Jon 3,1-5.10, svētdiena III, B

Jon 3,1-5.10

24. janvāra svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Jonas grāmatas, kas ir viena no pārsteidzošākajām Vecās Derības grāmatām. Šīs svētdienas fragments veido grāmatas centrālo vietu, kur Dievs žēlsirdīgi vēršas pie grēcīgās Ninives pilsētas. Iepriekš no grāmatas zinām, ka Dievs uzrunāja pravieti Jonu un vēlējās, lai viņš pasludinātu Ninives pilsētai (mūsdienu Irāna) Dieva vārdu. Pravietis nebija ieinteresēts šajā misijā un devās pretējā virzienā - uz Taršīšas pilsētu (mūsdienu Spānija). Kad Dievs aicina, tad cilvēkam ir vairākas iespējas. 17. janvāra svētdienā mēs lasījām kā jaunais Samuels saka Kungam ”es te!”. Abrahams pieņēma Dieva aicinājums. Mozus centās pretoties un jautāja: “Kas tad es tāds esmu?” (Izc 3,11), taču piekrita. Pravieši bieži iebilda Kungam un atsaucās uz savām neprasmēm. Jeremijs bijās, jo bija kā jau zēns, kurš nezināja, ko lai runā (Jer 1,6). Isaja jutās necienīgs: “man ir nešķīstas lūpas” (Is 6,5). Savā ziņā svēto vīru šaubas par sevi bija viņu svētuma liecība. Savukārt Jonas ļoti izcēlās ar savu negribēšanu un viņš kā Adams slēpās no Dieva.

Dievs ļoti pacietīgi apgājās ar Jonasu un deva viņam otro iespēju. Ko viņš darīja šoreiz? Pēc neveiksmīgas bēgšanas un pieredzējis Dieva aizsardzību Jonas otro reizi saņēma Dieva vārdu un pieņēma to. Grāmatas sākumā Dievs uzrunāja Jonasu (1,2), bet tālāko notikumu laikā viņš nedzirdēja Dieva vārdu, tikai neparastus un zīmīgus notikumus. Savas dzīves notikumos viņš piedzīvoja spēcīgu Dieva iesaisti un šīs svētdienas fragmentā Dievs uzrunāja viņu atkārtoti. Jonas šoreiz nebaidījās un saņēma īsāko pravietisko vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Viņš vairs nepretojās sludināt šo īso vēsti savas tautas pretiniekiem - asīriešiem un pagāniem. Savā ziņā tas bija īsākais iespējamais pravietojums vai sprediķis kādu varēja dzirdēt no Vecās Derības praviešiem.

8. gs. pirmajā pusē pirms Kristus Ninive nebija Asīrijas galvaspilsēta, bet bija svarīgākā impērijas pilsēta. Grāmatā lasām, ka “Ninive bija Dievam liela pilsēta - cauri tai jāiet trīs dienas” (Jon 3,3). Vai šī pilsēta bija tik liela? Ninive nekad nav bijusi lielāka par aptuveni pieciem kilometriem diametrā. Viens no skaidrojumiem varētu būt šāds: tajā laikā sūtnim, kas ieradās pilsētā bija nepieciešamas trīs dienas. Pirmajā dienā sūtnis vai kāda augsti stāvoša persona ieradās, izmitinājās, atrada attiecīgos varas pārstāvjus un uzrādīja savas pilnvaras. Otrajā dienā viesi uzņēma atbildīgā amatpersona un kārtoja ar viņu darījumus, bet trešajā dienā tika sniegta oficiālā atbilde. Ja tā skatās uz šim trīs dienām, tad Jonas palika pie vienas dienas un tas nozīmē, ka sazinājās ar varas pārstāvjiem par savu misiju. Senatnē praviešus bieži pielīdzināja vēstniekiem, jo viņi pārstāvēja Dievu, un tāpēc viņiem bija zināma veida diplomātiskā imunitāte un autoritāte (piem., 1 Ķēn 2). 

Nepazīstams svešinieks sludināja pazudināšanu. Kā to varēja uztvert niniviešī? Vai viņa vārdus varēja ignorēt? Vairāk kā gadsimtu vēlāk pravietis Jeremijs sludināja postu Jeruzālemei un izraelieši viņu apcietināja un ieslodzīja par nodevību (Jer 26,8), kaut arī viņš bija labi pazīstams kā pravietis. Dievs brīdināja niniviešus, ka pēc četrdesmit dienām nāks sods pār pilsētu. Viņi noticēja Dievam pirmajā pravieša sludināšanas dienā, vēl pirms oficiālās pieņemšanas un uzsāka gandarīt. Kas varēja likt lielam cilvēku skaitam uzklausīt svešzemju pravieša vēsti? Pirmkārt, viņi bija gatavi pieņemt praviešus no ārzemēm, jo daudzdievība pieļāva simtiem dievus, kur varēja ietekmēt viņu dzīves. Dažādās ārzemju delegācijās varēja būt iekļauti pravieši, kuri arī piedalījās pārrunās. Ja niniviešu dievi un zīmes atbalstīja Jonasa vēsti, tad viņi vēl jo vairāk uzticējās viņam.

Niniviešu atbilde no vienas puses bija ierasta, bet no otras netipiska. Nav saglabājušās liecības par gavēšanu Asīrijā vai Babilonā, bet ir piemēri, kad valdnieki uzvelk maisus kā gandarītāji un grēcinieki. Ierasti dievības nomierināja ar noteiktiem rituāliem (upuri u.c.) vai burvestībām, kurām bija jāaptur dievu dusmas. Ninivieši uzsāka gavēni, kas vairāk bija raksturīgs izraeliešiem. Niniviešī varēja skaidri nezināt, kādā veidā viņi ir sadusmojuši Izraela Dievu, tomēr viņiem bija iespēja no Jonasa uzzināt kā var uzrunāt šo Dievu. Asīrieši bija politeisti un nevarēja izprast viendievību, Derību un Likumu. Ninivē atradās Ištaras, Nabu, Asura, Adada, Ninurta u.c. dievību tempļi.

Asīriešus tik radikāli rīkoties varēja piespiest četri iemesli: ienaidnieku uzbrukums; pilnīgs saules aptumsums; bads un slimības uzliesmojums, un lieli plūdi. 8.gs. pirms Kristus Asīrija pārdzīvoja vairākus iebrukumus, lielu zemestrīci un 763. gada 15. jūnijā pilnīgu saules aptumsumu. Tajā gadsimtā Asīrija pieredzēja arī badu un dumpjus. Zīmju meklēšana dabas pasaulē un to sasaistīšana ar dieviem bija ierasta prakse. Pastāvēja vēl citas zīmju meklēšanas metodes, kurām nebija tik tūlītēja un visaptveroša ietekme kā šim četrām. Viena no visbiežāk sastopamajām iespējām meklēt zīmes bija pārbaudot katru dienu upurēto dzīvnieku iekšas. Tika uzskatīts, ka tādu orgānu nieru vai aknu izvietojums dod labvēlīgas vai nelabvēlīgas zīmes. Citas zīmes ņēma no dzīvnieku uzvedības, putnu lidojuma un debesu ķermeņu kustībām. Ja zīmes bija nelabvēlīgas kādu laiku pirms Jonasa ierašanās, tad cilvēki varēja viegli pieņēmuši viņa vēstījuma patiesumu, apstiprinājumu saviem novērojumiem. Māņticīgi un satraukti pilsētnieki varēja tik ātri reaģēt uz pravieša vārdiem un meklēt risinājumu savām problēmām.

Izraela praviešu vēsts reti bija tik patīkama kā kristiešu misionāru priecīgā vēsts! Jonasa vēstījumā nav ne miņas no aicinājuma uz grēku nožēlošanu vai aicinājuma atcelt viņu viltus dievus. Nav ne vārda par to, ko Dievs no viņiem vēlas, ne apsūdzības par viņu ļaunajiem darbiem. Senajā pasaulē pravietis nenāca, lai sniegtu visaptverošu teoloģiju vai pievērstu noteiktam reliģiskam uzskatam. Jonas nelika viņiem mainīt ticību un neapšaubīja viņu dievus. Pravietis nāca pasludināt tikai Dieva vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Asīrieši pazina savus praviešus, kuri bija arī padomdevēji valdniekiem. Pravietojumi no Asīrijas valdnieka Ašurbanipala (685-627 g. pirms K.) laikiem vienmēr ir pozitīvi, apstiprina ķēniņa rīcību, lēmumus un politiku, bet šeit ieradās kāds un neliekuļoja.

Dieva žēlsirdība un vēlme saglabāt Jonasa dzīvību, lai viņš pasludinātu niniviešiem Dievā vārdu bija liela. Dievs rūpīgi klausījās Abrahama lūgumus saudzēt Sodomu (Rad 18), Mozus lūgumus saudzēt tautu (Izc 3-4), piedeva Dāvidam (2 Sam 12) un Jēzus deva otro iespēju Pēterim (Jņ 21,19). Jonasam pēc bēgšanas arī radās otrā iespēja īstenot savu misiju. Ninivieši saņēma lielu žēlastību, jo “Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies” (Jon 3,10). Šie vārdi nenozīmē, ka Dievs redzēja viņu gandarīšanas maisus un pelnus, bet viņi mainīja savu ļauno dzīvi. Ninivieši nožēloja savu netaisnību, bet neatteicās no saviem dieviem. Tieši tāpēc tiek rakstīts, ka Dievs redzēja viņu rīcību jeb dziļāku personisku atskārsmi un labākas sabiedriskās attiecības. 

