1 Jņ 4,7-10, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4,7-10

Evaņģēlists Jānis norāda uz Rakstiem

Apustulis Jānis savā vēstulē daudz rakstīja par mīlestību pret Dievu un tuvākajiem. Mīlestībai ir liela loma šajā vēstulē. 9. maija Lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā Jānis norāda gan uz mīlestības avotu, gan to definē kā pašu Dievu. Dieva mīlestība vispilnīgākajā veidā izpaudās caur to, ka Viņš sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem, lai mēs varētu pieredzēt mīlestību jau šeit virs zemes un mūžībā. Jānis šajā fragmentētā īsā un kodolīgā veidā pavēsta kāda ir Dieva mīlestība pret cilvēci. Citviet Jaunajā Derībā nevar atrast tik kodolīgu skaidrojumu par Dieva mīlestības darbību pasaulē. Vēl Jāņa Evaņģēlijā lasām līdzīgi spēcīgus un skaidrus vārdus: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (3,16).

Cilvēka atbilde uz Dieva mīlestību var būt dažāda un gadās, ka nekādi nesaistīta ar mīlestību, uz kuru aicina Dievs. Kaut vai kari vai citādi domājošo vajāšana ticības vārdā. Tāpēc vislabākais veids kā mēs varam mācīties mīlēt Dievu, ir sekojot Jēzus Kristus piemēram un žēlastības spēkam, kurš pildot Tēva mīlestības gribu sludināja piedošanu un mīlestību, kas savu virsotni sasniedza Viņa atmešanā, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Kristus Pashai ir jābūt par katra kristieša dzīves avotu, modeli, iedvesmu un atskaites punktu. Kādam var likties, ka Dieva mīlestība pasaulē fokusējas uz grēku un pestīšanas nepieciešamību, bet tomēr tās mērķis ir cilvēku vienotība ar Dievu. Grēku piedošana ir izlīguma centrā un skaidrākā Dieva mīlestības izpausme. Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu un tuvākos, ja neesam saņēmuši Dieva pestījošu mīlestību, kuru Viņš mums piedāvā sastapt savā Dēlā,

Vēstules sākumā Jānis rakstīja, ka “Dievs ir gaisma” (1 Jņ 1,5) un izejot no šīs domas apskata kristiešu morālo dzīvi, bet šīs svētdienas Rakstu fragmentā mēs lasām vārdus, kas vairāk cenšas aplūkot Dieva būtības dziļumus: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8.16). Abi šie apgalvojumu uzsver, ka Dievs ir pāri visam un cilvēki ir ierobežoti savā pasaulē. Cilvēka dzīve, mīlestība un tikumiskā stāja nevar izplūst tikai no cilvēka spēkiem un to nevar nodalīt no dievišķās īstenības. Dievs ar savu būtību, dabu un autoritāti var cilvēkam rādīt patiesību. Vārdi “Dievs ir mīlestība” nav vienlīdzīgs ar vārdiem “Dieva mīlestība”, “mīlošs Dievs” vai “Dievs mīl”, jo visa Dieva darbība ir mīlestība un nevis tikai kādi noteikti gadījumu. Ja dzirdam vārdus, ka Dievs piedod, valda, mīl, dusmojas, tad vienmēr jāņem vērā, ka katra no šīm darbībām ir mīloša. 

Tas nav apgalvojums par mīlestības dievišķumu vai abstrakta Dieva definīcija, tā ir Dieva pieredze, kā kristietis pieredz savu Kungu. Apustulis nevēlas sarežģīt Dieva izpratni un nedomā šeit par metafiziku, fundamentālteoloģiju vai filozofiju, bet ieved lasītājus pestīšanas vēsturē. Apustulis ar vārdiem “Dievs ir mīlestība” vēlas uzsvērt, ka mīlestība, par kuru viņš domā un raksta, ietver sevī arī konkrētu darbību. Dieva mīlestība izpaužas divos veidos, pirmkārt, Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Otrkārt, Pashas notikumā. Kristus krusta noslēpums ir Dieva mīlestības izpausme pret cilvēci. Tas nozīmē, ka Dievs mīl ne tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlestības cienīgi, bet tāpēc, ka visa Viņa daba ir mīlestība. Savādāk Viņš neprot! Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, bet no tā, kas ir Viņš.

Lai redzētu, kas ir mīlestība, mums ir jāredz savs grēks, ka par to mums pienākas kāds sods, bet tai pat brīdī mēs brīnāmies un priecājamies, ka par mums ir nomiris Jēzus Kristus. Kad cilvēks pieredz brīvību no grēka un nāves, tad viņš ir spējīgs mīlēt Dievu un tuvākos tā, kā Radītājs to ir iecerējis. Mīlestība neļaut mums grēkot pret citiem, jo mīlestībai pretējs ir grēks. Savstarpējā vai arī diemžēl vienpusējā iedošana arī ir iespējama. To mēs varam tāpēc, ka Kungs ir nomiris par mūsu grēkiem. Piedošana pāridarītājam ļauj atklāt kā Dievs ir mūs mīlējis un piedevis. Dieva mīlestība prasa no mums arī mīlēt vienam otru. Dieva darbības mērķis ir, lai mēs dzīvotu Viņā un Viņa darbības pieredze cilvēku dzīvē liecina, ka žēlastība aicina uz vienotību Jēzū Kristū. Dieva darbība un radošums savā būtībā nav reaģējošs un Viņš neatbild tikai uz kaut kādiem grēkiem, traģēdijām, notikumiem un nelaimēm, bet ir aktīvs, ar iniciatīvu sper pirmo soli, jo Dievs ir mīlestība. 

Ticības dzīvē var likties, ka jāreaģē uz dažādām lietām, pavērsieniem un problēmām, bet pirmais, kas kristietim ir jāpārņem no Kunga ir mīlestība, kurai jāiet vienmēr pa priekšu, neskatoties uz to, kādu atbildi tā izsauks otrajā pusē. Dievs vienmēr ir proaktīvs, sper pirmo soli, arī kristieši ir aicināti savā dzīvē iemiesot šo mīlestību jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, kurā ir gatavi nomirt sev, grēkam, bailēm, pretenzijām u.t.t., lai liecinātu par Dieva bērnu brīvību. Kā to izprast? Piemēram, sabiebrība pieredz vērtību maiņu un ticīgie var dažādos veidos ar to cīnīties vai sūroties, bet Dievs aicina ticīgos un katru atsevišķi savā dzīvē iedzīvināt un praktizēt mīlestību. Dzīve sabiedrībā var pārvērstos par kritizēšanu un vaimanāšanu par nevēlamām izmaiņām. Jāļauj Kunga pashai runāt caur ticīgajiem neviltoti un skaidri. Tātad Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam ir jābūt pirmajai lietai, ko mēs savā attieksmē vēlamies ieviest, savā dzīvē praktizēt un savā liecībā izgaismot.  

