Lapas

6.27.2018

Mk 5, 21-43, svētdiena XIII, B

Mk 5, 21-43

Jūlija pirmajā dienā turpinām pārdomāt kā evaņģēlists Marks ataino ticību un Dieva tuvību, kurš glābj un mīl dzīvību. Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlijā pieskaras sievietei un meitenei. Dieva tuvība tiek pieredzēta caur pieskārienu, kas ir personisku attiecību zīme. Ticība un tuvība ir neatņemamas sastāvdaļas ceļā pie Dieva. Patiesa un pilnvērtīga dzīve var īstenoties vienotībā, komūnijā ar Dievu. Pieskāriens līdz šim ir kristīgās dzīves centrā, īpaši tas īstenojas sakramentos. Kunga pieskāriens ir tik spēcīgs, ka spēj izvilkt cilvēku no vistumšākajām vietām un pieredzēm. Evaņģēlists Marks parāda Jēzus varu pār nāvi, ka Dieva valstības vara uzveic nāvi, pēdējo ienaidnieku; Jēzus ir dzīvības Kungs. Abi šīs svētdienas brīnumi parāda cilvēcisko izmisumu, kas sastopas ar Dieva spēku; abi notikumi notiek paralēli un ir tematiski līdzīgi, un norāda uz Jēzus varu pār miesas slimībām un Viņa labvēlīgo atbildi uz cilvēku ticību. 

Pie Jēzus piegāja Jairs, pazemīgs un ticīgs jūds, un izteica savu sāpi, ka viņa meita mirst un ticēja, ka Jēzus spēj dziedināt. Pēc brīža piesteidzās klāt kāda sieviete, kuras ticība bija lielāka, jo vēlējās tikai pieskarties Jēzus drēbēm, lai saņemtu dziedināšanu. Tā nebija māņticība vai maģija, bet ticība. Viņas sirds zināja, ka jebkāds kontakts ar Jēzu dziedinās viņu. Svarīgi ievērot, ka Jēzus neteica: “Tavs pieskāriens tevi darījis veselu”, jo nav nekāda pamata balstīties uz pieskāriena spēku, bet tikai uz ticību. Šai sievietei ticības ceļš bija patiešām grūts. Viņa gribēja palikt nepamanīta un bija ļoti izbijusies; gribēja palikt lielajā pūlī anonīma, lai neviens neuzzinātu par viņa nelikumīgo pieskārienu; viņa zināja, ka ir rituāli nešķīsta un tādā veidā varēja aptraipīt Jēzu un citus apkārtējos. Menstruācija padarīja jūdu sievietes rituāli nešķīstas un atšķīra uz septiņām dienām no pilnas dalības derībā (Lev 15,24). Šī sieviete no tautas bija atšķirta divpadsmit gadus, un, visbeidzot, viņa sastapa kādu, kas labprāt “aptraipīja” sevi viņas dēļ, lai viņa varētu būt “šķīsta”. Jēzus iepriekš pieskārās spitālīgajam (Mk 1,41) un parādīja, ka tas ir patiesais Dieva valstības spēks, krusta un mīlestības spēks. 

