Izc 22,20-26, svētdiena XXX, A

Izc 22,20-26

25. oktobra svētdienas vārda liturģija aicina mūs pārdomāt tuvākmīlestības jautājumu. Pirms pāris gadiem šeit jau apskatījām šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu (Mt 22, 34-40). Šogad aplūkosim pirmo lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurā varam lasīt par izvēlēto tautu, kura nesen atbrīvojās un izceļoja no Ēģiptes verdzības. Ienākot jaunā zemē Kungs uzstājīgi prasīja viņus izturēties arī labi pret svešzemniekiem un neaizsargātām personām (At 24,17-22). Šis bauslis balstās izpratnē par Dievu, kurš ir vājo aizstāvis - vai tā būtu vesela tauta vai visievainojamākās personas sabiedrībā. Šī Izceļošanas grāmatas sadaļa (22,17-23,19) sastāv no dažādiem sociāliem, ētiskiem, morāliem un reliģiskiem priekšrakstiem, kas ir kā papildinājums Desmit Dieva baušļiem.

Izraels starp tautām bija vājākais un lielvaru priekšā bez Dieva gādības nespētu izdzīvot. Līdzīgi viņiem bija jāīsteno vājāko aizsardzības princips savā vidū: savā starpā atkārtojot Kunga darbus - rūpes par mazajiem. Līdzīgi kā mūsdienās Izraela sabiedrībā bija lielas bagātību un varas atšķirības. Bija tādi, kas īslaicīgi vai pastāvīgi bija atkarīgi no citu labvēlības. Viegli bija viņus izmantot. Tāpēc arī tiem, kuri bija ietekmīgi un turīgi, bija nepieciešams atgādināt, kas ir taisnīgi un brīdināt par iespējamām netaisnas rīcības sekām.

Bāreņi, atraitnes un svešinieki senajā sabiedrībā veidoja trīs cilvēku grupas. Dievs īpaši var viņiem rūpējās. Kungs pieprasīja, lai viņi netiek apspiesti, jo, kas to darītu, pašus varētu padarīt par bāreņiem. Karu, bada un slimību plašā izplatība nodrošināja to, ka sabiedrībā vienmēr bija liels skaits bāreņu. Atraitnes līdzīgi kā bāreņi un svešinieki ļoti bieži bija atkarīgi no labdarības. Viņas nevarēja mantot vīra īpašumu un pūrs tika izmantots bērnu atbalstam. Dažreiz bija iespēja aprecēties ar mirušā vīra brāli (levirāts - hetu likumos, At 25,5-10, Mt 22,23–28). Ierasti atraitnes bija spiestas meklēt darbu vai noslēgt jaunu laulību (Rutas grāmata).

Likums šīs sabiedrības grupas aizstāvēja un, piemēram, ļāva viņiem uzlasīt vārpas uz lauka, ražu augļu un vīna dārzos (At 24,19-21). Savu cieņu viņi atguva pateicoties tam, ka tika uzskatīti par dievišķi aizsargātu sabiedrības grupu. Neaizsargātās sabiedrības grupas ķēniņi centās aizsargāt, jo uzskatīja to par elementu savā gudrajā valdīšanā (Ur-Nammu un Hammurapi likumu krājums). Ēģiptiešu Stāstā par daiļrunīgo zemnieku (ap 1850 g. pirms Kristus) tiesnesis tiek raksturots līdzīgi: “Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes.” Valdnieki centās aizsargāt bāreņus un atraitnes visos Tuvajos Austrumos. Vienīgi “svešinieki” nav tieši pieminēti likumos ārpus Bībeles. Tas nenozīmē, ka viesmīlības likums netika praktizēts citās sabiedrībās Tuvajos Austrumos, bet norāda uz īpašo Izraela tautas izceļošanas pieredzi un atgādinājumu par to, ka paši bija svešinieki.

Vēl viena tēma šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā ir procentu iekasēšana no aizdevumiem un to ierobežošana. Kāpēc tas bija aktuāls jautājums? Laucinieki savā ikdienas izdzīvošanā bija atkarīgi no kaimiņu un ciema iedzīvotāju savstarpējās palīdzības, bet peļņas gūšana bija raksturīga pilsētas tirdzniecībai un tai nerūpēja ciema kopienas izdzīvošana (Os 12,8). Lai saglabātu vienlīdzības izjūtu starp visiem izraeliešiem un novērstu pretrunu pieaugšanu starp lauku un pilsētas iedzīvotājiem (Neh 5,7,10-11; Ez 22,12) likums aizliedza pelnīt ar aizdevumiem ( Lev 25,35-38). Tuvajos Austrumos procentu likmes bija atļautas un svārstījās no 20 līdz 50 procentiem. Tik augsti procenti varēja izputināt daudzu cilvēku saimniecības. Ja saviem tautiešiem izraelieši nevarēja aizdot, tad citu tautu pārstāvjiem varēja “augļot” (At 23,21). Visbiežāk, ja kāds svešinieks parādījās, tas bija tirgotājs un, ja viņi aizņēmās, tad tas nesaistījās ar nabadzību.

Dievs ir visu vājo galvenais aizstāvis un ir gatavs sodīt tos, kas dara tiem ļaunu. Šis Kunga brīdinājums norāda uz to, ka cilvēka vara nav labi piemērota, lai aizstāvētu vājo tiesības un Dievs ir vienīgais viņu glābiņš. Dievs aicināja savu tautu uz svētumu un pielūgt vien Viņu. Šie likumi konkrēti ietekmēja visu sabiedrību un to nepildīšana padarīja tautu nešķīstu. Dievs vēlējas savu tautu uzturēt svētumā, lai viņi mīlētu Dievu un savus tuvākos. Iziešana no Ēģiptes verdzības - pashas notikums - lika tautai atzīt, ka par savu pastāvēšanu jāpateicas Dieva mīlestībai un šo mīlestības pieredzi izraelieši iznesa cauri pashas naktij, lai īstenotu arī savā starpā.