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 3, 18-24, V lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 18-24

Apustulis Jānis

Otro svētdienu pēc kārtas Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 3. nodaļas un šajā lasījumā Jānis apgalvo, ka mīlestības baušļa pildīšana izpaužas kā ticībā Jēzum Kristum. 3. nodaļas lielāko daļu (3,1-18) Jānis veltīja tam, lai rakstītu par tuvākmīlestību kādu māca debesu Tēvs mīlot savus bērnus. Iepriekš nodaļā (3, 11-18) Jānis apskatīja ticīgo savstarpējās attiecības un īpaši kopienas viltus  locekļus. Šajā fragmentā uzmanība tiek pievērsta attiecībām starp Dievu un ticīgo. Lasot 3. nodaļu, mēs varam pārliecināties, ka esam Dieva bērni, tomēr tas nenozīmē, ka varam apstāties pie vārdiem, bet gan praktizēta un ar Evaņģēliju saskaņota mīlestība ļauj mums to apliecināt. Jaunajā Derībā un arī Jāņa rakstos mīlestība ir raksturota kā rūpīga atbilde uz citu vajadzībām (1 Jņ 3,17), ko var veikt pat tad, kad konkrētā persona ir nesimpātiska. Mīlestības atbilde katrā gadījumā var atšķirties un ir atkarīga no nepieciešamības, radniecības un iespējām. Dievs sagaida no mums nevis, lai mēs darām to, ko nespējam, bet to, ko varam. Mīlestība neierobežojas ar šādām situācijām, bet arī saistās ar baušļiem, kas aizstāv attiecības starp cilvēkiem: nenogalini, neiekāro, nezodz, nemelo (Izc 20,13-16).

Apustulis redzēja, ka ticīgajos bija sajūta, ka pastāv zināma nevienlīdzība kā katrs piepilda mīlestības baušļus un personiskās neveiksmes, kad viņi centās dzīvot taisnīgi (3,19-22), bet praksē nogāja greizi. Iecerētā mīlestība var būt laba un patiesa, tomēr notikumu, apstākļi un situācijas ir tik dažādas, ka jūtam savus ierobežojumus un kļūdas, ka varam just spēcīgu iekšējo balsi, kas mūs apsūdz. Daudzi mūsu labie nodomi neīstenojas vai noiet greizi, vai cilvēku emocionālās un citas reakcijas sarežģi visu situāciju. Sajūta, ka esam apbēdinājuši Dievu pat ar labiem centieniem var sabojāt miera un uzticības saiti ar Tēvu. Šī sajūta, ka labi nodomi var sāpināt un radīt nesapratni, ietekmē motivāciju un vēlmi mīlēt citus. Ticīgajā attīstās neapmierinātība, aizvainojums un vēlme distancēties no citiem. Tikšanās  un attiecības ar Kungu rada motivāciju, motivācija rada lēmumus, kurus mēģinām īstenot. Nevis likums vai apstākļi liek sekot Kungam, bet attiecības, bet kā to var redzēt tajās var rasties pārpratumi un saspīlējumi.

Dievs mūs pazīst un redz to, ka mūsu kļūdīgie un vājie mēģinājumi mīlēt ir patiesas mūsu ticības un mīlestības izpausmes. Mūsu mēģinājumi atbildēt uz citu vajadzībām var būt nepārdomāti, palīdzīga roka var tikt noraidīta, labs nodoms var sajaukties ar savtīgām interesēm. Pastāv daudz iemeslu, kāpēc mūsu labie darbi var likt mums justies neapmierinātiem, nedrošiem un apjukušiem. Mīlestība var sarežģīties un Dievs to labi zina, jo Viņa paša mīlestība pret pasauli tika pārprasta un noraidīta. Neskatoties uz to, Dievs turpina mīlēt savu radību.

Jānis zināja, ka viņam ir jānomierina savu lasītāju sirdis, lai viņi varētu turpināt iet ticības ceļu ar Jēzu un mīlēt tuvākos. Sirds, kas nemitīgi sevi apsūdz un pārmet, ka nesasniedz Dieva plāna augstumus, pamazām noplacinās un neļauj izbaudīt attiecības ar Tēvu. Apustulis apliecināja saviem lasītājiem to, ka pat tad, kad viņiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar izvēlēto ceļu un viņi iekšēji sūrojas, Dievs zina, ka ticīgo sirdis iet labā virzienā. Kristieši var uzticēties Dieva žēlsirdībai un droši un pārliecināti var Viņam tuvoties. Pats ticības akts Jēzum Kristum un rūpes par citu vajadzībām ir liecība, ka Dieva Gars mājo viņos, jo kristīgās mīlestības modelis, izsaka to, ka tāda nav krituša, neglābta un nebrīva cilvēka rīcība. Tātad ticība un autentiski mēģinājumi mīlēt savus tuvākos ir laba liecība, ka nemieram nav jāienāk sirdī. Tramīgo neveiksmes sajūtu Jānis grib uzveikt ar vienkāršu uzticību Dievam. To nevar sasniegt ar kādu vingrinājumu palīdzību, bet tā ir žēlastība. Uzticība Dievam, kurš pazīst mūs labāk nekā mēs paši, atjauno savu bērnu spēkus.

Jānis rakstīja par kristiešu sirdsapziņas izaicinājumiem un problēmām, ka sirds, redzot nespēju mīlēt tā, kā Dievs māca, apjūk un nogurst. Neskatoties uz to, ka ticība uz Jēzu Kristu ir autentiska un ticīgais mēģina iedzīvināt Evaņģēliju attiecībās, katram kristietim ir iekšējā balss, kas atgādina par neveiksmēm, kļūdām, slinkumu, sasteigšanu un citām lietām. Tas veicina vēlmi apstāties un iepauzēt, vai pat pamest uzsākto ceļu. Nav brīnums, jo vēstulē varam lasīt par augstām mīlestības prasībām. Tomēr apustulis nevēlas izsaukt lasītājos vainas sajūtu it kā Dievs prasītu no katra nesasniedzamu pilnības standartu piepildīšanu. Jānis uzsvēra, ka brīžos, kad šaubas par sevi ir lielas, tad jāuzticas Dievam.

Kāda ir saistība starp mīlestību un ticību Jēzum? Tāda, ka tikai Jēzus Kristus dzīves modelim ir jēga un spēja pārmainīt sirdis un pasauli. Pārveidoties var tikai pateicoties mīlestībai pret brāļiem un māsām. Jēzus piedāvātais dzīves modelis aicina uz nemitīgu gatavību atbildēt uz citu vajadzībām. Jānis apliecināja, ka pat tad, ka tuvākmīlestības prasības sajauc jūtas un liekas, ka ticīgais nespēj un nav piemērots izaicinājumiem, Dievs pazīst mūsu sirdis labāk nekā mēs paši pazīstam sevi un vēlas mūsos apklusināt šo apsūdzošo un bailīgo iekšējo balsi. Jānis skaidro, ka ticība Kristum un tuvākmīlestība ir liecība, ka ticīgajā ir Svētais Gars.

