1 Ķēn 19,4-8, svētdiena XIX, B

1 Ķēn 19,4-8

8. augusta svētdienā vārda liturģija atgādina, ka Euharistija ir īstens stiprinājums šaubās, krīzēs un ikdienas dzīvē. Lai dziļāk izprastu šīs svētdienas Evaņģēliju par Jēzu, kurš saka: “Es esmu dzīvības maize” (Jņ 6,48), pirmais lasījums parāda pravieti Eliju, kurš Kunga stiprināts atgūstas no nopietnas krīzes un nospiestības. Šis fragments vēlas pamācīt garīgi un teoloģiski savus lasītājus vairāk nekā iepazīstināt ar vēstures notikumiem, bet tie arī ir jāzina, lai izprastu, kas ar pravieti bija noticis šajā stāstā. Elija sūtība bija viena no visgrūtākajām Vecajā Derībā, jo visu dzīvi viņš cīnījās ar Izraela valdniekiem un aizstāvēja ticību vienīgajam Dievam pret elkdievības kārdinājumiem. Šajā cīņā viņš arī nogura un tikai pateicoties Kunga stiprinājumam izturēja līdz beigām.

Lai saprastu šīs svētdienas fragmentu ir jāzina plašāks notikumu konteksts. Pirmās Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā varam lasīt par Dieva un pravieša Elija lielo uzvaru pār Bālu, Ahābu un Īzebeli. Elija dzīvoja un darbojās ļoti sarežģītā Izraela vēstures laikā, kad valdīja ķēniņš Ahābs (871-852 g. pirms Kr.). Ahābs apprecējās ar feniķiešu valdnieka meitu Īzebeli, kura ieradās no pagānu zemes ar savām ieražām un elkdievību. Īzebeles skaistums bija apbūris ķēniņu un viņš padevās viņas kaprīzēm un iegribām, tai skaitā arī feniķiešu reliģiskajām praksēm. Radās spriedze starp Izraela Dieva ticību un pagānu kultiem. Pagānu reliģijas prasības mainīt dzīvi un morālo stāju bija minimālas un vienkāršiem un vājiem cilvēkiem feniķiešu elkdievība varēja likties vieglāka un pievilcīgāka. Šādos apstākļos Elija bija sasaucis Karmela kalnā pagānu dieva Bāla un Ašēras praviešus, “kas ēd pie Īzebeles galda” (1 Ķēn 18,19). Viņš izaicināja šos praviešus, uzveica un Kungs iznīcināja viņus. Elija parādīja, ka Izraela Dievs ir vienīgais varenais Kungs. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo pravietis burtiski riskēja ar visu. Viņam nebija simtprocentīga drošība, ka Kungs viņu uzklausīs.

Pēc šīs varenās spēka demonstrācijas Elija saņēma draudus no Īzebeles un izbijies, vīlies,  šaubu pilns par savu misiju un Izraela nākotni bēga uz tuksnesi prom no Ahāba un Īzebeles zemes. Tuksnesi nekontrolēja karaļnams, bet tā bija riskanta vieta, jo tur nav ne cilvēciskā, ne arī pārtikas spēcinājuma. Iepriekš jau Elija bija pavadījis laiku tuksnesī (1 Ķēn 17,1-7), bet šoreiz viņš bija pilnīgi izsmelts un izdedzis. Viņš sevi izsmēla un lielu enerģiju zaudēja strīdā Karmela kalnā, un kaut arī viņš vinnēja, viņš nesaņēma uzmundrinājumu, uzslavu vai pateicību. Cīņa vēl nebija noslēgusies, jo Elija bija joprojām apdraudēts un vajāts. Lasījumā Ahābs un Īzebele nav tieši pieminēti, bet viņi ir ļoti spēcīgi un draudīgi klātesoši Elija krīzes pieredzē. Valdnieki jutās politiski apdraudēti, jo, viņuprāt, Elija apdraudēja viņu autoritāti.

Šādā gara stāvoklī viņš pat vēlējās mirt (1 Ķēn 19,4). Drosmīgais un uzticīgais pravietis pieredzēja bailes un šaubas. Nomocīts un sarūgtināts viņš iemiga, jo viņam nebija spēka nekam citam. Gulēšana norāda uz kontroles trūkumu, bet arī laiks, kad Dievs var darboties. Kungs viņu neatstāja šajā depresīvajā stāvoklī, bet apmeklēja viņu ar savu vārdu un barību. Lielākā daļa no fragmenta darbības norit Elija miega laikā, kur eņģelis aicina pravieti ēst sagatavotu maizi un ūdeni. Dieva sūtīts enģēlis pieskārās pravietim, pavēlēja ēst un baroja viņu. Elija paēda un devās gulēt otro reizi, jo izdegšana bija ļoti liela. Eņģelis pabaroja viņu otro reizi un pravietis atguva spēkus, lai dotos tālā ceļā uz Horeba kalnu, lai turpinātu savu misiju.

Kāpēc Elija pieredzēja tādu izdegšanu? Viens no iemesliem bija tāds, ka viņš bija ļoti dedzīgs un kaislīgi un uzticīgi sekoja Kungam viens pats. Šī uzticība viņam kļuva bīstama. Viņš riskēja tāpēc, ka Izraelis bija neuzticīgs un dumpojās pret Dieva praviešiem. Viņš nonāca tādā situācijā pateicoties savai ticībai un drosmei un kļuva par karaļnama ienaidnieku. Viņa apdraudētība palielinājās arī pateicoties izolācijai, jo viņš bija palicis viens bez atbalsta un biedriem. Pat eņģeli sākumā viņš neuztvēra kā kādu uz ko var paļauties, jo bija atradis no personu palīdzības.

Praviešu dzīves viena no traģēdijām bija viņu misijas neizpratne no to puses, pie kuriem viņi tika sūtīti, un tāpēc viņi var pieredzēt vientulību, ciešanas un šaubas. Elija šajā ziņā bija ļoti izsmelts, jo depresija, bēgšana, nāves alkas, neveiksmes sajūta apspieda viņa vēlmi dzīvot. Šādu un līdzīgu tumšu noskaņu ienākšana cilvēka sirdī ir iespējama katram ticīgajam. Dievs nebija tas, kas lika viņam pastiprināt šādu drūmu pieredzi, bet bailes - tās bija draudīgi lielas. Pravieša nāvīga depresija nav sveša mūsdienu cilvēkam, kad gribas būt tālu no citiem, palikt rūgtumā un nospiestībā. Tomēr Dieva eņģelis viņu modināja, stiprināja un pārveidoja bēgšanu par misijas turpinājumu. 

Svarīgi, ka Dieva sūtītais eņģelis netramdīja un neapsūdzēja Eliju, nedeva racionālus un pārliecinošus padomus un uzmundrinājumus,  sākumā tikai “pieskārās” (1 Ķēn 19,5) pravietim un vienkārši aicināja piecelties un ēst. Nevietā būtu lasīt morāli vai stāstīt par plāniem, jo pravietim bija nepieciešama vienkārša tuvība un atbalsta žesti un pārtika. Eņģelis pat nenorādīja viņam uz maizi un ūdeni, bet ļāva pravietim pašam ieraudzīt to, kas atrodas viņam blakām. Izrādās, ka pasaulē viss nav tas tik biedējošs un drūms, bet arī silts un spēcinošs kā maize galvgalī un atsvaidzinošs kā “ūdens krūka” (1 Ķēn 19,6). Kristīgā tradīcija šo notikumu uzlūko kā Euharistijas pirmtēlu. Euharistija ļauj atgūt drosmi un spēku, tad, kad cilvēks ir izsmelts un vājš. Kad Jēzus saka, ka Viņš ir dzīvības maize, Viņš arī domā šādu pieredzi, kurai izgāja cauri pravietis Elija un kādu pieredz katrs cilvēks kādā dzīves posmā. Euharistija ir barība, kas dāvā stiprinājumu, kad izdegšana, depresija, nogurums, bailes un citas drūmas pieredzes gūst virsroku. Kungs Euharistijā ļoti dziļā, personiskā un neuzbāzīgā veidā ienāk eksistences dziļumos, lai dāvātu savu žēlastību un atspirdzinošu klātbūtni. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 16,2-4.12-15, svētdiena XVIII, B