Šis likums atklāj mums kaut ko ļoti vērtīgu: kāds ir Dieva raksturs, kā Viņš redz mūsu grēkus, to iemeslus un sekas un Viņa rūpes par mums. Mēs nelasām Veco Derību, pirmkārt, lai uzzinātu ko darīt, bet lai iepazītu Dievu. Vecās Derības likumi var likties novecojuši, bet iepazīstot to būtību, var atklāt daudz vairāk no tā, kāds ir Kungs un ko Viņš mums vēlas pavēstīt. Likumu sociālais raksturs var atklāt kādu nolaidību vai grēku, kuru savā dzīvē neesam pamanījuši. Svarīgi ir tas, ka tam ir jāmudina ilgoties pēc Jēzus Kristus un Evaņģēlija, kas spēj sniegt dziedinājumu un mieru, jo tikai Kungs Jēzus spēj ienest patiesu līdzsvaru savas tautas vidū, lai neviens neapspiestu un nemanipulētu ar vājākajiem.

br. Jānis Savickis OFM Cap

Mt 22, 15-21, svētdiena XXIX, A

Mt 22, 15-21

18. oktobra svētdienā lasīsim fragmentu - par nodokļu maksāšanu ķeizaram - kurā Jēzum tiek uzdots jautājums, kurā Viņa pretinieki vēlas apšaubīt Viņa gudrību, likuma zināšanas un diskreditēt Viņu kā personu. Jēzus Jeruzālemē sastapās ar dažādiem izaicinājumiem un provokācijām no tautas elites puses, kuri centās parādīt, ka Viņš nav ne ar ko labāks par citiem mācītājiem, rabbi un arī radīt Viņam nopietnas grūtības. Jēzus ne tikai atbildēja ar lielu gudrību, bet sarunas noslēdza ar savu oponentu izaicināšanu ar jautājumu uz kuru viņi nevarēja atbildēt. Jēzus mācība bija pārāka par farizeju (Mt 22,15.34), saduķeju (Mt 22,23) un herodiešu (22,16) mācībām. Visi viņu jautājumi noslēdzas ar farizeju nespēju atbildēt uz Jēzus jautājumu par mesiju (Mt 22,41-46; Ps 110,1). Vēl par vienu jautājumu lasīsim 25. oktobra svētdienā. Jēzus atbildēja uz visiem jautājumiem, bet viņi nevarēja atbildēt ne uz vienu.

Evaņģēlists Matejs piemin divas detaļas, ka farizeji kopā ar Hēroda piekritējiem sabiedrojās, lai izliktu Jēzum lamatas. Farizeji bija reliģiski noskaņoti tautas patrioti un ļoti negatīvi attiecās pret Romas varu. Savukārt, herodieši, kuri atbalstīja Heroda dinastiju un tās sadarbošanos ar romiešiem, bija mierā ar pagānu varu. Abas grupas nebija savā starpā draudzīgas, bet lai uzveiktu kopējo ienaidnieku, viņi bija gatavi sanākt kopā un vienoties. Zīmīgi, ka drīz vien Jēzus pretinieki, kuri uzdeva jautājumu: “Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?” (Mt 22,17), Pilāta priekšā atzina, ka “mums nav cita ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jņ 19,15).

Farizeju un herodiešu jautājums nebija mierīga izvaicāšana par pienācīgu attieksmi pret romiešu kundzību. Nodokļi bija sāpīgs atgādinājums, ka Dieva tauta dzīvoja svešas varas pakļautībā. Nodokļu maksāšana bija visuzskatāmākā pazīme, kas liecināja par pakļaušanos Romas varai. 6. gadā Jūda Galilejietis vadīja sacelšanos pret romiešiem (Apd 5,37) nodokļu dēļ. Zeloti apgalvoja, ka nodokļi ir Dieva apkaunojoša verdzības un padevības zīme pagāniem.

Laipni nosaucot Jēzu par “mācītāju” Viņa oponenti tādā veidā vēlējās izdarīt uz Viņu spiedienu un iegūt skaidru atbildi uz jautājumu; gribēja Viņu nostādīt asas dilemmas priekšā. Ja Viņš neatbildēs uz uzstādīto jautājumu, tad Viņš nav godprātīgs cilvēks un Viņa klausītāji varēs no Viņa novērsties. Farizeju gribēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo tas, ko viņi sagaidīja no Jēzus, ļautu viņiem izvirzīt pret Viņu politiskas apsūdzības vai arī diskreditēt Viņu personīgi.

Lamatas, kuras farizeji izlika Jēzum nozīmēja, ka Viņam vai nu jānostājas pret visu savu tautu, kura cieta no nodokļu smaguma, vai arī Viņu varēs apsūdzēt par musināšanu pret Romas varu. Ja Jēzus apstiprinātu nepieciešamību maksāt nodokļus Viņš kļūtu par romiešu piekritēju un kristu neslavā par okupācijas jūga atbalstīšanu. Ja Jēzus aizliegtu maksāt nodokļus, herodieši noteikti ziņotu Romas varas iestādēm par aicinājumiem uz nepakļaušanos un sacelšanos kā pirms pāris desmitgadēm Jūda Galilejietis.

Jēzus uzreiz noprata viņu ļaunprātību. Viņš izvēlējās atbildēt saskaņā ar saviem nosacījumiem un palūdza denāriju, kuru izmantoja nodokļu nomaksai. Nodokļus varēja arī nomaksāt citās naudas vienībās. Uz romiešu monētas bija imperatora attēls ar jūdiem aizskarošu uzrakstu: vienā pusē “Tiberijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls” un otrā - “pontifex maximus” jeb augstais priesteris. Šie bija ļoti reliģiski un jūdus kaitinoši teksti. Jēzus pretinieki neaptvēra notiekošo. Atnesot Viņam denāriju, farizeji publiski apliecināja, ka ir liekuļi, jo lai arī vārdos viņi pretojās nodokļiem, bet praksē nēsāja līdzi šādu naudu un maksāja nodokļus kā visi Palestīnas jūdi. Tai vietā, lai ievestu slazdā Jēzu, farizeji un herodieši iekrita tajā paši.

