Mk 13, 24-32, svētdiena XXXIII, B

Mk 13, 24-32

18. novembra svētdienas galvenā vēsts atgādina mums par Cilvēka Dēla atnākšanu, kura ierašanās uzsāks vecās pasaules norietu, kurā daudzas vājības neļauj cilvēkam dzīvot vienībā ar Dievu un cilvēkiem, un iesāksies jauna pasaule, kurā kopība ar Dievu uzplauks pilnībā. Katrs cilvēks savas sirds dziļumos var atklāt šīs alkas pēc harmonijas un miera, un Jēzus Kristus atnākšana iedibinās laimes un prieka valstību. Cerība, ka Jēzus atnāks kristiešiem dod spēku izturēt dažādus pārbaudījumus neskatoties uz to, ka Viņš nenorāda precīzu laiku, kad Viņš nāks pēc Jeruzālemes svētnīcas nojaukšanas. Skaidrs bija tas, ka mācekļiem bija jābūt gataviem uz jebko jebkad un nenodarbināt sevi ar dienu skaitļošanu, kad Kungs atnāks, lai varētu auglīgi īsteno savu kristīgo misiju pasaulē - sludināt Evaņģēliju. 

Evaņģēlija fragmenta sākumā Jēzus runāja par kosmiskām pārmaiņām kā Vecās Derības pravietis. Vecās Derības autori gaidīja Dieva atnākšanu un sauca to par “Kunga dienu”. Daudzviet psalmos var lasīt par Kunga ierašanos, kurš tiesās pasauli un iedibinās savu valstību. Jaunajā Derībā notika nelielas izmaiņas, jo “Kunga dienas” vietā parādījās Kristus atnākšanas notikums, kurš būs tiesnesis un visa Jaunā Derība gaida šo notikumu. Ierasti Jēzus vārdus skaidro divējādi. Viena grupa uzsver kosmiskās katastrofas realitāti, bet citi redz simbolisko realitāti. Jēzus vārdos nevajadzētu tik ļoti meklēt postažas sākumu. Bībelē pastarā tekstus neuztver tikai tieši. Reālistiskais skaidrojums ir problemātisks, jo saskaņā ar Jēzus runu, pasaule nepārstās pastāvēt pēc tam, kad “zvaigznes kritīs no debesīm” (Mk 13,25; Atkl 6,13), cilvēki joprojām dzīvos uz zemes, lai sagaidītu Cilvēka Dēlu. Jēzus atsaucās uz Daniēla grāmatu (7,13) un nosauca sevi par Cilvēka Dēlu. Šis tēls norāda, ka Tēvs kronēs Viņu par pasaules valstības valdnieku, kas pastāvēs mūžīgi.

Jēzus atsaucās uz Vecās Derības tekstiem, kuros pravieši runāja par tiesu, kas paredz pagānu valstību krišanu (Is 13, 9-10; 34,4; Ez 32,7-8; Jl 2,10.31; Am 8,9). Lielās debesu ķermeņu kustības uzsver Dieva varenību un tiesas bargumu, kas sakustinās ne tikai pasaules sabiedrības, bet arī cilvēku iekšējo pasauli. Jēzus atnākšanas mērķis nebūs dabas likumu sakustināšana, bet cilvēka, kas tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, uzrunāšana. Dabas ietekmēšana būtu pārāk triviāla, bet cilvēka prāta un brīvās gribas uzrunāšana daudz sarežģītāks uzdevums. Jēzus nevēlas mūs iedvesmot, lai mēs gleznotu pastarā dienas gleznas vai rakstītu futūristiskas grāmatas, Viņš nerunā tik daudz par pasaules beigām, bet par pasaules vēstures jēgu. 

Bieži ikdienas dzīve spēcīgi mums atgādina, ka ļaunais ņem virsroku, bet labais zaudē. Ja kristietis uz katru notikumu skatās ļoti šauri un neredz plašāku perspektīvu, viņš zaudē cerību. Kungs vēlas mums pateikt, ka spēks, kas ir Viņa krusta notikumā visā pilnībā atklāsies laiku beigās. Marka Evaņģēlija 13. nodaļas pirmajā daļā mēs lasām, ka ticīgie sastaps savā ceļā viltus mesijas un praviešus, vajāšanas un konfliktus. Šādu notikumu ēnā Kristus māceklis var apjukt un vilties, un sākt šaubīties, vai Kristus krusts ir tik spēcīgs. Var pat likties, ka Jēzus ieteikumi no šīs pašas nodaļas ir ironiski un nereāli: “nebīstieties” (13,7), “lūdzieties” (13, 18) u.tml. Ticība ir atslēga, lai izprastu šo 13. nodaļu, lai zinātu kam “neticēt” (13,21) un ko “ievērot” (12,23). Vispirms ir jāiepazīst Kristus persona, jātic Viņam, lai varētu pateikt, kam es neticu un no kā izvairīties, lai savu skatienu vērstu uz Viņu un nevis uz viltus ziņām. 

