Gal 3, 26-29, svētdiena XII, C

Gal 3, 26-29

Krustāsišana, Marija un Jānis no vienas puses, un Asīzes 
Francisks un Klāra, manuskrips no Nīderlandes, 1490-1500
The Crucifixion, with Mary, St. John, St. Francis of Assisi and St. Clare of Assisi -
KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

22. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pāvila vēstules galatiešiem, kurā apustulis formulē skaidrus uzskatus par Likuma lomu un Jēzus Kristus personu un sūtību. Šīs patiesības neapskata tikai ārēji un teorētiski, bet personiski, jo pats pieredzēja Kristus pārākumu par Likumu. Likums ved pie Kristus un tāpēc ticība Viņam ir saskaņā ar Likumu un apstiprina Likuma pāriešanu. Jēzus Kristus attaisno no grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu, kas kristiešiem dāvā jaunu dzīvi. Pāvils piedāvā sešus pierādījumus, ka pestīšana nāk caur ticību un nevis Likuma ievērošanu. Šajā svētdienā apskatīsim trešo argumentu, kurā uzsvars tiek likts uz kristību pieredzi. 

Kristticīgie ir Dieva bērni, kuri ir “ietērpti Kristū” (Gal 3,27) un atšķirības, kas dalīja cilvēkus kļūst mazsvarīgas, jo “visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28). Tik ļoti dažādi cilvēki tiek iekļauti vienā Kristus miesā un jūdiem nav nekāds pārsvars pār pagāniem, un nevarēja uzspiest savu dzīves veidu, ieražas un rīcību. Kristīgais universālisms ir nesalīdzināms ar jūdu Bībeli, kaut arī jau Radīšanas grāmatā Dievs apsolīja Abrahamam caur viņu “tiks svētītas visas dzimtas uz zemes” (Rad 12,3) un pravietis Isajs skaidroja Izraelim, ka Dievs izveda tautu trimdā, lai tā kļūtu par liecinieci pagānu vidū (Is 43, 4-8). Evaņģēlijā ir nepārprotami vārdi par iešanu pie pagāniem (Mt 28,18) un Pāvilam jau “nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,28).

Ietērpšanās Kristū saistās ar attiecībām starp cilvēkiem un tās ir attiecības, kas tiek pārveidotas kristībā. Apģērbs antikajā sabiedrībā norādīja uz sociālo lomu un šīs atšķirības tika izteiktas apģērbā, un tāpēc uzsvars šeit nav tik daudz uz kristītā iekšējo dzīvi, jo apģērbs norāda uz to, kas viens priekš otra mēs esam un tāpēc kristībā mēs tiekam apvienoti vienā jaunā sabiedrībā. Ietērpšanās Kristū sekas ir tādas, ka zūd visas atšķirības starp cilvēkiem . “Tie, kas saglabās svētumu, atdusēsies Vissvētā svētnīcā. Visus vientuļos iepriecinās Vienīgais no Tēva klēpja. Nebūs tur nekas, kas vīrišķīgs un sievišķīgs, ne verga, ne brīvā, bet visi būs dēli Visaugštākajā [sal. Lk 6,35; Ga; 3,28]”.* 

Mācību par Dieva bērnu godu vispilnīgāk ir izteicis Pāvils. Sākumā Dieva pieņemto dēlu gods bija Izraela privilēģija (Rom 9,4) un visi kristieši Jēzū Kristū par tādiem kļūst (Gal 3,26; Ef 1,5) un Gars viņus padara par pieņemtajiem Dieva dēliem (Gal 4,5; Rom 8,14-17), un viņi ir aicināti attēlot vienīgā Dēla tēlu sevī (Rom 8,29). Pašsaprotami ir tas, ka pieņemšana par Dieva bērniem dod arī mantojuma tiesības tam, ko saņēma patriarhi un tā ir Dieva valstība un mūžīgā dzīve. Praksē tas nozīmē, ka visi, kuri veido Dieva Baznīcu ir visu pārdabisko lietu, Gara dāvanu un augļu mantinieki. Tā ir pāriešana no verdzības uz brīvību, kas arī ir pierādījums tam, ka esam dēli. Pāvils ir liels brīvības macītājs un tā cenšas izteiktu pestīšanas īstenību. 

Cilvēki pirms Kristus dzīvoja saskaņā ar miesu, bet ticībā un kristībā pārmainītais cilvēks dzīvo saskaņā ar Garu. Dzīve saskaņā ar Garu atklājas kā spēja citiem dāvāt Augšāmceltā dzīvību, iekļaujoties Viņa nāvē, kas īstenojas kristībās. Tas nav formāls notikums un mūsu samierināšanās notiek par tik, par cik esam iekļauti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, kas turpinās kristībās un Euharistijā, Viņa miesā, kas tika nomocīta, nogalināta un augšāmcelta, lai kristieši varētu būt viens Kristū. Tie, kuri ietērpjas Kristū un kuros iespiests Kristību, Iestiprināšanās un Priesteriskais zīmogs un, kas Euharistijā vienojas ar Kristu, tiem vajag nest atgriešanās augļus un jārīkojas pēc Kristus parauga. Kristības saites ir piederības zīme ģimenei, kura visiem dod bērnu tiesības, dalību Euharistijā un sakramentu pieņemšanā, kā arī bērna pienākumos pret Baznīcu. Kristības atbrīvo no smaguma, ko izraisa dalījumi. 

