Sof 2,3; 3,12-13, IV svētdiena, A

Sof 2,3; 3,12-13

Pravietis Sofonijs sež pie neaprakstīta rakstu ruļļa

Manuskripts tapis Hagano pilsētā (Francija)

1441 - 1449.g.

29. janvāra svētdienas Vārda liturģijā uzsāksim lasīt Jēzu Kalna sprediķi līdz pat gavēņa laikam un šajā svētdienā pārdomāsim Kalna svētības (Mt 5,1-12). Baznīca turpmākajās svētdienās parādīs mums laba Kunga mācekļa tēlu. Lai mēs uzsāktu šo māceklības ceļu, esam aicināti meklēt Kungu. Atkārtotā Likuma grāmata uzsver: “Taisnību, taisnību meklē, lai tu dzīvotu un iemantotu to zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod!” (At 16, 20). Jēdzienam "meklēt" šeit ir spēcīga piepūles, dedzības, neatlaidības un neelastības pieskaņa un ietver cieņu pret taisnību un izpratne, ka par to ir uzstājīgi jācīnās, lai to nepazaudētu. Šajā svētdienā primais lasījums tiek ņemts no pravieša Sofonija grāmatas un fragments sākas ar trīškāršiem vārdiem: “meklējiet” (Sof 2,3). Pravieša Sofonija laikabiedri bija pravieši Nahums un Habakuks, kuri darbojās 7.gs. pirms Kr., kad aktīvs bija arī pravietis Jeremijs un pāris desmitgades līdz Jeruzālemes nopostīšanai. Par Sofonija personu nekas nav zināms. Sofonija grāmatā ir izklāstītas vispazīstamākās tēmas, kuras pārdomāja iedvesmotie Bībeles autori pirms Babilonas gūsta. Sofonijs formulē domas izmantojot daudzus ierastus izraēliešu tēlus un tradīcijas: Kunga diena, radīšana, Siona un derība.

“Kunga diena” ir viena no Sofonija grāmatas galvenajām tēmām un šo izteicienu pravieši izmantoja, lai norādītu laiku, kad pašreizējo situāciju nomainīs Kunga iecerētā lietu kārtība. Kunga dienas jēdziens vēlas aktivizēt pravieša vārdu klausītāju uztveri un simbolizē Dieva dusmas par cilvēku galveno grēku — atkrišanu, apostāzi. Lielākā daļa pravietiskajā literatūrā atrodamo paredzējumu atspoguļo virzību uz ideālo stāvokli. Kļūst skaidrs, ka jaunais stāvoklis ir jāsasniedz nevis ar vienu milzīgu Dieva iejaukšanos, bet gan ar procesu, kurā tiek risināta netaisnības problēmu, kas ir liels drauds vēlao mērķu sasniegšanai. Tā rezultātā pirms Kunga dienas var būt vairākas “Kunga dienas”, kas ieviesīs jaunu kārtību, kas vairs nekad netiks apdraudēta. Bībeles pravietiskajā literatūrā bieži var atrast pravietojumus par tuvāko nākotni, kas sajaukti ar tālākiem un apokaliptiskiem elementiem. Sofonijs redzēja gan Jeruzalemes krišanu, kas notika vairākas desmitgades vēlāk, gan priekšskatīja Dieva pēdējo spriedumu pasaulei. Sofonijs šo tuvojošos Dieva taisnības dienu apraksta ar spēku un asumu. Šādos apstākļos Sofonijs liek meklēt Dievu. Kāpēc lai mēs meklētu to, kurš mūs tiesās? Viņš ir jāmeklē, jo Viņš ir Tas, pret kuru mēs esam grēkojuši, un tāpēc Viņam ir mums jāpiedod, jo Viņš ir mūsu vienīgā cerība. Ja Kungu meklē ar pazemību, atzīstot savu vājumu un vajadzību, var saņemsiet patvērumu Viņa dusmu dienā. Pravieša misija ir ne tikai atklāt pārkāpumus, bet arī sniegt cerību grūtībās nonākušajai tautai.

