Izc 14, 15–15, 1, Lieldienu vigīlija

Izc 14, 15–15, 1

Lieldienu vigīlijā pēc dziļā un skaistā dziedājuma Exultet noklausīšanās visi klātesošie apsēžas, lai klausītos Dieva vārdu, kas ļauj mums saprast par ko šajā dziedājumā dziedāja un ik gadus ļauj mums iepazīt pestīšanas vēstures zīmīgākos notikumus. Iepriekšējos gados mēs varējām iepazīties ar apustuļa Pāvila vēstuli (Rom 6, 3-11)* un 118 psalmu**. Šogad apskatīsim lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurš ir trešais pēc kārtas vārda liturģijā. Lasījums no 14. Izceļošanas grāmatas nodaļas apraksta Dieva tautas brīvlaišanu no verdzības. Aina, kurā tauta šķērso sarkano jūru ir izšķirošs notikums Izraēla pestīšanas vēsturē. Kaut arī šī pāriešana ir ļoti īsi un koncentrēti uzrakstīta, gadsimtu laikā tā ir iedvesmojusi daudz stāstus, dziesmas, literāros darbus, dzeju, gleznas, filmas un brīvības kustības. 

Dievs šajā notikumā uzsāka radīšanas darbu un šoreiz rada Dieva tautu: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,1-2). Radīšanas darbā Dieva gars (ruah), spēcīgs vējš, lidinājās pār ūdeņiem, Dievs tumsas vietā radīja gaismu un nošķīra “ūdeņus no ūdeņiem” (1,6) piešķirot katram atbilstošu vietu. Ūdens salīšana parāda Dieva varu pār pasauli, īpaši pār ūdeni, kas izraēliešiem simbolizēja haosa un Dievam pretēju spēku varu. Dievs pasaules radīšanas darbā, lielajos grēku plūdos un šeit, atbrīvošanas darbā, izmanto ūdeni harmonijas ieviešanai, un Sarkanajā jūru ūdeni izmanto kā savu karaspēku; šo varu Dievs arī pielietos, kad pašķirs Jordānas ūdeņus (Joz 3), lai Kunga tauta varētu iesoļot Apsolītajā zemē. Dievs sapulcināja ūdeni vienuviet, lai citviet būtu sauszeme. Izceļošanas notikumā tauta pamet verdzību uz iegūst brīvību, Dievs atkal veido gaismu tumsā (uguns stabs), ar spēcīgu vēju (ruah) pārkārto jūru, atsedz zemi un sadala ūdeņus (Izc 14, 20-21). 

Izceļošanā Dievs veido tautas jauno identitāti, kas ir atšķirīga no vergu domāšanas veida, kuru ieguva Ēģiptē. Pametot Ēģipti tauta ejot cauri tuksnesis tika pārveidota. Ārējā apspiestība tika zaudēta, izraēlieši pameta Ēģipti un faraona tirāniju, tomēr kā to var redzēt lasot tekstu tālāk, tautai vajadzēs vēl ilgu laiku, lai atbrīvotos no iekšējās verdzības un vergu domāšanas veida, lai dzīvotu atbildīgi un piesaistīti Derībai ar Dievu. Izceļošana, ceļš no verdzības uz brīvību ir jauns radīšanas process. Dievam ir vara radīt no nekā, no bezveidīgas masas un tukšuma radīt pasauli, un šī vara ir tā pati, ar kuru Dievs glābj un pārveido cilvēkus. Lai īstenotu savu mērķi Dievs veido ceļu cilvēkam un būvē ūdens sienu, lai viņu aizstāvētu no haosa un jūras stihijas (14,22). Jaunajā radīšanas procesā ir arī negaidīts notikums, kurš sāpīgi skāra ēģiptiešus - tā ir tumsa (14,20). Verdzības beigām spilgtu punktu pieliek kara ratu un citu tā laika modernāko militāro tehnoloģiju sagrāve, un karaļa varas neefektivitāte jaunas radīšanas notikuma priekšā. Jaunās radīšanas ūdens sagrauj visus nebrīves varas mehānismu.

Uz visa šī satraukuma un haosa fona Mozus paliek mierīgs un saka: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko Viņš jums dos šodien… Kungs ar jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” (Izc 14,13-14). Apstākļos, kad pasaules lielvara vajā vāju cilvēku grupu, bailes var būt pamatotas un var rasties jautājumi: cīnīties, bēgt vai padoties. Cilvēciskā loģika liek aprēķināt spēkus un iespējamus kompromisus. Bet palikt uz vietas, kāds no tā labums!? Dievs lika viņiem darīt vienu lietu: skatīties un klusēt, tas nozīmē būt par lieciniekiem un uzlūkot Dieva spēku. Mozus šajā situācijā ir ticības vīrs, kurš izrāda paklausību Kungam un cauri naktij izved tautu otrā krastā. Dievs visu izdarīs viņu vietā un tā būs Viņa uzvara un pierādījums, ka pat attīstīta lielvalsts ar saviem dieviem un ideoloģijām Dieva priekšā ir vāja un viegli ievainojama organizācija. Visi iepriekšējie notikumi no Izceļošanas grāmatas pirmās daļas (1-13) bija kā ievads šai faraona sagrāvei. “Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņu staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni” (14,24) līdzīgi kā Viņš sajauca Bābeles torņu cēlāju nodomus (Rad 11, 1-9). Ēģipte tika pazemota un uzveikta. 

Šis fragments iepazīstina pēdējo notikumu, kas pārtrauca Izraēla kalpošanu Ēģiptei, bet kas ir svarīgāk, viņi sāka kalpot Dievam un tieši tagad sākas tautas vēsture, kas no vergu grupas kļuva par tautu. Lasot šo fragmentu var pievērst uzmanību brīnumiem vai par galveno varoni uzskatīt Mozu, tomēr jāņem vērā, ka Dievs šeit ir ļoti spēcīgi klātesošs un tiek nemitīgi pieminēts, kā arī Dieva eņģelis un Dieva klātbūtnes mākonis. Dievs nepārtraukti darbojas, runā un glābs, Viņš šeit ir centrālā Persona. Beigās lasām notikuma garīgo nozīmi, no bailēm no faraona tauta pārgāja pie bijības pret Kungu (14,31). Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa, jo tauta ieguva Kādu, kam var uzticēties un veidot saites, iepazina ticību uz kādu aicina visa Bībele. Tāds arī ir šī teksta uzdevums: modināt un stiprināt ticību un saiti ar Dievu. Dieva ienākšana tautas dzīvē dāvāja tai brīvību, lai tā varētu veidot attiecības ar Dievu. 