“Ļaunie tiek saukti par velna dēliem: Jūs esat no sava tēva - velna [Jņ 8,44], bet taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8,14-23; Gal 3,26; 4,6). Tas ir vislielākais cēlums, kas izplūst no patiesas un dzīvas ticības, un protamas balstās uz patiesu, dzīvu un pilnīgu ticību.”** Pāvils savās vēstulēs uzsverēra, ka Abrahams ir ticīgo tēvs (Rom 4,12) un viņi ir viņa mantinieki (Gal 3,29), apsolījuma bērni (Gal 3,28), izvēlēti (Rom 8,33), mīlēti (Rom 1,7), Dieva bērni un dēli (Rom 8,16; Gal 3,26). Šīs svētdienas lasījumā kārtējo reizi dzirdam vienus no visbiežāk izmantotajiem Pāvila vārdiem (Gal 3,38), kas liecina par jauno un atpirkto tautu, kura pieredz savā starpā etnisko, kulturālo un politisko mūru nojaukšanu, jo visu sirdis tiecās pie Kristus. Kristus jaunums nozīmēja visu dabisko un politisko piederību un atšķirību relativizāciju, un mums tik pierastais kristiešu pulks patiešām bija jaunums, jo Baznīcai nepiederēja un nepieder tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni. 

“Būt kristietim nav identitāte tādā pašā veidā kā būt beļģim vai francūzim, vīrietim vai sievietei. Būt kristietim nenozīmē piederēt pašreizējai pasaulei, kas aiziet (1 Kor 7,31). Būt kristietim arī nenozīmē sevis izņemšana no pasaules. Pāvilam kristietība pārveido visas identitātes, kas viņu definē, lai pakļautu tās mīlestības un universālas komūnijas imperatīvam. Ticība vedina pārkāpt fiksēto identitāšu robežas. Lūk, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kas neved pie vardarbības, bet gan pie brīvības attiecībā uz piederību, absolūtas eksistenciālas patiesības modelis, kurā cilvēks var atrast sevi un pārveidot savas attiecības ar pasauli kopības vārdā.”***

*  Afrahats, Runa par derības dēliem 6,6 / Demonstrationes, Exhortatoria VI,6

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

*** Benoît Bourgine, Conversation, Identity and Truth // Edward Schillebeeckx and Contemporary Theology, Edited by Lieven Boeve, Frederiek Depoortere, Stephan van Erp, NY: T&T Clark International 2010, 230.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sak 8, 22-31, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Sak 8, 22-31

Trīsvienība. Neierasts attēlojums, kur Tēvs un Dēls tur
biķeri, kurā ielido balodis, kas ir Svētā Gara simbols.
Manuskripts no Francijas, 1400.g.

Svētās Trīsvienības svētkos Dieva vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Sakāmvārdu grāmatas, kuras tapšana saistās ar garu attīstības procesu. Līdzīgi katrs ticīgais visu mūžu iepazīst Svētās Trīsvienības noslēpumu. Izraelis runāja atšķirīgāk par savu Dievu nekā apkārtējās tautas par saviem dieviem. Katrā jaunajā tēlā, kuru mums piedāvā Raksti, Dievs piedalās pasaulēs notikumos ar radošu mīlestību un viens no sarīgiem tēliem ir gudrība. Gudrība nav kaut kas atsevišķs no Dieva, tā ir dievišķa pati par sevi un kopā ar Dievu; tā “līksmojas Viņa priekšā” kā “iemīļots bērns”* (Sak 8,30) un arī ir pasaulē. Sakāmvārdu grāmatas sākotni var meklēt Salomona laikmetā un savu galīgo versiju sasniedza 5. vai 6. gs. pirms Kristus. Sakāmvārdi pārstāv vairāk nekā piecu gadsimtu Izraela gudrības kustību un izprot pasauli kā sadalītu divās cilvēku kategorijās: gudrie un muļķie. Starp viņiem ir neiesaistītie, vienkāršie vai nepieredzējušie, kuriem vienas no divu kategoriju ietekmē būs jāiekļaujas vienā no tām. Pretstars "gudrais" un "muļķis" (nevis neziņa) ir ļoti būtisks, jo pat augsti inteliģents cilvēks var būt “muļķis”, ja neizprot patieso dzīves jēgu un mērķi. Sakāmvārdu grāmatas 8. nodaļas būtiska iezīme ir tā, ka cilvēka gudrība ir atdarināšana un mācīšanās notiek caur klausīšanos un paklausību Dievm.

Šo lasījumu var uztvert par visbūtiskāko Sakāmvārdu grāmatas fragmentu. Protams, visa grāmata ir iedvesmota un lasāma, taču šeit gudrība ir kā Dieva īpašība, kas tiek personificēta un Dieva gudrība ir kā persona. Kristiešiem tā ir Trīsvienības otrā Persona, kura kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Dievs nav vientuļš Dievs un par to apjausma bija jau Vecajā Derībā, un par Viņu kā visu cilvēku un dzīvo būtņu Ķēniņu, jo Viņam bija savs galms, kas Viņu apņēma un kalpoja. Dieva gudrība, ar kuras palīdzību Viņš radīja pasauli un vada vēsturi, kļūst par tādu kā personu, kas spēlē un līksmojas Radītāja priekšā (Sak 8,30) un tiek sūtīta pie Izraela, lai tur iemājotu (Sīr 24,8). Gudrības personifikācijas process Vecajā Derībā pastiprinājās, bet tā vēl nav Jaunās Derības Gudrība, Logos, Iemiesotais Vārds, un jūdiem Dievs ir viens bez iekšējās dievišķo personu dzīves, Viņš ir Izraela un visu tautu pestītājs.