Dievs no savas tauta prasīja pazemību, lai varētu īstenot Dieva solījumus savā dzīvē. Pazemības meklēšana ir nepieciešams elements attiecību veidošanā ar Dievu un liecina par patiesu gudrību, kas praksē izpaužas atmiņā par Kunga klātbūtni un sevis pazīšanā. “Zemes zemie” (Sof 2,3) jeb pazemīgie tiek slavēti un sasaistīti ar evaņģēliskajām Svētībām (Mt 5, 1-12) un tādā veidā Matejs parāda, ka “garā nabagie”, kuriem “pieder Debesu valstība” (Mt 5,3) nav nekāds jaunievedums, bet praviešu attīstīta doma par nabadzīgo un taisnīgo mazākumu. Bībele tik ļoti neinteresējas par kvantitāti vai skaitliskumu, bet to, ka maza cilvēku grupa var iemiesot ideālu jeb daļiņa bieži reprezentē kopumu. Kad 8. gs. pirms Kr. pravieši sāka pravietot par Jeruzālemes un Svētnīcas nopostīšanu, viņi runja par mazu tautas daļiņu, atlikumu. Mācekļu pulciņš ap Jēzu ir pazemīgs un zems kā pravietoja Sofonijs, un šī kopiena pārtapa Baznīcā. Isaja grāmatā (Is 8, 16-18) lasām kā ap šo pravieti pulcējās nabadzīgu mācekļu grupa, bet pēc simts gadus Sofonijs rakstīja, ka “Es atstāšu tev apspiestus un nabagus ļaudis un tie zemosies Kunga vārdam! [...] neviens tos vairs nebaidīs” (Sof 3,12-13). Izraela atlikums pulcēsies ap Mesiju un Viņš būs atlikuma galva un gods. Šis atlikums atgriezīsies pie Dieva. Praviešiem atlikums bija tā tautas daļa, kura izglābās no Dieva soda (Is 4,2; Jer 6,9; 40, 15; 42, 15; Am 5,15; Mih 3, 12; 5,6; Sof 3,13). Pravietis Jeremijs izprata atlikumu kā mazu cilvēku grupu no Jūdas, kuri netika deportēti un palika Apsolītajā zemē. Šī atlikuma doma piepildījās Jēzū Kristū, jo sevī Viņš ietvēra visu Izvēlēto tautu. Kristīgā pestīšanas ideja nav izprotama bez šī jēdziena, kurā daļa pārstāv visus. Ne visi jūdi atmeta Jēzu, tomēr visi nabadzīgie garā Viņu pieņēma un tādā veidā kļuva par atjaunotā Izraela iedīgli, uzticīgos Jaunajai Derībai un tas bija Izraela atlikums par kuru rakstīja Vecās Derības pravieši un piepildījās Baznīcā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 8, 23b-9,3, III svētdiena, A

Is 8, 23b-9,3

 "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu,
tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Is 9,2)
Franciskāņu misāle no Francijas, 14.gs. vidus

22. janvāra svētdienā Dieva vārds atklāj mums Jēzu kā gaismu, kas apgaismo pasauli un praksē Viņa darbība saistījās ar dažādu vietu apciemojumu. Evaņģēlists Matejs rakstīja, ka Kungs apmeklēja Zebulūnas un Naftālī pilsētas un uzsvēra, ka tādā veidā piepildījās pravieša Isaja vārdi: “Zebulūna zeme un Naftālī zeme - ceļš uz jūru viņpus Jordānas, citu tautu Galileja; tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē, gaisma uzaususi” (Mt 4, 15-16; sal. Is 8,23; 9,1-2). Asīrijas valdnieks Tiglat-Pilesers III 734-732 g. pirms Kr. iekaroja lielu daļu Izraela teritorijas un Samariju padarīja par marionetes valsti, ko pārvalda asīriešu izvēlēti pārvaldnieki. Asīrieši iekarotās zemes iedalīja trīs daļās: Megido (pagānu Galileja), Dora (“jūras ceļš”) un Gileada (“gar Jordānu”). Isajs deva tautai cerību par šīm zemēm, kuras ķēniņam Ahazam atņēma un izpostīja asīrieši (732-722 g. pirms Kr., 2 Ķēn 15) un no kuras tika deportēti pirmie jūdu, un no šī laika šīs zemes bija pagāniskas jeb tālu no Dieva, bet Jēzus ar savu klātbūtni liecināja, ka Dievs ir arī ar Galilejas iedzīvotājiem.