Izc 16,2-4.12-15

Garīgo izsalkumu cilvēks var piepildīt tikai pateicoties barībai, ko dod debesu Tēvs. 1. augusta svētdienā Baznīca aicina pārdomāt patiesās maizes noslēpumu kristiešu dzīvēs. Tēvs sūtīja pasaulē savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš dāvātu sevi cilvēkiem kā barību, kura apmierinātu visas garīgākas cilvēka vajadzības - stiprinājumu ceļā uz mūžību, nemieru, ko rada šīs pasaules trauslums un nodrošina sastapšanos un komūnija ar pašu Kungu. Pirmais vārda liturģijas lasījumu ir ņemts no Izceļošanas grāmatas stāsta par mannu tuksnesī. Šis notikums izvēlētās tautas dzīvē ir kā priekšvēstnesis Euharistijai.

Izceļošanas grāmatā fragments, kuru lasām šajā svētdienā, atrodas stāstījuma vidū par Izraela iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Sinaja kalnu, kur tika noslēgta derība starp Dievu un tautu (Izc 15,22-18,27). Dievs ir Izraela vienīgais valdnieks un Viņam jārisina tautas problēmas: slāpes (Iz 15,22-27; 17,1-7); izsalkums (16.nod.) un kareivīgi ienaidnieki (Izc 17,6-16). Dievs veica brīnumus, lai apmierinātu tautas vajadzības un grūtības. Šāda veida notikumi vairs neatkārtojas tādā intensitātē un apmērā Vecajā Derībā. Tas kādu varētu pārsteigt, bet Vecajā Derībā dievišķās iejaukšanās un brīnumu nav ikdienišķa parādība un ir ierobežoti divos pestīšanas vēstures posmos: Mozus laikā un pravieša Elija un Elīsa darbības laikā. Ārpus šo personu darbības brīnumi ir ļoti reti Vecajā Derībā.

Svarīgi, ka šajā laikā tauta saņēma Likumu (Izc 15,25b; 16,4-6.28) un tika organizēta kā tauta (18.nod.). Izraelim tas bija izaicinājumu un lielu jauninājumu laiks. Pirms mannas dāvanas Izraelieši bija vairākas nedēļas apmetušiem pie Ēlīmas strautiem, atpūtās zem oāzes palmām un dzēra vēso avotu ūdeni, tomēr viņiem bija jādodas tālāk, prom no Ēģiptes zemes. Atspirdzinošo ceļojuma laiku nomainīja tuksneša ceļš, kur trūka gan ūdens, gan arī pārtika. Mēnesi pēc Ēģiptes pamešanas eiforiju nomainīja skarbā īstenība, kur bija jāmēro ceļš no oāzes uz oāzi. Cilvēki sāka ilgoties pēc Ēģiptes “gaļas podiem” (Izc 16,3) jeb sāka idealizēt savu pagātni un kurnēja pret Mozu un Āronu.

Dievs lika maizei krist no debesīm un deva precīzus norādījumus kā un kad to lasīt un ēst. Sestajā dienā Dievs lika divreiz vairāk uzkrāt maizi, lai sabatā nevajadzētu strādāt. Manna mācīja tautu paļauties uz Dievu, bet tai bija noteikti ierobežojumi - tā bija tikai maize, varēja apmierināt fiziskās vajadzības īsu brīdi. Dievs arī apmierināja tautas vēlmi pēc gaļas un deva viņiem paipalas. Neiedziļinoties mannas brīnuma vai paipalu dabiskajā izcelsmē tuksnesī, jāuzsver, ka tas bija laikā ierobežots brīnums: četrdesmit gadi, kad tauta klejoja pa tuksnesi (Izc 16,35) līdz kamēr viņi nešķērsoja Jordānas upi un neiegāja Kanānas zemē.

Šī stāsta viena no pamatdomām ir tā, ka Dievs rūpējas par savu tautu un dod tai to, kas tai patiešām ir nepieciešams, un pāri visam, Dievs pats ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Mannas mērķis bija mācīt tautai, ka paļaušanās uz Dievu ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Vēlāk Mozus atgriezās pie šīs situācijas un teica, ka Dievs “lika tev zemoties un badoties un baroja tevi ar mannu, ko nepazina ne tu, ne tavi tēvi, - lai tu zinātu, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien - cilvēks dzīvo no visa tā, ko saka Kungs!” (At 8,3). Šie vārdi uzreiz atsauc atmiņā Jēzus kārdināšanu tuksnesī, kur Viņš citējot šos vārdus atmeta velna kārdinājumu pārvērst akmeni maizē (Mt 4,4). Jēzus zināja, ka mūsu dziļākās eksistenciālās vajadzības nav materiālās, bet garīgās. Kad Jēzus mācīja par Euharistiju, Viņš izmantoja mannas tēlu no debesīm (Jņ 6,48-55.57-58). Starp Izceļošanas grāmatu un Jēzus mācību par maizi pastāv daudz kopīgā, bet arī atšķirīgā. Ja manna bija brīnumaina maize no debesīm, tomēr to ēdot cilvēks mirst (Jņ 6,58), tad Euharistijas ēšana dod mūžīgo dzīvību (Jņ 6,51). Kungs arī Jaunās Derības tautai vēlas mācīt, ka pirmā lieta, kas dzīvē ir nepieciešama ir Dievs un tas, ko Viņš vēlas dot mūsu dzīvības uzturēšanai. Euharistija ir tā maize, kura māca mums patieso dzīvi kādu mums atklāja Jēzus Kristus un dāvā spēku to iemiesot savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 2, 13-22, Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

Jņ 2, 13-22

Šogad 25. jūlija svētdienā svinam Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Baznīcā dievnama iesvētīšanas svētki ir vieni no senākajiem līdzās mocekļu un bīskapa iecelšanas un konsekrācijas svētkiem. Senākās liecības par šiem svētkiem nāk no 4 gs. Jeruzālemes un Romas. No Romas šāda veida svētki izplatījās uz visu Rietumu baznīcu. Liela loma bija Laterāna, Pētera un Pāvila, un Santa Maria Madžore (Maggiore) bazilikas iesvētīšanas svinēšanai. Svinību prakse izplatījās un 813. g. Maincas (Vācija) sinode pasludināja, ka anniversarium dedicationis (veltīšanas gadskārta) kļuva par obligātiem svētkiem. Tikai 16. gs. tika ieviesta dienu, kura veltīta daudzu dievnamu iesvētīšanas svinēšanai noteiktā teritorijā, jo ne visām baznīcām bija zināms iesvētīšanas datums. Svarīgi uzsvērt, ka dievnama iesvētīšanas lūgšana velta baznīcu Dievam, bet ne pati ēka ir lūgšanas centrā, bet Baznīcas kā līgavas, jaunavas un mātes noslēpums. Dievnama ēka ir dzīvās Baznīcas, Kristus mistiskās miesas noslēpuma zīme. Baznīca ir būvēta no dzīvajiem akmeņiem, kuri stāv uz apustuļu pamata, kuras stūrakmens ir Jēzus Kristus. Šīs svētdienas Evaņģēlijā Baznīca vērš ticīgo skatienu uz Kristu, kurš ir jaunā Dieva svētnīca.