Fragmentā ir viena maza un svarīga detaļa: glābšana notika pa nakti (Izc 14, 20.21) un no rīta (14, 24.27). Radīšanas aprakstā rīts un vakars nepārtraukti mijas un arī izceļošanas stāstā, īpaši rītam, ir liela simboliska nozīme. No rīta aust jauna diena, pirmā brīvības diena un jauns Izvēlētās tautas sākums. Iziešana starp ūdens mūriem bija kā dzemdības, kurās piedzima jauna tauta. Jaunu tautu iedibināja arī Jēzus Kristus nedēļas pirmās dienas rītā. Viss izceļošanas stāsts ir Jēzus Kristus pestīšanas tēls. Šis rīta notikums mums pasludina patiesību, ka Dievs var mūs izvest no visām bezcerīgajām situācijām, kuras cilvēcīgi esam kā strupceļā, bet Kungs saka: “skatiet... klusējiet!” (Izc 14,13-14). Jau pravieši sludināja par jaunu izceļošanu laiku beigās, kad Dievs veiks lielākus darbus nekā veica tuksnesī. Kristū notiek patiesa atbrīvošana un šo atbrīvošanu var piedzīvot kristībās. Šis lasījums ļoti spēcīgi norāda uz Kristus pashu, pāreju no nāves uz dzīvi. Nepieciešams vien ieticēt Kunga vārdiem un paveikt to, ko Viņš liek darīt, pat ja cilvēcīgi skatoties Viņa lūgums var likties absurds. Tāda bija pāreja pāri jūrai, kad Kungs teica: ieej jūrā un nemirsi. Ja vajātājs tur ieies, jo piedzīvos sakāvi. Paklausībā ieejot Dieva naktī, piedzīvosi gaismu un jaunu dzīves ausmu, jaunu perspektīvu. 

Sarkanās jūras ūdens norāda uz kristībām. Saistība starp kristībām un Sarkano jūru bija jau klātesoša starp jūdiem, kuri pagānus, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu, vispirms kristīja. Šīs kristības bija kā iniciācija, lai pagāni varētu piedzīvot pāriešanu pār Sarkano jūru un tikai tad varētu tikt apgraizīti. Svētais Pāvils (1 Kor 10) un vēlāk Baznīcas tēvi šajā Izceļošanas notikumā arī redzēja tēlu un norādi uz kristībām, kad Dieva vadībā cilvēks caur nāves ūdeņiem ieiet dzīvībā, no grēku tumsas ticības dzīvē. Jūdi šo stāstu un sekojošo uzvaras dziesmu lasīja Pashas svētkos, bet kristieši Pashas vigīlijas liturģijā, kas ir svarīgākais liturģiskais brīdis Baznīcas gadā. Šajā brīdī īstenojas bauslis: “Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs” (Izc 12,14). Kristībās ūdenī mēs tiekam iegremdēti Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Mūsu saite ar Jēzu palīdz mums ar uzvaru iet cauri nāves pieredzei, kuru paši nevaram ieplānot un noorganizēt, bet varam teikt Kungu, kurš zina izeju no mūsu dzīves strupceļiem. 

* Rom 6, 3-11, Lieldienu vigīlija

** Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23, Lieldienu vigīlija

br. Jānis Savickis OFMCap

Ps 22, 8-9.17-20.23-24, Pūplsvētdiena

Ps 22, 8-9.17-20.23-24

Pirms gada Pūpolsvētdienā pārdomājām apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem fragmentu (2, 6-11), “jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme”*, bet šogad iedziļināsimies šai dienai paredzētajā psalmā. Šis psalms ir viens no spēcīgākajiem psalmiem, kurš apdzied Kristus ciešanas, jo tajā var lasīt saucienu, kad tiek atklāts, ka Dievs ir attālinājies un klusē. Jēzus nāves lūgšana bija tieši 22. psalms. 22. psalms apkopo visu, ko kristieši svina Lielajā Nedēļā līdz pat Lieldienu laika pēdējiem svētkiem - Svētā Gara nosūtīšana. Šajā psalmā mēs ņemam līdzdalību vajāta un izsmieta Cilvēka nāvē (Liekā Piektdiena); dzirdam, ka pastarā pestīšana nonāk arī pie mirušajiem pazemes valstībā (Lielā Sestdiena); uzzinām par līdz nāvei izsmietā Cilvēka glābšanu (Lieldienas); visbeidzot to, ka Viņa izglābšana un stāsts par Viņa glābšanu izveido kopienu (Vasarsvētki). 

Kunga pēdējie vārdi no krusta ir šī psalma pirmie vārdi: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” (Ps 22,2). Jēzus piedzīvoja lielu attālinātību no Dieva, kaut arī zināja, ka Dievs ir ar Viņu. Šo pamestību un iekšējo cīņu Jēzus izteica savam Tēvam; līdzīgi kā to piedzīvoja lielie Dieva vīri, piemēram, Ījabs un Jeremijs. Vai tas nav aizkustinoši, ka dziļi personiskā savas dzīves brīdī Jēzus savu pieredzi neizteica ar saviem vārdiem, bet psalma vārdiem; vārdiem, kurus lietoja visa tauta, lai stāstītu Dievam par savām raizēm un traģēdijām, un stiprinātos cerībā. Jēzus uzticējās Tēvam visas savas dzīves laikā un krusta notikumi nebija izņēmumi. Viņa uzticēšanās ir tik spēcīga un pilnīga arī krusta ciešanu notikumos. Šis sauciens izsaka dziļākās un vecākās Bībeles vaimanas. Cilvēka cieņa šajā psalmā ir pilnīgi sabradāta. Ienaidnieki kā mednieki noķer savu laupījumu un “tie dala manas drēbes savā starpā” (22,19; skat. Jņ 19,32-24). Pēdējie izmisīgie vārdi noslēdz šīs vaimanas: “Bet tu, Kungs, nepaliec tālu!... steidzies man palīgā” (22,20). 

Tomēr baismīgais ciešanu tēls nav šī psalma noslēgumā, jo seko Dieva slavēšana, kurš nostājas upura pusē. Šis psalms nav tikai pamestības pieredzes pieraksts, bet arī izsaka lielu cerību. 22. psalmā taisnīgais jūtas pamests, jautā Kungu, tomēr viņa centrālā vēlme ir Dieva klātbūtne. Taisnīgā lūgšana ne tik daudz lūdz palīdzību, bet vēlas Kunga klātbūtni! Psalma autors atraujas no sava posta un vēršas pie Dieva, kurš var dāvāt pestīšanu. Interesanti, ka dziļa sūdzība spēj pārvērsties lūgšanas laikā par uzticību. Tā lūgšanā tam vajadzētu notikt. Cilvēks sāk Dievam stāstīt par savu nožēlojamo stāvokli un pārmet Viņam savas problēmas, un starp šīm sūdzībām cilvēkā kaut kas mainās, jo sūdzība pārtop lūgšanā un lūgšana liegā uzticībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka šajā psalmā ir liela lūgumu dažādība: sūdzības ( “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”), uzticības izteikšana (“Tu taču sēdi tronī Svētais, dzied Israēls tev slavu!”, 22,4), lūgums (“Neatstāj mani - briesmas ir tuvu, un palīga nav!”, 22,12), pateicība (“jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas”, 22,25) un slavēšana (“Tevi es slavēšu lielajā sapulcē”, 22,26).