Kad pravietis runā par nākotni, viņš skatās daudz tālāk nekā skarbā īstenība viņam apkārt to ļāva, jo sludināja par dienām, kad abas izvēlētās tautas karalistes apvienosies viena un cēla Dāvida dinastijas turpinātāja vadībā. Pravietojumu Izraela nākotnes godam Isajs iesāka ar pašu ziemeļu zemju pieminēšanu, kuras visvairāk apdraudēja Asīrija. Nākotnē šo zemju iedzīvotāji priecāsies, jo tiks izglābti no Asīrijas žņaugiem. Pravietis izmanto vairākas metaforas, lai aprakstītu Dieva jauno žēlastības darbu. Iekarotajā zemē cilvēki bija noskumuši, izsalkuši un neapmierināti ar ķēniņu, jo pieredzēja vardarbību un nabadzību. Iekarotā tauta, kas pakļauta virskungu iegribām un prasībām, ir bezspēcīga un baiļpilna, jo jebko var atņemt valdnieks vai pat padarīt par vergiem. Šādā pasaulē glābiņš nevar nākt no valdniekiem. Tumsā cilvēks neredz kur spert nākamo soli, bet pravietim Isajam gaisma ir kas vairnāk nekā spēja redzēt. Svarīgākā gaisma šeit ir spēja ieraudzīt Dieva darbus, jo ja cilvēki vairs nevar redzēt Dieva darbību un glābšanu pagātnē, tad vēl aktuālāk vai ieraudzīs kā Viņš darbojas tagad un tāpēc viņi meklē patvērumu pie svešiem dieviem, jo neredz Dievu ne pagātnē, ne tagadnē. Dievs ienāk pasaulē, lai apspīdētu cilvēkus un lai viņi pieredzētu Kunga klātbūtni un priecātos. Dieva atzīšana ir svarīgāka nekā redzēšana, jo cilvēki neredz tikai gaismu, bet to, kas darbojas tajā.

Kristus nestā pestīšana kristīgajā tradīcijā tiek izprasta kā no Dieva nākošā gaisma, kas uzvar tumsu un atbrīvo nomocītos cilvēkus. Gaismas un tumsas tēli ir ierasta Vecās Derības pasaules valoda, kur Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5) un ir apsedzies ar “gaismu kā drānu” (Ps 104,2) un atklājas kā “mūžīgās gaismas atspulgs” Gudrībā (Gudr 7, 26). Tieši tāpēc mesijas ienākšana vēsturē tiek izteikta izmantojot gaisms tēlus (Is 9,1). Fragments sākas ar tumsu, kuru uzveic gaisma, jo iepriekš Galilejā cilvēki meklēja okultās gudrības no dažādiem mēdijiem un noraidīja Dieva gudrību; cilvēki izmisīgi un drūmi klīda pa zemes virsu meklējot kādu piepildījumu savām dzīvēm “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (Ef 2,12). Kārtējo reizi Dievs teica “Lai top gaisma” (Rad 1,3), “jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaismas, - ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2 Kor 4,6). Jēzus Kristus pats par sevi saka: “Es esmu pasaules gaisma” (Jņ 8,12). Kungs Jēzus nāca ar mācību, brīnumiem un zīmēm, un uzsāka Dieva valstības sludināšanas uzvaras gājienu tumšajā Galilejā vai mūsdienu vietās un sirdīs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 49, 3.5-6, II svētdiena, A