Jairs un sieviete bija ļoti atšķirīgi cilvēki: dzīves pieredze, dzimums, sabiedriskais status, sabiedriskā atpazīstamība, sevis uztvere un ticība. Sievietes vienkāršā ticība (5, 28) atšķīrās no Jaira nama piederīgajiem (5, 35; 5,40), kuri bija daudz kritiskāki pret Jēzu. Šie abi stāsti sapinās kopā, lai mums pastāstītu kaut ko svarīgu par ticību. Sieviete apzinoties savas vajadzības iztērēja lielus līdzekļus, lai izārstētos, tomēr cilvēciski risinājumi, kurus viņa meklēja, bija nesekmīgi, bet pat pasliktināja viņas situāciju. Ārstu algošana padarīja viņu nabadzīgu, tomēr neveiksme cilvēciskajos pūliņos izcēla Jēzus personu, jo, kad citi līdzekļi nepalīdzēja, viņas pašas skaidra ticība dāvāja dziedināšanu. Viņas nepieciešamība sastapās ar vēsti par Jēzu, un viņa nolēma pietuvoties Kungam. Rakstos maza ticība (Nāmans (2 Ķēn 5, 11) un Toms (Jņ 20,25)) saistās ar ciešu personisku saskarsmi, bet sievietes ticības lielums bija pretējs, jo viņa vēlējās nemanāmu saskarsmi. Viņa vēlējās pazust pūlī brīdī, kad saņēma dziedināšanu, bet Jēzus viņai bija sagatavojis kaut ko lielāku - to varēja panāk viņas atzīšanās, liecība. Dziedināšana nebija par velti, jo Jēzus lika sievietei atklāties. Liecība viņai nelika bankrotēt kā tas sanāca ar dziedniekiem, bet tikai apliecināt, ka Jēzus ir viņas dziedināšanas avots. Jēzus viņu iekļāva derībā un lika viņai iet mierā: šie vārdi nav vienkārši “atā!”, bet “šalom” - ej vesela, labklājībā, drošībā, draudzībā, pestīšanā un mierā. 

Jēzus saruna ar slimo sievieti pārtrauca Viņa ceļu pie Jaira meitas un pienāca ziņa, ka viņa ir mirusi. Jaira ticība nākot pie Jēzus bija jau tā nedroša, bet vai tagad viņa ticība nezudīs? Pēc sarunas ar sievieti Jēzus turpināja ceļu pie Jaira meitas, lai to atdzīvinātu. Vai Jairs žēlojās, kad Jēzus pievērsās sievietei: “Kāpēc Viņš kavējas? Es rindā biju pirmais!” Jairam problēma bija ne mazāk nopietna kā sievietei. Iespējams, šī pauze ceļā uz viņa mājām Jairam bija nepieciešama, lai kaut ko iemācītos no sievietes ticības un labāk sagatavotos savas meitas atdzīvināšanai. Jairs parādīja savu ticību atnākot pie Jēzus, bet viņam bija jāturpina šis sarežģītais ticības ceļš. Kā ticība var saglabāties nāves priekšā? Jairs un sieviete parāda, ka ticība ir kaut kas tāds, kas saglabājas bezcerībā. Kā var redzēt centrālā tēma šajā Evaņģēlija fragmentā ir ticība, un atklājam, ka ne vienmēr reliģiskā “bagāža” un pieredze neatklāj ticības dziļumus; arī ģimene automātiski to nedod, bet cilvēki ar dziļākajām un izmisīgākajām vajadzībām to atrod caur dažādiem dzīves ceļiem. Jēzus mācekļi ir aicināti atklāt savu trauslumu un vājumu, raudzīties dziļāk, lai atbildētu uz Jēzus aicinājumu un arvien ciešāk pietuvotos Viņam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.20.2018

Apd 13, 22-26, svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētki, B

Apd 13, 22-26

Svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanas svētku vārda liturģijā otrais lasījums no Apustuļu darbiem (13, 22-26) pāris vārdos izsaka Jāņa misijas būtību: “Pirms [Jēzus] atnākšanas Jānis sludināja visai Izraēļa tautai grēku nožēlošanas kristību.” (13,24). Šis īsais teikums veido daļu no apustuļa Pāvila pirmā pierakstītā sprediķa (13, 13-52). Pāvils savā sprediķī uzrunāja jūdus un pagānus, kas pielūdza vienīgo Dievu. Lai izprastu Jāņa Kristītāja kalpojuma nozīmi ir jāizprot laikmets, kurā viņš darbojās. Gadsimtiem ilgi nebija dzirdēta pravieša balss; Dievs vairs neuzrunāja tautu caur saviem sūtņiem, lai pasludinātu savu gribu, skaidrotu tautas apspiešanas iemeslus, nosodītu grēkus, aicinātu uz atgriešanos un apliecināt, ka tiesas spriedums sekos tiem, kas neatgriezīsies. 