Jānis rakstīja, ka “bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā” (1 Jņ 3,23). Kā var likt ticēt? Jānis tā rakstīja, jo viņam ticība nebija tikai priekšlikums ticēšanai, bet arī iekšējā uzticība, padošanās Dievam un ārēja ticības izpausme. Ticība nav tikai atbilstošas informācijas uzkrāšana par Dievu, bet tā atspoguļo mūsu sirds attieksmi pret Dievu. Sasaistot bausli ar ticību Jānis uzsvēra nepieciešamību veidot dziļas attiecības ar Dievu. Dievs prasa no mums ticēt Jēzum un mīlēt vienam otru. Patiess mīlestības eksāmens neizpaužas vārdos, bet vēlmē palīdzēt. Praktiskā mīlestības puse vēršas pie citiem un viņu vajadzībām. Kristus tieši tuvākmīlestībā ir dāvājis ticīgajiem augstus standartus, bet cilvēks var just dziļu savu neatbilstību un izgāšanos. Ja sirds nosoda, tad jāzina, ka Dievs ņem vērā visu cilvēka mānīgo un nezinušo sirdi.

Mūsdienās arī var dzirdēt aicinājumus “ieklausīties sevī, savā sirdī, savā patiesajā es u.t.t”, tomēr pastāv arī savā ziņā pretēja patiesība: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) Uz šo jautājumu Kungs arī atbild: “Es - Kungs, es caurskatu prātus, es pārbaudu sirdi” (Jer 17.10). Lai izbēgtu no lamatām, ko var sagatavot Dieva vārda neformēta sirds, apustulis Jānis uzsver uzticības nozīmību, jo savādāk ticīgais var iemaldīties sevis nosodīšanas lamatās. Katrs to var piedzīvot atšķirīgi: daudzi cilvēki ir melanholiskāki vai vairāk ielūkojas sevī, analizē sevi; kādam nepieciešama speciālista palīdzība; kādas grēka sekas; apstākļi un citi iemesli. Neviens nav pasargāts no savas iekšējās balss un katram ticīgajam ir jāmērojas ar šīm šaubām. Jānis tāpēc piedāvā vienu drošu recepti, lai dziedinātu savu sirdi un tā ir uzticība Kungam. Pats Dievs un nevis mūsu sirdis ir mūsu pārliecības avots. Tas ir tik nepieciešams, lai pieredzot savu vājumu attiecībās ar cilvēkiem, ticības un mīlestības gars nepagurtu. Dialogs ar savu iekšējo apsūdzošo balsi var būt nomācošs un tāpēc Dievs vēlas iedrošināt un nest savu gaismu ticīgo sirdīs. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 3, 1-2, IV lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 3, 1-2

Miniatūrā attēlots apustulis Jānis ar
savu evaņģēlista simbolu - ērgli,
Svētā Trīsvienība un debesu pulki.

Trešajā lieldienu laika svētdienā lasīsim Pirmās Jāņa vēstules 3. nodaļas pašu sākumu, kurā apustulis pavēsta par Dievu Tēvu, kurš mīl savus bērnus. Apustulis Jānis apbrīno Dieva pestījošo darbību un cik varenas dāvanas Viņš ir sagatavojis saviem bērniem. Mēs esam Dieva bērni, bet pasaule to nespēj atpazīt, jo tā ir atsvešināta no Dieva. Dieva mīlestība veido jaunu tautu, kas ir Viņa bērni un kuri atsvešinās no pasaules uzvedības modeļiem. Šo mīlestības ceļu bērni iet caur Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpuma pieņemšanu savā dzīvē, un pat atkārtoti grēkojot un noraidot Kungu, pieņem piedošanas dāvanu. Mēs kļūstam par Dieva bērniem pateicoties ticības un kristību žēlastībai. Tā kā kristieši ir dzimuši no Dieva žēlastības, viņi nepieder pasaulei un atpazīst un cenšas sevī apturēt pasaules vēlmes un impulsus. Evaņģēlists Jānis pasauli raksturo kā tādu, kas nepazīst Dievu un tāpēc neatpazīst Viņu ceļu un darbības raksturu. Kristiešiem nav jābrīnās, ka pasaule viņus neatpazīst, jo jau Jēzu savējie “neuzņēma” (Jņ 1,11).

Būt par Dieva bērnu: tas ir kaut kas centrāls kristiešu dzīvei. Tā ir spēja ieraudzīt Tēva dāvāto mīlestību, ka mēs varam tikt saukti par Dieva bērniem. Tas nav tikai kāds ārējs nosaukums vai cienījams tituls, bet dāvana, kuru saņemam kā Jēzus Kristus pestījošajā darba augļus. Jānis uzsvēra, ka Dieva bērna status nav kaut kas statisks, bet gan dinamisks. Tāpēc Jānis lieto vārdu “tagad” (1 Jņ 3,2), jo neskatoties uz visām mūsu vainām un kļūdām, mēs esam Dieva bērni. Bībelē vārds “saukt, aicināt” norāda uz to, kas ir patiess un īsts: ja Pāvils raksta par “aicinātajiem svētajiem” (1 Kor 1,2), tas nenozīmē, ka mēs tikai tiekam aicināti uz svētumu, bet arī tādi jau esam. Ja tiekam “saukti Dieva bērni” (1 Jņ 3,1), tad tas nozīmē, ka tādi reāli tagad esam. Mēs esam Dieva bērni jau tagad, bet mums vēl ir apslēpta nākotnes pilnība. Jānis neiedrošināja ticīgos spekulēt par nākotni jautājumos, kas attiecās debesu godību.

Apustulis Jānis par mīlestību raksta visvairāk no visiem Jaunās Derības autoriem. Šīs svētdienas fragmentā Jānis īpašā veidā izsaka savu izbrīnu par Dieva mīlestību. Mīlestības lielums izpaužas tās iedarbībā, jo tā padara cilvēkus par Dieva bērniem. Protams, ja skatās plašāk, visi cilvēki ir Dieva bērni un Viņš ir katra radītājs (Is 45, 11-12), un Dievs ir kā Izraela tautas tēvs (At 32,6-12; Is 43, 6-7; Mal 2, 10). Tas, ka kristieši ir Dieva bērni, ir jāizprot daudz dziļāk. Dieva mīlestība nav kaut kas mums ārējs un mēs tikai brīnāmies par to, kā kādu skaistu dabas skatu. Dieva mīlestību mēs pieredzam sevī un apbrīnojam tās darbības mērķi mūsos un tās kvalitāti. 