Jēzus atnākšana godībā nozīmēs jaunas radības laiku un būtiski būs, lai pasaule kopā ar cilvēku saglabātos, lai Kungs to varētu pārmainīt. Pravieši daudzkārt runāja par jauno zemi un jaunām debesīm, un šo domu uzsvēra arī Jaunās Derības autori (Mt 19,29; Apd 3,20-21; Rom 8,19; Atkl 21, 1.5). Lai saglabātu šo pasauli ir jāsāk ar savas mazās pasaules saglabāšanu un atklāšanu patiesības gaismā. Dievs neprasa no mums kļūt par pasaules notikumu un dabas katastrofu atšifrēšanas “praviešiem’’, bet ļoti nopietni aicina rūpēties par garīgo modrību, kas ļauj mums sagaidīt Kristu tad, kad Viņš atnāks. Pasaules vēsture un arī mūsu dzīves ritējums ir kā liela un dziļa kosmiska drāma, un tieši Kungs dod mums spēku, lai ietu ticības ceļu, kas novedīs mūs uz satikšanos ar Jēzus Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 12, 38-44, svētdiena XXXII, B

Mk 12, 38-44

11. novembra svētdienā, kad arī pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, Evaņģēlijs mums parāda kā ir jāmīl un jāuzticas Dievam. Šīs svētdienas fragmentā varam iepazīt divas nostājas: no vienas puses ir tie, kas no visas sirds mīl sevi un visu (arī Dieva vārdu) izmanto sava statusa celšanai; no otras puses ir viens cilvēks - atraitne, nemanāma, nabadzīga, pazemīga sieviete, kura atdod Dievam visu savu dzīvi. Iepriekšējās svētdienās mēs lasījām par bagāto cilvēku, kurš nevēlējās atteikties no mantas, bet pretstatā viņam iepazināmies ar Bartimeju, kurš nometa savu mēteli, lai sekotu Jēzum, un šosvētdien mēs varam dziļāk iepazīt kādas ir sirds kustības patiesam Kunga sekotājam. Atraitnes vienkāršā ticības nostāja ir kā pretstats mācekļiem vai jūdu tautas elitei un ir ļoti pamācoša: viņi meklēja personisko labumu, bet bez jebkādām atrunām īstenoja Jēzus mācību par māceklību (Mk 8,35-37; 10,45). Līdzīgi kā citi mazie Marka Evaņģēlija ticības varoņi, atraitne arī ir kā piemērs un ticības modelis. 

Šajā fragmentā mēs dzirdam Jēzus pēdējo runu pirms kopbūšanas ar mācekļiem un arestēšanu; īsi pirms līdzības par vīģes koku (13,28) un pirms tam, kad Kungs apstrīdēja svētnīcas kalpus un tādā veidā pašu svētnīcu. Svētnīca nebija tikai tautas reliģiskais centrs, bet arī Jeruzālemes saimnieciskais balsts. Svētceļnieki devās uz svētnīcu lūgties, salikt upuris un maksāja desmito tiesu; svētnīca bija kā tautas dārgumu krātuve, kur uzglabājās bagātnieku manta un kur tā tika slēpta no laupītājiem (2 Mak 3,6-28). Rakstu mācītāji un atraitne ir kā divi nesaderīgi tēli, kas izslēdz viens otru un normālos apstākļos nekur nesatiktos, vienīgi svētnīcā. Jēzus brīdināja cilvēkus par Rakstu zinātājiem un pieminēja sešus raksturīgus uzvedības modeļus sākot no vēlmes iegūt sabiedrisko atzinību līdz manipulācijām ar varu. 

Pretstatā bagātajiem un viņu depozītiem svētnīcā atnāca kāda nabadzīga atraitne, kura deva divas vara monētas, divas artavas. Viņa iemeta mazāko naudas vienību, kas bija apgrozībā, sešdesmit četras artavas bija viens denārs jeb dienas alga. Tas bija viss viņas uzturs vai dzīve (bios) (Mk 12, 44). Vārdu bios var tulkot divējādi un tā nav nejaušība, jo atsakoties no uztura viņa neizbēgami ietekmēja arī savu dzīvi. Atraitne arī ir traģisks tēls, jo savā dievbijībā palika nabadzībā un šajā kontekstā viņa ir pēdējais liecinieks pret svētnīcu, “slepkavu bedri” (11, 17). Atraitnes klātbūtne atsedza un saasināja pretmetus un liekulību, kas bija sastopama reliģiskajā praksē. Pretmeti ir krasi starp Rakstu zinātājiem un nabadzīgo atraitni: dižmanīga elites dievbijība un egocentrisms, un atraitnes sirsnīgā un dāsnā uzticībā Kungam. 

Tie, kas nepieņem valstības vērtības ir tie, ka savu glābiņu ir atraduši ietekmes un bagātības valstībā, kurā ārējais ir šķietami tīkams, bet tas ir virspusējs un ātri cilvēkus iztukšo. Rakstu mācītājiem bija iespēja manipulēt ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem un izspiest no viņiem pēdējo grasi, tomēr nenojauta, ka tieši šajā ārējajā nabadzībā var rasties patiesas ticības izpausmes. Nabadzīgā atraitne iepazina dzīvo Dievu un labprāt savā vienkāršībā atdeva Dzīvajam savus dzīvības uzturlīdzekļus. Savā ziņā šī atraitne ir kā lieciniece nākamajiem Golgātas notikumiem, kad Jēzus atdos sevi visu par mums. 