Kā tas bija ierasts visiem jūdiem, arī Jēzus devās svinēt Pashu Jeruzālemē. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam notikumu, kad tuvojoties jūdu Pashai, Jēzus no Galilejas devās uz Jeruzālemi, lai svinētu šos ikgadējos svētkus. Pasha atgādināja jūdiem kā Dievs izglāba tautu no Ēģiptes verdzības. Jēzum tas bija īstais laiks, lai sāktu savu misiju. Jāņa Evaņģēlijā Pasha tiek minēta trīs reizes (arī Jņ 6,4; 13,1) un no tā mēs zinām, ka Jēzus publiski darbojās vairāk nekā trīs gadus. Jāņem vērā, ka Jāņa Evaņģēlijā četras piektdaļās (⅘) no Evaņģēlija satura norisinās tieši Jeruzālemē. Jēzus par svētnīcu runāja kā par “mana Tēv namu”, uzsvēra, ka svētnīcu Viņš uztver daudz dziļāk, personiskāk un noteikti ne kā “tirgus namu”. Pārējos Evaņģēlijos lielāks uzsvars tiek likts uz Jēzus kalpojumu Galilejā un Jeruzālemei netiek pievērsta Jēzus publiskās darbības sākumposmā tik liela vērība.

Jēzus rīcība svētnīcā notika uzreiz pēc pirmās zīmes/brīnuma veikšanas Kānā un tādā veidā parāda Jēzus darbības īpašo misiju. Jēzus sadūrās ar jūdu pretestību. Diskusijas un strīdi izvērsās par svētnīcu un Rakstiem. Vīna brīnums Kānā un svētnīcas notikums jāuzlūko kā viens Jēzus darbības sākums, jo skaidro visu, kas Evaņģēlijā notiks tālāk. Abos notikumos Dieva klātbūtne savas tautas vidū ir redzama Jēzū Kristū kā spēcīga zīmē. Jēzus pirmā darbība Jeruzālemē iezīmējas ar svētnīcas tīrīšanu no tirgotājiem. Jeruzālemes svētnīcā bija vairāki pagalmi: pagānu, jūdu un priesteru un vissvētākā vieta. Jēzus iebilda pret to, ka Viņa Tēva nams ir padarīts par tirgus laukumu, bet neprotestēja pret pašu svētnīcu, liturģiju un upuriem. Svētnīcas upurēšanas mērķis un gars bija apdraudēts. Jēzus ieraudzīja, ka pagānu pagalms bija pilns ar tirgotājiem un tādā veidā būtiski ierobežoja iespēju pagāniem lūgties Jeruzālmes svētnīcā. Naudas mijēji mainīja romiešu un grieķu monētas - uz kurām bija attēlots imperators vai dievi - uz Tīras šekeli jeb tetradrahamu, tikai kuru varēja lietot Jeruzālemes svētnīcas teritorijā. Naudas maiņas prakse nebija pati par sevi slikta, bet kļuva peļama tad, kad pārmērīgi tika paaugstināts valūtas kurss. Dzīvnieku tirgošanās prakse bija pamatota ar to, ka svētceļniekiem tas atvieglotu piedalīšanos svētnīcas dievkalpojumos, tomēr attīstījās pārmērības, jo svētnīca kļuva par pilsētas galveno ienākumu avotu. Dzīvnieku izdzīšana no ārējā svētnīcas pagalam bija simboliska darbība. Dzīvniekiem vispār nebija jābūt svētnīcā. Pletnis bija nepieciešams, lai kontrolētu dzīvniekus nevis lai tos sodītu.

Vai šajā brīdī Jēzu sadusmoja lielā peļņa, vai pats fakts, ka tirgotāji aizņēma svētnīcas pagalmu? Kā nekā viņi nodrošināja svētceļniekus ar visu nepieciešamo kulta vajadzībām un pašiem bija jāmaksā liela nomas maksa par vietu svētnīcas pagalmā. Jēzus nevērsās pret viņu ienākumiem, bet pret pašu tirgošanos svētvietā. Tirgotājiem nav svarīgi, kur strādāt, galvenais, lai ir ieņēmums un tāpēc Jēzus bija sašutis, jo strādāja tur cilvēki, kuri jebkurā brīdī varēja mainīt savu atrašanās vietu un svētnīcu uzlūkoja instrumentāli. Protams, ka vainīgi nebija tikai tirgotāji, bet jo īpaši svētnīcas pārvaldnieki un svētceļnieki, jo viņi visi pieņēma šādu lietu kārtību kā normālu un saprotamu. Konflikts šādā situācija izveidojās starp tautas vecajiem un Jēzu nevis par to, kas atļauts un aizliegts, bet par to, kam ir autoritāte pār svētnīcu. Svētnīca šajā brīdī tika jau celta 46 gadus un vēl nebija pabeigta, to cēla vēl 36 gadus.

Jūdi lūdza, lai Jēzus parāda kādu zīmi, bet Viņš runāja par iekšējās svētnīcas (svētās un vissvētākās) daļas (gr. naos) nojaukšanu. Jēzus runāja par sevi, savu miesu kā svētnīcu, jauna veida templi. No savas misijas sākuma Jēzus vienmēr paturēja acu priekšā savas darbības beigas. Jāņa Evaņģēlijā nevar nepamanīt domu, ka visi notikumi virzās uz Jēzus Pashu: norāde uz miesas svētnīcas nojaukšanu (Jņ 2,22), krusta paaugstināšanu (Jņ 3,14; 12,32-33), miesas atdošanu par dzīvību pasaulei (Jņ 6,51), bēru diena (Jņ 12,7) un arī paziņojums mācekļiem par viņu nodevību un Kunga nāvi (Jņ 13,19.21). Tās ir liecības par notikumiem, kuri atgadīsies Jeruzālemē. Paši mācekļi neuztvēra Jēzus vārdus Viņa dzīves laikā, bet pēc augšāmcelšanās viņu atmiņā atausa Kunga teiktais un ieguva jaunu perspektīvu.

Evaņģēlistu Jānis interesēja Jēzus rīcības dziļākā jēga. Jūdiem arī bija zināma izpratne par to, ko Jēzus dara un tāpēc prasīja kādu zīmi, bet Viņa vārdus neuztvēra. Zīme bija nepieciešama, lai pamatotu savu rīcību. Vēlāk gan viņi atminējās Jēzus vārdus, bet interpretēja pret Jēzu: “sauca Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ 5,18) un meklēja Viņu nonāvēt. Pēdējais fragmenta teikums ir īpaši svarīgs kristīgajai ticībai, jo tieši augšāmcelšanās, Svētā Gara liecība un atgādinājums (Jņ 14,26; 15,26) un Svētie Raksti ļāva izprast to, ko Jēzus bija teicis un darījis. Mācekļi tikai tad varēja aptvert to, ko Viņš bija domājis ar saviem vārdiem un rīcību. Jēzū Kristū Dievs iemājoja mūsu vidū un tā ir svarīgākā patiesība. Augšāmcelšanās jeb miesas svētnīcas atjaunošana bija zīme šai iemājošanai. Jēzus nevēlējās paziņot, ka Jaunajā Derībā vairs nebūs svētnīcas, bet atklāja kaut ko daudz vairāk, ka Viņš pats ir jaunā svētnīca. Šo domu attīstīja apustuļi Pēteris un Pāvils. Īpaši Pāvils mācīja un rakstīja par Kristus miesu kā jauno svētnīcu - Baznīcu. Tas, kas attiecās uz visu kristiešu kopienu - Baznīcu, bija aktuāls arī katram ticīgajam atsevišķi, kura miesa arī ir Dieva klātbūtnes svētnīca. Šajos svētkos tieši šīs kristīgās patiesības ir tās, kuras Dieva vārds vēlas mums nodot un tikai atgādināt, ka celtne ir zīme šiem noslēpumiem. Ja lietu kārtība ir apgriezta un draudze ir tikai baznīcas ēkas uzturētāja un liecība, ka “kaut kas tur vēl notiek”, tad jālūdz Kungs, lai tieši kristiešu sapulce - Euharistija ir patiesā svētnīcas zīme pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 23, 1-6, svētdiena XVI, B