Tieši par kādiem grēkiem bija jānāk sodam mēs nevaram izlasīt grāmatā. Taisnīguma un harmonijas trūkums sabiedrībā visbiežāk izsauca Dieva dusmas. Tāpēc var pieņemt, ka Ninivē ar to bija lielas problēmas. Dievs viņiem piedeva netaisnību, kas valdīja pilsētā un nesodīja viņu reliģisko piederību. Dievs atšķirībā no Jonasa tiek attēlots kā personisks, zinošs, iejūtīgs un vēlas darboties. Tas, kas Dievu satrauc ir grēks, kas ir šaušalīgs notikums. Grēks izsauc Dieva dusmas, bet tai pat laikā arī parāda Viņa dziļo un gādīgo mīlestību un žēlsirdību. Jonasa grāmata sniedz mums pārsteidzošas atšķirības starp niniviešiem un Jonasu. Niniviešiem bija nepieciešama viena diena, lai nožēlotu un atgrieztos, bet Jonasam, kurš pazina un ticēja Dievam, daudzas dienas, bēgšanas, neklausīšanās un tikai vēlāk pieņēma Dieva gribu un gāja uz Ninivi pasludināt cilvēkiem Dieva vārdu. Dievs vienmēr vēlas panākt labu, bet Jonasam to bija grūti saprast. Atklāt, ka Kungs ir labs var dāvāt lielu prieku un jēgu ceļā kopā ar Kungu pat grūtās un nesaprotamās situācijās. Vai Dievs uzrunā Samuelu vai Jonasu, vai mani, piedzīvojums kopā ar Kungu katram ir ļoti personisks, bet kopīgs visiem ir tas, ka Dievs ir ļoti gādīgs, mīlošs, žēlsirdīgs, kaltēšošs un konkrēts. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Sam 3,3b-10.19, svētdiena II, B

1 Sam 3,3b-10.19

17. janvāra svētdienā pārdomāsim lasījumu no Pirmās Samuela grāmatas, kurā var iepazīties ar pēdējā Izraela tiesneša Samuela aicināšanu, kuru Kungs kā jaunu cilvēku klusā, bet pārliecinošā veidā aicināja sev sekot. Tiesnešu jeb soģu laikā Izraelis bija palicis bez dzīves, ticības un morāles orientieriem. Samuela persona parādījās brīdī, kad tiesnešu laiks noslēdzas un tautai draudēja vislielākā katastrofa - Dieva godināšanas degradēšanās un izzušana. Viņa kalpojums ritēja tautai ļoti tumšos laikos. Filistieši atņēma Derības Šķirstu (1 Sam 4). Šķirsts simbolizēja Dieva varu un klātbūtni tautas vidū, un ap to notika svarīgākie kulta rituāli. Dievs vēlējās atjaunot attiecības ar savu tautu caur cilvēku, kurš Viņu patiesi godinātu un sāka aizpildīt garīgās vadības trūkumu Izraelī un izvēlējās Samuelu. Dievs pagodina tos, kas pagodina Viņu. 

Lai saprastu svarīgu Bībeles cilvēka lielumu bieži ir jāvēršas pie brīža, kad Kungs aicina cilvēku, jo tajā notikumā atklājas daudzas būtiskas detaļas un spēka avots tālākai darbībai. Pirmkārt, vienmēr ir jāatceras, ka iniciatīva ir Dieva pusē un tas neattiecas tikai uz biblisko pasauli, bet arī uz katru ticīgo. Kunga žēlastība mūs apsteidz. No Abrahama līdz manam šodienas “es” Dievs vienmēr ir pirmais, kas uzrunā un cilvēks ir tas, kas atbild.

Iepriekš grāmatā var lasīt kā priestera Ēli nams un dēli tika noraidīti un atzīti par necienīgiem, bet Samuels Kunga acīs izrādījās tīkams (1 Sam 2,26). Šī atšķirība jau parādījās starp Samuela māti Annu un Ēli: Anna bija dievbijīga, bet Ēli neadekvāts. Ēli bija svētnīcas cilvēks, ievēroja priekšrakstus, tradīcijas un veica rituālus, tomēr, kā viņa laika biedri, viņš nepazina Dieva vārdu. Tomēr vajadzīgajā brīdī atpazina Kunga iniciatīvu, jo bija godīgs un atvērts uz Dieva darbību. 

Samuela aicināšana ir viena no pazīstamākajām Bībeles ainām, kur Dievs aicina cilvēku noteiktai misijas īstenošanai. Dievs neskatās uz personas lielumu, bet izvēlas cilvēkus saskaņā ar savām iecerēm. Samuels bija vēl zēns, bet pēc daudziem gadiem viņš aicinās jaunu ganu - Dāvidu kļūt par Izraela ķēniņu. Lasot Bībeli rodas priekštats, ka Dievs speciāli izvēlas cilvēkus ar kuriem neviens nerēķinās. Pirms savas aicināšanas Samuels savā ticības pieredzē bija līdzīgs Ēli - formāla Dieva pieredze, tomēr tas nenozīmē, ka neautentiska un liekulīga. Viņš cienīja Ēli un bija gatavs celties nakts vidū, lai viņam palīdzētu.

Atšķirības, kas iezīmējas starp Annu un Ēli padziļinājās tagad jau starp Samuelu un Ēli, kurš “bija atgūlies savā vietā un viņa skatiens sāka tumst, ka nevarēja redzēt” (1 Sam 3,2). Senajā pasaulē tika uzskatīts, ka persona, kas guļ svētnīcā var saņemt īpašu dievišķu atklāsmi. Cilvēki varēja pat veikt upurēšanas rituālus un pavadīt nakti svētnīcā, lai saņemtu atklāsmes. Taču Samuels vienkārši pildīja savus pienākumus un negaidīja nekādas atklāsmes. Nevienā seno Tuvo Austrumu literatūras piemērā nav atrodamas neapzinātas šāda veida pieredzes * un tieši tas notika ar Samuelu, kurš guļot svētnīcā negaidīja Kungu.

Gulēšanai un aklumam ir spēcīga simboliska nozīme. Šīs svētdienas fragmentā Ēli trīs reizes lika Samuelam iet gulēt pēc tam, kad Kungs viņu sauca (1 Sam 3, 5.6.9), tomēr, kad zēns dzirdēja Kunga balsi, viņš uzreiz piecēlās. Līdzīgi rīkojās viņa māte Anna, kurai bija raksturīga aktīva stāja (1 Sam 1, 9.18.19.26). Klausīšanās rūpes raksturoja Samuela dzīvi. Neskatoties uz tādu kā Ēli spiedienu uz gulēšanu, Samuels saglabāja možumu. Samuels svētnīcā veica priesteriskas (1 Sam 2,18) un pravietiskas darbības. Kāpēc Samuela persona ir tik svarīga un tik liels uzsvars tiek likts uz viņa aicinājuma notikumu? Grāmatas autors mēģina parādīt, ka ķēniņu Dāvidu izvēlēja un iecēla amatā Dieva izvēlēts pravietis, bet ne viltvārdis. 

Kungs uzrunāja Samuelu un viņš atbildēja “Es te!”. Šāda atbilde norāda uz viņa gatavību klausīties un paklausīt. Līdzīgā veidā pirms viņa uz Kunga vārdiem atbildēja Abrahams (Rad 22,1.11), Jēkabs (31,1; 46,2), Jāzeps (37,13) un Mozus (Izc 3,4). Pēc viņa Dievs aicināja praviešus (Is 6; Jer 1,4-10; Ez 1,1-3,16). Samuels iekļaujas lielā un garā Kunga aicināšanas vēsturē, kurā cilvēki kļuva par Dieva gribas sludinātājiem.

Vien sākumā Samuels domāja, ka balss, kas viņu uzrunā ir Ēli balss. Nav jābrīnās, ka svētnīcā gulošs zēns nesaprata, kas notiek, jo “Kunga vārds tajā laikā bija retums” (1 Sam 3,1). Samuels bija jauns, nepieredzējis un varēja nesaprast, kas ar viņu notiek. Ēli saprata, ka notiek kaut kas neparasts un lika uzsākt sarunu ar balsi. Trešajā reizē Dievs uzrunāja Samuelu daudz intensīvāk nekā iepriekš un atkārto viņa vārdu divas reizes. Samuels atbildēja Dievam kā Ēli viņam teica: “Runā! Tavs kalps klausās”, bet aiz uztraukuma vai neziņas izlaida vārdu “Kungs”.

