Mt 15, 21-28, svētdiena XX, A

Mt 15, 21-28

16. augusta svētdienā pārdomāsim ticības jautājumu un ar dažiem svarīgiem ticības aspektiem. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus saskaroties ar pagānu sievieti uzsāk ar viņu sarunu un aizsāka viņā ticības dzīvi. Kungs māca savus sekotājus neatmest cilvēkus, bet caur kalpošanu, pieņemšanu un dialogu ļaujam cilvēkam iepazīt Dievu un lai atskārstu kāda ir dzīve bez Dieva - “Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars” (Mt 15,22). Ticība, kuru mēs šajā fragmentā iepazīstam ir uzticības pilna, neatlaidīga, uzbāzīga, pacietīga un gudra; tā nav teorētiska ticība, bet dzīva un aktīva, kas ir vērsta uz Dievu un Viņa palīdzību.

Kad Jēzus gāja uz pagānu apdzīvotiem apvidiem, Tīru un Sidonu, pilsētas ar sliktu reputāciju starp jūdiem, Viņš sastapa kanāniešu sievieti. Pagājušajā svētdienā apskatījām lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas par pravieti Eliju, kurš bēga no Īzebeles, kas dzīvoja Sidonā (1 Ķēn 16,31). Jāņem vērā arī tas, ka evaņģēlists Matejs piemin to, ka sieviete bija kanāniete un tādā veidā piešķir šīs ainas pašam sākumam negatīvu pieskaņu. Kad Bībeles cilvēks dzirdēja vārdus “kanāniešu sieviete”, viņš atminējās visas tās sabojātās pagānu tautas, kas nepazina Dieva likumus un neievēroja pat to, kas ierakstīti cilvēka dabā. Kanānieši bija Izraela lielākie ienaidnieki Vecajā Derībā. Pārsteidzošā kārtā sieviete vērsās pie Jēzus kā pie Kunga un Dāvida dēla, un lūdza, lai Viņš izrādītu viņas meitai žēlsirdību. 

Jēzus atbildēja ar klusēšanu. Vai nu Viņš nevēlas ar viņu runāt vai arī pārbauda viņas ticību? Savukārt, mācekļi gribēja, lai Jēzus atrisina šo problēmu un laiž šo sievieti projām. Jēzus saskaņā ar saviem vārdiem apliecināja, ka ir nācis pie “Izraēla nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6), kurā nav gana. Izraēlis ir Dieva izvēlēta tauta un tāpēc mesijam vispirms ir jānāk pie viņiem. Apkārtesošajiem varēja likties, ka vairs nav ko cerēt uz Jēzus palīdzību pēc tam, kad Viņš pagānus nosauca par sunīšiem. Ja kādu nosauca par suni, tad tas izteica lielu nicinājumu. Jūdu uzskatīja, ka ir  pārāki par citiem cilvēkiem. Tomēr neskatoties uz šo teoloģisko argumentāciju sieviete neatkāpās un lūdza palīdzību. 

Jēzus atbildēja ar šķietami neiecietīgiem vārdiem, bet sieviete arī šajā situācijā neatkāpās. Jēzus vārdi bija skarbi, īpaši, ja ņem vērā līdzīgu epizodi iepriekš Evaņģēlijā, kur Kungs dziedināja romiešu simtnieka kalpu un par šo virsnieku teica, ka “pat Israēlā es tādu ticību neesmu atradis” (Mt 8, 10). No kurienes tāda pārmaiņa attieksmē pret pagāniem? Var arī būt tā, ka vēsajos Jēzus vārdos slēpjas lasītājam apslēpts rotaļīgums vai kāda ironija. Skaidrs ir tas, ka Jēzus viņai atbildēja tā kā varēja sagaidīt pagāns no jūda. Šai sievietei bija liela ticība. Viņa ne tikai ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņas meitu, bet nosauca Jēzus par Dāvida dēlu. Tas biju jūdu tituls, kuru izmantoja, lai apzīmētu mesiju. Jēzus mācekļi tikai pakāpeniski nonāca līdz šādai atziņai. Kanāniete izmantoja šo zobošanos, lai norādītu uz Dieva ieceri darboties caur Izraēli, lai uzrunātu pagānus. 

Sieviete atzina Izraēla īpašās priviliģētās attiecības ar Dievu un tai pat laikā norādīja, ka citi cilvēki arī var vērsties pie Kunga. Viņa atsaucās uz Dieva plānu, kurš bija pazīstams jau no Abrahama aicinājuma laika (Rad 12,1-3). Abrahama laika pilsētas Sodoma un Gomora jūdiem saistījās ar sliktu slavu un grēku, ļaunumu, pagānismu un bezdievību. Šādos apstākļos Jēzus sastapās ar vienu taisnīgo sievieti, kurai bija liela ticība un dzīvoja citu pagānisku pilsētu ēnā. Elija laikā sieviete no šīs zemes brīnumainā veidā saņēma pārtiku un dziedinājumu, un ieticēja Izraeļa Dievam (1 Ķēn 17,8-24). Tas, ka šajā notikumā tiek runāts par galdu, Bībeles valodā nozīmē, ka jāsāk domāt par pastarā jautājumiem. Mielasti norāda uz mieru, ko piedzīvos mācekļi, Izraels un visas tautas. Arī Jēzus runā Pēdējo Vakariņu laikā ar pastarā pieskaņu (Mt 26,29).

Jēzum iepatikās sievietes veiklā atbilde un Viņš dāvāja viņas meitai dziedināšanu. Šī sieviete izturēja visus pārbaudījumus un parādīja savu patieso izpratni par Jēzus personu, varu un misiju. Viņa ieņēma cēlo vietu Mateja Evaņģēlijā, kas bija paredzēta pagāniem, tai skaitā austrumu gudrie (Mt 2,1-12), simtnieks no Kafarnaumas (8, 5-13) un romiešu simtnieks Jēzus krustā sišanas ainā (Mt 27,54). Kanāniešu sievietes vārdi un rīcība ir ievērības vērti un pamācoši. Viņa pie Jēzus griezās ar ticību un nevienā brīdī neapšaubīja to, ka Kungs var atbrīvot viņas meitu no ļaunā varas. Viņa uzticējās Jēzum tādā mēra, ka pat klusums un šķietamais atteikums neapturēja viņas apņemšanos. Tā bija liela pazemība. Viņa varēja protestēt, apstrīdēt Jēzus vārdus vai apvainot Viņu tajā, ka Kungs negrib vai nevar palīdzēt. Tomēr tā nedarīja. Viņa vienkārši pieņēma to, ka viņai nav kādas īpašas tiesības, bet ir tikai ticība.

