Mk 9, 30-37, svētdiena XXV, B

Mk 9, 30-37

23. svētdienas Evaņģēlija lasījums atgādina cik atšķirīga ir cilvēciskā domāšana no evaņģēliskās īstenības uztveres. Cilvēks, kas izolējas savā mazajā un savtīgajā pasaulē tiecas valdīt pār citiem, lai tādā veidā apliecinātu sev un citiem savu vērtību. Jēzus mācīja citu domāšanas veidu, kas mācekļiem uzreiz nebija uztverams un viņi atbildēja ar klusēšanu, kad Kungs otro reizi runāja par savu nāvi. Bailes no kalpošanas, pazemības, savas personiskās pashas paralizē cilvēka runas, dialoga spējas. Jēzus saprot šīs cilvēka iekšējās blokādes un aicina pieņemt Viņa gudrību. 

Marka Evaņģēlijā šī ir pēdējā vieta (9,30), kur tiek pieminēta Galileja, un tikai pēc ciešanu un augšāmcelšanās notikumiem par to tiks runāts (14,28; 16,7). Galileja bija Jēzus darbības centrālais reģions un vieta, kur Viņš aicināja mācekļus un mācīja lielus cilvēku pūļus. Šī detaļa iezīmē skumīgu noti, ka Jēzus pamet vietu, kurā dzīvoja un darbojās. Opozīcija Viņa sludināšanai bija ļoti spēcīga un Viņš vēlējās arī laiku pavadīt vienatnē, kur varētu mācīt savus mācekļus, ka “Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies” (9,30). 

Mācekļu mācīšana šajā Jēzus misijas brīdī bija ļoti būtiska, jo viņus tiešā veidā vajadzēja skart Kungs ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, un Viņš centās viņus sagatavot gan krusta noslēpumam, gan apustuļa darbam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, un katrs ciešanu pieminējums (8,27; 9,33-34; 10,32) izskan šī ceļa kontekstā, norādot, ka Jēzus savu uzmanību maina no Galilejas, lai dotos uz Jerzuālemi. 

Jēzus sevi nosauca par “Cilvēka Dēlu” (9, 30) un šis tituls netiek lietots kā spēka un varas zīme, bet ļoti cilvēciski - kā ciešanu un nāves vēstnesis. Jēzus, kas ir Dievs, ir arī cilvēks un ierobežots tajā, kas attiecas uz Viņa cilvēcību un bez nekādas saistības ar grēku. Jēzus mācekļiem bija jāmācās šī noslēpumainā mācība; viņi piedzīvoja zināmu krīze Jēzus mācības izpratnē. Kad Pēteris sāka aizrādīt Jēzum (8,32), kā to dzirdējām pirms nedēļas, starp rindām viņš pateica, ka pats cieš no savas neizpratnes, orientieru trūkuma un no tā, kas notiek ap Jēzu un mācekļiem. Šajā svētdienā atkal dzirdām, ka atbilde uz Jēzus ciešanām bija jautājuma trūkums (9,32) un bailes arvien vairāk nosaka mācekļu rīcību.

Ticība krusta priekšā piedzīvo krīzi un ar tādu krīzi var sastapties katrs ticīgais. Var rasties jautājumi kāpēc man nekas nesanāk garīgajā dzīvē pēc tik daudziem “treknajiem” gadiem, esmu tāds pats kā biju ar tām pašām viltīgajām vājībām. Kungs vēlas atgādināt, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir ticības centrā, un, ja mēs koncentrējamies tikai uz savu cilvēcisko loģiku, mums zūd viss ticības dziļums un auglība. Evaņģēlists Marks mums norāda, ka ticība krusta noslēpuma priekšā ir jāpadziļina un jāattīsta, un jaunās dzīves situācijās (mūsu iziešanā no ierastās un mīļās Galilejas), kad rodas jaunas pieredzes un pārbaudījumi, ir jāatgriežas pie Pashas notikuma, lai rastu patiesas atbildes uz mūsu jautājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 8, 27-35, svētdiena XXIV, B

Mk 8, 27-35

Pagājušā gada otrajā adventa svētdienā mēs uzsākām pārdomāt Marka Evaņģēlija pašu sākumu un tajā komentārā tika norādīti divi datumi, viens no šiem datumiem bija 16. septembris. “Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (Mk 8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas.”* Tātad šī svētdiena nav tikai diena, kad jāiedziļinās Evaņģēlija vēstī, bet jātuvinās tai ar šo apziņu, ka ir noiets garš ceļš, gandrīz gads, kura laikā bija jācīnās par savu ticību, jāsastopas ar grūtībām un noslēpumu, un tagad ir pienācis laiks īpaši nopietni atzīties ticībā. Tomēr šī ticības apliecības iespēja neļauj gulēt uz lauriem, jo sākot ar šo svētdienu Evaņģēlijs virza mūsu pārdomas uz krustu.