Šī atraitne parāda, ka ir iespēja savā trūkumā, vientulība, garīgo ideju vienkāršībā un trauslumā Kungam dāvāt lielas lietas. Vēl vienu tādu sievieti var iepazīt Marka Evaņģēlija tekstā nedaudz tālāk (14,3), kura sasita un izlēja uz Jēzus galvas dārgu smaržzāļu trauka saturu. Evaņģēlists izmanto sieviešu tēlus, lai parādītu paraugmodeļus, no kuriem mācekļiem jāņem piemērs! Sieviete ir ierasts tēls, lai parādītu lielu mīlestību pret Dievu. Šajā svētdienā paraugsieviete ir atraitne, kura atdeva savu iztiku un Dieva acīs viņas sirds nostāja bija patiesa. Bagātie upurēja no savas pārpilnības, bet viņiem grūti bija upurēt savu pārpilnību. Nabadzīgā atraitne upurēja savu visu jeb savu mazo gandrīz neko. Viņa pilnībā uzticējās Kungam. 

Jāievēro, ka Jēzus atzinīgi vērtēja tos, kuri meklēja Dievu dēļ Viņa paša un nevis, lai gūtu kādu labumu. Dāvanas, kas cilvēku acīs ir necilas, Dieva acīs kļūst nenovērtējamas. Jeruzālemes templi būvēja četrdesmit sešus gadus (Jņ 2,20) ar lieliem akmeņiem (Mk 13,1), tomēr Jēzus solīja to uzcelt trijās dienās (15,29). Jēzus runāja par savu miesu. Mēs esam Viņa miesas locekļi (Kol 1,18) un varam droši dāvāt savus dzīves mazos būvmateriālus, lai Kungs veidotu mūsu un Baznīcas dzīvi saskaņā ar savu gribu. Jēzus bija ļoti rūpīgs cilvēku un viņu iekšējās pasaules vērotājs. Kungs redzēja, ka nav saistība starp dāvanas lielumu un ticību. Viņš nevēroja cilvēkus ziņkārības dēļ, bet bija liels Cilvēkmīlētājs un ar interesi uzlūkoja katru personu un turpina vērot mūsu mazās sirdis, lai mūs padarītu bagātus ar savu žēlastību un lai mēs nebaidītos iet pie Viņa altāra. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 12, 28b-34, svētdiena XXXI, B

Mk 12, 28b-34

Liturģiskā gada laikā īpaši vērīgi lasījām Marka Evaņģēliju. 4. novembra svētdienā Baznīca piedāvā mums fragmentu no pēdējās Evaņģēlija daļas. Marka Evaņģēliju var iedalīt trijās daļās: pirmajā daļā (Mk 1,1-8,26) šī gada laikā mēs varējām iesaistīties notikumu virpulī, kurā Jēzus nonāca konfliktos ar dažādiem cilvēkiem un izdzina ļaunos garus; otrajā daļā (8,27-10, 52) mēs samazinājām notikumu ātrumu un bija laiks, lai pārdomātu, kas ir Jēzus un kopā ar Viņu doties uz Jeruzālemi. Ja iepriekš evaņģēlists īpaši nepievērsa uzmanību datumiem, tad pēdējā Evaņģēlija daļā jau ir ļoti skaidri norādītas vietas un laiki. Trīs svētdienas pēc kārtas mēs varēsim pārdomāt Jēzus misijas beigu posms, strīdus ar oponentiem un pastarā jautājumu. Noteikti ir jāatceras, ka šajos fragmentos mēs esam ļoti tuvu krusta notikumiem. 

Rakstu mācītājs Jēzum uzdeva saprātīgu un pieņemamu jautājumu jūdaismā: “Kurš ir no visiem augstākais bauslis?” (12,28). Šis jautājums neizklausījās provocējošs atšķirībā no citiem rakstu mācītajiem par kuriem mēs uzzinājām Marka Evaņģēlijā. Jēzus deva pareizu atbildi, kuru paņēma no Izraēla ikdienas ticības apliecības Šema. Jēzus uzsvēra, ka ir viens Dievs un Viņš ir jāmīl ar visu sirdi, dvēseli un spēku. Jēzus atbildot citēja divus Vecās Derības tekstus (At, Lev), kas bija dziļi klātesoši Izraēla garīgumā. Varēja gadīties, ka kāds varēja mīlēt tikai Dievu un neņemt vērā dzīves attiecību līmeni, un tāpēc Jēzus sasaista Dieva mīlestību ar tuvākmīlestību. 

Svētie Raksti liecina, ka šo divu mīlestību atdalīšana dzīvē ienes maldus. Jo, ja cilvēks neievēro un ignorē to, kas notiek apkārt ar cilvēkiem, sabiedrību, radību un dabu vai kādu dzīves sfēru (ekonomika, kultūra u.c.), vai arī dažādiem procesiem sabiedrībā (netaisnība, nabadzība u.c.), ir jājautā kādam Dievam cilvēks tic? Ja kāds saka, ka mīl tuvāko un viņam kalpo, bet nemīl Dievu, cilvēks var nonākt elkdievības valgos. Dieva mīlestība neļauj otru cilvēku privatizēt un uzspiest savu šauro un īslaicīgo vīziju, bet liek otru uzticēt Dievam, kurš nemitīgi vēlas būt kopā ar katru cilvēku un ir sagatavojis katram vienreizēju dzīves plānu. 

Cilvēkam dzīvē ir daudz dažādu vajadzību un darbības lauku, un šajā sakarā Jēzus aicina nepazust dažādos prasību un likumu mudžekļos, jo Dieva griba ir skaidra: mīlēt Kungu un cilvēkus. Jūdu likums bija detalizēti izstrādāts un aptvēra dažādas dzīves jomas, tomēr visam tam bija jēga tikai tad, kad nezūd no redzesloka mīlestības bauslis. Mīlestība tiek likta pirmajā vietā: “vairāk par visiem dedzināmajiem un citiem upuriem” (12,33). Svarīgi ievērot, ka visa darbība notika Svētnīcas kontekstā, kura drīz zaudēs savu nozīmi. Vērīgiem Jēzus klausītājiem šī vēsts bija sadzirdama un tas palielināja viņu noraidošo attieksmi pret Viņu. Rakstu mācītājs pieņēma mīlestības baušļa primātu pār ceremonijām un upuriem, un tas norāda uz senu Vecās Derības tradīciju: “Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri” (Os 6,6). 