br. Jānis Savickis OFM Cap

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a, svētdiena XIX, A

1 Ķēn 19, 9a. 11-13a

9. augusta svētdienā aplūkosim vienu ļoti zināmu fragmentu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur pravietis Elija sastapās ar Dievu Horeba jeb Sinaja kalnā. Šīs svētdienas lasījums ir viens no pazīstamākajiem Vecās Derības tekstiem. Šajā epizodē Dievs sevi atklāja savādāk nekā tas bija ierasts pestīšanas vēsturē. Horeba kalns ir tas pats, kur Mozus sarunājās ar Dievu, saņēma Desmit baušļus un tika noslēgta tautas Derība ar Dievu. Pravietis Elija kā Mozus atradās Horeba kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis (Izc 24,18); ja Mozus tur devās pēc tam, kad tauta pielūdza zelta teļu, tad Elija pēc tam, kas cīnījās ar Bāla kultu savā tautā; kā Mozus viņš pieredzēja spēcīgu Dieva klātbūtni un vētru. Mozus laikā vētra sašķēla kalnus un lauza akmeņus. Elija alā pieredzēja Dieva atklāsmi līdzīgi kā Mozus, kurš atradās akmens plaisā un Dieva pagāja viņam garām (Izc 33,22). Šīs paralēles ir svarīgas un apzinātas, jo norāda uz to, ka Elija ir kā jaunais Mozus vai pravietis kā Mozus (At 18,15.18). Dievs aicina Eliju atzīt pēc tam, kad viņš ir gājis cauri lieliem pārbaudījumiem un brīnumiem, ka Kungs darbojas ne tikai lielās zīmēs, vētrās, zemestrīcēs un ugunī, bet arī klusi čukstošā balsī (1 Ķēn 19,12).

Šī atklāsme Elijam bija svarīga, jo viņš saņēma apstiprinājumu, ka nav palicis viens. Grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par spēcīgāko punktu viņa misijā, kad viņš kontrolēja notikumu gaitu, bet grāmatas 19. nodaļā ir aprakstīs skumjākais punkts pravieša dzīvē. Karmela kalnā pravietis uzveica Īzebeles Bāla praviešus. 19. nodaļā viņš bija drūms un nobijies. Īzebele draudēja viņu apcietināt un pat spēcīga Dieva atklāsme viņam nepalīdzēja. Ja Mozus stājās pretī Ēģiptes faraonam ar Dieva spēku, tad Elija baidījās no Īzebeles un nespēja aptvert viņam pieejamo Dieva spēku. Īzebeles draudi, bet ne Dieva vārds noteica viņa rīcību. Elija bija izmisis, jo bija palicis viens un neviens cits pravietis nebija viņam līdzās. Pravietis šīs svētdienas fragmentā pat divas reizes līdzīgi atbildēja uz Dieva jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija” (1 Ķēn 19, 9.13), tā it kā būtu no bailēm apstulbis. Horeba kalnā pravietis neieradās, lai atvēsinātos, bet īstenotu savu pravieša misiju. Izraelī šis kalns saistījās ar īpašu Dieva klātbūtni. Elijam bija nepieciešamība aprunāties ar Dievu par savu izmisuma pilno dzīves situāciju. Izraela pravieši bija kā Dieva padomes locekļi (Jer 23,18.23). Viņi devās uz noteiktām lietām, lai konsultētos ar Dievu; viņi piedalījās Dieva tiesā un liecināja par tautu. Elija domāja, ka tautai vairs nav iespēja laboties un deva tam savus pierādījumus.  Šādos dzīves apstākļos Dievs viņam teica “stājies… Kunga priekšā” (1 Ķēn 19,11). Dievs nāca vēja, zemestrīces, uguns un balss rūkoņā, jo visas šīs parādības Rakstos saistās ar Dieva ierašanos (2 Sam 22,11; Ps 11,6; 104,3; Is 29,6). Šajā vietā tiek uzsvērts tas, ka Dievs vairāk saistīts ar savu vārdu nekā ar citiem dabiskiem fenomeniem!

Elija apmetās alā un gaidīja Kungu. Viņam vajadzēja nošķirties no visām problēmām un pieredzēt Kunga tuvību; viņš bija tik nomākts, ka bija gatavs atteikties no sava aicinājuma un pat savas dzīves. Kad Kungs ieradās satikt un runāt ar viņu, Kungs viņu nebāra vai nemācīja, bet uzdeva viņam jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit”, “Ko tu šeit dari”? (1 Ķēn 19,9). Pravietis neatbildēja uz šo jautājumu un Kungs jautāja vēlreiz: “Kāpēc tu esi šeit”(1 Ķēn 19,13). Elija tikai teica Kungam to, ko Viņš jau zināja - kādas grūtības pravietis bija pieredzējis un apliecināja savu uzticību Dievam. Kā tas var būt, ka uzticīgs kalps slēpjas alā tālu projām no savas kalpošanas vietas? Elija atbildē parādās gan lepnums, gan sevis žēlošana; viņš saasināti uztvēra cilvēku pretestību pret savu misiju. Izklausās tā, it kā visa tauta nostājās pret pravieti, bet tikai Īzabele vēlējās viņu nogalināt. Elijam šajā situācijā bija nepieciešama jauna un spēcīga Dieva godības pieredze. Dievs lika spēcīgam vēja drupināt klintis un aizpūst kalnus, nāca zemestrīce un uguns, bet nenāca nekāda dievišķa vēsts. Vecajā Derībā šie bija ierasti elementi, kas liecināja par Dieva atklāšanos (Izc 19,16; 20,18; At 4,11; 5,22-24; Ties 5,4-5; Is 30,27; Nah 1,3-5; Ps 18,11-15; 68, 7-8). Kad cilvēki redzēja šādas dabas parādības, viņi pielūdza Dievu radītāju. Līdzīgas zīmes notiks pirms Kristus otrreizējās atnākšanas (Jl 2,28-3,16; Is 13,9-10; Mt 24,29; Atkl 6-16).

Ko Dievs vēlējās panākt pravieša dzīvē ar šīm pārsteidzošajām zīmēm? Elija dzīve notika lielas un apbrīnojamas lietas, un viņš pieredzēja patiesu Dieva spēku tā kā neviens cilvēks iepriekš, tomēr pravietis to visu redzot nepiedzīvoja ātras iekšējās pārmaiņas. Atbildot uz Elijas grūto situāciju Dievs parādīja, ka Viņam interesē, kas notiek ar cilvēku. Kungs klausās, runā, rīkojas, bet ne cilvēkam acīmredzamā veidā. Kungs atgādināja Elijam, ka Viņš izmanto dažādus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus. Dieva vārds nāk no debesīm kā lietus, kurš dāvā spirgtumu, tīrību un dzīvību (At 32,2; Is 55,10). Pasaulē, kurā ir varas mehānismi, trokšņi un spriedze, ir grūti saprast kā Dievs darbojas un daudzi uzskata, ka Viņš var tikai rīkoties caur dramatiskiem un vareniem notikumiem. Kad Kungs vēlējās atbrīvot Izraeli no Ēģiptes gūsta, Viņš sūtīja zīdaini Mozu, bet kad vēlējās sūtīt tautai pravieti, Viņš mātes miesās izvēlējās pravieti Isaju. Kungs sūtīja jauno Dāvidu cīņā pret filistiešu milzi Goliātu un jaunietis izmantoja tikai lingu un akmeni, lai dižo vīru uzveiktu. Kad Dievs vēlējās glābt pasauli, Viņš sūtīja savu Dēlu kā vāju un bezpalīdzīgu bērnu. No krusta koka Jēzus Kristus klusi čukstošā balss ir joprojām daudz spēcīgāka nekā Sinaja kalna zibeņi un ved cilvēkus uz atgriešanos. Arī šodien Dievs pasaulē darbojas caur mums, trausliem māla traukiem (2 Kor 4,7).