Marka Evaņģēlijs ir “steidzīgs” teksts, un šajā svētdienā un plašāka stāstījuma ietvaros (8,22-10,52) tas samazina ātrumu. Jēzus vairs nav vienīgi tas, kas ceļo pa pilsētām un miestiem, bet, pirmkārt, ir tas, kas vada savus mācekļus “ceļā” un viņi sāk nopietni apgūt Jēzus mācību. “Ceļš” (hodos) ir šīs Evaņģēlija daļas viena no centrālajām domām un ne tikai šeit, bet pirmatnējā Baznīcā šīs vārds izteica kristiešu dzīves veidu. Šajā Evaņģēlija daļā tiek nedaudz atklāts mesijas noslēpums un tas notiek ceļā, kur mācekļi klausās par Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Evaņģēlija daļa sākās ar Pētera atzīšanos ticībā, ka Jēzu ir Kristus (8,29), bet beigās Bartimejs nosauc Jēzu par Dāvida dēlu (10,47). Viņiem bija tikai daļēja taisnība. Jēzus trīs reizes mēģināja saviem mācekļiem piedāvāt skaidrojumu, ko nozīmē būt par mesiju un skaidroja to ciešanu kontekstā (8,31-38; 9,30-37; 10,32-45). Par ciešanām Viņš runāja “atklāti” (8,32) un “bez līdzībām” (4,34). Svarīgi ievērot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus trīs reizes runā par savām ciešanām. Nākamajās svētdienās aplūkosim citas Jēzus norādes uz savām ciešanām. Kunga mācības būtība ir tā, ka mesiānistiskais karalis valdīs no krusta. 

Pētera vārdi “Tu esi Kristus” (8,29) ir ļoti nozīmīgi. Šis Jēzus tituls parādās jau Evaņģēlija pašā sakumā (1,1). Grieķu vārdam Christos ebreju valodā atbilst vārds Mašiah - svaidītais. Vecajā Derībā šāds tituls tika piedēvēts Dieva svaidītiem karaļiem; svaidīti tika arī priesteri. Tomēr Vecās Derības grāmatās tikai pravietis Daniels rakstīja par svaidīto valdnieku (Dan 9,25), bet citi pravieši nesaistīja nākotnes valdnieku ar šo titulu. Jēzus laika biedri izteikti gaidīja mesiju no Dāvida cilts, kas atbrīvos tautu kā politisks un militārs līderis. Romieši nepaciestu šādas publiskas pretenzijas no kāda cilvēka, jo impērijā mesijas tituls saistījās ar revolucionārām atbrīvošanas cīņām no Romas varas; romieši uz šādām ambīcijām un provokācijām reaģēja ļoti ātri un efektīvi.

Marka Evaņģēlijā visam, kas notiek ap šo vārdu ir zināma divdomība, jo Jēzus vēlējās paturēt šo savas personas aspektu noslēpumā (8, 29-30) un arī savienot šī vārda izpratni ar krusta nāvi. Nopratināšanas laikā jūdu tautas elite jautāja Viņam, vai Viņš ir mesija un atbildēja “Es esmu” (14,62), un par šo zaimošanu (14, 64) tika notiesāts uz nāvi. Pētera vārdiem bija liela nozīme un tie skaidri definēja Jēzus mesiānisko būtību, tomēr viņš neizprata tos pareizi (8,32). Šie vārdi nebija ceļa beigas, mērķa sasniegšana, ka beidzot atrada īstos vārdus, bet brīdis, kad jāiet tālāk. Apgalvojums, ka Jēzus ir mesija ir pareizs, tomēr nepilnīgs, jo pastāvs briesmas, ka var turpināt domāt cilvēciskās kategorijās, kas velk projām no krusta. 

Marka Evaņģēlija teksta centrālā vietā mēs varam lasīt Pētera ticības apliecību. Pētera ticība šajā brīdī bija ļoti nepieciešama, jo vairums cilvēki nespēja atklāt patieso Jēzus identitāti un tautas elite spēcīgi iestājās pret Viņu. Cilvēku domas par Jēzus mesiānismu bija maldīgas. Viss Evaņģēlijs norādīja uz šo vietu un no šīs vietas viss turpinās. Līdz šim brīdim tika uzdots jautājums: “kas Viņš ir?”, bet pēc Pētera credo evaņģēlists Marks savu stāstījumu vērš krusta un augšāmcelšanās virzienā. Kopš šī brīža parādās jautājumi: “kāda veida mesija Viņš ir un ko nozīmē Viņam sekot?” Pēc Pētera credo Jēzus sāka mācīt, ko nozīmē būt par mesiju: Jēzus bija patiess misija, brīvs no politiskās pieskaņas un arī neapmierināja cilvēku viltus gaidas; mesijas personā sastapās ciešanu un godības elementi. Cilvēki gaidīja kādu krasu pavērsienu ar mesijas ierašanos; juta, ka nāk kaut kas jauns, pārdabisks un pārsniedz visu iepriekšējo. Jēzus mācība bija spēkpilna (1,27) un viss Marka Evaņģēlijs cenšas parādīt pirmajiem kristiešiem “citādību”, atšķirību, svešumu un grūtības Jēzus sūtības izpratnē, jo tikai ejot “ceļu” pa kuru ved Kristus, ticīgais var tuvoties Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumiem. 