Jer 23, 1-6

18. jūlija svētdienā Dieva vārds ataino Jēzu Kristu kā ganu ap kuru var pulcēties un mācīties. Evaņģēlijā varēsim lasīt kā Jēzus izrāda laipnību un izpratni nogurušajiem mācekļiem, un ievēroja lielo cilvēku daudzumu, kuriem nav gana. Kungu aizkustināja tas, ka cilvēki meklē tieši Viņu, jo tie bija sapratuši, ka dzīvē viņiem nav neviena kam īsti sekot, ir apmaldījušies un nespēj atrast dzīves orientierus. Tāpēc viņi sekoja Jēzum, jo bija atraduši Kādu, kurš viņus var vadīt un saprot. Jēzum pretēju stāju varam iepazīt vārda liturģijas pirmajā lasījumā no pravieša Jeremija grāmatas, kur gani izklīdināja, izdzenāja un nerūpējās par avīm. Senajos Tuvajos Austrumos ķēniņus bieži apzīmēja ar vārdu “gans”. Tas, ka vārds “gans” šeit tiek lietots daudzskaitlī, norāda uz to, ka Dievam bija lieli iebildumi nevis tikai pret vienu konkrētu ķēniņu, bet pret ilgo Dāvida dinastiju. Jeremijs vērsās pret Jūdas valsts vadītājiem, bet arī skatījās nākotnē, kurā Jūda un Izraela atgriezīsies no trimdas un atjaunos taisnīgo Dāvida pēcteča valdīšanu un tauta tiks apvienota.

Fragments iesākas ar vārdu “bēda”/”vai!” un iezīmē kopējo noskaņu, jo pravietis kritizē pagātni, tagadnes kļūdas un dāvā nākotnes cerības. Pravietis Jeremijs sludināja Dieva vārdu, kurā nosodīja tautas ganus, kuri bija norūpējušies par sevi un savu labklājību. Gana un avju tēls bija spēcīgs politisks paziņojums par tā laika varas attiecībām izvēlētajā tautā. Pravietis norādīja, ka trimdas vienīgais iemesls bija ķēniņa varas nespēja labi valdīt. Dievs sodīja Jūdas valsti, bet arī vēlējās to atjaunot. Pa ja valdnieku dinastijas izgāzās savā pārvaldībā, Dievs palika uzticīgs saviem solījumiem un tie, kas saglabāja cerību, gaidīja apsolījumu piepildīšanos. Ilgtermiņā cerība uz Dievu piepildās un pārvarēja neveiksmes un vēstures līkločus. Pirmais solījums, kur Dievs izteica bija ļoti pārsteidzošs: Kungs darbosies nevis caur cilvēkiem, bet tiešā veidā pulcinās izklīdinātās avis (Jer 23,3). Sapulcināšana šeit īpašā veidā saistās ar trimdas beigām un tikai pēc sapulcināšanas Dievs dos jauns ganus (Jer 23,4). Trimdas beigās Dievs pats darbosies un arī cilvēka gans, kurš atjaunos Dāvida dinastiju. Šo solījumu tauta uztvēra ļoti burtiski, konkrēti un pasaulīgi.

Otrs solījums ir saistīts ar Dāvida nama atjaunošanu, kurš valdīs tā, kā valdniekam jāvalda un atjaunos tautu, taisnīgumu un harmonisku sabiedrību. Kristieši šo vārdu piepildīšanos atklāja Jēzū Kristū. Jaunais Dāvida karaļnama valdnieks piepildīs seno solījumu par dzīvi drošībā (Lev 26,5; Jer 23,6; Ez 34,27). Jaunais ķēniņš iemiesos taisnīgumu, ka pat viņa vārds par to liecinās: “viņu sauks: Kungs - mūsu taisnība” (Jer 23,6). Bībelē parādās zināma vārdu spēle. Ironiski, ka gaidītais ķēniņš tā sauksies, jo pēdējam Dāvida dinastijas valdniekam Cedekijam (“Dievs ir taisnīgs” vai “Dievs ir mana taisnība”) (598-586 g. pirms Kr.) bija līdzīgs vārds. Atšķirība būs tā, ka jaunais ķēniņš pats būs taisnība, bet pēdējais nekādā mērā neiemiesoja savā stājā taisnīgumu. Cedekijam bija tikai vārds, bet jaunais ķēniņš iemiesos taisnības īstenību.

Jeremijs skatījās pāri tautas tagadnei un trimdai, un redzēja labāko nākotni, jo pats Dievs vadīs savu tautu un uzticēs gana funkciju uzticīgiem vadītājiem. Pagātne un nākotne Jeremija vārdos šķietami bija divdomīga, jo no vienas puses viņš sludināja bojāeju, bet no otras - atjaunošanos. Tiesa pār ganiem jeb ķēniņiem bija priecīga ziņa trimdas ļaudīm, jo viņi tur nonāca lielā mērā pateicoties viņiem un tautai vairs nevajadzēs paciest nekompetentus un ļaunos valdniekus. Dievs pats parūpēsies par pārvaldi.

Jāievēro kā Dievs runā par savu tautu: “avis no manām ganībām” “manas avis” (Jeremija grāmatā šāds izteiciens parādās vairāk nekā četrdesmit reizes), “mana tauta”. Tā ir ļoti personiska valoda, kas liecina par īpašām Dieva attiecībām ar savu tautu. Dievs šos cilvēkus uzskata par saviem. Kad Kunga avis tika izklīdinātas vai arī kad tika sapulcinātas, tās vienmēr ir bijušas Kungam dārgas un nevienā brīdī tās nav zaudējušas Dievu kā savu patieso ganu. Nākotnes tauta pār kuru valdīs taisnīgais ķēniņš būs iespējama tikai pateicoties Dieva darbam: Kungs viņiem riesīs ķēniņu un viņš valdīs gudri un taisnīgi. Savā valdīšanā viņš iemiesos patiesu karaliskā aicinājuma modeli. Šo atvasi tauta redzēs un atzīs par savu. Jeremijs šeit nesludina tikai garīgas patiesības, bet ietver arī plašāku pestīšanas īstenību, jo šī jaunā valdīšana aptvers katru dzīves jomu un attieksies uz veselību, atbrīvošanu no ienaidniekiem, drošību no briesmām, vispārēji izprastu labklājību jeb dzīvi savā zemē.

Interesanti, ka Bībelē un arī Jeremija grāmatā īpašs uzsvars tiek likts uz derības atjaunošanu un uzticību likumam vai Torai, bet šajā Rakstu vietā liela cerība tiek likta uz monarhijas atjaunošanos. Tautas pieredze ar ķēniņiem - ar nelieliem izņēmumiem - bija visai bēdīga. Tad kāpēc atkal domāt par jaunu valdnieku? Vai nepietiek ar derību un likumu? Šeit parādās kāda liela nākotnes cerība par Dāvida pēcteci, kura karaliskā vara tiks atjaunota. Ideālās nākotnes dienas piederēs jaunajam ķēniņam.