Šajā psalmā atspoguļojas visa Lielās Nedēļas un Lieldienu laika liturģija līdz pat Vasarsvētkiem, un noteikti, tā ir arī mūsu dzīve, jo tie, kas lūdzas, tiem attālināšanās no Dieva un vientulība nav vienīgā ticības pieredze, bet viņi iepazīst arī glābiņu un jaunu ticības kopienu Kunga vadībā. “Meties pie Kunga” (Ps 22,9) bieži tiek tulkots kā “uzticies Kungam”. Vajātāji taisnīgajam liek uzticēties Kungam. Vārds “mest” ebreju valodā saistās ar ripošanu (piem., Jēkabs “noripināja akmeni no akas”, Rad 29,10), bet uzticība izriet no domas, ka smagums tiek uzlikts vai uzvelts Kungam. Jaunajā Derībā šī doma sasaucas ar apustuļa Pētera vārdiem: “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7). Lai kādu kravu uzliktu uz kāda pleciem, tā ir jāiegūst, jāizprot, jānosver, jāaptver un jāpaceļ; šis darbs var būt sāpīgs, tomēr Kungs aicina mūs to veikt, jo savādāk Viņām grūti par mums parūpēties, ja mēs paši nezinām, kas ir tas mūsu dzīves smagums. 

Bībeles cilvēka dziļās vaimanas noslēdzas vienmēr ar ticību un nevis ar izmisumu; viņš zina, ka var savus smagumus uzmest Kungam. Tādai būtu jābūt kristīgās lūgšanas pieredzei: realitātes uztvere mainās lūgšanas laikā! Kādam no malas vai neticīgajam varētu likties, ka raizes un uzticība ir pretējas nostājas un, ka patiesa ticība izpaužas nesatricināmā mierā. Arī vārdi “Dieva pamesta vieta” vai “atstāts cilvēks” sadzīves valodā bēdīgā kārtā atspoguļo šo lielo neizpratni; šie vārdi pat tiek attiecināti uz visu pasauli. Šāda šo vārdu izpratne ir tikai puse no stāsta, pat bez vēlmes iepazīt otru pusi. Tomēr ticīgais cilvēks labi zina, ka ir turpinājums. Dziļā ticībā vaimanas un uzticība var pastāvēt vienlaicīgi. Jēzus Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notikums tam ir vislielākais pierādījums. Uzkraujot (uzticoties) Dievam savu dzīvi, katrs kristietis ir aicināts iet šo pashas ceļu, lai kopā ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, atgūtu arī savu dzīvi.

* Filip 2, 6-11, Pūpolsvētdiena

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 8, 1-11, V gavēņa svētdiena, C

Jņ 8, 1-11

Trešo gavēņa svētdienu pēc kārtas Baznīca mūs aicina pārdomāt atgriešanās ceļu. Iepriekšējās divas svētdienas lasījām Lūkasa Evaņģēliju, bet 7. aprīļa svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēliju. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienās arī šoreiz Evaņģēlijs uzsver atšķirību kāda pastāvēja starp Jēzus un farizeju attieksmi pret grēciniekiem. Jēzus, kas “pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem” (Lk 15,3) piedod grēkus laulības pārkāpējai, kurai draudēja nāves sods. Jēzus netrivializēja sievietes grēku, neapstājās pie tā, bet aicināja viņu iet atgriešanās ceļu. Jēzus parādīja viņai lielu uzticību, jo ticēja viņas vēlmei atgriezties; Jēzus uzticība saturēja arī solījumu, ka grēcinieks var mainīties un uzsākt jaunu dzīvi.

Levītu (20,10) un Atkārtotā Likuma grāmatā (22,22-24) atrodas priekšraksti par laulības pārkāpšanu, kura jāsoda ar nāvi. Šis senais priekšraksts dod iespēju Rakstu zinātājiem pārbaudīt Jēzu. Viņu nodomi nebija profesionāli vai zinātniski, bet provokatīvi; viņi zināja, ka Jēzus bija grēcinieku un muitnieku draugs, kas dāvāja viņiem piedošanu. Vai Jēzus varēja nostāties pret šo priekšrakstu un tādā veidā atmest Mozus likumu? “Jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” (Jņ 7,15). Jēzus skaidroja, ka Viņa mācība nāca no Dieva (7,16-18), bet jūdi tam nepievērsa uzmanību, viņi gribēja diskreditēt Viņu. Likme bija augsta. Pretinieki nemeklēja patiesību, bet ieganstu apsūdzēt “herēzijā”, kādu likumīgu āķi, lai pašu Jēzus varētu notiesāt. Ja Jēzus izteiktos par labu nomētāšanai ar akmeņiem, Viņu varētu apsūdzēt Romas likumu pārkāpšanā un kūdīšanā, jo tikai romiešiem bija tiesības notiesāt uz nāvi un izpildīt spriedumu. 

Noķerto laulības pārkāpēju nostādīja vidū. Tā rīkojas tiesas procesā. Ko darīs Jēzus? Šī notikuma kontekstā interesanta ir Jēzus rakstīšana smiltīs. Nav tik svarīgi minējumi, ko Jēzus tur varēja rakstīt, bet pati darbība. Šī darbība atgādina “divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31,18; At 9,10) jeb Desmit baušļus vai Dekalogu. Tā kā Jēzus atradās svētnīcā un rakstīja uz grīdas akmens plāksnēm, Viņa žests ir ļoti spēcīgs. Tagad Jēzus nedomā par jauniem Desmit baušļiem, bet par vārdiem, kas šos baušļus var skaidrot. Mozus vārdi Likumā bija nedzīvi burti, kurus Jēzus vēlējās atdzīvināt: “Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3,6). Jēzus vārdi un nostāja atklāj Dekaloga dzīvdarošo un atbrīvojošo spēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8,11). Dekaloga jēga tiek atklāta Jēzus vārdos un Jēzū Kristū: “Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta” (Jņ 3,17).