Pirmajā gadsimtā Tēva mīlestība atradās drūmā pretstatā dažām vecāku mīlestības izpausmēm. Grieķu-romiešu pasaulē dabiskā tēvu mīlestība pret bērniem parasti bija laba, bet ne vienmēr viss bija tik sirsnīgi un adekvāti kā mēs to vēlētos. Bērni varēja tikt vardarbīgi izmantoti un bieži vien bija nevēlami. Pēc bērna piedzimšanas tēvam bija tiesības zīdaini iznest ārā no mājām un atstāt uz ceļa nomiršanai. Tertulliāns (155-220) rakstīja, ka Ziemeļāfrikā bērni tika upurēti Saturnam, visā impērijā bērni tika nogalināti “noslīcinot, atstājot aukstumā, badā un suņiem” (Apoloģija 9). Kristīgā vēsts un liecība uz šī fona kļuva vēl izteiksmīgāka. 

Jānis savos ļoti uzmundrinošajos teikumos rakstīja par to, kas mēs tagad esam - Dieva bērni, lai norādītu uz kaut ko vēl lielāku, jo mūs gaida kaut kas būtiskās: “būsim līdzīgi” Jēzum (1 Jņ 3,2). Apustulis Pāvils rakstīja par ticīgajiem, ka “Dievs… noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam” (Rom 8,29). Baznīcas tradīcijā šai sakarā bieži runā par dievišķošanos, kas savu pilnību sasniegs mūžībā, kad mēs būsim pilnībā pārveidoti pēc Dieva tēla un līdzības. Dievišķošanos ir jāizprot pareizi, jo tas nenozīmē, ka mēs zaudēsim savu cilvēka dabu un kļūsim par maziem dieviem, bet gan sasniegsim pilnību Kristū, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kurā Viņa cilvēcību atdzīvina Svētais Gars.* Svētais Gars dāvā cilvēkam žēlastību, lai atjaunotu mūsos Dieva tēlu un līdzību. Tas nozīmē, ka cilvēkā dzīvē dzīve kļūst stiprāka par nāvi un cilvēkā atklājas visas spējas, kuras nomāc grēks: domāšana, jūtas, draudzība un radošums saņem jaunu gaismu, prieku un mīlestību, lai piedzīvotu Dieva žēlastības pilnību.**

*Vairāk par dievišķošanos: Olivier Clément, The Roots of Christian Mysticism: Text and Commentary, New City Press 1995, P. 263-269.

**Turpat P. 264-265

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 2, 1-5a, III lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 2, 1-5a

Jēzus uzrunā apustuli Jāni

Trešās lieldienu svētdienas otrais Dieva vārda liturģijas lasījums iesākas ar vārdiem “Mani bērniņi” (1 Jņ 2,1) un tādā veidā parāda cik personiski un dziļi apustulis Jānis pazina un bija pieķēries savas vēstules lasītājiem. Tieši tāpēc viņš rakstīja vienskaitļa pirmajā personā: “es jums rakstu”. Tādā veidā viņš arī parādīja un uzsvēra savu personisko autoritāti un kopienas garīgā tēva lomu. Galvenā doma, ko šis lasījums mums vēlas pavēstīt ir parādīt attiecības starp diviem kristīgās dzīve balstiem: kā pareizi apieties ar grēku un kā izteikt savu mīlestību pret Dievu: ar paklausību Kunga vārdam. Abas šis domas ir nepieciešamas Dieva pazīšanai un mūžības sasniegšanai.

Dievs ir neizbēgama cilvēka dzīves sastāvdaļa, tomēr pastāv liela problēma, ka mēs nevaram pazīt Dievu patiesi, jo grēks mūs ir ievainojis. Diemžēl arī grēks ir dzīves īstenības sastāvdaļa un svarīgi, ka šī problēma nav neatrisināma, jo Jēzus Kristus ir mūsu aizstāvis (1 Jņ 2,1). Tāpēc Jānis vēršas pie saviem lasītājiem, ka piedošana ir droša tiem, kas vēršas pie Jēzus Kristus. Nav iespējams pazīt Dievu neķeroties klāt grēka traģēdijai mūsos. Labākais līdzeklis pret grēku ir atzīšanās un paļaušanās uz Jēzus pestījošo darbību. Atzīšanas grēkos vienmēr sākas ar sirdi, kad nosaucam grēku vārdā, atzīstam to Dieva priekšā un lūdzam piedošanu. Jānis izcēla to, ka Kristus pestīšana ir universāla, jo Viņš izlīdzināja ne tikai “mūsu, bet visas pasaules grēku[s]” (1 Jņ 2,2). Jēzus izpirkšanas upuris neaprobežojas ar noteiktu un šauru cilvēku grupu vai konkrētu laika periodu. Viņa pestījošais spēks ir joprojām aktuāls, jo “reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams” (Ebr 9,26).

Šīs svētdienas lasījuma otrajā daļā (1 Jņ 3-5a) Jānis mēģināja atbildēt uz jautājumu, kā mēs varam būt pārliecināti, ka pazīstam Dievu un esam vienoti ar Viņu? Pārliecība par labām attiecībām ar Dievu ir ļoti svarīga cilvēkam, kurš grēko un arī nemitīgi atzīstas savos pārkāpumos. Vārda ievērošana nodrošina to, ka ticīgais pazīst Dievu. Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, ko Bībelē nozīmē šis “zināt/pazīt Dievu”? Rakstos “zināt” bieži izsaka vairāk nekā informācijas apgūšanu vai faktu uzkrāšanu. Zināt kādu vai kaut ko bieži ietver pieredzes un attiecību līmeni. Kad faraons teica Mozum “Es nezinu Kungu” (Izc 5,2), viņš neteica to, ka nekad nav dzirdējis par Izraela Dievu, bet to, ka viņš neatzīst Viņu par Dievu un nepiekāpsies Viņa prasībām. Vai arī lasām, ka Samuels “vēl nepazina Kungu” (1 Sam 3,7) un arī šeit tas nenozīmē, ka viņš nezināja par Dieva pastāvēšanu, bet vēl nepieredzēja kā Dievs vēršas pie viņa personiski. Arī Jēzus līdzīgi lietoja šo vārdu, kad vērsās pie tiem, kas neklausījās Viņa vārdos: ”es jūs nekad neesmu pazinis” (Mt 7,23). Tas nenozīmē, ka Jēzus nezināja, kas tie ir par cilvēkiem, bet to, ka viņi nebija izveidojuši patiesas attiecības ar Viņu.