Fragmenta beigās tiek sniegt nelieks apkopojums par to, kas notika tālāk ar Samuelu. Ēli ar saviem dēliem vēl kādu laiku turpināja kalpot svētnīcā, bet tauta vairāk uzmanības sāka pievērst Dieva vīram. Priesteris zaudēja savu ietekmi dēļ savas pašapmierinātības un bezdarbības. Savā ziņā Šīlo svētnīca palika otrajā plānā, jo bija skaidrs, ka Dieva klātbūtne īpašā veidā bija kopā ar Samuelu. “Kungs bija ar viņu” (1 Sam 3,19) - tie ir spēcīgi un nozīmīgi vardi, un atkal atsauc atmiņa vairākas lielas personas pirms viņa. Līdzīgi Dievs bija ar Īzāku (Rad 26,3), Jēkabu (Rad 31,3), Mozu (Izc 3,12), Jozu (Joz 1,5) un Gideonu (Ties 6,16). Protams, ka “Kungs bija ar viņu”, bet svarīga ir arī nerakstītā atbilde, ka “viņš bija ar Kungu”. Svarīgākais šāda veida dialogs, kur atklājas kopība ar Kungu notika starp eņģeli un Mariju: eņģelis teica “Kungs ir ar tevi!” (Lk 1,28) un paskaidroja viņas misiju un Marija atbildēja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1, 38). Dievs arī nostiprināja Samuela autoritāti un piepildīja caur viņu visus savus vārdus. Samuels sniedz lasītājam priekšstatu par vadītāju, kurš ir Dieva Vārda cilvēks. Viņš bija viens no lielākajiem Vecās Derības vīriem, kurš spēja uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Samuela ceļš veda no ārējas un rituālas dievbijības uz dziļu Dieva pieredzi, kurā ir daudz Kunga noslēpumi un Dieva vārda klātbūtne. Viņš izgāja no priestera Ēli ietekmēs ēnas un sāka klausīt Kungam, kurš viņu veda pa brieduma un patstāvīgas domāšanas ceļu. Kungs aicina uz grūtām lietām, īpaši tiem, kas pieķērušiem ārējām formām, jo Viņš var aicināt tās atstāt un veikt pārsteidzošas darbības. Samuels tika aicināts kļūt par pravieti, kas neapmierinās ar esošo stāvokli un valdošajiem uzskatiem, bet sludināja Dieva vārdu, kas ieviesa īstenas pārmaiņas viņa un tautas dzīvē. Dievs aicina katru cilvēku un katrs pieredz šo aicinājumu savādāk, tomēr bibliskais modelis kādu piedzīvoja Samuels visiem ir vienāds: Kungs ar savu iniciatīvu ienāk cilvēka dzīvē, bet cilvēks nostājas izvēles priekšā. Samuels savu aicinājumu pieredzēja svētnīcā un šī patiesība ir aktuāla joprojām, jo aicinājumu ticīgais vispilnīgāk var atklāt Baznīcas kopienā, draudzē, kurā lūdzas un klausās Dieva vārdu. Samuela gadījumā bija nepieciešama zināma palīdzība no priestera Ēli un pacietība, lai pakāpeniski atklātu, ka Kungs patiešām viņu uzrunāja. Katrs ticīgais stāv līdzīgu izaicinājumu priekšā, lai arvien dziļāk iepazītu Kungu, kurš mums atklājas nevis uz mūsu noteikumiem, bet ar savu pārsteidzošu vārdu. 

*John H. Walton, Victor H. Matthews, Mark W. Chavalas, The IVP Bible Background Commentary: Old Testament, Downers Grove: InterVarsity Press 2000. P. 285.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 42, 1-4.6-7, Kunga Kristīšanas svētki, B

Is 42, 1-4.6-7

Jēzus Kristus Kristīšanas svētdienas vārda liturģijas pirmais lasījums ir no pravieša Isaja grāmatas. Šī ir pirmā no četrām Kunga Kalpa dziesmām (Is 42, 1-7; 49, 1-6; 50, 4-9; 52,13 - 53,12). Iepriekš šeit apskatījām trešo Kalpa dziesmu (Is 50, 4-7). Pravietis Isaja parāda Kunga kalpu kā kādu, ko prezentē pats Dievs, jo viņam nav ne vārda, ne radurakstu, bet tikai pats apzīmējums “kalps”. Šis kalps pēkšņi parādās 42. grāmatas nodaļā bez jebkāda ievada - vienkārši Dievs sāk runāt! Šādā pēkšņā veidā parādot mums savu kalpu, Dievs aicina mums arī spert soli uz priekšu, atbildēt uz šo Viņa iniciatīvu. Kas ir šis kalps par kuru Isaja grāmatā varam lasīt četras reizes? Kristieši kalpa tēlā atpazīst Jēzus Kristus personā. Pirmā dziesma palīdzēs padziļināt izpratni par Jēzus Kristus misiju pasaulē. 

Jau pirmie fragmenta vārdi norāda, ka Dievs ar šo kalpu apietas ar īpašu uzmanību un rūpēm. Viņš izceļas starp citiem cilvēkiem, jo pār viņu nemitīgi ir Kunga Gars, kas ļauj īstenot savu misiju. Gara stiprinātā persona atgādina mesiānisko ķēniņu (Is 11,1-9). “Tautas” par kurām raksta pravietis ir visa pagāniskā pasaule, bet “taisnība” - tā ir Dieva mācība, kuras mērķis ir izveidot labas un sakārtotas  cilvēku attiecības ar Dievu. Galvenais vārds fragmenta pirmajā daļā (42,1-4) ir “taisnība/tiesa”, jo parādās trīs reizes. Tuvajos Austrumos ķēniņš bija atbildīgs par taisnīguma ieviešanu sabiedrībā. Šeit ir kaut kas vairāk par morālisko vai likumisko pareizību. “Taisnīgums” aptver visas mūsu ilgas pēc labākas dzīves un pasaules. Taisnīga pasaule pravietim Isajam ir sabiedrība kādu to vēlas redzēt Dievs - bez destruktīvas elkdievības. “Taisnība” arī šeit ir domāta kā “tiesa”. Šī “taisnība” sasniegs visu pasauli un šāda vēlme norāda uz Kunga karalisko atbildību par visu cilvēci, un vēlmi to glābt un uzrunāt. 

Taisnības vienmēr ir par maz, vai arī tā ir pārāk maiga vai arī stingra. Nepatīkamākais var šķist ir tas, ka to nesaņem tie, kam to vajadzētu. Pasaule šo sabiedrības prasību cenšas dažādos veidos apmierināt, pieņemot jaunus likumus un veicinot dažādus uzvedības modeļus. Kunga kalpa rīcība būs pārsteidzoša un neiekļausies pierastajās ieražās. Viņš rīkosies pretēji tam kā lietas kārtoja pasaules varenie. Tieši šo vārdu tapšanas laikā Persijas ķēniņš Kīrs sakāva Babilonas impēriju un ļāva Izraelim atgriezties savu tēvu zemē. Ja senatnē tika iecelts jauns ķēniņš, tad viņa kalpi pasludināja jauno valdnieku un kārtību, bet Kunga kalps “nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi” (Is 42,2). 

Kalps būs maigs un rāms, un viņa balss nebūs kā pasaules vareno balss, kas izsauca cilvēkos trauksmi un bailes. Viņš nebūs uzbāzīgs un nogurdinoši nerādīs uz netaisnību, bet pacietīgi staigās no mājas uz māju, lai pārliecinātu un atgrieztu. Viņš nebūs pretenciozs, bet iejūtīgs pret vājajiem un tiem, kas nevar atrast sev vietu pasaulē. Lai izteiktu mīlestību pret to, kas “nolemts” krišanai, pravietis raksta: “aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsis” (Is 42,3). Viņš neizsauks riebumu, bet prieku. Viņš būs kā pretstats iekarotājam Kīram, kurš iet “pār valdniekiem kā pār glūdu, kā podnieks, mīcīdams mālus!” (Is 41,25). Kīrs mīdīja cilvēkus, bet Kunga kalps Jēzus dziedinot cilvēkus nevēlējās par to bazūnēt (Mt 12,15-21). Cietošos Viņš atgrieza pie cienīgas dzīves un neizmantoja savu spēku, lai iegūtu sev priekšroku cilvēku starpā. Viņš neizmantoja viltību un vardarbību. Maigais kalps spēj nest taisnību tautām. 

Darbosies viņš klusi un mierīgi, bet tik ilgi kamēr “nepiepildīs taisnību uz zemes” (Is 42,4). Šāda darbības metode var šķist lēna, līdz galam neiedarbīga vai pat neiespējama. Tomēr Dievs vēlas iet pretī katram cilvēkam, kuram vājums un grēks atņem spēku, lai personiskā līmenī atbalstītu cilvēku: “es tevi tveru pie rokas” (Is 42,6). Kunga kalps kļūs “par derību tautai” (Is 42,6) jeb līdzekli ar kuru Dievs vienosies ar savu tautu un visu pasauli. Viņš būs gaisma, kas spīdēs par visas cilvēces dramatisko un līkločaino vēsturi. Viņš dāvās skaidrību un gaismu tiem, kas ir sapinušies sevī un “mīt tumsā” (Is 42,7). Kungs vēlas cilvēkiem atgriezt spēju redzēt patiesību, kas tiek kavēta grēka dēļ. Kalps būs vienīgā alternatīva mūsu elkiem. Interesanti, ka nepareizi izprasta taisnība arī var kļūt par elku. Piemēram, ja ticīgais  aizraujas ar dažādām varas teorijām un to darbību pasaulē, viņš var sākt visur to atklāt un pat līdzcilvēkos saskatīt šo spēku darbību, bet neredzēt Dieva darbus. Tā ir bīstama elkdievības forma, kuras dažādas izpausmes mūsdienās sagroza ticību un tai kaitē.  