Šīs svētdienas Evaņģēlijs uzsvaru liek vairāk uz cilvēka vajadzību atgriezties. Dieva piedošana ir žēlastība un arī aicinājums grēciniekam neatkāpties no greizā ceļa. Atgriešanās sākumā šķīsts un saprotošs skatiens, viens vārds un draudzīgs žests var būt dziedinošs un iedrošinošs. Jēzus nenoliedz Dieva sodu, tomēr grib, lai katrs cilvēks ar to sastaptos personīgi. Šī stāstā centrā nebija grēks, bet Dieva nostāja grēcinieka priekšā, kurš tic un zina, ka cilvēks var dzīvot savādāku dzīvi. Kungs uzticējās viņas turpmākajam ceļam. Cerības Dievs (Rom 15,13) saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) un tā skan Jēzus ielūgums nākotnē iet kopā ar Viņu. Skats nākotnē kopā ar Kristu ir būtiska ticības sastāvdaļa. Kungs neuzsāka abstraktu sarunu par Likumu, bet pievērsās uzreiz grēciniekam, kuram nepieciešama glābšana un Dieva piedodošā mīlestība. Tik pat konkrēti Viņš rīkojās savā dzīvē un misijā līdz pat krusta nāvei. Jēzus nāca pasaulē, lai nomirtu pie krusta koka un lai Tēvs Viņu augšāmceltu trešajā dienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 15, 1-3.11-32, IV gavēņa svētdiena, C

Lk 15, 1-3.11-32

Ceturtajā gavēņa svētdienā, jau otro svētdienu pēc kārts, turpinām pārdomāt atgriešanās procesu mūsu dzīvēs. Šajā procesā ir divi virzieni - grēks un atgriešanās: attālināšanās no Dieva un atgriešanās pie Viņa. Lai ilustrētu šo procesu Baznīca mums piedāvā līdzību par “Piedodošu tēvu”. Šajā līdzībā galvenais varonis ir tēvs, kurš mums parāda Dieva attieksmi pret cilvēku, kurš atgriežas, un tāpēc labāk šo līdzību būtu nosaukt par “Piedodošā tēva” līdzību un nevis līdzība par “pazudušo dēlu”. Abu brāļu stāsti līdzībā ir blakus tēmas, pakārtotas tēvam. Šajā komentārā lielāku uzmanību pievērsīsim tēva reakcijai uz dēla atgriešanos, lai šajā gavēņa laikā labāk apzinātos kāds ir Dievs, kurš aicina mūs uz atgriešanos, kā Viņš mūs gaida un kādu prieku mēs varam sagādāt Viņam. Pat ja esam kā jaunākais dēls, kurš atgriežas saskaņā ar aukstu aprēķinu un nezina ko sagaidīt no tēva, mēs esam aicināti pat ar nepilnīgiem nodomiem, neskaidri izteiktiem vārdiem un vēlmēm doties pie Kunga. Dievs ir katras atgriešanās pirmais iniciators un mūsu ziņā ir atbilde, kādu mēs dosim Kungam. Viņš priekš mums ir sagatavojis pārsteigumus. 

Jaunākais dēls pameta tēva mājas ar visu savu mantojumu. Interesanti, ka Raksti pret šādām situācijām brīdina un tajos ir skaidra nostāja: “Ievērojiet! Ne dēlam, ne sievai, ne brālim, ne draugam nepiešķir varu pār sevi, kamēr vien esi dzīvs” (Sīr 33,19-20). Tomēr tēvs rīkojas saskaņā ar saviem pārsteidzošajiem ieskatiem. Cilvēkā ir apslēpta vēlme attiecībā pret tēvu, kuru viņš vēlas pārsniegt, izskaidrot un iegūt taisnību savā pusē; kļūt par kungu pār sevi, savu dzīvi un nākotni, izdzēst tēva tēlu no savas dzīves. Vēlme atbrīvoties no Dieva cilvēkos ir klātesoša no Ādama un Ievas laikiem: “būsiet kā Dievs” (Rad 3, 5). Dēls iztērējot savu mantu nonāk izmisīgā situācijā. Viņš saprata ne tikai to, ka viņa dzīve ir viens liels haos, bet arī to, ka nav vairs cienīgs saukties par tēva dēlu un bija gatavs pazemot sevi, lai atgrieztos mājās. Zīmīgi, ka Jēzus nesaka, ka dēls atgriežas ciemā vai mājas, bet tieši pie tēva. Tēvs lūkojās tālumā un gaidīja savu dēlu, ar mīlestību piepildot attālumu, kas viņus dalīja. Var pat teikt, jo lielāks bija attālums, jo vairāk tas bija piepildīts ar mīlestību. 

Pirms nekā sasniedza māju, tēvs nesēž mājās vai citas nodarbēs, bet gaidīja jaunākā dēla ierašanos. Šī stāsta vieta Jēzus klausītājos varēja izraisīt kultūršoku. Normāli tēvs gaidītu dēlu, lai no viņa saņemtu kādas cieņas izpausmes. Tomēr Dieva līdzjūtība ir pārsteidzoša. Tēvs ir tik ļoti priekpilns, jo metās ar mīlestību savam dēlam ap kaklu. Tēva reakcija uz dēla atgriešanos atklāj mums tēva sirdi, kurš, izrādās, atlaidis dēlu, ir domājis par viņu visu laiku. Spēcīgais apkampiens liecina par nemainīgo mīlestību pret viņu un reālām prombūtnes sāpēm. Piedošana ir vispārēja un tūlītēja. Viss, ko tēvs piešķīra dēlam ir dziļi simbolisks un katrs no elementiem ir atsevišķa stāsta vērts. Vārdu skūpstīt var tulkot arī “skūpstīja viņu daudzas reizes” vai “skūpstīja viņu maigi”. Drēbes un gredzens simbolizē cilvēka pozīciju mājās. Basās kājas liecināja par kalpa vai verga statusu, bet apavu ieģērbšana norāda, ka cilvēks ir brīvs. Nobarots vērsis bija ļoti rūpīgi izraudzīts un pieskatīts dzīvnieks. Tēvam nebija atbilstošāka situācija kā šī, lai savā priekā dalītos ar visu labāko, kas viņam ir.

Dēls pat nepaspēja izteikt savu nodomu un tēvs sveica viņu atpakaļ ģimenē, apgājās ar lielu cieņu un deva pavēli svinēt viņa atgriešanos. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šo līksmo notikumu ritējumu pārtrauca vecākā dēla pretenzijas. Atvērts paliek jautājums, vai vecākais dēls pievienojās mielastam? Viņš šajā stāstā simbolizē farizejus un visus viņiem līdzīgos cilvēkus, kuri ir aicināti mainītu savu domāšanas veidu pret visiem šķietami nevietā atnākušajiem. Vecākais brālis domāja, ka attiecību pamatā ar tēvu ir darbs, likums, pienākums, jo savam tēvam nekalpoja aiz mīlestības, bet dēļ atmaksas; viņš pat uztvēra sevi kā nebrīvu un sasaistītu kalpu. Tēva vārdi: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss mans ir tavs” (Lk 15, 31) norāda uz tautas vadoņiem, kuri kā izvēlētās tautas locekļi atradās priviliģētās attiecībās ar Dievu. Viņi bija derības un Likuma sargi un liecinieki, un tai vietā, lai priecātos par citiem, kas pievienojas viņiem, lai kļūtu par valstības bērniem, viņi dusmojās. Līdzība ir ar atvērtu nobeigumu, jo aicina mūs pārdomāt, ko mēs darītu, ja mēs būtu vecākā brāļa vieta. Vai mēs pieņemtu grēciniekus, kuri atgriežas un svinētu viņu atgriešanos, vai arī mēs būsim pārliektu noraizējušies par sevi un nedalītos atgriešanās priekā? Vai apšaubītu vai turētu aizdomās atgriešanās motivāciju?