Derība starp Dievu un cilvēkiem prasīja starpnieku un Vecajā Derībā šādus tēlus var atrast un varam ievērot, ka starpnieks ļoti nopietni tiek meklēts. Sākumā šādu lomu spēlēja debesu Kunga eņģeļa tēls, kurš sarunājas ar patriarhiem: Dievs atklājas Abrahamam un Mozum. Kunga eņģeļa tēls ir pārsteidzošs, jo no vienas puses ir Kungs Dievs un otras - kaut kas atdalīts no Viņa. Kristiešiem šis eņģelis ir Jēzus Kristus, kurš meklē un grib pestīt savu tautu, un Baznīcs tēviem bija skaidrs, ka tas ir Jēzus Kristus. Kunga eņģelis parādījās neregulāri un reti, un vēl nemitinājās cilvēku vidū. Vēlāk Pestīšanas vēsturē parādījās jauns starpniecības tēls - gudrība. Jūdaismā sākot ar 3. gs. pirms Kristus bija ierasts apcerēt Dieva gudrības personifikāciju un aprakstīt to ar izteiksmīgu tēlu palīdzību. Jūdu izpatnē gudrība tieši izgāja no Dieva, pildīja saistošo un starpniecības funkciju radīšanā un atklāsmē, jo tā izgāja no Dieva mutes, dzemdēta pirms visa (Sīr 24, 3-7; Sak 8,22-33). Gudrība no vienas puses pietuvojās Torai, Mozus likumam, kurā tā iemiesojās un no otras puses saistījās un ar helēnisma stoicima izplatīšanos identificējās ar Logosu.

Jēzus Kristus uzsākot savu publisko darbību pievērsās arī mācīšanai ar autoritāti un bieži tiek saukt par “rabi”, jo bija gudrības mācītājs. Atklātā gudrība nāca no Dieva, kuru tikai Viņš pazina un varēja atklāt. Viss Jāņa Evaņģēlijs apraksta Jēzu kā Tēva atklājēju un Viņš runāja tikai to, ko saņēma no Tēva. Jēzus nav tikai gurības un patiesības mācītājs, bet pats ir gudrība (1 Kor 1,24) un patiesība (Jņ 14,6), un mācekļi drīz vien sāka identificēt Viņu ar noslēpumaino gudrību, kas pastāvēja Dievā pirms radīšanas un, kas bija jau ievērots Vecās Derības gudrības literatūrā (Sak 8; Īj 28; Gudr 7, Sīr 4-6, Bar 3). Šī literatūra īpaši un atkārtoti uzsvēra radības skaistumu, kārtību un adekvātumu. “Radības vieglumu, rotaļīgumu, skaistumu un absoluto pilnību diez vai labāk  var izteikt kā priecīgas, neierobežotas spēles tēlā. Protams, metafora par “radošās gudrības spēli” tiek izmantota arī, lai pateiktu, ka Dievs priecājas par radību. Tās nebija sāpīgas dzemdības, noteikti ne spntānais aborts, bet gan viegla un krāšņa spēle - un tāda tā varētu palikt mūžīgi, ja cilvēki pievērstu uzmanību radības gudrībai un spēlētu līdzi tai.”** Tie, kas neciena radības kārtību un sagroza dabas ieceri, nodara kaitējumu sev, jo Dievs nav tas, kas soda, bet cilvēki paši sevi soda un neizpilda savus dzīves mērķus. Svētā Trīsvienība ļauj atgriezt cilvēkam sākotnēju spožumu, vieglumu un skaistumu, bet tad dzīve ir jāpakļauj Jaunās Derības ceļam pie Tēva caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. 

* Starp biblistiem pastāv diskusija kā tulkot Sak 8,30 vārdus: darbinieks vai mīļotais bērns. Šeit sekosim otrajai tulkojuma iespējai. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 21, 178.lpp.

** Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth, 21.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 17, 20-26, VII lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 17, 20-26

Kunga Debeskāpšana, manuskripts no

Francijas, 14.gs.

Ascension. - National Library of France, France

- No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

1.jūnija Lieldienu svētdienā lasām Jāņa Evaņģēlija pierakastītā Jēzus augstā priestera lūgšanas noslēgumu. Kunga sekotāji vēl veidoja trauslu kopienu, ko pierādīja tālākie Kristus ciešanas notikumi un mācekļu bēgšana, un tāpēc jau tagad Viņš lūdzās par viņu vienotību, lai vienotības aizmetņi pamazām viņos sāktu darboties. Mācekļu saite ar nākošajām ticīgo paaudzēm netiks sarauta, jo viņos iemājos Jēzus un tas nozīmē, ka kristieši jau savā dzīves laikā varēs pieredzēt mūžīgo dzīvi. Jēzus mīlestība pret apustuļiem neatšķiras no tās, kādu caur gadsimtiem pieredz nākošās ticīgo paaudzes. Lūgšana noslēdzas ar pacilātu toni, jo Jēzus ņem mūs visus savos apskāvienos. Ja pasaule negribēja dzirdēt Tēva vēsti cilvēkiem, tad tie, kas atvērās un iepazina Tēvu, piedalās Dieva Dēla mīlestības noslēpumā. Jēzus atklāja cilvēcei Tēvu un palika uzticīgs un izgāja cauri krustam, augšāmcelšanai un dāvā savu Garu.

Jēzus savā augstā priestera lūgšanā nerunā par detaļām vai Dieva dabu, bet par debesu Tēvu un arī par vēsturi un darbiem. Mācekļi ir šīs lūgšanas neatņemama sastāvdaļa un Jēzus lūdzas par viņiem un lūdza Tēvu, lai viņi varētu iemājot Dēla priekā un paliek vienoti. Šīs svētdienas lasījumā Jēzus lūgšanas perspektīva paplašinās no mācekļu kopienas līdz visiem, kas ir pasaulē un visiem, kas Viņam ticēs. Visa uzmanība ir uz Dieva darbiem, ka Dieva plāns pasaulei tiks piepildīts un to var pilnveidot caur mācekļu kopienu. Jēzus savas zemes dzīves beigās vairs nerunāja līdzībās, bet ļoti skaidri uzsvēra, ka “atklāti jums pasludināšu par Tēvu” (Jņ 16,25) un “es esmu darījis zināmu viņiem Tavu vārdu (Jņ 17,26). Visa Jāņa Evaņģēlija galvenais mērķis ir atklāt Dieva vārdu, ka Viņš ir Tēvs. Jēzus nāca, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11 52) un lūdza par tiem, kas ticēs Viņam pateicoties apustuļu vārdiem “lai visi būtu viens” (Jņ 17,21) kā Dēls un Tēvs. Jēzus vairs nedarbojas tikai individuāli, dziedinot neredzīgo, paralizēto vai pievēršoties konkrētu cilvēku vajadzībām, bet palīdz ar savu spēku apvienot kopienu.