Is 49, 3.5-6

Pravietis Isajs tur rokās rakstu rulli
manuskripts no Francijas, 13/14. gs. mija

15. janvāra svētdienā lasām Jāņa Evaņģēliju, kurā Jānis Kristītājs teica par Jēzu: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ 1, 29), bet pirmajā lasījumā no Isaja grāmatas pravietis raksta par Kunga Kalpu, kurš atjaunos savu tautu. Isaja vārdi lasīti kopā ar evaņģēlista Jāņa vārdiem un atklāj, ka Kalps ir “gaisma tautām” (Is 49,6), kas piepildas Kunga kristībās kā vienā no epifānijas notikumiem: austrumu gudrie, Kunga kristības un brīnums kāzās Kānā. Paklausīgais Kunga Kalps Jāņa Evaņģēlijā tiek nosaukts par Jēzu, Dieva Jēru, kurš nes pasaules grēku. Isaja grāmatā var atrast četras Kalpa dziesmas (Is 42,1-4; 49,1-6; 50,4-11; 52,13-53,12). Lasot Isaja grāmatu un šīs svētdienas kontekstā 49. nodaļu mēs varam jautāt līdzīgu jautājumu kādu uzdeva etiopiešu augstmanis Filipam: “Saki, lūdzams, par ko pravietis runā? Vai par sevi vai par kādu citu?” (8, 34) un apustulis sludināja viņam Evaņģēliju par Kungu Jēzu. Apustuļu darbos tiek lasīta 53. Isaja grāmatas nodaļa, bet Kunga kalpa identitātes jautājums ir aktuāls arī šīs svētdienas lasījumā. Isajs šajā savas grāmatas vietā (Is 49, 1-7) fokusējas uz Kalpa aicinājumu, grūtībām un jauno uzdevumu.

Isaja grāmatas 49-55. nodaļās autors risina svarīgas pestīšanas problēmas. Pirmkārt, Izraels atradās Babilonas trimdā un ja viņi kā tauta bija Kunga kalpi, tad viņiem bija jāpieredz brīvība, jādzīvo un jākalpo Apsolītajā zemē. Dieva glābšanas plāns cilvēkiem bija neapturams pat skatoties uz nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem, tomēr bija vēl viena problēma. Ko darīt ar grēku, kas tautu ieveda trimdā? Dievs viņus pasludināja par izvēlētajiem kalpiem, bet kā šie grēcinieki var taisnīgi kalpot? Dievs nevar neievērot viņu grēkus un tāpēc viņu attālināšanās no Dieva bija daudz nopietnāka problēma nekā Babilonas gūsts. Kādiem bija jābūt Dieva soļiem, lai atrisinātu šo apburto loku. Kunga Kalps var izglābt no šī grēka gūsta un pravietis ar viņu pirmo reizi iepazīstina lasītājus 42,1-9 un Viņš Izraelim būs tas, kas pats sevī tas nevarēja būt. Kunga Kalps atdos savu dzīvību, lai Dieva tauta tiktu atjaunota no atsvešinātības sadraudzībā un kalpošanā. Sākotnējais Kalpa uzdevums bija atjaunot Izraēla attiecības ar Dievu, taču viņa misija ietvēra kaut ko daudz vairāk, jo Viņš būs par gaisma pagāniem un “gaisma” šeit simbolizē atbrīvošanos no verdzības un apspiešanas.

Atklāsme par glābjošu kalpošanu tautām (49:6b) ir viena no svarīgākajām Vecās Derības koncepcijām. Izraēlis bija priviliģēta tauta, taču dievišķā izvēle saistījās arī ar ievērojamu atbildību, jo Dievs nozīmēja viņus par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6), kas nozīmēja starpniecības kalpojumu starp pasaules tautām un Dievu. Privilēģija bieži pārtapa iedomībā, ko pavada pārākuma attieksme pret pagāniem, kā to var redzēt farizejiskajā jūdaismā Jēzus Kristus laika. Jaunajam garīgajam Izraēlam (Rom 9,6; Gal 3,29; 6,16) - kristiešiem ir lielākas privilēģijas nekā senajam Izraēlam, taču ir stingri jāpretojas garīgā lepnuma kārdinājumam. Pazemīga, līdzjūtīga un upurgatava kalpošana visiem cilvēkiem ir jāraksturo jaunās tautas locekļus. Jēzus misijas vārdi: “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19) ir iesakņoti Vecajā Derībā un Isaja grāmatas 49. nodaļa labi ilustrē šo domu, un izsaka Kalpa dziedināšanas un miera nešanas pilnvaras. Kalps saņēma misiju dziedināt cilvēku atsvešinātību un sapulcināt Abrahama bērnus. Lūkasa Evaņģēlijā Simeona svētības vārdi Bērnam Jēzum (Lk 2, 29-32) uzsver Dieva dziedinošo darbības raksturu un atsaucas uz Isaja vārdiem 49,6. Apustulis Pāvils liecinot jūdiem un pagāniem par Kungu, uzsvēra, “ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem” (Apd 26,23).

Kunga Kalps Isaja grāmatā ir pravietis un Dieva balss uz zemes, un viņš prasa, lai tajā klausās visa pasaule. Ja persiešu valdnieks Kīrs izmantoja ieročus, lai iekarotu nocietinājumus, “bet Dieva doti” (2 Kor 10,4) Kunga Kalpa ieroči būs vārdi, kas ir asi kā zobens. Ja valdnieki manto tautas (Ps 2,8), tad Kalps būs gaisma tautām (Is 49,6). Senajā Tuvo Austrumu pasaulē ķēniņiem dievi deva atbildību un viņi sevi uztvēra kā iekarotāji vai atbrīvotāji, bet šajā Rakstu vietā valdnieks Kīrs paliek ēnā un visu uzmanība tagad ir uz Kunga Kalpu. Tas, ka Kalps būs gaisma tautām un sasniegs visus zemes nostūrus nav jauna ideja Izraela pašizpratnei un īpaši sasaucas ar Ābrahāmu, kuram bija jākļūst par "svētība" tautām (Rad 12,3). Dievs vienmēr bija vēlējies, lai Izraēla būtu bākugunis tautām, paklausot Viņa likumam un rādot pasaulei kā izskatās taisnīga sabiedrība (At 4,5-8; Is 42, 21). Tādā veidā Dievs tiktu pagodināts, taču Izraēlim neizdevās izpildīt savu misiju, bet Kalpam tas izdosies, tomēr ceļš nebūs viegls. Pirmais lasījuma teikums izsaka domu, ka Kalps iemiesos visu Izraeļa misiju kādam tam bija jābūt pasaules tautu priekšā un viņš būs tāds, kurā Dievs tiks pagodināts. Bez Jēzus Kristuis nevar izprast Veco Derību ar visām personām, notikumiem un institūcijām, kas tur ir sastopamas, īpaši pašu Izraeli, kas piepildījumu atrod Kristū.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 29, 1-4, 9b-10, Kunga Kristīšanas svētki, A

Ps 29, 1-4, 9b-10

Attēlots 29. psalma sākums: Exaltabo te Domine... (Gavilējiet Kungam) Angļusakšu ilustrācija no 10.gs. pirmās puses

Šogad Kunga Kristīšanas svētkos pārdomāsim 29. psalmu, kuru dziedam katru gadu apcerot šo pestīšanas noslēpumu. 29. psalms ir vienīgais, kas pilnībā veltīts Dieva goda slavināšanai un neko nelūdz no Kunga. Tas ir viens no senākajiem psalmiem. Psalms iesākas ar Dieva aicinājumu atdot Viņam godu: jūdiem Jeruzālemes svētnīcā un kristiešiem - Euharistijā. Pateicības iemesls ir tas, ka Dievs sūtīja savu Kalpu pie saviem ļaudīm. Tālāk tekstā tiek aprakstīta Dieva varenība un majestāte, kas īpaši atklājas vētrās, jo tā ir kā Dieva balss. Šie simboli sasaucas ar lasījumu no pravieša Isaja grāmatas un Evaņģēlija, kur Gara spēks nāk pār Kunga Kalpu un katru, kas pieņem kristības.

29. psalms ir viens no visvairāk pētītajiem psalmiem un Vecās Derības tekstiem, un iemesls ir tāds, ka Sīrijā Ras Šamra tika atklāti ķīļraksti, kuros bija līdzīgi motīvi, kompozīcija, valodas formas, frazeoloģija, tēli, paralēlismi, metrika un ritms kā 29. psalmā. Bībeles pētniekiem šķiet, ka Ugaritas ķīļrakstu atklāšana apstiprina, ka senā kanāniešu himna Bālam ir aizgūta, pielāgota un izmantota, lai slavētu Kungu. Pērkons, zibens un vētra ir tieši kānaāniešu dieva Bāla izpausmes Ugaritu ķīļrakstos. Psalmista uzmanība ir vērsta uz pērkona negaisu, taču šeit aprakstītā dabas stihija nebija raksturīga Izraēlim, bet vētrai, kas šķērsoja Libānas un Sīrijas zemes, Kanānas teritoriju. Vētras lokalizācija un izmantotā valoda liecina, ka psalms varēja tik izmantots polēmiskos strīdos ar Kanānas reliģiju, jo šajā reģionā pielūdza vētras dievu Bālu. Kad cilvēki gaidīja lietu, viņi griezās lūgšanās pie Bāla (skat. 1 Ķēn 18), un kad lija un zibeņoja, tad pateicās Bālam. Pērkona negaisi Svētajā Zemē ir reti sastopami un tie veidojās pavasarī un rudenī. Virzoties no rietumiem uz austrumiem, tie sākas virs ūdeņiem, Vidusjūrā, un nonāca iekšzemē, tuksnesī. Mežonīgā vētra virzījās pāri Libānas kalniem, salaužot ciedrus, kas ir labi pazīstami ar savu spēku un varenību. Kānānieši uzskatīja, ka jūras reģions ir kaujas lauks starp Jamu, jūras un haosa dievu, un Bālu, auglības un pērkona negaisu dievu. 

Psalmists uzsver, ka vētras balss nav Bāla, bet Izraela Dieva balss. Tiek pieņemts, ka daļa no psalma tika paņemta no kanāniešiem, lai izmantotu to pret Bāla pielūgšanu un apstiprinātu, ka Izraela Dievs ir vienīgais valdnieks pār dabu un tautām. Izraēliešu skatījums uz dabu nekad nav bijis sentimentāls, romantisks vai antropomorfisks. Daba kalpoja kā atgādinājums par cilvēka dievišķajiem pienākumiem, debesu, saules, mēness un zvaigžņu brīnumu, kas demonstrē Dieva likumu un valdības spēku (Ps 8, 19, 104). Acīmredzams, ka Izraēls apzināti atsaucās uz apkārtējo pagānu reliģijas aspektiem (piem., ēģiptiešu, kānaāniešu un babiloniešu), lai apstiprinātu, ka tas, ko pagāni uzskatīja par saviem dieviem, attiecas tikai un vienīgi uz Izraēla Dievu. 29. psalms ir labi zināms piemērs auglības dieva Bāla varas atribūtu pielietošanai Izraela Dievam, lai pierādītu, ka šādas īpašības piemīt tikai Viņam. Tas notika polemisku iemeslu dēļ, nevis reliģiskā radošuma trūkuma dēļ.

Dievs sēž tronī pār plūdiem (Rad 6-9). Zemes pamatu drebēšana atgādināja Noasa plūdus. Dievs pakļauj haosu un ir spēcīgāks par visu, kas tam pretojas. Vētra un plūdi simbolizē cilvēka grēku, taču vēl vairāk parādīja Dieva kontroli pār visiem dabas spēkiem. Dievs tiek attēlots kā haosa sakārtotājs un Kunga apraksts šajā psalmā sasaucas ar kanāniešu mitoloģiskajiem tēliem, kur haosu bieži raksturoja kā ūdeņus negaisā, un dievība, kas varēja kontrolēt šos ūdeņus uzskatīja par galveno dievu. To visu paveic tikai Dieva balss un nevis uzvara kosmiskā cīņā, jo Dievam nav ar ko un par ko cīnīties kā tas bija pagānu dieviem. Šī balss īsteno varu pār kosmiskajiem haosa spēkiem un pār valstīm un tautām. Psalmists apzināti izmantoja kanāniešu valodu un tēlus, lai uzsvērtu Kunga spēku un uzvaru pretstatā naidīgā Bāla vājumam. Psalmā ir daudz dažādu mitoloģisku tēlu un iesākas ar Dieva goda izteikšanu. Izsaukums ir vērsts pie Dieva dēliem un tādā veidā Izraēls demitoloģizēja maznozīmīgas apkārtējo tautu dievības, un visus garus atzīst par vienkāršiem debesu radījumiem vai eņģeļiem (Ps 8,6) un nevis daudzdievības izpausmi.

Visā psalma vienpadsmit rindās Dieva vārds parādās astoņpadsmit reizes un tas ir lielisks Vecās Derības doksoloģijas piemērs, kurā tiek slavēta Kunga vara pār visumu. Šis spēcīgais, aizkustinošais psalms uzsver Dieva diženumu. Šis psalms virzās no debesīm uz zemi, kur pērkona negaiss ar biedējošu niknumu virzās no jūras, pāri kalniem un tālāk uz tuksnesi. Psalms beidzas ar atsauci uz Dieva tautu un meklē tiem spēku un mieru. Psalmā septiņas reizes atkārtojas vārdi “Kunga balss” un kā tā sadrebina zemi un klausītājam ļauj iztēloties sevi lielas vētras centrā ar zibeņiem un pērkoniem. Interesanti, ka Kungs nerunā ar vārdiem, bet ar savu baismīgo balsi, kas sakustina visu radību. Psalms atklāj Dieva varenību un godu. Iemesls kāpēc Viņam jādod gods ir tas, ka Kungs valda pār dabu ar savu vārdu. Doksoloģija ir Dieva pielūgsmes galvenā iezīme. Kristieši saka: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam” vai Svētajā Misē: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un citos veidos. Vecajā Derībā īpaši izteiksmīgi 29. psalms izsaka Izraela doksoloģiju Dieva godam.

Kunga Kristību svētku liturģiskais konteksts šim psalmam dod dziļāku nozīmi un skaidro Kunga teofāniju Jordānas ūdeņos, kur Dieva “balss no debesīm sacīja: 'Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.' ” (Mt 3,17). Psalmā tiek teikts, ka arī vētrā visums pieder Dievam, bet Jēzus kristībās, ka Viņš ir Dieva Dēls. Šis psalms mums atgādina, ka Dieva spēks un miers dabā darbojas, un padara to pieejamu cilvēkiem. Psalma saturs attēlo to, ko Kunga spēks var izdarīt un cik nomierinošs ir Viņa sniegtais miers. No tā visa izriet, ka, ja cilvēki vēlas izmantot Viņa spēku vai mieru, viņiem ir jāpierāda sava uzticība, atzīstot, ka viss gods un spēks pieder Viņam, taču viņiem tas jādara saskaņā ar Kunga gribu. Apustulis Pāvils rakstīja Filipas draudzei, ka viņš atteicās no visa, kas traucēja Kristus un Viņa augšāmcelšanās spēku  un gribas pazīšanai (Filip 3,1-11). Svētie uz zemes pievienojas eņģeļu un erceņģeļu pulkam debesīs, lai bezgalīgi slavētu to, kurš ir cienīgs saņemt godu, jo ar savu vareno vārdu Viņš ne tikai visu radījis, bet arī uztur (Ebr 1,3). Jaunajā Derībā mēs redzam, ka Jēzus Kristus nomierina vētras, staigā pa ūdens virsmu, pārvērš ūdeni vīnā un pat Viņa nāvi pavada zemestrīce. Tas viss apliecina, ja Jēzus ir debesu un zemes Kungs, un ticīgie griežas pie Pestītāja, lai savā dzīvē pieredzētu Viņa spēku un mieru. Baznīca godina “Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem” (Mk 14,62), kura priekšā “visi mestos ceļos” (Filip 2,10), lai laikam piepildoties Jaunajā Jeruzalemē tautas dzīvotu Dieva klātbūtnē (Atkl 21, 1-3).

br. Jānis Savickis OFMCap