Jēzus atbildēja: “Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22,21). Jēzus mācības ietvaros tas nenozīmē, ka Dievs un ķeizars ir vienlīdzīgi varoņi, bet tikai to, ka ķeizars ir pakļauts Dievam. Kungs ne tikai atmaskoja liekulību, bet viņu viltus dilemmas jautājumu. Jēzus teica, ka politiskie un reliģiskie pienākumi ir pamatoti un tie nav jākonfrontē. Nodokļu maksāšana nav pretstatā ar pienākumiem pret Dievu un arī kalpošana Dievam nav paredzēta, lai izvairītos no sabiedriskās varas. Jēzus atbildēja saskaņā ar jūdu mācību, jo valdniekus ieceļ Dievs (Sak 8,15; Dn 2,21.37-38).

Jēzus atbilde bija daudz dziļāka. Jūdiem ar savu izpratni par Dieva pārvaldītu valsti bija grūtāk veidot attieksmi pret pagānu valdniekiem un tikai trimdā dzīvojot pagānu valdnieku pakļautībā, viņi skaidroja savu likteni kā Dieva spriedumu. Taču pagāni vēl spēcīgāk apvienoja laicīgo un reliģisko varu vienā valstī. Vēlākos gadsimtos kristieši no tā cieta, jo atteicās piedalīties ķeizara kultā un tika uztverti kā valsts nodevēji. Jēzus neatbalstīja nevienu no pusēm, bet turpināja veidot savu mesiānistisko kopienu, Baznīcu (Mt 16,18), kura darbotos neatkarīgi no varas, kuras mainās. Šo mācību apguva Pēteris un Pāvils (1 Pēt 2,13-17; Rom 13,1-7). Patiesība ir tā, ka viss pieder Dievam radītājam. Dievs valda pār pasauli un vienmēr jāpatur prātā, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6,24). Vissvarīgākā ir paklausība Dievam un pat ja vienā monētas pusē ir ķeizara attēls, cilvēks jebkurā gadījumā ir rādīts pēc Dieva attēla (Rad 1,26) un pieder Viņam. Tikai Jēzū Kristū šis attēls cilvēkā var tikt atjaunots, lai cilvēks neieslīgtu intrigu, dominēšanas un ietekmes mehānismos, bet lai meklētu patiesību un kalpotu.

br. Jānis Savickis OFM Cap

Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII, A

Mt 22,1-14

Mateja Evaņģēlija 22. un 23. nodaļā evaņģēlists raksta kā Jēzus Jeruzalemes svētnīcā sarunājās ar saviem pretiniekiem. Konflikts (Mt 21,23), kas saasinājās ar Rakstu zinātājiem, farizejiem un saduķejiem tagad pārvēršas par strīdu un slazdu izlikšanu Jēzum. Jēzus kritika pret tautas līderiem sasniedza augstāko punktu, kad Rakstu mācītāji un farizeji pravietiskā veidā tiek nosodīti par neveiksmēm tautas garīgajā vadīšanā. Neskatoties uz tautas līderu mērķi diskretizēt Jēzu, Viņš pats vērsās pret viņiem un atmaskoja viņu nepatiesīgumu un izpratnes trūkumu. Jēzus stāsta trīs līdzības (Mt 21,28-22,14), lai parādītu, ka viņi zaudē savas priviliģētās pozīcijas un viņu vietu ieņem tie, kurus viņi nicināja. Tādā veidā Jēzus vēlas arī atbildēt uz jautājumu, kas ir patiesā Dieva tauta un norāda, ka notiek lielas pārmaiņas šajā izpratnē.

22. nodaļa iesākas ar līdzību par debesu valstību. Tā mūs brīdina, ka ir nopietni jāpievērš uzmanību savai grēku nožēlai. Kungs ielūdz cilvēkus savā valstībā, bet viņi izvēlas ikdienas dzīves notikumus un nevis Dieva aicinājumu; citi izrāda nicinājumu pret Dievu un Viņa vēstnešus. Līdzībā ķēniņš sagatavoja kāzu mielastu. Vai varam iztēloties laimīgāku notikumu kā laulību noslēgšanu? Debesu Tēvs, kas šeit ir attēlot kā ķēniņš, vēlas svinēt sava Dēla nākšanu pie cilvēkiem ar lielu mielastu un prieku. Jēzus jau Evaņģēlijā deva mājienu par sevi kā “līgavaini” (Mt 9,15). Bībelē iepazīstam, ka kāzas bija iespēja ģimenei, draugiem un kaimiņiem atlikt ikdienas smagos darbus un vairākas dienas mieloties un jautri pavadīt laiku.

Saskaņā ar ieražām ielūgumam uz svinībām bija divas pakāpes. Pirmajā posmā viesus aicināja kādu laiku pirms viesībām un pēc tam tieši pirms dzīrēm. Tas izskaidro kāpēc ķēniņš līdzībā sūtīja kalpus vairākas reizes. Jēzus tā vēlas parādīt kā Dievs ir sūtījis praviešus pie savas tautas, lai tā sagatavotos mesijas nākšanai un vēlāk sūtīja apustuļus, lai pavēstītu cilvēkiem, ka mesiānistiskās svinības ir sākušās. Pārsteidzoši ir tas, ka tie, kas pieņēma pirmo ielūgumu, noraida otro. Līdzība mums pavēsta par tiem, kas ignorē ielūgumu un klusām atgriežas savos ikdienas darbos vai pat nogalināja ķēniņa kalpus. Ķēniņš ir saniknots un vēlas sodīt varmākas. Pirmā gadsimta Evaņģēlija lasītājiem šie vārdi atgādināja 70. gada notikumus, kad romieši iznīcināja Jeruzalemes pilsētu. Vēl pirms šiem notikumiem Jēzus brīdināja savus pretiniekus par spriedumu, kas nāks pār Izraeli, ja viņi nepieņems Evaņģēliju un uz sludināšanu viņi atbildēs ar vardarbību.