Jēzus pretinieki Lūkasa Evaņģēlijā gandrīz vienmēr bija farizeji un un likuma zinātāji. Šī iemesla dēļ Viņš pastāstīja trīs līdzības, kuras varam lasīt 15. Lūkasa Evaņģēlija nodaļā. Visas trīs līdzības runā par lietām vai personām, kas pazuda un pēc tam tiek atrastas. Šīs līdzības māca par atgriešanos pie Dieva un atvērtību uz Jēzu Kristu, kurš sludina Dieva valstību. Jēzus runāja ar farizejiem, kuri noraidīja valstības vēsti. Viņi iebilda pret to, ka grēcinieki nāca pie Jēzus un ticēja Viņa vārdiem, jo viņiem nepatika doma, ka cilvēki no “ārpuses”, atkritēji un grēcinieki var kļūt par valstības dalībniekiem. Kā tēvs sarīkoja mielastu dēlam, tā Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem. Jēzus apzināti lieto mielasta tēlu šajā vietā, jo iepriekš pieminētais mielasts simbolizēja valstības ierašanos (13, 29; 14, 15-24). Jēzus klausītāji uzreiz izprata šī mielasta nozīmi. Grēcinieki, kuru simbolizē jaunākais dēls, iegāja valstībā, jo viņi tuvojās Dievam; viņi ticēja, ka ir jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu piedošanu. Šīs svētdienas līdzībā nekas netiek runāts par pazudušā meklēšanu (kā līdzībā par pazudušo avi, 15, 3-10) vai nepieciešamību nožēlot grēkus, bet tas tāpēc, ka šī ir līdzība, kura uzsver tēva piedodošo mīlestību pie kuras mēs varam vērsties lielā brīvībā. Esam aicināti savā dzīvē nejusties kā novēroti ar kādu kontrolējošu aci, bet, ka ir Kāds, kas mūs gaida un mīl. Dēla vārdi: “Es celšos un iešu pie sava tēva” (15,18) izsaka vēlmi atrast jaunu sākumu mūsu dzīvēm, kurā klātesoša būs mīlestība, piedošana un mērķis. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 13, 1-9, III gavēņa svētdiena, C

Lk 13, 1-9

Trešās gavēņa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus aicina savus klausītājus izprast sava patreizējā dzīves laika nozīmi, jo Dievs darbojas caur Jēzu ne tikai pagātnē, bet šodien un aicina uz atgriešanos. Lasot Evaņģēliju redzam, ka tur attēlotais laiks bija saspringts, bet tas neattaisnoja cilvēku nespēju redzēt Dieva darbību Jēzū Kristū, jo dēļ savas tuvredzības viņi noraidīja pašu Dievu. Tas attiecās arī uz spēju lasīt laika zīmes. Palestīnā lietus mākoņi nāk no rietumiem, Vidusjūras, bet sausie vēji no dienvidiem un austrumiem. Cilvēki prata lasīt šīs zīmes, bet palika nejūtīgi pret zīmēm ap sevi, neuztvēra Dieva zīmes, bet tikai dabas parādības. Savas dzīves problēmas un ķibeles viņi prata atrisināt un skaidrot, bet lielāko sava laika krīzi viņi nepamana - nepieciešamību atgriezties.

Jēzus atmeta jautājumu par cilvēku grēka līmeni, jo tas novērsa uzmanību no patiesā jautājuma: grēka klātbūtne dzīvē, neizšķirot tā veidu. Cilvēkam ir tendence salīdzināt grēciniekus un grēka pakāpes, lai varētu attaisnot sevi un tādā veidā neuztvert sevi kā tik sliktu personu kā citi vai arī domāt: ja daudzi tā dara, varu arī atļauties tā grēkot - grēka vidējos statistikas rādītājus sabiedrībā tas nemainīs. Jēzus vēlējās nepielaist šādas atbildības mazināšanas stratēģijas. Viņš vēlējās vērst uzmanību uz pašu svarīgāko un, tāpēc nerunāja tik daudz par pašu grēku, bet par atgriešanos. Muļķīgi ir meklēt ciešu saiti starp kādu traģisku notikumu un grēcīguma pakāpi cilvēkiem, domāt, ka ir tāda kategorija cilvēku, kuriem jāuzmanās ejot gar ēku sienām, lai tās neuzkristu. Vai tad nebūtu tā, ka, ja cilvēku izpratne par grēku un sodu būtu adekvāta, tad ar noteiktu algoritmu palīdzību varētu paredzēt soda izpildi, bet tā nav: Kungs ļauj saulei spīdēt pār visiem un ļauj nezālēm augt starp kviešiem.

Ījaba grāmatā Ījaba draugu skatījums uz grēku bija tāds, kāds cilvēkiem Evaņģēlijā. Ījaba grāmatā ciešanu tēma saistībā ar grēku un taisnīgumu ir rūpīgi atrunāta, un ja skatās uz visa Svēto Rakstu fona, īpaši spēcīgi un daudz tieši šajā grāmatā. Draugi Ījabam teica: “tu ciet tāpēc, ka esi grēkojis, jo ja tu būtu taisnīgs Dieva priekšā, tev klātos labi”. Draugi pārstāvēja vispārējo gudrību, kuru Ījabs apstrīdēja, bet Jaunajā Derībā Jēzus ar savām ciešanām parādīja šīs loģikas nepamatotību. Kristiešu dzīves pieredze arī apstiprina to, ka svētums nepalīdz izvairīties no pārbaudījumiem un traģēdijām. Kopš Bībeles plūdu laikiem, Dievs ar cilvēci neapietas saskaņā ar tās nopelniem un atliek tiesu uz laika beigām. 

Evaņģēlija fragmentā lasām divus stāstu par “grēcinieku likteni”. Jēzus atbilde bija pretēja jūdu izpratnei. Jēzus aicināja atgriezties no grēkiem. Lūkasa Evaņģēlijā atgriešanās ir viena no pamattēmām (3,8; 5,31-32; 18, 9-14; 24, 47). Kad Jēzus sludināja atgriešanos, Viņš domāja par sirds virzības maiņu, kas notiek pateicoties Dieva vēsts dzirdēšanai. Visi cilvēki ir grēcinieki un katram ir nepieciešama grēku nožēla, jo katrs ir pelnījis sodu. Jūdiem bija jāizprot, ka visa viņu tauta bija grēcīga Dieva acīs un tauta atgādināja koku, kas nenes augļus. (Mih 7,1; Is 5, 1-7). 