Jaunajā Derībā visvairāk citātus var atrast no Psalmu grāmatas, bet otrā viscitētākā ir pravieša Isaja grāmata. Turklāt citāti bieži paši par sevi var likties ne tik svarīgi, bet savu piepildījumu atrod Evaņģēlija vēstījumā. Tas attiecas arī uz šīs svētdienas lasījumu (Is 42,1-4 tiek citēts Mt 12,18-21). Pirmbaznīcā Isaja grāmata bieži tika uztverta kā “piektais Evaņģēlijs”. Svētais Hieronīms (347-420) izteicās, ka pravietis Isaja “ir jāsauc par evaņģēlistu nevis par pravieti, jo viņš apraksta visus Kristus un Baznīcas noslēpumus tik skaidri, ka kāds varētu domāt, ka viņš sastāda vēsturi, kas jau ir notikusi un nevis pravieto par to, kam jānāk”.* Isaja grāmata ir ļoti svarīga, lai padziļinātu kristiešu izpratni par Jēzu Kristu. Īpaši tas attiecas uz pravietojumiem un to piepildījumu. Kunga Kristību svētkos piepildās pravieša vārdi un virs Jordānas upes nāk Dieva Gars un balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt 3,16-17). Ar Jēzus Kristus Kristību notikumu iesākās Viņa taisnības misija pasaulē, kas cilvēkiem ar pasaulīgu domāšana, kas “lauž aizlauztas niedres” ir grūti saprotama, bet tiem, kas atvērti uz Dieva Garu, liels prieks un mierinājums. 

*Jerome, Isaiah 1-39, Preface to Isaiah 1,1. Ancient Christian Commentary on Scripture, Downers Grove: InterVarsity Press, 2004.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 24,1-2.12-16, Otrā svētdiena pēc Ziemassvētkiem, B

Sīr 24,1-2.12-16

Ziemassvētku laika otrajā svētdienā pirmais lasījums tiek ņemts no Sīraha dēla grāmatas, kas ir viena no Vecās Derības gudrības grāmatām. Grāmatas autors ir Jēzus ben Sīrahs jeb Jēzus Sīraha dēls, kurš dzīvoja apmēram 180. gadus pirms Jēzus Jāzepa dēla piedzimšanas. Viņš bija skolotājs augstdzimušo bērniem Jeruzālemē un dzejnieks; viņa grāmata varēja tapt kā lekcijas, kuras viņš lasīja savā skolā. Kā citi gudrības teksti, Jēzus Sīraha dēls centās vērsties pie divām dzīves dimensijām: pie ikdienas dzīves pieredzes un teorētiskām pārdomām par Dieva darbību visumā. Abi šie virzieni Sīraha dēla laikā bija svarīgi, īpaši jūdiem, kas dzīvoja hellēnistiskajā kultūrā un sastapās ar grieķu gudrību. Iedvesmotā autora nopels bija tāds, ka viņa meklējumi abos šajos virzienos parādīja, ka ceļi ved pie viena un tā paša mērķa - Gudrības. 

Viņš dzīvoja ļoti kosmopolītiskā pasaulē un pat Jūdejā hellēniskajai kultūrai bija liela ietekme uz sabiedrības turīgākajiem slāņiem. Sīraha dēls veidoja tiltu starp Izraela ticību un jauno un spraigo kultūru. Viņš parādīja, ka Izraela Dievs ir katra cilvēka Dievs un Dieva ceļi ir klātesoši pasaulē un atpazīstami Gudrībā. Pirms Sīraha dēla gudrības literatūrā netika aprakstītas attiecības starp Mozus likumu (Toru) un Gudrību. Savā ziņā Likumam un gudrībai bija divas cilvēku grupas: Likums Izraelim un gudrība visiem cilvēkiem. Iedvesmotais grāmatas autors parāda vienotību starp šīm abām īstenībām. Sīraha dēlam Mozus likums un dievišķā gudrība saplūda kopā un vienlaicīgi veidoja Dieva gribas divas atsevišķas izpausmes. 

Vēl svarīgāk bija tas, ka sākot ar 3. gadsimtu pirms Kristus jūdaismā ierasta bija kļuvusi doma personificēt Dieva gudrību un aprakstīt to ar dažādiem tēliem. Izveidojās izpratne, ka Gudrība nāk no Dieva un bija starpniece radīšanas darbā un pestīšanas vēsturē. Dievs gudrību deva konkrētiem cilvēkiem. Grāmatas sākumā Jēzus raksta, ka “No Kunga visa gudrība, ar viņu - uz mūžīgiem laikiem” (Sīr 1,1). 24. grāmatas nodaļa, no kuras ņemts šīs svētdienas fragments, ir viena no poētiskākajām un skaistākajām visā grāmatā. Jēzus ben Sīrahs šajā nodaļā personificē Dieva Gudrību un šos vārdus kristieši ļoti pārliecinoši attiecina uz Jēzu Kristu: “kas mums ir gudrība no Dieva” (1 Kor 1,30). 

Autora attēlotā Dieva Gudrība pati sevi pagodina, stāsta par savu izcelsmi, vietu radītajā pasaulē un izvēlētās tautas dzīvē. Gudrība savu stāstu iesāka ar vārdiem: “No Visaugstākā lūpām nākusi” (Sīr 24,3) un identificējas ar Dieva vārdiem, kuru radošais un pestījošais spēks Bībelē iepriekš jau bija aprakstīts (Ps 147,15.18.19.; Is 45,23;48,3; 55,11). Doma, ka pastāv personificēta Dieva Gudrība, kas ir Dieva Vārds, gatavoja ceļu Iemiesošanās noslēpumam un izpratnei par patiesību, ka Iemiesotā Gudrība un Dieva Vārds ir pastāvējis vienmēr un vienā vēsturiskā brīdī iemājojis starp cilvēkiem (Jņ 1,1-18). 

Šajā Ziemassvētku laikā, kad izbaudām krāsu, garšu un smaržu dažādību ļoti interesanti liekas tēli, kas tiek izmantoti, lai aprakstītu Gudrību. Katru no šiem tēliem varētu plaši apskatīt un tāpēc ir jāieskicē tikai daži aspekti. Gudrība tiek pielīdzināta dažāda veida kokiem (Sīr 24,13-14) un smaržaugiem (24, 15-16), kuriem bija ļoti liela simboliskā nozīme. Gudrības attēlošana kā koku (Sīr 24,13-17) atgādina tēlu no Sakāmvādiem, kur gudrība ir kā “dzīvības koks” (3,18) un sasaucas ar Dziesmu dziesmu grāmatu, bet visdziļākajā veidā Jēzus atsaucas uz Radīšanas grāmatas sākumu un Ēdenes dārzu. Pēc tam, kad Gudrība “iesakņojas godājamā tautā” (Sīr 24,12), tā uzplaukst dažādos augos, kas īpašā veidā domāti svaidīšanai ar eļļām un vīraka smaržzālēm svētnīcā. Jeruzāleme tika attēlota kā Gudrības iemājošanas un Ēdenes dārza atjaunošanas vieta. Daudzveidīga augu pieminēšana norāda uz Gudrības vitalitāti, pārpilnību un nenovērtējamo krāšņumu. Tēli, kurus izmanto Sīraha dēls saistās arī ar priesteriem un viņu kalpojumu. 

Gudrība ir kā ciedrs, kas ir ļoti izturīgs un ilgi augošs koks, kuru ķēniņš Salomons izmantoja svētnīcas būvei (1 Ķēn 5,13). No visiem meža kokiem ciedrs Bībelē tiek pieminēts visbiežāk kaut arī tas neauga Izraela teritorijā. Tuvo Austrumu pasaulē, kur bija maz mežu, Libāna ciedrs bija slavens ar savu lielumu, skaistumu un lietderību. Bibliskajā simbolikā ciedrs ir cēlā, cildenā un nepārejošā tēls. Ar līdzīgu nozīmi Bībelē ir ciprese. Ciprese ir mūžzaļš un ļoti aromātisks koks, un tiek lietots dekorācijās, mūzikas instrumentu veidošanā, ēku celtniecībā un kuģubūvē. Gudrība ir arī kā palma, rožu krūms, platāns, kas aug pie ūdens. Neviens cits koks Vidusjūras austrumos nebija tik plaši izmantots lauksaimniecībā kā olīvkoks, kas bija dominējošais eļļas avots ar plašu pielietojumu. Olīvkoks aug vairāk nekā tūkstošs gadus un nest augļus; tas ir grūti izraujams, jo no saknēm aug jauni dzinumi. Bībelē olīvkoks līdzīgi kā graudi un vīns ir pilnas svētības un miera laika ražas zīme. Siraha dēls izmanto to, lai izteiktu garīgo īstenību un kaut ko cēlu - mūžīgo Gudrību.

Šie tēli uzsver gudrības praktisko pusi un pielietojumu ikdienā, bet no otras puses gudrības pielīdzināšana aromātiskiem augiem (kanēļkoks, balzāmeļļas krūms, mirres, galbāns), no kurām iegūst smaržas un vīraku, uzsver tās nesavtīgo skaistumu, kas izrotā cilvēka dzīvi un godā Dievu. Vīraks Gudrības grāmatās simbolizē Dieva pielūgšanu un īpaši garīgo smaržu, ko izdala labie darbi un svēts dzīves veids. Svētajos Rakstos, īpaši Dziesmu Dziesmas grāmatā, visai bieži tiek pieminētas mirres (Dz 1,13; 3.6; 4,6.14; 5,1.5.13). Sīraha dēla grāmatā tās ir kopā ar citām smaržzālēm. Mozus likumā mirres bija viena no piedevām (t.s. kanēlis, aloes, kasijs), kas bija svēto eļļu sastāvā ar kurām svaidīja Āronu un viņa dēlus, un visus kulta priekšmetus. Mirres eļļu ievāca no kokiem (Commiphora), kas auga Ziemeļāfrikas, Arābijas un Indijas subkontinenta sausajos reģionos. 

Bībeles laikos kanēlis bija vērtīga prece un šo garšvielu ieguva no Cinnamomum verum krūma (Indijas subkontinents), kas tiek uzskatīts par labāku nekā Cinnamomum aromaticum (Ķīnas kanēlis), saukts par kasiju, kura smarža nebija tik intensīva. Atšķirība starp abiem kanēļiem bija arī tā, ka kasiju Ķīnā audzēja jau no seniem laikiem, bet kanēli Austrumidijā ievāca savvaļā un tāpēc tas bija dārgāks. Kanēli karavāni veda no Tālajiem Austrumiem. Tās bija tālas zeme un, lai iegūtu šo produktu, bija jādodas meklējumos, piedzīvojumus un jaunos atklājumos. Oniksu ieguva no Sarkānās jūras moluskiem. Galbāna ekstrakta izcelsme, kuru izmantoja svētajām eļļām, līdz galam nav skaidra, bet tiek pieņemts, ka tas tika ņemts no auga ferula jeb ferulago, kas ir čemurziežu dzimtas augs (dilles, ķimenes u.c. garšaugi). Tuvajos Austrumos šī dzimtas augu ekstrakti tika plaši izmantoti medicīnā un kā aromatizētāji. 

Dieva pestīšanas plāns visai cilvēcei ir Dieva gudrības plāns. Sākumā Gudrība iemājoja Izraelī, vienā konkrētā tautā un svētnīcā. Tomēr šī Gudrība ir arī izlieta pār visu radību un tāpēc nav jābrīnās, ka tie, kas dievbijīgi meklē patiesību atpazīst Dieva darbus radītajā pasaules skaistumā un varenībā. Dieva klātbūtnes vietā bija teltī un pēc tam Jeruzalemes svētnīcā, kur tika kūpinātas smaržzāles Dievam par godu un ar eļļu tika svaidītas personas vai priekšmeti. Dieva Gudrībai pienācās līdzīgs gods kā svētnīcai (Sīr 24,15) Šī Gudrība atklājās Izraelim, bet piepildījās Jēzū Kristū un Viņa Baznīcā: "Lai pateicība Dievam, kas mūs Kristū vienmēr vada uzvaras gājienā un caur mums Kristus atzīšanai ļauj izplatīties kā smaržai visās vietās! Jo Dievam mēs esam Kristus labā smarža" (2 Kor 2,15). Apustulis Pāvils aicina kristiešus būt par gaismas bērniem: "Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu un jauki smaržojošu ziedojumu" (Ef 5,1-2).

Šai sakarā ļoti interesanta ir Rietumsīrijas liturģiskā tradīcija, kas ļauj mums labāk izprast Kristus smaržas simboliku ticības ceļā. Rietumsīrijas kristieši attīstīja Kristus "smaržas teoloģiju". Vīraka dūmu un smaržas izplatīšanās liturģijas laikā atgādina dievišķošanos, ko Krisus iesāka pasaulē ar savu Iemiesošanos un Debeskāpšanu. Gregors, arābu bīskaps (640/60-724) rakstīja: "Tīra Hrizma, kas piepildīja Baznīcu ar smaržu... Aromātiska eļļa, kas tika izlieta pār cilvēci... Nardu eļļa, kas piepilda visumu ar intensīvu smaržu... Skaista roze ar kuras smaržu mirušie dzīvo... Izmeklētas smaržas ar kurām neviens aromāts nevar tikt salīdzināts... Smaržas Dēls, no kura plūst katrs aromāts". Šīs teksts liecina par nozīmi kādu sīrieši pievērsa vīrakam un smaržai. Kristus ir debesu smarža, kas izlīst pār cilvēci un dāvā nemirstības, svētuma un dzīves smaržu. Viņš ir mums veltīts "vīraks", kura smarža izplātās pasaulē, lai iesmaržinātu to ar Dieva pazīšanu un pielūgšanu. Rietumsīrijas Euharistiskajā liturģijā ir viena skaista lūgšana: "Mēs pielūdzam un pateicamies un godinām Tevi, Ak, pasaules Radītāj un visas radības Veidotāj, Svētīgā Atvase, kas pumpuro un izaug no sausas zeme... un, kas piepildīji pasauli ar tavas krāšņās saldmes smaržu un izdzini visu nepatīkamo pagānisma smaku no visas tavas brīnišķās mācības".*

*Baby Varghese, West Syrian Liturgical Theology, Aldershot: Ashgate 2004. P.158-160.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ebr 11, 8.11-12.17-19, Svētās Ģimenes svētki, B

Ebr 11, 8.11-12.17-19

Iepriekšējos gados uz Svētās Ģimenes svētkiem pārdomājām Evaņģēlija fragmentus, bet šogad palūkosimies uz otro lasījumu no vēstules Ebrejiem. Lasījums tiek ņemts no vēstules 11. nodaļās, kurā tiek svinēta Vecās Derības svēto ticība. Šī nodaļā tiek uzskatīta par visslavenāko fragmentu šajā vēstulē un tur tiek attēloti lielākie ticības varoņi. Kas ir šī lasījuma varonis? Šīs svētdienas lasījumā varam iepazīties ar lielāko Vecās Derības ticības varoni - Abrahamu, kuru varam atrast visos jūdu ticības paraugpersonu sarakstos. Vēstulē kopumā autors izrāda lielu interesi par patriarhu Abrahamu un pieminēja viņu desmit reizes, visvairāk no visiem patriarhiem. Šajā vēstules nodaļā Abrahams ir galvenais varonis un tiek apskatīts visvairāk. Makabiešu grāmatās, kur arī varam iepazīties ar šādiem ticības varoņu uzskaitījumiem, Abrahams tiek parādīts kā ticības piemērs (1 Mak 2,52; 4 Mak 16,20). Sīraha gudrībā grāmatā Abrahams ir attēlots kā bauslības ievērošanas paraugs (Sīr 44,20), bet apustulis Pāvils atsaucas uz to, ka Abrahams uzticējās Dievam (Rad 15,6) un ir kā piemērs tam, ka glābj ticība nevis likuma darbi (Rom 4,3; Gal 3,6). Apustulis Jēkabs piemin Abrahamu kā to, kura darbus pavadīja ticība (Jēk 2,21). 

11. nodaļās sākumā mēs varam lasīt par ticības dabu: “Ticība ir cerības pamatā, tā ir pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr 11,1). Autors savu uzmanību pievērsa ticībai kā atbildei Dievam un nekad neraksta par ticību Jēzum. Lai pamatotu savu ticības definīciju, viņš sniedz tādu personu piemērus, kas iemiesoja savās dzīvēs šādu ticību. Vecajā Derībā ticība netiek parādīta ar bezpersonisku un teorētisku piemēru palīdzību, bet ar varonīgu senču izturības atklāšanu. Turklāt autoram svarīgi bija sasaistīt kopā ticību un izturību (Ebr 11,36-39; 12,1-11). Vēstules Ebrejiem autors garā Radīšanas grāmatas stāsta pamatdomu par Abrahama ceļu (12-25.nod.) izteica dažos teikumos (Ebr 11,8-12), paskaidroja stāstījumu (11,13-16), atsaucās uz Īzāka upuri (11,17-19). Autors iesāk ar Abrahama iziešanu no Divupes jeb Mezopotāmijas un noslēdz ar Īzāka upurēšanu. Kopā var izdalīt trīs vēstulē parādītās Abrahama ticības dzīves šķautnes: Abrahams pamet savu zemi un dodas nezināmā virzienā, kļuva par tēvu lielā vecumā un viņa gatavība upurēt savu dēlu Īzāku.

Pirmā ticības šķautne, kurai autors pievērš īpašu uzmanību ir Abrahama aicinājuma pats sākums (Rad 12, 1-4). Radīšanas grāmatā Dievs teica: “Ej projām no savas zemes… uz zemi, ko es tev rādīšu!” (Rad 12,1) un Abrahams gāja (Rad 12,4). Vēstulē šos vārdus autors pārfrāzē: “Ticībā Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto” (Ebr 11,8a). Tas, ko vēstules autors vēlas uzsvērt ir iziešana un neziņa kur viņš ies. Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un tas nozīmē, ka ticība ir atbilde uz Dieva vārdu. Kristieši, kuri lasīja šo vēstuli atrada līdzības savā ticības dzīvē ar Abrahama situāciju, ka Kungs arī viņus ir aicinājis doties ceļā. 