Tā kā pirmie ielūgtie viesi nebija valstības cienīgi, tad ķēniņš sūtīja citus kalpus, lai tie sapulcinātu visus, kurus atradīs uz ielām. Šajā brīdī situācija mainās, jo notikumi sāk atšķirties no ierastām kāzām. Kāzu mielasts tiek piepildīts ar negaidītiem ciemiņiem. Jēzus mācības kontekstā šos ciemiņus var skaidrot kā grēciniekus un pagānu ļaudis, kuri pieņem Evaņģēliju.

Līdzības noslēgumā ķēniņš ieradās aplūkot viesus un Viņa uzmanību piesaistīja kāds, kas ieradies “bez kāzu drēbēm” (Mt 22,12). Diemžēl nav saglabājušās skaidras vēsturiskas liecības par Jūdu kāzu apģērbiem. Varam pieņemt domu, ka ķēniņam neiepatikās netīrs apģērbs. Pēdējā brīdī ielūgtie ļaudis varēja nomainīt savu ikdienas apģērbu uz svētkiem vai sabatam sagatavotām drānām. Pat zemniekiem bieži bija sagatavotas labas drēbes īpašiem notikumiem. Jebkurā gadījumā ķēniņš iztaujā ciemiņu, taču viņš nepiedāvāja attaisnojumu vai paskaidrojumu. Cilvēks stāvēja un klusēja. Ķēniņš lika viņu izraidīt ārā tumsā. Arī šajā jaunajā situācijā pestīšana nenotiek automātiski pateicoties tikai piederībai ielūgto viesu pulkam. Neviens nevar uztvert savu piederību ielūgto lokam kā pašsaprotamu un nenopietni uztvert savu privilēģiju. Šajā brīdī līdzība pāriet no jūdu kāzu notikuma uz mūžīgā soda motīvu, kuru saņems ļaunie (Mt 8,12).

“Kāzu drēbes” un ielūgums bija tas, kas nepieciešams, lai piedalītos valstības mielastā. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām par smalkiem lina audumiem, kas simbolizē “svēto taisnīgos darbus” (19,8). Ja kāds no ciemiņiem nebija cienīgs piedalīties mielastā, tas varēja būt tādēļ, ka viņš nevēlējās nest “cienīgus atgriešanās augļus” (Mt 3,8). Kalpi saaicināja labus un ļaunus cilvēkus. Līdzībā par tīklu, kurā tiek saķertas labas un sliktas zivis (Mt 13,47-50), atgādina šo ainu.

Pēdējie vārdi šīs svētdienas Evaņģēlijā pauž principu par kuru Jēzus Evaņģēlijā runā bieži: “daudz ir aicināto, bet maz izredzēto” (Mt 22,14). Kungs visus aicina uz valstību, bet ne visi būs cienīgi: kāds noraidīs ielūgumu; kāds atteiksies piedalīties un kāds pieņems, bet neievēros noteikumus. Svarīgi ir tas, ka būs tādi, kas pieņems šo ielūgumu un izbaudīs mielastu. Interesanti, ka tad, kad mielasts jau bija sācies, ķēniņš ieraudzīja tikai vienu necienīgu cilvēku. Tas var biedēt, bet arī iepriecināt, jo visi pārējie viesi zināja, kur atrodas.

Šī līdzība aicina mūs uzmanīties no vienaldzības ticības dzīvē. Debesu Tēvs ir ielūdzis mūs veidot attiecības ar savu Dēlu. Ja mēs esam pieņēmuši šo piedāvājumu, mums ir jāuzmanās, lai nenotiek lēna un klusa aiziešanas procesā no Kunga, kura laikā mēs atgriežamies pie koncentrēšanās uz sevi un savām vajadzībām, un neizvirzām sev prasības par savu patieso dzīves “ielūgumu”. Ikdienas atgriešanās pieredze ir ļoti būtiska un tā nevar būt daļēja vai attiekties tikai uz kādu šauru dzīves sfēru. Attiecības ar Dēlu, Jēzu Kristu, ir tās, kas var nodrošināt patiesu, atvērtu un dzīvu dalību Kunga mielastā.

br. Jānis Savickis OFM Cap

Is 5, 1-7, svētdiena XXVII, A

Is 5, 1-7

4. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģijā dominē vīnadārza motīvs. Protams, Svēto rakstu lasījumi nevēsta par vīnogu ražu, bet par Dieva mīlestību pret savu tautu. Svētajos rakstos Izraelis bieži tiek saukts par Kunga vīnadārzu. Iespējams, katrs jūds zināja šo dziesmu no galvas. Šis Isaja grāmatas fragments ir sākums Dziesmai par Kunga vīnadārzu, kas ir Bībeles dzejas šedevrs par Dieva mīlestību un gaidāmo atbildi no cilvēka, un Kunga dusmas pret garīgo augļu trūkumu. Šī mīlestības dziesma aizrauj dzirdi un iztēli līdzīgi kā Dziesmu dziesmas grāmatā, kur par augļu dārzs runā kā par vietu kur satiekas Līgavainis (Dievs) ar savu skaisto līgavu (tautu) un sargā viņu. Šī teksts ir gan dziesma, gan līdzība. Šajā svētdienā šis fragments ir cieši saistīts ar evaņģēlisko līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (skat. Mt 21, 33-43).

Vīnogas bija viens no Tuvo Austrumu ierastiem pārtikas produktiem un tāpēc rūpes par vīnadārzu bija labi pazīstamas. Akmeņainai un klinšainai Izraela zemei bija nepieciešama īpaša gādība par augsni un tās mitrumu, lai vīnakoks nestu augļus. Attīrot pakalnus no akmeņiem tos izmantoja, lai veidotu terases ar izlīdzinātu zemi. Tādā veidā tika samazināta ūdens notece un apturēta augsnes erozija. Akmeņi arī tika lietoti ēku un sargtorņu būvei, kas īpaši nozīmīgi bija tuvojoties ražas novākšanas laikam. Pastāvīga nezāļu kapāšana starp vīnkokiem un ūdens padeves nodrošināšana ar dažādiem paņēmieniem bija svarīgs vīnadārza uzturēšanas darbs. Vīnadārza strādniekiem bija jānodrošina augsnes mitruma līdzsvars, lai ogas nebūtu pārāk mazas un skābas. 

Fragments sākas ļoti pacilājoši un tiek aprakstīta augstas kvalitātes vīnakoki un zeme ir auglīga, kas var nodrošināt labu ražu. Attiecības starp saimnieku un vīnadārzu ir labas. Viņam ir vislabākie nodomi un rūpīgi tos īsteno ar savu darbu. Tomēr kaut kas noiet greizi. Dievs ar lielu cieņu attiecas pret cilvēku, iegulda viņa attīstībā lielas pūles, taču cilvēks izvēlas savus ceļus un nedomā par atbildes došanu Dievam. Bībele mums māca, ka paradīzes pieredze ir īsa, jo to aprauj cilvēka grēks (Rad 2-3) un Dieva mēģinājumi to atjaunot sadarbībā ar cilvēkiem cieš neveiksmes. Dievs no savas puses izdara visu nepieciešamo, īsteno sagatavošanās darbus, izvēles atbilstošu laiku un vietu, ar cieņu izturas pret cilvēkiem un viņu brīvību, bet arī nodrošina viņu aizsardzību un palīdz viņiem nest mīlestības augļus. Dievs no tā visa iegūst skābas ogas, lai arī Viņš gaidīja un cerēja uz kaut ko labu.

Pravietis Isajs šajā fragmentā vēršas pie saviem klausītajiem - Izraelu un Jūdeju -, kurus raksturo kā vīnadārzu, kas cieta neveiksmi un tiek mīdīts. Visa Isaja grāmatas 5. nodaļa cenšas pārliecināt abas Izvēlētās tautas valstis par to, ka asīriešu iebrukums Sīrijas Efraimnas kara laikā bija Kunga sods par nespēju ievērot taisnības standartus, kurus viņi pieņēma no Dieva. Izmantojot līdzības valodu, pravietis vēlas pārliecināt, ka sods tautai pienākas un tas ir jāpieņem. Veids kā Isajs stāsta tautai par tās grēkiem atgādina Natana līdzību par nabadzīgu, kuram piederēja aitiņa (2 Sam 12), kuru viņš stāstīja ķēniņam Dāvidam izsaucot viņam grēku nožēlu. Isaja līdzība arī cenšas izsaukt klausītājos apziņu un nosodījumu savām ļaunajām rīcībām. Visa Isaja grāmata ir kā mēģinājums pārliecināt savus lasītājus pieņemt lēmumu mainīt savas dzīves. Kungs aicināja cilvēkus atzīt savus grēkus un pieņemt Dieva piedāvāto taisnības ceļu.

Iemesls kāpēc tauta pieredzēja nosodījumu ir tas, ka vīnakoki nenesa izmeklētas vīnogas. Šī dziesma ir par Dieva labvēlību, cilvēka dumpīgo dabu un sekojošo sodu. Kad Dievs runā, Viņš vienmēr gaida atbildi, jo Viņa pestījošai darbībai nepieciešams cilvēka līdzdarbība. Dieva mīlestība sagaida no mums abpusējību. Dievs dāvājot savai tautai bagātīgas svētības sastopas ar sliktiem augļiem. Dievs gaida taisnības augļus, kuras pamatā ir mīlestība. Skābās ogas simbolizē cilvēkus, kuri rūpējas tikai par sevi un vīna vietā dod tikai etiķi. Kungs ir dusmīgs un vēlas spriest tiesu pār viņiem. Mūsdienās šo tiesu mēs raksturojam kā sekas nepareizai rīcībai, ka grēks un netikumi izsauc notikumu ķēdi, kas noved pie nelaimes. Dievs ir devis cilvēkiem brīvību, lai viņi varētu atbildēt Kungam ar savu gribu un saprātu. Šāda brīvība ir nepieciešama patiesām attiecībām un mīlestībai. Ne velti šo fragmentu sauc par mīlestības dziesmu. Brīvība nozīmē arī to, ka kaut kas var noiet greizi, bet cilvēks ir aicināts to atzīt un atgriezties pie Dieva, sava radītāja un glābēja. Tieši tāpēc arī Dievs Tēvs sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu, pasaulē, lai Viņš mums palīdzētu atjaunot mūsu attiecības ar Dievu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

Ez 18, 25-28, svētdiena XXVI, A

Ez 18, 25-28

Ar 20. septembra svētdienu līdz liturģiskā gada noslēgumam pirms adventa laika pārdomāsim Evaņģēlija līdzības par valstību un Jēzus runas par pastarā dienu. 27. septembra svētdienā iepazīstamies ar Dieva valstības tuvumu, kurā Dievs apliecina, ka Viņa mīlestība ir klātesoša un darbīga. Pestīšana ir pieejama visiem šeit un tagad, un pat bezdievīgie un netaisnie var pieņemt Kunga piedāvāto glābiņu. Grēcinieki var just bailes no Dieva un sava grēka atzīšanas, un tieši tāpēc Viņš uzsver, ka Viņš labprāt piedod un iežēlojas. 

Babilonas gūstā pravietis Ezehiēls sludināja, ka Dieva sods vai žēlastība ir atkarīga no individuālā un brīvas cilvēka rīcības. Šāda personiskā atbildība Izraelim bija grūti pieņemama, jo viņiem likās, ka pati piederība Dieva tautai automātiski nodrošina Kunga gādību. Katrs Izraelietis uzskatīja sevi par Abrahama pēcteci un viņiem likās, ka tas vien nodrošinās viņiem laimīgu nākotni. Šāda kļūdīga domāšana bija pretēja tam, ko mācīja pravieši  un likums, un saglabājās līdz pat Jēzus Kristus darbības laikam, jo Viņš arī labot farizeju greizo izpratni (Mt 8,11; Jņ 8,33-42). Atkārtotā likuma grāmatā lasām: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” (24,16).

Tauta vairāk domāja kā atbrīvoties no Babilonas gūsta nekā no saviem personiskajiem grēkiem un vēlējās izvairīties no personiskās atbildības vainojot par saviem apstākļiem un neveiksmēm savus priekštečus. Bērni netiek sodīti tāpēc, ka ir savu senču pēcteči vai tāpēc, ka starp viņiem ir ģimeniskas saites, bet tāpēc, ka viņi atkārto un kopē savu vecāku netikumus. Doma, ka ļaundara bērni netiks sodīti par vecāku grēkiem, vai arī, ka ļaunums vai taisnība, un tā sekas var tikt mainītas ar cilvēka lēmumiem un dievišķu atbildi uz nožēlu vai nocietināšanos bija pārāk neparasta un nepieņemama. Iespējams, Ezehiēla klausītajiem vieglāk bija palikt pie ierastās domāšanas veida nekā pieņemt jauno skatījumu uz grēku un taisnīgumu, jo tad viņiem vajadzētu atzīt savas vainas. 

Ezehiēls runāja par savu tautu kā dumpiniekiem no pašas dibināšanas līdz viņa dienām. Tautieši žēlojās par to, ka viņi cieš par priekšteču grēkiem, bet savus neuzlūkoja. Dievs vēlējās mainīt šādu domāšanas veidu. Pravietis viņiem atbildēja, ka katra paaudze nostājas Kunga Tiesneša priekšā par tikumiem un pārkāpumiem, ko pati ir paveikusi. Neviena nevainīga persona netiek sodīta par tēvu grēkiem (Ez 18,1-32). Dievs piedāvā jaunu dzīvi visiem cilvēkiem, bet viņiem ir tikai viens iebildums: “Kunga rīcība nav izprotama!” (Ez 18,25). Kunga ceļi ir grūti nosakāmi. 

Dievs ne tikai vēlējās tautu iemācīt kopēju tautas nožēlu, bet arī personisku. Turklāt, ja tautu nesaista tēvu grēki, tad arī individuālā līmenī personiskās saites ar pagātnes nekrietnībām tiek sarautas. Nevienu nevar savaņģot pagātne, ja Dievs ir atbrīvojis. “Ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tas viņš dzīvos” (Ez 18,27) - šāds cilvēks ir kļuvis taisnīgs un sarāvis saites ar savu grēcīgo pagātni. Dieva laipnība vada uz atgriešanos (Rom 2,4).

Ezehiēla paaudze varēja atzīt savus grēkus un nožēlot. Jaunā Derība mums piedāvā īstus piemērus kā šāds process var notikt. Muitnieks Matejs (kura svētkus svinējām 21.septembrī) un Zahejs, kuri pameta savu grēcīgo nodarbi un sekoja Kristum. Kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par kristiešu ganu. Kunga žēlastība var ienest patiesas un ilgstošas pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Pagātnes taisnīgā dzīve nevar kompensēt tagadnes grēkus, jo ticības dzīvē svarīgākā ir tagadne kopā ar Dievu. Ezehiēla klausītājiem bija grūti uztvert šādu Dieva tēlu un attieksmi pret grēciniekiem. Kā kāds ļaundaris var netikt sodīts un kā tas, kas dzīvo taisnīgi var piedzīvot sodu?

Ezehiēls arī neuzsvēra ka pestīšana un brīvība ir sasniedzama tikai ļaujot Dievam darboties ar savu žēlastību, bet pašam nekas nav jādara. Pravieša mērķis bija Izraelim iepotēt cerību un iedvesmot uz nožēlu. Ar dedzīgu aicināšanu viņš vēlējās salauzt nolemtības un pasivitātes noskaņu Babilonas gūstā. Svarīgs bija tas, kas ir šeit un tagad var atjaunot saiti ar Dievu un pieņemt Viņa gribu. Autentiskas atgriešanās brīdī pagātne nevar cilvēku aizturēt, lai arī kāda tā nav bijusi. Ceļš uz jaunu dzīvi var radīt sava veida apjukumu, jo ir jāatsakās no saviem grēkiem, stīvas egoistiskas domāšanas un jāmeklē Kungs (Is 55,6).

br. Jānis Savickis OFM Cap

Is 55, 6-9, svētdiena XXV, A

Is 55, 6-9

20. septembra svētdienā pārdomāsim lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. 12. jūlija svētdienā (Is 55,10-11) mēs lasījām fragmentu no šīs pašas grāmatas, ko šo svētdien. Abi šie teksti kopā salikti veido vienu veselumu (Is 55,6-11). Šis fragments ir izvēlēts šai svētdienai tāpēc, lai skaidrotu un attaisnotu saimnieku no Jēzus līdzības par strādniekiem vīnadārzā (Mt 20.1-16a) no kuriem katrs saņēma denāriju neskatoties uz nostrādāto laiku - visu dienu vai tikai pēdējo stundu. Vīnadārza saimnieka rīcība, ja to vērtē ekonomiski, var likties dīvaina un neracionāla. Vienīgais, kas tik dāsni var rīkoties ir Dievs, kura plāni un ceļi atšķiras no šaurajiem un sīkumainajiem cilvēka ieskatiem un izpratnes par taisnīgumu. 