Jāņa vēstulē “zināt Dievu” ietver arī domu par pareizu Dieva izpratni, kas Viņš ir un kādus pestīšanas darbus ir paveicis. Vēl vairāk, tas nozīmē dzīvot patiesās attiecības ar Viņu un pazīt Viņu personiski pateicoties Svētajam Garam. Viens no iemesliem, kāpēc Jānis rakstīja par Dieva zināšanu, bija viņa cīņa ar apdraudējumu, kas nāca no “zinošajiem” jeb gnostiķiem* (gr. gnosis - zināt). Gnostiķiem Dieva iepazīšana nāca no mistiskas redzēšanas vai tiešas Dieva uzlūkošanas un viņus neinteresēja morālā rīcība un neuztrauca cilvēku uzvedība. Bībeles pasaulē Dieva pazīšanu nevar atdalīt no morālā taisnīguma. Patiesa Dieva pazīšana neierobežojas gnostiķu spekulācijās vai idejās, bet saistījās ar paklausību likumam un Dieva mīlestības pieredze kristiešu kopienā. Vārds “piepildīties” (1 Jņ 2,5) norāda uz nemitīgu izaugsmi un attīstību, jo, ja paklausība vārdam tiek praktizēta, Dieva mīlestība nobriest mācekļos.

Pirmkārt, vārda ievērošana dod pārliecību, ka pazīstam, zinām Dievu. Jānim svarīga bija ne tikai vienkārša Dieva pazīšana, vai mūsdienās "jā, Dievs vai kāds augstāks spēks ir un neko vairāk..", bet liela drošība par Viņa pazīšanu, pārliecība, ka ir izveidotas labas attiecības ar Dievu. Jānis piedāvāja saviem lasītājiem kritērijus, lai viņi varētu spriest, vai viņi paši un citi ticīgie patiesi pazīst Dievu. Ļoti vienkāršs tests: vai Dieva vārds ir pildīts vai nav! Sākumā Jānis pievēršas negatīvajai atbildei par tiem, kas nepazīst Kungu: to var pārbaudīt, vai viņi pilda baušļus. Atbilde ir vienkārša: ja nepilda baušļus, tad nepazīst Dievu. Pretēji šai nepazīšanai ir Dieva pazīšana, taču autors neraksta, ka atpazīt var pateicoties baušļu pildīšanai, bet, ka ”tur vārdu”. "Turēt vārdu" ir līdzvērtīgi baušļu ievērošanai, tomēr pastāv būtiska atšķirība. Kāpēc Jānis katrai grupai izmanto nedaudz atšķirīgus atpazīšanas kritērijus: baušļus un vārdu? Viņš vēlējās parādīt, ka patiess māceklis dzird Dieva vārdu un to iemieso ikdienas dzīvē; māceklis neatsaucas tikai uz baušļiem, bet pieredz Kunga darbību savā dzīvē un radoši īsteno sev doto vārdu. Ticīgie nav aicināti tikai sekot pavēlēm, bet dzirdēt Dieva vārdu, pieņemt sirdī un ļaut tam iemājot lēmumos, attieksmēs, vārdos un attiecībās. Jānis vērš uzmanību uz dinamisku pazīšanu un aktīvu Kunga ietekmi uz dzīvi un nevis tikai uz baušļu pildīšanu un tādu stāju, kurā nav izpratnes par garīgo īstenību.

*Vairāk par gnosticismu "Placuit Deo": http://www.katedrale.lv/index.php?id=21403

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Jņ 5, 1-6, II lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 5, 1-6

Uz miniatūras attēlots apustulis Jānis, 

kurš sūta savu pirmo vēstuli.

Šogad Lieldienu laikā pārdomāsim svētdienas vārda liturģijas otros lasījumus, kas tiek ņemti no apustuļa Jāņa Pirmās vēstules. Evaņģēlista Jāņa mērķis rakstot šo vēstuli bija skaidri pateikt kas ir kas, un tāpēc viscaur vēstulei viņš iepin svarīgas tēmas, kas liek kristiešiem pārbaudīt vai viņi staigā gaismā un sadraudzībā ar Dievu. Jānis īpašā veidā kristiešus aicina testēt sevi trīs lietās: doktrīnas pārbaude, morāles pārbaude un mīlestības pārbaude. Ticība, ka Kristus ir augšāmcēlis ir kristīgās dzīves pamatā. Mīlestība un spēja dzīvot kristīgo dzīvi nav kādu askētisku vai dievbijīgu prakšu nopelns, vai cilvēka pūliņu rezultāts, bet gan tāpēc, ka ticam, ka esam Dieva mīlēti. Kristus dāvāja mums savu mīlestību, lai mēs varētu ar to atbildēt Tēvam ne tikai ar vārdiem, bet piedzimstot no jauna jaunai dzīvei bez grēka.

Jānis rakstīja kristiešiem, lai iedvestu viņiem pārliecību par ticību, jo bija tādi, kas mācīja pretējas lietas par to, kas ir Jēzus. Jānis vēlējās sakārtot apjukumu, kas iezagās kristiešu kopienā un tāpēc rakstīja: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis” (1 Jņ 5,1). Atdalošā līnija ir ļoti vienkārša: ja tici, ka Jēzus ir Kristus jeb Mesija, Dieva svaidītais, tad tu esi Dieva bērns, bet ja nē, tad neesi tāds. Jānis uzsvēra, ka ir jātic pareizajai doktrīnai: Jēzus ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks, lai varētu piedzīvot kristīgo dzīvi ar mīlestību tās centrā.

Apustulis vēlējās parādīt saistību starp ticību un mīlestību. Šis svētdienas fragmentā īpaša uzmanība tiek pievērsta ticībai. Vārds “ticība” šajā vēstulē parādās desmit reizes un septiņas reizes 5. nodaļā. Šīs svētdienas fragmenta sākumā un beigās (1 Jņ 5,1.5) vārds “ticība” arī nav ielikts nejauši. Kristieša dzīve sākas un beidzas ar ticību. Jēzus ir šis ticības uzmanības centrā. Tomēr šeit uzsvars netiek likts uz to kam ticēt vai ko apliecināt, bet uz pašu ticīgo. Par ticības mērķi evaņģēlists raksta nedaudz tālāk (1 Jņ 5,6-12) un šo svētdien vien lasīsim vienu teikumu no šīs nākošās domas (1 Jņ 5,6). 16. maija svētdienā pārdomāsim vairāk ticības mērķi (1 Jņ 5, 9-13).

Ticēšana ir kā ieiešana Dieva mīlestības dāvanā par brīvu un bez nekādiem nopelniem. Jānis uzsver, ka kristieša dzīves identitātes pamatā ir mīlestība. Lai ietu mīlestības ceļu ir jāsāk tas bruģēt ar ticību. Kādu ticību? Ticība, ka Jēzus ir Kristus. Ticība par kuru viņš raksta ir ļoti īpaša: “katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva” (1 Jņ 4, 2-3). Šī ticība jeb apliecināšana ir ļoti centrēta ap Kristus personu (1 Jņ 5,6-12). Jānis vēlējās iezīmēt galvenās sekas, kas izriet no ticības pieņemšanas. Iespējams tāpēc, ka kristiešu kopienā bija kāda maldīga reliģiozitāte ar kuru viņš gribēja cīnīties. Galvenais ir tas, ka patiesa ticība ved pie īpašas mīlestības kvalitātes un dziļuma, kas ļauj pildīt baušļus. Atzīšana, ka Jēzus ir Kristus nav cilvēka ieskatu sasniegums, bet Svētā Gara darbs. Tas pats Gars ļauj mīlēt brāļus un māsas Kristū. Apustulis Jānis uzsvēra, ka mīlestība pret Dievu un brāļiem ir cieši saistīta.