Gana tēls kā valdnieks Bībelē un Tuvajos Austrumos ir ļoti sens. Bībelē ar to apzīmē gan Dievu (Ps 23), gan cilvēku (Ez 34). Jaunajā Derībā Jēzus izmanto gana tēlu, lai runātu par ļaudīm bez gana (Mk 6,34) un kristīgajā tradīcijā apzīmē garīdznieku un Dieva tautas attiecības. Mēs varam ņemt vērā divus solījumus, kas mums var dot drošību par izvēlēto kristīgās dzīves ceļu. Pirmkārt, Dievs sola turpināt visos laikos dāvāt savai tautai ganus, kas “valdīs ar apdomību un uz zemes darīs tiesu un taisnību” (Jer 23,5), un, otrkārt, Dieva solījums valdīt Jēzū Kristū labajā ganā ir aktuāls visiem ticīgajiem joprojām un dāvā drošību un mieru.

br. Jānis Savickis OFMCap

Am 7, 12-15, svētdiena XV, B

Am 7, 12-15

Vasaras mēnešos Dieva vārda liturģija šogad aicina pārdomāt kā var dalīties ar ticību un satikšanās prieku ar Jēzu Kristu, kāda ir mācekļu misija un kā atklāt Kungu Euharistijā. 11. jūlija svētdienā lasījumi ieved aicinājuma noslēpumā. Pirmais lasījums tiek ņemts no pravieša Amosa grāmatas, kurā varam iepazīt kā Kungs aicina vienkāršu zemnieku un ganu, lai viņš sludinātu Dieva vārdu Izraēlim. Amosa sociālais status bija ļoti zems, tomēr Dievs bieži izvēlas cilvēkus nevis no bagātām un ietekmīgās ģimenēm, bet no nabadzīgiem un vienkāršiem ļaudīm. Pirmie izvēlētās tautas ķēniņi - Sauls un Dāvids - bija gani. Ganiem pestīšanas vēsturē bija liela loma. Amosa dzimtais ciems bija Tekoa, kas atradās 15 km uz dienvidiem no Jeruzālemes Jūdu karalistē. Kungs viņu neaicināja sludināt savā dzimtenē, bet Izraēla valstī, ziemeļos: Samarijā, Bētelē un valdniekam. Amos devās no Tekoa uz Bēteli, kas atradās kaimiņu valstī kādus 35-40 km attālumā. Tas nebija viegls uzdevums, doties uz svešu valsts un sludināt Dieva vārdu.

Ķēniņa Jerobeāma II ilgās un veiksmīgās valdīšanas laikā (786-746 pirms Kr.) Izraela valsts jeb Ziemeļu karaliste sasniedza materiālās labklājības un varas augstāko punktu, izpleta savu teritoriju Damaskas un Hamas pilsētas virzienā uz ziemeļiem un dienvidos uz Jūdas valsts rēķina. Šajā laikā Asīrija bija novājināta, Sīrija pagrima un Jerobeāms izmantoja kaimiņu vājumu, lai izplestu savus valdījumus, attīstītu tirdzniecību un uzkrātu bagātību. Kad pravietis Amos no Jūdejas valsts ieradās Izraēla valstī, viņš sastapa lepnību, pārbagātību, attīstītas pilsētas un varenas pilis. Jūdejas valsts arī piedzīvoja uzplaukumu. Bagātajiem bija krāšņi vasaras un ziemas nami (Am 3,15), kurās viņi dzīroja un labi pavadīja laiku, bet tai pat laikā sabiedrībā valdīja netaisnība. Trūcīgie tika izmantoti, nicināti un pat pārdoti verdzībā (Am 2,6-8; 5,11), bet tiesneši, kuriem būtu jāpalīdz apspiestajiem bija “kukuļņēmēji, kas nabagus krāpj” (Am 5,12). Šādā sabiedrībā ienāca Amos un sludināja.

Amos distancējās no profesionāliem praviešiem, kuri iemācījās pravietot no saviem tēviem un darīja to kā kādu ģimenes arodu (Am 7,12-14). Viņa darbību nemotivēja vēlme nopelnīt, bet vienīgi Dieva vārda pamudinājums (Am 7,15). Priestera Amasija vārdi ir ironiski: “taisies projām, bēdz uz Jūdas zemi un tur ēd maizi, un tur varēsi pravietot” (Am 7,12). Viņš kā algots priesteris domāja, ka runā ar citu algotu amata brāli, bet, iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš runāja ar īstu pravieti, kuru sūtīja Dievs un kuram neinteresēja nauda. Priesteris Amasija iemiesoja tā laika pretestību Dieva vārdam. Reliģiozitātē bija savijusies ar lepnību un kultu, kurš nemeklēja Dievu un tāpēc arī cilvēki nevēlējās atgriezties pat tad, kad Dievs viņus brīdināja. Ārēji viņi atzina Dievu, bet viņu dzīves par to neliecināja. Tas bija arī iemesls tam, ka autentiski ticīgie bija izslēgti no sabiedrības, lai viņi neatgādinātu par atgriešanos.

Tā kā Amos bija zemnieks un gans, tad viņš izmantoja sev zināmos tēlus: lauva, putni, taures skaņas. Viņš ļoti skaidri apzinājās, ka ir pravietis, kuru Dievs sūtīja sludināt nevis tāpēc, ka tā sadomājis, bet Dievs viņu personiski uzrunāja un izvēlēja. Amos īpaši vērsās pret ķēniņu un bagātniekiem, un tāpēc izveidojās saspīlējums ar Bēteles priesteri Amasiju. Bēteles priesterim bija liela ietekme un Amosam priekšā stāvēja grūts uzdevums, lai pārspētu priestera autoritāti. Amos palika pie principa, ka “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkam” (Apd 5,29). Pravietis izgaismoja Bēteles ēnas puses (Am 4,4; 5,5) un attiecīgi sastapa pretreakciju. Amos sludināja Izraēla valsts bojāeju un ķēniņa nāvi. Tādus vārdus neviens nevēlējās klausīties. Turklāt Amos apgalvoja, ka viņš nemaz nav pravietis (Am 7,14). Tas varēja būt saistīts ar to, ka tajā laikā ķēniņa galmā bija pravieši, kas iztapa valdniekam un glaimoja. Amos nevēlējās sevi saistīt ar šādiem praviešiem, kuri sludina labklājību. Viņš bija Dieva sūtīts cilvēks, kurš nerunā no sevis, bet pilda Dieva gribu.

Pravietiskais skatījums uz nevienlīdzību ir tāds, ka tāda sabiedrība nespēj ilgtspējīgi augt un attīstīties. Lielā bagātība, kuru bija uzkrājuši abu valsts turīgais slānis notika uz pārējā sabiedrības rēķina un šāds politiskais, saimnieciskais un sociālais modelis nevarēja ilgi pastāvēt un liecināja par to, ka Dieva likums un baušļi netiek ievēroti. Tautas elite nodevās dzīrēm un baudām, bet pret tautiešiem bija netaisni un vardarbīgi. Viņiem zuda izpratne par sabiedrības virzienu un derību. Pravietim bija jānes šī nevienam nepatīkamā vārda nasta un jāpasludina Dieva spriedums. Pravietis ļoti spēcīgā veidā kritizēja Izraēla sabiedrību un norādīja kāda ir Dieva iecere derības tautai. No tālākās vēstures zinām, ka Asīrija bija valsts, ka iebruka Izraēlī un viss smagāk cieta tieši turīgais un bezrūpīgais slānis.

Atšķirība starp priesteri Amasiju un pravieti Amosu bija tāda, ka priesteris bija tautas pārstāvis Dieva priekšā, bet pravietis Dieva pārstāvis cilvēku priekšā. Starp abiem kalpojumiem radās spriedze un konflikts. Ko labāk klausa cilvēki? Priesterus vai praviešus? Vecajā Derībā cilvēki vērsās pie priesteriem un tādā veidā vēlējās izteikt savas vēlmes Dievam, bet praviešus ne visai klausījās. Pravieši bija daudz prasīgāki un norādīja uz nepieciešamību radikāli mainīt savu dzīvi. Valdnieki un priesteri bieži atrod kopēju valodu, bet pravietis varēja tikt neuzklausīts, izraidīts vai pat nogalināts. Pravietis Amos bez ķēniņa ielūguma ieradās svešā zemē un bez atļaujas sludināja. Gan ķēniņš, gan arī priesteris nevēlējās redzēt savā zemē svešas autoritātes. Amasijs varētu uzņemt Amosu ar vienu noteikumu, ka pieņemtu viņu virsvadību un nosacījumus. Priesteris nepārstāvēja tikai reliģiju, bet arī ķēniņu. Tādā veidā valdnieks varēja nodrošināt plašāku kontroli pār sabiedrību. 