Īpaši Jēzus lūdzās par savu mācekļu vienotību un šīs vienotības modelis ir meklējams Jēzus un Tēva attiecībās: “lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī” (Jņ 17,21). Kad ticīgais skatās uz šo vienotību, tad redz tās vertikālo un horizontālo līmenī, jo šī mīlestība nav tikai pašā Dievā, bet mēs esam aicināti iegremdēties tajā. Mācekļu ieiešana Tēva un Dēla mīlestībā ļauj arī pieredzēt vienotību savā starpā. Mācekļu vienotības pamatā Dieva mīlestība, kura viņus apņem un ļauj īstenot tuvākmīlestības bausli savā starpā. Mācekļu vienotības mērķis ir brālīga mīlestība, kas attīstas un pilnveidojas, lai dažādos paredzamos un neparedzamos veidos būtu par Dieva pestījošās darbības zīmi pasaulei.

Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka Dieva valdīšana nav vienkārša zināšana, jaunas atklāsmes saņemšana vai sasniegt kādu īpašu atskārsmes stāvokli, bet Dieva valdīšana ir saistīta ar miesu un garu (Jņ 6,63), kas prasa nopietnu iesaistīšanos rosīgā radīšanas darbā Jēzū Kristū. Šī iesaistīšanās ir iekļaujoša (Jņ 17,20) ar apņemšanos pazemīgi kalpot (Jņ 13, 1-17). Dziesmu dziesmas grāmatā lasām šos skaistos vārdus: “Mīļais - man un es viņam, tam, kurš lilijās gana” (Dz 2,16). Līdzīgā veidā izteicās pravieši: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28), “es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta” (Jer 31,33). Dziesmu dziesmā Līgava šo valodu pārveido laulāto mīlestības jēdzienos. Lai izteiktu mīlestību Jēzus lieto līdzību valodu: “es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani” (Jņ 10,14), “lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens” (Jņ 17,23).

Sv. Gregors no Nīsas savu homīliju par Dziesmu dziesmām noslēdza ar pārdomām par vienotību un mīlestību, un uzsvēra, ka “Kad mīlestība pilnīgi atņem bailes un bailes pārtop mīlestībā, tad izrādīsies, ka visi pestītie radīja vienotību pateicoties apvienošanai ar vienīgo labumu un apvienojās savā starpā caur pilnību [,...jo] kad caur svētībām Viņš ielika savos mācekļos visu savu spēku, caur vārdu [... un] dod svētajiem arī citus labumus, vispirms svarīgāko labumu, proti, lai nebūtu sadalīti dažādo brīvās gribas lēmumu dēļ, bet, lai visi būtu viens pateicoties vienam labumam, lai [...] pateicoties Svētā Gara vienotībai, apvienoti miera saitēm, visi kļūtu viena miesa un viens gars ar cerību uz kuru tika aicināti. [..] Lai visi būtu viens, itin kā Tu Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos [Jņ 17,21]. Šādas vienotības saite ir godība, un neviens nenoliegs, ka Svētais Gars ir nosaukts par godību, ka vien palūkosimies uz sekojošajiem Kunga vārdiem: godību, ko Tu man esi devis, es esmu devis viņiem [Jņ 17,22]. Patiešām deva mācekļiem šo godību Tas, kurš teica: Saņemiet Svēto Garu [Jņ 20,22].”*

* Gregorii Nysseni, In Canticum Canticorum XV, 466-467

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 14,23-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 14,23-29

Svētais Gars baloža veidā, manuskripts no Austrijas,
1200-1300.g.
Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and
the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

Sestajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijā lasām par Svētā Gara apsolījumu, kurā Jēzus izklāsta savu vēlmi iemājot ar Tēvu ticīgajos, kuri saglabā Kunga vārdus. Trīs dievišķo Personu klātbūtne izriet no mīlestības un Jēzum vienotības cēlā pieredze izpaužās dziļā izpratnē par to, kas ir šis “Mēs”. Kad Jēzus “priecājas Svētajā Garā” (Lk 10,21), tad tas bija vienā dievišķā mīlestībā, vienā Mēs. Tas ir tas “Mēs” par kuru Jēzus runā, ka “mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14,23), lai arī ticīgie pieredzētu šo “Mēs”. Svētais Gars turpina šo Jēzus “Mēs” īstenību Baznīcā un dara to jaunās situācijās un laikos, kuros kristieši sastopas ar jauniem izaicinājumiem, un Gars turpina skaidrot Jēzus vārdus. Mīlestība ir saite, kas ved uz pilnību un vieno kopienas locekļus vienā Kristus miesā. Tas ir Kristus miers kopienai, bet ne tik daudz “miers dvēselei”. Šis miers ir it kā vide, kurā dzīvo jaunais cilvēks, Baznīcas ķermenis – tā pasaules daļa, kas jau ir samierinājusies, kur jau pārsvaru gūst miers un no kurienes miera veidošanas darbībai ir jāizplešās pasaulē.