Kāpēc Dieva “baušļi nav grūti” (1 Jņ 5, 3)? Šis apgalvojums atgādina Jēzus vārdus no Mateja Evaņģēlija: “jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla” (Mt 11,30) vai arī tur pat izskan līdzīga doma: “Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem” (Mt 23,4). Dabiskajam cilvēkam Dieva griba ir dīvaina un prasība pēc taisnīguma sveša un grūta. Pat mīlestības likums ir nesaprotams. Kad Dievs ienāk ticīgajā un viņš atbild ar uzticību Jēzum Kristum, nasta kļūst viegla (Mt 11,30). Piedzimšana no Dieva atver ceļu vēlmei un ilgām pēc Tēva, un alkšanas pēc taisnības, kas kļūst par prieku (Mt 5,6). Mīlestības dzīve kļūst par prieku. Uzvaras pamatā ir piedzimšana no Dieva, jo katra persona kļūst par pasauli sevī (1 Jņ 4,4). Ticība Kristum, ar kuru tiekam atjaunoti, veido uzvaru pār pasaules mehānismiem, kas ir akla un ierobežota sevī. Pasaule, kas neredz īstenību tādu kādu to atklāj Kungs, nevar uzskatīt par pilnvērtīgu pasauli. Tieši tāpēc, katrs, kas ir iepazinis, ieticējis un mīl Jēzu Kristu, veido patiesu, skaistu un brīvu pasauli. Tātad, kas uzvar, pārvar, iekaro pasauli? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

“It viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1 Jņ 5,4). Ticība iekaro pasauli, jo kas gan cits, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls. Jēzus bija pirmais, kas uzvarēja pasauli. Jēzus atvadu runā (Jņ 14-17) teica saviem mācekļiem: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu - es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16,33). Šī uzvara attiecas arī uz mācekļiem un šī doma parādās arī citviet kā uzvara pār ļauno (1 Jņ 2,13-14) un antikristu (1 Jņ 4,4). Kā norit šis uzvaras process? Tas sākas ar jaunu piedzimšanu un iet cauri ticības pieredzei un rīcībai saskaņā ar ticību, augstāko punktu sasniedzot ticības atzīšanu, ka “Jēzus ir Dieva Dēls”. Uzvara prasa veselu procesu. Dzīve, kas dzīvota kā jauna piedzimšana nav nasta, bet svinēta dzīve. Apustulis Pāvils rakstīja: “visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji” (Rom 8,37).

Tāda bija apustuļu un pirmkristiešu pieredze, kas atbalsojās visā pasaulē, kur ticība Kristum nonāca. Sākumā kristieši varēja domāt, ka tiks uzveiktas pasaules varas, bet drīz saprata, ka kristiešu ienaidnieki ir iekšējie, kopienās, kas apdraud sirdsapziņu, uzbrūk kristīgajiem uzskatiem un vērtībām, samaitā dvēseli un noliedz mīlestību un paklausību Dievam. Bija tādi ticīgie, kas maldīgi pieņēma, ka Kristus ir tikai pestītājs, bet ne patiess cilvēks. Dēls bija tas, kuru Tēvs sūtīja un kurš izlēja asinis uz krusta par cilvēci. Dievs nepestīja cilvēci bez Kristus, kurš nācis miesā, cietis un nomiris. Tāpēc Jānis raksta par asini un ūdeni (1 Jņ 5,6), jo norāda uz Jēzus vēsturisko kalpojumu, kuru Viņš sāka ar kristībām Jordānas ūdenī (Lk 3,21) un noslēdza ar asins kristībām Jeruzālemē (Lk 12, 50). Jānis uzsvēra Jēzus Kristus miesīgo un vēsturisko kristīgās ticības elementu un, ka centrā nav doktrīna vai teorija, bet tā izpaužas spējā vai spēkā pārvarēt, uzvarēt visāda veida draudus. No kurienes var gūt šos spēkus? No tikšanās ar Jēzus Kristu, Dieva Dēlu, kas izsauc cilvēka atgriešanās pieredzi. Atgriešanās procesā visas jukas. dzīvi un ticību apdraudošie spēki tiek pārvarēti ar ticību. Ticība pārvar bailes un bažas un ļauj uzvarēt pasauli.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 15, 1-6.15-18, Lieldienu vigīlija

Izc 15, 1-6.15-18

Pirms diviem gadiem pārdomājām trešo lasījumu no Lieldienu vigīlijas, kurš stāsta par Izraela dēlu pārceļošanu pār Sarkano jūru. Izceļošanas grāmatā ir divi stāsti kā tauta pārgāja pāri jūrai un tie seko viens aiz otra. Atšķirība ir tāda, ka viens ir rakstīts kā proza (14.nod.), bet otrs kā uzvaras dziesma, himna (15.nod.). Torā jeb Piecās Mozus grāmatās dziesmas parādās tikai visnozīmīgākajos brīžos. Trešais vārda liturģijas lasījums ir vienīgais, kura beigās netiek lietoti vārdi “Tie ir Svēto Rakstu vārdi” vai “Tas ir Dieva Vārds”, lai uzreiz varētu dziedāt šo dziesmu par pāriešanu pār Sarkano jūru. Kāda šeit ir atšķirība starp lasījumu un psalma dziedājumu? Lasījumā tiek uzsvērts uguns stabs, austrumu vējš un pāreja pār jūru, bet dziesmā tiek godināts Dievs: “Faraona ratus un karapulkus viņš iemeta jūrā!” (Izc 15,4). Dievs ir uzvarētājs un Viņam pienākas slava un pateicība. Abi lasījumi uzsver to, ka Izraels Dieva vadībā izmuka no ēģiptiešu vajāšanas.

Izceļošanas stāsta kulminācija tiek sasniegta 14 un 15. grāmatas nodaļās. Visa šī dziesma runā par Dievu, un Mozus šeit nespēlē nekādu lomu; nav pieminēts nāves eņģelis, mākonis un tumsa. Ir tikai Dievs, kurš vienrocīgi uzveica varenos Ēģiptes spēkus. Vēlme visu uzmanību vērst uz Dievu un nevis uz cilvēku, pat tik nozīmīgu kā Mozus, ir saprotama katram ticīgajam. Dziesma mēģina pārliecināt dziedātājus un klausītājus par to, ka Dievs ir vienīgais varonis. Visa dziesma (Izc 15,1-21) liecina, ka Dievs ļoti spēcīgā veidā ir kopā ar savu tautu un ir gatavs iestāties par to, un dāvāt savu klātbūtni. Dziesma sākas ar Dieva kā karotāja atzīšanu (Izc 15,3) un nobeidzas ar Dieva valdīšanas pasludināšanu (Izc 15,18).

