojoši par mācekļu savstarpējo mīlestību. Jēzus runāja par vienu un to pašu mīlestību kāda pastāv Dievā un kāda tiek dāvāta mums, lai mēs varētu to pieredzēt. Šis fragments nav jāapskata tikai saistībā ar iepriekšējo svētdienu, bet arī jāņem vēra Kunga Debeskāpšanas svētki 10. maijā. Šo svētku gaismā Jēzus vārdi izklausās kā pēdējā griba un testaments: “Palieciet manā mīlestībā!” (Jņ 15, 9).

Šīs svētdienas Evaņģēliju var uzlūkot kā teoloģisku un garīgu komentāru vīnakoka alegorijai no pagājušās svētdienas (Jņ 15, 1-8). Jau divas svētdienas pārdomājam visdziļākās ticības patiesības, un tāpēc arī tagad varam pieskārties Dieva atklāsmes būtībai. Mīlestība ir Dieva atklāsmes centrā un šī mīlestība nav kaut kāda īslaicīga, pārejoša vai jutekliska, bet izpaužas paklausībā baušļiem. Jēzus skaidri norāda, ka Viņš gaida ārēju mīlestības liecību. Lai labāk saprastu mīlestības nozīmi kristīgajā dzīvē jāievēro, ka Jēzus sākumā par baušļiem runāja daudzskaitlī (15,10), bet vēlāk jau runāja tikai par “bausli” vienskaitlī (15,12). Šādu pāreju no daudzskaitļa uz vienskaitli var ļoti plaši skaidrot. Kungs zināja un par to liecina ticības pieredze cauri gadsimtiem, ka Viņa mācība ir jāuzlūko un jāizdzīvo nedalīti un vienoti. Kristietim jāidentificējas ar visām ticības patiesībām un baušļiem tā, it kā tie būtu viens: “Kunga baušļi ir daudzi un vienlaikus kaut kas viens: daudzi, jo dažādi ir darbi, bet tiem ir viena sakne - mīlestība” (pāvests Gregors Lielais, 540-604). Ja nebūs šīs identitātes, nebūs arī ārējas liecības un kristiešu liecība zaudēs savu spēku. 

Pildīt baušļus nozīmē ar sapratni izturēties pret to, kas es esmu, kas ir cilvēki man apkārt un kas priekš manis ir Kungs. Mīlestības bauslis savā ziņā piedāvā gan ceļu, gan līdzekļus mērķa sasniegšanai un pašu mērķi; aptver visu dzīvi un ne tikai mūžību, bet šodienu - manu pestīšanas laiku. Jēzus aicina atklāt to, kas ir katram ticīgajam dots. Kā var raksturot mīlestību uz kuru aicina mūs Jēzus - noteikti radošu, jo tā ir jāiedzīvina neparedzamos notikumos; katru dienu mēs piedzimstam jaunām situācijām - mēs tās neizvēlamies. Tās ļauj mums pildīt mīlestības bausli un nenogurt no vienveidības. Jēzus pats kā galva dod vislielāko piemēru, atdodot savu dzīvību par saviem draugiem. Tomēr Viņš ir izdarījis kaut ko vairāk, Viņa mīlestība ir lielāk, jo spēja atdot savu dzīvību ne tikai par draugiem, bet arī par tiem, kas Viņu ienīst un ignorē. Tā patiešām nav garlaicīga mīlestība. 

Jēzus pēdējo vakariņu laikā un uz krusta veidoja jaunu kopienu. Pārsteidzoši, bet visgrūtākais šajā darbā ir tuvākmīlestība! Jēzus vēlas saviem draugiem dot visu, ko dzirdēja un saņēma no Tēva, lai viņi varētu iet mīlestības ceļu. Jēzus iepazīstina viņus ar tām attiecībām, kādas Viņam ir ar Tēvu. Dēls ir patiess sava Tēva liecinieks un aicina savus draugus būt par mīlestības lieciniekiem. Fragmenta sākumā (15,12) un beigās (15,17) evaņģēlists Jānis norāda, ka mīlestības baušļa jēga, pamatojums, paraugs un avots ir Jēzus: “kā es jūs mīlēju” (15, 12). Visā Jēzus dzīves kontekstā Viņš runā ne tikai par izolētu savstarpēju mīlestību, bet par tādu mīlestību, kas iziet ārā no noslēgtas kopienas un izplatās, kas ir misionāra un auglīga, un aicina uz darbību: “lai jūs ietu un nestu augļus” (15,16). Jēzus nerunā par individuāliem mācekļiem, bet par visu mācekļu kopienu, visu vīnakoku. 

Jēzus skaidri norāda arī uz vīnakoka praktisko pusi. Vīnakoks un zari savā starpā ir savienoti, bet to visu kopā nesatur anonimitāte vai abstrakcija. Mīlestība un draudzība ir tas, kas Kunga kopienai dod iespēju īsteno savu aicinājumu. Draugi zina, kas ir vienotība,cik tā ir vērtīga un neaizstājama, viņi zina, kas ir kopīgas intereses, vēlmes un mērķi. “Draudzība veidojas arī nevienlīdzībā” (R. Cantalamessa). Jēzus kā Dieva Dēls ir neizsakāmi pārāks par mums, bet vienlaicīgi vistuvāk mums, tuvāk mums pašiem nekā mēs varam būt. Viņa draugu loks ir ļoti dažāds un Viņš dāvā mums savus draugus, visdažādākos. Evaņģēlists Jānis pieņēma Jēzus vārdos ļoti nopietni un uzskatīja sevi par Jēzus draugu, un to vēlējās pavēstīt Evaņģēlija lasītājiem, ka Dieva Dēls ir viņa draugs, mācekļu draugs un visu ticīgo draugs. Ar šādu pārliecību viņš varēja rakstīt, ka “Viņa baušļi nav grūti” (1 Jņ 5,3). Evaņģēlists Jānis redzēja ticības dzīvi draudzības un tuvākmīlestības perspektīvā, un tā viņam neliekas sarežģīta vai nospiedoša. Tādā ticības dzīvē nav pašam jācīnās, bet var uzticēties tiem, kas pirms manis ir paveikuši labu darbu: “Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju” (2 Tim 4,7). Varu smelties un dalīties pieredzē, iedvesmā un stiprinājumā, lai vienoti pieņemtu visu baušļu vienību, kas ļauj netērēt enerģiju uz sūrošanos par sīkumiem, šaubām vai tas tā ir, bet domāt par augļu nešanu. 

br. Jānis Savickis OFMCap