Evaņģēlistam Jānim bija savi īpašie vārdi kā viņš aprakstīja saņemto Atklāsmi: tikai viņš rakstīja par “patiesības Garu” (Jņ 14,16; 15, 26) un Paraklētu - Aizstāvi (Jņ 14, 26; 15,26; 16,7). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus piecas reizes sola Svētā Gara atsūtīšanu un katrā no reizēm uzsvēra vienu no Viņa sūtīšanas aspektiem. Lasījuma noslēgumā parādās Paraklēta - Svētā Gara apsolījums, kura loma būs mācīt un skaidrot Jēzus vārdus. Kristiešiem ir jāuzticas Paraklētam kā Skolotājam, kurš pasargās no kļūdām un neļauj atkāpties no Jēzus gribas. Vārds “Paraklēts” ir raksturīgs evaņģēlistam Jānim: “atsaukts no malas” (lat. ad-vocatus) pilda aizstāvja, palīga un advokāta lomu. Tāpat kā Jēzus Kristus ir mūsu Paraklēts pie Tēva (1 Jņ 2,1) un šī jēdziena piedēvēšana Svētajam Garam norāda uz pestīšanas darba nepārtrauktību starp Jēzu un Garu. Jēzus un Gara saistība arī norāda uz Gara personas statusu un ne tikai kādu dievišķu enerģiju, tomēr Gara neatklāj sevi, bet Kristu, jo Viņš turpina Iemiesošanos, aktualizē Jēzus Dievcilvēka noslēpumu.

Jēzus uzsvēra, ka Tēvs sūtīs Garu “manā vārdā” (Jņ 14,26), jo Gars darbojas ciešā vienotībā ar Jēzu. Svētā Gara vadībā Jēzus mācība joprojām ir tā pati un nav nekādu jaunu patiesību. Gars atver uz dziļāku Jēzus darbu un vārdu izpratni, un atver atmiņu, kas nav vienkārša atminēšanās, bet iekšējā apgaismošana, sapratne par to, ko mācekļi uzzināja no Kunga, bet ne vienmēr uzreiz to aptvēra. No konteksta izriet, ka, pirmkārt, Jēzus domā par to, ko Viņš runāja par Tēvu. Pēc šiem apstiprinājuma vārdiem Jēzus saviem mācekļiem dāvāja miera dāvanu. Tas ir Jēzus miers (ebr. šālōm) jeb atvadas un šī miera būtībā ir drošība par Svētā Gara klātbūtni; tas nav pasaules miers. Pasaules miers dod atvieglojumu no mainīgajiem notikumiem un nepatīkamiem pārsteigumiem; šis miers vairāk ir atbildes reakcija nevis kaut kas pāri ārējām dzīves izmaiņām. Jēzus dāvātais miers veido dzīvi, kas ir brīva no grēka un vienota ar Dievu, un vienīgais var piepildīt cilvēka patiesās ilgas.

Evaņģēlistam Jānim ticībā pieņemti kristības un Euharistijas sakramenti dod iespēju un nodrošina iemājošanu Kristū, kas ļauj patiesi sevī pieņemt Kunga mīlestību, izlietu to pār brāļiem un atbildēt tai, kas nāk pār mums no paša Tēva. Šī Dieva iemājošana mūsos balstās savstarpējā mīlestībā, kuras sākums ir atnākušajā pie mums Vārdā, kurš kļuva Miesa un šī atnākšana Sakramentos sasniedz mūs ļoti smalki un dziļi. Sv. Didims Aklais (313-398) komentējot 27. psalma vārdus  “kad paceļu savas rokas uz Tavu svēto templi” (Ps 27, 2b) raksta: “Gribot attiecināt šos vārdus uz Dievu, teiksim, ka “svētnīca” ir tur, kur var atrast Dieva klātbītni. [...] Par svētnīcu varam nosaukt ticīgo sapulci, kuri nāk pie viņus mīlošā Jēzus, un Viņš kopā ar Tēvu veido pie viņiem mājvietu [sal. 14,23]. Pret šo “svētnīcu” ir jāizstiepj rokas, vajag sekot svētajiem”* . Šī mājvieta “tika uzbūvēta, tika atjaunota, kļuva jauna un tajā iemājo Dievs. Un ja tur dzīvo Dievs, tad tādā dvēselē dzīvo Viņam līdzās esošie Viņa eņģeļi, un arī Dieva Gara dāvanas un visi tikumi.”** 

*sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.116 [Ps 27]

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.128 [Ps 29]

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 13,31-33a.34-35, V lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 13,31-33a.34-35

Pēdējais Vakarēdiens: Jēzus ar apustuļiem pie galda, 
manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.
Last Supper: Christ and the apostles at table autors Michiel van der Borch -
1332  - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

18. maija svētdiena Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļas fragmentu, kura Jēzus dod jauno bausli. Evaņģēlists Jānis piecās nodaļās (13-17. nod.) raksta par Jēzus Pēdējo Vakarēdienu ar saviem mācekļiem, kur Viņš parāda brāļu mīlestības mēru kādu sagaida no saviem sekotājiem: “Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu” (Jņ 13,34) jeb līdz mīlestības pēdējām robežām, tātad līdz nāvei. Šim vakaram ir trīs svarīgi posmi un šajā svētdienā ielūkojamies īsi otrajā daļā: pirmajā Viņš parāda mācekļiem kāju mazgāšanas mācību (Jņ 13,2-30), tad Kungs sarunājas ar mācekļiem (Jņ 13-31-15,33), tad seko lūgšana Tēvam (Jņ 17). Ja pārējos Evaņģēlijos Jēzus ir attēlots vārdos ļoti skops, tad evaņģēlists Jānis apraksta Kunga garās runas un dialogus, un redzam Viņa tuvību ar Tēvu un pestīšanas ieceri.