Pravietis Isajs uzrunā savus tautiešus Babilonas trimdā par Dieva plāniem, ka tie atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēkam var likties, ka viņš savu dzīvi pārredz labāk un spēj nodrošināties pret dažādām situācijām. Daļa no jūdiem bija iejutusies jaunajā zemē un dzīvoja labklājībā, un nesteidzās atgriezties Svētajā Zemē, kas bija izpostīta un nabadzīga. Dievs uzrunāja šādus cilvēkus, lai pārvarētu viņu pretestību: “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kungs gribēja viņiem atgādināt par derību un viņu izredzētību, tomēr ikdienas norises neļāva viņiem ieraudzīt Dieva plānu viņu dzīvēs.

Kungs vēlējās, lai tauta spētu savu dzīvi novērtēt ne tikai saskaņā ar dabisku lietu kārtību, bet, pirmkārt, pārdabiski un saskaņā ar Dieva vārdu un solījumiem - tādā veidā, kas pārsniedz aprēķinus par Dievu. “Meklējiet Kungu” (Is 55,6) - tie ir vārdi, kurus pravietis piedāvā tautai kā dzīves modeli, lai pielāgotos Kunga gribai katrā dzīves situācijā vai cik sarežģīta tā nebūtu.

Kā var plašāk izprast vārdus - “Meklējiet Kungu”? Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jātuvojas pie Kunga un jāmeklē Viņš ar upuriem un lūgšanām svētnīcā. Babilonas gūstā svētnīca bija tāls sapnis. Tomēr tas neattiecas tikai uz kulta svinēšanu, bet arī uz cilvēka iekšējo pasauli. Šeit tiek uzsvērta steidzamība, ka grēciniekiem jāmeklē Kungs un jāpiesauc Viņa vārds. Cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš ir grēcinieks un ir sarāvis attiecības ar Dievu; ir jāatgriežas un jāmaina sava izpratne par grēka smagumu; ir jānovēršas no grēka un jāpieņem Kungs. Tikai problēma ir tā, ka Dieva ceļi un domas ir ārpus mūsu uztveres. Kungs ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem. Bet vai tā ir problēma un iemesls, lai novērstos no Kunga un nejautātu Viņam par Viņa iecerēm?

“Domas” par kurām lasām šeit nenozīmē pārdomas, bet, kā tas bieži Vecajā Derībā ir, plānus un projektus. Tas, kā Isaja raksta par atšķirībām starp Dievu un cilvēku ir ļoti tipiski Vecajai Derībai, jo iezīmē lielas un radikālas atšķirības. Bībele par Dievu runā ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka dzīvi. Šajā ziņā valoda ir cilvēciska (jeb antropomorfiska): Dievs domā tā kā domā cilvēki un iet savus ceļus tā kā cilvēks. Ja ticībai pieiet ar dabisko saprātu, tas var likies mierinoši, jo Dieva darbību var izprast un paredzēt. Tomēr Kungs pazīst šo cilvēka vēlmi visu vienkāršot un vēlas atklāt ticīgajiem kādu plašāku īstenību. Norādot uz Dieva neizsakāmo pārākumu pravietis dod saviem klausītājiem pārliecību un drošību, ka Kungs par viņiem parūpēsies. Pat ja viņi visu nespēja aptvert, viņi var paļauties uz Kungu.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir Bībeles cilvēku un apkārtējo tautu atšķirība Dieva vai dievu uztverē. Senajos Tuvajos Austrumos pastāvēja būtiska nepārtraukta saite starp dievišķo un cilvēcisko pasauli. Tā bija sava veida dievišķa hierarhija. Piemēram, Divupes dievu hierarhijas augšgalā bija septiņu dievu padome, un sekojoši zemāk stāvoši dievi un no kuriem cēlušies personiski dievi, eņģeļi, dēmoni, varoņi (cilvēki, kuri ieguva dievišķu statusu) un beigās cilvēki. Pat visaugstākie dievi līdzinājās cilvēkiem ar savu raksturu un uzvedību. Šādi dievi nebija paaugstināti pār dabisko pasauli vai pārsniedza to kā vienīgais Dievs, kurš atklājās jūdiem. Šādi dievi bija dabiskās pasaules sastāvdaļa. Tomēr arī šeit cilvēkiem bija priekšstati par to, ka dievi ir neizzināmi. Pagāniskā pasaules aina jūdiem varēja likties kārdinoša, jo ļāva Dievu viegli izprast un uztvert maģiski. Šāda vienkāršota Dieva uztvere bija kā strupceļš, kurā jūdi nevarēja palikt un tāpēc pravietis Isajs viņus aicināja uz atgriešanos. 

Pravieši un svētie Bībeles autori ir daudz dziļāk un plašāk izpratuši šo atšķirību starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs esam ierobežoti, mēģinot izprast Dieva būtības dziļumus un Dieva plānu izpildi. Priecīga ziņa ir tā, ka mēs Viņu pazīstam pietiekami, lai piedalītos Viņa plānos un iecerēs, jo Kungs mums ir atklājies ir tik daudz cik mums ir nepieciešams. Kunga plāni un ieceres ienes kārtību, un Viņa gudrība sniedz mums veidus kā veicināt Dieva harmoniju pasaulē un savā dzīvē. Dievbijība ir gudrības sākums, jo tā mūs ved uz pakļaušanos Dieva autoritātei kā visas kārtības centrālajam elementam. Nepietiek mīlēt Dievu, bet ir jāiekļaujas Viņa plānā un jāuzticas Viņam.