Koka tēls arī atsauc atmiņā pasaules pirmsākumus, kad Dievs pastaigājās pa paradīzes dārzu un meklēja cilvēku (Rad 4,7). Dievs meklē cilvēku, jo vēlas ar viņu būt kopā un gaida no viņa mīlestības pilnu atbildi, auglīgu atbildi. Dažādos veidos Dievs ir uzrunājis cilvēkus un vispilnīgāk to darīja Jēzū Kristū. Cilvēki ar neauglīgu koku rīkotos izlēmīgi, atbrīvotu zemi jaunam veselīgam kokam, tomēr Dievs dod otro iespēju un, ja viņi to neizmantos, tad tā jau būs viņu atbildība. Cilvēkam ir iespēja dažādos savas dzīves notikumus uzlūkot Dieva mīlestības zīmes, kas atgādina par nepieciešamību atgriezties. Ja kāda katastrofa mani vēl nav piemeklējusi, tad man vēl ir laiks un iespēja atgriezties, novērojot dažādus brīdinājumus. Jaunajā Derībā varam iepazīt Dievu kurš ir mīlošs, bet arī redzam, ka grēcīgai dzīvei ir konkrētas sekas.

Šo Evaņģēlija fragmentu mums ir jāredz gavēņa kontekstā. Jēzus ir ceļā uz Jeruzalemi, kur piedzīvos netaisnu spriedumu. Šādu ceļu piedzīvoja daudzi pravieši. Tā nav arī nejaušība, ka otro reizi tiek pieminēts Pilāts (3,1) un tiek saistīts ar galilejiešu noslepkavošanu. Mūsu priekšā ir Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpums, kuru nevar pieņemt pasīvi un bez savas dzīves virziena maiņas. Gavēņa laiks mums var palīdzēt iezīmēt atgriešanās ceļu. 

Vieglāk ir pieņemt teorijas kādas sastopam šīs svētdienas Evaņģēlijā vai kādas savas izdomas, bet grūtāk ir pieņemt Jēzu Kristu, kurš vienmēr ir paklausīgs Tēvam, jo nojaušam, ka tādas attiecības atspoguļo patiesību par mums, bet nevēlamies zaudēt savu viltus identitāti. Iekšēja pretestība pret Jēzu pastiprina vēlme uzturēt savu autonomiju un rīcības brīvību. Tomēr Evaņģēlijs mums parāda Jēzu kā patiesi brīvu, jo dara Tēva gribu. Atgriešanās ceļa sākumā ir jāpieņem lēmums pildīt Tēva gribu kā Jēzus. Daudzi atmet šo ceļu, jo nevēlas spert soli, lai nonāktu atkarībā no Kāda lielāka par sevi, kurš var dot patiesību, skaistumu un taisnību ikvienai dzīvei. Dzīve patiesībā ļauj pieredzēt patiesu Jēzus pashu savā dzīvē un pretnostatīties dzīves banalizācijas kārdinājumiem flirtējot ar patērnieciskumu, baudām un vientulību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 9, 28b-36, II gavēņa svētdiena, C

Lk 9, 28b-36

Pirmajā gavēņa svētdienā Baznīca aicināja mūs sekot Jēzum tuksnesī, lai pārdomātu, ar kādiem kārdinājumiem ir jāsaskaras cilvēkam šajā pasaulē. Vai mēs apzināmies savās dzīvē tādu parādību kā kārdinājumi? Vai spējam atpazīt un reaģēt uz “mehāniskām” darbībām mūsu uzvedībā? Vai esam iepazinuši savus iekšējos un ārējos motivācijas centrus? Jēzus kā pilnīgs cilvēks pazina savas reakcijas, domas, jūtas un darbojās saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, kā jaunais Ādams. 17. marta svētdienas Kunga Pārveidošanās apraksts mūs aicina vēl dziļāk uzņemties iekšējās attīrīšanas darbu. Kalnā Jēzus pārveidojās, jo dievišķā Viņa personas daļa izlējās gaismas veidā caur katru Viņa ķermeņa atomu. Baznīca izvēlējās šo fragmentu otrajai gavēņa svētdienai, pirmkārt, lai norādītu uz tā ciešo saistību ar Kunga pashālo godību astotajā dienā (Lk 9,28; 24,1), nedēļas pirmajā dienā, jaunās radības sākumā jeb svētdienā, kad Kungs augšāmcēlās. 

Otrkārt, šīs fragments vēlas norādīt uz augļiem, ko nes cīņa ar kārdinājumiem mūsu ticībai un atvērtībai uz Tēvu, un kā ietekmē mūsu apziņu, atmiņas un emocijas, un tādā veidā mūsos var atmirt visas mūsu viltīgās alianses ar kārdinājumiem. Tieši šī svētdienas lasījums atrodas Evaņģēlija centrā kā Jēzus kalpojuma virsotne. Šis notikums atkal var izsaukt jautājumus, kuri Evaņģēlijā jau izskanēja: “kas Viņš ir?” un “par ko jūs Mani uzskatāt?” Uz šī kalna sākas Kunga ceļš uz pēdējo pashu Jeruzalemē. Jēzus veiktie brīnumi norādīja uz augšāmcelšanos, bet pārmainīšanās atklāja dievišķību un jēgu kāda būs augšāmcelšanās notikumam mirstīgajai miesai, un arī mūsu svēttapšanai. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par visiem lielajiem Jēzus misijas notikumiem uzsver lūgšanas lomu tajos: kristības Jordānā un Svētā Gara nolaišana (3,21), mācekļu izjautāšana (9,18), Pārveidošanās kalnā (9,28), mācība par lūgšanu (11,1), Olīvkalnā (22, 42), uz krusta koka (23, 34) un arī brīžos, kad Kungs devās uz tuksnešainu vietu (4, 42; 5, 16). Svarīgi, ka Jēzus savus mācekļus nemācīja lūgties atšķirīgi no sevis, bet mācīja lūgt Tēvu tādā pašā intimitātē un pašatdevē. Tēvs uz Jēzus lūgšanām atbildēja ar tik piesātinātu mīlestību kā barību, kas nodrošina visas miesas vajadzības (ka var četrdesmit dienas gavēt). Jēzus ar visu savu būtību un miesu pakļāvās mīlošā Tēva gribai un no šī pārveidošanās brīža visa Viņa misija izteiks šo beznosacījuma “jā” Tēva mīlestībai, līdz pat ciešanām un nāvei. Evaņģēlists Lūkas vienīgais no evaņģēlistiem uzsver, ka Jēzus devās kalnā, lai lūgtos (9,28) un tās laikā pārmainījās. Šīs pārmainīšanās godības autors nebija Jēzus, bet Tēvs. 