Apustulis Pāvils parāda kā Vecajā Derībā (13,16-25) Izraēlis tika gatavots Jēzus atnākšanai un kā Dieva apredzība vadīja tautu no patriarhu laikiem līdz karaļu dinastijām. Pāvils savā sprediķī darbības vārdus attiecina uz Dievu, kurš izvēlējās tēvus, izveda tautu no Ēģiptes, veda viņus ar savu roku, padzina svešas tautas un deva viņiem zemi, kur arī rūpējās par savu tautu. Tā ir Dieva, nevis tautas iniciatīva. Nonācis savā stāstījumā pie karaļa Dāvida, Pāvils uzsvēra vārdu solījums (12,23) un runāja par Jāni Kristītāju, kurš bija Jēzus priekšgājējs un tas, kas norādīja uz Kungu. Jāņa Kristītāja darbība uzsāka jaunu laikmetu (10,37). Pāvils šajā kontekstā seko Jāņa Kristītāja piemēram un norāda saviem klausītājiem uz Jēzu Kristu. 

Mūsdienu lasītājs šajos vārdos (13, 24) var nepamanīt Jāņa vēsts lielumu, ka Viņš sludināja grēku nožēlošanu visiem Izraēla ļaudīm. Ūdens rituāli senatnē bija daudz ierastāki nekā tas ir mūsdienās, jo agrāk cilvēki saprata labāk apmazgāšanās un ūdenī iemērkšanas simbolismu daudz skaidrāk nekā šodien. Tuvo Austrumu tautas un ebreji izmantoja ūdeni dažādos attīrīšanās rituālos (Lev 13, 8-9). Turklāt tuksnesīgā klimatā ūdenim ir daudz eksistenciālāka nozīme no kuras arī iegūst dziļāku un spēcīgāku simbolisko spēku. Jūdi Jāņa Kristītāja laikā bija visai pedantiski apmazgāšanās rituālu ievērotāji, kurus viņiem uzlika Bībele un tiem pievienoja citus ar ūdeni saistītus rituālus. 

Grēku nožēla (gr. metanoia - prāta maiņa, atgriešanās) un kristības (gr. baptizō - iegremdēšana, iemērkšana, mazgāšana) bija divas atsevišķas realitātes. Jūdiem tajā laikā kristības veidoja vienu no elementiem, lai kāds pievienotos vai konvertētos jūdaismā, bet Jānis uzrunāja tautas biedrus tā, it kā viņiem vajadzētu konvertēties! Tā bija īpaša prakse starp citiem ūdens rituāliem, jo tā attiecās uz pagāniem. Pagāni tika apmazgāti no agrākās dzīves nešķīstības un tikai pēc tam apgraizīti. Pilnīga iegremdēšanās ūdenī, apgraizīšana un atvērta sirds pagānam nozīmēja to, ka viņš ir kļuvis par jūdu. Jūdu rakstnieki mācīja, ka pagāni, kuri ir konvertējušies šādā veidā ir kļuvuši kā jaundzimušie, pilnīgi atdalīti no savas pagāniskās pagātnes. 

Dieva valstības tuvošanās nozīmēja, ka jūdi nevarēja būt droši, vai viņiem kā Abrahama bērniem ir garantēta vieta valstībā. Jūdiem bez grēku nožēlas nebija pārliecības, ka valstība viņiem iekritīs rokās bez nekādas atgriešanās prakses. Izrādījās, ka jaunajā laikmetā jūdiem un pagāniem ir jānožēlo grēki un tas jāizrāda pieņemot kristības. Jūdiem tagad vajadzēja pieņemt konkrētu lēmumu, ko dalīt tālāk. Jūdi cienīja Jāni un slava par viņu bija plaši izplatīta (Lk 20, 5-7; Apd 19, 1-7), un tāpēc daudzi atsaucās uz Jāņa sludināto kristību. Iespējams Pāvila klausītāji vairāk pazina Jāņa Kristītāja mācību nekā Jēzus vēsti.