Nākamais svarīgais notikums Abrahama dzīvē, ko lasām šajā fragmentā ir pārdomas par Īzāka dzimšanu (Ebr 11,11-12). Autors uzsver, ka Īzāks bija dzimis no Sāras, kas bija veca, neauglīga un viņas klēpis bija “bez dzīvības” (Rom 4,19) - ar ievainojamu un trauslu eksistenci, svešinieks prom no savas zemes, cilvēks tuvu nāvei. Sāra šeit arī ir parādīta kā ticības cilvēks, kurš ietic Kunga solījumam, kaut arī no Rakstiem zinām, ka viņa smējās par ziņu, ka savā vecumā ieņes bērnu (Rad 18,12). Tomēr Sāra bija Abrahama sieva un pavadīja savu vīru ticības un paklausības ceļā. Kā ticības varoņi, kuri mirst un ir tuvu nāvei, Abrahamam nebija nekas cits kā Dieva solījums, ka viņam būs neskaitāmi daudz pēcnācēju. Pats viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai to redzētu. Vēstulē šis trauslums un ievainojamība tiek uzsvērta (Ebr 11,8-11), lai tā uzrunātu kristiešu kopienu, kura pieredzēja līdzīgu neziņu kā Abrahams. Kristieši arī dzīvoja kā svešinieki uz zemes, kaut arī nepameta savas mājvietas. Tomēr viņi pameta drošību, kuru deva viņu pašu pilsētas (Ebr 10,32-34). Kristiešiem gaidot Dieva solījumu piepildīšanos sāka zust dūša un viņi sūrojās, ka neredzēs pasauli pakļautu Kungam (Ebr 2,8). Šādā situācijā Abrahams tiek rādīts kā paraugs, jo viņu motivēja solījumi, kuri palika neredzami un nepiepildīti viņa dzīves laikā. Šajos divos Abrahama dzīves notikumos - izceļošana un Īzāka dzimšana - autors izceļ, ka kristieši ar cerību un pacietību var gaidīt neredzamo lietu piepildīšanos.

Kā samierināt divas pretrunīgas lietas savā dzīvē? Abrahams parāda, ka tā ir ticība. Trešā doma ir vēsturē visbiežāk pieminētais notikums no Abrahama dzīves un tas ir Īzāka upuris. Viņš ticībā tika pārbaudīts nesot upurī pirmdzimto dēlu Īzāku (Ebr 11,17) no kura vajadzēja dzimt neskaitāmiem pēcnācējiem. Daudziem šī aina šķiet nepatīkama un nevajadzīga, tomēr tā ir nepieciešama un to nevar apiet, lai izprastu ticību Dievam. Abrahama uzticība Dievam ļāva atrisināt dzīves krīzes situāciju, jo Kungs ir valdnieks ne tikai pār dzīvi, bet arī pār nāvi. Abrahams izturēja šo pārbaudījumu un viņa ticība sasniedza savu augstāko punktu, jo viņš ticēja, ka Dievs var augšāmcelt no miroņiem un turpināt piepildīt savu solījumu. Dieva solījums bija atkarīgs no Īzāka izdzīvošanas un Dievs arī atrisinās šo problēmu. Šo upurēšanu tēlaini uzlūkojot var teikt, ka Īzāks bija miris, bet atguva dzīvi. Šī ticība ir pirmtēls vienpiedzimušā Dieva Dēla augšāmcelšanai. Vēstules autors vēlējās saviem lasītājiem atgādināt, ka ticīgajiem jāturpina dzīvot ar ticību Dieva solījumiem par spīti nāvei, ko var pieredzēt ikdienā. Viņš ir paraugs uzticībai un izturībai ticīgajiem, kas arī tiek pārbaudīti, jo Dieva solījumu piepildīšanās cilvēciski skatoties kavējas. 

Mēs varētu nosaukt dažādas personas, kuras iedvesmo mūsu ticību, bet jūdiem un pirmajiem kristiešiem tāda persona bija Abrahams. Nekas nav mainījies un Dieva vārds joprojām mums atgādina par šo Vecās Derības patriarhu, kura dzīves piemērs mums ir jāiepazīst līdzīgi kā mēs to varam darīt ar dažādu svēto dzīves aprakstiem, liecībām un iedvesmojošiem personiskiem stāstiem. Abrahama ticības paraugam jāieņem ļoti augsta vieta mūsu autoritāšu sarakstā. Svētās Ģimenes svētku kontekstā mēs varam pirmajā vietā ievietot Jēzus vecākus, Mariju un Jāzepu, bet trešajā Abrahamu. Iepazīstot viņa dzīvi un ticību, nevar nebrīnīties par to. Viņš dzīvoja ap 2000 gadus pirms Kristus, bet mēs dzīvojam aptuveni tik pat gadi pēc Kristus piedzimšanas. Viņš ticēja, ka tas, ko Dievs viņam teica piepildīsies un mēs varam apliecināt to kā viņa ticības bērni, ka “tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā” (Ebr 11,12; Rad 15,5; 22,17; 32,12), jo “ja jūs piederat Kristum, jūs esat Abrahama pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma” (Gal 3,29).

Pasaulē, kurā cilvēki ticību uztver kā dievbijīgas vēlmes vai saista to ar konkrētas reliģijas ticību un praksēm, rituāliem vai tradīcijām, svarīgi izveidot saprātīgu priekštatu par ticību, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un patiesi slavē Dievu. Vēstule Ebrejiem parāda saistību starp ticību, cerību, paklausību, izturību un parāda, ka ticība ir kaut kas vairāk nekā intelektuāla piekrišana noteiktiem uzskatiem un ieražām. Ticības modelis, ko mums piedāvā Abrahams atšķiras no reliģiskās vai rituālās ticības, jo balstās Dieva atklāsmē un vārdā. Nespēja iziet nezināmā virzienā savukārt kristiešiem var radīt dažāda veida ticības izkropļojumus vai ticības veidus, kas balstīti dabiskajā reliģiozitātē un nevis Dieva Atklāsmē. Šī nespēja var radīt lielas problēmas meklējot savu vietu Baznīcā un pat to neatrodot, jo Baznīca dzīvo saskaņā ar Abrahama ticības dzīves paraugu. Abrahama ticības ceļš sākās ar “iziešanu”. Tas nozīmē, ka viņš pameta savu pagātni, lai ietu nezināmā nākotnē. Abrahama dzīvē spēcīgi izpaudās kontrasts starp nāvi un dzīvi, starp Abrahamu un neskaitāmiem pēctečiem. Tāda ticība tiek pārbaudīta un spriedze starp pretrunām var saasināties, jo liekas, ka nāve un neveiksme ir neatgriezeniska. Uzticība Dievam ļauj piedzīvot augšāmcelšanos. Tāda ticība ļauj ne tikai uzlūkot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, bet arī piedzīvot ticības spēku, kas ļauj uzveikt nāvi, bailes un krīzes savā dzīvē. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Egertonas "Radīšanas grāmatas" bilžu grāmatas (Anglija, 14.gs. otrā puse): Dievs atklājas Abrahamam Sihemā un Abrahama un Sāras ceļojums uz Ēģipti.

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16, IV adventa svētdiena, B

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16

Ceturtā Adventa svētdiena vēsta mums svarīgu pestīšanas vēstures patiesību, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Pirmais vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Otrās Samuela grāmatas. Šis fragments atklāj mums būtisku teoloģisku jauninājumu visā Izraela vēsturē un Bībelē. Tas ir svarīgākais fragments no abām Samuēla grāmatām un viens no svarīgākajiem Vecajā Derībā. Šajā lasījumā varam iepazīties ar solījumu ķēniņam Dāvidam, bet par šī solījuma piepildīšanos lasīsim šis svētdienas Evaņģēlijā (Lk 1,26-38). Samuela grāmatas un Evaņģēlija lasījumu kopā saista 89. psalms*, kuru dziedāsim pēc pirmā lasījuma. 

Šis solījums Dāvidam Svētajos Rakstos tika apskatīts arī Ķēniņu un Laiku grāmatās, kur var lasīt par dinastijas ilgtspēju un sekojoši pravietiskajos cerības solījumos, kuri gaidīja un sludināja mesijas nākšanu. Šim solījumam ir milzīga teoloģiska nozīme. Tas veidos kodolu Vecās Derības mesiāniskajai domai, kas kļūs par cerību, ka nāks ideāls ķēniņš, Dāvida pēctecis (Is 9,1-7); otrkārt, tā ir svarīga liecība tam, kā Dievs apņemas dāvāt beznosacījuma žēlastības cilvēkiem. Šis solījums arī tika apdzejots Psalmos (89 un 132) un svētnīcas liturģijā.** Kopš šī brīža pestīšanas vēsturē īpaši būtisks bija divu institūciju liktenis - Jeruzālemes svētnīcas nākotne un Dāvida monarhija, un šis jautājums palika aktuāls daudzus gadsimtus. 

Dāvids bija uzveicis savus ienaidniekus un tādā veidā piepildīja Kunga solījumus Mozum un atjaunoja Jozus iekarošanas panākumus. Mozus lika cilvēkiem pielūgt Dievu laikā, kad varēja atpūsties no pretiniekiem (At 12,10-11). Līdzīgi rīkojās Dāvids, kad Kungs viņam devu mieru no ienaidniekiem un viņš meklēja svētvietu, kur varētu pielūgt Dievu. Dāvids ieveda Šķirtu, Dieva klātbūtnes zīmi, Jeruzalemē (2 Sam 5). Savā jaunajā galvaspilsētā viņš vēlējās uzbūvēt “māju” (svētnīcu un pili) no kurienes, pirmkārt, varētu valdīt Izraela patiesais ķēniņš - Dievs, kurš uzveica ienaidniekus un nodrošināja mieru. Dievs solīja “mieru no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt - zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dos tev mantojumā” (At 25,19).