Uz Jaunās Derības fona šī Pārveidošanās aina īpaši izceļas ar Vecās Derības motīviem: mākonis, balss no debesīm, Mozus un Elijs, zaigojošs apģērbs u.c. Šīs daudzās norādes uz Veco Derību ļoti skaidri parāda, ka Jēzus ir kāds, kurš pieder īpašā veidā Dieva realitātei. Jēzus sarunājās ar Mozu un Eliju par savu “pāreju”, “izceļošanu” (gr. exodus) (Lk 9,31). Vārds exodus norāda uz Kunga pashu, kurā Viņš tiks mocīts, nonāvēts, augšāmcelsies un uzkāps debesīs. Šis grieķu vārds ir ar ļoti spēcīgu garīgu lādiņu un tāpēc Lūkas to izmanto tādā svarīgā Jēzus misijas notikuma aprakstā. Vārds exodus arī attiecas uz Izraela izceļošanu no Ēģiptes nebrīves. Jēzus šajā kontekstā ir parādīts arī kā jaunais Mozus, kurš caur nāves ūdeni ved savu tautu uz Tēva valstību. Ja mēs paturam atmiņā domu, ka Jēzus ir jaunais Ādams, mēs varam arī saskatīt spožajā apģērbā norādi uz Vecā Ādama “vīģu lapām” (Rad 3,7) un ieraudzīt Kungu kā to, kurā tiek atjaunotas cilvēka patiesās attiecības ar Dievu. Jēzū Kristū Dievs vairs nav kāds, no kura jābaidās, jo esi kails un jāslēpjas (Rad 3,10). Pirmā cilvēka lielākais dzīves spožums bija draudzība ar Dievu, bet tā zaudēšana izraisa visas turpmākās bēdas. Jēzus pārvarēja Ādama grēcīgo situāciju un ietērpās Dieva draudzības spožumā. 

Trīs mācekļi, Pēteris, Jēkabs un Jānis, bija klātesoši šajā notikumā. Kungs viņus izvēlējās. Viņiem nebija nekādas īpašas personiskās dotības, kas palīdzētu labāk pieredzēt pārveidošanos vai to uzreiz izprast, ne arī viņiem bija kādas noslieces uz dziļu garīgu apceri vai misticismu. Tā bija Kunga griba, kas joprojām aicina katru cilvēku, neskatoties uz viņa prasmēm un īpašībām, iekļauties pestīšanās plānā. Jēzus, kurš saviem mācekļiem ir atklājis savu ciešanu ceļu, piedzīvo pārveidošanos, jo mācekļiem bija jāatklāj, kas ir tas, kas iet tumsībā dēļ visiem cilvēkiem. Šo trīs apustuļu personā Kungu redzēja Baznīca, jo Baznīcas ceļš ir liecinieku ceļš. Šie paši trīs liecinieki būs līdzās ar Jēzum Olīvkalna tumsas stundā. Pārveidošanās spozme ļauj aptvert Dieva Dēla nāves kosmisko skandālu, kad Viņš dziļi un reāli ieiet mūsu grēka naktī. Kungam bija vajadzīgi šie liecinieki (līdz galam neizprata notiekošo, apžilbināti, bailīgi un miegaini), kuri dotu liecību par pārveidošanās gaismu un Olīvkalna nakti; liecību par to, kas pārsniedz cilvēka spējas liecināt. 

Viņi bija liecinieki, kaut arī nepiemēroti šim uzdevumam, tomēr tas Dievam bija vajadzīgs: “Kas bija no sākuma, ko dzirdējām, ko savām acīm redzējām, ko skatījām un savām rokām taustījām, dzīvības Vārdu, un dzīvība parādījās, un mēs redzējām, un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums parādījās” (1 Jņ 1, 1-2). Šāda liecība cilvēkam ir nepieciešama un tā joprojām izskan no Kristus mācekļiem. Kristus liecinieki nav sagatavoti speciālisti, kas saskaņā ar šablonu stāsta par savām iekšējām vai ārējajām pieredzēm, bet tie, kas savā vājumā pieredz Kristus godību: “Viņš man sacīja: Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs. Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī” (1 Kor 12,9). Katrs cilvēks savā dzīvē ar kaut ko saskaras un daudziem var būt daudz aizraujošāki un saistošāki stāsti nekā kāda ticīgā liecība par Jēzu. Pieredze vēl neveido liecinieku. Tā nav pareiza uzvedība, drosme un izcilība dažādās situācijās. Jēzus liecinieks nav siltumnīcā audzis, spodrināts un iekonservēts ar garīgās kosmētikas piederumiem. Pēteris, Jēkabs un Jānis izkristu šajos eksāmenos, tomēr svarīgākajā jautājumā viņi nekļūdījās. Viņi bija izgāzušies, bet savu “neko”, “svēto egoismu”, visu sevi atdeva Kungam, jo viņi uzticējās Viņam un meklēja Viņu: “Viņam vajag augt, bet man mazināties” (Jņ 3,30), tā bija mācekļu pasha, viņu nāve grēkam un augšāmcelšanās dzīvei kopā ar Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 4, 1-13, I gavēņa svētdiena, C

Lk 4, 1-13

Šī gada lielā gavēņa svētdienās Baznīca kā Evaņģēlija lasījumus piedāvā evaņģēlista Lūkasa darbu. Gavēņa kontekstā kristīgā atgriešanās izvēlētajos fragmentos tiks apskatīta morālā griezumā un uzsvars būs likts uz izlīgšanas tēmu, kas savu kulmināciju sasniegs Pashas notikumā. Kristības un gandarīšana ir divi lielā gavēņa stūrakmeņi ar kuru palīdzību cilvēks izlīgst ar Dievu. Gavēņa atgriešanās ceļš, līdzīgi kā katru gadu, iesākas ar Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Šajā svētdienā uzzināsim, kam ir jāseko atgriešanās ceļā, lai savu aizgriešanos no grēka un pievēršanos Kungam piedzīvotu autentiski. Tas ir atgriešanās piemērs, kuru dod mums Jēzus Kristus, un kurš nepadevās kārdinājumiem, kuriem mēs ikdienas esam pakļauti. Jēzus kā patiess cilvēks, jaunais Ādams, uzveica velnu un apstiprināja savu atkarību no Dieva, atklāja savu patieso badu - badu pēc Dieva. Jēzus vēlējās kalpot Tēva gribai, ko vispilnīgāk īstenoja uz krusta koka, kad īpaši tika velna kārdināts. 