Jāievēro, ka Jāņa Kristītāja vārdi neattiecās tikai uz indivīdu, bet uz Dieva tautu, Izraēli. Protams, Jānis uzrunāja konkrētus cilvēkus, jo tieši indivīdam ir jāizlemj, vai iet atgriešanās ceļu, atzīt savu vainu un pieņemt kristības Jordānas upē. Jānis savā ziņā apšaubīja tautas kolektīvo pārliecību par pestīšanu, ka visi kopā iesoļos mesijas valstībā. Izraēls bija kļuva par tautu, kurai draudēja pazušana un tiesa bija jau tuvu. Dievs sūtīja Jāni, lai tauta pieņemtu radikālu atgriešanās ceļu un piedāvāja kristības Jordānā.  Jāņa kristības sagatavoja ceļu Svētā Gara kristībām, ko atnesa Jēzus Kristus (Mk 1,8). Šī svētdienas svētkos Apustuļu darbu lasījums aicina ne tikai uz atgriešanos un nepaļaušanos uz patīkami plūstošu ticības dzīves inerci, bet jautāt arvien dziļāk par savu atgriešanos un kristību, par ceļiem, kas ved pie Kristus. Dieva sūtīti cilvēki gan vēsturē - pravieši, gan šodien - brāļi un māsas, ir veids kā atgriešanās vēsts sasniedz arī mūsu sarežģītos laikus un sirdis. Svarīgi, lai vārds tiktu pasludināts, tā kā mēs to dzirdējām 17. jūnija svētdienā. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

6.13.2018

Mk 4, 26-34, svētdiena XI, B

Mk 4, 26-34

17. jūnija svētdienā turpināsim pārdomāt Kunga tuvību mūsu dzīvē, un lasīsim divas Evaņģēlija līdzības par Dieva valstības izaugsmi. Dieva valstība īpašā veidā apliecina Kunga klātbūtni ticīgo dzīvē un ļauj īstenoties pestīšanai katru dienu. Tomēr bieži rodas jautājums, vai tas tā ir? Kāpēc Dieva vārds pasaulē neiedarbojas uzreiz, nemaina manu sirdi un pasauli tā, kā to varētu sagaidīt? Viens no iemesliem, kāpēc Jēzus runāja šīs divas līdzības ir tieši tāpēc, lai kliedētu šaubas un neskaidrību par Kunga klātbūtnes veidu pasaulē. Šeit aplūkosim pirmo līdzību - par zemē iemestu sēklu (4, 26-29). Jānorāda uz to, ka pirmā līdzība iepazīstina mūs ar atbildību, bet otrā (sinepju grauds) līdzība uzsver, ka nemanāmam sākumam būs liels noslēgums; pirmā līdzība izsaka iedrošinājumu, bet otrā mierina satrauktos un nomāktos, kas neredz tūlītējus augļus; abas līdzības parāda valstības attīstības posmus - cilvēka atvērtība uz labo vēsti, kura viņu pārmaina un tā pārveidoti mācekļi veido jaunu kopienu. Pirmā līdzība māca reāli skatīties uz pasauli, bet otrā - aicina uzticēties, ka Dieva valstība pārsteigs visus. 

Visa 4. Marka Evaņģēlija nodaļa ir veltīta līdzībām par Dieva valstību. Nodaļas sākumā varam lasīt līdzību par sējēju un tās skaidrojumu (4, 1-21). Visas šīs līdzības savstarpēji papildinās un skaidro viena otru. Turklāt visu šo nodaļu var uztvert kā 3. nodaļas skaidrojumu, kur varam lasīt par pretestību pret Jēzus mācību un darbību, un tās neizpratni. To var attiecināt arī uz iepriekšējo svētdienu (3, 20-35). Valstības sludināšana izsauca dažādas reakcijas - vieni atmeta Jēzu, bet citi pieņēma Viņa vēsti. Jēzus sekotāju skaits dažādos brīžos ļoti samazinājās. Vai Jēzus pieticīgā mācekļu grupa veidos valstību? Šādā situācijā Jēzus mācīja, ka valstības atnākšana ir daudz noslēpumaināka nekā varēja likties. Jēzus mācīja viņiem jaunu domāšanas veidus. Nav jāgaida sensacionālus rezultātus - dzīvē un pestīšanas vēsturē viss notiek pakāpeniski un noteicošā ir Dieva žēlastība. No maza graudiņa, nemanāma sākuma izveidosies Dieva valstība. Līdzība māca, ka valstība nav kaut kas tāds, ko cilvēks redzamā veidā pieredz un var novilkt robežu zemē, bet ir nepieciešams ilgāks laiks, lai valstība atklātos. 

Lasot līdzību par iemesto zemē graudu var pievērst uzmanību dažādām detaļām un darbībām. Viena no tādām darbībām ir cilvēka un dabas mijiedarbība. Grauds, kas tika iemests zemē auga dabiski un nepārtraukti. Šāds tēls norāda uz cilvēka pārveidošanās procesu Dieva vārda ietekmē. Pārmaiņas nenotiek uzreiz, bet tam nepieciešamas zināms laiks. Vārdus “augļi ienākušies” (4,29) burtiski no grieķu valodas varētu tulkot - “kad auglis dodas/padodas”. Šie vārdi norāda uz ticīgo, kurā ir nobriedis Dieva vārds un viņš ir gatavs atdoties Dieva valstības sludināšanai. Augļa došana norāda uz jauno cilvēku, kurš iesaistās Jēzus darbā neskatoties uz šķēršļiem un sekām.

Jēzus ar šo līdzību iedrošina savus sekotājus sludināt vārdu. Iesēts vārds, pasludināts Evaņģēlijs aug pats jeb Dieva žēlastības pavadīts. Vārds jāsēj drosmīgi un bagātīgi. Nav jāattaisnojas ar neatbilstošu zemi vai atrunām par labākiem laikiem un apstākļiem. Nav pārāk daudz jāanalizē un jādomā, jo Kungs ir tas, kas pasludinātajam vārdam nodrošina dzīvotspēju. Līdzība nenorāda uz to, ko cilvēks varētu veikt un ko nevar, lai iestātos valstība. Vienīgi uzzinām, ka zeme pati no sevis nes augļus. 3. nodaļas kontekstā, kurā daudzi atmet Jēzus mācību, Evaņģēlija lasītājam vai arī māceklim neticīgā sabiedrībā var rasties jautājums: vai vēl ir vērts sludināt Evaņģēliju šādos apstākļos? Jēzus atbilde ir skaidra: ir vērts sludināt! 

Ticīgie ir aicināti atcerēties, ka Evaņģēlijs par kuru viņi liecina nepieder viņiem, un augļi un vārda spēks ir atkarīgi no Dieva darba. Jēzus un mācekļu piemērs var būt šeit par uzskatāmu liecību līdzības patiesībai, jo Evaņģēlijs neilgā laikā no Palestīnas ciemiem un pļavām sasniedza daudzas pasaules malas un pārveidoja cilvēku sirdis. Tieši sludināšana ir nosacījums, lai iestātos Dieva valstība, lai Kungs parūpētos par tās augšanu. Tas ir pārsteidzoši, ka sēkla daudzviet nes daudz augļus, pat, ja izskatās, ka zeme ir neauglīga un apstākļi neatbilstoši, bet tur, kur ir sagatavoti apstākļi un labi plāni, augļus nevar sagaidīt. Kungs Jēzus aicina nebaidīties sludināt “evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15), jo vārdam ir jāizskan. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.07.2018

Mk 3, 20-35, svētdiena X, B

Mk 3, 20-35

Sākot ar 10. jūnija svētdienu līdz pat 8. jūlijam (5 svētdienas pēc kārtas) pārdomāsim Marka Evaņģēlija fragmentus, kuri mums stāstīs par Dieva tuvību un šķelšanos starp cilvēkiem, kas var rasties tad, kad pieņemam Kunga atklāsmi. Lai pieņemtu šādu Evaņģēlija vēsti pārdomāsim arī ticības ceļu. Pirmā svētdiena vērš mūsu uzmanību uz nepieciešamību atbrīvoties no sātana valgiem, iziet no viņa nama, lai ieietu Kunga mājā, Viņa tuvumā - kļūt par Viņa māti, brāļiem un māsām. Viena no domām, kas rodas izlasot 10. jūnija Evaņģēliju, ir tāda, ka šajā īsajā tekstā ir tik daudz tēmu un domu - vai labāk nebūtu sadalīt šo fragmentu mazākās daļās un noskaidrot: kā izprast neprātību, līdzība, grēks pret Svēto Garu, Jēzus radinieki un Dieva griba. Var vēl sīkāk meklēt dažādas domas, bet svarīgi ir noskaidrot kāds ir kopējais šī fragmenta vēstījums. 

Jau Jēzus publiskās darbības sākumā Viņam radās konflikts ar jūdu tautas līderiem. Šīs svētdienas fragments ļoti labi to attēlo. Jēzus izvēlējās savus mācekļus un devās uz kādu māju, bet ātri vien parādījās oponenti, kuri apsūdzēja Jēzu par to, ka Viņš ir ļaunā gara apsēsts. Jēzus viņiem atbildēja aprakstot kosmisku konfliktu (Mk 3, 22-30). Jēzus saruna notika ar konkrētiem cilvēkiem un par noteiktām tēmām, bet šajā gadījumā Jēzus vārdi, iespējams, pat sarunas biedriem neizprotot, paceļas kosmiskā un eksistenciālā līmenī. Cilvēki savā dzīvē pieņem dažādus lēmumus, tomēr ir arī lielāki spēki, starp kuriem mums ir jāizvēlas, bet, ja tā ir cīņa, jāpiekļaujas pie stiprākā spēka. 

Interesanti, ka Marka Evaņģēlijā Jēzus ģimene un tautas līderi parādīti kā Kunga kritiķi, un visi ir iejaukti kosmiskajā konfliktā ar sātanu, un viņi var kļūt par Svētā Gara zaimotājiem! Tie ir ļoti spēcīgi vārdi! Ja salīdzinām Marka tekstu ar Mateja vai Lūkasa Evaņģēliju, tad redzam, ka divi pēdējie evaņģēlisti daudz ko nepasaka: raksta par strīdiem ar Rakstu zinātājiem un nešķīstiem gariem (Mt 12,22-45; Lk 11,14-32), bet nepiemin Jēzus ģimeni un prāta zaudēšanu. Priekš Mateja un Lūkasa šie vārdi varēja likties pārāk spēcīgi un lasītājam neizprotami, turklāt abi rakstīja par Jēzus piedzimšanu un būtu nevietā runāt par Jēzu, kurš tā apietas ar savu ģimeni. Marks rakstīja par Jēzu, kurš nevilcinoties uzsāka savu darbu, aktīvi iesaistījās Evaņģēlija sludināšanā un izsauca konfliktus ar visdažādākajām cilvēku grupām. Jāuzsver, ka patiesais konflikts ir daudz nopietnāks nekā ar ģimeni vai tautas līderiem - tas ir konflikts ar pašu sātanu. 

Savā ziņā oponenti un radinieki nodarbojas ar pļāpāšanu šīs kosmiskās vīzijas kontekstā. Jēzus kritiķi vēl bija cilvēki ar šauru skatījumu ne tikai uz Jēzus personu, bet arī uz īstenību, un vēl neredzēja kosmisko drāmu, kurā viņiem jāizvēlas sava vieta. Pat ja viņiem bija skaidrs, ka jāizvēlas Dievs, tad vēl nezināja, ka Jēzus ir tas, kas viņus var ievest Tēva mājās. No Tēva perspektīvas Jēzus oponenti bija niķīgi un stūrgalvīgi bērni. No Rakstiem mēs zinām, ka daudzi no tautas līderiem un Jēzus ģimenes pievienojās mācekļu lokam, un pieņēma Kunga vārdu. Jēzus izveidoja “jaunu ģimeni”.

Lai noskaidrotu kādai jābūt ticīgā stājai šī lasījuma gaismā, jāaplūko vārdi ar kādiem Jēzus tuvinieki raksturoja Viņu: “Viņš kļuvis bezprātīgs” (3, 21). Vai šos vārdus jāuztver negatīvi, vai arī varam tos uztvert Svēto Rakstu gaismā. Dziesmu dziesmas grāmatā varam lasīt par lielu mīlestību un kaisli: “Tu mani iekvēlināji, māsa mana, līgava, - tu mani iekvēlināji tik ar acu kaktiņu, tik ar vienu krelli no tavas rotas” (Dz 4,9). Kungs atklāj pilnīgi jaunu un apbrīnojamu mīlestību, neatkarīgu no pagātnes žņaugiem, manipulācijām, aizspriedumiem un bailēm. Tā ir brīnišķīga un kaislīga mīlestība. No ebreju valodas “Tu mani iekvēlināji” - kāda tulkojumā tika pārtulkots: “Tevis dēļ es zaudēju savu prātu” vai burtiski - tu liki manai sirdij sisties ātrāk, tu paņēmi manu sirdi. Kungs patiešām ir iemīlējis cilvēkus un no malas tas var izskatīties aizdomīgi un neprātīgi (Mk 3,21). Herods Jēzu uzskatīja par izsmiekla vērtu (Lk 23,11). Terēze no Bērna Jēzus raksta: “Kāda laime ir ciest priekš Tā, kurš mūs ārprātīgi mīl un pasaules acīs ir traks… Tas bija neprāts, ka Viņš meklēja mazos…, lai tie kļūtu par Viņa troņiem - Viņš, godības Karalis, kas sēž uz Ķerubiem.” (169. vēstule). 

Arvien tuvākas attiecības ar Kungu var ticīgajam radīt bailes, lai neviens neraksturotu mani kā neprātīgu, dīvainu, traku vai fanātiķi. Jēzus tā tiek nosaukts, jo Viņš ar visu savu dzīvi liecināja par Dieva valstību un nebija Viņā kaut kāds “nu bet/vai nu”. Kārdinājums pieņemt kristīgo ticību daļēji varētu nodrošināt pret liekiem komentētājiem un glūņām; var likties svarīgi nepārspīlēt, lai nenosauktu par nenormālu. Gribas izdomāt tādu kristīgo ticību, lai nekādi neatšķirtos no apkārtējās sabiedrības. Kristiešiem nav jābūt trakiem vai fanātiskiem, vienkārši ir tāda cilvēku grupa, kurai dažādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība tā runāt par ticīgajiem… Kristiešiem jārūpējas par apdomību un mērenību, tomēr nevar pārāk rūpēties par to, ko citi par mani domās. Ja Evaņģēliju uztver nopietni, tā vienkārši var gadīties, ka kāds tā runā. Kungs piedāvā mācekļu ceļu, kas neiekļaujas sabiedrības shēmās, paredzējumos un līdzsvarā; Viņš aicina uz tuvības un ticības ceļu, lai atbrīvotos no ļaunām un viltīgām saitēm.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.01.2018

Mk 2, 23 - 3,6, svētdiena IX, B

Mk 2,23 - 3,6 

3. jūnija svētdiena turpina šī liturģiskā gada Marka Evaņģēlija lasījumu ciklu. Šīs svētdienas lasījums noslēdz Evaņģēlija pirmo daļu, kurā Marks apkopo domas par aicinājumu un mācekļu kopienas dzīvi (1,16-3,6). Šo pirmo daļu var iedalīt trijās mazākās daļās: pirmo mācekļu aicināšana (1,16-20); Jēzus vārda spēks (1,21-45); Jēzus jaunās dzīves dāvana (2,1-3,6). Šīs svētdienas lasījums ir ietverts šajā pēdējā daļā. Kungs atklāj jaunu vēsti par sabatu. Jaunā dzīve, uz kuru norāda Jēzus, aicina pieņemt Viņu arī kā atpūtas Kungu, jo cilvēku patiesā atpūta ir Kungā. Cilvēki var izdomāt tādus noteikumus, ka daudzus tie var mocīt, “kaltēt” un nespēj pieredzēt patieso un jauno dzīvi. Jēzus aicina paļauties uz Viņu kā likumu skaidrotāju, lai atgūtu dzīvību.