Pravietis Nātans, redzot cik veiksmīgs un Dieva svētīt ir ķēniņš Dāvids,uzskatīja par pamatotu, ka Dāvids darīs arī tālāk savu gribu, jo tai noteikti jābūt Dieva atbalstītai. Dāvids vēlējās celts namu Kungam. Dievs nesteidzās atbalstīt šo Dāvida reliģisko motivāciju, bet norādīja uz savu vēlmi pašam veidot savu klātbūtnes veidu savas tautas vidū. Dāvida ieceri var saprast, jo ar dievnama izbūvi viņš sasaistītu savu dinastiju ar Dievu. Pravietis nakts redzējumā saņēma citu vēstījumu. Dievs teica “nē”, bet šis “nē” nav jāuztver kā noraidījums, bet kā Kunga vēlme pārliecināties, ka visi ir sapratuši to, ka Dievu nevar ieslēgt svētnīcā. Dievs vienmēr ir brīvs savā darbībā. Dievs pestīšanu vēlas dāvināt par brīvu. Viņš ļaus savam “Vārdam” (2 Sam 7,13) iemājot svētnīcā un atklās savu klātbūtni tādā veidā. Savu solījumu Dievs īstenos pilnīgi citā negaidītā veidā; Viņš iemājo miesā.

Dāvids kā Dieva svaidītais ķēniņš izveidoja savu dinastiju, “namu” un no šī brīža šis jautājums tautas vēsturē būs ļoti nozīmīgs. Dāvidam dotais solījums netika dots kā balva par uzticību vai rīcību. Dievs redzēja Dāvida “sirdi”, raksturu (1 Sam 13,14; 16,7). Kungs teica zīmīgus vārdus par Dāvidu: “mans kalps” (2 Sam 7,5; skat. arī 2 Sam 3,18). Iepriekš Bībelē Dievs lietoja šos vārdus attiecībā pret trīs cilvēkiem: Abrahams (Rad 26,24), Mozus (Sk 12,7-8; Joz 1,2.7) un Kālebs (Sk 14,24). Abrahama un Kāleba gadījumā Dievs lieto šos vārdus saistībā ar derības solījumiem, līdzīgi kā Dāvida gadījumā. 

Dievs arī solīja, ka padarīs Dāvida vārdu diženu (2 Sam 7,9), kas tiešā veidā atsauc atmiņā solījumu, ko Dievs deva Abrahamam, kura vārds arī taps darīts liels (Rad 12,2). Dāvids bija svarīga persona Abrahama derības nākamā posma attīstībā: “es darīšu tevi par daudzām tautām un no tevis celsies ķēniņi!” (Rad 17, 4-6). Tas norāda uz Dāvida un viņa pēcteču nozīmīgo vietu pestīšanas vēsturē un atgādina, ka gala vārds visā šajā plānā ir Dievam, kuram viņš kalpo. Dāvids saista mūs ar Abrahamu, kurš pirmais saņēma Dieva solījumu apmēram 2000. gadi pirms Kristus, bet Dāvids apmēram 1000. gadi pirms Kristus. Dievs atgādināja arī cilvēka īpašo Dieva bērna cieņu. Ar vārdiem “Es viņam būšu par Tēvu, un viņš būs man par dēlu.” (2 Sam 7,14) Kungs pasludina, ka Dāvida pēctecim būs īpašas attiecības ar Viņu. Šāda dēla statusā bija Ādams pirms grēkā krišanas. Šī ir pirmā vieta Vecajā Derībā, kad individuāla persona tiek raksturota kā “Dieva dēls” (iepriekš tikai pret cilvēku grupām Rad 6,1-4; Izc 4,22). 

No vēlākās viņa dzīves zinām, ka viņa pārkāpumi bija lieli un tie ienesa lielu haosu zemē, un ja Dievs vairs nedeva tādu svētību kā iepriekš, tad no sava solījuma neatteicās. Šīs solījums un ar to saistītās cerības bija ar tautu kopā turpmākos gadsimtus un īpaši aktuāli bija trimdas laikā un atgriežoties atpakaļ savā zemē. Daudzi Dāvida mantinieki bija vāji vai grēcīgi, tomēr viņa dinastija ilga vairākus gadsimtus. Svētnīcu uzcēla Dāvida dēls Salamons, tomēr 587. gadā pirms Kristus tā tika nopostīta. Dāvida pēcteči turpināja dzīvot, tomēr nekad neatguva troni. 

Kunga neatsaucamais solījums Dāvidam nodrošināja nākotnes svētību tautai. Šis ir viens no svarīgākajiem Vecās Derības tekstiem, kuros Dievs apliecina savu apņemšanos par nākotni. Šim lasījumam ir īpaša un priviliģēta vieta visā Adventa laika vārda liturģijā. Arī sv. Jāzepa un Dievmātes svētkos šim lasījumam ir svarīga loma, lai parādītu Jēzus vecāku lomu pestīšanas vēsturē. Vēsturiskā Dāvida dinastija nevaldīja nepārtraukti un pārstāja pastāvēt. Nepārtraukta valdīšana bija Kunga iecerēta un gaidīts ideāls, tomēr cilvēka nepaklausība kompromitēja cilvēkus, taču solījums netika mainīts. Tauta devās Babilonas trimdā un izskatījās, ka tā vairs nevarēja atjaunoties. Tomēr solījums palika aktuāls un pravieši turpināja lūkoties nākotnē un pravietot par tā piepildīšanos ideālā ķēniņā. Spriedze starp neuzticību un uzticību derībai atrisinājās Jēzus Kristus personā. Jēzū Kristū mēs atklājām šo ķēniņu (Lk 1,32; Atkl 22,16) un Dāvidam teiktie vārdi pilnībā īstenojās, jo Kristus bija pilnībā paklausīgs Dievam un gatavs piepildīt solījumus. 

Vēstulē ebrejiem mēs lasām Rakstu pierādījumu par iemiesotu Vārdu, kur autors parāda, ka Kristus ir pārāks par eņģeļiem un citē šīs svētdienas lasījumu: “Kuram gan eņģelim ir sacīts: tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju [Ps 2,7] vai: es būšu viņa Tēvs un viņš būs mans Dēls [2 Sam 7,14].” (Ebr 1,5). Arī citviet Jaunajā Derībā tiek norādīts uz Nātana pravietojuma piepildīšanos Jēzū Kristū (Apd 2,30; 2 Kor 6,18). Lai piepildītos Dāvidam dotais solījums bija jāgaida viena tūkstošgade. Tas nebija vienkāršs gaidīšanas laiks, bet lielu pārbaudījumu un šaubu posms Izvēlētajai tautai, tomēr Dieva sūtīti pravieši uzturēja šo solījumu dzīvu. Mēs varam uzlūkot šī solījuma piepildīšanos Jēzū Kristū, tomēr skatoties uz mūsu ticības dzīvi mēs varam atklāt daudzus Kunga solījumus, kuru piepildīšanos nepieredzam. Mūsu situācija atšķiras no Vecās Derības, jo Kungs ir mūsu vidū un varam pieredzēt Viņa pestījošo klātbūtni mūsu dzīvēs. Katrs cilvēks vēlas redzēt savas darbības vai ticības augļus, bet Kungs ne vienmēr to ļauj. Tieši tāpēc ir svarīgi stiprināt savā dzīvē uzticību Dievam, jo tādā veidā patiesa Kunga klātbūtne ienāk mūsu vidū kā to pieredzēja savās dzīvēs Jāzeps un Marija, un šis ceļš ir atvērts arī mums.

*Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena: https://miersunlabums.blogspot.com/2017/12/ps-89-90-2-516-172729-iii-adventa.html 

** Walter Brueggemann, Tod Linafelt, An Introductionto the Old Testament: The Canon and Christian Imagination. Second Edition, Louisville: Westminster John Knox Press 2012, P.171.

Attēlā redzama viduslaiku Psalmu grāmatas manuskripta (1270-1290, Anglija) lapa ar “B” burtu (Beatus - “Svētīt” tā sākas tur attēlotais pirmais psalms), kur ir redzams Dāvids, kurš spēlē arfu un pasludināšanas aina Marijai, kur eņģelis Gabriels tur papīra rulli ar uzrakstu: “Ave Maria, gratia plena, Dominus tecum” (Lk 1,28).

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 61,1-2.10-11, III adventa svētdiena, B

Is 61,1-2.10-11

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārds aicina piedzīvot kristīgo prieku, kuram ir jābūt klātesošam mūsu gaidīšanas laikā uz Kunga atnākšanu. Kunga atnākšana ļauj uzveikt nāvi un grēku, un piedzīvot Dieva bērnu brīvību. Šo svētdien vārda liturģijas pirmajā lasījumā Baznīca mums piedāvā fragmentu no pravieša Isaja grāmatas 61. nodaļas. Šai nodaļai vēstures gaitā ir pievērsts daudz uzmanības un viens no iemesliem ir tas, ka Jēzus Kristus citēja pravieša vārdus vienā ļoti svarīgā savas misijas brīdī (Lk 4, 16-22). Šajā fragmentā pravietis izsaka savu prieku par pestīšanu un notikumiem, kas tuvojas. Tas, ko īpaši pasludina šie pravieša vārdi attiecas uz Izraela atbrīvošanu no visā tā, kas kavē veidot attiecības ar Dievu un īstenot Viņa gribu. Šī prieka vēsts bija nepieciešama Izraelim, jo tautai bija nepieciešama dziedināšana, sapratne, piedošana, brīvība un miers, vai vienā vārdā - pestīšana. Viss šis svētdienas fragments vērš lasītāju uzmanību uz Dieva pestījošo darbību. 

Tauta bija atgriezusies no Babilonas gūsta un tai bija nepieciešami iedrošinājuma vārdi un atjaunošanas programma tālākai dzīvei Apsolītajā zemē. Solījums, ka Kunga Gars nāks par kādu Kunga Kalpu un to svaidīs, norāda uz nevainojama karaļa parādīšanos, kurš atrisinās samezglojumus un valdīs taisnīgi. Šajā situācijā svarīgi bija tas, ka pravieša klausītāji nedzirdēja pret sevi nosodījumu vai kritiku, bet to, ka Kunga pestīšanas plāns turpinās. Atgriezusies dzimtenē, tautā tā jau bija nogurusi, vīlusies, noskumusi, izmisusi un apkārt bija gruveši un drupas. Neskatoties uz to visu viņu dzīves bija mainījušās, jo viņi piedzīvoja atbrīvošanu, pestīšanu un dziedināšanu. Tas bija liels ticības izaicinājums skatīties pāri dzīves drupām un ieraudzīt Dieva atjaunojošo darbību. 

Vārds “svaidīt” šajā fragmentā nav nejauši un tas ir ļoti svarīgs. “Svaidīt” burtiski nozīmē izliet vai ieziest eļļu kādam cilvēkam vai lietai. Vecajā Derībā tā bija ļoti svarīga darbība, kas tika pielietota dažāda veida rituālos, kuros īpašu atzinību un statusu ieguva noteiktas vietas (Rad 28,18), svētnīcas un tās piederumi (Izc 40,9-10), tērpi (Lev 8,30), ķēniņi (1 Ķēn 1,39; 2 Ķēn 9,6), ticības autoritātes, priesteri un pravieši (Izc 28,41; Lev 4,3.5; 8,12; 1 Ķēn 19,16) vai cienījami viesi (Ps 23,5; Lk 7,46; Jņ 11,2). Svaidīšana izdalīja cilvēku kā īpaši veltītu Dievam un svētu, un piešķīra tam autoritāti. “Svaidītais” nozīmēja, ka cilvēks ir izvēlēts, nozīmēts, veltīts un apdāvināts, lai pildītu savu misiju. Vārdu “svaidītais” Jaunajā Derībā mēs lasām kā “Kristus”, jo grieķu valodā “svaidītais” tulkojās kā “christos”. Galvenokārt, svaidīšana saistījās ar karaļu un priesteru personām, bet Gara nākšana pār kādu personu no Dāvida karaļnama (Is 11,2).

Prieku izsauca “žēlastības/jubilejas gada” tuvošanās. Kas tas ir par gadu? Levītu grāmatā (25,10) var lasīt par likumu, ka Izraela zemnieki, kuri zaudēja savu zemi un nonāca kalpībā varēja atgūt savu īpašumu un brīvību ik pēc piecdesmit gadiem. Šo notikumu sauca par “jubilejas gadu”. Pravietis attiecināja šo priecīgo jēdzienu ne vairs tikai pret kādu individuālu parādnieku, bet pret visu tautu. 586. gadā pirms Kristus Izraels zaudēja savu zemi un bija spiests dzīvot svešatnē, bet piecdesmit gadus vēlāk kalpības laiks beidzās, jo Persijas valdnieks Kīrs atļāva tautai pamest Babilonu un atgriezties senču zemē. Pēc 539. gadā Kīra dekrēta tauta atgriezās dzimtenē un sāka atjaunot Jeruzalemi un svētnīcu. 

Nebrīvības izbeigšana bija kā taisnības uzvara. Senajos Tuvajos Austrumos parādu atlaišana bija taisnības akts, kas bieži tika īstenots pirmajā vai otrajā jaunā valdnieka valdīšanas gadā. “Jubileja” bija pamatā saistīta ar atbrīvošanu no parāda. Atšķirībā no Izraela, kur šādu praksi noteica likums, citās tautās šādi likumi bija atkarīgi no valdnieka iegribām un nesaistījās ar dievišķiem lēmumiem. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam vienu svarīgu Svēto Rakstu vietu, kur no burtiskas atbrīvošanas izpratnes autors pāriet pie garīgas izceļošanas izpratnes. Tauta jau bija dzimtenē, bet īstenība bija tāda, ka atgriežoties dzīves grūtības nemazinājās. Radās jautājums kā skaidrot pravietojumus, kurus dzirdēja trimdā un pēc atgriešanās. Pravietojumu sāka uztvert saistībā ar pastarā laiku. 

Tā bija svarīga domāšanas maiņa, jo iepriekš Izraelim svarīgi bija izbēgt no Ēģiptes un Babilonas nebrīves, bet no kādas nebrīves varēja atsvabināties Apsolītajā zemē? Tauta atgriežoties savā zemē nesaņēma jaunu ķēniņu, bet tikai iespēju atjaunot svētnīcu. Izraela ilgas netika pilnībā piepildītas un viņiem palika divas iespējas: vai nu pravieši kļūdījās vai arī pravietojumu gaida savu piepildījumu. Isaja  grāmata (61,1-3) piedāvā vienu no pirmajiem skatījumiem uz trimdu kā pastāvīgu garīgu stāvokli no kura var atbrīvot Dievs. Šāds skatījums vairs nebija vēsturisks, bet teoloģisks. Šāda izpratne saglabājās visu vēlāko laiku līdz pat Jēzus Kristus atnākšanai. Tas nenozīmē, ka tika mazvērtēta trimdas vēsturiskā puse, bet tā tika uzlūkota kā pestīšanas paraugs, modelis dzīves un ikdienas grēka pieredzei. Līdzīgi kā vēsturiskā nebrīve, tā grēks tika uzlūkots kā pastāvīgas nebrīves iemesls. Šo domāšanas līniju apstiprināja tas, ka tautu tomēr netika pilnībā izklīdināta un iznīcināta, bet Dieva žēlastība sapulcināja atlikušo tautas daļu, kas vēlējās būt uzticīga Dieva likumam.*

Nebrīves garīgajai izpratnei galīgo atbildi deva Jēzus Kristus, kad pasludināja, ka šie vārdi piepildās Viņa personā. Pravieša klausītāji dzirdot priecīgos vārdus par brīvību un savas cieņas atjaunošanu, uztvēra šos vārdus burtiski vai garīgi, bet Jēzus Kristus tos piepildīja (Lk 4,21), jo pasludināja svētības un iepriecinājumu noskumušajiem, kuri paši nevarēja atjaunot savas dzīves. Fragmenta sākumā vārdi par Kunga Garu “pār mani” atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas vārdus (1,2), kur Kunga Gars vai dvesma ir pār ūdeņiem un rada. Pravietis vēsta par jauno radīšanu, kuru Kungs veiks nebrīves un drupu vidū. Kungs vēlas atjaunot un veidot kaut ko jaunu. Brīvība ieslodzītajiem izrādījās, pirmkārt, jau garīga. Jēzus mācības centrā bija Dieva valstības sludināšana, kas uzsāks spēcīgu Dieva klātbūtnes laiku starp cilvēkiem. 

Jēzus Nācaretes sinagogā (Lk 4,16-22) citēja pravieti (Is 61, 1-2) un šeit ir viena svarīga detaļa. Jēzus attiecināja uz sevi pravieša vārdus un lasot tos apstājās pie vārdiem: “pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,19; Is 61,1a). Kāpēc Viņš nepabeidza lasīt visu teikumu no Isaja grāmatas? Pravietis redzēja vienu Kunga mesiānisku darbu: "pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu" (Is 61,2), bet Jēzus sadalīja šo darbu divos posmos. Pirmkārt, Kungs nāca, lai pestītu cilvēkus (Jņ 3,17), bet tiesa saistās ar Viņā otrreizējo atnākšanu (Jņ 5,22-29), tātad tas, ko mēs vēl gaidām. Tātad tas, ko Jēzus nenolasīja attiecās uz Dieva atmaksas un soda dienu un tādā veidā tas, ko Viņš vēlējās uzsvērt un vēlas arī tagad darīt ir atbrīvot, atjaunot, veidot un dziedināt. Kungs aicina uz jaunu dzīves sākumu un ar savu svaidīšanu sakramentos padara visus ticīgos par valstības bērniem. Lai to piedzīvotu svarīgi ir savā dzīvē atklāt šo pāreju no cilvēciska skatījuma uz savu dzīvi uz garīgu, lai atklātu izceļošanas noslēpumu un Jēzus lomu savā dzīve, kurš dāvā brīvību no grēka. 

* Bradley C. Gregory, The Postexilic Exile in Third Isaiah: Isaiah 61:1-3 in Light of Second Temple Hermeneutics / Journal of Biblical Literature, Vol. 126, No. 3 (Fall, 2007), pp. 488- 491.

br. Jānis Savickis OFMCap