* Mk 1, 1-8, II adventa svētdiena, B

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 7, 31-37, svētdiena XXIII, B

Mk 7, 31-37

Iepriekšējās svētdienās Evaņģēlijā redzējām cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdā un Viņa baušļos, un uzturēt šķīstas un neaplipinātas ar lieko smagumu attiecības. 9. septembra svētdienā noslēdzas daudzu svētdienu virkne, kurā varējām sastapties ar lielu Jēzus personas neizpratni, un īpaši tas attiecās uz Euharistiju. Šajā svētdienā varam lasīt stāstu par brīnumainu kurlmēmā dziedināšanu. Šis brīnums ir svarīgs, jo parāda cik svarīga ir spēja pieņem Jēzus vārdus, kas bieži var būt uzreiz neizprotami un nenes tūlītējus augļus. “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Jēzus kurlmēmajam atgriež dzirdi, jo, ja kāds nedzird, nevar arī Dieva vārdus nodot citiem; savā ziņā ir mēms, jo nespēj pateikt to, kas nes patiesu dzīvi. Jēzus var pavēlēt vētrām, dēmoniem un slimībām, bet Viņa vārdi apstājās pie nedzirdīgam ausīm!

Par šo brīnumu raksta vienīgi evaņģēlists Marks un tas noslēdz nelielu Marka Evaņģēlija ciklu (6, 32-7,37), kura beigas cilvēki atzīstās ticībā Jēzum (7,37). Nākamās nodaļas notikums norāda uz mācekļu ausu atvēršanos (8, 18.27-30); doma, kuras centrā ir mācekļu ticības apliecinājums (8, 27-30). Brīnums par kurlmēmā dziedināšanu parāda, ka pat, ja cilvēki, tai skaitā farizeji, nedzird Dievu, Jēzus viņus var dziedināt. Kurlmēmo pie Jēzus atveda nenosaukti cilvēki. Dziedināšana notika vietā, kurā dzīvoja dažādu tautu un reliģiju pārstāvji (7,31) - tādi apstākļi ir raksturīgi mūsdienu pasaulei. Jēzus bieži saskārās ar to, ka citi cilvēki “atveda” pie Viņa kādu, kam bija nepieciešama palīdzība (1,41; 5,23; 6,2.5). Jēzus kurlmēmo paņēma “savrup”, “sāņus” (7,33); šis vārds bieži parādās Marka Evaņģēlijā, kad mācekļi ir kopā ar Kungu (4,34; 6,31, 32; 9,2.28; 13,3), bet šī ir vienīgā vieta, kur šis vārds tiek attiecināts uz kādu, kas nav māceklis. 

Tekstā tieši neatradīsim, kad šis cilvēks bija pagāns, bet visa Evaņģēlija notikuma gaita uz to norāda. Jēzus rīcība simboliski norāda, ka paganu ausis var tikt atvērtas, lai tās arī dzirdētu Evaņģēliju un viņu mēles var tikt atraisītas, lai sludinātu Dieva godību. Lai dziedinātu kurlmēmo cilvēku, Jēzus ne tikai lietoja vārdus, bet arī veica dažādas darbības. Spilgtais notikumu apraksts rada noslēpuma un drāmas noskaņu. Sākumā Jēzus ar pirkstu pieskārās cilvēka ausīm - tās atverot; pēc tam Viņš spļauj un pieskaras cilvēka mēlei - to atraisot, un skatās uz debesīm, kur meklējama dziedināšana un pārbagātība (6,41), un Kungs dziļi nopūtās, kas bija lūgšanas žests. 

Jēzus veikto brīnumu liecinieki apbrīnoja Viņa darbus, kaut arī pilnībā tos neizprata. Ja uz Jēzus brīnumiem skatāmies no bibliskās perspektīvas, tad redzam, ka Viņš dara to, kas ir tikai Dieva varā. Visas šaubas kliedē Dieva vārdi attiecināti Mozum: “Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?"”(Izc 4,11). Jēzus darbība mums parāda, ka Viņā darbojas tāds pats Dieva spēks. Aramiešu vārds “effatha” - “atveries” neattiecas tikai uz dzirdes atgriešanu un mēles atraisīšanu, bet attiecas uz visu personu, kas atveras, tiek atbrīvota, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un Viņa valstību. Dalījums cilvēkā un nespēja izveidot saites, īpaši ar Dievu, ir grēka sekas; mēmums ir pretējs Dieva plānam. Jēzus uzsāka savu “atvēršanas” misiju, lai sāktu atjaunošanas darbu pasaulē. 

Šis fragments norāda uz dažādām Vecās Derība vietām. Vārdi “Viņš visu labi darījis” (7, 37) atsauc atmiņā citas Svēto Rakstu vietas, un izteiksmīgākā ir no Radīšanas grāmatas: “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1,31). Grieķu vārds “kurlmēms”, “runāt ar grūtībām”, “traucēta runa” (mogilalon) Jaunajā Derība parādās tikai šajā fragmentā, bet Vecās Derības grieķu tekstā parādās Isaja grāmatā (35,6), kas arī lekcionārijā ir šīs svētdienas pirmais lasījums (Is 35, 4-7a). Šajā Isaja grāmatas vietā pravietis runāja par mesijas atnākšanu. Fragments no Isaja (35, 5-6a) un Radīšanas grāmatas atgādina Dieva solījumu atjaunot radību, un šis solījums iesākās ar Jēzus sludināšanu ne tikai starp jūdiem, bet arī starp pagāniem, jo viņi arī ir iekļauti Dieva plānā. Redzot šo saistību ar Veco Derību, varam dziļāk iepazīt Jēzus misijas nozīmību. 