Evaņģēlija tekstā iepriekš varam iepazīties ar Jēzus ciltsrakstiem (no Jāzepa līdz Ādamam) un kristībām Jordānā. Tas nav nejauši. Kristību laikā no debesīm atskanēja Tēva balss: “Tu esi mans mīļais Dēls” (Lk 3,22) un tā mēs uzzinām, ka Jēzus ir patiess cilvēks un Dieva Dēls, kurš ienāk pasaules vēsturē kā persona, kura ir padota šīs pasaules pārmaiņu ietekmēm un trauslumam, bet ciltsrakstos uzzinām, ka Jēzus ir jaunais Ādams, jaunās cilvēces pārstāvis, kuras sākums meklējams kristībās. Starp Jēzu un Ādamu ir daudz kas kopīgs: abi tika kārdināti ar līdzīgu velna taktiku, tomēr Jēzus pārvarēja kārdinājumus, kuriem padevās Ādams, vecais cilvēks. Velns solīja Ādamam, ka “būsiet kā Dievs” (Rad 3,5), ja cilvēks rīkosies pretēji Dieva vārdiem. Jēzu sātans arī centīsies kārdināt, lai Viņš rīkotos pretēji Dieva gribai. Trīs pret Jēzu vērstie kārdinājumi (maizes, varas, Dieva izmantošanas kārdinājums) atbilst trīs paradīzes koka augļiem, kas bija “labs, lai ēstu”, “tīkams acīm” un “kārojams prātam” (Rad 3,6). Vecais cilvēks no paradīzes tika izdzīts tuksnesī, bet jaunais Cilvēks no tuksneša iet uz paradīzi, kur arī aicina līdzi visus kristītos. 

Pirmais kārdinājums attiecas uz iepriekš atklāto Jēzus dievišķo statusu (Lk 4,22), un liktu viņam to apliecināt un ar brīnuma palīdzību apmierināt savu izsalkumu. Kad pēc gavēšanas Kungs bija ļoti izsalcis, nebija jābrīnās, ka velns kārdināja ar ēdienu. Šis kārdinājums tiešā veidā ir vērsts pret Jēzus paklausību Tēvam, lai ķermenisko vajadzību apmierināšana būtu svarīgāka par mesijānistisko darbu un kalpošanu. Evaņģēlists Matejs raksta: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (4,4), bet Lūkas tikai “ne no maizes vien cilvēks dzīvo” (4,4). Varētu likties, ka Lūkas līdz galam nav pierakstījis attiecīgos Jēzus vārdus, tomēr viņš vēlas ar to mūs iesaistīt atbildes meklēšanas darbā. No vienas puses evaņģēlists vēlas uzsvērt, ka cilvēks nav vienkāršs maizes ēdājs, bet no otras puses izvairās uzreiz pateikt, kas ir tas, kas cilvēkam ir nepieciešams. Lūkas atstāj saviem lasītājiem brīvību atbildes meklēšanā, jo paša atrasta atbilde ir daudz dārgāka nekā priekšā pateikta; paša atklāta atbilde ir kā laba pērle (Mt 13,45).

Otrs kārdinājums attiecās uz varu pār visu pasauli (gr. oikoumene); šis jēdziens ietver sevī varu pār cilvēkiem un tautām. Šī vara ir vispārēja un ar spēcīgu politisku pieskaņu, tomēr velnam pasaule nepieder un viņa solījumi jau pašā saknē ir neuzticami un fiktīvi. Velns vēlējās panākt, lai Jēzus kļūtu par spožu politisko mesiju. Jēzus nepadevās kārdinājumam un izvēlējas pazemības un kalpošanas ceļu (Lk 22, 24.27), jo tikai tā Viņš varēja kļūt par patiesu Mesiju un pasaules Pestītāju. Velns vēlējas saņemt godu no Jēzus un līdzīgi tas bija Ādama un Ievas gadījumā, lai cilvēki izvēlas starp Dieva un velna gribu, kas arī ietver goda izrādīšanu vienam vai otram; izvēlas tā gribu, kuru uzskata par labāku, pārliecinošāku, bet to var panākt ar manipulāciju un acu aizmālēšanas palīdzību. Jēzus kā jaunais Ādams izvēlas atdot godu vienīgajam Dievam. 

Jēzus ar Rakstu vārdiem uzveica velnu, bet melu tēvs vēl pēdējo reizi kārdina un izmanto Psalmu vārdus (91,11-12), lai pārbaudītu kāda ir Dēla uzticība Tēvam. Trešais, pēdējais kārdinājums notiek “uz [Jeruzalemes] svētnīcas jumta virsotnes” (4,9), svētajā pilsētā, kurai ir izšķiroša nozīme Jēzus misijā. Ja Jēzus lektu lejā no svētnīcas, tad tas būtu Kunga neticības akts; tie, kas uzticas kādam pilnībā nepārbauda uzticību! Svētnīcā un ap to notika svarīgākie Jēzus dzīves un mūsu pestīšanas notikumi. Jeruzaleme bija Jēzus ceļa galamērķis, kura arī Viņš piepildīja savu misiju, parādīja paklausību Tēvam un īstenoja pestīšanas plānu. Pēdējais kārdinājums bija visgrūtākais, jo attiecās uz Viņa ciešanām Jeruzalemē. Evaņģēlists Lūkas Jēzus misiju attēlo kā ceļu uz Jeruzalemei, kā ceļu uz vietu, kur Viņš tiks nodots, mocīts, nomirs un augšāmcelsies. Fragmenta pēdējie vārdi - “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (4,13) - ļoti izteiksmīgi norāda uz cīņas turpināšanos starp Jēzu un velnu, kuras pēdējās ainas varēsim iepazīt Jeruzalemē, kur Kungs tiks nogalināts. Evaņģēlists Lūkas velnu kā aktīvu stāsta tēlu pieminēs saistībā ar Jūdasu, kurā “sātans bija iegājis” (22,3).

Jēzus, jaunais Ādams uzveica velnu atsakoties no sevis un atzīstot atkarību no Tēva. Izsalkums pēc Tēva gribas un vārdiem bija lielāks nekā fizisks bads, un vispilnīgāk tas īstenojās krusta ciešanās. Kristus ņēma mūsu grēkus uz krusta un iepazina arī kārdināšanas mehānismus, kurus pieredz visi cilvēki, un šai pieredzei cauri izgāja kā uzvarētājs, augšāmcēlās no miroņiem. Uz līdzīgu tuksneša pārbaudījumu tika aicināti daudzi Kristus liecinieki, apustuļi un svētie, kuri bieži savu misiju starp cilvēkiem uzsāka tikai pēc vientulības un tuksneša pieredzes laika kopā ar Dievu, kur viņu ticība tika pārbaudīta. “Sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam” (Rad 3,6), bet jaunais cilvēks, kristietis ir aicināts apstāties un neļauties katrai mirkļa tirānijai valdīt par viņu, bet ar pacietību un pazemību iekļauties kādā garākā pestīšanas plānā, kurā saite ar debesu Tēvu ļauj nepadoties kārdinājumiem, bet iet kopā ticības ceļu ar Jēzu Kristu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos vēlas mūs ievest patiesajā dzīvībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap