Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, C

Sīr 24, 1-2.12-16

Jēzus Sīraha dēls,

manuskripts no Austrijas, 1435-1445

2. janvāra svētdiena atrodas Jēzus Kristus Piedzimšanas svētku laika pašā vidū, kurā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva gudrības noslēpumu, kurš Iemiesojās Miesā - Jēzū Kristū. Saskaņā ar mūžsenu plānu Mūžīgā Gudrība ienāca pasaulē. Pirmais lasījums ir ņemts no Vecās Derības gudrības slavinājuma (Sīr 24,1-22) no Sīraha dēla grāmatas, kas veido pamatu Jaunās Derības mācību par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas fragments ir ņemts no 24. grāmatas nodaļas, kas atrodas tās centrā, kur atrodas ļoti svarīgs teksts par Gudrību, kas satur universālu un mūžīgu gudrību. Apustulis Jānis (Jņ 1,1-3,14), Pāvils (1 Kor 1,30; 2,7; 8,6; Kol 1,15-17) un Vēstule Ebrejiem (1,2) rakstīja par Dieva Dēlu kā neradītu Gudrību, tādu, kas rada un visu pastāvošo gudri uztur. Sīraha dēla grāmatas tapšanas laikā parādījās doma, ka Gudrība, kas nāk no Dieva ir radošs un iedarbīgs vārds, Kunga gribas izpausme, kas atgādina pastāvīgu esību - personu (Sīr 24, 1-22). Caur šo Gudrību visa radība ir tapusi, apņem visumu, atspoguļojas katrā radībā (Sak 8,22-31; Gudr 13,1-9) un caur to Dievs veido attiecības ar cilvēkiem, lai viņi varētu iepazīt, godināt un klausīt Radītāju.

Kad autors pielīdzina gudrību dažādiem kokiem un krūmiem (Sīr 24,13-17), viņš norāda uz tās skaistumu, dzīvīgumu un augīgumu. Mūsdienu lasītājam šādi augu valsts tēli var likties pārspīlēti un nesaprotami, bet senajam lasītājam šie koki, krūmi un eksotiskie elementi, kuri tika izmantoti liturģijā, varēja izsaukt baudas sajūtu un alkas pēc gudrības. Libānas ciedrs (Sīr 24,13a) ir cēlākais un svinīgākais koks Sīrijas-Palestīnas zemēs un tika izmantots kā spēka un skaistuma metafora (Ps 92,13; Sk 24,6; Dz 5,15). Ciprise (Sīr 24,13b) ievērojama ar savu augstumu, kas ir “ieslējusies mākoņos” (Sīr 50,10). Uz Hermona kalns ir novietots ziemeļaustrum Palestīnā netālu no Jordānas upes iztekas. Ēn-Gedī (Sīr 24,14a) pilsēta bija novietota Nāves jūras rietumu krastā un šī apkārtne bija plaši pazīstama pateicoties dateļu palmām. Jērikas (Sīr 24,14b) pilsēta atradās Jordānas upes rietumu krastā ar auglīgiem dārziem, leknu un bagātīgu augsni. Jēriku sauca arī par “palmu pilsētu” (2 Hr 28,15) un šeit pieminētās rozes varēja ļoti krāšņi augt pilsētā. Olīvkoks (Sīr 24,14c), kas šeit ir raksturots kā “daiļš”, ir galvenais Svētās Zemes un visas Vidusjūras zemju augļu koks. Platāna koks (Sīr 24,14d) Vecajā Derībā ir pieminēts vēl tikai divas reizes (Rad 30,37; Ez 31,8) un aug mazā skaitā galvenokārt Palestīnas ziemeļos.

Pēc skaisto un vērtīgo koku uzskaitīšanas Sīraha dēls pāriet pie smaržu un vīraku tēliem, ko izmantoja apkūpināšanas rituālos. Kanēļkoks, balzāmeļļas krūms un izmeklētas mirres (Sīr 24,15a) tika sajaukts ar kasiju jeb Ķīnas kanēli un olīveļļu, lai izveidotu svētu svaidīšanas eļļu, ko lietoja dažādiem rituāliem. Galbāns (Sīr 24,15c) ir rūgta, aromātiska gumija, ko iegūst no dažādiem augiem. Oniksa ekstrakts tiek ņemts no dažu gliemju sugu operculum, kas ir kaulaina vai kaļķaina plāksnīte, kas gliemjiem ar čaumalu kalpo kā aizdare pēc tam, kad gliemis ir paslēpies čaumalā. Šīs smaržvielas tika sajauktas ar vīraku, lai izmantotu dievkalpojumus (Izc 30,34-35). Ben Sīrahs pielīdzina vīraka smaržu kaut kam svētam, pieņemamam un patīkamam Kungam. Šādu vīraku nedrīkstēja lietot ārpus liturģijas (Izc 30,38) un to varēla izmantot tikai nozīmēti cilvēki - priesteri (Sk 16,6-7.17-35; 2 Hr 26,16-19).

Fragmenta beigās autors atgriežas pie kokiem un piemin terebintu (Sīr 24,16a) - lapu koks ar smailām lapām un sarkanām ogām, kas izcēlās ar plašiem un jaukiem zariem. Gudrības salīdzināšana ar kokiem un augiem, un to simboliskā vērtība (Sīr 24,13-17) ļoti saskan ar Dziesmu dziesmu grāmatu, jo vietu nosaukumi (Libāna, Hebrona, Ēn-Gadī, Jērika) ģeogrāfiski aptver Gudrības robežas un tās atbilst Izraela robežām. Dziesmu dziesmā līgava atrodas dārzā, kurš ir bagāts ar dažādiem augiem un ir piepildīts ar vērtīgām smaržām un garšvielām. Pastāv daudz līdzību starp Sīraha dēla grāmatas fragmentu (Sīr 24,13-17) un Dziesmu dziesmu, un tas redzams vietas nosaukumos, koku, augu un smaržvielu nosaukumos. Izvēlētā tauta saņēma no Kunga pavēli apmesties apsolītajā zemē, kur arī Gudrība iesakņojās, auga, pumpuroja, ziedēja un nesa cēlus augļus, ko deva jebkuram. Koki šajā Rakstu vietā atgādina lasītājam par dzīvības koku (Rad 2,9; 3,22). Sīraha dēls vēlas, lai cilvēks sniedzas pēc dzīvības koka jeb Gudrības caur Toru, kas ir Dieva atklāsmes vispilnīgākā izpausme Vecās Derības ticīgajiem.

Iesakņotās Gudrības tēls (Sīr 24,12) ir īpašs un gudrības literatūrā taisnie un muļķie ir iesakņoti zemē un atpazīstami pēc augļiem. Pēc tam, kad Gudrība iesakņojas Sionā, tā uzplaukst dažādos kokos un ziedos, un tiek salīdzināta ar eksotiskām smaržvielām, kuras bija paredzītas lietot Dieva godam, lai veidotu smaržīgas eļļas un vīraku. Šie tēli atgādina Ēdenes dārzu (Rad 2), bet tagad šis dārzs ir Jeruzāleme, kur Gudrība plaukst kā pirmajā dārzā (Rad 2,9; Ez 31,2-9). Dažādu augu krāšņa augšana liecina par Gudrības dzīvīgumu, pārpilnību un nenovērtējamo daili. Izceļošanas grāmatā atrodam eļļu un vīraka pagatavošanas un lietošanas norādījumus (30,22-38), kas saskan ar Sīraha dēla vārdiem. Viņš izmantoja šo Toras mācību, lai rakstītu par Gudrības klātbūtni tautā caur svētnīcu un rituāliem. Izmantojot šos simbolus, kuriem ir cieša saistība ar dievkalpojumiem un priesterisko kalpojumu, Sīraha dēls neraksta abstrakti par gudrību, bet norāda uz konkrētu gudrības lomu tautā un augļu nešanu Izraela reliģiskajās institūcijās. Kulta prakses Sīraha dēlam bija veids kā atminēties un pārdomāt Gudrību un Toru. Visuma Gudrība, kura bija klātesoša radīšanā, savā tautā, Jeruzālemes svētnīcā, rakstītā veidā Torā un atklāsmē ļāva Sīraha dēlam apbrīnot kā Dievs bija jūdiem devis iespēju dzīvot savas dzīves saskaņā ar morālām un rituālām prasībām.

Pašā fragmenta sākumā (Sīr 24,1-2) nav attēlota tik daudz kā debesu vīzija, bet liturģiska pieredze, kas varēja notikt svētnīcā. Protams, ka pirmatnējā Gudrības mājvieta ir debesis (Is 6), tomēr zemes mītnes vieta ir atrodama Izraelī un īpašā veidā jūdaismā Dieva kults bija sakopots Jeruzālemes svētnīcā. Gudrības klātbūtne bija savas tautas vidū. Šī svarīgā un dziļā patiesība ir arī atrodama citviet Rakstos, piemēram, Sakāmvārdu grāmatā (8,6-8). Vārds ir veids kā Dieva gudrībā atklājās un parādās radībā un Likumā. Jaunajā Derībā un īpaši Jāņa Evaņģēlijā Vārds un Gudrība tiek apvienoti un aprakstīti, un pasludināti, ka ir iemiesojušies Jēzū Kristū. Kad piepildījās laiks, mūžīgais Vārds iemājoja cilvēku vidū (Jņ 1,14) un mēs varam Viņu iepazīt kā īsteno cilvēka personu - vienpiedzimušo Dieva Dēlu, kurš joprojām ir klātesošs savas Baznīcas tautas vidū. Apustulis Pāvils Kristu tiešā veidā sauca par Dieva gudrību (1 Kor 1,24.30) un piedēvē Viņam visu, ko jūdu attiecināja uz Gudrību. Gudrība par kuru raksta Sīraha dēls ir kaut kas vārdos grūti izsakāms, dziļš, teoloģisks un personisks, un nevis informatīvs. Sīraha dēls ar gudrību dalās, lai mācītu dzīves pieredzē balstītus padomus. Līdzīgi var iepazīt Iemiesoto Dieva Gudrību - Jēzu Kristu, kurš mums atklājas attiecībās un dialogā, un nevis zināšanās un teorijās, jo Kungs ir skaists un smaržīgs Dzīvības koks, kura augļi dāvā dzīvību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 3,3-7.14-17a, Svētās Ģimenes svētki

Sīr 3,3-7.14-17a

Jēzus Kristus un Jēzus Sīraha dēls,
manuskripts no Nīderlandes 1250 - 1275

26. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus. Šogad šie svētki, kas ikgadu tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Ziemassvētkiem, iekrīt dienā pēc Kristus Piedzimšanas svētkiem. Abas svētku dienas Dieva vārda lasījumos uzmanību vērš uz Svēto Ģimeni, tomēr vienmēr jāatceras, ka Jēzus Kristus persona ir centrālā. Svētās Ģimenes svētkos Baznīca vēlas ticīgajiem parādīt vidi kādā auga Dieva Dēls. Sīraha dēla grāmata (ap 180. G. pirms Kr.) vienā no savām pamācībām aicina pārdomāt godbijību pret tēvu un māti. Vecāku-bērnu attiecībām bija liela loma gudrības literatūrā senajos Tuvajos Austrumos. Cieņa pret vecākiem, līdzīki kā citās reliģijās un kultūrās, ir viens no Izraela ticības pamatprincipiem, jo desmit bauši māca: “Godā savu tēvu un māti” (Izc 20,12; At 5,16). Vecāku nicināšana un ignorēšana tika uzskatīta par nopietnu pārkāpumu vairākās Vecās Derības vietās (Mozus grāmatas, Sakāmvārdos un Malahija grāmatā). Interesanti, ka tikai helēnistiskajā laikmetā, kad dominēja grieķu kultūra, jūdi sāka rakstīt pamācības par desmit baušļu pielietojumu ikdienas dzīvē (Sīraha dēla grāmata, Kumranas tekstā Musar leMevin). Helēnistiskā kultūra centās sakārtot, regulēt un izdalīt dažādas autoritātes, un Dievam (dieviem), valdniekiem un vecākiem bija svarīgākā loma. Jūdi gan uzsvēra vērtību hierarhiju saskaņā ar desmit baušļiem: pirmajā vietā Dievs (Sīr 1,11-30) un otrajā vecāki (Sīr 3,1-16).[1] Daži rabīni pat skaidroja Likumu tā, ka bērni tika pielīdzināti tēva vergiem un pat viņiem bija vara pār dzīvību un nāvi. Sīraha dēls neko pat līdzīgu nerakstīja, bet drīzāk pretēji, jo uzsvēra mīlestību, cieņu un rūpes. 

Patiesa ticība paredz, ka cilvēks bīstas Dieva un viena no šīs ticības obligātajām sekām ir attieksme pret vecākiem. Svarīgi, ka ceturtais bauslis ir pirmais no tiem, kas attiecas uz pienākumiem pret cilvēkiem un vienīgais, kas ietver solījumu: “Godā savu tēvu un māti, lai tavas dienas būtu ilgas tajā zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dod” (Izc 20,12). Sīraha dēla grāmatā autors sola, ka ceturtā baušļa ievērošana var dot ilgu mūžu, grēku piedošanu un citas svētības. Bērni, kuri godina savus vecākus (Sīr 3,14), krāj dārgumus, ļauj piedzīvot prieku no saviem bērniem un ilgu mūžu (Sīr 3,4-6). Sīraha dēls uzsvēra, ka tas “Kas pamet nelaimē tēvu - ir kā zaimotājs, kas sanikno māti - Kunga nolādēts” (Sīr 3,16). Slikta attieksme pret novecojušiem vecākiem varēja būt bieža problēma par kuru atklāti vajadzēja runāt, jo jau Mozus grāmatās necieņa pret vecākiem tika nopelta. Sods par necieņu bija paredzēts bargs. (Izc 21,17; At 27,16; Lev 20,9). [2] Vārdos “gandara par grēkiem” parādas izvēlētās tautas izpirkšanas un starpniecības mācības paši sākumu (Sīr 3,3-4), kam būs liela loma vēlākos laikos pestīšanas vēstures laikos. Šāds ģimenes attēls palīdzēja veidot vēlāk savu ģimeni, kurā varēja ieviest ģimenes lomu modeli, kuru varēja pieredzēt bērnībā. Ģimenē jauniešiem mācīja kā veidot attiecības un tika uzsvērts, ka viņu vecāki turpina būt klātesoši kopienas sociālajā un reliģiskajā dzīvē. Savā ziņā tā nebija tik daudz mīlestība, bet drīzāk savstarpējā atkarība. Sīraha dēla grāmatā ir uzsvērta dievišķā, vecāku un sabiedriskā autoritāte pār dēlu. Grāmatā pārdomas ir vērstas pie dēliem, lai viņi saglabātu tēvu tradīciju.[3] Sabiedrības miers un solidaritāte cilvēku starpā bija svarīgas Sīraha dēlam. Viņam rūpēja ikdienas dzīves norises, paredzama un konfortabla dzīve, kurā ģimenes dzīvei bija svarīgākā vieta sabiedrībā, jo ikdienas dzīve nav tik ļoti sabojāta ar pasaules vilinājumiem.

Ko šīs svētdienas fragmentā var lasīt par māti? Māte ir pieminēta trīs reizes (Sīr 3, 4.6.16), bet tēvs divas reizes vairāk (Sīr 3,3.5.6.7.14.16). Sīraha dēls raksta par ikdienas dzīvi un cilvēku attiecībām, un viņa pamācībām ir izglītojošs raksturs, kuras ir vērsts pie jauniešiem, kuri gatavojas pieaugušo dzīvei un attiecībām ar sievietēm. Māte parādās tikai saistībā ar tēvu un vienmēr otrajā vietā. Tēvs ir tas, kas grāmatas mācībā runā (Sīr 3,1.12), bet māte nekad neizsaka vārdu. Autors bija vairāk ieinteresēts tēvā un viņa audzinātāja lomā, bet šajās mātes pārdomās ir klātesoša tikai kopā ar tēvu. Nekas netiek minēts par mātes audzinošo lomu. [4] No 1390 grāmatas pantiem 105 jeb 7% attiecas uz sievietēm. Sieviete tiek parādīta un vērtēta divos pretstatos - laba un slikta sieviete: no vienas puses laba sieva, māte (Sīr 3,1-16), atraitne, meita, un no otras puses slikta sieva, laulības pārkāpējam un prostitūte. Sīraha dēla sievietes uztvere atspoguļo viņa laikmetu, kurā sieviete ir attēlota attiecībās ar vīrieti un laba sieviete tiek slavēta, taču jāuzmanās no sliktas sievietes. [5] Sieviete ir aicināta būt par vīrieša biedreni un māte, kuras cieņa ir ļoti liela un pielīdzināma cieņai pret tēvu. Sīraha dēls skaisti raksta par cieņu pret māti un izmanto retus vārdus: “kas māti godina, ir kā dārgumu krājējs” (Sīr 3,4) un līdzīgā veidā Jaunajā Derībā apustulis Pāvils raksta par labo darbu krāšanu bagātniekiem: “Liec viņiem darīt labu, lai viņi kļūtu bagāti labos darbos, lai ir augstsirdīgi un devīgi, tā sakrājot sev stingru pamatību nākamībai, lai tādejādi dzīvotu īstu dzīvi” (1 Tim 6,18-19). Dievs uzvedību pret vecākiem uzskatīja par mērauklu, kas norādīja uz attiecībām starp sevi un cilvēkiem, un tie, kas necienīja vecākus, necienīja sevi. Tā bija pašiznīcinoša uzvedība, jo cilvēks pats sevi notiesāja Dieva priekšā un atdalīja sevi no dzīvības avota. Kāpēc Baznīca piedāvā Svētās Ģimenes svētkos šo Vecās Derības lasījumu? Šis fragments ļauj izprast Jēzus Kristus vēlmi padod sevi Jāzepam un Marijai, kurš kā Dieva Dēls pakļaujas baušļiem, pieņem derības tautas tradīcijas un dzīvo "īstu dzīvi" (1 Tim 6,19). 

[1] Jeremy Corley, Respect and Care for Parents in Sirach 3:1-1, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 139.

[2] Friedrich V. Reiterer, The Influence of the Book of Exodus on Ben Sira, in: Intertextual Studies in Ben Sira and Tobit, Washington 2005. P. 102.

[3] Thomas R. Elssner, “The wisdom teaches their sons” (Sir 4:11). And the daughters? - Sons of Ben Sirach, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 176-177.

[4] Jacques Vermeylen, Occasions when Wisdom replaces the Mother as Educator in Sirach and the Related Literature, in: Family and Kinship in the Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin 2013., P. 203-204.

[5] Jolanta Judyta Pudełko, Od pogardy do idealizacji – obraz kobiety w Księdze Syracha, in: Biblica et Patristica Thoruniensia, Tom 8, Nr 2 (2015), s.68.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mih 5,1-4a , IV adventa svētdiena, C

Mih 5,1-4a

Pravietis Miha,
manuskripts no Rēgensburgas 1465.g.

Ceturtās adventa svētdienas Dieva vārda liturģijas lasījumi pietuvina klausītājus Kunga atnākšanas noslēpumam un uzsver Viņa pazemīgo ierašanos. Pirmais lasījums no pravieša Mihas grāmatas šo pazemību attēlo ar Mesijas dzimšanas vietas atklāšanu: “Bētleme…vismazākā no Jūdas ciltīm” (Mih 5,1). Kad pravietis Miha rakstīja šos vārdus, vēl bija jāpaiet kādiem astoņiem gadsimtiem līdz Kunga piedzimšanai. Pravietis dzīvoja sarežģītā laikā, jo daļu no izvēlētās tautas jeb ziemeļu valsts jau bija iekarojusi Asīrijas lielvalsts, bet neatkarību vēl saglabāja Jūdeja ar savu galvaspilsētu Jeruzālemi. Mazajām Asīrijas kaimiņu valstīm tas bija baiļu un neziņas laiks. Šajā laikā Asīrijas valsts ietekme pieauga un 722. gadā tā iekaroja Samariju, kas bija ziemeļu valsts galvaspilsēta, bet 701. gadā ielenca Jeruzālemi, kas bija visdraudīgākais laiks dienvidu valstij. Pravietis Miha darbojās Jūdas ķēniņu Jotāma, Ahaza un Hiskija valdīšanas laikā (no 750 līdz 687.g. pirms Kr.), bet no praviešiem viņa laika biedri bija Ozeja, Isaja un Amos.

Tajos saspringtajos laikos, kad Asīrijas lielvalsts tīkoja iekarot zemes, bet Jūdejas valstī bija daudz iekšējo problēmu, nevienlīdzības un ārišķības, Dievs sūtīja pravieti Mihu ar vēstījumu tautai. Grāmatas divās vietās pravietis raksta par atbrīvošanu un šīs svētdienas lasījumā netiek pieminēts nākotnes “ķēniņš”, bet gan valdnieks. Šajā pestīšanas vēstures posmā vārdu “svaidītais/mesija” vēl nelietoja, to sāka izmantot tikai pēc Babilonas gūsta beigām. Miha pravietoja par Dāvidam līdzīgu ideālo valdnieku, kura darbībā svarīgāka būs viņa persona, misija, vārdi un darbi, un nevis tituli. Svarīga detaļa Mihas pravietojumā ir tā, ka pestīšana nāks no maza miestiņa: “Bētlemes Efrata” (Mih 5,1), no kura cēlies ķēniņš Dāvids un nevis no galvaspilsētas. Tas norāda, ka jaunais valdnieks nebūs saistīts ar līdzšinējo varas struktūru un savstarpējiem sakariem, kuri bija izveidojušies Jeruzālemē. Kāpēc Bētleme šeit ir ar paplašinātu nosaukumu “Bētlemes Efrata”? Miha vēlas atšķirt Bētlemes iedzīvotājus un norādīt uz Dāvida pēctečiem. Cilšu izdalīšanai bija liela nozīme. Interesanti, ka pravietis Miha pats bija no Morešetas (Mih 1,1), kas atradās netālu no Bētlemes un uz notikumiem valstī skatījās no provinces perspektīvas, nevis kā laika biedrs Isaja - no galvaspilsētas Jeruzālemes skatupunkta.

Šis svētdienas fragmentā Miha pravieto par Kādu, kas nāks kā gans un ieviesīs mieru. Skaisti un tēlaini iepriekš grāmatā viņš apraksta kā šis miera laiks nākotnē iesāksies: “pārkals zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku nažiem” (Mih 4,3). Miha īpaši vēlējās sasaistīt gana tēlu ar mieru un pasludināt, ka šis gans “pats būs miers” (Mih 5,4). Jaunajā Derībā šis motīvs arī parādās, kur Jēzus dāvā savu mieru (Lk 24,36; Jņ 14,27; 20,19; 21,26). Apustulis Pāvils skaidro, ka Kristus nāve ienesa mieru starp Dievu un ticīgajiem, un atjaunoja attiecības starp viņiem (Rom 5,8-11; 2 Kor 5,18-21; Ef 2,14-17; Kol 1,20-22). Jēzus Kristus ievadīs valstību sūtot Svēto Garu par sapulcinātajiem mācekļiem, ganīs savas avis, dāvās viņiem visu nepieciešamo, garīgo barību un sargās viņus (Jn 10, Ebr 13,20; 1 Pēt 5,4). Jēzus Kristus valdīs Dieva spēkā un neizmantos cilvēku manipulācijas un kontrolējošo izdomu.

Mateja Evaņģēlijā lasām par austrumu gudrajiem, kuri ieradās Jeruzālemē meklēt jaundzimušo ķēniņu, bet no Miha grāmatas (5,2) viņi uzzināja precīzu dzimšanas vietu - Bētlemi. Balstoties uz šo norādi un zvaigznes vadību, gudrie devās un patiešām atrada bērnu Jēzu (Mt 2,3-12). Herods izmantoja šo rakstu vietu un devās nogalināt Bētlemes jaundzimušos, lai nepieļautu jauna ķēniņa izaugšanu. Pestīšanas plāns tomēr ir daudz dziļāks un pārsteidzošāks nekā cilvēku plāni un ļaunums. Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu, kā jauno Dāvidu, avju ganu, kurš dos mieru un drošību no ienaidniekiem. Jēzus ir Dieva dāvana visai pasaulei, kura ir ielenkta un nezina kā izglābties.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sof 3, 14-18a, III adventa svētdiena, C

Sof 3, 14-18a

Pravietis Sofonijs ar grāmatu

Trešā adventa svētdiena aicina uz prieku un īpaši skaidri tas atklājas vārda liturģijas lasījumos. Pirmais lasījums no pravieša Sofonija grāmatas (7.gs. pirms Kr.) mudina uz līksmību, jo Kungs ir klātesošs un uzveic ļaunā varu, kas cilvēkos iedveš bailes. Pravieša Sofonija grāmata ved savus lasītājus cauri divām pestīšanas vēstures drāmām: bojāeju un atjaunošanos, un šajā svētdienā lasīsim fragmentu no vārdiem par atjaunošanos. Pravietis Sofonijs pasludināja Kunga dienu un Izraēļa atjaunošanu. Līdzīgi kā par vairākiem mazajiem praviešiem, tā arī par Sofoniju nav atrodamas daudz ziņas. Pašā grāmatas sākumā (Sof 1,1) lasām Sofonija ģenealoģiju, no kuras var secināt, ka viņš visdrīzāk ir cēlies no Dāvida pēctečiem. Sākot savu grāmatu ar cilts koku četrās paaudzēs, pravietis parāda, ka viņš ir uzticīgs Kunga apsolījumiem un pieder savai tautai, pravieto saskaņā ar Dieva gribu. Grāmata kopumā ir visai drūma, bet pašās beigās pravietis iedrošināja tautu “dziedāt”, “gavilēt”, “priecāties” un “līksmoties” par Dieva pestījošo darbu. Viņš ļāva saviem lasītājiem iztēloties Dieva svētību un aicināja priecāties. Šis mudinājums nerodas no pašu cilvēku darbības un nopelniem, bet pateicoties Dieva klātbūtnei. Soda laiki ir beigušie un ienaidnieki aizdzīti, un Dieva mīlošā klātbūtne ir reāla un “aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18).

Lai labāk izprastu šo pravietojumu ir jāņem vērā, ka “Kunga diena” jeb šajā fragmentā vienkārši “tā diena” ir ierasts jūdu izteiksmes veids, kas attiecās uz jebkuru svētnīcas kalendāra svētku dienu vai svētku laiku (Pashas svētki, Vasarsvētki u.c., skat. Lev 23). Vārdiem “Kunga diena” bija pozitīva un svinīga pieskaņa, kas saistījās ar sabiedrisko un liturģisko dzīvi. Sofonijs savā grāmatā šo dienu gan neattēlo kā priecīgu, bet kā soda dienu, tomēr grāmatas noslēgumā apstiprina, ka Kungs atjaunos attiecības ar savu tautu un iemājos tās vidū. Pravieša grāmatai cauri vijas liturģiskā nots un Kunga tiesa tiek aprakstīta kā liturģiski svētki (“Kunga diena”). Laiku piepildījumā tautas būs sagatavotas patiesai Dieva pielūgšanai ar “šķīstām lūpām” (Sof 3,9). Šķīsta/tīra/patiesa/skaista valoda ir liturģijas valoda, kura jau divus tūkstošus gadus izskan visos pasaules nostūros. Pazemīgie tiks glābti un sapulcināti pielūgsmes vietā (Sof 3,11-12) un svētkiem (Sof 3,17). Sofonija eshatoloģiskā cerība lūkojas tuvības atjaunošanā starp Dievu un Viņa tautu pateicoties liturģiskām svinībām atbilstošā vietā (Siona, Jeruzāleme) un pateicoties pārbaudījumiem, kas atjaunotu un nostiprinātu vienotību ticīgo starpā. Šāds skatījums uz īstenību atgādina debesu liturģiju, kas atklājas arī ticīgajiem, kas vēl dzīvo miesā.

Šajā svētdienā pravietis raksta par to, ka Kungs būs tautas “vidū” (Sof 3,15.17) un šie vārdi pasludina kristiešiem iemiesošanās noslēpumu. Kristīgajā tradīcijā Baznīca un arī Marija tiek identificēta kā Sionas meita un šo domu ļoti skaidri izsaka Katehisms apcerot lūgšanu “Esi sveicināta”: “Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. "Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū." (Sof 3, 14.17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, Derības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir "Dieva mājoklis pie cilvēkiem" ( Atkl 21, 3). "Žēlastības pilnā" sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 2676). Baznīca ir Sionas meita, kas nodrošina Kunga klātbūtni savas tauta vidū.

Pozitīvais Sofonija grāmatas nobeigums iezīmē patiesību, ka Kunga dienā Dievs svētīs Jeruzālemi un tautas. Dievs sapulcinās izkliedētos un novietos tos sev līdzās kā Izraēla Ķēniņš (Sof 3,15). Pestīšana būs tik iespaidīga, ka pats Dievs pievienosies šim priekam (Sof 3,17). Ja pravieša Isaja grāmatā mesiāniskā persona ir parādīta kā kāds īpašs tēls, tad Sofonijs neizdala nevienu personu kā tikai Dievu, derības Kungu. Viņš ir Ķēniņš un valdnieks, kurš uzturēsies tautas vidū. Kā Dievs var tā iemājot cilvēku vidū? Ja skatās no Vecās Derības perspektīvas, šie vārdi tādā veidā nav piepildījušies.  Šis nobeiguma skaistais atjaunošanas tēls ienes saskaņu un mieru, jo ir skaidrs, kas valdīs un tas ir Dievs, kurš pakļaus visus naidniekus. Nebūs vairs iemeslu baiļoties, jo izbeigsies visas apspiedēju viltības. Dieva mīlestība ir pārsteidzoša un liela, jo Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu. Dieva Dēls, Jēzus Kristus nāca pasaulē, dzīvoja līdzās cilvēkiem, tika nogalināt un augšāmcēlās. Apustulis Jānis šo priecīgo patiesību ir izteicis visdziļākajā veidā rakstot par Jēzu Kristu kā Vārdu, kurš iemājo mūsu vidū un ir Dievs. Kristiešu prieks nebeidzas ar Jēzus Kristus personu, bet turpinās un palielinās iepazīstot Svētā Gara personu, kurš tiek sūtīts mūsu vidū un sirdīs, lai atdzīvinātu mūsu ticību Jēzum Kristum. Kungs valda un ir mūsu vidū tikai tad, kad Svētais Gars iemājo savā tautā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Bar 5, 1-9, II adventa svētdiena, C

Bar 5, 1-9

Pravietis Baruhs ar vīstokli

Otrā adventa svētdienā Dieva vārda liturģijā uzsvars tiek likts uz Dieva pestījošo iniciatīvu un pestīšanas vēsturi, kura piepildījās Jēzus Kristus personā. Pirmais lasījums ir no pravieša Baruha grāmatas, kura satur cerības un pestīšanas pilnu vēstījumu. Dievs ļoti rūpējas par savu tautu un ļoti empātiski to uzlūko un pavada ceļā. Pravietis raksta, ka “pēc Dieva pavēles meži un visi smaržīgie koki dod Izraēlim ēnu” (Bar 5,8) un tādā veidā tauta tiks atvēsināta un baudīs ceļu uz Jeruzālemi no Babilonas gūsta. Ēnas tēlainais lietojums Vecajā Derībā ir ļoti izplatīts un norāda ne tikai uz vēsumu, kurš ir veldzējošs tuksnešainā vidē, bet īpaši uz Dievu, kurš kā ēna ir pār savu tautu un to sargā. Šīs svētdienas lasījums atrodas Baruha grāmatas noslēdzošajā daļā un ir priecīgu emocīju piepildīts teksts, kas uzsver pāriešanu no skumjām uz priecīgo godības laiku.

Pravietis sludina, ka Jeruzāleme tiks atjaunota uz mūžiem un saņems no Dieva jaunu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Šis jaunais vārds izsaka tādu kā jaunās īstenības programmu, kas darbosies mūžīgi. Šādu drošticamību var dāvāt un nodrošināt vienīgi Dievs, kurš pats ir mūžīgs. Šajā fragmentā pravietis sešas reizes lieto vārdu gods/godība/slava, kas izsaka spēcīgu, iedarbīgu un spožu Dieva klātbūtni. Šāda Dieva gaismas atpazīšana un ieraudzīšana Dieva tautā var atvērt arī neticīgo acis un vēlmi atdzīt Dieva darbību ticīgo vidū. Daļēji pravietojums piepildījās, kad pēc Babilonas valsts krišanas, persiešu valdnieks Kīrs atļāva jūdiem atgriezties tēvzemē un atjaunot svētnīcu, tomēr arī šis miers nebija ilgs, jo nāca grieķu un vēlāk romiešu valdīšana. Vai ar zobenu un politisko izveicību var nodibināt patiesu mieru? Uz šo jautājumu Dievs atbildēja sūtot savai tautai Jāni Kristītaju, kurš sludināja grēku nožēlas kristību un aicināja sagatavot Kunga ceļus.

Jeruzālemes pilsēta tiek personalizēta kā māte (Bar 4,5-5,9), kura ir pazaudējusi savus bērnus dēļ viņu grēkiem. Svētā pilsēta šeit nav attēlota tikai kā māte, bet arī kā atraitne, šķīsta sieviete un aizbilde. Atraitnes tēlam, kura ir zaudējusi savus bērnus, uz lasītāju jāatstāj spēcīgs emocionāls iespaids, jo mātes saite ar bērniem ir spēcīgākā saite kāda pastāv starp cilvēkiem (Is 49,15). Pilsētas simbolika ir mātišķa, jo tā ir kā sieviete, kas sevī lolo savus iemītniekus kā bērnus.* Svētajos Rakstos arī var sastapt Dieva mātišķās īpašības: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Is 49,15). Jeruzāleme nav grēkojošās tautas iemiesojums vai simbols un tā paliek šķīsta, bet arī kā atraitne. To varētu raksturot kā pilsētas misticismu, bet Jaunajā Derībā līdzīgo lomu ticīgajiem pilda Baznīca. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “Turpretī Jeruzaleme, kas augšā, ir brīva; tā ir mūsu māte” (4,26). Pravietis apraksta priecīgu un triumfālu tautas atgriešanos pilsētā, bet patiesa atgriešanās saistās ar eshatoloģisku nākotni. Dievs pats pagodinās Jeruzālemi un sasauks savus bērnus atpakaļ, jo pēdējais solis pestīšanas plānā ir ticīgās tautas dzīve Dieva klātbūtnē.

Jeruzāleme nomainīs sēru un ciešanu drēbes, lai ietērptos godības un taisnības tērpā. Šī simboliskā aina norāda uz tumšās pagātnes pamešanu un jaunas dzīves sākumu Dieva vadībā. Jeruzāleme tika izglābta un tagad tā jau ir cita pilsēta, jo pieņēma Dieva godību, kas savu pestīšanu dāvās uz mūžiem. Drēbju nomaiņai seko vārda maiņa. Ja senatnē cilvēks radikāli pārmainījās, tad arī viņš bieži ieguva jaunu vārdu. Vārda maiņa iezīmē arī aicinājuma maiņu. Piemēram, Abrahams, Jēkabs, Jāzeps vai Daniels saņēma jaunus vārdus un līdzīgi tas notika ar Jeruzālemi, bet pilsēta saņēma divdaļīgu vārdu: “Taisnības miers un dievbijības gods” (Bar 5,4). Baruha grāmata apraksta tautas emocionālo pārveidošanos no skumjām par Dieva sodu uz Dieva dāvāto atjaunošanos. Grāmata noslēdzas ar emocionālu sakāpinājumu (Bar 4,5-5,9), kurā Jeruzālemes atjaunošanās tiek attēlota kā ilgi pazudušo bērnu atgriešanos savā mātes pilsētā. Pāreja no bēdām uz prieku ir arī lielākais notikums Jaunajā Derībā, kur Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums pavada pāreja no bēdām uz prieku, un šis pats modelis ir jāatklāj katrā ticīgā cilvēka pieredzē. Atgriešanās no Babilonas gūsta bija iespaidīga, bet atjaunošana kādu gaidīja cilvēki nebija tik ilglaicīga un dziļa, jo šiem pravietojumiem bija jāpiepildās daudz pārsteidzošākajā veidā. Patiesu godību Izraēlis sastapa Jēzus Kristus nākšanā, bet šai godībai nebija pasaulīga spožuma, bet godība, kas bija jāsaskata Viņā dzīvē, nāvē un augšāmcelšanā. Jēzus Kristus ir ceļš pa kuru cilvēks var nākt pie Dieva kā starp mežu un visiem smaržīgiem kokiem, kas dod “ēnu” (Bar 5,8).

*Nuria Calduch-Benages, Jerusalem as Widow (Baruch 4:5–5:9), Biblical Figures in Deuterocanonical and Cognate Literature, Berlin: Walter de Gruyter, 2009, 147-164.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 33, 14-16, I adventa svētdiena, C

Jer 33, 14-16

Adventa laikā Svētie Raksti mūsu prātus, garu un iztēli pavada no Ēdenes dārza (Radīšanas grāmata) līdz jaunajai Jeruzālemei (Atklāsmes grāmata) un tādā veidā atgādina par pirmajām un pēdējām lietām. Adventa laika svētdienās būtiski ir pirmie lasījumi no Vecās Derības, jo līdzīgi kā mēs gaidām Jēzus Kristus Piedzimšanas un Epifānijas svētkus, tā visa Vecā Derība gaidīja Dieva apsolījumu piepildīšanos. Varam uztvert visu Veco Derību kā Adventa laiku. Ik gadus Adventa pirmā svētdiena atgādina par negaidītu un godpilnu Cilvēka Dēla parādīšanos. Šāda neparedzamība liek mums būt modriem un sagatavotiem, lai mūs nepārsteigtu Kunga ierašanās ar kuru mēs veidojam katru dienu attiecības un kura solījumu piepildīšanos mēs gaidām. Skaidrs ir tas, ka pat, ja mūsu attiecības ar Kungu var būt paviršas un fragmentāras, tās tiks atjaunotas un pilnveidotas pastarā dienā.

Šajā svētdienā Baznīca pirmajā lasījumā piedāvā pravieša Jeremija grāmatas fragmentu par jaunas labākas nākotnes solījumu, kurā tauta atgriezīsies no trimdas un atjaunosies. Jeremija grāmatas 33. nodaļa ir veltīta tautas atjaunošanas solījumam. Viena no Babilonas trimdas sekām bija Dāvida karaliskās dinastijas beigas, kura līdz sakāvei valdīja gandrīz četrsimt gadus. Dāvida pilsēta - Jeruzāleme un Svētnīca bija nopostīta. Atlikušie Dāvida pēcteči tika izkaisīti trimdā. Likās, ka Dieva solījumus var aizmirst. Tomēr pravietis Jeremijs šādā pesimistiskā situācijā uzstāja, ka nākotnē valdīs ķēniņam Dāvidam līdzīga persona, kas atjaunos Jeruzālemi un kuram būs centrālā lomā atjaunotajā Dieva kultā. Jeremija šajā vietā atkārto solījumu, kas grāmatā jau izskanēja (Jer 23,5-6), bet arī citviet Rakstos Dievs solīja Dāvida valdīšanas atjaunošanos un visi šie teksti atsaucas uz Dieva solījumu Dāvidam: “es ņemšu tevi no ganībām…, lai tu būtu valdnieks manai tautai” (2 Sam 7,8). Dievs apliecināja, ka Dāvida pēcteči jeb dinastija veido Izraēla apsolījumos centrālo lomu. Vēsturiski gan Dāvida dinastija netika atjaunota, taču pravieši un tauta gaidīja svaidīto - mesiju, kurs atpestīt tautu.

Cerība, ka Kāds sapulcinās visu Izraēli bija ļoti priecīga. Īpaši tas attiecās uz to, ka Viņš ”darīs uz zemes tiesu un taisnību” (Jer 33,15), jo tā tika izprasta Dāvida valdīšana Labi to raksturo Sābas ķēniņienes reakcija uz Dāvida dēla Sālamana valdīšanu: “Slavēts lai Kungs, tavs Dievs, kam labs prāts uz tevi, kas iecēlis tevi Izsraēla tronī, jo Kungs Israelu mīl mūžīgi, - viņš tevi iecēlis spriest tiesu pēc taisnības” (1 Ķēn 10,9). Ja Bībeles vārdus “tiesa un taisnība” izsakām mūsdienu valodā, tad varētu runāt par sociālo taisnīgumu, kur rūpējas par taisnīgu sociālo un ekonomisku apstākļu uzlabošanu visiem sabiedrības locekļiem. Cilvēkiem tas bija tik svarīgi un mierinoši dzirdēt, ka nāks ķēniņš, kurš būs taisnīgs, jo tas ļaus pieredzēt sabiedrībā pestīšanu, dziedināšanu un mieru.

Tautas atjaunošanās notiks saskaņā ar senajiem apsolījumiem un parādīs, ka tie, kas saka, ka Kungs “atmeta” savu tautu (Jer 33,24) - domā maldīgi. Solījums, ka tiks iedibināta mūžīga valstība ir zināmā pretrunā ar iepriekš izteiktiem grāmatā vārdiem, ka ierastā un sagaidāmā kārtība var tikt izjaukta (Jer 7,1-15). Var rasties jautājums, ko atjaunos, ja vecā kārtība ir nedroša? Kunga solījums ir iespējams tikai Jaunajā Derībā. Jeruzālemei tiks dots jauns vārds “Kungs mūsu taisnība!” (Jer 33,16) un tādā veidā iemiesos sevī arī jaunu drošību. Cilvēku taisnība nespēj iedibināt patiesu taisnību un to var tikai Dievs. Tāpēc arī Jeruzāleme iegūs jaunu vārdu. Visu Bībeli var ievietot starp divām paradīzēm: zaudēto un laiku beigās gaidāmo. Kāpēc laiku beigās mēs gaidām tieši pilsētu? Pirmkārt, tā būs jaunā Jeruzāleme. Jeruzāleme Vecās Derības ļaudīm spēcīgi saistījās ar dziļu ilgu piepildīšanos, cerība pēc tēvijas un mājām, patvēruma un skaistuma iemiesošanos. Pilsētas tēls arī atgādina par Bābeli, kas bija grēka un šķelšanās vieta (Rad 11,1-9). Jaunā Jeruzāleme nebūs netaisna, vardarbīga un neapspiedīs vājos, bet tā nāks no Dieva.

Pravietis raksta par “Dāvida atvasi” (Jer 33,15) un šie vārdi sasaucas ar pravieša Isaja teikto par dzinumu no Isaja celma un “atvase kuplos no viņa saknēm” (Is 11,1), kas attēlo taisnīgo Dāvida pēcteci kā zaru. Dāvidam tika solīta mūžīga dinastija (2 Sam 7) un derība (2 Sam 23,5), un tagad tā kārtējo reizi tiek apstiprināta. Adventa laikā var pārdomāt spriedzi starp to, kas ir un to, kam jānāk/kā jābūt. Pravietis Jeremijs uzrunāja tautu, kura vēl pieredzēja zaudējuma traģēdiju un dzīves veida maiņu. Viņi zaudēja agrāko drošības sajūtu par nākotni un pamazām iedzīvojās jaunajā mītnes zemē. Viņi nezināja vai atgriezīsies un radās jautājums, kur ir Dievs visā šajā situācijā? Kas ar tautu notika, ka tā nonāca tādā situācijā un kas notiks nākotnē? Pravietis Jeremijs atbildēja uz šiem jautājumiem parādot jaunu un drošu nākotni. Adventa laikā mēs šo drošo nākotni gaidām Jēzus Kristus atnākšanā, kurā Viņš ienāk katra cilvēka spriedzē un drāmā, lai vestu atpirkto tautu uz jauno Jeruzālemi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dn 7,13-14, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Dn 7,13-14

Liturģiskā gada noslēdzošajā svētdienā Baznīcā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkus un Dieva vārds mēģina skaidrot šo patiesību. Pirmais lasījums no Daniela grāmatas ieved lasītāju neparastu redzējumu pasaulē. Daniela grāmata uz Vecās Derības fona ir viena no savdabīgākajām un grūtākajām grāmatām. Iepriekšējā svētdienā arī lasījām fragmentu no šīs grāmatas, kurā lasītājs iepazinās par nākotnes notikumiem. Abu svētdienu lasījumi ir ņemti no Daniela grāmatas nodaļām (7-12 nod.), kurā ir daudz nākotnes vīziju un šīs nodaļas ir izteiktākais Vecās Derības apokaliptiskās literatūras piemērs. Ja vēl grāmatas pirmajā daļā (1-6.nod.) ir stāsti par gudrā Daniela varoņdarbiem, tad šajā grāmatas daļā ir aprakstīti neparasti nākotnes redzējumi. Autors ļoti neierastā veidā raksta par savu ticību. Apokaliptiskā literatūra ir apspiestas sabiedrības vai arī grupas sabiedrībā gara veikums.

Šādas literatūras autori centās plašā mērogā skaidrot ļaunos notikumus un no rūgtās pieredzes dūmakas sauca pēc pestīšanas. Cerības piepildīšanās ir sagaidāma tālā nākotnē. Svarīgs šādu tekstu uzdevums ir mierināt apspiestos. Kāda ir atšķirība starp pravietisko un eshatoloģisko literatūru? Pravietis apbēdina nomocītos, jo nesaudzē cilvēkus ar patiesības vārdiem, bet redzētājs (Daniels) mierina nomocītos. Daudzi ir uzlūkojuši Danielu kā pesimistu, jo no tiesas sprieduma nevarēs izbēgt, tomēr ticīgajiem lasītājiem viss bija tieši otrādāk, jo Dievs ieradīsies, lai atbrīvotu. Tas varbūt vēl ir tālā nākotnē, tomēr tas ir droši kā diena, ka tas notiks. 

Iepriekš tekstā Daniels vīzijā redzēja zvērus, bet šajā parādībā viņš redzēja noslēpumainu “itin kā cilvēka dēlu” (Dan 7,13), kurš saņems valdīšanu pār visu zemi un visi viņam kalpos. Cilvēka dēla valdīšanu nodrošina vairāki elementi: Dievs, kas dod varu, var to atņemt valdniekiem un dod kam vēlas. Kā valdnieks Nēbūkadnecers bija saņēmis valdīšanu (Dan 4,19), valsti (Dan 4,23) un slavu (Dan 4,27), tā līdzīgi Dievs dod Cilvēka dēlam “varu, valstību un godu” (Dan 7,14). Šis jaunās valstības mūžīgo raksturu nodrošina trīskāršs apliecinājums, ka tā būs “mūžīga”, “nebeigsies” un “nav iznīdējama” (Dan 7,14). Frāze “cilvēka dēls” nozīmē “cilvēciska būtne”, bet šeit tekstā frāze ir salīdzinošs “itin kā”, kas ļauj šos vārdus skaidrot daudz plašāk. Cilvēka dēls kā ideāla persona atrodas pretstatā ar zvēriem un pilda Dieva gribu, un palīdz iedibināt Dieva valstību. Viņš ir pretstats visiem nezvēriem, kuri savas valstis pārvalda netaisni un vajā nevainīgos. Grāmatas autors vēlas parādīt, ka vecajām varām, kas nākušas no lejas, Dievs nostādina pretī cilvēku no augšienes. Šāds pretstats rada spriedzi, jo cilvēka dēlam nav "milzīgi dzelzs ilkņi" (Dan 7,7), lai pazemotu vājākos, bet viņš tā pat gūst uzvaru.  

Ikviens, kas lasa šis rindas uzdod jautājumu, kas ir šis “itin kā cilvēka dēls”? Senatnē šajā tēlā redzēja nākotnes ķēniņu un atbrīvotāju - mesiju, vai Visaugstā svētos, vai arī erceņģeli Miķeli. Pravietis Daniels skatījās pāri persiešu, grieķu un romiešu valdīšanai un lūkojas laikā, kad Dievs iesaistīsies vēsturē un izbeigs visas apspiešanas. Jaunajā Derībā Daniela grāmatu izprata kā pravietojumu par Jēzus otrreizējo atnākšanu un šo domu apstiprināja Jāņa Atklāsmes grāmata. Vecajai Derībai bija lielākā nozīme pirmbaznīcā, lai izprastu un skaidrotu Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Piemēram, 110. psalms deva tēlus, lai raksturotu Jēzus paaugstināšanu pie Dieva labās rokas un valdīšanu pār nāves spēkiem (Mk 12,35-37; Apd 2,34; Ebr 7,17.21). 89. psalms skaidroja Jēzus pazemošu (Lk 1,51; Apd 2,30), bet 22. psalms taisnīgā ciešanas (Mk 15,34). 2. psalms un 2 Samuela grāmatas 7. nodaļa iedvesmoja pārdomas par Jēzus mesiānisko ķēnišķību (Apd 13,33; Ebr 1,5), bet šīs svētdienas Daniela grāmatas 7. nodaļā deva valodu, lai aprakstītu eshatoloģiskās valstības cerības piepildīšanos (Mk 13,26; 14,62). 

Jēzus atnākšanu nozīmēja pasaules atbrīvošanu no ļaunuma un cilvēku glābšanu no apspiedējiem. Jēzus, Dieva Dēls ienāca pasaulē, kurā netrūka un joprojām ir daudzi "zvēri", kas parazitē uz vājākajiem, bet Viņš neuzveic tos ar varu, bet nostājas pretī brutalitātei, gāja starp "zvēriem", bet nekļuva viņiem līdzīgs un nepārņem viņu uzvedības modeli. Šie "zvēri" Viņam uzbruka un nonāvēja, bet izrādījās, ka tas nenesa viņiem uzvaru, jo Dieva Dēls uzvarēja pateicoties uzticībai Tēvam un atklāja visiem kāds ir Dieva iecerētais cilvēks - tas nav "zvērs", bet brīva un baiļu nenospiesta persona. Kungs Jēzus ir valdnieks, kurš ir brīvs no vēlmes kontrolēt un dominēt pār citiem. Jēzus Kristus ar savu krusta nāvi apliecināja, ka Viņš nedomā šīs pasaules varas kategorijās un aicina savam piemēram sekot visus ticīgos. Cilvēka ideāls, kuru piedāvā Jēzus ir tāds, kurš nevienu nevēlas padarīt vergu, bet gan par Dieva bērnu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 12, 1-3, svētdiena XXXIII, B

Dan 12, 1-3

Antions IV Epifāns apgāna altāri
Jeruzālmes svētnīcā,
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.

14. novembra svētdienā Dieva vārdā iepazīstam Cilvēka Dēlu, kurš vēsta par vecās un egoistiskās pasaules norietu un jaunās pasaules sākumu, kurā tuvība ar Dievu būs visa centrā. Mēs dzīvojam laikā, kurā gatavojamies Kunga atnākšanai, kad piedzīvosim pilnīgu atjaunošanos. Pirmais lasījums no priekšpēdējās liturģiskā gada svētdienas ir ņemts no pravieša Daniela grāmatas, kurš iepazīstina ar vienīgo vietu Vecajā Derībā, kur tiešā, izteiktā un viennozīmīgā veidā tiek pavēstīta ticība individuālai augšāmcelšanai (Dan 12,2). Vecajā Derībā ir vietas, kur svētie autori raksta par augšāmcelšanos un atjaunošanos (piem., Os 6,1-2; Is 26,19; Ez 37,1-14), bet viņi rakstīja par Izraēla tautas atjaunošanos pēc dažādām lielām nelaimēm un posta. Tā bija tēlaina valoda, kurā kristieši redzēja arī vēsti par augšāmcelšanos, bet ja mēs paliekam Vecās Derības pasaulē, šī vieta ir īpaša. Šī ir arī vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur parādās vārdi “mūžīgā dzīvē” (Dan 12,2). Augšāmcelšanās nepieder pie Vecās Derības svarīgākajām tēmām, bet drīzāk maz apcerēta patiesība, kas šīs svētdienas fragmentā tiek ļoti skaidri izteikta vārdos. Jāuzsver, ka šī ticība neradās tukšā vietā, bet tā ilgi auga un attīstījās Izraēla vēsturiskajā pieredzē, kur tauta piedzīvoja atbrīvošanās žēlastības. Doma, ka Dieva glābjošā uzticība arī ir aktuāla pēc nāves bija priecīga un cerības pilna.

Daniela grāmata drosmīgi aicina cerēt uz Dievu, kurš nav vadāms un pieradināms, un arī ir neatkarīgs savos lēmumos no zemes notikumiem. Daniela grāmatas fragments, kuru piedāvā liturģija ir eshatoloģisks pravietojums un apkopo sevī veselu trīs grāmatas nodaļu (10-12) vēstu par debesīm un Dieva darbību pasaulē, kura galīgā piepildīšanās īstenosies caur cilvēku individuālu augšāmcelšanos un tiesu, un pēc tam paaugstinās tos, kuri bija uzticīgi Dievam vajāšanu laikā (Dan 11,33-36). Šīs svētdienas fragmentu veido četras domas: Mihaēla uzvara, tautas pestīšana, augšāmcelšanās un taisnīgo paaugstināšana. Kāds bija iemesls šī pravietojama tapšanai? Imperators Antiohs IV Epifāns nopostīja Jeruzālemes svētnīcu un vajāja ticīgos, un šos notikumus jūdi uztvēra kā ļaunuma uzvaru. Eņģelis Mihaēls iestāsies par tautu un Dieva gribas vadīts nostāsies labo spēku pusē un izglābs Izraēli. Augšāmcelšanās būs šos notikumu atrisinājums un taisnīgie baudīs debesu godību. Interesanti, ka grāmatā nekas netiek pateikt par nākamā laika raksturu, vien pravietojums par augšāmcelšanos. Nav norādīta ne vieta, vai tās būs debesis vai zeme.

Daniela grāmata tika sarakstīta 2. gadsimtā pirms Kristus, lai stiprinātu jūdus vajāšanu laikā, kad Antiohs IV Epifans valdīja pār Izraela zemi (175-163. G. pirms Kr.). Imperators Antiohs dedzīgi helenizēja savu valsti un necienīja jūdu atšķirību. Viņš aizliedza jūdu likumu, paredzēja nāves sodu par apgraizīšanos un sabata ievērošanu, un ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai jūdi sāktu identificēt savu tēvu Dievu ar Zevu. 167. gada 6. decembrī Jeruzālemes svētnīca tika veltīta Olimpa dievam Zevam. Visi šie notikumi izsauca lielu sašutumu tautā. Jāsaka, ka bija arī tādi, kas piekrita šādai politikai, jo sen jau bija atsvešinājušies no senču ticības. Šajā laikā izveidojās arī jūdu politiski-reliģiska kustība, kas cīnījās par brīvību. Viena daļa izvēlējās nāvi vai moceklību nekā nodot savu ticību, bet cita daļa bruņotu pretošanos, kas aprakstīta Makabeja grāmatās. Brīvību viņi izcīnīja 163. gadā pirms Kristus. Daniela grāmatas vairākas nodaļās (7-12) tika sarakstītas Antioha vajāšanu laikā, kurās attēlota pārliecība, ka Dievs iesaistīsies vēstures gaitā un izglābs taisnīgos no pagānu ķēniņa rokām. Tas bija traumatiskas notikums tautas dzīve, bet arī tāds laiks iezīmēja cerību, kuru nevarēja atņemt - cerība uz augšāmcelšanos. Antioha neiecietīgā politika, Jeruzālemes svētnīcas upuru apgānīšana un plaši slaktiņi tika uztverti par ļaunāko vajāšanu laiku Dieva tautas vēsturē (1 Mak 1,20-62; 2 Mak 5).

Nevienā citā tekstā nav rakstīts tik tieši un nepārprotami par taisnīgo un grēcinieku augšāmcelšanos, un sekojošo tiesu pār visiem. Ja Isaja grāmatā "Jūdas uzvaras dziesmā" augšāmcelšanās ir attēlota priecīgos toņos tautas atjaunošanās (26,19), tad Daniela grāmatā tiek pārdomāts gan prieks, gan arī tiesa. Vai arī ja salīdzina Ezehiēla grāmatā aprakstītos izkaltušos kaulus, kas atgūs miesu un atdzīvosies (Ez 37), tad Danielā grāmatā augšāmcelšanās nav metaforiska Izraēla atdzimšana, bet individuāla augšāmcelšanās tiesai. Pirmajā Makabiešu grāmatā viens no brāļiem pirms moceklīgās nāves teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva” (1 Mak 7,14). Balstoties uz savu ticību Dievam Radītājam, kurš rada “no nekā” (1 Mak 7,28) un jūdi nonāca līdz ticībai Dieva tiesai, mūžīgās dzīves solījumam tiem, kas mirst Kunga vārdā.

Šajā laika posmā jūdi padziļināja augšāmcelšanās jēdzienu un attīstījās mācība par to. Jaunajā Derībā var lasīt, ka vēl bija strīdi starp dažādiem jūdu grupējumiem un nesaskaņas starp farizejiem un saduķeriem par to, lai vispār būs augšāmcelšanās (Mk 12,18; Apd 23,8). Daniela grāmata mēģināja vērst cilvēku uzmanību uz to, ka Dievs ir vēstures Kungs arī brīžos, kad cilvēki pieredz grūtības un Dieva palīdzība viņiem īpaši ir vajadzīga. Situācijā, kad daudzi mirst nevarēja arī palikt neatbildēts jautājums par tiem, kas mirst dēļ savas ticības. Ja grieķiem un romiešiem bija sastopama ticība, ka mirušie kļūst par zvaigznēm, tad jūdi šo tēlu izmanot kā līdzību, lai apliecinātu Izraēla tautas iepriekšējo pieredzi, ka Dievs glābj un atjauno, un līdzīgi Viņš rīkosies ar mirušajiem: "Tad gudrie mirdzēs kā spožais debesjums" (Dan 12,3). Šī ticība nebija ne fantāzijas vai spekulācijas, bet izrietēja no Dieva pieredzes tautas vēsturē, kad Dievs glāba tautu krīzes brīžos. Jēzus Kristus augšāmcelšanās šai ticībai iedeva daudz dziļāku jēgu un pieredzi. Augšāmcelšanās sludināšana starp pirmajiem kristiešiem saistījās ar pasaules beigu un vienlaicīgi pasaules sākuma pasludināšanu, kas reāli varēja arī īstenoties cilvēka dzīvē kristību sakramentā un cerībā uz mūžīgo dzīvi vienotībā ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Ķēn 17, 10-16, svētdiena XXXII, B

1 Ķēn 17, 10-16

7. novembra svētdienā Dieva vārda liturģija attēlo divas atraitnes - viena no Vecās Derības un otra no Jaunās Derības - un abas apvieno līdzīga stāja: ticība, paļāvība un sevis veltīšana Dievam. Šīs svētdienas vārda liturģijā lasīsim par vienu no spilgtākajiem Vecās Derības praviešiem, Eliju, kurš ar savu dzīvi uzrunāja ne tikai Vecās Derības ļaudis, bet arī Jaunajā Derībā ir atrodams kā iedvesmojoša persona. Savas pravietiskās darbības laikā Elija sastapās ar dažādām personām un situācijām, un viena no interesantākajām ir viņa tikšanās ar atraitni no Seraptas. Uz šo Pirmās Ķēniņa grāmatas vietu arī atsaucas Jēzus (Lk 4, 24-26).

Iepriekš grāmatā varam lasīt, ka pravietis Elija bēga no ķēniņa Ahāba un paslēpās tuksnesī, kur trūka pārtikas. Bēgot no nāves viņš devās uz pagānu zemi, kādus 200 kilometrus uz ziemeļiem, uz Seraptu, kas atradās netālu no Sidonas, vietas, kur valdīja Baala kults. Tuksnesī Dievs brīnumainā veidā - līdzīgi kā Izraēli ceļā no Ēģiptes nebrīves - baroja pravieti. Kāds bija iemesla Elija bēgšanai no ķēniņa Ahāba? Ahābs apprecējās ar Īzebeli, Sidonas ķēniņa meitu, kur pielūdza Baalu, dievu, kurš saistījās ar ietekmi uz laikapstākļiem. Izraēla ķēniņš Ahābs bija kļuvis neuzticīgs Dievam un Kungs sūtīja pravieti Eliju pie ķēniņa, ka zemē nelīs lietus (1 Ķēn 17,1). Pēc šiem nepatīkamajiem vārdiem Dievs lika Elijam paslēpties no ķēniņa.

Šīs svētdienas lasījumā mēs iepazīstamies kā kāda atraitne baroja Eliju. Pravieša un atraitnes tikšanās brīdis ir zīmīgs. Vientuļa atraitne atradās ārpus pilsētas vārtiem un lasīja žagarus. Sieviete ir viena un nav neviena, kas viņai palīdzētu. Viņa dzīvoja lielā nabadzībā un bija samierinājusies ar gaidāmo nāvi. Atraitne dzīvoja Baala teritorijā, kurš kā dievs valdīja pār lietu un pateicoties nokrišņiem varēja augt graudi, kas uzturēja dzīvību. Ja Baals ir dievs, tad nebūtu labi viņu apvainot pievēršoties Izraēla Dievam. Sieviete minstinājās, jo pieņemot Eliju, viņai arī bijā jāpieņem cits Dievs. Tieši tāpēc arī Elija viņu iedrošināja un skaidri teica, ko viņai darīt. Glābiņš viņai nenāca no Baala, bet svešzemju pravieša un Jahves. Interesanti, ka Dievs sūtīja Eliju uz zemi no kurienes bija cēlusies Ahāba sieva un kur valdīja cits dievu kults. Tādā veidā atklājās patiesība, ka Dievs valda visur un arī zināma ironija par elku dieviem, kuri pat nevar valdīt savā zemē, jo vienīgi Kungs ir tas, kas nosaka, kur lietus līs un kur nē, un nevis kāds pagānu Baals. 

Pravietis Elija bija svešinieks, kurš lūdza šai nabadzīgai personai ūdeni. Elija uzvedās visai atturīgi, jo nezināja kā atbildēs sieviete. Tikai tad, kad bez vārdiem gāja izpildīt viņa lūgumu, viņš vērsās pie viņas vēl reiz un prasīja kumosu maizes. Viņš nezināja, ka atņem viņai pēdējo kumosu. Atbildot uz šo lūgumu sieviete pastāstīja savu dramatisko dzīves situāciju un pavēstīja, ka viņai ir tikai tik daudz milti un eļļas, lai pagatavotu ēdienu un nomirtu. Elija īsti neaptvēra cik dziļā nabadzībā viņa bija nonākusi. Saskaņā ar Elija pravietojumu visā reģionā valdīja sausums un nāve bija visai droša perspektīva. Neskatoties uz drūmo dzīves situāciju atraitne izrāda atvērtu un dāsnu sirdi, kas atgādina šis svētdienas atraitni uz kuru norādīja Jēzus, kura “upurēja no savas nabadzības visu” (Mk 12,44). Atraitne neizrādīja nekādas emocijas saistībā ar tuvojošos nāvi un vēlējās cienīgi nodzīvot dzīvi līdz beigām. Šādas bēdīgas dzīves situācijas parasti neparedz kādus brīnumus vai negaidītus pozitīvus pavērsienus.

Atraitnes pēdējais vārds bija “mirsim” (1 Ķēn 17,12), bet atbildot uz šo vārdu un situāciju Elija sacīja ļoti ierastu biblisko frāzi ar kuri Dievs uzrunā ievērojamas personas: “Nebīsties” (1 Ķēn 17,13). Tas bija aicinājums uzticēties Kungam, ka traukos miltu un eļļas nepietrūks. “Nebīsties” nav mierinājuma vārds, bet pretnostatījums vārdam “mirsim”. Tas nebija vienkāršs iebildums un paziņojums pret bezcerību. Atraitnes sirdī radās uzticība Dieva vārdam. Pravietis lika viņai veikt visas ieplānotas darbības un, lai ēdienu pirmajam padod Elijam un pēc tam tikai atraitnei un viņas dēlam. Brīnums notika un maltīte, kurai bija jābūt pēdējai tāda nebija. Milti un eļļa traukos brīnumaini atjaunojās.

Dieva vārda kārtība ir cita nekā cilvēciskā, jo Dieva vārds var salauzt nāves kārtību un neizbēgamību. Stāsts par Eliju un atraitni atklāj Dieva žēlsirdīgo darbību cilvēku dzīves un nāves notikumu priekšā. Nabadzīgā atraitne atdodot savu pēdējo iztiku ieguva sev jaunas dzīves iespēju. Vispilnīgāk šis nāves un dzīvības noslēpums īstenojas Jēzus Kristus pashā, Viņa nāves aun augšāmcelšanās noslēpumā, kurā ir aicināts piedalīties katrs cilvēks, lai paļāvībā Dieva plānam spētu uzticēt savu dzīvību nezināmā priekšā un piedzīvot arī savā dzīvē biežo ”mirsim” vietā “nebaidies”. 

br. Jānis Savickis OFMCap

At 6, 2-6, svētdiena XXXI, B

At 6, 2-6

31. oktobra svētdienā Dieva vārda pirmajā lasījumā iepazīstamies ar vienu no biežāk lietotajiem Vecās Derības tekstiem (At 6,4-5), kuru jūdi katru dienu atkārto un jau daudzus gadsimtus šo vietu sauc par “Šema Jisrael” jeb latviski “dzirdi/klausies Izraēl”, un arī Jēzus Kristus izmantoja šo tekstu savā mācībā par lielāko bausli (Mk 12,29-30). Izraēlis ir derības tauta, ticības kopiena, kura var nodrošināt savu piederību un identitāti pateicoties atmiņai un spējai klausīties. Šīs svētdienas fragments ietver uzrunu, kuras mērķis ir nodrošināt paklausību derībai visās vecuma grupās un paaudzēs. No Izraēla tautas vēstures zināms, ka tad, kad netiek ievērots derības likums, zeme un tauta tiek apdraudēta un ekspluatēta, un alkatība un nemiers pārņem cilvēku prātus un uzvedību. Izraēla dzīve un labklājība ir atkarīga no tautas uzticības Derībai. Ādama dzīve Ēdenes dārzā parāda to pašu likumsakarību, jo ja jau Ādams savas pirmgrēka dēļ tika izdzīts no dārza, tad arī Izraēlis varēja piedzīvot eksistenciālu neveiksmi apsolītajā zemē. Šīs svētdienas Rakstu vieta atrodas pēc Desmit baušļu atkārtošanas (At 5,6-21) un apstiprinājuma, ka Mozum ir tiesības skaidrot Dekalogu (At 5,22-33), Atkārtotās likuma grāmatas 6. nodaļa sākas ar atgādinājumu par lielāko bausli (At 6,1-9) un tālāk brīdina par nepaklausību un atmiņas trūkumu par Dieva darbiem (At 6,10-19). 

Vārds “klausies” (At 6,4) ir izšķirošais, lai izprastu Dieva tautas derību, jo klausoties tauta tiek aicināta, norīkota un iedrošināta. Dievam vienīgajam ir vara un iniciatīva piedāvāt Izraēlim savu gribu, mērķus un dzīves stilu. “Klausīties” šeit ir arī sinonīms “paklausībai”. Šai ziņā šie abi vārdi latviešu valodā ir ļoti līdzīgi. Tā ir iekšēja cilvēka piekrišana, kurā cilvēks ir brīvs no tukšas pļāpāšanas, kas apgrūtina klausīties patiesos vārdus un ne tikai vienkārša dzirdēšana. Apustulis Jēkabs raksta par aizmāršīgiem klausītājiem un tiem ar pretēju stāju - darba darītājiem (Jēk 1,25). Otrs vārds, kurš izsaka paklausību ir “mīli” (At 6,5). Atkārtotā likuma grāmata Dieva un Izraēla attiecībās ienes mīlestības aspektu, tomēr šeit mīlestība attiecas uz praktisku uzticību. Mīlestība ir saistīta ar jūtām un tieksmēm, bet šeit, kā tas senajos Tuvajos Austrumos ierasts, tas vēl attiecas uz ikdienas paklausību un lojalitāti kungam publiskajās dzīves sfērās. Tā nav mīlestība mūsdienu izpratnē. Vārdi “klausies, mīli, viens” izsaka Dieva vēlmi, lai Izraēlis pilnībā un bez atrunām šajā pasaulē pakļautos Dievam. Uzticība vienīgajam Dievam Izraēla vēsturē izvērtās arī ļoti dramatiski un īpaši asi šī problēma bija Elija dienās, kad pravietis jautāja tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsities starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals - tad sekojiet tam!” (1 Ķēn 18,21). Tauta sākuma neko neatbildēja, tomēr beigās atzina, ka “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” (1 Ķēn 18,39).

Atkārtotā likuma grāmata īpašu uzmanību pievērš bērniem un nākamajām paaudzēm (sk. At 6,2) un tāpēc liek lasītājiem piekodināt, uzrunāt, atkārtoti uzraksti un turēt acu priekšā vārdu (At 6, 6-9). Sakāmvārdu grāmata izsaka šo Kunga gribu: “Glabā, dēls, ko tev tēvs pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu - ejot tas tevi vadīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi” (6,20-22). Dievs vēlas būt pieejams, dzirdams un redzams Izraēlim visās dzīves situācijās, un tāpēc bērnu iztēle bija pilnībā piesātināta ar zīmē un atgādinājumiem par vienīgo Dievu. Jūdu tradīcijā šīs zīmes bija jānēsā vai atradās pie durvīm, bet kristīgajā tradīcijā parasti saistās ar krustiņiem un svētbildēm.

Šajā fragmentā atklājas būtiskākā patiesība par Dieva dabu, ka Viņš ir viens (At 6,4) un cilvēkam ar mīlestību jāatbild Dievam (At 6,5). Jēzus mācībā arī varam atrast abas šīs tēmas (Mk 12,29-30; Mt 22,37, Lk 10,27). “Šema” neaicina tikai uz iekšēju, privātu un tīri garīgu uzticību Dievam, bet, pirmkārt, uz Dieva mīlestību, kas aptver visus dzīves aspektus. Tieši tāpēc arī Jēzus aicināja bagāto cilvēku pakļaut savus īpašumus Dieva gribai (Mk 10,21). Mīlēt Dievu “ar visu sirdi, visu dvēseli un spēku” (At 6,5) mūsu kultūrā nozīmē, lai Dievu mīl visa persona. Bibliskā sirds izpratne aptver gribas un prāta jēdzienus, un kad Jēzus atsaucās uz šo Rakstu vietu, Viņš lietoja nedaudz citus vārdus, bet ielika to pašu jēgu (Mt 22,37; Mk 12,30). Patiesa dievbijība nozīmē, ka visas savas spēja un visu, kas mums ir, mēs atdodam Dievam. Ne velti šādā dzīves stilā Dieva vārdam ir jābūt vienmēr Izraēla acu priekšā (At 6,6-9). Dievam ir iecere katrai cilvēku dzīves jomai un lēmumiem. Vienīgais Dievs var nodrošināt cilvēka sirds un spēka vienotību. Ticības un garīguma ceļš, kuru piedāvā šis Atkārtotās likuma grāmatas lasījums neattēlo cilvēku kā saraustītu un fragmentāru būtni, kura dzīvi veido ap neskaidrām jūtam, domām un izvēlēm, bet aptver visu cilvēku un viņa dzīves sfēras.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 31, 7-9, svētdiena XXX, B

Jer 31, 7-9

24. oktobra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus dziedina aklo Bartolomeju, kurš uzreiz uzsāka sekot Kungam. Dieva vārds vēlas, lai ticīgie atpazītu, ka Jēzus dziedināšanas kalpojums ir daļa no Viņa “izceļošanas” ceļo no grēka varas Dieva bērna brīvībā. Pirmais lasījums no pravieša Jeremija grāmatas norāda uz šo izceļošanu, kuru laikam piepildoties veica Jēzus Kristus. Dievs solīja sapulcināt tautu un to vidū arī aklus un klibus. Šīs svētdienas lasījuma no Jeremija grāmatas centrā atrodas nodaļas, kuras tiek sauktas par “Mierinājuma grāmatu” (30,1 - 31,40), kurā Dievs sola atjaunot savu tautu pēc atgriešanās no trimdas. Šīs divas nodaļās spēcīgi atgādina par cerību un ticīgās kopienas atjaunošanos  senču zemē. Pravietis šajās nodaļās ļoti spēcīgā veidā parāda, ka vēsturiskais process ir pakļauts spēcīgai Dieva vēlmei veidot jauno, iejaukties vecos varas mehānismos, pārkārtot, pārveidot un atjaunot.*

Atgriešanās no trimdas bija ļoti liels un nozīmīgs notikums un tāpēc tā aprakstīšanai bija nepieciešama bagātīga un izteiksmīga valoda, lai izteiktos pēc iespējas pilnīgāk par glābšanu. Vārdu izvēle šajā fragmentā ir dziļa un saprotama. Lasījums sākas kā priecīga himna un atgādina vairākos psalmos sastopamos aicinājumus priecāties (Ps 5,12; 33,1; 98,4; 132,9; 149,5, Is 44,23; 49,13; 52,0, 54,1). Tas ir ļoti spēcīgs aicinājums uz prieku. Kāds ir šī prieka iemesls? Jau pašā sākumā parādās vārds “glābt” (Jer 31,7); Kungs izvedīs tautu no trimdas. Nekas neliedza priecīgu saucienu savienot ar lūgumu pēc pestīšanas, jo cilvēks prot sarežģītās dzīves situācijās apvienot prieku un vēl gaidāmo notikumu, kura iestāšanos vēl gaida, bet īstenība vēl ir skarba.

Dievs atbildēja uz līksmības izvirdumu un atklāja savu plānu, ka sapulcinās Izraēli, kurš bija izkaisīts pa dažādām zemēm. Svarīgi, ka neviens nepaliks nopakaļ un visiem būs dota iespēja, arī akliem, tizliem, grūtām sievietēm un dzemdētājām (Jer 31,8). Visi varēs iet šo ceļu. Tie bija iespaidīgi vārdi, jo šādi ļaudis nevarēja mērot tālu ceļu (Mk 13, 17-18) no Asīrijas vai vēlākās Babilonas. Aklais nevar bez klupieniem un kritieniem pārvarēt akmeņainu tuksnesi un arī klibais noiet šādu attālumu, tomēr Dievs sola, ka viņi dosies uz apsolīto zemi. Līdzīgi arī ar sievietēm, kuras gatavojas dzemdēt, jo ceļā viņas varēs atpūsties. Dieva solījums pārsniedz cilvēka iespējas, tomēr Jēzus Kristus ir tas, kurš šo brīvības ceļu padara iespējamu. Jau Jēzus dzimšanas apstākļi atgādina šo pravietojumu, jo arī Kunga māte Marija bija grūta un devās ceļā (Lk 2,1-7).

Apsolītā zeme bija piepildīta ar ūdens upēm, avotiem un urdzēm (At 8,7) un tās būs atgriešanās zīmes tiem, kas ieradīsies. Psalmu grāmatā var lasīt: ”pie Babilonas upēm sēdējām raudādami un atcerējāmies Ciānu!” (137,1), bet šis dzimtās straumes būs kā pretstats šai trimdas raudāšanai. Isaja grāmata pavēsta, ka jaunajā izceļošanā tuksnesis uzplauks (35,6-7; 41,18; 43,19-20; 44,3-4; 48,21; 49,10). Ceļš būs taisns un lēzens, lai aklais vai klibais nevarētu paklupt un nokrists. Šādi cilvēki parasti ceļojumos nedevās. Tādā veidā izpaudīsies Dieva jaunums. Fragmenta noslēgumā parādās neierasts un rets Vecajai Derībai Dieva apzīmējums - “Tēvs”. Tēvs ir tas, kurš par saviem bērniem rūpējas un nevienu neatstāj nopakaļ.

“Mierinājuma grāmatas” trīs nodaļas ietver pravietojumus par Izraela atjaunošanu, jaunas derības sākumu, jaunu izceļošanu un Dāvida pēcteča valdīšanu, kuru vēlāk Rakstos sauks par “svaidīto” jeb “mesiju”. Šis lasījums parāda uzaicinātu kopienu, kura nevar neslavēt Dievu. Tāpēc arī autors lieto piecus vārdus pavēles izteiksmē: “apdziediet, gavilējiet… skandiniet, slavējiet, sakiet” (Jer 31,7). Tauta dara divas lietas vienlaicīgi: gan meklē glābiņu Dievā, gan arī svin izdošanos. Svarīgākais vārds tautas atjaunošanā atrodas lasījuma centrā - “sapulcināšu” (Jer 31,8), jo pēc Jeruzālemes nopostīšanas jūdi bija bēgļi visā zināmajā pasaulē. Dievs solīja sapulcināt viņus visus atkal kopā un dos viņiem stiprinājumu, kuru paši sev nevarēja nodrošināt. Jēzus par sevi saka, ka “Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ 8,12) un “ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas” (Jņ 11,10). Jēzus Kristus piepildīja šo pravieša Jeremija pravietojumu, jo piedāvā ceļu, kurā varam turēties pie Viņa, lai nepakluptu un iegūtu iekšējo gaismu.

*Walter Brueggemann, A Commentary on Jeremiah: Exile and Homecoming, W. B. Eerdmans Publishing Co., Grand Rapids 1998., P.271.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 53, 10-11, svētdiena XXIX, B

Is 53,10-11

17. oktobra svētdienā Dieva vārds turpina aicināt sekot Jēzum Kristum un līdzīgi kā 19. septembra Evaņģēlijā, arī šajā svētdienā parādās strīds apustuļu starpā par to, kurš ir svarīgākais un neizpratne par to, kas ir Jēzus Kristus. Apustuļi vēl nedomāja par savu aicinājumu kā kalpošanu un mīlestības liecību. Šajā svētdienā pirmais lasījums no pravieša Isaja grāmatas atgādina, ka māceklim jābūt kalpam. Šāda pārsteidzoša domāšanas veida neizpratne un nepieņemšana liecina par mācekļa aklumu. Fragments no Isaja grāmatas ir ņemts no ceturtās un pēdējās cietošā kalpa dziesmas (Is 52,13-53,12) nobeiguma, kurā kalps pēc liela pazemojuma tiek paaugstināts. Šī ir garākā un noslēpumainākā no visām kalpa dziesmām. Tā apraksta kalpa noraidīšanu bez jebkādas ārējās pievilcības, nožēlojamu, nicinātu un uzskatītu par Dieva sodītu (Is 53,1-4). Kalps tiek nogalināts un apglabāts kopā ar grēciniekiem: “kā jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7). Pēc pašupurēšanās Dievs atjaunoja viņu un viņa nāve ļāva daudziem atgūt taisnīgumu, jo viņš nesa daudzu grēkus.

Pravietis Isajs prata Babilonas trimdā dzīvojošajai tautai parādīt savas ciešanas daudz dziļāk un ne tikai kā sods par senču grēkiem. Pravietis vēstīja, ka pārbaudījumi bija veids kā piepildīt izvēlētās tautas misiju kļūt par gaismu daudzām tautām. Viņš deva tautai cerību, ka tā atjaunosies. Tādā veidā pravietis izteica vienu no lielākajiem Bībeles paradoksiem, ka pestīšana un uzvara nāk caur neveiksmēm un zaudējumiem, godība caur pazemošanu, dzīvība caur nāvi, brīvība caur nebrīvi. Tā arī kristieši izprata Kunga krustu un kalpošanas jēgu. Vecā Derība bez Jēzus Kristus personas šos pravieša vārdus nevarēja izprast pilnībā. 

Šī cietošā kalpa dziesma ir ļoti dramatiska un noslēdzas ar kalpa triumfu, kas atgādina pateicības psalmus, bet ar zināmu atšķirību. Pateicības psalmos runā izglābtais cilvēks, bet šeit viņš klusē un Dievs pats apraksta kalpa atbrīvošanu. Turklāt pateicības psalmos cilvēki klausās izglābtā liecību, bet šeit cilvēki paši liecina par pieredzētajiem brīnumiem. Šis teksts no pravieša Isaja ļoti izteikti sasaucās ar Jēzu Kristu un Viņa ciešanu un nāves noslēpumu. Jaunajā Derībā uz kalpa dziesmu atsaucās vai citē vairāk nekā četrdesmit reizes. Pravietis norāda uz kalpa attaisnošanas un uzvaras četriem aspektiem: 1) Dievs padarīja kalpu par grēku upuri; 2) kalps redzēs savus pēcnācējus; 3) kalps attaisnos daudzus; 4) kalps saņems atlīdzību no Dieva. Vispārsteidzošākais šajā tekstā nav tas, ka kalps uzvedas kā jērs, neprasa taisnību vai atmaksu pāridarītājiem, bet gan tas, ka pat Dievs nevēlas atmaksāt ļaundariem un grib viņus glābt. Isajs raksta, ka “Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu - nolicis pats sevi par vainas upuri” (53,10). Vai Dievam patika šis pestīšanas līdzeklis - ciešanas, vai arī mērķis - pestīšana? Kungam prieku deva pestīšana. Dievam Tēvam, protams, ka nepatika nežēlīgā Dēla nāve, bet patika paklausība un spontāna savas dzīves atdošana par pasaules pestīšanu.

Ciešanu problēma ir viena no būtiskākajām katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Pirmkristieši ciešanas, vajāšanas un pārbaudījumus arī izjuta ļoti spēcīgi, un viņiem vēl bija jāskaidro un jāpiešķir jēga Jēzus Kristus baismīgajai nāvei. Kristieši tieši šo kalpa dziesmu atklāja kā ļoti noderīgu ceļrādi Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās skaidrošanai. Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Isaja kalpa dziesma nonāca kristiešu uzmanības centrā. Kad etiopiešu augstmanis lasīja Isaja grāmatas fragmentu (53,7-8), viņš jautāja Filipam, vai pravietis runā par sevi vai kādu citu, tad apustulis “ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam Evaņģēliju par Jēzu” (Apd 8,35).

Derības likums pieprasīja grēciniekiem sodu, bet sods šajā gadījumā nozīmēja Dieva radības iznīcināšanu. Dieva taisnībai jātiek īstenotai, un lai to izdarītu, Viņš dara kaut ko “netaisnu” un soda nevainīgu kalpu, vienīgo, kurš nebija nomaldījies. Jaunajā Derībā iepazīstam, ka bezgrēcīgais kalps ir Dieva Dēls, kurš nācis miesā un upurēja sevi par pasauli. Cietošā kalpa - Jēzus Kristus nāve iesāka Jauno Derību un tāpēc Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā paņēma vīna biķeri un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22,20). Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Jēzus piepildīja Vecās Derības prasību pēc taisnības un aizstāja to. Vecajā Derībā bija jāpaklausa vai jāsaņem sods, bet Jaunajā Derībā tiek dota iespēja dzīvot Svētajā Garā. Kristiešu aicinājums ir lūgt Svēto Garu, lai varētu savā dzīvē pieņemt Jēzus Kristus dzīves modeli, kurā uzticība Tēvam bija svarīgākā misija, lai varētu spontāni un mīloši kalpot, un citus cilvēkus vēstu pie Kunga.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 7, 7-11, svētdiena XXVIII, B

Gudr 7,7-11

Jēzus Kristus un Sālamans

Aizgājušajā svētdienā Dieva vārds aicināja pārdomāt kā būt par Jēzus Kristus mācekli laulāto attiecībās un attiecībās ar otru cilvēku, bet 10. oktobra svētdienā Evaņģēlijs vēstīs par to kā attiekties pret lietām. Lietām ir jākalpo cilvēkiem, kopējam labumam un Dievam. Gudrais atpazīt, ka lietas ir Dieva dāvana un ar tām ir jādalās un jāpasakās. Pirmais Vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Gudrības grāmatas, kur autors nonācis līdz secinājumam, ka scepteri, troņi, bagātības, dārgakmeņi, veselība, skaistums, gaisma (Gudr 7,8-10) nav salīdzināmi ar gudrības iepazīšanu. Sekošana Jēzum šādas gudrības gaismā ir daudz saprotamāka. Baznīcas sociālas mācības kompendijs ļoti radikāli uzsver, ka “Kristīgā pestīšana ir cilvēka pilnīga atbrīvošana, cilvēks ir brīvs gan no nabadzības, gan arī attiecībā uz mantas piederību.” [328]

Gudrības grāmata jeb Sālamana gudrības grāmatas tiek attēlots Sālamans, kurš meklēja gudrību no savas jaunības (Gudr 8,12; 1 Kēn 3,79), izrādīja cieņu gudrībai vairāk nekā pasaules labumiem un godam (Gudr 7,8-10; 1 Ķēn 3,11; 2 Hr 1,11) un pateicoties šādai gudrībai viņš saņēma bagātības, godu un ilgu dzīvi. To visu Sālamans saņēma pateicoties gudrībai, kas nāca no Dieva (Gudr 7,15; 1 Ķēn 3,12-14; 2 Hr 1,12). Gudrības grāmatas centrālajā daļā (7-9.nod.) Sālamans ir parādīts kā gudrais ķēniņš. Šīs svētdienas Rakstu vietu var uztvert kā autobiogrāfiju, kurā ķēniņš aicina sekot savas gudrības piemēram citus ķēniņus (Gudr 6,1.9.21).

Kā Sālamans nonāca pie šīs gudrības? 7. nodaļas sākumā autors raksta par parastu Sālamana piedzimšanu; viņš ir vienkāršs cilvēks un ne ar ko neatšķiras no saviem lasītājiem. Tomēr pienāca svarīgs brīdis, kurā lūgšana par gudrību mainīja viņa dzīvi. Jau no jaunības viņš lūdza Kungam gudrības dāvanu un viņa lūgšanas tika uzklausītas. Fragments sākas ar vārdiem: “Tādēļ lūdzos” (Gudr 7,7). Šie vārdi norāda uz Sālamana vīziju un lūgšanu no 1 Ķēniņa grāmatas (3,6-15; 8,12-53). Gudrības grāmatā lūgšana ir parādīta kā nepieciešamas līdzeklis, lai saņemtu Dieva dāvanas un gudrību.

Sālamans apzinoties cilvēces izcelsmi un mirstību (Gudr 7,1-6) lūdza sapratni un saņēma “gudrības garu” (Gudr 7,7). Grāmatas autos runā par “gudrības garu” nevis vienkārši par “gudrību”, lai uzsvērtu saņemtās dāvanas garīgo raksturu un to, ka gudrība ir saistīta ar Dievu. Gudrības grāmatā gudrība ir tā, kas ļauj pārvaldīt Dieva dāvanas, lai tās nevērstos pret cilvēku. Gudrība ir nepieciešama, lai labi izmantotu lietas, dāvanas, bagātības un veselību. Svētdienas Evaņģēlija gaismā par bagāto jaunieti, kuram bija grūti izšķirties starp laicīgiem un mūžīgiem labumiem, Gudrības grāmata piedāvā dzīves modeli katram Jēzus māceklim par to, cik svarīgi ir pieņemt gudrības garu, lai labi prastu izmantot pasaulīgos labumus un pat atteikties no tiem. “Baznīcas tēvi vairāk uzsvēruši to, ka ticīgajiem jāatgriežas un jāpārveido sava domāšana, nekā vajadzību mainīt sava laika sabiedriskās un politiskās struktūras" [Kompendijs: 328].

br. Jānis Savickis OFMCap

Rad 2,18-24, svētdiena XXVII, B

Rad 2,18-24

3. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt laulības mīlestības un šķiršanās tēmu (Mk 10,2-16). Pirmajā lasījumā no Radīšanas grāmatas var iepazīt tādu laulības modeli kādu Dievs ir iecerējis. Radīšanas grāmatas sākumā var lasīt, ka Dievs visu ko rada atzīst par labu esam, bet šīs svētdienas fragmentā parādās kaut kas negaidīts, jo Dievs saka, ka “nav labi”! Kāpēc tik nopietna izmaiņa Dieva uztverē? Tā bija Dieva empātija. Zvēri un radība nespēja apmierināt cilvēka vajadzības. Ādams jūtās vientuļš, bet šī nospiedošā noskaņa Ēdenes dārza plašumos bija zīme, ka tā nav vieta vienam pašam. “Labāk diviem nekā vienam” (Māc 4,9). Ja cilvēks savā dzīvē grib iemiesot radīšanas ieceri, viņam jāņem vērā, ka personiskā izaugsme nevar noritēt izolētībā, bet tikai kopienā ar citiem. Cilvēka vientulība nav tikai palīdzības trūkums, bet ir cilvēka esības būtiska problēma. ”Palīgs” šeit jāizprot ļoti plaši - viss, kas kalpo cilvēka iekšējai un ārējais attīstībai. Šī palīdzība nav domāta kā kalpone vai verdzene, bet savas patiesās identitātes īstenošana attiecībās. 

Iedvesmotais autors negribēja parādīt sievietes bioloģisko vai fizisko tapšanu, bet vēlējās pateikt "Kādu" būtni Dievs ir radījis! Vīrieti Dievs radīja no zemes un tas norāda uz to, ka cilvēks ir vājš, bet sievietes radīšanas apraksts uzsver to, ka viņa ir tā, kas papildina vīrieti. Vīrietim ir iespēja būt stiprākam. Kāpēc sieviete cēlusies no ribas? Vārdu “riba” vai “sāns”‘ Rakstos var sastapt ļoti reti un visā Vecajā Derībā šis tēls nekur neparādās. Vārds ”riba” var saistīties ar arhitektūru un sakrālo būvniecību, stūrakmeni, kurš nodrošina ēkas stabilitāti. Šāds skaidrojums varētu būt pamatots, jo Rakstos ir skaidri pateikts: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1 Kor 3,16). Vēl vienu skaidrojumu sniedza Tuvo Austrumu arheoloģiskie atklājumi, kuros uzietas māla figūriņas, kuras ir lipinātas izmantojot niedres, kuras kļuva par tādu kā tēla skeletu. Turklāt viena no šumēru dievietēm saucās Nil-til vai dzīves kundze vai ribas kundze.

Ribas tēla izcelsme ir neskaidra, bet jēga ir visai saprotama, jo saite starp vīrieti un sievieti ir vistuvākā un ir avots visām citām asins saitēm. Dievs iemidzināja vīrieti ne tāpēc, lai veiktu mikroķirurģisku operāciju, bet ļautu viņam piedzīvot dziļu izpratni par sevi. Būtībā viņš tika sadalīts divās daļās, bet tas nav nekas fizisks, bet norāde uz kādu svarīgu īstenību un prieku būt divatā. Jāuzsver, ka šis fragments nepavēsta mums tik daudz par materiālo sievietes tapšanu, bet viņas būtību un vērstību uz vīrieti. Ādamam tika atņemta riba no kuras Dievs veido sievieti un svarīgi, ka Ādams neizvirzīja pretenzijas Dievam par šo negaidīto pavērsienu viņa dzīvē, bet priecājās par iespēju veidot jaunas attiecības ar sievieti. Sieviete bija vīrieša zaudējuma auglis. Ievainots un grēcīgs cilvēks justu rūgtumu pret Dievu un sievieti, ka viņam kaut kas ir atņemts, bet pirms grēkā krišanas tas bija priecīgs notikums. Jēzus piedāvātais māceklības ceļš, kurš aicina uz mīlestību, piedošanu, pazemību un kalpošanu var īstenoties arī laulībā. Pirmvecāku pieredze liecina, ka zaudējums var būt par sākumu jaunām attiecībām. Egoisms un lepnība pretojas Dieva iecerei un vienīgi Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums var palīdzēt pieņemt šo māceklības un laulība dzīves stilu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sk 11, 25-29, svētdiena XXVI, B

Sk 11, 25-29

26. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pievērsties atmešanas, egoisma, skaudības un apgrēcības tēmai. Lasījums no Skaitļu grāmatas, Evaņģēlija un Psalma aicina atmest skaudību, kas traucē sekot Jēzum. Pirmais lasījums ir fragments no Skaitļu grāmatas, kas pavēsta par vienu ievērojamu notikumu no Izraēla tautas dzīves, kad viņi gāja no Siona kalna trīs dienas un derības šķirsts tika nests viņiem priekšā (Sk 10,33). Tomēr ceļā uz apsolīto zemi viņus šai brīdī nepavadīja prieka un cerības sajūta, bet viņi sāka kurnēt par grūtībām. Kungam neiepatikās šāda tautas attieksme (Sk 11, 1-6), jo Viņš bija atsvabinājis to no verdzības un deva brīvību. No tautas tika prasīta tikai ticība un spēja panest pārbaudījumus. Gaušanās kalngals tika sasniegts tad, kad viņi sāka atcerēties un idealizēt nebrīves laiku: “Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus” (Sk 11,5). Tā nebija pirmā reize, kad tauta kurnēja (Izc 15,22-24; 16,1-12; 17,1-7). Mozus šajā situācijā ir izmisis, jo apzinājās, ka atbildības smagums par tautu ir liels un pats netiek galā. Ko šādā situācijā iesākt? Uz šo jautājumu atbild šīs svētdienas lasījums un parāda arī cilvēcisko skaudību šīs problēmas atrisināšanās laikā.

Dievs Mozus smago situāciju atrisina pats un lika dalīties atbildībā un Kunga Garā starp cienījamiem vīriem. Atbildība tika uzlikta septiņdesmit vecajiem, kuri Gara saņemšanās brīdī “sāka pravietot” (Sk 11,25). Šis stāvoklis drīz pārgāja un šie vīri nekļuva par praviešiem kādus mēs pazīstam no Vecās Derības. Viņiem tika dota šāda pravietiska dāvana, jo atbildība par tautu nenozīmēja tikai vecajo autoritāti, bet arī atvērtību uz Kunga darbību un Gara vadību. Vara Izraēlī, pirmkārt, bija saistīta ar Dieva valdīšanu un šo varu nodrošināja Kunga Gara darbība tautas līderos. Kad Mozus nodeva Garu vecajiem, Saiešanas teltī nebija divi no vīriem. Viņi bija palikuši nometnē un tieši tāpēc mēs zinām viņu vārdus - Eldāds un Mēdāds; interesanti, ka tie, kurus iepazīstam nav klāt svarīgā notikumā un neuzzinām pārējo septiņdesmit vārdus. Kāpēc tā? Visdrīzāk tāpēc, ka arī viņiem “tika Gars...un viņi pravietoja nometnē” (Sk 11,26). Cilvēki nevarēja sekot līdzi tam, kas notiek Saiešanas teltī, bet to, kas viņu acu priekšā gan varēja redzēt. Gars pūš kur grib (Jņ 3,8). Viss šis notikums bija pārsteidzošs un kāds zēns par to pavēstīja Mozum.

Dievs šiem diviem vecajiem deva savu Garu un atgādināja visiem, ka Dievs apdāvina ikkatru ko vēlas un neierobežojas ar vietu vai personas atrašanos. Varbūt tieši tāpēc personvārdu Eldāds (Dievs mīl) un Mēdāds (mīlēts draugs) izcelsme saistās ar mīlestību Šāda brīva Kunga darbība daudziem ir neizprotama un pat nepieņemama, jo nav paredzama un kontrolējama. Kas notiktu, ja Kungs savu Garu dotu maziem, nabadzīgiem, neietekmīgiem cilvēkiem? Katoliskā Baznīca gatavojas uzsākt sinodālo ceļu un viens no uzsvariem ir aizmirsto cilvēku uzklausīšana: “Cik iespējams, jāiesaista lielāks cilvēku skaits, īpaši atstumtie un aizmirstie perifērijās.” Vai tas nebūtu draudoši ierastajai lietu kārtībai, ja sāktu runāt tie, kas jūtas atstumti? Svarīgi, ka Eldāds un Mēdāds nebija noskaņoti pret Mozu, bet vienkārši atradās citviet. Tomēr šī situācija sadusmoja Jozu, kurš lūdza Mozu, lai viņš “aizliedz viņiem” runāt (Sk 11,28). Katrs cilvēks, kas rūpējas par kopējo labumu un kārtību sabiedrībā uz šādu pavērsienu reaģētu līdzīgi, tomēr tur, kur darbojas Kunga Gars jāņem vērā svarīgas patiesības. Kaut arī varu pavada Gars, tomēr nevar pasludināt monopolu pār Gara darbību.

Mozus arī teica Jozum: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” (Sk 11,29). Jozus vārdi būtība bija vērsti pret pašu Dievu! Ja zēns par šo situāciju pastāstīja, tad Jozus kā jauns zēns noreaģēja. Vārds “greizsirdīgs” šeit norāda uz spēcīgu vēlmi iegūt kaut ko, kas pieder citam. Jozus vēlējās, lai Mozus ir tautas līderis un Eldāds un Mēdāds viņaprāt šo pozīciju apdraudēja. Savukārt Mozus priecājas par Gara darbību un vēlējās, lai pravietiskā dāvana attīstītos Izraēlī. Nav jābrīnās par Mozus reakciju, jo viņš bija noguris no atbildības nastas un tagad ticēja Kungam, ka dalīšanās Garā būs kā zāles nomocītas, apdraudētas un satrauktas līderības stiprināšanai. Jozus kā uzticams Mozus kalps nevarēja piekrists, ka daļa no tautas vadītāja varas tiek sadalīta un vēl šķietami tik haotiski. Kungs aicina dalīties ne tikai ar ietekmi, varu, cieņu un autoritāti, bet Garu. Izrādās, ka “es visu paveikšu pats” nav tas, ko Kungs vēlas no saviem kalpiem. Mūsdienās mēs arī runājam par cilvēku izdegšanu. Svēto Rakstu un Baznīcas tradīcijas gaismā nostāja, ka visu cilvēks vēlas paveikt pats ir kļūdaina un neļauj Dieva tautai attīstīties. Tieši tāpēc arī Baznīca uzsāk sinodālo ceļu, lai Dieva tauta Svētā Gara vadīta pieredzētu kopību un iespēju izrauties no vēlmes noslēgties.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 2, 12.17-20, svētdiena XXV, B

Gudr 2, 12.17-20

Ādams, Kristus un Salamans

19. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt divus domāšanas veidus: cilvēku un evaņģēlisko. Cilvēks vēlas saglabāt savu dzīvi un dara visu, lai to kontrolētu un bieži savu varu izplata pār citiem cilvēkiem. Evaņģēliskās vērtības ir pretējas un aicina uz kalpošanu. Lai izprastu un pieņemtu evaņģēlisko gudrību ir nepieciešama žēlastība un jauna domāšanas veida pieņemšana. Pirmajā lasījumā Gudrības grāmata parāda pasaules gudrību, kur bezdievji nerēķinās ne ar cilvēkiem un ne ar Dievu, bet dzīvo vien saskaņā ar saviem ieskatiem. Savā ziņā viņu dzīves izvēles ir saistītas ar protestu, pretēju lietu darīšanu nekā taisnīgais, kurš viņiem ir kā sirdsapziņas pārmetums. Šīs svētdienas fragmentā vajātā un attaisnotā taisnīgā cilvēka attēlojums atklāj tādu dievišķu taisnības izpratni kāda ir sastopama Izceļošanas grāmatā, kur Kungs izveda pazemoto un apspiesto tautu brīvībā, noslēdz ar to derību un ieveda apsolītajā zemē. Taisnīgais cilvēks paļaujas, ka Dievs ar viņu rīkosies līdzīgi un tāpēc uzticas Kunga solījumiem.

Šajā lasījumā bezdievji sazvēras apspiest un nogalināt taisnīgo, lai pārbaudītu viņa triumfālo teoloģiju. Laicīgā dzīves pieredze apstiprināja bezdievju pieņēmumus, ka dzīve ir īsa, ar nāvi viss beidzas, stiprajiem ir taisnība un bauda ir laba. Dzīve ir tikai nejaušs notikums; dzīve ir apgrūtinoša un ātri aizmirstas. Pašsaprotams ir secinājums, ka ir jāpriecājas ar to, kas ir. Tā kā pieredze rāda, ka spēcīgākajiem ir taisnība, tad ir lietderīgi izmantot bezpalīdzīgas personas. Jāuzņemas iniciatīva un jātiek vaļā no tiem, kas domā savādāk un neļauj izmantot vājākos. Reliģiskie "fanātiķi" ir jāpārbauda saskaņā ar viņu dzīves filozofiju. Jāuzsver, ka šeit attēloto bezdievju tēls neatbilst nevienai konkrētai filozofiskai vai politiskajai grupai, bet drīzāk atgādina katra laikmeta ciniskus un uz varu tendētus cilvēkus, kas visu vēlas pakārtot savām interesēm. Bezdievju dzīvē nav mērķa un viss ir iespēja, kas jāizmanto, bet nāve ir beigas. Jādzīvo katram brīdim nerēķinoties ar sekām, ko var nodarīt citiem. Viņi nespēja ieraudzīt Dieva noslēpumaino plānu pasaulei un savām dzīvēm. Neatpazina pasaulē Dieva iedibināto kārtību.

Izklausās tuvredzīgi un taisnīgais to saprata. Jaunības prieku pielūgšanas vienlaicīgi saskan ar vājuma nicināšana un paļaušanās uz varu. Netaisnīgie apspieda atraitnes, nabagus un vecos, un savu agresiju vērsa arī pret to, kas nepieņēma viņu spriedumu par nāvi un dzīves veidu. Šajā grāmatas vietā parādās ļoti asa spriedze starp neliešiem un taisnīgo. Bezdievji apšaubīja to, ka taisnīgais varētu pazīt Dievu. Taisnīgais noraidīja domu, ka tikumība ir bezjēdzīga un tādā veidā viņš vērsās pret baudu un varu, un paziņoja, ka taisnīgums ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Ļaunuma dinamika ir tāda, ka tā sakāpinās apdraudējuma priekšā līdz vēlmei nogalināt taisnīgo. Spriedze starp nevainību un sabojātību atklāj griezu materiālistisku un instrumentālu dzīves uztveri, kas negatīvi uzlūko nāvi un tās nejēdzību, un esības pamatā ir izmisuma veids, kas ietver netaisnību un vardarbību.

Gudrības grāmatas autors savas pārdomas par taisnīgo ir smēlies no praviešiem, cietošā kalpa tēla un psalmiem (22), kur aprakstītas taisnīgā vajāšanas. Šie trīs iedvesmas avoti ievad lasītāju plašākā taisnīgo vajāšanas pasaulē, kur nabagi, atraitnes un vecie ieņem īpaši vietu. Visas trīs šo cilvēku grupas aizsargāja Izraēla likums: atraitnes (Izc 22,22; At 14,28-29), nabagi (Izc 23,6; At 15,12), vecie (Lev 19,32). Taisnā un vajātā tēls, kuru atalgo Kungs (Gudr 2,12-3,10) atgādina cietošā kalpa dziesmu no Isaja grāmatas (52-53.nod.), kur izskan cerība tiem, kuriem tādas nav un pārdomas par taisnīgā nāvi kā atbrīvošanās no nelaimes un ieiešana mierā (Is 57,2). Taisnīgais ievēro likumu, Toru un tieši tas raksturo viņa dzīvi. Tieši tāpēc viņš varēja saukt sevi par “Kunga bērnu” (Gudr 2,23), jo zināja kam seko un kas jāievēro. Patiesa dzīves gudrība nenāk tikai no pasaules novērošanas, jo tad var griezi izprast lietu kārtību, bet pāri visam ir žēlastība. Jau Vecajā Derībā cilvēki vēlējās pieredzēt Dieva tuvību un dāvanas, bet vislielākā gudrība ir Jēzus Kristus pazīšana (1 Kor 1,24) un savas dzīvības atgūšana pateicoties žēlastībai.

br. Jānis Savickis OFMCap