Evaņģēlists cenšas uzsvērt, ka patiesa ticība Dievam nav jāīsteno tikai kulta praksēs (rituālā šķīstība, gavēņi vai upuri), bet morālā likuma ievērošanā jeb līdzcilvēku mīlestībā. Apzīmējums mīlēt “kā sevi pašu” (12,33) Jēzus vārdos iezīmē vēl vienu svarīgu aspektu mīlestības realitātē, ka mums ir jājautā kā mēs mīlam paši savi un varam tādā pašā veidā mīlēt citus. Veselīga cilvēka mīlestība pret sevi paredz labu motivāciju un saprātīgu attieksmi, un tādai jābūt attieksmei pret citiem. Ierasti Izraēlā “kaimiņš” nozīmēja tautieti, bet pirmajā gadsimtā jūdi sāka diskutēt, lai paplašināt šo jēdzienu. Lasot Lūkasa Evaņģēlijā līdzību par labo samarieti mēs varam uzzināt, kas ir tuvākais (10, 29-37). Bet vai var bauslis likt kādu mīlēt? Ja mūsu izpratnē mīlestība attiecas uz mūsu jūtām, bet jūtām nevar pavēlēt? Bībelē mīlestība nav jūtu sfēra, bet ir praktiska un ikdienišķa ģimenes dzīves solidaritāte. 

Dievs Bībelē nav kā kāda izolēta Būtne, bet ir klātesošs savā tautā. Mīlestība Jēzus vārdos nav jāuztver tikai kā bauslis, bet kā nostāja, pilnīgs un neatsaucams lēmums. Baušļi norāda uz konkrētu rīcību, bet Jēzus mīlestības izpratne norāda uz pastāvīgu nostāju, kas uztur citas darbības. Nevar mīlēt saskaņā ar darba laiku, dievkalpojumu kārtību vai ģimenē - saskaņā ar kādu grafiku. Jēzus aicina šo domāšanas veidu cilvēkiem ieviest savās attiecībās, īpaši laulāto dzīvēs. Mīlēt nozīmē pateikt “Tikai tu!”, “es gribu tevi” un to Dievs māca katrai paaudzei un cilvēkam, jo Dievs man saka: “tikai tu”, bet arī esmu aicināts tā pat atbildēt. Tādā veidā, protams, parādās spriedze un patiesas dzīves drāmas, bet arī laime un prieks. Kungs aicina mūs pieņemt savās sirdīs šo mīlestības bausli, Kristus krusta patiesību, lai mūsu dzīvēs ienāktu žēlastība un jauna dzīve.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 46-52, svētdiena XXX, B

Mk 10, 46-52

Iepriekšējā svētdienā dzirdējām Jēzus jautājumu Jēkabam un Jānim: “Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu?” (Mk 10,36) un viņi atbildēja Kungam, ka vēlas valdīt pār cilvēkiem. Šosvētdien šo pašu jautājumu Jēzus uzdeva neredzīgajam Bartimejam: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (10,51). Līdzība ar pagājušas svētdienas fragmentu ir zīmīga un norāda uz abu stāstu līdzību. Kā Bartimejs atbildēs! Jēkabs un Jānis pietuvojās Jēzum “ceļā” (10,32), bet Bartimejs “ceļmalā” (10,46), un, kad Jēzus atjaunoja viņam redzi, tas “ceļā Viņam sekoja” (10,52). Svarīgi ievērot, ka “ceļš” (hodos) ir šīs pēdējo sešu svētdienu un Marka Evaņģēlija sadaļas (8,22-10,52) viens no centrālajiem jēdzieniem (8,27; 9,33-34; 10,32). 

Šī Evaņģēlija sadaļa iesākās ar neredzīgā dziedināšanu Betsaidā (8,22-26) un noslēdzas ar šīs svētdienas fragmentu; sadaļas centrā ir Pētera ticības apliecība un trīs Jēzus norādes uz savām ciešanām (8,31; 9,31; 10,32-34). Jēzus jautājums mācekļus pielīdzina neredzīgajam, tomēr viņa atbilde Jēzum ir precīzāka nekā mācekļu valdīšanas instinkts; neredzīgais sēdēja putekļos, nevēlējās personisko slavu, bet vien dziedināšanu. Tā bija pareizā atbilde un tādai ir jābūt mūsu atbildei uz Jēzus jautājumu: es gribu redzēt… Ironija ir tāda, ka aklais ubagotājs Jēzu redzēja skaidrāk nekā redzīgie mācekļi. Marka Evaņģēlija 10. nodaļā neviens no mācekļiem neizcēlās ar ticību, spēju ielūkoties dziļāk, bet Bartimejs kaut arī neredzēja, spēja izprast un ar ticības acīm uzlūkot Kungu. 

Šis notikums atspoguļo pēdējo Jēzus dziedināšanu ceļā uz ciešanām un nāvi Jeruzālemē. Jērika atradās vietā, kur jūdi izvairoties no samariešiem gāja apkārt Samarijai un šajā vietā turpināja taisnu ceļu uz Jeruzālemi. Neredzīgais Bartimejs varēja sēdēt ceļā malā, kad svētceļnieki devās uz Jeruzālemi un gaidot žēlastības dāvanas. Cilvēki ar kādiem fiziskiem defektiem vienmēr bija atkarīgi no citu labvēlības un palīdzīgas rokas. Tā kā sabiedrībai šāda tipa cilvēki sagādāja zināmas grūtības, tad šajā epizodē cilvēki gribēja tikt no viņa malā, it kā sakot, saņēmi iztikas minimumu un klusē. Viņi pat nelūdza Jēzu, lai viņu dziedina kā to darīja Betsaidas iemītnieki stādot Jēzum priekšā neredzīgo (8,22), iespējams tāpēc, ka viņš nebija nabags. Šī dziedināšana izceļas ar to, ka Jēzus pret Bartimeju izturējās ļoti iejūtīgi un bija ieinteresēts viņa problēmā, un viņš faktiski ir vienīgais izdziedinātais cilvēks, kura vārdu Marks piemin. 

Pūlis varēja domāt, ka tāds cēls cilvēks kā Jēzus netērēs laiku ar bezpalīdzīgu neredzīgo ubagotāju. Pūlim ir tendence sagrozīt realitāti, bet Jēzus nepakļāvās mirkļa tirānijai, jo priekš Viņa nav nenozīmīgas personas. Tādu Jēzus mēs varējām iepazīt lasot Marka Evaņģēliju. Evaņģēlists šādā kontekstā piemin neredzīgā cilvēka vārdu - Bartimejs un tādā veidā uzsver, ka viņam ir sava personas cieņa, un tikai pēc vārda pieminēšanas uzzinām par šī cilvēka dzīves traģēdiju. Pirmais ir vārds, persona! Viņam bija iemesls saukt Jēzu un viņš nepārstāja to darīt. Jēzus bija sava ceļa beigu posmā un domāja par savu krustu, tomēr šajā ceļā Viņš dzirdēja citus, kas Viņam “traucēja”. Bartimejs sauca: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (10,47). 

Vecajā Derībā varam uzzināt, ka no Dāvida pēcnācējiem Dievs izvedīs “viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem” (2 Sm 7,13) un šī fragmenta gaismā dievbijīgi jūdi gaidīja Dāvida pēcteci. Tituls “Dāvida Dēls” bija sastopams pirmajā gadsimta vidū pr. Kr., un attiecās uz karojošu karali, kas sodīs grēciniekus, bet Jēzus tāds nebija un runāja par žēlsirdību. Bartimejs arī redzēja dziļāk nekā viņa laika biedri, un uzrunāja Kungu kā to, kas var dziedināt un ienest dzīvē harmoniju. Jēzus ļoti labi dzirdēja tos, kas ar ticību uzlūkoja un sauca Viņu. Evaņģēlists šajā teikumā trīs reizes lieto vārdi “sauc” (Mk 10,49) un tas atgādina pirmo mācekļu aicināšanu Evaņģēlija sākumā (1,16-20; 2,14). 

Bartimejs uz Jēzus aicinājumu atbildēja apstiprinoši, nometa savu mēteli, piecēlās un gāja pie Kunga; viņš bija gatavs sekot Jēzum: “nolikdam[s] katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries” (Ebr 12,1). “Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks”(Mk 2,21). Iespējams tas bija viņa vienīgais īpašums, bet viņam svarīgākais bija uzsākt jaunu dzīvi. Kā mācekļi (1,16-20; 10,28) un pretstatā bagātniekam (10, 17-22), viņš visu atstāja un “upurēja no savas nabadzības visu” (12,44), lai sekotu Jēzum. Bartimejs ne tikai atguva redzi, bet saprata, ka Jēzus skatiens viņu ieraudzīja un izvēlējās, “uzlūkodams viņu, iemīlēja to” (10,21). 

Tāds bija Jēzus skatiens. Ja bagātniekam bija grūti atbildēt uz Jēzus skatienu un aicinājum, tad Bartimejs nebēga no Kunga skatiena, viņš nevēlējās piepildīt sevi ar sevi, skatīties sevī ar savu skatienu, tāda iespēja viņam jau bija - redzēt tikai sevi un nogurt, tas nepadarīja viņu laimīgu. Jēzus skatiens viņu atjaunoja un deva viņam Dieva bērna cieņu: “Lai Dievs [...] apgaismotu jūsu sirds acis, lai jūs zinātu, kāda ir Viņa aicinājuma cerība un cik bagāta Viņa mantojuma godība starp svētajiem. Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.” (Ef 1,17-19). 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 35-45, svētdiena XXIX, B

Mk 10, 35-45

21. oktobra svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar Jēzus sekošanas programmu. Interesanti ir tas, ka kārtējo reizi Marka Evaņģēlijā parādās apustuļu strīds par to, kas ir svarīgākais; par to mēs jau lasījām mēnesi iepriekš (Mk 9, 30-37; 23. septembris). Mācekļu starpā turpinājās neizpratne un šoreiz viņus interesēja pasaulīga vara pār citiem. Kārtējo reizi mācekļi nespēja izprast Jēzus vārdus par savām ciešanām. Uztvēra no Kunga vārdiem vien kādu norādi, ka valstības dibināšanas stunda ir tuvu. Iespējams mācekļi centās izprast Jēzus noslēpumainos vārdus, jo Viņš negribēja provocēt varas iestādes un nerunāja tieši, un tāpēc mācekļi uztvēra Viņa vārdus kā kādu slepenu valodu, kur “jālasa starp rindām”, bet nepareizi nolasīja Jēzus domu. Savā zina viņi bija pārāk dedzīgi tieši savos mērķos un neredzēja Kunga kalpošanas vēsti.

“Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis” (Mk 10, 35) vēlējās izmantot situāciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas mācekļu pulkā. Viņi piegāja pie Kunga un lūdza sev varas dāvanu tā kā to varēja lūgt no valdnieka. Savā stratēģijā viņi vēlējās iesaistīt ģimeni un citus sakarus. Viņi bija ambiciozi mācekļi, kuri nebija tikai divi no divpadsmit, bet no īpašā trijnieka (9,1). Turklāt abiem brāļiem varēja būt kāda saistība ar augsto priesteri: Jānis “bija pazīstams augstajam priesterim” (Jņ 18,15). 

Tātad viņiem bija plaši sakari un varēja griezties pie Jēzus visai pārliecināti. Viņu izpratne šajā jautājumā varēja būt šāda: gudrs valdnieks šādas prasības varēja izpildīt tikai daļēji; piemēram Herods bija gatavs dot “pusi no savas valsts” (6,23), līdzīgi teica ķēniņš Ahasvērs Esterei: “pat pus valsti tev došu!” (Est 5,3). Tomēr redzot visas sarunas absurdumu, Jēzus ar viņiem runāja ļoti laipni, daudz mierīgāk kā nākamajā epizodē (Mk 10,41); Viņš ļāva mācekļiem izteikt savas sirds dziļumus vai seklumus, atklājot savas vēlmes. 

Mācekļu tuvredzība un savtīgums bija lielā kontrastā ar Jēzus ceļu, kas tuvojās Jeruzālemei ciešanu notikumiem. “Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!” (10, 37). Uz šo jautājumu Jēzus neatbildēja, bet karājoties krusta kokā Jēzum vienā un otrā pusē atradās divi noziedznieki (15,27). Šie mācekļi varēja atcerēties savu jautājumu un krusta notikumu, lai atbildētu paši uz šo jautājumu. 

Pārējie desmit mācekļi arī neizcēlās ar Jēzus personas izpratni, un dusmojās uz Jēkabu un Jāni; viņi paši vēlējās ieņemt šīs pozīcijas. Jēzus turpināja viņiem skaidrot, ka Dieva valstības dzīves modelis atšķiras no politiskajiem varas mehānismiem. Jēzus runāja par kalpošanu un tuvojās krusta notikumiem, bet mācekļi nepietuvojās Kunga izpratnei. Katru reizi, kad Viņš runāja par savām ciešanām, Viņa vārdi nesastop dzirdīgas ausis. Abu mācekļu uzvedība parādīja, ka Jēzum izdevās tikai apklusināt viņu veltīgās sarunas par savu statusu, bet ne mainīt viņu sirdis. Mācekļi ik pēc laika atgriezās pie sev interesējošā jautājuma (9,34) un šajā svētdienā to apliecināja īpaši skaidri. 

Mācekļi skatījās nākotnē un jaunā pasaule, ko viņi redzēja ne ar ko neatšķīrās no vecās, un turpināja saglabāt savas politiskās ilūzijas. Nespēja iztēloties, ka var pastāvēt cita pasaule pat Jēzus Kristus klātbūtnē. “Vēsture ir arī pilna ar vardarbības aktiem un netaisnību, kas nedziedina un nesamierina, bet vēl spēcīgāk ievaino un pretstata. Cilvēks ir tāds: gadās viņam meklēt laimi iznīcinot sevi, meklēt mieru ar karu un īpašumu iegūst zogot. Tomēr vienmēr meklē laimi, mieru un īpašumu, bet kļūdās līdzekļu izvēlē.” (Yves Congar). 

Mācekļi palika uzticīgi šīm ierastajam problēmu risināšanas procesam, kas nedeva augļus. Tā nebija tikai mācekļu problēma, bet cilvēces nelaime, un tādā situācijā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš dziedinātu cilvēkus. Kungs nepievērsās varas struktūrām, bet siržu struktūrām, jo tur redzēja īsto problēmu iemeslu. Jēzus izmantoja divus tēlus, lai paskaidrotu savu plānu cilvēkiem: biķeris un kristības, kas norāda uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Kristīgā “karjera” ir pilnīgi atšķirīga no pasaules karjeras. Kristus norāda uz kalpošanu, ne tikai norāda, bet arī pats kalpo. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

Mk 10, 17-30, svētdiena XXVIII, B

Mk 10, 17-30

Marka Evaņģēlijs, kādu to varam iepazīt visa šī liturģiskā gada ietvaros, ir ļoti ātrs un steidzīgs. Tā vien šķiet, ka lasītājam nav iespējas koncentrēties uz kādu vienu tēmu, bet uzticīgi un dinamiski jāseko Jēzum. Līdzīgi tas ir 14. oktobra Evaņģēlija fragmentā: tas ir saturā bagāts un vajadzētu vairākas svētdienas, lai pārdomātu tur piedāvātās domas, bet mums ir dota tikai viena svētdiena. Vienīgā vieta šī fragmenta plūdumā, kas ir lēna, ir tā, kur “kāds cilvēks” noskumis un bēdīgs aiziet projām sadzirdējis Jēzus vārdus. Šajā vietā stāstījums un tā noskaņa it kā palēninās, lai var rūpīgi apskatīt to, kas noticis. Kāds ir noskumis sadzirdot Jēzus vēsti: seko man! Tāda sajūta, ka kāds sēž karuseļa vidū, kur kustība notiek lēni un cilvēks griežas ap savi, bet visa darbība un prieks notiek karuseļa sēdvietās. Nekur citur Evaņģēlijā Dieva valstības izmaksas nav tik lielas kā šajā stāstā par bagāto cilvēku. Ne velti par šo atgadījumu raksta trīs evaņģēlisti, bet katrs ar saviem uzsvariem: Matejs raksta par jaunieti (19,20), bet Lūkas piemin, ka viņš bija priekšnieks (18,18). 

Pēc šī palēninātā brīža darbība stāstā atkal uzņem apgriezienus, tā it kā jau ir aizmirsts par šo nenosaukto vārdā cilvēku. Tomēr šo sarunu nevar aizmirst! Evaņģēlija lasītājam var rasties cerība, ka šis cilvēks otro reizi nāks pie Jēzus un, ja ne mēs, tad vismaz Kungs iepazīs viņa vārdu. Šī teksta ātruma un palēninājuma perspektīvā var redzēt kāds ir Evaņģēlija dzīves stils un kāda ir dzīve bez Evaņģēlija. Sekojot Kungam viss notiek ļoti intensīvi, dzīvā ienāk daudz jaunā, rodas dažādi jautājumi un negaidīti bagātas atbildes (10,30), bet palēnināta dzīve ir prognozējama, vienmuļa, apbēdinoša, jo uzsvars tiek likts nezaudēšanu un nevis uz atvērtību un pieņemšanu. 

Cilvēks, kas izvēlējās nesekot Jēzum bija vēl tālu no krusta notikumiem, vēl neko par to nezināja, bet Jēzus dzīves stils viņam jau bija par grūtu un pārāk radikāls; viņam bija viss nepieciešams dzīvei izņemot mūžīgas dzīves izpratni balstītu žēlastībā; viņš vēlējās sasniegt mūžīgo dzīvi, bet nevēlējās atdot visu, lai to sasniegtu. Nav cita veida kā ieiet valstībā kā atdot sevi visu Kungam. Šis cilvēks bija savā ziņā priekšzīmīgs un nešaubīgi morāli labs, bet nespēja stāties pretī patiesības izmaksām. Par ko cilvēks var noskumt? Noteikti noskumst par to, ka kaut kas neatbilst gaidītajam. Mācekļu ceļš kādu mums parāda Marka Evaņģēlijs uzsver to, ka uzticībā jāpieņem Jēzus aicinājums. Jēzus sekotāji ir aicināti pieņemt ticībā Jēzus personu un Kunga gaismā uzlūkot īstenību, jo Viņa skatījums mūsos dziedina mūsu realitātes uztveri. 

Jēzus nostāja šajā situācija arī ir ļoti zīmīga. Viņš nepazemināja saviem sekotājiem māceklības standartu un nepiedāvāja kādu citu “vieglo” ceļu. Šī cilvēka garīgie meklējumi gāja labā virzienā un ilgas pēc mūžības bija autentiskas, bet viņa garīgajā dzīvē nebija izkopta tāda sirds nostāja kā upurgatavība. Viņa gadījumā šķērslis bija pieķeršanās labklājībai un nevēloties no tās atteikties, viņš atteicās no Jēzus! Tas bija cilvēks, kuram nekas netrūka, un tāpēc neizjuta kārdinājumu zagt vai nogalināt kā to varēja pieredzēt trūcīgie (Sak 30,9). Tāds cilvēks varēja ārēji ievērot baušļus visai vienkārši, tomēr sirdī viņam kaut kas trūka. Viņš ir kā nepārtraukts brīdinājums visiem Jēzus mācekļiem par bagātību bīstamību. 

Tomēr viņa kļūda bija vēl dziļāka nekā nevēlēšanās sekot Jēzum; viņš redzēja pestīšanu kā savu pūliņu rezultātu. Neskatoties uz to Jēzus skatījās uz viņu ar mīlestību, jo šis cilvēks rīkojās spontāni un sirsnīgi, līdzīgi kā Dāvids, kuru Kungs iemīlēja, tomēr atkārtoti jāuzsver, ka Jēzus nemainīja savas prasības un nepazemināja mācekļiem prasību latiņu, jo tiem, kas vēlas sekot Jēzus ir jāaizliedz sevi un jāņem savs krusts (Mk 8,34). Tomēr šis cilvēks palika pie sava un saviem “panākumiem”, un nevēlējās pieņemt drosmīgu lēmumu nekoncentrēties uz sevi un savu pašpārliecinātību, kas izsauc vien vilšanos, skumjas un depresiju. Ja uz šo notikumu skatās Abrahama ticības perspektīvā, tad šī jūda nostāja ir skandaloza, jo neatspoguļo tautas ticības tēva piemēru. Abrahams riskēja, pameta sava tēva mājas un uzticējās Dievam; viņš pieredzēja cik labi ir uzticēties Kungam.

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 10, 2-16, svētdiena XXVII, B

Mk 10, 2-16

7. oktobra svētdienā pārdomāsim Evaņģēlija fragmentu par laulības šķiršanu un Dieva valstību. Jēzus Evaņģēlijā turpina ceļu uz Jeruzālemi, lai sastaptos ar savu krustu, un tieši šādā kontekstā Jēzus māca savus mācekļus. Pēc mācības par kalpošanu, pieņemšanu un ieļaunošanu, Jēzus runā par laulību un bērniem. Laulība šajā fragmentā ir parādīta kā Jēzus mīlestības, pazemības un kalpošanas viena no centrālajām tēmām, un šķiršanās ielaužas laulāto dzīvē tad, kad lepnuma, egoisma un skaudības jūtas sāk dominēt un nomāc Jēzus dzīves stilu, kuru esam aicināti pieņemt. Evaņģēlists Marks uzsver, ka laulības ticīgajam ir veids kā pieņemt savā dzīvē Dieva valstības. Laulības iemieso Jēzus misijas vēsti, jo balstās uz abpusēju sevis dāvināšanu un sevis aizliegšanu. Valstības prasības ir lielas un attiecas uz visām cilvēku dzīves jomām, īpaši uz attiecībām. 

Mozus atļāva šķirties, jo cilvēku sirdis bija nocietinātas un nespēja izprast Dieva plānu ģimenei, bet Jēzus uzsvēra, ka Dieva valstībai nepieciešama visas dzīves atdošana, lai iekļautos Dieva radīšanas sākotnējā iecerē un radīšanas plānā, un tādā veidā pašā Dievā. Evaņģēlists Matejs raksta, ka mācekļiem tas likās tik grūti, ka viņi izteica viedokli, ka vieglāk ir vispār neprecēties. Jēzus vārdi par laulību laikabiedriem bija ļoti radikāli; Romas impērijas izlaidīgajā vidē, līdzīgi kā mūsdienu cilvēkam, šie vārdi izklausās pārāk spēcīgi. Tomēr jāņem vērā, ka Jēzus vārdi pirmo reizi kopš grēkākrišanas laika nopietni un dziļi aizstāvēja sievieti, kura bija atstāta vīrieša varā un bieži viņas stāvoklis atgādināja priekšmeta likteni, un aizstāvēja patieso Dieva gribu, kas bija maskēta aiz ieradumiem un bija grūti atpazīstama. Nepietiek dzīvē atsaukties uz tradīciju vai ieražu, bet vajag to balstīt pirmatnējajā iecerē, jo ārējās formas bieži var veicināt pasivitāti, stīvumu, seklumu un slinkumu. Kungs aicina ielūkoties sirdī: “Esiet tādā pārliecībā [domā, spriedumā, attieksmē] kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5).

Jēzum šī sākotnējā iecere ir balstīta derībā, uzticībā. Viņš pats izvēlējās savu ceļu, kurā nonāca līdz krustam. Kungs palika uzticīgs, nenožēloja savu izvēli un iedibināja jaunu un dziedinošu derību. Vīrietis, kas izvēlas savienoties ar vienu sievieti dāvā viņai sevi visu un uzsāk ceļu, ļoti riskantu, bet pestījošu ceļu, kas caur krustu ved uz augšāmcelšanos, dzīves pashu, sava grēka un egoisma nonāvēšanu. Tieši tāpēc arī laulība Marka Evaņģēlijā ir parādītas kā patiesa sekošana Kristum. Kristus piedāvātais ceļš aicina meklēt dziļāk un uzņemties arī zināmu risku, nepārtraukti atklājot, ka dzīvē ir stabilas un trauslas lietas. Kā tāda ievainojama laulības institūcija var būt par Dieva valstības zīmi un ticīgā dzīves stila modeli? Jēzus parādīja, ka laulība nav jāizprot kā tikai kontrakts, morāla vai psiholoģiska saite, bet jāievieto tā Dieva derības un radības kontekstā. Laulība kā pirmā mīlestībā (Atkl 2,4), radošā mīlestība, kas bija bez atrunām un izlikšanās, pašaizliedzīga un atbrīvojoša, un nekad vienmuļa, bet vienmēr jauna un atklāta, un, kas svarīgi, balstīta žēlastībā. 

Kā pretstatu Jēzus spēcīgajiem vārdiem, evaņģēlists Marks piemin Kunga rūpes par bērniem. Jēzus šajā fragmentā otro reizi runā pretēji valdošajam domāšanas veidam. Bērni nav anonīmi dzīves varoņi, bet laulības dzīves auglis un viņi ļoti smagi cieš no šķiršanās. Svarīgi Jēzum bija pateikt patiesību par valstību, ka tā ir jāpieņem bērna vienkāršībā un uzticībā. Bērni ir paklausīgi vecākiem un tāpēc Jēzus norāda uz viņiem kā paraugu tiem, kas vēlas ieiet Debesu valstībā un uzsāk nopietnas attiecības. Bērni norāda ne tikai uz uzticību debesu Tēvam, bet arī gatavību piedzīvot dzīves trauslumu. Marka Evaņģēlijā tā ir viena no retajām vietām, kur Jēzus ir sašutis un izrādās, ka Kunga ceļā uz Jeruzālemi ir lietas, kas Viņu var apturēt. Jēzus Evaņģēlijā dažreiz lieto vārdu “bērns”, kas nozīmē “vienkāršs ticīgais”, un tieši tāda ticība uzrunā Kungu. Bērni ir kā modelis visiem, kas pieņem Dieva valstību. Ja cilvēks saglabā bērna attieksmi pret Dievu, viņš nevar atļauties ģimenes dzīvē akli dominēt, bet iemieso tajā Dieva sākotnējo ieceri.

br. Jānis Savickis OFMCap