Šis īsais fragments satur daudz svarīgas vēstis katra laikmeta Baznīcai. Jēzus darbojās starp pagāniem un Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, lai nestu cilvēkiem patiesu dzirdi un atraisītu mēli, lai cilvēki runātu patiesību un pielūgtu Dievu “garā un patiesībā” (Jņ 4,24). Kristieši ir aicināti dedzīgi dalīties Evaņģēlija vēstī neskatoties uz pretestību, aizspriedumiem un mēģinājumiem apklusināt šo vēsti, jo katra rīcība, kas kaut nedaudz atgriež dzirdi, pieskārās sirdij un prātam, un atraisa mēli, nes lielu prieku pasaulē. Katra sirds kustība, kas palīdz uz brīdi nonākt “savrup”, lai satiktos ar Jēzus ir ļoti vērtīga un atbrīvojoša, jo ļauj atcerēties par savām Dieva vārda dzirdes un uztveres spējām, lai piedzīvotu satikšanās žēlastību un sadzirdēto Kunga vārdu varētu sludināt. Tas nav tikai vārds, kas dod estētisku labpatiku un raisa saldas pārdomas, bet reāli maina cilvēka dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku, atbrīvo cilvēku no neauglīgām saitēm un izolācijām, sarauj grēka važas. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23, svētdiena XXII, B

Mk 7, 1-8a.14-15.21-23

Pēdējās piecas svētdienas lasījām Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu un centāmies izprast Euharistijas noslēpumā, kas dod pestījošas tikšanās iespēja ar Kungu. Euharistija dod spēku pieņemt sirdī baušļus un tos īstenot savā dzīvē. Ja Euharistija maina un padziļina ticīgā sirdi, tad no tās izplūst labais un patiesais. Tomēr sirdi bieži ir ļoti grūti mainīt. Mācekļi pat Jēzus klātbūtnē nespēja ieticēt, ka Viņš ir Dieva Dēls. Cilvēki labprāt gāja pie Jēzus, lai saņemtu dziedināšanu, bet nezināja, kas Viņš ir. Farizeji un rakstu mācītāji turpināja ar savu kritiku neitralizēt Jēzus mācību un darbību, un bija profesionāļi tajā jautājumā kā nepieņemt un neticēt Jēzum. 

Marka Evaņģēlija notikumu ritējumā 7. nodaļa iezīmē zināmas izmaiņas stāstījumā. Līdz šim evaņģēlists rakstīja par Jēzus brīnumdarbiem, lai parādītu, ka Viņš ir Dieva Dēls un mazāk uzsvēra Jēzus mācības saturu, izņemot līdzības no 3. un 4. nodaļas. Tomēr šīs svētdienas fragmentā Jēzus mācību varam iepazīties pēc provokācijas un nevis kā ieplānotu lekciju. Marks raksta, ka farizeji un rakstu mācītāji sapulcējās kopā un devās no Jeruzālemes uz Kafernaumu, kas atradās kādu 150 kilometru attālumā. Tas, ka viņi gāja tik tālu ceļu, lai satiktos ar Jēzus, liecina par viņu lielo motivāciju novērot un konfrontēties ar Jēzu, un tā nebija pirmā reize, kad Kungs ar viņiem tikās (Mk 3,22). 7. nodaļās konflikta saruna ir garākā visā Marka Evaņģēlijā un šis garums liecina par šīs nodaļās nozīmību! 

Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā farizeji un rakstu mācītāji sūdzējās par to, ka Jēzus sekotāji nemazgāja rokas pēc tam, kad tīši vai netīši bija saskārušiem ar pagāniem ikdienas gaitās. Tā nebija higiēna, kas interesēja farizejus, bet reliģiskā skrupulozitāte. Jēzus nenoliedza, ka mācekļi pārkāpa tradīciju, bet attaisnoja viņus sakot, ka tā ir tikai cilvēku ieraža. Ja tradīcija ir pretstatā Rakstiem, tai ir jāatkāpjas Rakstu priekšā neskatoties cik ļoti tā ir iemīlēta. 

Vecajā Derībā rituālo šķīstību vajadzēja ievērot tikai priesteriem pirms ieiešanas satikšanās teltī (Izc 30, 19; 40,13; Lev 22, 1-6), bet citos gadījums roku mazgāšana attiecas uz tiem, kas pieskārās līķim (Lev 15,11). Vēstures gaitā, īpaši pēc atgriešanās no Babilonas trimdas, jūdaisms saskārās ar dažādām pagānu kultūrām un rituālā šķīstība ieguva nesamērīgi lielu nozīmi, lai saglabātu jūdu šķīstību un nesajauktos ar pagānu tautām. Jēzus laikā pastāvēja Kumrānas kopiena, kur šī doma sasniedza vissīkumaināko realizāciju. Nākamā cilvēku grupa, kas sekoja šai šķīstības praksei bija farizeji, kuriem nešķīstas bija jebkādas vielas, kas iziet no cilvēka ķermeņa, sievietes pēc dzemdībām, līķi, maitas, lienoši dzīvnieki, elki, noteiktas kategorijas cilvēki - spitālīgie, samarieši un pagāni. Ja sekojam līdzi Jēzus un mācekļu darbībai Marka Evaņģēlijā ar šo sarakstu varam iepazīties, jo rituālā šķīstība tika pārkāpta vairākas reizes, kad Jēzus tikās ar spitālīgo (1,40), muitnieku (2,13), pagāniem (5,1), sievieti ar asins tecēšanu (5,25) un līķi (5,35). 