Šīs lasījums uzdod jautājumu, kuram no trim ir lielāka teikšana? Šīs svētdienas lasījumā sadūrās trīs aicinājumi: priesteriskais, pravietiskais un karaliskais. Draudošie pravieša vārdi bija neizdevīgi. Interesanti, ka priesteris neiedziļinājās vārdu patiesumā, tie viņam neinteresēja. Priesteri uztrauca tas, ka pravieša vārdi varēja izjaukt iedibināto kārtību, apšaubīt ķēniņa varu un sekojoši priestera amatu, kuru nozīmēja ķēniņš. Priesteris domāja politiski un stratēģiski, aprēķināja spēku sadalījumu un savas attiecības ar ķēniņu, bet pravieti interesēja Dieva vārds jeb plašāka īstenība, kas saistījās ar Dieva derību, tautu un ticību. Dieva vārds ir tas, kas apvieno visus trīs kalpojumus, bet šajā lasījumā tikai pravietis bija atvērts uz Dieva vārdu. Amosu var salīdzināt ar Jēzus izvēlētajiem apustuļiem, kuri nemeklēja un neizvēlējās to, ko Kungs viņiem deva. Jēzus viņus sūtīja un tādā veidā viņi īstenoja vārda kalpojumu, lai viņi bez ilgām apcerēm un plāniem ietu un runātu tieši to, ko no viņiem grib Dievs.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ez 2, 2-5, svētdiena XIV, B

Ez 2, 2-5

4. jūlija svētdienas Evaņģēlijā varam lasīt cik skeptiski Jēzu uzņēma Viņa dzimtās Nazaretes iedzīvotāji, bet plašākā Dieva vārda kontekstā šajā dienā pārdomājam to kā var neatpazīt Dieva pestījošo darbību un Viņa klātbūtni ikdienas notikumos. Ja cilvēks neatpazīst Dieva darbību un klātbūtni ikdienas norisēs, tad cilvēks var meklēt palīdzību šīs pasaules elkos. Kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no pravieša Ezehiēla grāmatas 2. nodaļas sākuma. Dieva balss teica pravietim, ka viņš tiks sūtīts pie izraeliešiem, ietiepīgiem ļaudīm, kas nemitīgi dumpojās pret Dievu. Ezehiēla uzdevums bija viņiem pravietot neskatoties uz to, vai viņi klausīsies vai nē. Tas bija ļoti sarežģīts laiks tautai un pravietis sludināja Jeruzālemes izpostīšanas fonā starp 592. un 573. gadu pirms Kristus. Tātad nāve, vardarbība, izmisums un deportācijas bija ikdienas dzīves īstenība pravieša klausītājiem un lasītājiem. Pasaules realitāte bija skarba un iznīcināja tautas identitātes balstus: reliģiskās (svētnīca), politiskās (ķēniņš) un sabiedriskās institūcijas. Babilonas gūstā viņi vairs tik ļoti nedomāja par derību ar Dievu. Tauta bija izkliedēta ne tikai Divupē, bet daudzi aizbēga uz Ēģipti, bet svešinieki pārņēma viņu zemi. Viena no spēcīgākajām jūtām, ko viņi piedzīvoja, bija kontroles trūkums pār savu dzīvi. Ja dzīvē notiek neparedzami un neizprovocētu notikumi, tad tos ir grūtāk pārvarēt, bet vieglāk šādas traģēdijas vai traumas var pārvarēt tad, kad kāds uzņemas atbildību par dzīvi un tas atgriež kontroles sajūtu. Šādā kontekstā Dievs aicināja Ezehiēlu, tālu prom no dzimtenes, kļūt par pravieti savai tautai. Tā bija zīme, ka Dievs joprojām darbojas un runā ne tikai apsolītajā zemē, bet katrā vietā un laikā. Tas bija ļoti grūts aicinājums, jo bija jāiet pie savas tautas, kura bija nacionāla mēroga katastrofas nospiesta un bija jārunā, ka viņi ir sadumpojušies pret Dievu.

Ezehiēls bija priesteris, kurš savu pravietisko sludināšanu cieši sasaistīja ar Jeruzālemes svētnīcu un liturģiju. Pirmajā grāmatas daļā viņš skaidroja, kāpēc Kungs pameta Jeruzālemes svētnīcu (Ez 1-11.nod.), bet pirmās trīs nodaļas pievērsās savam aicinājumam kļūt par pravieti. Šajās pirmajās trīs nodaļās arī iepazīstam galvenos grāmatas varoņus: Dievu, pravieti un dumpiniecisko tautu. Sākumā jāuzsver, ka pravietis neredzēja Dievu tieši, bet juta Viņa tiešu klātbūtni. Šādu mistisku pieredzi bija grūti aprakstīt ar vārdiem un viņš darīja to izmantojot tēlus (Ez 1, 4-28). Dieva pirmie vārdi Ezehiēlam bija “Cilvēka dēls, es sūtu tevi” (Ez 2,2). Izteiciens “cilvēka dēls” (ebr. ben adam) nozīmē vienkārši “cilvēks” un pārdabisko notikumu gaismā tādā veidā atšķir Ezehiēlu no debesu būtnēm, kas arī bija klātesošas aicinājuma brīdī (Ez 1, 22-28). Tituls ”cilvēka dēls” Ezehiēla grāmatā parādās deviņdesmit četras reizes un vienīga vieta Vecajā Derībā, kur vēl var sastapt šo titulu ir Daniela grāmata (8,17). Jaunajā Derībā ar šo titulu sevi apzīmēja Jēzus. Jēzus kaut arī ir Dieva Dēls, ir arī viens no mums, Dievs mūsu vidū, kura vēsts nav populāra starp cilvēkiem, līdzīgi kā Ezehiēla pravietošana. Ebreju valodā "cilvēka dēls" tas nozīmē vienkārši “cilvēks”. Šie vārdi izsaka cilvēka vājumu un varenā Dieva spēju pievērsties un parūpēties par savu radību. Kad Dievs uzrunā cilvēku, tad tāda nasta nāk pār viņu, ka tikai Dieva Gara spēks var pavadīt cilvēku tālāk. Pravietis vīzijas laikā labprāt paliktu redzējuma priekšā nekustīgs un uz zemes, bet viņa gars tika piecelts un iedrošināts. Gars, kas dveš dzīvību, caurstrāvos vārgo miesu un dāvās jaunus spēkus.

Vārds “sūtīt” šeit ir svarīgs, jo Rakstos bieži parādās saistībā ar Dieva aicinājuma izteikšanu kādam cilvēkam. Dieva vīzijas pieredzēšana vai Viņa vārdu dzirdēšana vēl cilvēku nepadara par pravieti. Pravietim nav jāzina tikai Dieva griba, nodomi un vārds, bet viņam ir jābūt Dieva sūtītam. Tieši sūtīšanas aspekts ir tik būtisks un līdzīgi ir arī Baznīcā, katrai sludināšanai, misijai un kalpošanai sākumā jābūt sūtīšana. Ļoti izteikti tas parādās katrā Svētās Mises nobeigumā, kad priesteris dod nobeiguma svētību, lai ticīgie varētu doties pasaulē piepildīt to, ko saņēmuši Euharistijā. Pastāv iespēja, ka pravietis sludina kādu konkrētu vēsti, kas ir laba, bet tomēr viņš var būt viltus pravietis, jo nav Dieva sūtīts. Šāda izsūtīšana var notikt vīzijas laikā un tieši tā notika ar Ezehiēlu un arī Isaju (Is 6,1-10). Pravietis tika sūtīts pie dumpīgās tautas. Izraeļa raksturojums kā dumpīga saime (Ez 2,5) atkārtojas grāmatā daudzas reizes un atklāj tautas noskaņu un attieksme pret savu valsti un ticību. Šo dumpinieciskumu var raksturot kā vasaļa nepaklausību feodālajam senjoram. Tauta ne tikai sacēlās pret lielvaru dominanti, bet arī pret Dievu. “Cieta sirds” nozīmē to, ka tā nav spējīga klausīties Kungā.

Dievs Ezehiēlam šajā brīdī vēl nedeva vārdu, kurus sludināt tautai, bet vispārējā veidā norādīja uz viņa darbības virzienu. Dievs aicināja Ezehiēlu ne tik ļoti būt veiksmīgam savā misijā, bet uzticīgam un teikt šādus vārdus: “tā saka Kungs Dievs” (Ez 2,4). Vēlāk gan Kungs dos konkrētus vārdus, bet tagad Viņš gribēja tautai pavēstīt, ka “starp tiem ir pravietis” (Ez 2,5). Tas nozīmēja, ka Dievs joprojām uzrunā savu tautu un ir tās vidū. Izraelis par to varēs pārliecināties un nav svarīgi, vai viņi klausīsies vai ignorēs Dieva vārdu, viņiem jārēķinās, ka pravietis ir viņu vidū. Vārds tiks pasludināts tā vai tā. Grāmatā ļoti izteikti tiek parādīts, ka tauta ir ar nocietinātu sirdi un ietiepīgi, un ir gatavi pretoties Dieva vārdam. Jonasa grāmatā var lasīt kā pagāni uzklausīja pravieša vārdus un atgriezās, bet Izraels nevēlējās klausīties Ezehiēlu. Interesanti, ka Dievs saka pravietim brīdinājumu par to, ka ja viņš sagaida sava darba augļus, tad Viņš sūtītu viņu pie citām tautām, kuras Kungu klausītos. Grāmatā nav norādes uz to, ka pravieša vārdi būtu ietekmējuši Izraeli. Svarīgi, ka pravietis palika uzticīgs Dieva vārdam un pasludināja, ka Dieva vārds joprojām ir dzīvs un iedarbīgs viņu vidū, ka Dievs noraida tautas dumpiniecisko nostāju, bet nenoraida pašus dumpiniekus, jo viņi ir Dieva izvēlētā tauta un Kungs vienmēr paliks viņiem uzticīgs. Līdzīgi mēs to varam pieredzēt savā ticības dzīvē, kurā regulāri noraidām, ignorējam, nepamanām, aizmirstam, neuztveram Dieva klātbūtni un vārdu, bet Kungs paliek uzticīgs saviem solījumiem un atkal un atkal ienāk mūsu nocietinātajā sirdī. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 1,13-14; 2,23-24, svētdiena XIII, B

Gudr 1,13-14; 2,23-24

27. jūnija svētdienā lasīsim fragmentu no Gudrības grāmatas sākuma, kurš aicinās pārdomāt grēka un nāves problēmu cilvēka dzīvē. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kurus cilvēks var uzdot, ir jautājums par nāves izcelsmi: no kurienes tā radusies? Gudrības grāmatas sākuma nodaļas šajā ziņā ir nozīmīgas, jo apcer nāves izcelsmi un pasludina, ka “Dievs nav radījis nāvi, un Viņam nesagādā prieku dzīvo nomiršana… Caur velna viltību nāve ienāca pasaulē” (Gudr 1,13; ,24). Tomēr šīs pasaules drāmas izšķirošā vēsts nav nāve, bet gan pestīšana. Tukša spriedelēšana un bezdievīga cīņa ar taisnīgajiem lika pārgudrajiem secināt, ka ar nāvi viss beidzas (Gudr 2,1-5) un ka stiprākajiem ir taisnība (Gudr 2,11). Ja kāds šajā pasaulē uzskata savādāk un vēlas loģiski pierādīt, ka pastarā dienas atmaksa tuvojas, izklausās neracionāli, neiespējami un pārsteidzoši. Tomēr šīs grāmatas gudrība norāda uz citu domāšanas veidu. Taisnīgo glābiņš varbūt nesaskan ar pasaules intuīciju, bet patiesībā Gudrība pazīst un izdibina pasauli.

Gudrības grāmatas sākumā (2-5. nod) sadurās divi pasaules skatījumi: taisnīgo garīgums un bezdievju pasaules vīzija jeb dzīvības un nāves skolas. Šajā grāmatā ļoti konkrētā veidā aplūko bezdievju dzīves pozīciju, kura uztver īstenību kā sabojātu un, ka ar nāvi viss noslēdzas. Patiesība par cilvēka eksistences trauslumu ir klātesoša Rakstos un ļauj piedzīvot ticību un paļāvību uz Dievu. Tomēr tie, par kuriem rakstīts Gudrības grāmatā, nonāk pie citiem slēdzieniem. Nāves neizbēgamība un pilnīga pazušana ļāva viņiem interpretēt visu īstenību kā mirstošu, nepastāvīgu, pārejošu un neko vairāk tajā nemeklēja. Šādā pasaules ainā cilvēka vienīgā nolemtībā ir nāve un citus cilvēkus, un arī lietas, var izmantot, patērēt, iznīcināt, izšķērdēt, lai izbaudītu pārejošos labumus. To jādara ar visiem līdzekļiem, jo savādāk pats var tikt izmantots. Kad nāvei ir dzīvē gala vārds, nav vairs citu ideālu un motivāciju. Tieši tāpēc arī taisnīgais, kurš atgādina par citu pasaules skatījumu ne tikai ar vārdiem, bet rīcību, ir neērts cilvēks no kura jātiek vaļā. Taisnīgā nāve būs kārtējais pierādījums, ka viņš dzīvo ilūzijā, jo neko nesaņem par savu dzīves veidu un uzticību pārlaicīgām vērtībām.

Apgalvojums, ka Dievs nav radījis nāvi ir drosmīgs un līdzīgas domas var atrast citviet Rakstos (Ez 33,11; Ezra 8, 60), kas bez precizējumiem nevar nest skaidrību. Šīs svētdienas fragmentam ir sava loma Baznīcas mācībā par iedzimto grēku. Katoliskās Baznīcas Katehisms atsaucas uz Gudrības grāmatu (1,13; 2,24), lai apkopotu mācību par cilvēka radīšanu paradīzē un svētuma stāvoklī pirms grēkā krišanas (355-390; 413). Otro reizi Katehismā šo Rakstu vietu piemin saistībā ar mācību par miesas nāvi, ka nāve ir grēka sekas (Rad 2,17; 3,3.19; Gudr 1,13; Rom 5,12; 6,23). Ādama un Ievas pirmgrēks nesa graujošas sekas visiem cilvēkiem un tas ir katra cilvēka personiskā grēka fons, grēka vide, kurā mēs vēl ienesam savus grēkus. Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai uzvarētu nāvi un grēku, un parādīja, ka taisnīgais dzīvos, pieredzēs savas uzticības piepildīšanos. Jēzus Kristus augšāmcēlās no miroņiem atvēra nāves vārtus arī katram, kas Viņam seko un tādā veidā pieredzētu dzīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Īj 38, 1.8-11, svētdiena XII, B

Īj 38, 1.8-11

20. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā klausīsimies fragmentu no Ījaba grāmatas 38. nodaļas, kurā Dievs runā ļoti cēlā poēmā ar bagātiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, literāro divdomību un teoloģisko dziļumu. Šīs poēmas valoda, forma un tēmas ir cieši saistīta ar visu grāmatu.* Šajā nodaļā sākas Dieva atbilde Ījabam, kurš grāmatas 31. nodaļā pēdējo reizi aizstāvēja savu godīgumu un uzrunaja Dievu: “Kaut būtu, kas uzklausa mani! Te mana liecība - lai Visuvarenais atbild!” (Īj 31,35). Dievs pēc draugu pārmetumiem pārtrauca savu klusēšanu un atklājās savā Vārdā. Vārdi ar kuriem Dievs vērsās pie Ījaba bija visai skarbi, taču ne tiesājoši, bet gan uzsāka ar viņu sarunu. Dievs vēlējās, lai Ījabs atbrīvojas no šauras un shematiskas domāšanas, savas iztēles un baiļu pārnešanu uz Dieva izpratni. Katram cilvēkam tas ir liels izaicinājums, sekot Kungam, atzīt savu niecību, atbrīvoties no absolūtās atkarības no sava “es” un ieraudzīt, ka cilveks ir kripatiņa no plašākas īstenības un kurioza ir pretenzija sevi uzskatīt par pasaules centru. Dievs sākot ar 38. nodaļu uzdod cilvēkam jautājumus un ļauj atklāt radību visos tās sīkumos.

Ījabā gramatā iepazīstam kā Ījabs teik pakļauts ciešanām un sāpēm, un viņš jautā “Kāpēc?”. Ījaba draugi Elīfazs, Bildads, Cofars un Ēlīhu mēģināja viņam sniegt atbildes, bet Ījabs tās nepieņēma. Atbildi Ījabs meklēja pie Dieva: “Kaut es prastu viņu atrast” (Īj 23,3); gudrība, kuru viņš vēlējās, nebija viņam sasniedzama (Īj 28,12.20). Ījabs gribēja, lai Dievs pārstātu slēpties, jo savādāk viņš nonāktu pie secinājuma, ka atbilde nav atrodama. Šīs svētdienas fragments sākas ar vārdiem: “Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams” (Īj 38,1). Tā iesākas ilgi gaidītā Dieva atbilde. Būtībā tā ir Dieva atklāšanās Ījabam, jo Bībelē vējš bieži pavada Dieva teofāniju (Dieva atklāšanās). Dievs savas runas sākumā apskata visuma robežas (Īj 38,4-18), metereoloģiskās parādības (Īj 38,19-38) un piecus dzīvnieku pārus (Īj 38,39-39,30).

Dievs ieveda Ījabu kosmiskā ceļojumā un norādīja uz nesavaldāmiem zemes ūdeņiem, kuriem ir spēks pārpludināt un iznīcināt to, ko Dievs tik rūpīgi ir veidojies (Īj 38,8-11). Jūra Vecajā Derība un arī Tuvo Austrumu mitoloģijā ir raksturota kā nedraudzīgs spēks, kuru dievībai ir jāsavalda vai jāpakļauj, lai radība netiktu izpostīta. Jūras izcelsme šajā fragmentā tiek aprakstīta izmantojot dzemdību tēlu. Jūra tiek attēlota kā dzimusi no mātes klēpja un ietīta mākoņos, bet no otras puses jūra ir biedējošs spēks, kurš jāuztur mierā. Jūra ir kā nepaklausīgs un enerģisks bērns pār kuru nevienam nav varas kā tikai Dievam. Ījabs uzskata, ka Dievs grib ierobežot radību un brīvību; cilvēks vēlas šajā pasaulē ienāk ar kliedzieniem un vēlas nobriest, bet Dievs vēlas šīs ambīcijas apturēt. Ījabs uzlūko nemierīgos jūras ūdeņus un Dievs viņam skaidro, ka, ja daļa no radības draud pārsniegt savas robežas, tā tiek ierobežota, bet netiek nosodīta. Jūra ir parādīta kā divdomīgs tēls - kā dzīvības vide un kā iznīcības un nāves iemesls. Dievs parāda, ka radība nav atstāta aklu un nedzīvu spēku varā, bet pakļauta Dieva apredzībai.

Dievs neatbildēja uz Ījaba jautājumu tieši, bet uzdeva viņam pats savus jautājumus. Šie jautājumi nebija domāti kā pazemošanas veids, bet izaicinājums par to, ko viņš īsti zina par Dieva radīto pasauli un, lai izvērtētu no jauna Dieva ieceri radīšanas plānā. Pirmajā jautājumu sērijā, Dievs vēlas, lai Ījabs atbild par radību un dabas pasaules likumiem, ar nodomu parādīt, ka Ījabam nav ne gudrības, ne arī varas radīt un pārvaldīt visumu kā to dara Dievs. Dievs parāda, ka Ījabs nav tāda būtne, kurai ir nepieciešamās zināšanas, lai adekvāti spriestu par Dieva apredzību. Dievs nedod Ījabam tiešu atbildi. Ja arī mēs gaidām no Dieva atbildi: kāpēc sliktas lietas notiek ar labiem cilvēkiem un kā taisnība valda visumā, tad šajā grāmatā nav atrodamas tiešas atbildes. Mēs nevaram pazīt Dieva darbības ceļus un gaidīt, lai Viņš darbotos saskaņā ar mūsu nodomiem, jo tādā veidā mēs gribam ierobežot Dieva varu un zināšanas. Dievs vēlas ierādīt Ījabam atbilstošu vietu, lai viņš bijātu Dieva spēku. Pats Dieva atklāšanās notikums ir jau atbilde uz Ījaba jautājumiem. 

Dievs savā atbildē iet citu ceļu - jautājumu ceļu un neatbild tieši. Tas ir pārsteidzoši, jo Dievs noignorēja Ījabu un to, kas attiecās uz viņa personisko dzīves traģēdiju. Dievs pat neieminējās par viņa vainu vai nevainību, ne par ciešanām un to jēgu. Kungs apraksta radīšanas darbu tādā veidā, ka mainās cilvēka skatījums uz nevainīgo ciešanu problēmu. Ījabs un viņa sarunu biedri pārdomājot ļaunuma problēmu pasaulē izsmēla argumentus. Dievs ar daudziem retoriskiem jautājumiem veda Ījabu pa citu ceļu, lai parādītu savu radošu spēku. Kas ir ievietojis jūru durvīs? Kas to dzemdināj? Jūra ir jātur savā vietā: “aizšāvu bultu un aizcirtu durvis ” (Īj 38,10). Tādā veidā senatnē nodrošināja pilsetas aizsardzību. Senajā pasaulē cilvekiem likās, ka jūrai ir pārsvars pār sauszemi un, ka jūra ir mežonīga un bezveidīga vara, kurā valda haosa spēki. Šajā lasījumā Dievs parāda, ka Viņš ir apzināti virzījis lielos dabas spēkus, lai tie kalpotu radībai un nevis biedētu to. 

Ījabs guva mācību, ka Dievs valda pār dabu un no tā izriet, ka Viņa spēks nebeidzami pārsniedz cilveka iespējas. Dieva gudrība un radošais spēks īpašā veidā atklājas jūras tēlā (Īj 38,8-11). Ja Dievs var uzveikt haosa spēkus un atgriest kārtību pasaulē, tad viss, kas tāds nav (nekārtība, ļauns, ievainojumi, grēks u.t.t), arī var būt pakļauts Dieva apredzīgajam plāna. Kas svarīgi, šo jūru jeb to, ko tā simbolize - haosu, ļaunumu un nāvi, Dievs var izmantot savas tēvišķīgajās rūpēs par radību. Atšķirībā no citu tautu dievu mītiem, kuri labprāt iznīcināja nepaklausīgos, Bībeles Dievs turpināja rūpēties par visu radību un īpaši par cilvēku, kurš ir apdāvināts ar brīvibu. Dieva planā visam ir sava vieta, pat tam, kas var likties biedējošs un nesaprotams. Ījabs klausījās Dieva vārdus un vēlāk gramatā varam lasīt izšķirošus vārdus: Ījabs nevis runā par Dieva gudrības saprašanu, bet gan: “nu manas acis tevi ierauga” (Īj 42,5). Tas ir ļoti svarīgi, jo nevis zināšanas un atbilde uz jautājumiem ir tas, ko Dievs Ījabam beigās dod, bet atskārsme, ka pats Dieva vārds un Kunga klātbūtne, ko var pieredzēt vārdā, ir Ījaba pieredzes centrā. Tas, ka Dievs viņam atklājās personīgi, satiek viņu dzīves īstenībā, ir tas, ko viņam vajadzēja meklēt un jautāt.

*Norman C. Habel, The Book of Job: A Commentary, Philadelphia: The Westminster Press 1985. P.526.

br. Jānis Savickis OFMCap