Bībeles dzeja ir daudzveidīgu un pārsteidzošu metaforu krātuve. Izceļošanas grāmatas 15. nodaļā Dievs ir attēlots kā karotājs, gans un ķēniņš; kā ģimenes loceklis, kurš glābj, gans, kurš aizstāv un zemnieks, kurš stāda. Šie trīs Dieva tituli pārklājās un viens otru papildina. Fragmentā, kuru dziedam vigīlijā “Kungs ir karotājs” (Izc 15,3), kurš cīnās pret ienaidniekiem. Tāpēc, ka Ēģipte bija pasaules lielvara, tad visi šie notikumi veido iespaidīgu ainu uz kuras Dieva godība darbojas. Izceļošanas grāmatā ir spēcīgi izcelta doma, ka Dievs cīnās Izraela pusē pret ēģiptiešiem un viņu dieviem. Karotāja tēls senatnē bija bieži sastopams, jo valdīja uzskats, ka cīņās uzvar pats Dievs un nevis cilvēki. Dievs kā karotājs ir attēlots arī ļoti plaši Vecajā Derībā un šī doma turpinās Jaunajā Derībā, kur Jēzus uzveic ļaunuma cilvēku (2 Tes 2,8), izdzen ļaunos garus (Lk 10, 17-20), nomierina vētras (Mk 6,47-52) u.t.t. (Ef 6,12; 2 Kor 2,14-15; Ebr 2,14-15; 1 Jņ 3,8; Atkl 14-17; 19,11-16; 20-21). Uzvaras dziesma aicina tautu uz Dieva pielūgšanu un apceri.

Turklāt fragmentā ir apvienotas radīšanas un izpirkšanas tēmas, un tiek attēlota vienlaicīgi Dieva tautas radīšana un atpestīšana. Tautas atbrīvošana no Ēģiptes nebrīves bija notikums, kas izveidoja Izraela tautu. Dievs ienāca tautas dzīvē, tās vēsturē un vēlējās vest to nākotnē. Starp pagātni, tagadni un nākotni radās spriedze, kuru vienīgais varēja atrisināt Kungs. Vārdi “Mana tēva Dievs” (Izc 15,2) slavē Dievu un sasaista tautas vēsturi, tās izcelsmi no Ābrahama, Īzāka un Jēkaba. Dziesma atsaucās uz to, ko pats Dievs ir teicis par sevi: ”Es esmu tava tēva Dievs” (Izc 3,6.20). Dievs, kurš satrieca pretiniekus jūrā, iepriekš aicināja Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un Mozu. Tagad Dievs turpina piepildīt savus solījumus, ko bija devis Ābrahamam. Dievs darbojas pret ļaunuma spēkiem, lai Izraela dzīve kopā ar Kungu būtu mierpilna un harmoniska. Dziesma pasludina, ka dzīve kopā ar Dievu ir droša. Kungs kā valdnieks nav attēlots kā pasaku ķēniņš, mītu varonis vai dievu panteonu vadītājs, kurš būtu pakļāvis visumu un valdītu pār mazākiem dieviem, bet Viņš valda vēsturē pār konkrētu tautu, kur atbrīvoja pateicoties savai varai pār dabu. Savukārt pagāni dabas pasaulē redz dažādus dievus. Dievam ir kāds plāns, kurš attiecas uz mūsu dzīvi un tas nav kāds kaprīžu pilna eposa fragments. Šī dziesma uzsver Kunga varu pār konkrētā laikmeta cilvēkiem.

Dzejas, himnas un psalmi ar savu pacilāto valodu var uzrunā sirdis labāk nekā proza. Izraela domas un jūtas izteiktas dziesmā un pielūgsmē var pateikt kaut ko vairāk par brīvības pieredzes dziļo ietekmi uz Izraeli nekā vienkāršs stāstījums. Tēlos bagāta valoda ļauj izteikt neplānotu prieku par brīnumaino izglābšanos no nāves. Izlasot trešo lasījumu un pēc tam piedaloties dziedājumā, klausītājs ir aicināts iesaistīties Izraela svinībās. Mēs ar savu atbildi un pielūgsmi slavējam Dievu par lielajiem darbiem un iegūstam pārliecību, ka Kungs mūsu dzīvēs vēlas darboties līdzīgā veidā un dāvāt cerību nākotnei. Dziedot šo himnu ir jāatceras, ka Izraelis tika izglābts no nāves un nevis no kāds sīkas dzīves likstas. Tātad pateicība šeit ir ļoti pamatota un nopietna. Tas liek aizdomāties arī par mūsu atbrīvošanas būtību. No kā Kungs mūs ir izglābis? Vai redzu, ka tas bija un ir joprojām nāvīgs drauds manai Dieva bērna dzīvei? Atbrīvošana no ienaidnieka nenoslēdzās ar izceļošanu no Ēģiptes vai kristiešu gadījumā ar kristību dienu, bet turpinās Dieva klātbūtnē.

Kristiešiem šī dziesma norāda uz kristību, kurā cilvēks iegrimst Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanas noslēpumā. Tas ir uzticības ceļš, kurā Kungs vēl mums labu un izvedīs cauri grēka un baiļu pieredzēm. Grēks un ļaunums ar savu bezjēdzību atgriežas tur, kur netiek pieredzēts šis izceļošanas noslēpums ikdienā. Daudziem cilvēkiem pasaulē tas ir ļoti nospiedošs ļaunums: kari, vardarbība, dažādas paverdzināšanas formas u.t.t., bet mierīgākās pasaules daļās cilvēkiem ir jāuzlūko savs egosms, lepnība, atkarības u.t.t., bet pāri visam grēks. Gan pāriešanā pār Sarkano jūru, gan kristībās un ticības dzīvē nekas nenorit automātiski vai maģiski. Ticīgajiem ir jāpieņem Dieva vārds, kā to izdarīja Mozus un Izraelis, un tam jāietic. Pēc tam nāk Svētais Gars - “dvesma” (Izc 15,8) un dāvā glābiņu, pašķir jūru un uzveic nāvi. Kunga Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svētkos mēs svinam šo pāriešanu un atjaunojamies savā kristību pieredzē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 11,1-10, Pūplsvētdiena, B

Mk 11,1-10

Ar Pūpolsvētdienu Baznīcā iesākas Lielā Nedēļa, kas ir svarīgākais liturģiskā gada laiks. Šīs nedēļas sākotne ir jāmeklē pirmo gadsimtu kristiešu dievbijībā, kuri dzīvoja Jeruzālemē, pilsētā, kurā Jēzus Kristus cieta un tika nonāvēts. Pūpolsvētdienā mēs pieminam dienu, kad Kristus iebrauca Jeruzālemē, lai īstenotu savu pashālo noslēpumu. Par šo notikumu var izlasīt visos Evaņģēlijos un Jēzus tajos tiek attēlots kā Mesiāniskais ķēniņš, kurš dodas iegūt pilsētu savā īpašumā. Jēzus nav kā karavadonis, kurš ar spēku vēlas pakļaut iekāroto pilsētu, bet ienāk tajā pazemīgi un mierpilni, piepildot pravieša Zaharija vārdus: “Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisns un glābējs, pazemīgs, uz ēzeļa jāj” (Zah 9,9). Jēzus iejāšana Jeruzālemē un procesija baznīcā norāda uz uzvaru, kuru svinēsim Lieldienas naktī.