br. Jānis Savickis OFM Cap

Mt 14,13-21, svētdiena XVIII, A

Mt 14,13-21

Turpmākās svētdienas pārdomāsim dažādus Jēzus vārdus un darbus, kuri iezīmē Dieva valstības ienākšanu šajā pasaulē. 2. augusta svētdienā Baznīca aicina iepazīties ar kristīgās dzīves pamatpatiesību: aicinājums dalīties mīlestībā. Evaņģēlija fragments par maizes pavairošanu parāda šīs mīlestības praktisko pusi. Jēzus ir tas, kas spēj pabarot cilvēkus, tomēr to, ko Dieva vārds grib mums pavēstīt īpaši spēcīgi, ir tas, ka pastāv vēl lielāks bads nekā pārtikas trūkums un tas ir Dieva vārda un Dieva mīlestības trūkums, kas spēj atdzīvināt un stiprināt ikvienu. Jēzus piedāvāja vienotību; ēšana kopienā simbolizē vienotību. Jēzus stāstā par maizes pavairošanu rīkojās kā lielas saimes galva, kurš ir sapulcinājis savus tuviniekus. Viņš skatās uz debesīm, pateicās Dievam un lauza maizi - tā rīkojās katrs jūdu ģimenes galva. No ģimenes galvas gaidīja dāsnumu un spēju pabarot visus viesus tā, ka paliek pārtika pāri. Tomēr šajā evaņģēliskā stāstā ēdienkarte bija vienkārša, jo maize un zivis bija Palestīnas iedzīvotāju pamatēdiens; gaļa bija dārga un tika lietota svētku laikā. Tādā veidā Jēzus aicināja pūli savā jaunajā kopienā, ģimenē.

Ļaudis sekoja Jēzum ar kājām un gāja apkārt Galilejas ezeram šķērsojot pa ceļam Jordānas upes braslu. Cilvēki panāca Jēzu un pienāca vakars, taču viņi bija izsalkuši un bez pārtikas. To kā Jēzus reaģēja uz šo situāciju mums ir jāuzlūko ļoti plašā kontekstā un jāpievērš uzmanība dažādām notikuma detaļām. Šim brīnumam ir arī praktiskā puse. Pat daudz apdzīvotākos reģionos ciemi nevarēja apgādāt ar pārtiku pūli ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem vīriešu. Lielākajos ciemos reti kad bija vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāji. Evaņģēlists Matejs centās Jēzu attēlot kā to, kas vēlas apmierināt to vajadzības, kuri nonākuši trūkumā un šī tēma vijās cauri visam Mateja Evaņģēlijam. Evaņģēlijā piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums norāda uz pagātni un nākotni - uz Vecās Derības Mozu un Eliju un Kunga Vakarēdienu un mesiānistisko mielastu laiku beigās.

Jēzus sākumā lika cilvēkiem apsēsties un kā jūdu dzīru saimnieks, lūdza svētību un lauza maizi, un tad deva mācekļiem, lai tie tālāk izdalītu cilvēkiem. Lai arī maizes un zivju pavairošanas brīnums bija pārsteidzošs, tomēr Bībeles cilvēkiem tas nebija nekas nedzirdēts. Līdzīgi notikumi ar ēdienu parādās Vecajā Derībā. Visos četros Evaņģēlijos ir aprakstīts šis brīnums. Evaņģēlists Matejs savā darbā cenšas uzsvērt Jēzus līdzjūtību un mācekļu atbildību kalpošanā cilvēkiem. Mācītājs senatnē ierasti nebija atbildīgs par mācekļu barošanu par saviem līdzekļiem. Antīkajā pasaulē skolnieki bieži maksāja skolotājam un tas bija prestiži aicināt viņu uz pusdienām un izrādīt viņam viesmīlību. Tomēr Jēzus uzņēmās saimnieka lomu, jo senatnē viesmīlība saistījās ar barošanu un pajumtes došanu viesiem.

Jūdu izcelsmes Evaņģēlija lasītāji nevarēja nepamanīt vairākas līdzības ar Vecās Derības brīnumiem. Pirmais notikums saistās ar mannu, maizi (At 8,3), kas nāca no debesīm, lai pabarotu Izraeli tuksnesī (Izc 16,4-21). Mozus kopā ar tautu pārejot pāri Sarkanajai jūrai ēda mannu (Izc 16, Sk 11). Jēzus Evaņģēlijā arī satiekas ar cilvēkiem pēc tam, kad pārvar ūdens šķēršļus un baro cilvēkus. Elija, kad apmetās pie atraitnes no Sareptas, ēda no gandrīz tukša miltu trauka un eļļas krūkas līdz laikam, “kad Kungs dod zemei lietu” (1 Ķēn 17,8-16). Vistuvākais brīnums Jēzus paveiktajam ir pravieša Elija sekotāja Elīša brīnums, kurš pavairoja divpadsmit maizes klaipus simts vīriem un vēl palika pāri (2 Ķēn 4,42-44).

Līdzīgi kā Jēzus, pravietis Elīša ņēma maizi un norādīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”, radās jautājums, vai tik daudziem cilvēkiem pietiks, tomēr cilvēki ēda un maize palika pāri. Uz šo brīnumu fona Jēzus brīnums ir daudz varenāks, jo Viņš iesāka ar mazāk maizēm nekā Elīšam un pabaroja lielāku cilvēku pulku. Mateja Evaņģēlija jau iepriekš izskanēja patiesība, ka Jēzus ir lielāks (12,6.41.42) un šajā fragmentā Kungs ir parādīts kā lielāks par praviešiem. Šīs paralēles norāda uz to, ka Jēzus ir eshatoloģiskais, laika beigu pravietis.