Lasījuma sākums var pārsteigt ar Jūdasa personas pieminēšanu Lieldienu laikā, kad visi ciešanu notikumi no Lielās nedēļas jau ir aiz muguras, un to kā Jēzus ļauj brīvi darboties velna pārstāvim, kurš gribēja pazudināt Kungu. Brīdis, kad Jūdas iziet no Pēdējo Vakariņu nama, iesākas godības ceļš, došanās pie Tēva. Brīdī, kad Jūdas izgāja, rodas sajūta, ka Jēzus jūtas atvieglots un ir gatavs vēl vairāk atvērties saviem mācekļiem kaut arī apzinājās, kas Viņu gaida tālāk. Jēzus atvadu dāvana mācekļiem ir jaunas savstarpējās mīlestības bauslis, jo mīlestība tagad būs Viņa klātbūtnes vieta. Šajā vakarā Kungs sāka sludināt savu godību un skaidrot saviem mācekļiem, ka ciešanas ir Cilvēka Dēla slava (Jņ 13,31-32).

Jēzus savā uzrunā arī norāda uz to, ka cilvēka pestīšana nav tikai solījums vai cerība, bet īstenība, kas ir arvien tuvāk pateicoties tam, ka Kungs izlēma pieņemt krusta nāvi. Savas dzīves lielāko notikumu, kas bija ļoti personisks un dramatisks, Jēzus uzlūkoja to mūžības perspektīvā un Viņa ciešanas bija kā vislielākā pielūgsme, kuru salika Tēvam. Tomēr šis pagodinājums noveda pie atvadīšanos no savējiem un vientulības sāpēm viņu dēļ. Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem var vārdu “bērniņi” (gr. teknia) (Jņ 13,33). Šis vārds Evaņģēlijā parādas divas reizes (Jņ 13,33; 21,5) un vairākas reizes Pirmajā Jāņa vēstulē, un šāds uzrunas veids atgādina patriarha vārdus, kurš atvadas no saviem tuviniekiem.

Sv. Bonaventura skaidrojot šo Rakstu vietu norāda uz “mācekļu nepilnību sekojot Kristum. Tāpēc viņš tos sauc par “bērniņiem”, tas ir, par vājiem ticībā, jo stipra ticība padara cilvēkus par “bērniem”, turpretī vāja ticība padara viņus par “bērniņiem”. [..] Un, tā kā viņi bija nepilnīgi, Kungs viņiem deva mīlestības zāles, lai viņi varētu mīlēt viens otru un viens otru atbalstītu. Šī iemesla dēļ tekstā teikts: Es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu. Tātad tas ir “jauns”, jo tam vienmēr jābūt svaigam sirdī un tāpēc, ka mīlestībai vienmēr jābūt parādā un tā nekad nenoveco. Vēstulē Romiešiem 13,8 lasām: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību.” Un Viņš izsaka mīlestības veidu: Kā es esmu mīlējis jūs, tā jūs mīliet cits citu. Tagad viņš mīlēja tā, ka mīlēja mūsu pestīšanu vairāk nekā savu dzīvību. Tāpat arī katram cilvēkam vajadzētu mīlēt sava tuvākā dzīvi vairāk nekā savu miesu. Jāņa Pirmajā vēstule 3,16 saka: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem.””*

Jēzus ar saviem vārdiem vēlējās sagatavot mācekļus ticības dzīvei, kuri Viņam sekos, bet viņiem vēl nebūs pieejams tāds godības ceļš pie Tēva un tāpēc Kungs atbildēja uz viņu vēlmi ar dāvanu, kura ļauj viņiem kādreiz pievienoties Kristum Viņa godībā - mīlestības baulī. Bauslis, kur Jēzus atstāj saviem sekotājiem, ir dzīves veids un zīme, kas to izceļ un definē. Vārds “bauslis” šeit nav lietots kā ārējs likums, bet atklāsmes un Dieva pestīšanas plāna nozīmē, kurā Tēvs atklāj savu mīlestību. Šāds dzīves stils mācekļus jāpavada visu dzīvi līdzīgi kā Jēzus visu savas zemes dzīves laiku. Šie jaunā baušļi vārdi ir atklāsme, Dieva dāvana, kura vada ticīgo dzīves un balstās uz savstarpēju mīlestību, jo kas mīl brāli, tas dzīvo, jo mīlestība ir dzīvība un iespēja īstenot savu esības potenciālu.

Vecajā Derībā mīlestība pret brāļiem tiek mērīta saskaņā ar mīlestību pret sevi: “mīliet savu tuvāko kā sevi pašu” (Lev 19,18). Jēzus piedāvā mīlestību jaunā veidā un brāļu mīlestība tiek mērīta saskaņā ar Jēzus piemēru un paraugu (Jņ 13,34). Tā būs Jaunās Derības būtības zīme, kas balstīta Jēzus mīlestībā pret cilvēci un jauns bauslis ir tāpēc, ka izsaka kristīgās kopienas ikdienu, kura saskaras ar pasaules savtīgumu un šajā pasaulē cenšas ienest mīlestību tādā pašā veidā kā Jēzus. Jēzus mīlestība pret mums ir vienmēr jauna, negaidīta, nesavtīga un neizsmeļama.