Jēzus veica ļoti svarīgu uzsvaru maiņu un pārnesa nešķīstības un šķīstības avotu uz sirdi, un nemeklēja to ārpus personas; nešķīstību nav jāmeklē citā cilvēkā, lietā vai kontaktā, bet savā iekšējā pasaulē. Jēzus piedāvā citu šķīstības modeli. Farizeji izmantoja rituālo šķīstīšanos kā aizsardzības līdzekli pret jebkādu iespējamu vai pat neapzinātu kontaktu ar nešķīstiem cilvēkiem un priekšmetiem. Viņi ļoti nopietni uztvēra Rakstu vārdus par karalisko priesterību un attiecināja tos pret visiem jūdiem. Jūdi, kas nebija priesteri, bija nemitīgi apdraudēti un šī iemesla dēļ centās nošķirties, un iespējams tāpēc vārds “farizeji” ir cēlies no vārda “izolēties” - faraš. 

Evaņģēlists Marks cenšas skaidrot Toras (Mozus piecas grāmatas) lielo nozīmi. Rakstu dziļākā būtība, kas tieši attiecas uz morālās dzīves pamatiem, ir iekšējā šķīstība, motīvu un nodomu skaidrība, bet neatbalsta risinājuma meklēšana ārējos rituālos un ieradumos. Jēzus vēlmi atgriezties pie likuma būtības un avotiem nevajadzētu uztvert kā vēlmi tikt vaļā no visa ārišķīga un priekšrakstiem, bet Viņš vēlējās ļoti spēcīgi uztvert, ka ir jāatgriežas pie Likuma sākotnējās ieceres. Nešķīstība nepiemīt lietām, bet tas ir iekšējās attieksmes jautājums, sirds stāvoklis. Jēzus nemācīja, ka šķīstība nozīmē brīvību no nešķīstības, kas ir ārpusē, bet šķīstību Viņš redz kā kaut ko aktīvu, kas piepilda un grib darboties. Jēzus bija piepildīts ar Svēto Garu un tas Viņam ļāva izdzīt nešķīstos garus, kas mocīja citus cilvēkus. Svētais Gars ienes jaunu dzīvi sirdī un neļauj palikt aizsardzības pozīcijās.

Jūdi domāja, ka grēks ir sava veida asns, infekcija, kas izaug no kādas ārējās saskarsmes. Līdzīgi domā citās nekristīgajās reliģijās. Jēzus mācīja, ka ļaunais nāk no cilvēka iekšienes un ar to tikt galā ir daudz grūtāk, jo mēs nevaram no tā izvairīties ierobežojot kontaktus ar citiem. Pārmaiņām nepieciešama nopietna garīga formācija un iekšējās dzīves maiņa, kas cieši ir saistīts ar kristībām. Kristības paver patiesu šķīstības ceļu cilvēkiem, kas vēlas sastapties ar Dievu. Sirds pārmaiņa ir dāvana un cilvēkam jābūt gatavam to pieņemt, lai šķīstītos. 

Mums ir vēlme paslēpt no cietiem to īstenību, kas ir mūsos. Patiesība ir tā, ka mums jāatzīst, ka esam grēcinieki. Apustulis Pāvils rakstīja, ka “starp [grēciniekiem] es esmu pirmais” (1 Tim 1,15), bet iespējams tik tālu no viņa mēs neesam grēcinieku reitingā. “Nevar iepazīt savu grēku bez vienlaicīgas Dieva iepazīšanas; ne vēlāk vai agrāk, bet tajā pašā brīdī, vienā un tajā pašā žēlastības pieredzē. Tas, kam liekas, ka viņam izdosies iepazīt savu grēku ārpus tikšanās ar Dievu dzīvo maldos“ (André Louf). Bez dzīvā Dieva rodas ārišķības un nespēja saskatīt patieso Dieva ieceri un visa sliktā iemeslus meklē ārpusē, dažādās tendencēs, spēkos un notikumos. Mūsu sirdīs diemžēl nav spontāni vērsta uz Dievu; mūsu dziļumos ir satikšanās vieta ar Kungu, bet tai apkārt ir vēlmju un domu čaula, kas traucē izveidot daudz tiešākas attiecības ar Dievu. Tāpēc ir nepieciešama nemitīga iekšēja modrība, lai cilvēks nepadotos pirmajai vēlmei, bet rūpētos par atgriešanos pie ticības avotiem, pie kristību avota un Euharistijas, “kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 54.61-70, svētdiena XXI, B

Jņ 6, 54.61-70

Vairākas iepriekšējās svētdienas pārdomājām Euharistijas noslēpumu, kādu mums atklāj apustulis Jānis sava Evaņģēlija 6. nodaļā. 26. augusta svētdienā Evaņģēlija fragments noslēdz 6. nodaļu un sasniedz visas nodaļas drāmas kulmināciju, jo šajā nodaļā notikumu vēriens ir plašāks kā iepriekš, pūlis lielāks, saruna garāka un reakcija uz Jēzus vārdiem starp klausītājiem bija pretēja un izlēmīga. Jēzus neizmantoja mierinošus vārdus, lai iztaptu saviem klausītājiem, bet runāja ļoti reāli pat tad, kad redzēja, ka daudzi mācekļi Viņu pameta. 

Jēzus pazina savus klausītājus (Jņ 1,47; 2,24-25; 6,15) un viņu kurnēšanu (6,41); Viņš parādīja, ka ir gatavs pieredzēt kā mācekļi Viņu pamet un nemainīja savu dialogu un sarunu saturu. Daudziem Jēzus runa bija apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā, zaudēšanas iemesls, izsauca dusmas un šoku - tās ir tikai nedaudz iespējas kā var pārtulkot grieķu vārdu skandalizei (6, 61). Apustulis Pāvils rakstīja: “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir apgrēcība (skandalon), bet grieķiem neprātība” (1 Kor 1,23). 

Šis fragments norāda uz zināmu jaunumu. “Divpadsmit” mācekļi iepriekš Evaņģēlijā netika pieminēti, bet tagad viņi tiek pieminēti trīs reizes (6,68.71.72). Pēteris tekstā tika pieminēts (1,42), bet vēl nerunāja un tagad parādās kā tas, kas runā divpadsmit vārdā. Tas ir būtisks pavērsiens Evaņģēlija plūdumā un svarīgi ir ievērot, ka notiek tas nodaļā, kurā tiek padziļināta Euharistijas izpratne. Visa notikuma nozīmību pastiprināja Pētera vārdi: “Tu esi Dieva Svētais” (6, 69), kas arī vēl Evaņģēlija tekstā netika lietots. 

Šie Pētera vārdi norāda uz visas ainas būtību un mērķi. Vārds “svētais” izsaka Dieva būtību un norāda uz lielāko iespējamo tuvību ar Dievu, piedalīšanos Dieva dziļākajā un būtiskajā esmē. Atzīt Jēzu kā Dieva Svēto nozīmē izteikt domu, ka Dieva būtība un sirds ir klātesoša Jēzū. Dievs nav kaut kur tālu projām no cilvēkiem. Turklāt, atzīt to tik svinīgi un tik izšķirošā brīdī parāda, ka svētums nav kaut kas tāds, ko Jēzus patur sevī, bet Viņš, Svētais ienāk divpadsmit mācekļu sirdīs un prātos. 

Pētera atbilde uz šo grūto situāciju toreiz un šobrīd ir aktuāla: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jņ 6,69). Svētais Gars ir tas, kas pasaulei dod dzīvību - pestīšanu, un bez Gara cilvēks (miesa, gr. sarks) (6,63) nespēj izprast Jēzu un Viņa darbus (Jņ 3,6; 1 Kor 2,14). Vārdi “miesa neder nekam” nenozīmē, ka Jēzus miesa ir tāda, bet nederīga ir miesa pati par sevi, kurai nav nekādas atsauces, saistības ar Garu. Jēzus miesa ir garīga un Viņš aicina savus sekotājus pārveidot sevi saskaņa ar Garu. Cilvēki Jēzus vārdus uztvēra kā smagus (6, 61), bet Viņa vārdi bija gars un dzīvība (6,64); Viņa vārdi nedarbojās automātiski, bet tie ir jāuzņem ar ticību. Jēzus no sākuma zināja, kurš no sekotājiem ticēja un kurš neticēja (1,47; 2,24-25; 6,15), un tāpēc daudzu mācekļu aiziešana (6,67) Viņam nebija pārsteigums.

6. nodaļas beigās mainās arī vārdi ar kādiem tiek aprakstīti Jēzus klausītāj - mācekļi un jūdi. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzrunāt savus lasītājus, jo viņiem, mācekļiem arī draudēja kurnēšana un pretestība pret Jēzus vārdiem kā to darīja jūdi; viņu starpā arī varēja būt tādi, kas bija vāji ticībā un kas var tūlīt aiziet projām. Evaņģēlists iedrošināja pirmos kristiešus palikt uzticīgiem pārbaudījumos un pastāvēt mācībā, vārdos (8,31), kas var likties kā “skandāls”. Divpadsmit nodalījās no tiem, kuri savā ticības ceļā bija virspusīgi, noslēgti, pasaulīgi un tuvredzīgi; līdzīgas problēmas piedzīvoja pirmkristieši un viņiem šajā kontekstā bija jāmācas izšķirīgos brīžos saglabāt uzticību. Pētera ticība parādīja, ka jāveido spēcīga saite ar Jēzus personu, jāpieņem Viņa vārdi, pat tie, kurus uzreiz nevar saprast. Mācekļu piemērs bija tik spilgts, pamācošs un uzrunājošs, ka pirmie kristiešu uz tiem atsaucās un saglabāja savu ticību, īpaši Euharistijai, dažādos pārbaudījumos. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 51-58, svētdiena XX, B

Jņ 6, 51-58

19. augusta svētdienā Baznīca pārdomā ļoti spēcīgus un nozīmīgus Jēzus vārdus, ka Viņš ir “dzīvības maize” un šeit parādās spilgta atšķirība ar Vecās Derības mannu. Maize tiek identificēta ar miesu un šajā fragmentā Jēzus ir tas, kas dod maizi, savu miesu. Kad Jēzus norāda uz savu miesu, Viņš lieto grieķu vārdu sarks, un tas atgādina Evaņģēlija sākumu: “Vārds kļuva miesa (sarks)” (1,14). Šis vārds šajā kontekstā ir ļoti reāli, grafiski uztverams. 

Šīs svētdienas fragments liek iet dziļāk Jēzus personas izpratnē. Visskaidrāk šī vārda grafiskumu varam iepazīt Jēzus krusta nāvē, kurā Jēzus kā Vārds, kas kļuva miesa, ir dzīvības maize, kas atdeva savu dzīvību par pasaules grēkiem, lai citi varētu dzīvot. Jēzus klausītājiem tas vēl nebija zināms, bet evaņģēlista Jāņa lasītājiem bija skaidrs. Jāņa Evaņģēlijs cilvēkiem no ārpuses, neticīgajiem, ir neizprotams, jo iedziļinās ticības dzīves būtiskākajās tēmās ar ticības acīm.

Jūdi Jēzus vārdus uztvēra burtiski un ir dīvaini, ka viņi nespēja Kunga vārdos saklausīt kādu dziļāku jēgu, metaforu, tēlainību vai līdzību. Viņu iebildumi ticīgajam var likties smieklīgi vai kaitinoši. Jēzus vārdu izpratne bija iespējama tikai ar ticības palīdzību, bet viņi neticēja. Priekš viņiem tas viss bija par daudz vai arī pārāk intensīvi un ātri, lai uzreiz pieņemtu. Jēzus vārdi klausītājiem bija provocējoši. Jau iepriekš Evaņģēlija tekstā varam izlasīt kā Nikodēms neizprata, ko nozīmē “piedzimt no jauna” (3,4) vai Samariete, kura neizprata Jēzus vārdus par ūdeni (4,11). Šīs svētdienas fragments šādu un līdzīgu noslēpumainu vārdu kontekstā ir īpaši spēcīgs, jo liek darīt to, ko aizliedz Tora, Likums, ēst miesu. 

Protams, Jēzus nevienam nepiedāvāja reliģisko kanibālismu. Kāda dziļāka garīga patiesība tika atklāta Jēzus klausītājiem? Kā tas viss ir jāizprot? Ticīgiem jūdiem šie vārdi bija pārāk spēcīgi. Ja distancējas no Jēzus vārdu teoloģiskās nozīmes, ir jāatzīst, ka vārdi ir spēcīgi, tēlaini, skaidri, viennozīmīgi un mulsinoši. Kad Viņš runāja par maizi runā par ēšanu, košļāšanu, bet runājot par asinīm piemin dzeršanu. Šie vardi jāizprot sakramentāli un euharistiski. Vārdi, kurus mēs dzirdam ticībā ir arī iemiesotais Vārds; maize, ko mēs ēdam ir Vārds dzirdēts ticībā un saņemts dzirdot. Klausīšanās, ticēšana un ēšana reprezentē vienu un to pašu darbību - uzņemt savā visā personā Dieva Dēlu, Jēzus Kristu, un Euharistija ir vispilnīgākais veids, lai tā pieņemtu Kungu.

Bībelē miesa un asinis ir tas pats, kas vēsturiska un reāla cilvēka persona. Ēšana un dzeršana nav tikai fiziska darbība, bet, tā kā tas ir daudzās kultūrās, nozīmē apvienošanos un intimitāti. Ticīgie, kas tādā veidā pieņem Jēzus Kristu, pieņem Viņu pilnībā. Cilvēki, kas paliek “ārpusē”, paliek bezpalīdzīgs un viņam ir jāatzīst Jēzus par noziedznieku, tādu, kurš ir jāsoda, jāizolē; cilvēki, kas paliek “ārpusē” apdraud Jēzu un vēlas Viņa nāvi.

6. nodaļā varam ļoti koncentrētā veidā iepazīt šādu ceļu: zemes maize, debesu maize, Jēzus kā maize un Jēzus kā maize, kura ir jāēd. Jēzus miesas un asinu ēšana un dzeršana ir cieši saistīta ar ticību. Lai labāk izprastu Jēzus vārdus jāņem vēra tas, ka Jāņa Evaņģēlijā nav pēdējo vakariņu apraksts. Ja iedziļinās valodā, kas tiek izmantotas šeit: “Es esmu dzīvā maize, kas no debesīm nākusi.” (Jņ 6,51), tā atgādina Lūkasa Evaņģēlija pēdējo vakariņu valodu: “Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota.” (22,19). Jēzus ne tikai runāja un atstāja mums vārdus, bet dod pats sevi, attīra mūs ar savu krusta upuri. Viņa vārdi nav vienkārša runa, bet ir miesa un asinis “pasaulei par dzīvību” (6,52). Dažādi cilvēki visā Baznīcas vēsturē nav spējuši izprast šo Jēzus Kristus tuvību ar savu tautu un katru ticīgo; vēstures gaitā tika un tiek apšaubīts tas, ka Dievs var būt tik tuvu cilvēkam, tik viegli sasniedzams un klātesošs visos ikdienas dzīves notikumos. Vai tāda tuvība Dievam nav pa spēkam? Bet no otras puses katrs cilvēks savā sirdī vēlas Dievu, kas ir tuvu un Euharistija ir visdziļākais veids kā satikties ar Jēzu Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 6, 41-51, svētdiena XIX, B

Jņ 6, 41-51

Turpinot lasīt Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu nonākam pie vietas, kur jūdi sāk kurnēt par Jēzus vārdiem. Viņi nevarēja ar savām zināšanām izprast Jēzus dievišķo izcelsmi. Kungu vairāk uztrauca viņu kurnēšana nekā iebildumu pret Viņa personu, jo kurnēšanai ir Vecajā Derībā ir slikta slava. Pūļa kurnēšana (Jņ 6,41; 6,61;7,32) ļoti atgādina notikumus, kas ir aprakstīti Izceļošanas grāmatā (16,2), bet toreiz viņi kurnēja pirms mannas saņemšanas. Šajā fragmentā jūdi kurnēja pēc maizes saņemšanas un pēc Jēzus vārdiem par garīgā bada remdēšanu. Šajā svētdienā pārdomāsim šo tautas kurnēšanu un ko mēs no tās varam mācīties. 

Evaņģēlists Jānis fragmenta sākumā paskaidroja jūdu reakciju uz Jēzus vārdiem. Šī ir pirmā vieta 6. nodaļā, kur klausītāji tika nosaukti par jūdiem, jo līdz šim viņi tika saukti par “ļaudīm” (pūli, ochlos 6,2.22.24 vai cilvēkiem, anthropos 6,10.14), vai vienkārši “viņi”. Jāņa Evaņģēlijā vārds “jūdi” ļoti bieži attiecas uz Jēzus pretiniekiem. Jūdu kurnēšanai bija divi aspekti: iebildumi pret Jēzus izcelsmi no augšienes un tādā veidā noslēdza ceļus tālākai sarunai par ticību. 

16. Izceļošanas grāmatas nodaļa bieži piemin jūdu kurnēšanu. Jūdu reakcija uz Jēzus darbiem un vārdiem neatšķīrās no viņu tēvu reakcijas tuksnesī daudzus gadsimtus iepriekš. Pirmo reizi šo kurnēšanu sastopam pie Māras rūgtajiem ūdeņiem (Izc 15,24), pēc tam pirms tika pabaroti ar mannu un paipalām (16, 2.7.12) un pēc tam vēl pāris reizes (17,3; Sk 11,1; 14,2.27 u.c.). Vecajā Derībā šāda uzvedība tika uztverta kā neticība, nepaklausība Dieva vārdam un pavēlēm. 

Izceļošanas grāmatā kurnēšana un nepaklausība ir viena no redzamākajām tēmām. Viscaur grāmatai ir apslēpts Izraēliešu neticības nemiers tam, ka Dievs, pat veicot brīnumus, nespēs atbrīvot tautu. Izraela pirmā reakcija uz Dieva glābšanu bija neapmierinātības (5,1-21). Kungs pacietīgi pieņēma šādu tautas nostāju. Māras rūgto ūdeni padarīja saldu. Kad viņiem nebija pārtikas, Kungs viņiem deva maizi un gaļu. Pieredzot daudzos brīnumus turpināja sūdzēties par ūdens trūkumu, par kuru Kungs arī parūpējās. Kurnēšanas kulminācija tika sasniegts tad, kad Mozus prombūtnes laikā uz Sinaja kalna, Izraēlieši izveidoja elku un tādā veidā pārkāpa otro bausli. Kurnēšanas un nepaklausības tēma ir tik ļoti izcelta Izceļošanas grāmatā, lai lasītājs redzētu pretstatu starp Dieva pacietību un pastāvīgu klātbūtni savas tautas vidū, un tautas nenobriedušo un muļķīgo uzvedību. 

Vienīgi Jāņa Evaņģēlijā jūdi kurn par Jēzu un Viņa vārdu. Tā bija Dieva noraidīšana, jo Jēzus bija Sūtītais, kurš darbojās un runāja Dievā vārdā. Šīs svētdienas fragmentā jūdi īpaši kurnēja pret Viņa vārdiem (6,41.43) un tas cieši saistās ar Izceļošanas grāmatu (16). Jēzus ar jūdiem šajā brīdī vairs nediskutēja, jo tam atlicinātais laiks bija pagājis; Viņš tikai skaidroja un nonāca pie pašas būtības: “Es esmu dzīvības maize” (6,48). Tagad jūdiem pienāca laiks teikt “jā” vai “nē”; laiks bija iztecējis un tiem, kas klausījās Jēzus bija jāpieņem lēmums, jāuzlūko sava ticība.

Tikai Jēzus ir “maize”, atklāsme, Vārds, gudrība, ko vēlas cilvēks. Visa Vecā Derība ir pilna ar Dieva vārda meklējumiem, kuri apgaismo dzīves takas un dāvā dzīves jēgu. Jēzus atklājās kā šo ilgu piepildījums. Ne velti jūdu tradīcijā manna kļuva par Vārda simbolu, un Jēzus laikā jūdi gaidīja mannas dāvanu bagātīgi nākam pār viņiem. Jēzus, Tēva Vārds, sevī iemiesoja šīs gadsimtu gaidas pēc maizes un vārda, un aicina pieņemt Viņu Euharistijā. Kungs ir pacietīgs pret tiem, kuriem ir grūtības atklāt savas dziļākas alkas un pieņemt Jēzu Kristu kā “dzīvības maizi” un aicina atvērties uz šo Noslēpumu. 

br. Jānis Savickis OFMCap