Sabats jūdiem ir diena brīva no darba (Izc 34,21), bet kristiešiem tā ir svētdiena, Kunga diena. Farizeji redzot, ka mācekļi rāva vārpas, interpretēja šo darbību ļoti legālistiski un prasīja Jēzum paskaidrot šo notikumu. Jēzus atsaucās uz Dāvidu un viņa biedriem, kuri ēda maizi uz kuru attiecās kulta priekšraksti: “Tas pienākas Āronam un viņa dēliem, un viņiem to būs ēst svētā vietā; jo tas viņiem ir augsti svēts no Tā Kunga uguns upuriem, viņiem piešķirtā daļa mūžīgi” (Lev 24,9). Jēzus šajā situācija saka ļoti spēcīgus vārdus: vai jūs nepazīstat Rakstus? Nesaprotat tos? 

Cilvēks, kas uzsāk ceļu kopā ar Jēzu bieži nāk no pagāniskas pasaules un viņam gribas redzēt savu jauno dzīvi sakārtotu ar likumu, priekšrakstu, ieradumu un ārējo normu palīdzību. Tas ceļa sākumā var likties neaizstājams un obligāts noteikums. Evaņģēlists Marks savu Evaņģēliju rakstīja īpašā veidā katehumeniem un tāpēc zināja kādā veidā brīdināt viņus par kārdinājumu pārnest no savas agrākās dzīves saistīšanos ar priekšrakstiem un likumiem tā, it kā tajos būtu tikai pestīšana. 

Jēzus norāda, ka tie, kas paliek pie vecās dzīves domāšanas veida vēl nav sapratuši valstības noslēpumus. Ja cilvēkā virsroku gūst piesaistīšanās ārējiem likumiem, tad Jēzus vārdiem ir grūti uzrunāt tāda ticīgā sirdi un Evaņģēlija vēsts par valstību nevar atklāties savā pilnībā. Jēzus nosoda šādu ārēju nostāju kā kļūmīgu. Cilvēki, kas iepazina Dieva mīlestību bija arī Vecajā Derībā. Jēzus norāda uz Dāvidu, kurš jau tūkstotis gadus iepriekš izprata, ka sabats ir priekš cilvēka un nevis cilvēks priekš sabata. Viņš spēja izšķirt, kas ir svarīgs un, kas ir likuma skaidrojums, lai ārkārtas situācija varētu to pārskatīt. Jēzus savus mācekļus aicināja dziļāk izprast Likumu, lai nepaliktu tikai likuma ārējās izpratnes līmenī.

Jāuzsver, ka Jēzus ir sabata Kungs, bet tas nenozīmē, ka Viņš atceļ vai maina likumu. Vārdi “Kungs pār [kaut ko]” (2,28) Bībelē ir jāizprot kā atbilstoša apiešanās ar kaut ko. Šo teikumu varētu pārtulkot arī tā: Jēzus var izšķirt un atbilstoši skaidrot sabata svinēšanu. Jēzus ir gudrs sabata skaidrotājs. Teikumu “Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu” var izprast arī kā atgādinājumu, ka šaubīgās situācijās cilvēkam ir priekšroka pār likumu. Tomēr nevienā vietā Jaunajā Derībā netiek runāts par sabata atcelšanu. 

Jēzus vēlējās saviem mācekļiem iemācīt un parādīt svarīgu patiesību, ka sabats ir Dieva dāvana cilvēkiem. Žēlastības laiks, kurā priekšroka nav aizliegumiem, bet Dieva žēlsirdībai. Sabats ir dāvana un nes cilvēkiem svētību, un, ja tas tā ir, tad to nevar paturēt tikai sev. Pretēja nostāja ir “sirds aklums” (3,5), stūrgalvība. Tādai stājai nav raksturīga tikai dvēseles nocietināšanās, bet ir jutīguma trūkums pret Dieva gribu un baušļiem, nespēja redzēt to, ko Dievs pašlaik vēlas. Viņš ir dzīvs un aktuāls Dievs, un aicina mūs veidot tādu pašu sirdi, lai redzētu mūsu brāļu un māsu vajadzības, neslēptos aiz likumiem, priekšrakstiem, ierastiem uzvedības modeļiem, saviem pagātnes pagāniskajiem rēgiem un domāšanas veidiem, bet dāvātu dzīvību, klātbūtni, dziedināšanu un kopienu.

br. Jānis Savickis OFMCap