Sakramentu svinēšana un saņemšana ir visievērojamākā mīlestības tikuma izpausme. Pateicoties ticības pilnai un uzticīgai līdzdalībai Sakramentos arvien dzīvākā veidā piedalāmies mīlestības saitē starp Kristu un Baznīcu, Līgavaini un Līgavu. Sakramenti nozīmē un dara, pirmkārt, vienojošo darbību visam, kas ir sašķelts. Kunga mīlestība iekļauj mūs savā mīlestībā un prasa savstarpēju mīlestību pret sevi un piekrišanu Dieva gribai. Pēdējā Vakarēdienā, ciešā saistībā ar Euharistijas iestādīšanu, Kristus pasludināja jauno mīlestības bausli (Jņ 13, 34; 15,12). Jēzus saista mīlestību un Sakramentus, un uzsver to dialogālo, sabiedrību veidojošo un redzamo raksturu, lai mīlestība kļūtu redzama. 

* Sv. Bonaventura, Commentarius in Evangelium S. Ioannis, XIII, 46-47.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lieldienu vigīlija

2. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 1-18)

3. lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 14, 15–15, 1)

Dziedājums pēc lasījuma no Izceļošanas grāmatas (Izc 15, 1-6.15-18) 

4. lasījums no Isaja grāmatas (Is 54,4a.5-14)

6. lasījums no Baruha grāmatas (Bar 3, 9-15. 32 - 4, 4)

7. lasījums Ezehiēla grāmatas (Ez 36, 16-17a.18-28)

8. lasījums no vēstules Romiešiem (Rom 6, 3-11)

Dziedājums pēc lasījuma no Psalmu grāmatas (Ps 118, 1-2, 16-17, 22-23)

Rad 22, 1-18, Lieldienu vigīlija

Rad 22, 1-18

Mandorlas formā attēlota Īzāka upurēšana, eņģelis aptur

 Abrahāmu, kad viņš grasījās upurēt Īzāku. Auns atrodas 

pa kreisi, lai tiktu upurēts Īzāka vietā. Manuskripts no 

Anglijas, 13.gs. vidus.

Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas otrais lasījums no Radīšanas grāmatas 22. nodaļas ir viens no pazīstamākajiem Bībeles tekstiem, kas nevar atstāt lasītāju vai klausītāju vienaldzīgu. Stāstā par Abrahamu (Rad 12-22.nod) svarīgs motīvs ir Abrahama un Sāras neauglība, un izrietošā no tā spriedze, jo Dievs solīja patriarham dēlu un daudzskaitlīgus pēcnācējus. Abrahams saskārās ar šķēršļiem: Sāra nonāca svešzemju ķēniņa harēmā (Rad 14. un 20.), Abrahama iesaistījās kārā (Rad 14), abi laulātie meklēja alternatīvas bērna iespējas (Rad 16) un neticēja iespējai, ka solījumi piepildīsies (Rad 17. un 18.). Visbeidzot piepildījās Dieva solījums un 21. nodaļā tas tiek aprakstīts un, pēc tam Dievs pārbaudīja Abrahamu, prasot salikt apsolījuma dēlu Īzāku upurī. Tadā veidā Abrahamam nācās pieredzēt Dievu, kurš šķietami runā sev pretī. Mēs kā lasītāji tiekam sagatavoti šādam notikumu pavērsienam, jo svētais autors no sākuma norāda uz Dieva nodomu, ka grib pārbaudīt Abrahamu.

Abrahama stāsta sākumā viņam ir jāpamet savu pagātne un šajā lasījuma sava nākotne, un abos gadījumos devās ceļā. Šajā lasījumā iepazīstamies kā Abrahams atjaunoja savu Dieva pazīšanu un izprata Kungu jaunā veidā. Sākumā Dievs viņam varēja likties kā uzticams ceļa biedrs, bet tagad atklājās, ka Dieva klātbūtne, kurai jātic arī pilnīgā tumsā un ka Viņu pilnīgi nesaprot. Šajā lasījumā iepazīstamies ar kristīgās ticības paraugu un nostājamies ticības drāmas priekšā, kas tiek pārbaudīta un ir konfliktā ar normālu dzīves ziņu un moralitāti. Dievs nav nežēlīgs vai absurdāls, bet šeit visa pamatā ir Dieva mīlestība, kura nākotnē nesīs augļus.

Kāpēc Dievs pārbaudīja Abrahamu? Dievs uzrunāja Abrahamu un viņš atbildēja “Es te!” - Bībeles kontekstā pārsteidzoši vārdi, kuri izsaka gatavību izpildīt Dieva vārdu (Lk 1,38). Dievs saka viņam “ej” - jeb burtiski “ej pats pie sevis”. Tas ir tas pats vārds ar kuru Dievs vērsās pie patriarha pašā sākumā (Rad 12,1) un tas tagad ir atkal jauns sākums, lai turpinātu savu ceļojumu, atgriežoties pie tā sākumiem un atjaunotu savu paklausību Dievam. Abrahams labi zināja, ka paklausība Dievam nozīmeja sava aicinājuma īstenošanu, bet tagad ceļš ir daudz nesaprotamāks kā iepriekš. Tā vairs nebija izceļošana no pagātnes saitēm, bet salikt upurī savu apsolījuma dēlu. Vai cilvēks, kas prot saraut ar pagātni spēs atteikties no spēcīgas nākotnes saites, sava dēla Īzāka?

Lasījumā neredzam nekādu Abrahama reakciju, nemēģina vienoties ar Dievu tādā veidā, kad lūdza par Sodomu (18,16-33) un neprasīja skaidrojumus, bet bija paklausīgs un rīkojās tā kā sava aicinājuma sākumā (Rad 12,1). Abrahams klusē un šī klusuma noskaņa vairāk uzmanības ļauj mums pievērsties stāstījuma detaļām: pieceļas agri no rīta, apseglo ēzeli, ņem līdzi divus kalpus un dēlu, malku upurim un devās ceļā. Bez vārdiem un emocijām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdiem: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7) un Abrahams atbilēja Īzākam: “Dievs pats sev sagādās jēru” (Rad 22,8). Dziļi vārdi par to, kam tulīt būs jānotiek. Viss tika sagatavots upura salikšanai un Īzāks ir pilnīgi paklausīgs, nekādā veidā nepretojas un nerunā par sevi. Varam nojaust par divām sajūtām: tēva mīlestību pret dēli un dievbijību. Visu šo notikumu vadīja Dieva vārds.

Dievs apturēja upura salikšanu, sagādāja upurdzīvnieku, upuris tika salikts un Īzāks palika dzīvs. Abrahams ieguva savu dēlu jaunā veidā, jo tagad viņš patiešām piederēja Dievam, kā Dieva dēlu. Tātad šis stāsts nav tikai par Abrahama ticību, bet par Dieva slavēšanu pateicoties kuram patriarhs atklāja dāvanu, ka dēls nav tikai dabiskās tēvišķības īstenošanas plāns, bet pārdabisko solījumu aktualizācija. Dēls, kuru viņš uzskatīja par savu, tagad vajadzēja pateikt “nē” un apzināties, ka viņš ir žēlastība. Ja šis stāsts uzslavētu tikai cilvēku, tad tas mums būtu neskaidrs un tāpēc šeit, pirmkārt, tiek slavēts Dievs.

Šis stāsts parāda attiecības starp Dievu un cilvēkiem, un kļūdīgi būtu apcerēt šo ticības pārbaudījumu skatoties tikai uz to, kas parādās pirmajā plānā. Jāievēro arī visa Izraela vēsture un pat mūsu pašu dzīve, pēc kā mēs ilgojamies, plānojam un daram. Visi iepriekšējie Dieva tēli, kuri cilvēkam deva dzīves orientierus, šī lasījuma gaismā izgaist. Nāk liela bezspēcība visa zaudēšanas iespējas priekšā, jo Dievs nav paredzams un mēģinājumi Viņu pielāgot savai iztēlei un plāniem beidzas ar neveiksmi, jo Dievs ir citāds. Dievs jau no Abrahama stāsta sākuma aicina viņu atmest pierasto. Kristietībā, kad domājam par ticību, mēs runājam par Dieva iemīlēšanu Viņa paša dēļ. Abrahams nemitīgi mācījās, ka Dievs nepielāgojās viņa ceļiem.

Dievs neveic pestīšanas darbu nerēķinoties ar cilvēkiem un prasa no viņa līdzdarbību Kunga plāna īstenošanā un vēstures ritējumā. Atbilde, kuru dod cilvēks uz Dieva aicinājumu nosaka šī plāna īstenošanos. Abrahama atbilde bija Kunga vārda un paša Dieva personas pieņemšana, kura uzrunāja viņu. Ticību Abrahama dzīvē raksturoja tas, ka runājušās personas attiecībās ar personu, kas klausās svarīgāk bija nevis tas, ko persona saka, bet pati Dieva persona, kuru pieņem vai arī atmet. Abrahams pieņēma Dievu personu un tad klausījās Viņa vārdu, devās ceļā, pieņēma solījumus un cilvēcīgi skatoties nonāca sava veida tumsā un šīs pieredzes augstākais punkts bija Īzāka upuris. Noslēpumainais Dievs atklājās un neskaidrie pestīšanas ceļi nosaka to, ka ticība vienmēr ir cilvēka brīvās gribas akts un tikai tas, kurš grib, tas tic; tikai tas, kurš mīl Dievu, pieņem Viņa vārdu, tic Viņam. Šajā ceļā grūtākais ir tas, ka Dievs šķietami iejaucas cilvēka autonomijā un sekojot viņa gribai vajadzēs atteikties no sava izdevīgā miera.

Abrahama vēsturi nevar ierobežot ikdienišķas vēstures ietvaros, ka kāds ir saņēmis žēlastību, dēlu un ar to viss beidzas. Ticīgie zina, ka pestīšana neapastājas pie žēlastības saņemšanas, bet ir dāvana, kas dota, lai augtu uz pilnīgākiem solījumiem, kuru dēļ ir jāsargā derība no paaudzes paaudzē. Viss pieder Dievam, pat bērni un ticības nodošana nākošajām paaudzēm var izdoties, ja bērni pieredz, ka viņu vecākiem Dievs ir svarīgāks par visu citu pasaulē. Svarīgi ievērot, ka mēs nevaram mākslīgi radīt šādas upurēšanas situācijas. Tās tiek prasītas no mums un tās parādas tad, kad mēs kalpojam Dieva lietām. Kristiešiem Jēzus Kristus ir jaunais Īzāks, kurš pats nemeklēja upuri, bet sludināja Dieva valstību, bet arvien skaidrāk atklājās, ka valstības vēsts nozīmē arī nāvi priekš Viņa, jo daudzi no Izraela viņam neticēja un gribēja no Viņa tikt vaļā. Jēzus pieņēma nāves perspektīvu. Viņa brīvo un patieso paklausību var izprast Izraela vēstures un īpaši Abrahama dzīves kontekstā. Jeruzalme atradās tajā pašā vietā, kur Īzāks tika sasiets. Šis vigīlijas lasījums piedāvā tādu stāstījumu, kurā žesti, priekšmeti un klusēšana ir svarīgāka par vārdiem. Līdzīgi kā Jēzus ciešanu un nāves aprakstā. Tas ir stāsts, kas raisa iztēli un vērš mūsu uzmanību uz žēlastību, dāvanu, augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Pūplsvētdienas Dieva vārda liturģijas 

Palmu svētīšana Palmu svētdienā
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus
Manuskripts no Francija

lasījumu komentāri:

1. Pravieša Isaja grāmata (Is 50, 4-7)

2. Psalms (Ps 22, 8-9.17-20.23-24)

3. Apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem (Filip 2, 6-11)

4. Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 28-40)