Garīgajā un personiskajā dzīvē jāprot atzīt savas neizdarības, vainas, vājums, ierobežotība, sīkumainība, šaurība, individuālisms un egoisms. Citu vainošana var būt nomierinoša un viegla, bet kopš Ādama un Ievas laikiem tā nenes labus panākumus. Kungs ir vienīgais, kas var ievest mieru un apturēt mūsu vēlmi ieviest savu individuālo kārtību. Atšķirība starp Dieva ceļiem un mūsu nespēja tajos iekļauties ir viena no mūsu dzīves problēmām. Tieši tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš ar savu mīlestību salauztu barjeras, kas mūs šķir no debesu Tēva, kurš vēlas mūs visus pulcināt Dieva bērnu saimē, harmonijā, kurā katram nebūs jāaizstāv savs ievainotais ego, bet katrs varēs saņemt dziedināšanu un piedošanu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

Mt 18, 21-35, svētdiena XXIV, A

Mt 18, 21-35

13. septembra svētdienas Evaņģēlijs ir cieši saistīts ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Ja 6. septembrī lasījām par kopienu, grēku, labošanu, piedošanu un lūgšanu, tad šajā svētdienā turpinot iepazīt Mateja Evaņģēlija 18. nodaļu, īpaši pārdomāsim piedošanu. Piedošana Jēzus klausītājiem nebija kaut kāda sveša tēma, bet radās svarīgs jautājums, vai ir kādas robežas piedošanai? Vēlāko laiku rabīnu diskusijās "trīs reizes" tika uzskatīs par pieņemamu skaitli, lai piedotu grēku, kas atkārtojas un ar ceturto reizi piedošana apstātos. Pētera piedāvātās "septiņas reizes" izklausās visai saprātīgas un viņš arī tādā veidā parāda savu labo sirdi. Tomēr Jēzus nepieņem šādus aprēķinus. Piedošanas vēlmei jābūt tik neierobežotai kā Lameha atriebības vēlmei (Rad 4,24: “septiņdesmit septiņas reizes”). Turklāt Jēzus nesaka, ka “septiņdesmit septiņas reizes” ir kāds nepārsniedzamais ierobežojums, bet ir jāiet daudz tālāk.

Kāpēc Jēzus tik lielu uzsvaru liek uz piedošanu? Mēs piedodam, jo Dievs mums piedod un neko nevar salīdzināt ar to, ko Dievs priekš mums dara. Jēzus runā par parādu “desmit tūkstoši talenti” (Mt 18,24), kas veidoja lielāko iespējamo iedomājamo skaitli grieķim vai jūdam un vērtīgāko naudas vienību. Jēzus laikā nodokļu ievākums no visas Galilejas bija tikai divsimt talenti. Šī summa bija cilvēkiem grūti iztēlojama. Nelielu ieskatu šajā summā mēs iegūstam, kad lasām par ziedojumiem Jeruzālemes svētnīcas būvei (1 Hr 29, 1-9), ko savāca ķēniņš Dāvids: “trīs tūkstošus talentu zelta…, septiņus tūkstošus talenta sudraba” (1 Hr 29,4) un Izraela cilšu vadoņi: “piecus tūkstošus talentu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talentu sudraba, astoņpadsmit talentu vara un simts tūkstošus talenta dzelzs” (1 Hr 29,7). Cilvēks, kurš būtu nonācis šādos parādos nevarētu tos atgūt pārdodot ģimeni verdzībā. Augstākā iespējamā cena par vergu bija viens talents. 

Jēzus stāsta līdzību un visa šī aina nav jāuztver burtiski, jo tad varētu jautāt kā ķēniņš nepamanīja tik lielu iztrūkumu savā budžetā? Jēzus nevēlas mums parādīt zemes valdnieku un viņu valstu pārvaldīšanas ēnas puses, bet Dievu, kurš piedod grēkus. Pārsteidzošā kārtā ķēniņš kalpam piedeva šo milzīgo parādu, tomēr neilgi pēc tam kalps sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā 100 denārijus. Denārijs bija romiešu sudraba monēta un bija vienlīdzīga summa cilvēka dienas algai. Lai atmaksātu šādu parādu bija nepieciešama pacietība - “pagaidi uz mani, es visu samaksāšu” (Mt 18,29), bet kalpam tās pietrūka.

Tagad arī ir vieglāk saprast cik liela summa tika piedota kalpam. Viens talents ir seši tūkstoši denāriju vai apmēram 20 darba gadu algas. Protams, ka Jēzus, lai saasinātu līdzības uztveri lieto tik ļoti pārspīlētas summas, taču tas ir nepieciešams, lai parādītu Dieva žēlsirdību un mūsu nespēju to atlīdzināt. Kalps, kuram atlaida parādu, neizrādīja žēlsirdību pret otru kalpu. Par to visu uzzināja ķēniņš un sodīja kalpu par nespēju izrādīt iejūtību. Šī Jēzus mācība visiem ticīgajiem atgādina, ka Dievs ir piedevis visus grēkus un, ja kāds sagrēko pret kādu, tad atbildei jābūt tādai pašai kāda Dievam ir pret mums: “piedodiet viens otram kā Dievs Kristū ir piedevis jums” (Ef 4,32). 

Jēzus nerunā tikai par piedošanas ritma apgūšanu, bet par kaut ko vairāk: lai piedošana būtu pilna, ne tikai nāktu no gribas un kristīgās nepieciešamības, bet arī, lai izrietētu no sirds. Piedošana ir pilna, kad pieredzam Dieva piedošanu savā dzīvē ar visu savu būtību un tā to uzlūkojam attiecībās ar citiem. Kalps no līdzības palaida garām ķēniņa piedošanu - pārsteidzošāko notikumu savā dzīve. Dievs atlaiž cilvēkam visu parādu un dara to salīdzinoši viegli, bet mēs esam sīkumaini un neiecietīgi. Pat mazi parādi un gaidas no cilvēkiem mūs var padarīt nemierīgus un drūmus. Piedošana tāpat kā mīlestība nevar tikt ierobežota. Bez tādas piedošanas kādu piedāvā Jēzus nebūtu iespējama kopiena, kas pārvar savas iekšējās kaprīzes un krīzes, un lūdzas kopā kā viena Tēva bērni ar Jēzu Kristu savā vidū.

br. Jānis Savickis OFM Cap