Ar šo fragmentu iesākas jauna sadaļa Marka Evaņģēlijā, kura noslēdzas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Pirms nekā doties uz Jeruzālemi Jēzus sūtīja divus mācekļus, lai viņi atvestu pie Viņa ēzelīti. Jēzus piebilda: “Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs to darāt? - tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ” (Mk 11,3). Vārds “kungs” attiecas uz Jēzu. Tā arī notika. Kāpēc Jēzus vēlējās iebraukt Jeruzālemē uz ēzelīša. Pirmkārt, tas saistās ar Zaharija pravietojumu un tāpēc ēzelis tika uzskatīts par mesijas dzīvnieku. Jēzus arī uzsvēra, ka ēzelītim jābūt tādam, lai uz tā neviens iepriekš nebūtu sēdējis. Šādi dzīvnieki īpašā veidā bija derīgi svētiem mērķiem (Sk 19,2; At 21,3; 1 Sam 6,7). Kā varētu skaidrot ēzelīša aizdošanu? Jādomā, ka Jēzus bija ļoti labi pazīstams Betānijas apkārtnē un viņa autoritāti cilvēki atzina, un viņiem nebija iebildumu aizdot dzīvnieku cienītam skolotājam.

Ļaužu reakcija uz Jēzus iejāšanu Jeruzālemē bija spontāna. Ja pilsētā ierodas ķēniņš, tad parasti visu iepriekš izplāno un katrs ieņem sev ierādīto vietu, bet šeit katrs rīkojas saskaņā ar savu gribu un prieku. Sākumā mācekļi uzsedza uz ēzelīša drēbes, bet kad Jēzus brauca caur cilvēku pūļiem, tie lika Viņa priekšā savas drēbes un koku zarus. Drēbju izklāšana zem kājām norāda uz goda atdošanu ķēniņam (2 Ķēn 9,13), bet “greznojušiem ar palmu zariem” un dziedot tauta svinēja Jūdejas neatkarības izcīnīšanu (1 Mak 13,51). Evaņģēlists Marks raksta par “koku zariem” (11,8), kas burtiski nozīmē “lapas” vai “lapu zari”. Vienīgi evaņģēlists Jānis piemin palmu zarus (12, 13). Jeruzālemes apkaimē neauga palmas, ja nu vienīgi mazas, un tās par kurām raksta Jānis varēja nākt no Jērikas apkaimes, kas atradās kādus 27 km attālumā.

Cilvēki gāja Jēzum līdzās un citēja 118. psalmu: “Hozanna...”. Šī procesija atgādina Telšu svētkus, kuros palmu, mirras un vītolu zari tika vicināti laikā, kad tika dziedāts 118. psalms: “Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem” (118, 27). “Hozanna” burtiski nozīmē “glāb tagad!”, “ak, glāb mūs tagad!” un šis vārds kļuva par uzslavas izsaucienu: “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Ps 118,26). Telšu un Pashas svētkos jūdi īpaši izmantoja psalmus no 113. līdz 118. Izsauciens “Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” bija ierasts sveiciens vai svētība svētceļniekiem, kas ieradās Jeruzālemē. Jēzus personas kontekstā šie vārdi iegūst daudz lielāku dziļumu un mesiānistisku nozīmi. Cilvēki gavilēja par “tēva Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,10) un tādā veidā tieši norāda uz apsolīto Dāvida dēlu. Tauta slavēja valdīšanu un nevis ķēniņu. Daudziem klātesošajiem šis brīdis bija vienkāršs svinību elements. Svētku noskaņā daudzi pat varēja nepamanīt Jēzu, bet kopā ar ticības brāļiem priecīgi izkliedza tradicionālus liturģiskos sveicienus. Svētceļniekus sveica cilvēku pulki, kas jau bija iepriekš ieradušiem un visas cilvēku masas nevarēja pamanīt Jēzu. Tomēr Jēzus bija labi pazīstams, īpaši galilejiešu vidū. Romiešus tas viss tiktāl neuztrauca, jo tas bija ierasts jūdu uzvešanās veids šajos svētkos. Ja romieši pamanītu, ka visā nopietnībā tiek pasludināts politisks jūdu valdnieks, viņi nekavējoties rīkotos un arestētu Jēzu. Šajos svētkos starp cilvēkiem bija ierasta cerība, ka Dāvida valsts atjaunosies un tāpēc romieši pastiprināja savu karavīru klātbūtni pilsētā, lai ierobežotu iespējamās nekārtības. Neviens negaidīja, ka mesija neapbruņots un miermīlīgs iejās Jeruzālemē.

Pēc tam, kad Kungs sarāva ļaunuma važas apsolītajā zemē un piepildīja pravietojumus par Izraela atjaunošanu (Mt 4,12-16). Sapulcinājis ap sevi divpadsmit mācekļus, kas simbolizēja Izraela ciltis un veidoja patiesā Izraela miniatūru, mācekļi Jēzus vadībā iegāja Jeruzālemē. Atjaunošana nozīmēja dažāda veida dziedināšanas darbības.  Ar iejāšanu Jeruzālemē Jēzus uzsāka savas publiskās darbības pēdējo posmu. Jēzus nepārprotami pasludināja sevi par mesiju, bet Viņa valstība nebija politiska, bet garīga un mierpilna. Neviens nevarēja apsūdzēt Jēzu politisku ambīciju īstenošanā, jo Viņa mesiāniskais sludināšanas veids nedeva nevienu ieganstu. Mēs kā Evaņģēlija lasītāji to varam atpazīt ļoti skaidri, jo kā redzējām, Jēzus laika biedri dažādu iemeslu dēļ varēja šo notikumu palaist garām. Evaņģēlijs un Baznīcas liturģija aicina mūs sekot Jēzum Kristum. Procesija, kura iesākas Pūpolsvētdienā vedīs mūs cauri Kunga pashai: sākot ar Euharistijas iestādīšanu Lielās Ceturtdienas vakarā, cauri lūgšanai, nakts tumsai, nodevībai, nāvei līdz augšāmcelšanās rītam, kad jaunā svētnīca, Kristus mistiskā miesa, tiks atklāta mūsu acīm. 

br. Jānis Savickis OFMCap