Tomēr Jēzus darbības nozīmība nebeidzas ar Vecās Derības notikumu atsaukšanu atmiņa un savas personas lieluma atklāšanu. Maizes pavairošana norāda arī uz Euharistijas iedibināšanu (Mt 26:20–9). Ja mēs skatāmies uz Pēdējo Vakariņu aprakstu mēs nevaram nepamanīt šīs maizes pavairošanas ainas līdzību ar Euharistijas iedibināšanu. Evaņģēlists Matejs abās epizodēs lietoja līdzīgu valodu; norādīja, ka tas notika tajā pašā laikā - vakarā (14,15; 26,20) un dalībnieki ieņem tādu pašu pozu - apsēžas (14,15;26,20). Jēzus līdzīgā kārtībā apgājās ar maizi (ņēma, svētīja, lauza, deva - 14,19; 26,26). Kad maize tika nodota tālāk, visi ēda un bija paēduši. Kā Pēdējo Vakariņu laikā, tā arī piecu tūkstošu pabarošana norāda uz mesiānisko mielastu mūžībā.

Jēzus savā misijā aktīvi iesaistīja mācekļus, kuri piepildīja divpadsmit grozus pilnus ar drupačām. Šī notikuma simbolika saistās ar to, ka Jēzus aicina divpadsmit Izraela ciltis pie sevis, jo Viņš grib, lai neviens nepazustu. Matejs jau iepriekš rakstīja par divpadsmit mācekļu izvēli (10,1-4) un solīja viņiem varu pār divpadsmit ciltīm (19,28). Ar šo brīnumu Jēzus īpaši gribēja uzrunāt savus mācekļus, lai viņiem parādītu kāda veida kalpojums viņiem būs jāveic pēc Kunga debeskāpšanas. Mācekļi būs iesaistīti cilvēku barošanā ar garīgo pārtiku. Tas, ar ko mācekļi baros ticīgos būs pats Kungs. Kad viņu krājumu izsīks, kā tas bija ar maizi un zivīm, viņiem būs jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu vēl vairāk. Mēs šo pašu rīcību īpaši skaidri redzam priestera kalpojumā Euharistijas laikā, kad kalpotājs dod Dzīvības Maizi Svētajā Komūnijā Baznīcas locekļiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 2, 19-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Ef 2, 19-22

26. jūlijā Baznīca Latvijā svin Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienas svētkus. Iepriekšējos gados šeit tika pārdomāti lasījumi no Vecās (1 Ķēn 8; Ps 84 (83)) un Jaunās Derības (1 Kor 3), šogad apskatīsim fragmentu no Vēstules efeziešiem. Šis lasījums ir viens no vairākiem, kuri tiek piedāvāti šiem svētkiem un baznīcā varam arī to nedzirdēt, tomēr apcerēsim to, jo tas var ienest gaismu mūsu izpratnē par Baznīcu. Pāvils vēstulē mēģina uzsvērt to, ko Dievs bija paveicis Jēzū Kristū visiem cilvēkiem un īpaši pagāniem. Otrā vēstules nodaļa pasludina vēsti par mieru un šim mieram ir konkrēts vārds - Jēzus Kristus. Jēzus klātbūtne nes mieru, un cilvēkiem, kurus Kungs uzrunāja, miers bija īss brīdis starp kariem, naidu un strīdiem. Tāda bija vēsture, kuru pieredzēja Izraels un miers bija tas pēc kā viņi ilgojās.

Apustulis Pāvils vēlas mums parādīt kā visi kristieši veido vienotību savā starpā un ar Dievu. Lai to labāk attēlotu apustulis izmanto arhitektūras metaforu. Kristieši ar jūdu vai pagānu izcelsmi veido vienu Dieva saimi, kuru Kungs veido uz apustuļu un praviešu pamata, kur vissvarīgākais akmens ir Jēzus Kristus. Senatnē sākot celt ēku tika izvēlēts galvenais akmens, kurš rūpīgi tika ievietots pamatos, jo ap to sāka būvēt visu celtni. Lai akmeņus saturētu kopā neizmantoja arī saistvielas, bet akmeņus izcirta un nolīdzināja tā, ka tie saderēja viens pie otra.

Jēzus kā svarīgākais ēkas elements stabilizē visu celtni un uztur to ar savu gudrību un autoritāti. Apustulis vēlējās uzsvērt, ka arī kristieši no pagānu tautām tiek iekļauti šajā lielajā ticības struktūrā un ka tā nav tikai jūdu celtne. Baznīcas pamatiem - apustuļiem un praviešiem - bija jāpielāgojas Jēzum Kristum. Visa celtne - visiem kristiešiem - ir jāsinhronizējas ar Jēzu, lai šī dzīvā ēka nekļūtu par nesaderīgu, nejaušu un savā starpā nesamērītu akmeņu krāvumu.

Caur Jēzu Kristu pagānu atsvešināšanās no jūdiem tiek pārvarēta un abas cilvēku grupas var sanākt kopā vietā, kur mīt un kuru veido Svētais Gars. Pāvila vēstules lasītāji var iztēloties sevi kā rūpīgi veidotus un ievietotus akmeņus. Tēli un valoda kā viņš par to raksta atgādina Vecās Derības cerību atjaunot Jeruzālemes svētnīcu, kur visa Izraela tauta sapulcēsies uz Dieva pielūgšanu. Tas nenozīmē, ka pagāni kļuva par Izraela tautas daļu, bet to, ka jūdi un pagāni tika iekļauti jaunā Dieva izveidotā tautā. Vasarsvētkos ir jāmeklē šīs jaunās tautas sākums.

Šī jaunā vienotība neveido kādu jaunu nāciju vai politisku spēku, bet tajā iekļaujas personas no visām tautām, lai pieredzētu privilēģiju, kas iepriekš bija tikai Izraelim - būt par Dieva saimes locekļiem. Šāda piederība bija senatnē ļoti svarīga. Pilsētās iebraucēji varēja palikt par svešiniekiem uz paaudzēm, jo viņiem nebija pilsoņu tiesības. Tikai maza sabiedrības daļa antīkajās pilsētās bija pilsoņi un Pāvila vārdi par “līdzpilsoņiem” visiem kristiešiem piešķir kādu pārdabisku drošību un piederību pasaulē, kur atsvešināšanās ir plaša parādība.

Pāvils neraksta par kādu statisku un laikā un telpā iesaldētu būvi, bet par dzīvu un augošu organismu. Vārds “templis” (gr. naos) šeit nav domāts viss Jeruzālemes templis ar pagalmiem vai viss sakrālais komplekss (gr. hieron), bet tas norāda uz svētvietu, kas atrodas akmens celtnē Jeruzālemē. Vecajā Derībā Dieva godība bija sastopama svētnīcā, kur izvēlēta tauta pieredzēja Dieva klātbūtni. Jaunās Derības laikā Dieva klātbūtne ir šajā jaunajā svētnīcā, kas nav būvēta no akmeņiem, bet no ticīgajiem. Dievs ievieto ticīgos šajā struktūrā un turpina to celt. Šī jaunās svētvietas mērķis ir Svētā Gara iemājošana visos kristiešos kopumā un katrā atsevišķi (Rom 5,5; 8,9; 11,1; 1 Kor 2,12; 6,19; Gal 3,2;4,6; 1 Jņ 3,24; 4,13).

Vēstulē efeziešiem Pāvils uzsver, ka Gars iemājo kopienā, kuru veido dažādas izcelsmes cilvēki. Ļoti svarīga doma izskan fragmenta noslēgumā: ticīgie paši tiek attēloti kā akmeņi uz kuriem dievišķais mājoklis pakāpeniski tiek celts. Cilvēku dzīves ievaino strīdi, šķelšanās un naida mūris, bet tas neattiecas tikai uz cilvēku attiecībām, bet arī attiecībās ar Dievu. Saskaņā ar cilvēku uzskatiem senajā pasaulē Dievu un cilvēku atdalīja debess jums caur kuru cilvēks nevarēja tikt cauri. Šis debesu “mūris” bija zīme kādai dziļākai plaisai starp Dievu un cilvēku. Tā kā cilvēks nevar redzēt Dievu un ir ieslēgts savā redzamajā un taustāmajā pasaulē, viņam šeit var rasties izjūta, ka zeme ir pārāk šaura un parādās neuzticība pret apslēpto Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Jēzus Kristus ienāca pasaulē un atvēra debesu vārtus, lai katrs varētu nākt pie Dieva. Turklāt, mums nav vairs jāvērš skats uz debesīm, bet pats Kungs ir nācis mūsu vidū un izveidoja no ticīgajiem mājokli Svētajam Garam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 26-27, svētdiena XVI, A

Rom 8, 26-27

19. jūlija svētdienā pārdomāsim divus teikumus no Vēstules romiešiem, kas var ienest skaidrību, cerību un prieku mūsu izpratnē par ticības dzīvi un lūgšanu. Šie teikumi ir ņemti no apustuļa Pāvila pārdomām par Svēto Garu kā kristiešu dzīves cerības avotu (Rom 8,18-30). Apustulis skaidro kā Gars pavada kristiešus dzīves ceļā, kurā viņi gaida godības atklāšanos un pestīšanu. Šajā pasaulē mēs dzīvojam spriedzē un šajā laikmetā Gars stiprina un mierina mūs ciešanās, kuras mēs dalām ar Jēzu Kristu, krustā sisto. Kamēr šī dzīve rit uz priekšu, kristietis ir apdraudēts un iestrēdzis starp diviem laikmetiem - tagadni un godības pilno nākotni - Pāvils apliecina, ka Dieva Gars palīdz ikdienas lūgšanā. Abos teikumos Gars ir tas, kas līdzsvaro ticīgo nepilnīgo lūgšanu un saskaņo to ar Dieva gribu.

Pāvils raksta par to kā Gars uzrunā Dievu un apraksta to ar vārdu “nopūtas” - tas ko nevar izteikt vārdos. Cilvēki nevar aptvert Gara nopūtas sevī, bet Dievs var. Gars nāk palīdzēt mūsu vājumā, jo mēs nezinām par ko mums jālūdzas, bet Gars aizlūdz par mums ar nopūtām. Pat ja Kungs mūs glābj un pestī, mēs joprojām esam vāji un nezinām ko vēlamies. Jāņem vērā, ka apustulis šeit nedomā, ka kristieši nezina kā lūgties, bet viņš vēlas uzsvērt, ka viņi pilnībā nezina, kas atbilst Dieva plānam. Gara aizbildniecība ir nepieciešama, jo mēs nezinām Dieva plānu pilnā apjomā un nezinām par ko jālūdzas. Daudzi, kas šo fragmentu ir pārdomājuši uzsvērta, ka Pāvils raksta par lūgšanas veidu. Tomēr apustulis šeit vēlējās pavēstīt par kristieši vājumu un neziņu, kas saistās ar lūgšanas saturu. Tomēr doma, ka Gars nopūšas nav galvenā vēsts šajā fragmentā. Pāvils uzsvēra to, ka Gars palīdz mūsu vājumā. Pastarā cerība un nākotnes godība ir tas uz ko virzās visa kristīgā dzīve un plāni. Gars ir tas, kas uztur cerību šajā pestīšanas gaidīšanas laikā.

Kas ir šis vājums, ko pieredz ticīgie? Tā ir vispārīga cilvēcīga nespēja. Pāvils šeit domā īpašā veidā neziņu par to, kādam jābūt lūgšanu saturam. Gars palīdz formulēt aizlūgumus. Pāvils par to rakstīja ļoti vispārīgi un neapcer vājumu ticīgo dzīvēs, bet tas, ko viņš vēlas pavēstīt ir tas, ka Gars aizlūdz ticīgajos saskaņā ar Dieva gribu. Mūsu ierobežotības un maldīguma dēļ mēs nevaram uztvert pilnībā Dieva vēlmi. Gars aizpilda mūsu neziņu, Dieva gribas izpratnes trūkumus, to kā pasauli un manu dzīvi redz Dievs un kādas ir citu cilvēku vajadzības. Pāvils savā dzīvē jau ilgi iepriekš atklāja savu vājumu un Dieva spēku, kur stiprina vājumā (2 Kor 12,9-10). 

Skaistā Dieva metafora “sirds pētnieks” ir iesakņojusies Izraela izpratnē par Dievu kā to, kurš zina un izmeklē sirdis. Dievs teica Samuelam: “Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī” (1 Sam 16,7), vai psalmists iesaucās: “Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi” (Ps 139,23). Dievs ir sirds izzinātājs, jo Viņš iekļūst visdziļākajos noslēpumos. No Dieva neko nevar noslēpt. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: “Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars” (1 Kor 2,11). Doma, ka Gars aizbilst par mums neparādās Vecajā Derībā vai citā jūdu literatūrā, bet tikai Jaunajā Derībā (Jņ 16,7-15).

Pāvila vārdi ticīgo dzīvēs var ienest lielu iedrošinājumi, ka Dieva griba tiek piepildīta mūsu dzīvēs neskatoties uz vājumu un neziņu par ko lūgties. Kristieši nav pamesti savās ciešanās (Rom 8,18) un nopūtās (Rom 8,23), lai tās pārvarētu tikai ar saviem spēkiem. Gars mums palīdz mūsu vājumā. Kaut arī Svētā Gara ienākšana mūsu lūgšanā atdzīvina to un tā ir patiesa lūgšana, tomēr tā nav jāuzlūko psiholoģiskās apziņas līmenī, bet jāpieņem doma, ka tā ir ar vārdiem neizsakāma. Lūgšana ir Svētā Gara dāvana. Kad mūsu lūgšana nonāk pie debesu Tēva, Viņš dzird gan Garu, gan arī mūsu sirdis. Šī lūgšana izsaka dziļu sirds nopūtu, kas nav izsakāmos vārdos; tā nāk grūtību un pārbaudījumu brīdī, ka gaidām piepildāmies Dieva solījumus. Šī lūgšana izsaka spēcīgu cerību, izturību un bieži saistās ar ciešanām dēļ patiesības, kas ļauj piedalīties Jēzus Kristus ciešanu un vājuma noslēpumā, kurā var pieredzēt Kristus krusta uzvaru. Šis ir ceļš, kur bieži Dieva plāns mūs ved, taču mēs to nespējam atpazīt, bet Gars mūs tur aicina un lūdzās par to mūsos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 55, 10-11, svētdiena XV, A

Is 55, 10-11

12. jūlija svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums ir fragments no pravieša Isaja grāmatas par Dieva vārda iedarbīgo darbību pasaulē. Šis skaistais un dziļais lasījums ir kā komentārs šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībai par sējēju. Šis Isaja grāmatas teikums par Kunga vārdu, kas tika vērsts pie Izraela tautas ļoti tiešā veidā attiecas arī uz mūsu šodienu. Tā ir liecība, ka seno praviešu vārdi joprojām ir šodienīgi un nevar tiem paskriet garām. Šajā teikumā uzsvars tiek likts uz Dieva pārdabiskumu, kurš kā Radītājs bezgalīgi pārsniedz radību ar savu gudrību un varenību. Ja Dievs ir liels un visaptverošs savos lēmumos, tad cilvēks ir mazs un šaurs savā pasaules uztverē. Tāpēc arī šos pravieša vārdos var uztvert ar nelielu skumju pieskaņu, jo Dieva vārds uzreiz nesastop dzirdīgas ausis un arī pravieša Isaja lasītāji var uzlūkot šos vārdus ar neuzticību, jo Dieva plāns var likties abstrakts, neatklājams un šķietami nepiepildās. Šie vārdi mūs aicina uz lielāku uzticību un cieņu pret Dieva apredzību un plāniem, un apzināties, ka mēs esam vājas un grēka ievainot radības.

Iepriekš grāmatā pravietim bija gari strīdi ar tautu par trimdu un svešo tautu elkiem, kurus viņi pieņēma. Ar šiem vārdiem viņš atrod mieru Dieva apbrīnojamā klātbūtnē pasaulē. Ūdens tēls piepilda pravieti ar pārliecību, ka taisnīgā un uzticamā Dieva solījumi īstenosies. Prieku pravietim dāvā tas, ka pestīšanas vārdi nāk no Dieva mutes un uzrunā Izraeli. Kungs neklusē un tauta var paļauties uz Viņu. Protams, ka Dieva vārds nenāk vienkārši kā haotisks teikumu plūdums, kas nomāc cilvēka prātu, bet tas vienmēr attiecās uz situāciju kādā atrodas tauta vai cilvēks un uzrunā ticību vai tās trūkumu, saprašanu vai nesaprašanu. Pravietis šeit Dieva vārdu neizprot tik daudz kā kādu informāciju, bet līdzekli ar kuru tiek sasniegts rezultāts. Dieva vārds ir “dzīvs un darbīgs” (Ebr 4,12). Kad Dievs runā kaut kas notiek vai mainās. Šāda vārda izpratne ir ļoti spēcīga Isaja grāmatas otrajā daļā (40-55) un arī pravieša Jeremija grāmatā. Tā vārdu izprata Vecajā un Jaunajā Derībā. 

Svarīgi ievērot, ka vārds nāk pie cilvēka, kurš var to pieņemt vai atmest. Pravieša vārdos parādās doma, ka nebija, kas sargātu vārdu. Vārds tika nodot pravietim un vārds varēja būt apšaubīts, nievāts vai apklusināts. Otra iezīme atsver pirmo - vārds tiks piepildīts. Vārds, kurš uzrunā cilvēku vienmēr ir personisks; tā kā tas notiek starp divām personām. Dieva vārds maģiski vai automātiski neizsauc cilvēkā jaunu pestīšanas stāvokli. Vienīgais veids kā ļaut Dieva vārdam pārveidot dzīves ir klausīties un pieņemt pestīšanas vēsti. Taču cilvēku sirdis bieži ir nocietinātas. Pravietim nebija pārliecinošas zināšanas par cilvēkiem vai nākotni. Viņš sludināja vārda darbību, bet neparedzēja nākotni. Šeit ir svarīgi abas šīs lietas izšķirt. Liela daļa no tā, ko pravietis sludināja nepiepildījās tā kā viņš teica. Izraela atgriešanas no Babilonas trimdas nebija triumfāla ieiešana cauri tuksnesi dārzā. Kāds, kas vēlētos pravieša vārdus apšaubīt, varētu teikt, ka nekas tāds nenotika i tie ir tukši vārdi. Visu laiku ir jāņem vēra tas, ka Dieva domas un ceļi ir pārāki par mūsu izpratni. Vārdu piepildījums var būt daudz savādāks nekā cilvēks sagaida vai pat atšķiras no tā uz ko norādīja pravietis. Drošs, ir tas, ka pravietojums piepildīsies un vārds neatgriezīsies tukšs. Dievs, kura ieceres ir neizmērojami lielākas par mūsu, piepilda savus solījumus.

Kāds ir Dieva vārds? Vārda salīdzinājums ar ūdeni raisa ļoti daudz asociācijas. Lietus ir ļoti nepieciešams un iedarbīgs, jo mitrina augsni un ļauj augt augiem, bet no tiem cilvēki iegūst pārtiku. Dieva pārākums pār cilvēkiem ir visaptverošs, pravietis uzsver to, ka Dieva vārds ir uzticams un iedarbīgs. Dieva solījumu piepildījums ir drošs un cilvēks nevar padoties pesimismam ar savām mazajām gaidām vai iecerēm kādam jābūt Kunga pestīšanas plānam. Dieva domas ir tālejošas, plašas, augstas un auglīgas. Cilvēka īstenības uztvere ir ļoti ierobežota. Dieva vārda salīdzināšana ar lietu un sniegu norāda uz lēnu un klusu darbību, kas noteiktā laikā pārveidos cilvēku un zemes vaigu. Cilvēki nevar radīt lietu un sniegu; tas nāk pār ļaudīm neatkarīgi no viņu pūliņiem. Cilvēka dzīve bez Dieva vārda ir kā neauglīgs un izkaltis tuksnesis. Tomēr no Jēzus un savas dzīves zinām, ka cilvēkiem ļoti bieži nav vēlmes padoties šim sirdi pārveidojošajam vārdam. Mēs ne vienmēr jūtamies izslāpuši un izkaltuši, lai pieņemtu Dieva vārdu, jo protam sevi piepildīt ar kaut ko citu. Taču Kungs sola, ka “es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdu!” (Am 8,11).

Mums kristiešiem svarīgi ievērot, ka ūdens šeit nav tikai vārda simbols, bet arī norāde uz Kristus misiju pasaulē, kurš kā debesu sūtnis nāk pasaulē un atgriežas pie Tēva. Protams, mēs kā kristieši redzam šī teksta piepildījumu Jēzu Kristū. Tomēr mums ir arī jāizprot šos vārdus arī tā, kā to uztvēra jūdi. Doma, ka Dieva vārds iziet no Dieva un pēc misijas īstenošanas atgriežas pie Viņa ir drosmīga, bet joprojām monoteistiska, jo neatzīst nevienu citu varenu vai dievišķu personu, kas apšaubītu mācību par vienu Dievu. Mēs lasot šo tekstu jūtam, ka Dieva vārds šeit iegūst personas vaibstus, vārds, kas iegūst speciālu uzdevumu. Tas iziet no Dieva mutes un no jauna atgriežas pie Dieva, tiek uzņemts Viņā. Šis tēls ir ļoti smalks un noslēpumains. Dieva vārds ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Vecajā Derībā pamazām sāka attīstīties doma par vārdu kā par kaut ko personificētu (107,20; 33,6 Ps).

Dieva vārds pestīšanas vēsturē nebija tikai viens no elementiem, bet tam bija neizmērojami liela loma un tas sniedza jēgu vēstures ritējumam, veidoja vēsturi un atmodināja ticību. Tāpēc arī Vecās Derības cilvēki varēja Dieva vārdu uztver kā kaut ko personificētu vai kā Gudrību. Jaunajā Derībā Dieva vārda būtība ir jau skaidra - tas ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus. Līdzīgi kā šīs Isaja grāmatas teikums, arī Jaunajā Derībā ir daudzi teksti, kas ataino vārda dinamismu (Apd 2,16; 13,26; 14,3; 20, 32; 26,22; Filip 2,16; Ebr 4,12; 2 Kor 5,14). Vēstulē ebrejiem lasām par to pašu vārdu: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.” (Ebr 4,12). Mēs arī varam uzdot jautājumus kā šis dinamiskais vārds darbojas manā dzīvē? Ja es to saņemu, tad kā tas atgriežas pie Dieva? Mūsu atbilde uz Dieva vārdu ikdienā saistās ar lūgšanu, dzīvi un mīlestību; tas ir veids kā vārds atgriežas debesīs. Vispilnīgākā veidā tas atgriežas Svētās Mises laikā, kad saliekam debesu Tēvam uz altāra upurī ne tikai Euharistiju, Jēzus Kristus Miesu un Asinis zem Maizes un Vīna zīmēm, bet arī paši savas dzīves, lūgšanas, grūtības un priekus. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 11,25-30, svētdiena XIV, A

Mt 11,25-30

5. jūlija svētdienā mēs turpinām lasīt Mateja Evaņģēliju, kurā Jēzus pēc atraidījuma trijās Galilejas pilsētās un “bēda jums” (Mt 11,2-24) atbildēja ar pateicību. Jēzus izteica lielu aicinājumu mācīties tiem, kuri ticībā ir pievērsušiem Viņam. Par patiesiem mācekļiem var kļūt tie, kas pieņem bērna ticību. “Pēc savas gribas labprātības Viņš” (Ef 1,5) apslēpa savu lielos gudrības noslēpumus no “gudrajiem un saprātīgajiem un [...] atklājis bērniņiem!” (Mt 11, 25). Tas bija iespējams, jo Dēls un Tēvs viens otru pilnībā pazīst svētajā Trīsvienībā un tādā pašā tuvībā un patiesībā uzlūko tos, kas ir atvērti un otru augstāk vērtē nekā savu ievainoto un aprūpēto “es”.

Dieva Dēls pasaulē sastapa grēcīgu cilvēci. Cilvēku lielākais nogurums nāk no grēka un tā sekām. Jau Vecajā Derībā pravieša Jeremija grāmatā lasām: “Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!” (Jer 6,16) vai “Es padzirdīšu gurušu dvēseli” (Jer 31,25) un šī senā vēlme savu piepildījumu atrada Jaunajā Derībā un Jēzū Kristū. Tāpēc arī ceļš kopā ar Jēzu ir viegls un tīkams. Ar Jēzus jūgu mācekļi pieņēma patieso gudrību. Jēzus vienotība ar Tēvu šajā Rakstu vietā ir attēlota kā attiecības starp Dievu un Gudrību par kurām varam lasīt jau Vecajā Derība (Sak 1,22-33; 8,4-36; Sīr 24,1-34; Gudr). Jūdu gudrības tradīcijā gudri nebija tie, kas sevi par tādiem uzskatīja un mācījās saskaņā ar saviem ieskatiem, bet vienkāršie, kuri bijās Dieva. Kungs var sajaukt gudro plānus (Is 19,11-12; 29,14; 47,10; Jer 8,8-9; Ez 28,3-12). Tikai Dievs Tēvs pazīst patieso Gudrību - Dēlu. Jēzus Kristus ir iemiesotā gudrība.

Jēzus aicinājums nogurušajiem ir tradicionāls Gudrības aicinājums (Sīr 24,19-22). Pēc Babilonas gūsta jūdi bieži attēloja mesiju kā gudrības mācītāju un kristiešiem tas nesagādāja problēmas, pārņemt šo skatījumu uz Jēzu, ka Viņš ir patiesā Gudrība. Evaņģēlistam bija viegli rakstīt izmantojot jūdu izpratni par Dieva likumu kā Kunga Gudrības iemiesošanos uz zemes. Matejs centās arī parādīt Jēzu kā Dieva gribas iemiesojumu. Ja daudzi tā laika jūdi uztvēra likumu kā Gudrības iemiesojumu, tad Matejs vēlējās, lai viņa lasītāji redzētu Jēzū gan kā Gudrību, gan arī kā Likuma iemiesojumu.

Jēzus mācība šajā brīdī ir ļoti svarīga, jo apliecina, ka abpusēja Tēva un Dēla pazīšana, un Dēla atklāšanās nodrošina to, ka mācekli dzird patiesību un nevis sagrozītus vārdus, izdomājumus vai maldus. Neviens godīgs mirstīgais nevarēja izteikt šos vārdus, kādus runāja Jēzus. Mācekļiem Jēzus ļāva ielūkoties šajā Tēva un Dēla noslēpumainajā pasaulē. Šeit tekstā parādās Jēzus personas dievišķā autoritāte. Mateja Evaņģēlijā šim fragmentam ir svarīga vieta, jo atklāj dziļu patiesību par Jēzu Kristu. Evaņģēlists Matejs Jēzus personā uzsver mācību, spēju dziedināt un paklausību debesu Tēvam.

Jēzus dzīve un darbi atklāj mums kāda kopība pastāv starp Viņu un Tēvu. Šo attiecību centrālais elements ir mīlestība, uzticība un paklausības (Mt 16, 13-28; 17,5; 26,59-66; 27.40.43). Kā piemērs priekš citiem Dēls dzīvo paklausībā Tēvam un iet cauri ciešanām no kurām mācekļi arī netiks pasargāti. Jēzus dzīve ir kā modelis Viņa sekotājiem. Klausīties Jēzus vārdos ir mācekļa aicinājums un ikdienas dzīves prakse. Matejs bieži uzsvēra, ka būt par mācekli nozīmē mācīties un tagad šī doma sasniedz augstāko punktu. Vārdi “mācīties no manis” (Mt 11,29) ir tas, kas Jēzum īpaši rūpēja: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird” (Mt 13,9). Jēzus sūtības jēga ir izprotama tikai pateicoties dievišķajai atklāsmei un ticīgie ir aicināti to pieņemt, lai neuztvertu kristīgo ticīgu tikai kā vienu no dzīves stiliem vai terapijām sarežģītajā pasaulē. Kunga klātbūtne pasaulē ir īstena, bet daudzi to nepieņem un netic. Patiesa Jēzus personas misijas izpratne ir iespējam tikai pieņemot atklāsmi, ko dāvā Tēvs, debesu un zemes valdnieks, katram, kas to nenoraida un vēlas veidot vienību ar Dēlu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mt 10, 37-42, svētdiena XIII, A

Mt 10, 37-42

28. jūnijā turpināsim jau trešo svētdienu pēc kārtas pārdomāt Mateja Evaņģēlija 10. nodaļu, kurā lasām par Jēzus mācekļa misiju. Sākumā jāpabrīdina, ka šeit pārdomāsim fragmenta otro pusi (Mt 10,40-42), jo iepriekš šajos komentāros jau nedaudz pieskārāmies šai Rakstu vietai Mt 10, 37-42 vai arī paralēliem tekstiem no Lūkasa Evaņģēlija, kur šī fragmenta pirmā pusi ir skaidrota: Lk 12, 49-53 un Lk 14,25-33. Šajā svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību un uzticību: “Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs” (Mt 10,38).

Māceklim ir jāmīl sieva, ģimene, draugi un pat ienaidnieki (Mt 5,44), bet pāri visam viņam ir jāmīl Jēzus Kristus. Kungs neprasa tikai to, bet arī nomiršanu sev. Krusta nešana nenozīmē uzņemties kādu neērtu vai mokošu dzīves situāciju, bet nopietni un ar cīņu mirt savam egoistiskajam “es”. Tas ir veids kā Jēzus māceklis nes savu krustu. Jēzus šos vārdus vēl teica pirms savas krusta nāves un godpilnās augšāmcelšanās. Tad jau tie skanēja šokējoši, jo krusts tika uzskatīts par pazemojuma, kauna un soda zīmi. Pēc krusta notikumiem šis viņa izteikums ieguva neizsakāmi lielāku spēku un dziļumu.

Jēzus runājot par mācekļu uzņemšanu pie cilvēkiem izsaka viņiem solījumu un iedrošinājumu par to, ka tie, kas viņus uzņemot - uzņems arī Kungu. Jāievēro, ka mācekļu loma šeit nav aktīva, bet pasīva, jo viņi tiks uzņemti un viņiem kalpos (Mt 10,40-42). Savā ziņā ļauties Kunga žēlastībai un rūpēm. Galvenais uzsvars šajā vietā ir likts uz atlīdzināšanu. Tie, kas pieņems Jēzus mācekļus, pieņems Viņu pašu un iegūs atalgojumu no Dieva. Jēzus runāja par praviešiem un taisnajiem. Viņi visi ir “vismazākie”, bet katram no šiem vārdiem ir arī sava īpašā nozīme. Vismazākie viņi ir tāpēc, ka pasaule viņus apdraud. Pravieši ir tie, kas sludina un skaidro Dieva vārdu, un tie, kas seko Jēzum (Mt 5,10-12). Taisnie ir visi, kas tādi ir Jēzū Kristū (Mt 5,20).

Vārds “vismazākie”, ar kuru Jēzus apraksta tos, kas tiks padzirdīti kaut vai ar aukstu ūdeni nav bērni, bet Evaņģēlija sludinātāji, apustuļi. Viņiem ir jāpaļaujas uz citu viesmīlību ikdienas vajadzību apmierināšanai (Mt 11,9-11). Tuvajos Austrumos auksta ūdens došana bija viens no viesmīlības pamatelementiem un atbilstošs dzēriens ceļā. Tas varēja būt vienīgais, ko nabadzīga persona varēja piedāvāt, un tas neprasīja atlīdzību. Dieva žēlastība iet tālāk nekā cilvēks domā un Kungs var atlīdzināt arī kaut ko tik pašsaprotamu un mazu. “Vismazākie” piedzīvoja dzīves trauslumu, ievainojamību un tādu kā bērna statusu - kas tā laika sabiedrībā nozīmēja -, ka ar viņiem varēja nerēķināties un neuztvert nopietni. Pēdējais fragmenta teikums uzsver, ka mācekļi atalgojumu nesaņems tāpēc, ka viņi ir pravieši vai taisni, bet tāpēc, ka viņi ir Jēzus mācekļi, vismazākie; tie, kas ir nomiruši sev un savā dzīvē pieredzējuši arī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kas ir tie, kas padzirda šos vismazākos? Viņus varētu raksturot kā tos, kas ar simpātiju attiecas pret Jēzu un Viņa mācekļiem un ik pa laikam palīdz, vai arī tādi, kas varbūt tikai vienu reizi dzīvē sastapa Jēzu vai mācekļus, bet tieši tajā brīdī šāda palīdzība bija nepieciešama. No Evaņģēlija pirmā persona, kuru mēs varam atcerēties ir Sīmanis no Kirēnas (Mt 27, 32) vai Jāzeps no Arimatejas, kurš ielika Jēzus miesas savā jaunajā kapā (Mt 27, 57-61). Dieva vēsts ir ļoti tuvu pie cilvēkiem. Ikdienas dzīves rutīna bieži neļauj pamanīt mazu lēmumu nozīmi un kā tie ietekmē mūsu mūžību.

Kā apieties ar kādu pazemīgu svešinieku, ja mēs tai pat notikumā un tikšanās reizē varam sastapt Kungu. Mēs vairs nevaram mierīgi domāt, ka varam mīlēt tikai kādu, ko Kungs sūta vai atbalstot nabadzīgo mēs dodam arī Dievam godu. Situācija ir daudz nopietnāka, jo pazemīgā svešiniekā mēs varam sastapt pasaules Tiesnesi. Vai arī mēs kā Evaņģēlija liecinieki varam būt tādi Kunga klātbūtnes nesēji vietās, kur Viņš mūs sūtīs. Pēkšņi ikdienišķums kļūst pārsteidzošs un dīvains, jo tajā mēs sastopam Dievu. Dievs ir tik tuvu mums, ka mūsu ierastā vide var likties mums kā sveša teritorija.

br. Jānis Savickis OFMCap